“Krustnagliņas” – 5. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Astotā nodaļa

           Adele smēķēja jau astoto cigareti un dzēra Pina Colada no lielas glāzes, kuras malā bija uzkabināta ananāsa šķēle un pretējā glāzes malā gozējās kokteiļu lietussargs.

–Gribi pagaršot? – Viņa pastūma glāzi uz manu pusi.

Saspiedu salmiņu starp lūpām un iesūcu tikai niecīgu devu kokteiļa. Šķita, ka neko saldāku un pretīgāku neesmu dzēris un atmiņā atausa bērnība, kad mamma ar varu lika dzert nepanesami šķebinošo klepus sīrupu.

–Negaršo? – Viņa smējās. – Viens no labākajiem dzērieniem, kādu jebkad esmu dzērusi. Tiesa, vairāk par divām glāzēm nav iespējams izdzert, jo tad šķiet, ka lūpas un kuņģis salīp kopā.

–Tas ir viens no pretīgākajiem dzērieniem, kādu jebkad esmu dzēris. – Pacēlu Carlsberg alus pudeli pie lūpām un vienā piegājienā izdzēru gandrīz pusi tās satura, lai izskalotu saldeno lipīgumu no kakla un mutes. – Nezinu, kā lai to garšu izdzēš no atmiņas.

No cigarešu dūmiem man koda acis, tāpēc vēlējos pamest šo iestādi. Adele man stāstīja, ka tā esot viņas mīļākā vieta, kur atpūsties no skolā uzkrātās slodzes, – atmosfēra esot draudzīga un alkohols lētāks nekā citur.

Es gan biju dzirdējis ko citu, – par policijas reidiem, narkomāniem, nepilngadīgajiem, kas šeit tiek ielaisti un alkoholu, kura izcelsme un kvalitāte ir apšaubāma. Tieši tāpēc izvēlējos dzert tikai alu no pudelēm.

–Varbūt izejam pastaigāties? – Noklepojos. – Man sāk pietrūkt gaisa.

–Labi. – Adele piesedza kailos plecus ar džinsu auduma jaku.

Viņa pat iereibusi izskatījās iekārojama, bet šoreiz nosolījos sev, ka iztikšu bez intīma rakstura izlēcieniem.

Naksnīgais Īstonas gaiss smaržoja pēc izplūdes gāzēm un sāļa jūras ūdens, kam pa vidu jaucās arī Adeles smaržas.

–Tu jauki smaržo. – Apķēru viņu ap vidukli un kopā gājām pa gandrīz tukšo ielu.

–Paldies! – Viņa piespieda jakas apkakli pie deguna un paošņāja. – Britnijas Spīrsas Cosmic Radiance, bet man gan vairāk šķiet, ka esmu uzsūkusi visu bārā esošo cigarešu dūmu smaku.

–Man gan šķiet, ka saožu mandarīnu, līčiju un persiku. – Noskaitīju kā no grāmatas. Biju pamanījis šīs smaržas Adeles istabā un, esot mājās, iegūglēju to nosaukumu un atradu tās komponentus.

Zināju, ka meitenēm patīk, ja pamana sīkumus. Šoreiz gan nepieminēju to, ka esmu informēts arī par to cenu, – trīsdesmit pieci eiro, – viņa vēl padomātu, ka izspiegoju viņu vai arī esmu sieviešu smaržu fanāts.

–Tev nu gan ir laba oža.

–Vispār jau nekad tā nav bijusi laba, jo reizēm pat nevaru saost to, ka esmu piededzinājis vakariņas.

–Tu gatavo? – Meitene ieintriģēti apvaicājās.

–Nē, tikai uzsildu pusdienu pārpalikumus reizēs, kad mamma nav mājās.

–Un es jau sapriecājos, ka satiekos ar puisi kulināru, kurš pārzina smaržu buķetes visā to pilnībā. – Viņas roka iekabinājās manā ādas jakā ciešāk un gaisu piepildīja mazliet piesmakuši, bet joprojām skanīgi smiekli.

–Neesmu jau Zīskinda romāna „Parfīms” varonis. – Domāju, ka esmu izmetis ārkārtīgi asprātīgu un inteliģentu piezīmi, bet pamanīju, ka Adele pat nesmaida.

–Atvaino! – Viņa māksloti pasmaidīja. – Ar literatūru neaizraujos, godīgi sakot, neesmu izlasījusi nevienu grāmatu ārpus obligātās literatūras saraksta.

–Pat ne Meieres „Krēslas” sēriju?

–Tu laikam smejies par mani. Lai es lasītu to draņķību?! Izbeidz, man smadzenes nav izskalotas!

–Kā tu zini, ka tā ir muļķīga, ja neesi to pat lasījusi?

–Dieva dēļ, man atliek tikai paskatīties uz tiem pūļiem meiteņu, kas rauj matus no galvas ārā, kad ierauga Robertu Patinsonu. Viņas taču tam aktierim būtu gatavas atdoties turpat uz sarkanā paklāja. – Adele iespurdzās. – Tas taču ir pazemojoši.

Jā, šī meitene ar loģisko domāšanu bija uz Tu, par laimi.

–Nu, tad varbūt līdz citai reizei? – Nemaz nepamanīju, ka jau esam nonākuši pie viņas mājas durvīm.

Laiks paskrēja nemanot un gribēju vismaz uz atvadām saņemt mazu skūpstu, kaut vai tikai uz vaiga, bet šoreiz izpalika pat rokas paspiezšana.

–Tad jau. – Nezināju ko teikt. Jutos bezgala neveikli.

–Atā! – Viņa nospieda mājas durvju kodu un pazuda gaitenī. Aiz viņas, ar metālisku klikšķi, aizvērās durvis.

Vai to maz varēja saukt par izdevušos randiņu?! Nekāda atvadu skūpsta, pat ne draudzīga apskāviena, kaut gan visu ceļu gājām apķērušies kā tāds laulāts pāris. Pat mani vecāki tā nekad nestaigāja, kaut gan mīlēja viens otru. Kaut gan es nevarēju zināt vai viņi patiešām šādas jūtas loloja viens pret otru, jo par mīļuma uzplūdiem krietni biežāk varēja novērot dusmu izvirdumus viņu starpā.

Mamma nekad nebija apmierināta ar to, ka tētis pārāk daudz strādāja, bet neviens ģimenē nevēlējās arī dzīvot trūkumā. Abi vēlēja to labāko saviem bērniem, bet reizē gribēja panākt visu, – pat neiespējamo.

Vecāki bieži vien teica, ka nav maizes bez darba, bet šķita, ka mamma grib tieši pretējo – pārticību bez jebkādas piepūles. Mamma joprojām dzīvoja iedomātā brīnumzemē un ticēja, ka viss var būt ideāli un laikā, kad bija patiešām labi, tad vajadzēja, lai būtu vēl labāk.

Biju tik aizdomājies, ka mani no līdzsvara izsita kāds pārītis, kas, cieši kopā saspiedušies, gāja man pretī.

–Den! – Puisis izsaucās un tad viņu atpazinu.

–Tomas! – Paspiedu draugam roku, kad viņš to atbrīvoja no savas pavadones. – Ko tad jūs te?

–Iepazīsties, tā ir Laura! – Viņš, gluži kā televeikala pārdevējs parādīja uz meiteni un jau gaidīju, ka viņš sāks demonstrēt visas viņas funkcijas un apbrīnos lielisko dizainu.

–Tomas, es jau viņu pazīstu. – Norūcu. – Mēs taču mācamies vienā klasē.

Laura smējās, bet neuzdrošinājās bilst ne vārda. Atlika tikai minēt iemeslu – viņa klusēja tāpēc, ka nemaz nemāk pateikt atbilstošu frāzi šai situācijai vai arī tāpēc, ka ir pārāk kautrīga.

–Ak, es idiots! – Viņš demonstratīvi ieblieza sev ar delnu pa pieri un tad turpināja. – Mēs tāpat pastaigājamies un izbaudām Īstonas ielas.

It kā tu tās nebūtu redzējis, pamuļķi.

            –Tad es jūs netraucēšu. – Atvadījos no pārīša un vēl uzsaucu. – Jauku vakaru, balodīši!

Sāku saprast, kāpēc Tomass tiekas ar to meiteni – viņa nerunā pretī, jo īsti neprot vai negrib, ārzemniece, valdzinošiem sejas vaibstiem, lielām acīm.

BET, pats galvenais, – viņai bija vismaz F izmēra krūtis, kurām komplektā nenāca milzīga vēdera riepa vai arī resnas ciskas. Mani sāka mākt aizdomas, ka Laurai ir silikona implanti, bet Tomass tādu informāciju neizpaudīs pat tad, ja šāds fakts viņam būtu zināms.

Devītā nodaļa

Sēdēju skolas kafejnīcā pilnīgi viens un stumdīju pa šķīvi rīsu–krabju salātus un nesapratu, kāpēc esmu izvēlējies ēst ko tādu, kas man nemaz negaršo. Krabju nūjiņas uzdzina sliktu dūšu un centos izlasīt no salātiem ēdamās sastāvdaļas – dažus nevienādi sagrieztus sarkanās paprikas gabalus un gurķu ripiņu ceturtdaļas, bet rīsi šķita piesūkušies ar atsaldēto krabju nūjiņu sulu, tāpēc tos bīdīju klāt krabju nūjiņām.

Dzirdēju sev pretī nošķindam galda piederumus, – kāds man pretī bija nolicis paplāti ar ēdienu. Sākumā pavirši uzmetu tai skatu – jogurts, maza kefīra paciņa un viens liels, zaļš ābols. Tad augli satvēra bāla roka ar smalku franču manikīru, ko izgreznoja smalki dimantiņi.

–Sveiks! Vai drīkstu pievienoties? – Maiga, meitenīga balss mani uzrunāja. Jutu smaržas, kas bija daudzreiz patīkamākas nekā Adeles aromāts, kurā vienmēr jaucās arī tabakas notis.

Beidzot pamanīju arī pašu runātāju. Mans ķermenis pamira, lūpas notirpa un mēle pēkšņi kļuva par koka gabalu un visi vārdi noslīka kaut kur dziļi, dziļi vēderā.

Tomēr saprāts mani ķircināja.

Viņa nekad nebūs tava. Nekad! Nekad! Nekad! Nekad! Nekad!

            Garās skropstas ieskāva mirdzošas acis ar gaišākajiem acu baltumiem, kādus jebkad biju redzējis un varavīksnene iekrāsojās kobaltzilā tonī. Katra sejas līnija bija asi un rūpīgi novilkta. Lūpas nebija uzkrāsotas, bet tās tāpat bija kārdinoši samtainas. Tomass par viņu reiz izteicās, ka tur jau nav kam patikt, jo kauli un āda vien šim meitēnam esot. Bet man viņa bija kas vairāk, – gluži ēteriska būtne, gandrīz kā laumiņa.

–Sapratu, tu vēlies pusdienot viens. Atvaino, ka traucēju! – Dezirē piecēlās kājās un sakārtoja zilo tuniku, lai tā nosegtu gurnus un baltās džinsu auduma bikses notrauca tā, it kā tās būtu apputējušas.

–Nē, paliec! – Daži kafejnīcā paskatījās uz manu pusi un jau pēc pāris sekundēm atkal pievērsās savu pusdienu tiesāšanai.

Dezirē atkārtoti apsēdās man tieši pretī un žilbinoši uzsmaidīja. Varbūt tikai gribēja atklāt savus izcili baltos zobus un dimantiņu, kas mirdzēja uz kreisās puses acs zoba, – šie stila elementi šogad Īstonā bija modē. Sāku prātot, kāpēc viņa nesēž kopā ar citām karsējmeitenēm vai vismaz kopā ar savu puisi Maksimu.

–Gribēju ar tevi parunāt par literatūru un esmu dzirdējusi, ka tu esot baigais PRO šajā jomā. – Viņa nolika uz galda vairākas grāmatas – Stīvena Kinga „Keriju”, Frederika Beigbedera „Palīgā piedod”, Vladimira Nobokova „Lolitu” un arī Sesilijas Ahernas „P. S. Es Tevi mīlu”. – Novembra sākumā jānodod tās stulbās esejas par spožākajām debijām literatūrā, bet es vēl neko neesmu sākusi rakstīt.

–Tātad, tu man gribi lūgt palīdzību? – Runājot par literatūru, jutos ērti un nebija vairs nekāda neveikluma. – Atzīšos, ka pats neesmu neko sācis rakstīt, bet idejas man ir tādā daudzumā, ka pietiks divām esejām. Tad jau es uzrakstīšu mums abiem, – katram pa esejai.

Dezirē nokoda ābolu un tā sula nolija viņai gar zodu un nopilēja uz tunikas, pirms viņa paspēja notraukt slapjumu no sejas.

–Nē, tu mani pārprati. Es negribu, lai tu man izdari lāča pakalpojumu, rakstot eseju. – Viņa pārliecās pār galdu un nu mūsu sejas bija cieši viena otrai klāt. – Gribu, lai tu man vienkārši palīdzi.

–To arī es varu. – Lepni izslēju muguru.

–Man nevajag, lai kāds manā vietā kaut ko rakstītu, jo pati lasu grāmatas. – Viņa norādīja uz kaudzīti, kas gozējās uz galda. – Katru mēnesi izlasu vismaz četras grāmatas un neesmu nemaz tik stulba zoss kā izskatos.

–Tu neesi stulba zoss!

–Tieši tā! – Dezirē izstaroja pašpārliecinātību. – Mēs varētu tikties šodien bibliotēkā.

–Sarunāts! Pēc stundām?

–Tā būtu vislabāk. – Viņa izdzēra kefīru vienā piegājienā un jogurtam pat nepieskārās, bet ābolu atstāja līdz pusei apēstu. – Man jāskrien, – ar karsējām pārrunāsim jauno šovu un es jau tāpat esmu pārēdusies tā, ka nelabi metās.

Valdīju smieklus. Laikam jau Dezirē ir viena no tām meitenēm, kas ievēro drastiskas diētas un ir apsēsta ar domu, ka ir resna, par spīti tam, ka svars vienmēr grozījās ap piecdesmit kilogramu atzīmi.

–Bet… – Vilcinājos ar sakāmo, jo nezināju vai ko tādu teikt būtu taktiski. – Ko par to teiks Maksims?

–Mēs jau neejam uz randiņu. – Viņa mazliet augstprātīgi atcirta un piecēlās, lai ietu prom.

Augstpapēžu kurpes pret flīzēto grīdu ritmiski klabēja un viņa necentās pārspīlēti grozīt dibenu, kā to mēdza darīt citas meitenes Īstonā. Tomēr pašpārliecības Dezirē netrūka.

Noskatījos, kā viņa izmet ēdienu miskastē pie kafejnīcas izejas, bet paplāti nevīžīgi uzmet kaudzē, virsū citām paplātēm.

Turpinājums sekos…

9 comments

    1. 😀 Tas par to izmēru nav domāts burtiski – protams, Dens savā galvā visu mazliet pārspīlē un realitātē Laurai varētu būt D izmērs. (Jūtos mazliet neveikli, apspriežot krūšu izmērus.) 😀
      + Šī vakara tēma man laikam būs interesanta – krūšturu izmēru pētīšana. 😀 Kaut gan, rakstīšanas laikā jau šai tēmai mazliet veltīju laiku – toreiz gan neatceros, kādi bija secinājumi, bet nāksies atsvaidzināt atmiņu. 😀

      Patīk

  1. Labāk lasīt “Krēslu”, nekā nelasīt neko. ^_^
    Smaids par tiem krūšu izmēriem. Lai gan, jā, varbūt puisis tiešām nezin. 😀
    He, he, Dens dodas pretim mazpilsētas pleiboja slavai un kaķu cīņai. 😀

    Patīk

    1. Jāatceras, ka romāna varoņu domas nav manējās, jo man ir prieks, ja cilvēki lasa vienalga ko – galvenais, ka lasa un manī tas vienmēr izraisa prieku.

      Tici man, vari pajautāt jebkuram puisim par krūštura izmēriem un viņš Tev neko daudz nemācētu pastāstīt – arī es neesmu izņēmums. Kaut ko aptuveni zinu, bet krūšu izmēru noteikšana īsti nav mans lauciņš – tāpat kā romāna varonim Denam. 😀

      Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.