“Krustnagliņas” – 4. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Sestā nodaļa

–Elis, Den, beidziet runāt un turpiniet skriet! – Treneris Hačersons šodien izturējās īpaši nežēlīgi. – Vēl pieci apļi, tad vingrojumi un pēc tam varēsim turpināt.

Jau sesto reizi šodien šķērsojām finiša līniju un centos neatpalikt no Elisas, jo radās sajūta, ka viņa ir labākā fiziskajā formā nekā es.

Skriešanas apavi pret sporta laukuma segumu sitās ar katru reizi arvien smagāk. Neliec pilnu pēdu. Galvā skanēja iedomāta trenera balss.

–Neliec pilnu pēdu, tā tu ātrāk nogursi. – Izkliedza treneris un tajā mirklī gribēju smieties, bet nepietika spēka.

Sāku elpot caur muti un priecājos, ka vismaz to neviens neievēro. Šodien treniņā pierādīju, ka no manis izaugsmi nevar gaidīt un „Sadraudzības spēlēs” varu necerēt pat uz ceturto vietu.

Mugura bija kļuvusi slapja un, skrienot jutu savu sviedru smaku. Šorti lipa pie kājām un baltais kokvilnas T-krekls vairs neplīvoja, atvēsinot miesu, bet gan pieplaka pie ādas cieši jo cieši.

–Es vairs nevaru. – Elisa izmocīja. – Man rīkli dedzina un labo kāju rauj krampī.

–Pacieties, vēl tikai mazliet un būs viss. – Nospļāvos. Staipīgas siekalas nokarājās gar lūpu, tāpēc pacēlu krekla malu un noslaucīju muti un pieri tajā.

–Malači! – Treneris pienāca mums klāt ar lielu bloknotu rokās, kurš bija izraibināts ar piezīmēm. – Aplūkoju treneres Smitas piezīmes un secināju, ka tu, Elis’, esi uzlabojusi savu laiku, bet… – Nosodošs skatiens pievērsās man. – Tu, Den, esi zem katras kritikas. Kas ar tevi notiek? Par sporta skolu vari aizmirst, bet „Sadraudzības spēlēs” tev beidzot jānokļūst uz goda pjedestāla.

Ietupos ceļos un atbalstīju rokas pret kājām.

–Heris, nolādēts, vai es neesmu teicis, ka pēc skriešanas ir jākustas?! – Viņš pienāca man klāt un aiz rokas uzrāva kājās. – Tā var rasties veselības traucējumi un es negribu, lai ar kādu no maniem sportistiem notiek kas slikts.

–Apejiet lēnā garā vienu apli un tad staipīsimies.

Nopūtos un jutu, ka arī man svilina rīkli. Elisa nospļāvās un manīju, ka viņa smagi elpo, bet reizē arī smaida.

–Es nedomāju, ka man kādreiz izdosies uzlabot rezultātu, turklāt vēl šodien, kad domāju, ka nespēšu normāli paskriet. – Viņa atslābināja rokas un ļāva, lai tās viegli šūpojas. – Tu taču neuztraucies par šodienas rezultātu?

–Vispār jau nē. Mani nomāc kas cits. – Ar to domāju randiņu ar Adeli, bet negribēju par to stāstīt Elisai. – Tas nav tik svarīgi, šodien vienkārši nav mana diena. Manu uzmanību pēdējā laikā bieži novērš citas domas.

–Es arī daudz domāju.

–Par ko, ja nav noslēpums?

–Ai, par visu ko. Īpaši jau par to vai man vajadzētu braukt uz Grieķiju.

–Bet tu taču teici, ka brauksi. – Biju neizpratnē par to, kas viņai licis mainīt domas. – Vai kādas problēmas ģimenē?

–Nē. – Viņa silti pasmaidīja. – Ar ģimeni viss ir kārtībā, tikai sāku domāt, ka ar mani gan viss nav tā, kā vajag.

–Kā tu to domā?

–Saproti, es padomāju par to, ko tu man teici un varbūt tiešām man palikt šeit, lai iestātos kādā no valsts koledžām un pēc tam es varētu braukt dzīvot pie senčiem. Tie ir tikai tādi minējumi, meklēšana tumsā un tamlīdzīgi.

–Izvēle jau ir tikai tavā ziņā. – Tēloju, ka esmu samērā vienaldzīgs, negribēju dot mājienus par to, ka gribu, lai viņa paliek dzimtenē. – Tikai atceries, ka vajag izvēlēties to, ko pati vēlies.

–Stulbākais jau ir tas, ka es nezinu, ko vēlos.

Vēl bija atlikusi ceturtā daļa apļa līdz finiša līnijai. Gribēju, lai mūsu pastaiga ir garāka, bet treneris uzkliedza:

–Līdz finiša līnijai izpildiet palēcienus.

Saruna ar to arī aprāvās.

Pēc pusstundas beidzām izpildīt vingrinājumus un tieši tad ieradās arī trenere Smita, kas parasti vadīja karsējmeiteņu treniņus.

–Elis! – Meiteņu bariņš sauca un māja ar rokām. – Ceru, ka neesi galīgi izpumpēta. – Smita piebalsoja.

–Labi, Den, tad turpini trenēties, bet es iešu pie savām meitenēm. Veiksmi! – Viņa ar plaukstu viegli uzsita man pa galvu un lēnā skrējienā devās pie karsējām.

Futbola laukumu piepildīja meiteņu saucieni un treneres Smitas izkliegtie norādījumi, – viņa bija daudz draudzīgāka nekā Hačersons.

–Tagad iesim pakaļ barjerām. – Atkal nodārdēja smagā balss un sapratu, ka īsais atpūtas brīdis ir galā.

Pulkstenis rādīja seši vakarā, kad treniņš bija galā. Negribēju doties mājās sasvīdis un vēl arī nepārģērbies, tāpēc devos uz dušām, kuras atradās vēsās, noplukušās ģērbtuves telpās.

Karstais ūdens apskaloja ķermeni un atviegloja muskuļu sāpes, arī sviedru smaka pamazām izzuda. Netaupīju dušas želeju un šķita, ka tās smarža man palīdz atsākt normāli elpot. Aizvēru acis un domās parādījās kailu sieviešu tēli, kurus tajā pašā mirklī centos aizgaiņāt. Visbiežāk parādījās Elisas un Adeles ķermeņa aprises, bet Dezirē tikai retu reizi manās fantāzijās parādījās kaila. (Arī tad centos šīs domas izkliedēt kā dūmus.) Vai tas nozīmēja, ka Dezirē vērtēju augstāk par abām pārējām?!

Noskaloju no ķermeņa putas un tad atcerējos, ka dvieli atstāju ģērbtuvju skapītī, – nācās pilnīgi kailam iet caur dušu gaiteni un auksto koridori līdz skapītim. Pa ceļam apstājos pie spoguļiem, lai novērtētu savu ķermeni, – bija reizes, kad es to dziļi ienīdu un reizes, kad man šķita – tas ir samērā pievilcīgs. Šodien domāju, ka tas ir viduvējs, kaut gan vēlējos, lai vīrišķais lepnums būtu vismaz par pāris centimetriem garāks un arī muskuļu masa būtu lielāka.

Seja – tā man gandrīz nekad nešķita neglīta, – lielas, pelēkzilas acis, kuras ieskāva garas skropstas, mazliet līks deguns, pilnīgas, biezas lūpas, izteikti vaigu kauli un vidēji augsta piere, kuru gandrīz vienmēr nosedza vismaz sprīdi gari, pelēkblondi mati. Atcerējos, ka Adele vasarā teica, ka es esot ārkārtīgi fotogēnisks, jo man esot gandrīz ideāli simetriska seja, – kompliments mani sildīja, bet īsti tam nenoticēju. Īpaši jau tāpēc, ka man nepatika fotografēties.

Sāka salt, tāpēc beidzu spoguļoties.

Atvēru skapīti un tur jau tas bija – balts, liels, mīksts dvielis ar Īstonas skolas logo – izšūtu burtu „I”, kuru ieskāva trīs melnas vīģes lapas. Iegremdēju seju pūkainajā dvielī un, kad pacēlu galvu, satrūkos, jo manā priekšā stāvēja treneris Hačersons.

–Trener, jūs mani nobiedējāt. – Ātri izritināju dvieli un steidzīgi apsēju to ap vidukli.

Jutos neveikli, ja mani kāds redzēja kailu. Katrs ķermeņa centimetrs, kur uzkavējās trenera acis, šķita saraujamies no uzmanības devas un sejā iezagās karstums.

–Tev vajadzētu piestrādāt pie sava ķermeņa. Aizej uz svaru zāli un mājās veic vairāk vēdera preses vingrinājumu.

Viņš neskatījās man acīs, bet novērtēja ķermeni.

–Labi! – Tas bija viss, ko konkrētajā brīdī varēju pateikt.

Novērsos no trenera un vilku drēbes uz slapjas miesas, lai tikai ātrāk saruna tiktu izbeigta.

–Tavs sniegums šodien bija nožēlojams. Varu garantēt, ka pat skolas sacensībās tu izkritīsi no pirmās vietas un tad Īstonu „Sadraudzības spēlēs” vairs nepārstāvēsi tu, bet gan kāds cits.

–Es pacentīšos vairāk. – Centos uzvilkt apakšbikses, nenosienot dvieli no vidukļa, bet tas nokrita zemē, atklājot mani visā pilnībā.

Nejauši uzkāpu uz apakšbikšu malas un gandrīz nokritu uz flīzētās grīdas, bet, atguvis līdzsvaru, uzrāvu tās augšā, lai mans kaunums beidzot tiktu nosegts.

–Gribētu, lai tu patiešām vairāk pacenties.

Šoreiz treneris lūkojās acīs.

–Vai tevi kas uztrauc? – Hačersons turpināja, tikai šoreiz viņa balss nedārdēja un sejā jautās bezkaislīga izteiksme. – Ja ir kādas problēmas, tad vari man pastāstīt, es varēšu palīdzēt.

Jā, šobrīd mana vienīgā problēma esat jūs, trener.

            –Viss kārtībā. – Biju gandrīz apģērbies, atlika tikai aizšņorēt sporta kurpes un tad piecēlos, lai dotos prom.

–Atceries par vēdera presēm. – Treneris man no mugurpuses uzsauca, kad jau biju pazudis aiz ģērbtuvju skapīšu pirmās rindas.

Šoreiz Tomasam nezvanīšu, – gribu izvēdināt galvu.

Septītā nodaļa

„Varbūt varam satikties atkal? Varbūt vairs nepieminēsim to, kas notika pagājušajā reizē? Tā bija mana kļūda. Piedod! Adele.”

            Šo ziņu atstāju neatbildētu jau pāris dienas, kaut gan pārlasīju to vismaz vienu reizi katras jaunas nomoda stundas laikā. (Nedarīju to tikai tad, kad gulēju, kaut gan vēlējos celties nakts vidū, lai atkārtoti pārliecinātos, ka patiešām šāda ziņa eksistē.) Šīs ziņas dēļ nevēlējos pamosties tik agri, jo manos erotiskajos sapņos jau kādu simto reizi viesojās brūnās, siltās ādas īpašniece, kuras lūpas nekad nenoslīdēja zemāk par nabu.

Svētdienas rīts.

Tētis pie brokastu galda nemierīgi klabināja portatīvā datora taustiņus un nervozi kaut ko murmināja.

–Vil, ir svētdiena! – Mamma nolika galda vidū lielu bļodu ar ceptiem cīsiņiem. – Vismaz šodien noliec to draņķa klabekli malā un pabrokasto kā normālam cilvēkam pieklājas.

–Ja vien tu zinātu par ko raksta visi tie dzeltenie. – Tētis turpināja skatīties datora monitorā. – Iedomājies, viņi raksta, ka šajā tiesas prāvā Šarlēna nedabūšot ne graša, jo tā bijusi aprēķina laulība. Nolādēts, tas viņas vecis staigāja pie visādām salašņām jau pirmajā mēnesī.

Tētis beidzot bija dabūjis kādu ievērojamu lietu pie kuras strādāt, tāpēc visvairāk viņš vēlējās uzvarēt tajā. Kāda vidēja mēroga dziedātāja no Skandināvijas, kura pamazām sāka iekarot Eiropu, šķīrās no sava vīra un gribēja dabūt krietnu kumosu no viņa bagātībām, kaut gan nemaz tāds naudas maiss viņš nebija. Trīs miljoni, ko savā starpā sadalīt. Iespējams, ka Šarlēna mūzikas biznesā kļūs ārkārtīgi populāra un gada laikā saņems tādu summu honorāros, tāpēc īsti nesapratu, kam viņai vajag zemoties naudas dēļ.

Tiesas procesu atspoguļoja dzeltenā prese, jo vīrs atrada kādu vēl populārāku dāmu ar kuru saieties. Varbūt šajā situācijā zeltrači bija abi, – gan neuzticīgais vīrs, gan mazā zvaigznīte Šarlēna.

–Tēt, vai mēs tiešām nevaram pabrokastot, neapspriežot slavenību nožēlojamo dzīvi?! – Ieliku šķīvī trīs cīsiņus un mamma tiem pa virsu uzlika pamatīgu daudzumu omletes.

–Mēs varētu parunāt par to, kas bērniem jauns skolā. – Mamma beidzot apsēdās blakus tētim un aplika roku ap viņa pleciem.

–Nē, nu tas vairs nav izturams, tā ir sazvērestība pret meitēnu.

Tētis aprāvās nepabeidzis teikumu, jo mamma ar vienu rokas vēzienu aizvēra datoru.

–Labu apetīti! – Īgnajā sejā uzplauka smaids.

Tētis beidzot sāka ēst, bet sīki omletes gabaliņi krita viņam no lūpu kaktiņiem uz galda. Mazajam brālim Grāntam tas šķita veren smieklīgi. Viņam pievienojās mamma, tad arī es un visbeidzot arī pats tētis.

–Jūs taču ziniet, ka man šī īpašumu dalīšanas lieta ir svarīga. Par to es varu dabūt samērā lielu žūksni. Mēs Ziemassvētku brīvdienās beidzot varētu aizbraukt kādā ceļojumā.

–Tu to nopietni? – Mamma nolika dakšu uz šķīvja. – Mums taču ir citas prioritātes, piemēram, mēs varētu Denu sūtīt labā koledžā, bet Grāntu iekārtot labā, privātajā pamatskolā. Tu zini, kā manas māsas un brāļi apskaustu mani par ko tādu. – Sejā iezagās sapņainums. – Viņi ņemtu atpakaļ visu, ko teica par manu lūzeri vīru, kurš neko nejēdzot.

–Dženij, tu taču pati labi apzinies, cik ļoti to vēlos arī es, bet mums derētu kādreiz vienkārši aizbraukt kopīgā ceļojumā, lai atpūstos. – Viņš uzspieda mammai buču uz vaiga. – Mums vajag skaistas atmiņas, bet mūsdienās visu var nopirkt par naudu.

–Ko tas viss nozīmē? – Pār mammas seju pārslīdēja šaubu ēna.

–Tad, ja es uzvarēšu šajā prāvā, mana karjera šausies debesīs un būs maniem bērniem labas skolas, sievai dārgas, skaistas drēbes un, kad es beigšu karjeru, tad arī skaista mājiņa kādā no siltajām zemēm.

Šķita, ka tēva uzburtā ilūzija ir apreibinājusi visus.

–Tēt, tu esi lielisks! – Centos apvaldīt smaidu, kas lauzās cauri visām porām.

Man nepatika šādas sentimentālas ainas mūsu ģimenes dzīvē, bet reizē biju laimīgs, ka neesmu uzaudzis nelabvēlīgā ģimenē.

Tētis manāmi nosarka un paņēma klēpī Grāntu.

–Un tevi mēs aizvedīsim uz Disnejlendu.

Mamma novāca netīros šķīvjus un manāmi staroja, tik laimīgu viņu vēl nebiju redzējis visa šā gada laikā.

Zināju, ka tēvs atkal ieraksies darbos un visa šī idille pārplīsīs kā liels ziepju burbulis, atstādams tikai smaržu, kurā gremdēties brīžos, kad vajadzēs atgādināt sev, ka tētis ir lielisks.

Grānts aizskrēja uz viesistabu, lai skatītos multfilmas, bet es jau grasījos doties uz savu istabu, kad tēta balss mani apstādināja.

–Kamēr neesmu aizmirsis. – Viņš man pasniedza vairākas banknotes. – Tava kabatasnauda.

Tur bija simts eiro.

–Paldies. – Tas bija uz pusi vairāk nekā parasti. Šodien viņš bija īpaši dāsns. – Kam par godu kabatas naudas pielikums?

–Nuuu.

Mamma vainīgi aizgriezās un sāka mazgāt traukus.

Ko viņa tētim ir pateikusi?

–Dzirdēju, ka tev uzradusies draudzene un es nevēlos, lai par manu dēlu runā kā par skopuli vai trūcīgo. – Viņš pienāca man klāt un sabužināja matus. Tajā mirklī jutos kā mazs puišelis. – Varbūt gribi mums pastāstīt par viņu?

Gribēju teikt, ka man nav nekādas draudzenes, bet tad, ļoti iespējams, tētis pārdomātu par kabatas naudas dubultošanu.

–Pagaidām nav nekā īpaša, ko stāstīt. – Klusi noteicu. – Bet, paldies par naudu.

Centos pēc iespējas ātrāk pazust no vecāku redzesloka. Naudas daudzums makā nu bija iemesls, lai piezvanītu kādam ar ko varētu to mazliet patērēt.

No tikšanās ar Dezirē vajadzētu atturēties – Maksims ar solījumiem lieki nemētājās.

Tomasam šodien ir tikšanās ar Lauru.

Tātad, atliek tikai Adele un Elisa.

–Sveika! – Smaidīju, runājot ar Elisu. – Ko teiktu, ja mēs šodien kaut kur aizietu? Es maksāju!

–Šodien ar karsējām mēģinām jauno numuru gaidāmajai futbola spēlei. Piedod, bet es nevaru.

Tātad, atliek tikai Adele.

Runāt ar viņu baidījos, tāpēc nosūtīju ziņu.

„Ko Tu teiktu, ja mēs šodien kaut kur aizietu? P. S. Viss notikušais ir dzēsts un sāksim visu uz jauna viļņa.”

            Minūtes vilkās neticami garas, kopš brīža, kad nospiedu „Sūtīt” ikonu.

Pēc piecām minūtēm saņēmu īsziņu.

„Prieks, ka izdomāji man uzrakstīt. Pēc kāda laiciņa piekāpšu pie tevis.”

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.