“Krustnagliņas” – ievads un 1. turpinājums


krustnaglinas–d.g.„I am done with my graceless heart
So tonight I’m gonna cut it out and then restart.”

/Florence + The Machine „Shake It Out”/

“Zēns, kuru Tu šodien gaitenī pagrūdi, pirms pāris minūtēm izdarīja pašnāvību. Tā meitene, kuru Tu klasē nosauci par mauku,  ir jaunava! Puisis, kuru Tu nosauci par kropli, katru nakti strādā, lai atbalstītu savu ģimeni. Tā meitene, kuru Tu šodien nogrūdi zemē, arī mājās cieš no vardarbības. Tā meitene, kuru Tu nosauci par resnu, badojas. Tas vecais vīrs, par kuru Tu smējies un nosauci viņa rētas par pretīgām, karoja mūsu valsts labā. Tas zēns, par kuru Tu smējies, tāpēc, ka viņš raud – viņa māte ir uz nāves gultas. Tu domā, ka pazīsti viņus. Zini ko? Tu nepazīsti!” 

/Džims Vēbers/

Tekstu latviskojis: Dainis Gžibovskis

Ievads

Valoda nav pilnīga, – piemēram, nav viena konkrēta vārda, kas raksturotu sajūtu, kas ir pēc svētkiem – to ir tikpat grūti definēt kā mīlestību. (Kas zina, – varbūt patiešām mīlestība nav jūtas, bet gan slimība?! Katrā ziņā, es par to nemaz nebrīnītos.)

Man vienmēr bijis grūti izdzīvot to dienu, kad ciemiņi aizbraukuši, jautrība beigusies, iestājies klusums un man kaut kā jācenšas sadzīvot ar vienatni un mazliet arī ar vientulību.

Dzīvē viss ir savāds un es smaidu pat tad, kad patiesībā vēlos raudāt… Iespējams, ka esmu vājš cilvēks, jo savām asarām neļauju ritēt pār vaigiem.

            Bet mani definēt ir tikpat grūti kā pēcsvētku sajūtu un mīlestību…

Pirmā nodaļa

            Fonā skanēja The Knife dziesma Pass This On un es jutos kā varonis no franču režisora un aktiera Havjēra Dolana filmas Les Amours Imaginaires. Man reizēm šķiet, ka arī es dzīvoju šādās iedomātajās mīlestībās, jo nekad neesmu teicis kādai meitenei, ka viņu mīlu. Vienīgā sievieškārtas pārstāve, kas šos vārdus dzirdējusi – tā ir mana mamma, un arī viņai pēdējoreiz šos trīs burvju vārdus veltīju pirms vairāk kā desmit gadiem, kad vēl biju tikai astoņus gadus vecs.

Glāzes tika cilātas ar pārsteidzošu regularitāti un ar tik īsiem atelpas brīžiem, ka man radās sajūta, ka atrodos nevis ballītē, bet gan bārā. Jutos absolūti draņķīgi, jo šeit atradās trīs meitenes, kuras man patīk un nevēlējos iedarbināt ķēdes reakciju, kas varētu izdzēst cerības uz kādu no viņām. Iedomājieties situāciju, ka es vienai no viņām cenšos piesist kanti! Abas pārējās automātiski secinātu, ka man viņas neinteresē… Turklāt, ja tā viena izredzētā mani atraidītu, tad es paliktu pavisam tukšā.

Nekas! Es sev saku. Centies satikt katru no viņām atsevišķi, lai abas pārējās neredzētu fiasko un nepieņemtu pārsteidzīgus secinājumus!

            Šajā ļaužu barā jutos vientuļāks nekā tad, kad brīvdienu vakaros viens pats sēdēju mājās un lasīju grāmatas, kuras ieveda mani citā realitātē.

Apmēram mana vecuma puisis piegāja pie mūzikas atskaņotāja un izvēlējās Radiohead dziesmu Separator. Viņa garie, mazliet taukainie, blondie mati, kas krita priekšā apsārtušajām acīm, šūpojās mūzikas ritmā. Atpazinu puisi – Maksims no paralēlklases, kurš Īstonas vidusskolā sāka mācīties pirms gada, kad viņa ģimene no Krievijas pārcēlās dzīvot uz šejieni. Skolā klīda baumas, ka viņš tirgo LSD, marihuānu un kokaīnu. Īstonas jauniešu vidū viņš bija liela autoritāte, – runāja, ka puisim esot sakari ar dažiem izbijušiem cietumniekiem, – daži skolēni pat izteica minējumus, ka pēc skolas beigšanas viņš dibināšot savu bandu.

Puisis nāca uz manu pusi – labajā rokā viņam plastmasas glāze, pilna ar alu, bet kreisajā kūpēja cigarete.

–Forša ballīte… – Viņš centās pārkliegt troksni, kas viņam neizdevās pārāk sekmīgi. – Izskatās, ka tu vienīgais šeit garlaikojies.

Noraidoši pamāju, jo nevēlējos uzsākt sarunu ar viņu. Varbūt jau tobrīd apkārtējie domāja, ka esmu viens no viņa klientiem, kaut gan zālīti no viņa pērk gandrīz katrs otrais Īstonas vidusskolas audzēknis. Īstona – prestiža skola, kurā pārsvarā mācas tikai jaunieši, kuriem ir samērā turīgi vecāki, bet ir arī izņēmumi, – jaunieši, kuri savu vietu Īstonā izcīnījuši ar teicamām sekmēm un/vai izciliem talantiem. Otrā grupa bieži vien tika izstumta, jo netrūka turīgu vecāku bērneļu, kuri nespēja sadzīvot ar faktu, ka talantu nevarēja nopirkt par nekādu naudu, tāpēc tas tika demonstrēts viszemiskākajā veidā.

Pamanīju, ka viena no manām simpātijām, kuru domās saucu par Smieklīgo, jeb Adele, skūpstās ar skolas basketbola komandas līderi. Viņa atglauda savus garos, melnos matus no sejas, atklādama tumši brūni iedegušu ādu un apburošu smaidu, kas uzplauka ikreiz, kad mīlnieku lūpas atrāvās.

–Nevēlies atslābināties? – No Smieklīgās jeb Adeles vērošanas mani iztraucēja Maksima balss. Domāju, ka viņš jau devies prom. – Es uzsaucu!

–Atvaino, bet es nelietoju. – Drūmi pasmaidīju un jau gribēju doties līdz galdam uz kura stāvēja neskaitāmi daudz Carlsberg alus pudeles.

Jau deviņas biju izdzēris.

–Bail?! – Maksima sejā parādījās izaicinošs un reizē izsmejošs smīns. – Varbūt pat neesi mēģinājis.

–Esmu! – Atcirtu un centos ar acīm sameklēt kādu no savām simpātijām, bet visas bija iejukušas pūlī. – Bet tikai zālīti…

–Ko teiktu, ja mēs iešņauktu?! – Balss skanēja gandrīz bezemocionāli.

Laikam Radiohead mūzika darīja savu un es piecēlos kājās, lai sekotu Maksimam.

Pēc brīža bijām nonākuši vannas istabā, kurā gandrīz nevarēja dzirdēt mūziku un cilvēku sarunu troksni. Maksims izvilka no kabatas mazu paciņu ar baltu pulverīti, tad to izbēra uz izlietnes malas un ar pirkstu sadalīja četrās daļās, bet pirkstu, pie kura pielipis pulverītis, nolaizīja.

–Katram pa vienai katrā nāsī. – Balss bija tāda, it kā viņš man skaidrotu ceļu satiksmes noteikumus. – Nestreso, vecīt, tā ir tikai viena deva uz diviem. Vismaz varēsi ballēties līdz rītam… Varbūt varēsi salaist ar to melnmataino mauķeli, kuru tik cītīgi vēroji…

–Nesauc viņu tā! – Pagrūdu Maksimu un viņš atsita galvu pret duškabīni.

Puisis atguva līdzsvaru, uzmeta man zibenīgu, naidīgu skatienu un pieliecās, lai iešņauktu savas divas strīpiņas un pēc tam to pašu darīju arī es. Paberzēju degunu un pašņaukājos.

–Es redzēju, ka tu vēro arī Dezirē… – Puisis izvilka no kabatas cigareti un aizsmēķēja to. – Tu taču zini, ka mēs ar viņu jau vairāk kā gadu esam kopā. Ceru, ka nedomā, ka varēsi man viņu tā vienkārši nocelt! Vecīt, man ir piķis un tai meitenei nauda patīk, viņu tā uzbudina… Tāds baznīcas žurka, kā tu, viņai nav vajadzīgs, tici man!

Tātad tāpēc Maksims mani aicināja uz kopīgu sašņaukšanos. Lai mani brīdinātu!

–Mani neinteresē tava draudzene! –Meloju puisim acīs skatīdamies. Patiesībā pēc Dezirē mīlestības degu visspēcīgāk un cerēju, ka kādu dienu Maksimu piebeigs kāds no lielajiem narkotiku dīleriem.

Tad Maksims mani pagrūda un es sāpīgi atsitu galvu pret izlietnes malu. Asiņu nebija. Puisis atņirdza zobus un iemeta man ar cigaretes izsmēķi, kuru ātri nometu no drēbēm.

–Ceru, ka izteicos skaidri! – Maksims izgāja no vannas istabas un aiz sevis aizcirta durvis tik stipri, ka ķermeņa kopšanas piederumi no plauktiņa sabira izlietnē.

Nu arī es izvilku no kabatas savu Marlboro smēķu paciņu un vienu zārka naglu iespraudu sev starp lūpām. Izgāju no vannas istabas un tikai tad to aizdedzināju. Manās acīs beidzot dega pašpārliecība.

–Den, kur tu biji pazudis?! – Māsīca pienāca klāt ar džina glāzi rokās un izvilka man no mutes cigareti, lai pati no tās ievilktu pāris dūmus. – Es domāju, ka atkal esi pazudis no ballītes man neko nepasakot.

–Ejam dejot! – Vilku viņu aiz rokas tuvāk mūzikas centram.

Enerģija manī plosījās kā negants dzinulis.

–Uzmanīgi, džins izlīs!– Viņa smējās un reizē centās gan iedzert, gan ievilkt dūmu.

Dejoju ar māsīcu un reizē pār viņas plecu lūkojos uz Dezirē jeb Cacīgo.

Es tik viegli nepadošos! 

Turpinājums sekos…

15 comments

  1. Tu taču gribi godīgu kritiku, vai ne? Man patika izvēlētie citāti un ievads. Ar pirmajām nodaļām gan laikam bieži ir grūti, jo vajag kaut kā iepazīstināt ar personāžiem un darbības vidi. Man personīgi gribējās dažas vietas izstrīpot, to tekstu par skolu kaut kā savādāk iepīt vai pārcelt citā vietā, bet tas ir baigi subjektīvi. Dialogi labi, nešķiet samāksloti. Gaidu otro nodaļu 🙂

    Patīk

    1. Man kritika ir vajadzīga, lai zinātu, kam turpmāk pievērst vairāk uzmanību. + Parasti ir patīkamas uzslavas, bet vairāk pievēršu uzmanību konstruktīvai kritikai, jo tā ir svarīga izaugsmei. 🙂
      Jā, atzīstu, ka reizēm esmu haotisks, bet pašam ir grūti redzēt dažas kļūdas, jo tikai lasītājs redz to visu no malas – pašam autoram ir grūti paskatīties uz savu darbu no lasītāja skatupunkta. 🙂 Tāpēc lasītāju viedoklis ir ļoti svarīgs. 🙂

      Patīk

  2. Tāda mazuma piegarša. Kad ielasījos, iegāju ritmā, bāc, un beigas!
    Tas par grāmatām bija kā naglai uz galvas.
    Puisim dzejnieka dvēsele. Liekas tāds mīļš, bet tieši tajā slēpjas perspektīvas iekāpt pamatīgos mēslos. Individualitāte vs. vēlme iekļauties.
    Kopumā nodaļa atgādināja sākuma ainu no tipiskas amerikāņu tīņu filmas – ballīte, populārie, kas uzdzīvo ar pilnu krūti, klusais puisis (iespējams vietējais nūģis) vēro skolas skaistuli un sapņo.
    Ir lietas, kas nav manā garā, bet tas sīkums. Laiku pa laikam jāiekāpj jaunās teritorijās.
    Sekošu turpinājumiem.

    Patīk

    1. Varbūt tad publicēt divas nodaļas uzreiz, lai vairāk lasāmvielas? Ja publicēšu pa vienai, tad noslēgumu varēs sagaidīt kaut kad maija vidū, bet, ja publicēšu divas nodaļas reizē, tad noslēgumu varēs sagaidīt jau marta beigās. 🙂
      + Galveno varoni centos radīt tādu, kurš vēl ir sevis meklējumos – tāds, kuram ir ambīcijas, bet nav stingri nosprausti mērķi. + Bet viņš prot arī sāpināt cilvēkus, to pat īsti apzināti nedarot, bet viņa raksturs visā krāšņumā atklāsies tikai turpinājumos. 🙂
      Rakstot “Krustnagliņas”, daudz laika veltīju franču, angļu un amerikāņu kino – pārsvarā par jauniešu tematiku, tāpēc arī ir ietekme jūtama. (Apzināti ietekmējos.)

      Ceru, ka arī turpmāk patiks. 🙂

      Patīk

  3. Vienīgais, kas man tā neīpaši patīk ir tas, ka darbība pārsvarā norisināsies (cik nojaušu) iesaistoties bagātajām un parastajām personām. Līdz ar to ir diezgan viegli izdomāt, kādās pozīcījās viss nostāsies, jo tas jau atskatīts dažādās filmās un tajos pašos seriālos, piemēram, The O.C. un GG. Ja nebūtu šī sadalījuma bagātajos un nabadzīgajos, tad arī būtu interesantāk uzzināt iemeslus, kādēļ kāds rīkojas vardarbīgi (bet tas, iespējams, nav tavs mērķis) un arī ielikt saskatīt savu pieredzi šajā grāmatā – jo, nu ja tā godīgi, cik tad no mums tā baigi uzturas starp superbagātajiem? Ok, es tikko baigi noliku šo bagāto-nabago ideju, bet tie ir tikai mani sākotnējie iespaidi un asociācijas, varbūt tu mūs pārsteigsi ar kaut ko oriģinālāku…
    Pārsteidza rakstības stils – ļoti lasāms un interesants, nav nekādu neveiklo apzīmējumu un sarunu. Priecē, to ir diezgan grūti panākt :).
    Gaidīšu nākamo daļu 🙂

    Patīk

    1. Tas darbā spēlē mazu lomu – lielākā daļa varoņu ir no vidusšķiras un tikai viena meitene ir ļoti turīga, bet viņai romānā ir ļoti maza loma. Šis nav stāsts par bagātajiem un nabagajiem. Tā kā GG nepatīk, tad absolūti necentos radīt ko līdzīgu.
      Tam sadalījumam nevajag pievērst īpašu uzmanību, jo galvenais varonis nav ne bagāts, ne arī nabadzīgs.
      Šoreiz jāsaka tā, ka pirmais iespaids ir nedaudz maldinošs. 🙂

      Paldies par labajiem vārdiem. + Turpini gan lasīt, jo tikai turpinājumos atklāsies īstā stāsta būtība.

      Patīk

  4. Man šķiet, būtu absolūti negodīgi stāsta sižetu vērtēt pēc tā ievada un pirmās daļas. Jā, iesākums rada iespaidu par kaut ko jau sen redzētu, lasītu, dzirdētu, bet tas nenozīmē, ka stāstam nebūs sava un oriģināla sižeta. Domāju, ka vērtīgāk ir par sižeta līniju izteikties pašās beigās.
    Vienīgais, kas man noteikti jāpaslavē šai stāstā- valoda un stāstījums. Viss skan gana organiski, lai gan mēs visi zinām, ka ir grūti uzrakstīt stāsta sākumu tā, lai tas neskanētu savādi (attiecībā pret pārējo stāsta daļu). Cepuri nost, labs iesākums.
    Vēl, protams, gribas piekrist par to mazuma piegaršu. Pa divām būtu daudz labāk, ja apjoma ziņā katra daļa pielīdzināma šai. 🙂
    Kopumā man tīri labi patika. Tu jau zini, ka lasīšu arī turpmāk.

    Patīk

    1. Sākums patiešām ir mazliet maldinošs, nebiju domājis, ka tas varētu atstāt tādu iespaidu. 🙂 Par romānu tā pavisam objektīvi var spriest tikai tad, kad izlasīta pēdējā nodaļa. 🙂
      Prieks, ka uzslavas tieši par dialogiem un ticamību. Reiz man kāda redaktore teica, ka mana stiprā puse esot dialogi – laikam viņai bijusi taisnība un gribas ticēt tam. 🙂 Parasti esmu diezgan kritisks pret saviem darbiem, bet šoreiz ļaušu, lai kritizē lasītāji – pašam ir grūti veidot objektīvu kritiku par paša rakstīto.
      Paldies, ka lasi. 🙂
      + Tad tā arī darīšu – publicēšu 2 nodaļas vienā reizē. 🙂

      Patīk

  5. Piekritīšu, ka pēc pirmās nodaļas vēl nevajag izdarīt galīgos secinājumus, bet pirmie iespaidi ir labi. 🙂 Dažas vietas man šķita liekas vai mazliet samākslotas, bet varbūt turpmāk tām būs būtiska nozīme, tāpēc negribu neko kritizēt. Esmu ieinteresēta un lasīšu arī nākamo turpinājumu.

    Patīk

      1. Fragments par īsu, lai izdarītu pāragrus spriedumus.
        Nu, man ļoti patika ievads, patika arī tas, ka tiek nosauktas konkrētas firmas, grupas utt., tas būtībā palīdz iepazīt varoņus. Priekš manis bija par daudz izsaukuma zīmju un daudzpunktu. Mazliet kaitināja tie “jeb” (piem. Smieklīgā jeb Adele; Dezirē jeb Cacīgā), manuprāt, labāk izklausītos “Smieklīgā, kuras īstais vārds ir Adele” u.tml. Par raksturiem un tēlu rīcību gan neko neteikšu, tos vēl vajag iepazīt.
        Ceru, ka neapvainosies. 🙂 Tas jau tikai mans viedoklis, pieļauju, ka citi domā savādāk, redaktori gan jau saķertu galvu par to, ko uzrakstīju. 😀
        Kā jau teicu, kopumā man patika, patiesībā- pozitīvi pārsteidzi. 🙂

        Patīk

        1. Evij, es absolūti neesmu apvainojies. 😀 Ja būtu cilvēks, kurš viegli apvainojas, tad nemūžam neprasītu, lai konkretizē vietas, kuras nepatika.
          Tie “jeb” ir tāpēc, lai būtu īsāk un, lai nebūtu katru reizi jālasa “Cacīgā, kuru patiesībā sauc Dezirē”. Mazliet sniegšu ieskatu turpinājumā – Dens vēlas kļūt par rakstnieku un, protams, ievij savā darbā reālus cilvēkus, pārdēvējot tos izdomātos vārdos (piem. Cacīgā, Smieklīgā).

          Pirms nākamā turpinājuma publicēšanas, noteikti iemetīšu aci darbā un pārskatīšu izsaukuma zīmju un daudzpunktu skaitu, lai kontrolētu izsaukuma zīmju un daudzpunktu populāciju romānā. 😀

          Patīk

  6. Ceru, ka šis stāsts nebūs par to, ka nūģis izglābj pasauli un apprec karsējmeiteni. Man šī tematika ārprātīgi apnikusi.
    pirmā daļa daudzsološa. Kritizēt es varētu, ja pati būtu ko labāku uzrakstījusi. Bet mazas piezīmes izteikt drīkstu. Mani traucēja nedabiskā valoda – man apkārt cilvēki parasti ikdienā nemēdz teikt “smēķis”(šis vārds man vienmēr uzdzen drebuli) vai “ķermeņa kopšanas piederumi”(sabira šampūni un dezodoranti izklausītos normālāk). “Degt pēc mīlestības”… nopietni? Es esmu no citas paaudzes, bet pat tur neviens “nedega” 🙂
    Neapvainojies, sarunāts?

    Bet dialogi dabiski sanakuši 🙂

    Patīk

    1. Nop, tik traki nebūs, jo galvenais varonis nemaz nespētu izglābt pasauli. 😀
      😀 Par to “smēķi” – šo vārdu regulāri lieto mans labākais draugs, tāpēc iepinu to arī romānā. Piekrītu, ka vārds vecmodīgs un pat mazliet dīvains, bet tieši tāpēc arī tika lietots. 😀
      Noteikti ņemšu vērā. 🙂 + Neesmu apvainojies it nemaz.

      Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.