“Krustnagliņas” – 2. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Otrā nodaļa

Aiz loga jau sen satumsis. Rēja suņi un dzirdēju, kā kādā no blakus dzīvokļiem raud mazs bērns. Ieslēdzu MP3 atskaņotāju, ielieku ausīs austiņas un jau pēc īsa mirkļa fona trokšņus nomāca Young The Giant dziesma Cough Syrup. Vienā rokā turēju pildspalvu, kas slīdēja pār baltu papīru, bet otrā kūpošu cigareti. Atstutēju smēķi pret stikla burkas malu un iemalkoju kafiju, kuru pagatavoju pirms vairāk kā pusstundas, – nu to vairs nevarēja nosaukt pat par remdenu.

Reizēs, kad biju pārliecinājies, ka mamma un mazais brālis ir iemiguši, varēju uzsmēķēt arī savā istabā. Pēc pīpēšanas man patika aizdegt pāris vīraka kociņus, lai tie nomāktu tabakas dūmus. (Mamma domā, ka atkal esmu aizrāvies ar austrumu kultūru, bet patiesībā man no vīraka dūmiem sāp acis un galva.)

Iemetu cigareti burkā un uzlēju tai virsū nedaudz kafijas, oglīte čurkstot nodzisa.

Jau vairākus mēnešus centos sākt rakstīt romānu, bet līdz šim nekas nebija izdevies, – tikai nosmērēju papīru ar kafijas pilieniem un cigarešu pelniem, bet reizēm arī ar pilnīgi nekam nederīgām rindiņām. Vienmēr stāstījumā izdevās iepīt arī kādu sev pazīstamu cilvēku un man tas nepatika, jo nevēlējos, lai pēc romāna izdošanas kāds personificētu mani ar galveno varoni. Romānu autoru dzīves bieži tika ķidātas, lai noskaidrotu, – kura realitātē eksistējoša persona kalpojusi kā iedvesmas avots konkrētam varonim.

Palūkojos uz telefonu un paņēmu to rokās. Atradu Dezirē numuru un ilgi prātoju vai vēlos viņai zvanīt, bet tad atradu arī Adeles numuru. Nospiedu zaļo, zvanīšanas pogu un tikai tad, kad klausulē atskanēja viņas balss, apjautu – pulkstenis rāda, ka ir stunda pāri pusnaktij.

–Jā, lūdzu. – Miegaina balss atbildēja.

Klusēju, jo nevarēju sadūšoties, lai kaut ko pateiktu.

–Ar ko es runāju?!

Viņai nav numura noteicēja. Met nost klausuli!

            Tomēr man patika klausīties viņas balsī – tajā nav nekā īpaša, – tāda balss, kā Smieklīgajai ir gandrīz katrai otrajai meitenei, bet man tā lika justies omulīgi.

–Bil? – Viņa vaicāja, – šķiet, mēģinot uzminēt zvanītāju. – Liec mani vienreiz mierā. Tas, kas notika Simonas ballītē bija tikai nejaušība. Saprati? Nemaz nedomā kādam par to stāstīt.

Liec nost klausuli.

            Rokas sāka svīst un gribēju runāt, bet nospriedu, ka tas nebūtu īsti prātīgi, – sevi tik vienkārši nodot. Droši vien jau biju radījis iespaidu, ka esmu kaut kāds maniaks.

–Es likšu nost klausuli, ja tu nerunāsi. – Viņas balsī nebija ne kripatiņas dusmu. – Lūdzu, runā! Es jau tāpat esmu iztraucēta no miega un šaubos vai vispār spēšu iemigt.

–Adele? – Mana balss trīcēja kā sveces liesma vējā, bet centos runāt pārliecinoši.

–Jā. Ar ko es runāju? – Viņa bija kļuvusi daudz laipnāka. – Tu neesi Bils, vai ne?! Viņam ir mazliet rupjāka balss.

–Tas esmu es, Dens. – Bailīgi atzinos. – Lūdzu, piedod, ka zvanu tev tik vēlu naktī. Gribēju ar kādu parunāt un, kad piezvanīju tev, atcerējos, ka ir tik vēls.

–Den, Den, Den. – Viņa sirsnīgi smējās. – Nezināju, ka tev ir tieksme citiem traucēt miegu. Kas tik svarīgs, ka jāzvana tik vēlu? Tev ir nepatikšanas? – Balss kļuva nopietnāka. – Vai Maksims kaut ko…

–Nē, nē. Viss kārtībā. – Skaļi nopūtos telefona mikrofonā. – Tikai tāpat gribēju pārmīt pāris vārdus. Starp citu, kāpēc pieminēji Maksimu?

–Redzēju, ka ballītē ar viņu uz laiku nozudi. Man neērti jautāt, bet vai jūs kaut ko lietojāt?

–Tikai zālīti. – Ātri sameloju, lai aiztaupītu aizdomīgu vilcināšanos. – Mēs izpīpējām tikai vienu devu, man pat nebija īsti jautri.

–Izskatījās, ka tu esi enerģijas pārpilns un tava māsīca nespēja tev turēt līdzi, tāpēc domāju, ka pie vainas ripas. Laikam jau esmu kļūdījusies, domājot, ka esi totāls flegma.

Sāku smieties un nespēju meitenei atbildēt.

Viņa turpināja: –Zini, varbūt labāk parunāsim rīt no rīta. – Viņa ierosināja. – Es tomēr pārdomāju un centīšos iemigt.

–Varbūt mēs varētu aiziet pastaigāties? – Pastaigāties??? Muļķis, muļķis, muļķis. Kāds gan es esmu muļķis. – Vai varbūt padarīsim ko citu?

–Tu domā tādu kā randiņu? – Meitene atkal smējās. – Labi, Den, līdz rītam. Saldus sapņus.

–Tad tu piekrīti? –Viņa nedzirdēja šo teikumu, jo to nomāca telefona pīkstoņa.

Viņa nolika klausuli.

Tad es paķēru pildspalvu un papīra lapu, un reizē aizdedzināju kārtējo cigareti, vienlaicīgi cenzdamies rakstīt:

„Viņš alka pēc trim sirdīm. Vienlaicīgi. Puiša dvēsele bija sadalīta trim meitenēm. Lai arī kuru viņš izvēlētos, divas trešdaļas no dvēseles salūztu. Tomēr visas trīs paturēt arī nevarēja. Dzīvot varēja tikai viena trešdaļa, bet, ja viņš neizdarīs izvēli, tad dvēsele pazudīs pavisam.”

Attapos pēc sešām stundām. Uz galda gulēja desmit sīki aprakstītas lapas ar svītrojumiem un labojumiem. Beidzot sajutu lepnumu pats par sevi.

–Den, brokastīs! – Dzirdēju mammas možo balsi.

Nolādēts!

Ieskatījos pulkstenī un sapratu, ka ir jau mazliet pāri septiņiem. Stunda laika, lai sagatavotos braukšanai uz skolu.

–Tūlīt iešu. – Pašam sava balss šķita kļuvusi sveša.

Biju jau aizmirsis, ka jāatgriežas skolas solā, – vasara bija aizritējusi pārāk ātri.

Iemetu somā lielu piezīmju kladi, cigarešu paciņu, šķiltavas, enerģijas dzēriena pudeli un Orbit košļājamo gumiju, kā arī Calvin Klein smaržas.

Kājās uzvilku baltus Nike sporta apavus un gaiši zilas džinsa auduma bikses. Mugurā vilku T-kreklu ar kāda mazpazīstama rokmūziķa attēlu, rūtainu pogājamo kreklu un pa virsu uzmetu arī ādas jaku.

Pārmetu somu pār labo plecu un devos uz virtuvi.

–Es gribu tikai kafiju. – Samiegojies apsēdos pie brokastu galda.

–Bet es speciāli šorīt cepu pankūkas. – Balsī saklausīju pārmetošu toni.

–Es teicu, ka gribu tikai kafiju. Man nav apetītes.

Šķita, ka mātei bija vienaldzīgs tas, ko saku es, jo manā priekšā parādījās šķīvis ar piecām karstām pankūkām, kurām pāri tika pārliets kļavu sīrups, bet uz šķīvja malas kusa sviesta kubiņš. Mamma laikam neko nav dzirdējusi par holesterīnu, kas nogalina.

Negribīgi apēdu divas pankūkas un kafiju izstrēbu gandrīz verdošu. Tad metos ārā no virtuves, kamēr mamma nebija likusi apēst visu šķīvja saturu.

–Es aizeju. – Uzsaucu un aizcirtu dzīvokļa ārdurvis.

Netālu no savām mājām ieraudzīju Tomasa mašīnu. Viņš stāvēja, atspiedies pret mašīnas pārsegu, un smēķēja. Paspiedu draugam roku un redzēju, ka viņš saģērbies līdzīgi kā es. Daudzi mūs ir pat noturējuši par brāļiem, – mēs patiešām esam līdzīgi un no attāluma mūs varēja atšķirt tikai tāpēc, ka Tomass ir nedaudz masīvāks un viņa mati vienmēr bijuši krietni garāki nekā manējie. Reizēm Tomasa galvas rotu izraibināja arī balinātas matu šķipsnas, bet es centos izvairīties no matu krāsošanas un balināšanas, jo baidījos no matu izkrišanas.

–Izskaties tāds kā sanarkojies. – Tomass nodārdināja smieklus. – Acis tev kā asinīm pielietas.

–Atkal mokos ar bezmiegu. – Noskaldīju un iekāpu mašīnā. – Kustamies, citādi nokavēsim stundas. – Dusmīgi nomurmināju.

Trešā nodaļa

–Heris, ceru, ka vasaras brīvlaikā cītīgi trenējies? – Treneris uzlika roku man uz pleca tik stipri, ka kuru katru mirkli gaidīju kaulu krakšķēšanas skaņu. Puišu treneris ir apmēram manā augumā, tikai uz pusi platāks, – īsts milzis, kuru satiekot naktī uz ielas, gandrīz acumirklī kļūtu neomulīgi. Tomēr ārējais izskats bija maldīgs, jo pusmūža vecuma vīrietis drīzāk bija sirsnīgs, nekā nežēlīgs. – Neskraidīji taču tikai pakaļ skuķu svārkiem?! – Viņam šķita, ka pateicis asprātīgu joku.

–Hačersona kungs, prieks jūs redzēt. Vasaras brīvlaikā mazliet patrenējos, bet nemelošu un atzīšos, ka nebiju pārāk centīgs sportists. – Attaisnojums netika pieņemts ar siltu smaidu, tāpēc centos labot, kas labojams. – Bet šogad es apsolu trenēties cītīgāk.

–Treniņi reizēm būs arī brīvdienās un atceries, ka tevi trenkāšu kā tādu sētas kranci. – Viņš kaut ko nobubināja zem deguna un promejot piebilda: – Dievs ir mans liecinieks, šogad tu starpskolu sacensībās beidzot tiksi trijniekā.

Paliku stāvam gaitenī pie sava pelēkā metāla skapīša un domas aizplūda kaut kur tālumā.

Kopš desmitās klases apmeklēju vieglatlētikas treniņus, bet nekādus izcilos panākumus līdz šim nebiju guvis. Skolas sacensībās vienmēr ieguvu pirmo vietu barjerskriešanā, bet katru gadu desmit tuvākā apgabala vidusskolas rīkoja „Sadraudzības spēles”, kurās visus gadus esmu palicis ceturtajā vietā. Treneris solīja, ja izcīnīšu pirmo vietu „Sadraudzības spēlēs” barjerskriešanas disciplīnā, tad viņš man būs pilnas slodzes treneris un sameklēs arī finansējumu, lai es varētu turpināt trenēties. Es nevēlējos kļūt par profesionālu sportistu, turklāt es neredzēju pat sīkāko cerības blāzmu, ka šīs rožainās fantāzijas varētu piepildīties. Esmu astoņpadsmit gadus vecs, – vismaz man šķiet, ka šajā vecumā jau vajadzēja startēt kādās krietni vien ievērojamākās sacensībās, lai būtu reālas izredzes cerēt uz iekļūšanu profesionālo sportistu vidū.

Tas, ka savā skolā esmu labākais barjerskrējējs vēl neko nenozīmē.

–Sveiks! – No pārdomām mani uzmodināja Elisa, – meitene ar ārkārtīgi neveselīgu sejas ādu un pelēcīgi brūniem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, – sportiste un karsējmeitene. Ar Elisu bijām draugi jau kopš sākām mācīties Īstonas vidusskolā. Viņa mani uztvēra kā parastu čomu, nevis puisi uz kuru varētu „mest acis”.  – Ko treneris no tevis gribēja?

–Atkal mala veco dziesmu par treniņiem, kā jau katru gadu. – Nopūtos un beidzot no skapīša izņēmu literatūras grāmatu. Prātoju, ka labprātāk pēc vidusskolas beigšanas dotos studēt literatūru vai žurnālistiku, bet ne sportu. – Vasaras brīvlaikā manīju tevi tikai Simonas ballītē, bet nepaspēju pat pieiet klāt, lai aprunātos, kad jau biji pazudusi. Vispār, kā pavadīji vasaras brīvlaiku? Neatceros, ka būtu tevi vasarā bieži saticis.

–Tu arī mani nemaz nevarēji bieži satikt. – Viņa iesmējās un atklāja dimantiņus, kas pielīmēti dažiem zobiem – tie izskatījās ārkārtīgi balti un kontrastēja ar brūni iedegušo ādu. – Biju Grieķijā. Atpūtos ar senčiem, mazliet arī pa vasaru piestrādāju saldējuma kafejnīcā, bet sapratu, ka tas nav īsti man domāts darbs. – Viņa nopūtās. – Māte jau noskatījusi koledžu Grieķijā, kurā plāno mani sūtīt mācīties, jo viņa grib pavisam pārcelties dzīvot pie sava jaunā drauga.

–Un tu domā braukt? – Bažīgi vaicāju, jo cerēju kādu dienu uzaicināt viņu uz randiņu, tāpat kā Adeli un Dezirē. – Protams, tas būtu forši. Es domāju to par mācīšanos saulainajā Grieķijā un tādā garā, bet kāpēc neizvēlēties kādu no dzimtenes skolām? Izglītība šeit taču ir prestižāka nekā kaut kādā Grieķijā.

–Tu laikam nesaproti?! – Viņa iesmējās un lēnām sāk iet pa gaiteni, lauzdamies cauri skolēnu straumei. Centos viņai turēties blakus. – Es neceru tikt ārkārtīgi prestižā un dārgā augstskolā vai tādā, kas būtu pielīdzināma Efeju līgas skolām, neesmu tik gudra vai talantīga. Labāk mācīšos vidēja līmeņa koledžā un dzīvošu tuvāk vecākiem.

–Tu to patiešām vēlies? – Runāšana gandrīz pārauga kliegšanā, jo bija grūti pārspēt skolēnu čalu troksni. – Vai arī tikai centies izdabāt vecākiem?

–Tu mani nesaproti. – Viņa kļuva mazliet īdzīga. – Es vēlos šajā gadā sasniegt visu, ko nesasniedzu iepriekšējos, vēlos šo atlikušo mācību gadu pavadīt piepildītu. Nebūs tā, ka es pametīšu draugus neatvadījusies vai arī tā, ka nebraukšu ciemos. Tu nevari iedomāties, cik grūti ir pat domāt par to, ka tikšu izsviesta no ierastā Īstonas ritma un miera.

–Bet tu pat nemāki grieķu valodu.

–Mamma man jau tagad ir noalgojusi grieķu valodas privātskolotāju. – Viņa apstājās un veltīja man platu smaidu. – Viņš ir totāli seksīgs.

–Kāpēc tu man to stāsti?! – Iespurdzos. – Tu sāc palikt tāda pati kā Adele, – kas uz mēles, tas laukā. Mani neinteresē stāsti par puišiem.

–Es domāju, ka esam draugi. – Viņa atkal man uzgrieza muguru un turpināja iet, bet es ieņēmu pakaļskrējēja sunīša lomu. – Parasti draugi viens otram visu stāsta.

–Esmu ne tikai draugs, bet arī puisis. Un tu zini, ka es to nedomāju kā pārmetumu. Kad tu man stāsti, kur un kad esi redzējusi sev tīkamu džeku, es jūtos kā frizieris – gejs, kuram tiek izsūdzētas visas bēdas.

–Tātad, par puišiem vairs ne vārda. Apsolu!

Temats bija noslēgts. Brīdi klusējām, līdz nonācām pie literatūras kabineta durvīm, – zvans uz stundu vēl nebija noskanējis.

–Dzirdēju, ka treneri šogad esot vienojušies par to, ka no sportistu vidus tikšot izraidīti tie, kas smēķē. – Elisa nervozi pirkstos grozīja šķiltavas, kuras viņai bija uzdāvinājusi mamma. Zippo ar Swarovski kristāliem. Droši vien ārkārtīgi dārgas.

–Un kā tad viņi domā noskaidrot to, kurš smēķē?

–Speciāli nevienu neķerstīšot, bet, ja kāds tiks pieķerts, tad garantēta izslēgšana no sportistu vidus. – Viņa ieturēja garu pauzi, kuru pat necentos pārtraukt. – Domāju, ka šis ir labs iemesls, lai atmestu smēķēšanu.

–Es gan nedomāju neko mainīt. – Šķelmīgi pasmaidīju.

Dzirdēju, ka somā atskan telefona signāls, – atsūtīta īsziņa.

Elisa vēroja manas rokas un tas lika satraukties. Nebiju vēl viņu informējis par to, ka neciešu, ja tiek lasīti man domātie ziņojumi.

Ziņa bija no Adeles:

„Varbūt kādu dienu varētu aiziet uz boulingu vai tamlīdzīgi? Pagaidām vēl konkrētu dienu nenorunāsim, bet gribēju, lai zini, ka labprāt aizietu kaut kur atpūsties. Kādreiz.”

            Vai viņa mani gribēja tikai ķircināt, sūtot šādas ziņas ar mīklainu vēstījumu?!

–Kas atrakstīja? – Elisas balss mani satrūcināja un ar veiklu rokas kustību ieslidināju telefonu atpakaļ somā.

–Nekas. – Ātri atbildēju, bet balsī skanēja satraukums. – Kārtējais reklāmas piedāvājums no… – Vilcinājos. – Ai, nav svarīgi.

Atskanēja zvans uz stundu, – mans glābējs.

Zināju, ka vismaz šodien man literatūra nebūs prātā, jo domas virmoja ap tikšanos, kura kaut kur, kaut kad un varbūt varētu notikt, kaut gan ar saprātu apzinājos, ka šādi Adeles mājieni var arī neko nenozīmēt.

Turpinājums sekos… 

18 comments

  1. Man vēl grūti izteikt vērtējumu, jo viss tikai tikko sācies. Taču, lasīt noteikti nepārtraukšu. Pagaidām vienīgi varu teikt – man patīk, ka galvenais varonis nav cukursaldais cukuriņš, kurš ir perfekts, populārs un vispār sapņu princis, tik nav vēl princesi atradis 😀 Tas tā subjektīvi, jo man ļoti besī tie ideālie vīriešu tēli. 😀
    Atkāpei no pašas tēmas – mazliet apbrīnoju tevi par drosmi. Man nav drosmes savus stāstus kkur publicēt. Gan jau arī to, kuru šobrīd rakstu, beigās izlasīs tikai mana labākā draudzene. 😀

    Patīk

    1. Zini, man nekad nav patikuši tie ideālie, perfektie cilvēki – vienmēr, kad lasu grāmatas vai skatos filmas, man iepatīkas tie šķietami nepareizie tēli – prostitūtas, narkomāni, noziedznieki, ļaundari utt. Man parasti patīk spēlēt advokātu, cenšoties attaisnot to, kāpēc cilvēks ir ļauns, kāpēc iegūst naudu nelegāli vai pazemojošā veidā un, kāpēc dara dažādas šķietami nepareizas lietas.

      Varu kaut ko atklāt – šo sadaļu (romāns turpinājumos) baidījos atjaunot, kaut gan publicējamais materiāls bija gatavs jau rudenī. Arī man vajadzēja drosmi, lai sadūšotos un reizēm, kad kāds no turpinājumiem jau publicēts, nevaru aizmigt, domājot – to vajadzēja rakstīt tā un tur vajadzēja likt punktu, nevis izsaukuma zīmi, bet tur labāk iederētos izsaukuma zīme utt. Tomēr savus darbus publicēju, lai varētu augt, attīstīties un krāt pieredzi, kuru var gūt tikai tad, ja darbu dodu vērtēt lasītājiem. Ar šādu eksperimentēšanu un lasītāju-autora kontaktu var pilnveidoties un tas man nozīmē ļoti daudz. 😀 Bet jā, ir gan šaubas, gan bailes gandrīz katru reizi, kad nospiežu pogu “Publicēt”, nododot savu darbu lasītāju vērtējumam. 😀
      Būtu patiešām forši, ja arī Tu savus darbus publicētu blogā – es noteikti lasītu. 😉

      Patīk

      1. Man ir tāpat 😀 Bieži vien lasot vai skatoties pieķeros tieši kkādiem sliktajiem, drūmajiem varoņiem. Tie vienkārši šķiet…interesantāki.
        It kā gribētos dzirdēt vēl kādas domas un tā…hmmm….
        Viens no maniem baiļu iemesliem – ka, teiksim tā, publika nesapratīs, neuztvers. Līdz ar to, ka beigās es būšu vnk izgāzusies.

        Patīk

        1. Piemēram, man no “Harija Potera” grāmatām mīļākais varonis ir Drako. Bērnībā man daudzi teica, ka esmu līdzīgs Drako lomas atveidotājam Tomam Feltonam. (Tāpēc arī Twitterī tāds “nickname” man.)

          Es laikam sevi tā rūdu, jo komentāri par literārajiem darbiem ir dažādi – ir arī negatīvi utt., bet vajag pierast pie kritikas un, ja tā ir konstruktīva, tad ir arī padomi, kurus ņemt vērā rakstot nākamo darbu. Bailes ir vienmēr.

          Pat diženiem autoriem ir bailes pirms romānu publicēšanas – ne velti pat Dž. K. Roulinga, pirms “The Casual Vacancy” izdošanas teica, ka viņu biedējot tas, ka literatūras kritiķi varētu teikt, ka romāns ir izgāšanās. Protams, bija kritiķi, kas teica, ka romāns ir mēslu biķeris un bija tādi, kas teica, ka tas pelnījis Bukera balvu. Viedokļi ir dažādi un neviens darbs nav tikai labs vai tikai slikts – katrā ir kaut kas slavējams un kaut kas peļams. 🙂

          Patīk

  2. šī daļa jau krietni dzivelīgāka 🙂
    Zini, es sapratu, kas man galīgi nepatīk. Vai pareizāk sakot- nesaprotu. Tās trīs meitenes. Nevaru iedomāties! Tas izklausās pēc kaut kāda vecmodīga vecpuiša, kurš pēkšņi 40+ vecumā saprot, ka vajag, vajag! Un tad tad tā ļoti praktiski izvērtē iespējamās kandidātes (kuras droši vien, par to pat nenojauš) pēc dzemdētāju gurniem, kvadrātmetriem un ieguldījumiem pensiju fondā.

    Patīk

    1. Prieks, ka turpinājums patīk labāk par sākumu. 🙂

      Visa sāls ir tajā, ka viņš patiesībā nesaprot, ko viņam vajag un vai vispār vajag, bet nesteigšos pagaidām notikumiem pa priekšu, jo galvenā varoņa nodomi, mērķi un raksturs spilgtāk izpaudīsies tikai turpinājumos.
      Lielākā daļa no romāna notikumiem ir noskatīti reālajā dzīvē, tāpēc tas vien apliecina to, cik cilvēki ir dažādi, dīvaini un reizēm arī uzvedas neatbilstoši savam vecumam. 😀

      Patīk

      1. Nē, es varu saprast, ka var sajukt prātā, ja tevi mīl divi cilvēki un var mīlēt abus. Bet vienādi domāt par trīs… Pat nemīlot? ei, lai paliek.
        Bet turpinot manu iepriekšējās daļas konstruktīvo kritiku – tā svece vējā mani piebeidza (trīskāršais airolls). Jauniešu literatūrā šādi vārdu salikumi iederas tikai tajā gadījumā, ja mērķauditorija ir ļoti jutīgas un vārgas meitenes. Un kurš gan baidās no matu izkrišanas nesasniedzot 20 gadus? :)))

        Patīk

        1. Man attaisnojums ir tāds, ka tad, kad esi jauns, gribas visu un uzreiz – arī tad, ja tās ir trīs meitenēm pret kurām izjūti šķietamu mīlestību.

          Iespējams, ka tā bija nevajadzīga banalitāte – neapstrīdēšu.
          Varu pateikt godīgi – personīgi es baidos no matu izkrišanas jau no laikiem, kad vēl mācījos pamatskolā. Ne velti pētījumi pierāda, ka vīriešus visvairāk biedē matu izkrišana. 😀

          Patīk

            1. Tas bailes nemazina. 😀 Man rados nav bijuša neviena, kuram tāda problēma būtu bijusi, kaut gan – vienmēr kāds ir pirmais un man vienmēr bijušas bailes, kas mijās ar pārliecību, ka pirmais būšu tieši es. 😀

              Patīk

  3. Ja “Krustnagliņas” būtu taustāma grāmata, kas gulētu grāmatnīcu plauktos, es, nicīgi noraustot degunu, droši vien paietu garām, bet šādi pa nelielām devām (mazuma sajūtas vairs nav, paldies!) ir ok. Patīk. ^_^ Lai gan joprojām vajā tā pati tīneidžeru filmu sajūta.
    Rakstīšana pēc pusnakts ir sāpīgi labi pazīstama. Sekas: migšana ciet garlaicīgākajās stundās un obligāts pēcpusdienas snaudiens uz dīvāna.
    Lai nu kā gaidīšu turpinājumus. ^_^

    Patīk

    1. “Krustnagliņas” ir pusaudžu un jauniešu gabals, tāpēc domāju, ka no tās sajūtas grūti aizbēgt. 🙂
      Man šķiet, ka daudziem laiks pēc pusnakts ir rakstīšanas ziņā tas ražīgākais. Zīmīgi, ka daudziem rakstniekiem ražīgas ir pusnakts stundas, kurās parasti visvairāk cilvēku nolemj labprātīgi šķirties no dzīves. Nezinu, varbūt tas ir kaut kā savā ziņā saistīts – mirušie gari nes iedvesmu utt. Labi, es jau te aizmuldejos un ieskicēju diezgan drūmu un baisu ainiņu. 😀

      Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.