“Krustnagliņas” – 3. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Ceturtā nodaļa

            Oktobris pienāca ar lietavām un asu vēju, kas aprāva sejas ādu. Skolā daudzi bija tikuši pie herpes vīrusa, – puišiem tas, protams, traucēja, tomēr viņi necentās to slēpt, bet meitenes lika lietā visu iespējamo kosmētikas artilēriju – tonālos krēmus, lūpu krāsas, kas tikai vēl vairāk izcēla vīrusa neglīto efektu uz sejas ādas.

Manā klasē bija pāris jauniņie no Ziemeļeiropas un arī kāda meitene no Latvijas – Laura, kuras valodas zināšanas bija samērā vājas. Reizēm aktīvākie klasesbiedri smējās par dažiem neloģiskajiem teikumiem, kurus viņai izdevās pateikt reizēs, kad vajadzēja atbildēt uz kādu skolotājas uzdotu jautājumu. Varbūt man vajadzēja iejaukties un teikt, lai meiteni neapsmej?! Nolēmu, ka ieturēšu neitrālu pozīciju, – nevienu neapsmiešu un arī neaizstāvēšu. Pēdējais vidusskolas gads nav domāts, lai uzsāktu jaunu draudzību, – tāpat zināju, ka no dažiem jau esošajiem draugiem būs sāpīgi šķirties.

Mana māte reiz stāstīja, ka esot pilna pasaule ar šādiem vidusskolas laiku draugiem, kurus „pat nāve nevarēs izšķirt”, bet tad katrs aiziet uz savu debespusi un ar katru jaunu gadu satiekas arvien retāk un retāk, līdz atrod jaunus draugus un jaunu sabiedrības daļu, kurā apgrozīties. Tas nav nekas jauns. Neloloju liekas cerības par to, ka ar Tomasu būsim labākie draugi uz mūžu arī pēc skolas beigšanas. Mūsu plāni par nākotni ir pārāk atšķirīgi, – viņš domā apgūt inženiera profesiju, bet es biju ieplānojis, ka studēšu kādā kultūras koledžā.

Tomass sagaidīja mani skolas autostāvvietā ar divām Starbucks kafijas glāzēm.

–Melna kafija cīņu biedram.

Viņš padeva man glāzi un es, atspiedies pret automašīnas pārsegu, sāku to malkot. Draugs vienmēr zināja, kas man garšo, kādas filmas un grāmatas man patīk. Reizēm gan viņš izteica kritiskas piezīmes par filmām, kuras es patiešām dievināju, sakot – kā gan tādas muļķības cilvēki varot skatīties, esot pie pilna saprāta. Tomēr ir reizes, kad mūsu gaumes sakrīt, piemēram, kad runa ir par apģērbu.

–Paldies! Tu esi labākais draugs, šoferis un personīgais kafijas piegādātājs. – Iesmējos. – Kad būšu bagāts, sākšu maksāt tev algu par šo visu.

–Nestreso, vecīt! Neļaušu jau tev palikt parādā.

Kādu pusstundu dzērām kafiju un vērojām skolas pagalmu, kurā manījām dažus meiteņu un sportistu bariņus. Īstonas vidusskolā kārtu sadalījums eksistēja, tāpat kā visās skolās. Es laikam ietilpu „pelēkās masas” kategorijā, jo sekmes man nebija satriecoši augstas un arī sportistu vidū īsti neiederējos, jo nodarbojos tikai un vienīgi ar barjerskriešanu. Īstie sportisti bija futbolisti un basketbolisti, pārējie nebija īpašā cieņā. Labi, es meloju, jo peldētājus iekāroja gandrīz katra skolas meitene, tāpēc par peldētāju gribēja kļūt gandrīz katrs, kuram meiteņu uzmanība kaut ko nozīmēja.

Desmitajā klasē gribēju iestāties peldētāju komandā, bet neizturēju atlasi. Treneris teica, ka katru gadu tiekot pieņemti tikai seši jauni peldētāji un es sevi pierādīju kā viduvēju sportistu, turklāt, treneris teica, ka tik briesmīgu peldēšanu kraulā, kādu parādīju es, viņš sen nebija redzējis. Tā kā komandas sports man negāja pie sirds, tad vienīgā cerība bija vieglatlētika, – izmēģināju dažādas disciplīnas, līdz treneris lika pamēģināt barjerskriešanu. Tā nu vienpadsmitās klases sākumā kļuvu par daļu no grupējuma, kuru sauca par skolas sportistiem, kaut gan starp viņiem neiederējos.

–Dzirdēju, ka esi sācis satikties ar to latviešu meiteni. – It kā starp citu ieminējos. – Kāda viņa ir?

Tomass iemalkoja jau atdzisušo kafiju un iemeta trauku netālu esošajā miskastē. Likās, ka viņš negribēja atbildēt uz jautājumu. Draugs gandrīz vienmēr izvairījās no attiecību tēmas apspriešanas, – laikam jau viņam tā šķita neveikla vai varbūt arī pārāk intīma.

–Vecīt, tu man pat nevari pastāstīt?! – Draudzīgi uzsitu viņam pa plecu.

Viņš nodūra acis pret zemi, ļaudams, lai mati krīt priekšā sejai, tāpēc nevarēju nolasīt emocijas no viņa grimasēm.

–Pagaidām tur nekā īsti nav. – Viņš negribīgi izgrūda. – Mēs esam tikai attiecību pirmajā bāzē un man nav ko stāstīt. Varbūt braucam?

Pacēlu somu no zemes un iekāpu mašīnā.

Traucāmies pa lielceļu vismaz ar ātrumu simts kilometri stundā, Tomass pārsniedza ātruma limitu vienīgi tad, kad bija dusmīgs vai arī tad, kad par kaut ko drudžaini domāja. Nezināju vai būtu prātīgi turpināt šo tematu, bet īstu draudzību taču viens strīds nevarētu sagraut, tāpēc devu sev zaļo gaismu.

–Jūs jau esat gulējuši? – Ziņkārība izlauza sev ceļu.

–Es negribu par to runāt. – Tātad tas nozīmē jā.

–Viņa ir forša? – Atļāvos draudzīgi pasmaidīt. – Vai arī totāla amatiere? Esmu dzirdējis, ka briti brauc uz Latviju ar viņas tautietēm papriecāties.

–Lūdzu, nekaitini mani. – Tomass nenovērsa skatienu no ceļa un sejā nepakustējās ne vaibsts. – Tas ir pārāk personīgi. Es taču tev neprasu, cik garš ir tavs penis vai arī to, cik reizes tu esi kādai sniedzis kunilingu.

–Ej tu nost! – Satraukti saviebu seju un nu arī es jutos neveikli. – Es taču arī tev neko TĀDU nejautāju. Vecīt, c’mon, tu mazliet pārspīlē. Kāpēc vienkārši nevari pastāstīt, kas tev ar viņu bijis?

–Es-tādas-tēmas-neapspriežu. – Viņš caur zobiem izgrūda.

–Labi, labi. Negribēju tevi nekādā ziņa aizvainot. – Jutos tik riebīgi brīžos, kad liku nojaust to, ka gribu lūgt piedošanu. – Literatūrā mājasdarbu jau izpildīji?– Krasi centos mainīt sarunas tematu.

–Vēl neesmu pat savācis nepieciešamo informāciju. Skolotāja vienmēr liek rakstīt par tik nereāli stulbiem tematiem, šoreiz vispār, – „spilgtākās debijas literatūrā”, man pat grūti vienu nosaukt, bet tūkstoš vārdi par vismaz trīs šādām debijām. Tas ir absurds. – Priecājos, ka Tomass tik ātri iekarsis par literatūras mājasdarbu. – Viņa ir traka, ja domā, ka katrs skolēns izlasīs vismaz trīs grāmatas līdz novembra sākumam.

–Tur nu varu tev tikai un vienīgi piekrist. – Piebalsoju draugam, kaut gan jau tajā pašā brīdī varēju nosaukt vismaz piecas spilgtas debijas literatūrā un par katru no tām varētu stāstīt vismaz piecas minūtes. Biju drošs, ka mana eseja būs vismaz divreiz garāka nekā prasīts.

Iestājās klusums un tas turpinājās līdz brīdim, kad Tomass izlaida mani pie daudzdzīvokļu mājas, kurā atradās manas ģimenes dzīvoklis.

–Tad jau līdz rītam. – Aizcirtu mašīnas durvis un gāju uz mājas pusi.

–Sveiks! Kā gāja skolā? – Atskanēja tradicionālais mammas jautājums. – Šodien treniņš nebija?

–Čau, mammu! – Iegāju virtuvē un no augļu trauka paņēmu lielu, sarkanu ābolu un ieslēdzu kafijas automātu. – Nē, treneris Hačersons šodien nemaz nebija skolā, tāpēc treniņu atcēla.

–Skaidrs. – Viņa nopūtās. – Tevi šodien meklēja kāda meitene.

–Jā? – Centos saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi. – Vai viņa nosauca arī savu vārdu?

–Īsti neatceros, bet meitene gara auguma, slaida, tumšiem, gariem matiem un brūni iedegušu ādu.

–Adele? – Ielēju sev tasē kafiju. – Vai tāds bija viņas vārds?

–Jā, pareizi, Adele. Tu viņu pazīsti?

–Nē, mammu, pie manis nāk nepazīstamas meitenes. Protams, ka es viņu pazīstu. – Paņēmu kafijas tasi, ābolu un devos uz savu istabu, pirms tam vēl pajautājot. – Ko viņa gribēja?

–Teica, ka esot solījis ar viņu iziet pastaigāties. – Mamma sāka mazgāt traukus, tāpēc neredzēja, ka es smaidu. – Jūs satiekaties?

–Nē, mammu. Mēs esam klasesbiedri un tas arī viss.

–Labi. Tu jau mums esi liels vīrietis un pats zini, kā labāk, tikai esi uzmanīgs.

Ātri iegāju istabā un aizvēru durvis, pirms mamma sāka runāt par to, cik svarīgi ir izsargāties seksa laikā un, ka intīmas tuvības uzsākšana ir tikpat svarīga kā laulība. Kā vecāki nesaprata, ka šāda veida sarunas par seksu no viņu mutēm skan tik perversi, ka brīžiem uznāk nelabuma viļņi.

Izvilku no atvilktnes baltu papīra lapu un rakstīju:

„Smieklīgā bija atnākusi pie viņa, bet viņš, muļķis tāds, nebija mājās. Vai tiešām šī meitene ar izcilo humora izjūtu un erotiski brūni iedegušo ādu un tumšajiem matiem, kas krita uz kailajiem pleciem, loloja jūtas pret tādu puisi kā Viņš?

            Ja tā, tad Smieklīgā pat neapjauta, cik ļoti Viņš iekāro meiteni un to, cik bieži ir redzējis viņu savos erotiskajos sapņos.”

            Pie durvīm pieklauvēja mamma.

–Den, pie tevis ciemiņš.

Nolādēts, droši vien Tomass atnācis lūgt palīdzību literatūras esejas rakstīšanā.

Iemetu aprakstīto papīra lapu atvilktnē un atvēru istabas durvis.

–Eju, jau eju.

Man priekšā nestāvēja Tomass, bet gan būtne ar acīm, kuras smaidīja un kārdinošām lūpām, kuras mirdzēja, pārklātas ar medainu spīdumu. Viņai mugurā bija melna kokvilnas kleita un balta ādas jaka, kura beidzās tieši zem krūtīm. Augstpapēžu kurpēs viņa bija tikai nedaudz īsāka par mani.

–Sveiks! – Viņa smaidīja. – Atceries, tu man solīji, ka aiziesim kaut kur kopā?

–Jā, piedāvājums spēkā. – Neveikli smaidīju un jutu, ka man sāk svīst plaukstas. – Es tikai uzmetīšu mugurā jaku un paķeršu naudas maku.

–Gaidu. – Viņa smaidīja un šūpoja savu melno rokas somiņu.

Nervozi meklēju naudas maku un lādējos par to, ka nav laika pārģērbties un piemeklēt ko piemērotāku par plēstām džinsu auduma biksēm un melnbaltu, rūtainu kreklu.

Iemetu naudas maku ādas jakas kabatā un, pirms iziešanas no istabas, vēl pāris reizes iesmidzināju matos un uz drēbēm David Beckham Instinct Sport smaržas.

–Varam doties.

–Aiziet! – Viņa apveltīja mani ar saviem patiesākajiem smiekliem.

–Jaunieši, izpriecājieties. – Mamma uzsauca brīdi, pirms izgājām laukā no dzīvokļa. Vēlējos, kaut viņa šo banālo novēlējumu būtu paturējusi pie sevis.

Piektā nodaļa

–Uzmanīgi, istabas vidū ir galds! –Adele mazliet streipuļoja, bet nebija piedzērusies tik ļoti, kā es. – Ļauj, es tev novilkšu jaku.

Meitene uzmanīgi palīdzēja man apsēsties uz dīvāna un ar maigām roku kustībām atbrīvoja mani no jakas. Atradāmies tik tuvu, ka varēju just viņas elpu, kas smaržoja pēc alus un mentola cigarešu dūmiem. Uzmanīgi apviju rokas viņai ap vidukli un biju pārsteigts, ka viņa neiebilst.

Adele piespieda savas lūpas manējām un jutu viņas krūtis pieplokam manam ķermenim, meitene noguldīja mani un pati apgūlās blakus. Smalkie roku pirksti ieslīdēja man matos un lūpas atkal meklēja manējās, viņas karstā, slapjā mēle ieslīdēja man mutē un pieskārās aukslējām. Notrīsēju, erotiska uzbudinājuma pārņemts. Tajā pašā mirklī gribēju noraut viņai drēbes un iegūt turpat uz dīvāna, par spīti tam, ka viņas vecāki no teātra izrādes varētu pārrasties kuru katru mirkli.

Karstas rokas paslīdēja zem mana krekla un elpa kļuva daudz seklāka un saraustītāka, bet joprojām centos elpot normāli. Gribēju neatpalikt un pārslidināju savas rokas pār viņas krūtīm, gaidot, ka kuru katru mirkli varētu saņemt spēcīgu pliķi sejā.

–Es tev atpogāšu kreklu. – Viņa veikli darbojās ap pogām un pārslidināja kreklu man pār pleciem, tad steidzās skūpstīt kaklu.

Brīžiem viņa lika lietā arī mēli un lūpas slīdēja arvien zemāk un zemāk, līdz apstājas pie nabas. Baidījos ievilkt elpu vai arī to izpūst. Asinis riņķoja vismaz divreiz ātrāk nekā parasti un dzirdēju pats savus sirdspukstus.

Adele pārslidināja rokas pār manu kājstarpi un sapratu, ka ugunī eļļa pielieta tādā daudzumā, ka noteikti bija gaidāms ugunsgrēks.

Gaidīju, bet turpinājuma nebija.

Alkaini metos meiteni skūpstīt un glāstīt, bet viņa grūda mani nost no sevis.

–Den, nē! – Viņa sakārtoja savas drēbes un atrada uz galda matu gumiju, ar kuru steidzīgi sasēja matus nekārtīgā zirgastē. – Mani vecāki drīz būs mājās. Tev vajadzētu doties prom.

–Bet kā tad… – Jā, gribēju jautāt kā tad ar seksu, bet pat dzērumā man nebija dūšas lūgties pēc intīma apmierinājuma.

–Mums šodien bija jautri. – Adele piecēlās kājās un viņas sejā manīju kaunu. – Kino, boulings, kafejnīca. Paldies par to visu, bet es negribu sabojāt mūsu pirmo īsto randiņu.Varbūt sarunāsim tikšanos vēl kādu reizi, ko saki par šādu variantu?

–Labi. – Nemaz necentos slēpt īgnumu. – Sarunāsim citu reizi.– Tas izklausījās pēc tādas kā mēdīšanās.

Saģērbos un neatvadījies pagāju viņai garām.

–Den, es nesaprotu, ko tu no manis gribi. – Izmisums lauzās ārā no katras zilbes, kas lija pār viņas lūpām. – Nolādēts, ko man vajadzēja darīt? Likties ar tevi gultā, ļaut, lai tu mani piesmej un tad pamet.

–Dieva dēļ, nepārspīlē te, labi! Vienkārši šis vairs nav tas labākais laiks, kad par to visu runāt. – Iekāres karstums sāka atkāpties. – Varbūt parunāsim rīt, labi?

–Aha. – Viņa klusi teica un pēkšņi izskatījās pēc pamatskolnieces, kura bez atļaujas paņēmusi naudu no mātes naudas maka. – Tad jau.

–Jā, tad jau līdz rītam.

Nebija pagājušas pat pāris sekundes, kad biju pazudis no Adeles dzīvokļa.

Nezināju, ko ienīstu vairāk – pats sevi vai Adeli, kura tikai spēlējās un koķetēja, bet nebija gatava iet līdz galam. Ko viņa cerēja no manis sagaidīt?! To, ka iešu ar viņu uz dučiem randiņu, iztērēdams katrā no tiem vismaz piecdesmit eiro. Jau pārāk ilgi esam pazīstami, lai vilcinātos ar šādām bērnišķīgām spēlēm.

Izvilku no kabatas mobilo telefonu un zvanīju Tomasam.

–Hei, vecīt, atbrauksi man pakaļ? Esmu pie Adeles mājas, tagad negribu neko stāstīt, vienkārši turēsimies pie tava principa un par attiecībām paklusēsim. Okay?

Otrā klausules galā dzirdēju tikai murmināšanu par to, ka vajagot mācīties matemātikai un ķīmijai, bet tikpat skaidri zināju arī to, ka draugs jau pēc dažām minūtēm būs klāt.

Turpinājums sekos… 

16 comments

        1. Ar mani ir tieši tas pats – it kā jau vairs labu laiku neskaitos pusaudzis, bet tāpat patīk filmas par skolām, pusaudžiem un jauniešiem. 😀
          + Divi tīņu gadu mīļākie jauniešu seriāli bija “Degrasi Vidusskola” un “Boy Meets World” – biju liels šo seriālu fans. 🙂

          Patīk

  1. Lasot Daiņa romānu, es vēlreiz atgriežos vidusskolas laikā, kad tiešām aktuālākas problēmas bija simpātiju peripētijas, statusa iekarošana, draudzība. Lasot pazūd reālā pasaule un pieķeru sevi pie domas, ka atgriežos tik daudz foršās pagātnes atmiņās saistībā ar skolas laiku. Un tas, ka stāsts mani spēj aizraut no reālā laika ir ļoti labs rādītājs 🙂

    Patīk

    1. Laikam šis ir viens no tiem iemesliem, kāpēc esmu izvēlējies romānu publicēt blogā – komentāri patiešām mani šodien silda un tas nekas, ka šodien man salst kājas, jo apkure nav no tām labākajām. 😀

      Romānu rakstīju, atceroties savus vidusskolas gadus – draugus un meitenes, kuras arī mazliet sagrozīja galvu un viena bija tāda, kas lauza manu sirdi – atceros, ka tolaik man tā šķita kā lielākā traģēdija. Vidusskolas gadi vispār ir tādi, kad ir pirmā lielā mīlestība, emocijas, kas virmo un jāatzīst, ka arī jaunieši, kas bieži vien mēdz būt ļauni pret saviem līdzcilvēkiem. 😀
      + Šis romāns nebūtu tapis, ja mani nebūtu iedrošinājusi labākā drauga Matīsa (kuru iepazinu tieši vidusskolas gados) draudzene Madara. Šis darbs laikam ir mīlestības vēstule maniem vidusskolas gadiem. 🙂

      Patīk

  2. Esmu krustcelēs starp to, ka mani ārkārtīgi tracina, ka varonis uzvedas kā kretīns un/vai idiots, un to, ka ne vienmēr var pieprasīt no varoņa ideāli pareizu rīcību visos gadījumos. Mjā, Tava darba lasīšana vairāk raisa pārdomāt rakstnieciskas dabas jautājumus.
    Man ir viens jautājums (bez nosodījuma, bet ar interesi): kāpēc priekšroku devi ārzemēm (UK, right?), ne Latvijai?

    Patīk

    1. Tādu arī biju iecerējis galveno varoni – tādu, kuram mugurkauls nav īsti izveidojies un kura viedoklis un morālā stāja ir veidošanās procesā.

      Tā valsts, kurā jaunieši mācās, bija paredzēta kā UK, bet, kad sāku rakstīt, tad nospriedu, ka tā nebūs kāda konkrēta valsts – vienkārši pilsēta – Īstona, kura atrodas nenoteiktā vietā.
      Tā ārzemju vide laikam tika izvēlēta, lai attālinātu šo stāstu no manas personīgās dzīves – lai lasītāji šo darbu nesaistītu ar manu personīgo dzīvi. (Bet tas tāpat notiek un ar to esmu samierinājies, jo katrs autors savos darbos ieliek daļu sevis. No salīdzināšanas nevar izbēgt.) Domāju, ka nākamo darbu varētu rakstīt par notikumiem Latvijā.

      Patīk

      1. Manuprāt, ir grūti izvairīties no tā, ka darbā ielien pazīstami cilvēki (pati esmu pieredzējusi, kā vairāki varoņi iegūst pazīstamu ļaužu raksturu vaibstus) vai ka kāds nodomā: “Ahā, šeit es esmu ierakstīts!”.

        Patīk

        1. Tā gadās pat ģeniāliem rakstniekiem. Pat Dž. K. Roulinga sākumā taisnojās, ka viņas romānos par Hariju Poteru nav tādu varoņu, kas radīti, iedvesmojoties no reāliem cilvēkiem. Tikai pēc pēdējās grāmatas izdošanas viņa atzina, ka gandrīz visi romāna varoņi ir radīti, balstoties uz reāliem cilvēkiem.

          No kaut kā jau jāiedvesmojas ir, bet tas nebūt nenozīmē to, ka šie varoņi ir reālie cilvēki – pārsvarā tie ir tikai reālu cilvēku atblāzmas, kuras manāmi appušķotas.

          Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.