“Krustnagliņas” – 6. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Skolas bibliotēka bija pārbāzta ar grāmatām, – Īstonas skolā esošā bija uzskatāma par īstenu grāmatu tārpu paradīzi. Jaunākie darbi vien aizņēma pusi bibliotēkas plauktu.

Dezirē krāva man klēpī grāmatas – Stīga Lārsona „Meiteni ar pūķa tetovējumu”, Jūnasa Jūnasona „Simtgadnieku, kas izkāpa pa logu un pazuda”, Vanesas Difenbau „Ziedu Valodu”, Dž. K. Roulingas „Hariju Poteru un Filozofu akmeni”, Isabellas Aljendes „Garu namu” un  Hāleda Hoseinī „Pūķa ķērāju”. Katram trīs grāmatas, atlika tikai sadalīt, kurš ņems kuras.

Apsēdāmies pie četrvietīga galda un, kamēr es noliku grāmatas, Dezirē aizgāja līdz kafijas automātam bibliotēkas stūrī. Viņa atgriezās ar divām plastmasas glāzēm, kurās kūpēja kārdinoši smaržojošs, gandrīz melns šķidrums.

–Lūdzu! – Viņa pastūma uz manu pusi vienu glāzi un apsēdās man blakus.

Pagaršoju un mazliet saviebos. Nebija pievienots cukurs.

–Varbūt vajadzēja cukuru? – Šķita, ka meitene lasīja domas. – Es parasti cukuru nelietoju, tāpēc tavējai neko nebēru klāt.

–Nekas, būs labi kā ir.

Izkārtoju grāmatas mūsu priekšā un ļāvu, lai Dezirē izvēlas, kuras viņa grib.

Kā pirmo viņa paņēma „Hariju Poteru un Filozofu akmeni” – nolādēts, savai esejai es par to būtu uzrakstījis vismaz vienu A4 formāta lappusi. Nākamā bija Vanesas Difenbau „Ziedu valoda” – to reiz biju lasījis lielā steigā, tāpēc miglaini atcerējos tās saturu. Kā beidzamo viņa izvēlējās Stīga Lārsona „Meiteni ar pūķa tetovējumu” – man tā patīk grāmatas galvenā varone Līsbeta Salandere. Sasodīts, nebiju lasījis nevienu no grāmatām, kuras palika man! Tātad šodien strādāsim tikai pie Dezirē esejas.

–Vai tevi apmierina grāmatu sadale? – Viņa pasmaidīja tā, ka mana atbilde bija skaidra.

–Jā, pilnībā.

–Tad sāksim. – Viņa izvilka no savas baltās Puma pleca somas lielu bloknotu ar dzeltenām lapām un divas pildspalvas – vienu sarkanu, otru melnu. – Stāsti man savas domas par katru no grāmatām un es pierakstīšu, lai pēc tam tās papildinātu ar savu viedokli.

Jutos mazliet neveikli, gluži kā intervijā, bet sāku runāt: – Pats Roulingas dzīvesstāsts jau vien ir ko vērts. Iedomājies, viņa brauc vilcienā un galvā iešaujas doma par burvju puisēnu vārdā Harijs! Nez vai viņa pati apzinājās, ka tā ideja ienesīs autorei tādu peļņu, ka viņa kļūs par pirmo literatūras autori miljardieri?! Domāju, ka abi stāsti ir vienlīdz satriecoši, – gan autores, gan viņas radītā burvju puisēna. Turklāt apbrīnoju to, kā autore spēj pasargāt savu privāto dzīvi no preses… Nu labi, ne vienmēr tas izdodas, jo allaž atrodas kāds kretīns, kurš bāž savu degunu tur, kur nevajag, tādējādi bradājot pa ģimenes attiecību lauciņu, kurā nemaz nav laipni gaidīts.

Tā mēs sēdējām vairāk kā trīs stundas, apspriezdami kolorīto Līsbetas tēlu no „Meitenes ar pūķa tetovējumu” un par Vanesas Difenbau radīto meiteni no bāreņu patversmes un to, cik sāpīgi ir uzaugt vienam. Sarunas beigās jau sākām spriest par to, kādi ziedi mūs raksturotu vislabāk.

–Es pat nezinu. – Dezirē iegrima domās. – Man piederētos acālija, amarillis, fenhelis, granāts un kliņģerīte.

–Trausla un gaistoša kaisle, lepnums, spēks, muļķība un skumjas. – Gandrīz vienā acumirklī iztulkoju viņas ziedu nozīmi un sapratu, ka no grāmatas visspilgtāk atceros tieši pašu ziedu tulkojumu.

Tikai prātoju, par ko gan tik skaista, eleganta un gudra meitene var skumt?!

Pasaki man, kāpēc tu skumsti?

            –Man gan piederētos krustnagliņas. – Nedroši piebalsoju. – Tikai krustnagliņas!

–Neatceros, ko tās nozīmē? – Viņa domīgi vērās manī.

–Es arī ne, tikai man patīk to smarža.

Melis! Den, tu esi sasodīts melis, jo tu zini, ka krustnagliņas nozīmē „es tevi mīlēju, bet tu to nezināji”.

            –Bibliotēka pēc desmit minūtēm tiks slēgta! – Kaulaina sieviete ar garenu seju pienāca pie mūsu galdiņa. Izskatījās, ka viņa nav gulējusi vismaz mēnesi, jo riņķi ap acīm lika viņai izskatīties pēc pandas.

Bibliotēkas darbiniece pameta mūs vienus un mēs sākām novākt mantas no galda.

Pieliecos pie Dezirē, lai iečukstētu viņai ausī kādu joku: – Vai nu viņa cieš no vardarbības ģimenē vai arī viņas tēvs ir panda.

Šķita, ka meitene eksplodēs no smiešanās, – viņas acīs sariesās smieklu asaras un viņa kampa pēc gaisa, dzirdot šo banālo, novazāto joku.

–Tas ir ļauni! – Viņa saraustītā balsī teica un reizē slaucīja asaras. – Bet man patīk.

Draudzīgi pasmaidīju un iemetu somā savu pierakstu kladi, bet grāmatas ieguldīju klēpī.

–Žēl, ka nepaspējām pastrādāt pie tavas esejas. – Viņa nopūtās. – Varbūt es rīt varētu tev palīdzēt?

Gribēju jau piekrist, kad atcerējos par treniņu, kas rīt sāksies jau uzreiz pēc stundām un ilgs vismaz līdz laikam, kad bibliotēka būs jau stundu kā slēgta.

–Es nevaru. – Dusmas uz treneri Hačersonu bija neizmērojamas. – Man rīt ir treniņš.

–Nekas, tad varbūt citreiz.

Izgājuši ārā sapratām, ka sākusi biezēt tumsa.

–Vai pavadīsi mani? – Atkal atbilde bija zināma, pirms jautājums tika izteikts.

–Protams!

Gājām klusēdami un apstājāmies tikai vienu reizi, jo Dezirē palika kā piekalta, lūkojoties kādā skatlogā. Viņa ievilka mani līdzi sev veikalā un bija gluži vai apmāta ar kādu apavu pāri.

Viņa paņēma rokās kādas īpaši mirdzošas kurpes, tām bija no bēšas ādas veidots ornaments, kuru izdaiļoja sarkani un balti kristāliņi, papēdis augsts un pēdas daļā bija iešūta sarkana ādas mēlīte.

Cesare Pacioti. – Viņa to izteica kā skaistāko vārdu. – Tām ir atlaide. – Meitene apklusa. – To cena ir samazināta no septiņsimt uz piecsimt eiro.

Viņa pameta veikalu saskumusi.

–Ja es būtu bagāta, tad tās nopirktu. – Viņa nopūtās un pleci nošļuka zemāk. – Ar tām izlaidumā mani visi pamanītu.

–Vai tad Maksims tev tās nevarētu nopirkt? – Mazliet priecīgi izsaucos. – Viņam taču ir… Nu, kā to lai pasaka?

–Bizness?! – Dezirē vārgi iesmējās. – To, ko viņš nopelna, to arī iegrūž savās nāsīs vai izpīpē un nodzer. Nav jau viņš nekāds lielais narkodīleris vai tamlīdzīgi.

–Tevi apmierina tas, ko viņš dara?

–Protams, ka nē. – Viņas skatiens pauda „vai tu joko?” – Kuru normālu meiteni apmierinātu tas, ka viņas puisis tirgojas ar kaut kādiem mēsliem un arī pats to draņķi lieto?!

Atskanēja telefona zvans. Vismaz tagad zināju Dezirē zvana melodiju – tā bija Britnijas Spīrsas dziesma And Then We Kiss. Samērā veca un ne īpaši populāra dziesma.

–Man jāskrien. Vari doties mājās, tālāk tikšu pati. – Dezirē uz atvadām pamāja man un, kurpēm klabot, aizskrēja prom.

Man atlika tikai prātot, kas tik steidzams viņai vakara stundā darāms.

Desmitā nodaļa

            „Viņš zināja ko tādu par Cacīgo, kas palīdzētu iekarot viņas simpātijas un, ja būs vajadzība, tad eksistēja  arī plāns, kā aizvākt no ceļa viņas puisi. Šis karotājs par mīlestību, – liktenīgais Viņš, – tik viegli nebija gatavs padoties. Ja jau reiz Cacīgā pati izrādīja labpatiku uzturēties Viņa sabiedrībā, tad samierināties ar slepenā pielūdzēja vietu nebija pietiekami.” 

            Tas bija vienīgais, ko uzrakstīju kā papildinājumu savai topošajai grāmatai un man sāka šķist, ka tās galvenais varonis Viņš iemantojis daļu no manis paša.

Ritēja oktobra pēdējās dienas un vēl nebiju sācis strādāt pie savas literatūras esejas, kaut gan vairākas reizes biju pārlasījis un pielabojis Dezirē veikumu. Viņas rakstītais lēnām sāka atgādināt augstskolas līmeņa pētījumu par literatūras debijām, jo teikumi bija noslīpēti līdz perfektumam.

Treniņa laikā vēroju kā Elisa un Dezirē kopīgi taisa špagatas futbola laukuma zālienā un izpilda dažādus lokanības vingrojumus. Nezināju vai tā ir kāda slepena stila vienošanās, bet gandrīz visām karsējām mugurā bija Juicy Couture sporta tērpi. Nebija gluži tā, ka karsējas diktētu skolas modi meitenēm, jo ne viņas visas bija bagātas un varēja atļauties dārgu zīmolu apģērbus. Bagāto vecāku meitiņas nebaidījās izcelties un gandrīz katru nedēļu atrādīja kādu jaunu apģērba gabalu, kas maksāja vairākus simtus eiro. Lai Īstonā kļūtu populārs, nevajadzēja būt talantīgam, pietika ar to, ka vecāki bija gatavi apmaksāt kārtējā šopinga radītos izdevumus.

Šodien gribēju uzrādīt īpaši labu rezultātu, tāpēc novērsu skatienu no meitenēm un skrēju ātrāk nekā parasti. Man blakus pēkšņi uzradās sāncensis, droši vien, kāds no maratonistiem.

Viņam bija apmēram tikpat gari mati kā man, tikai tumši brūni, gandrīz melni, – sasukāti uz atpakaļu, līdzīgi kā Džeimsam Dīnam, nemanīju pat vienu matu šķipsnu, kas neievērotu pedantisko kārtību uz galvas. Puisis bija tikai nedaudz īsāks par mani, bet skrēja krietni ātrāk nekā es. Sacensību gars mani pārņēma vēl vairāk un centos iepriekš neredzēto sportistu panākt.

Puisis pameta skatu atpakaļ un, ieraudzījis mani, pasmīnēja.

Labo kāju sarāva krampī, kājas sapinās un tam visam sekoja sāpīgs kritiens.

–MAUCĪBA! – Iekliedzos un saķēru labo kāju, kura tagad bija ne tikai krampju pārņemta, bet arī asiņoja.

Jauniņais apstājās un ātri piesteidzās man klāt.

–Tev viss kārtībā? – Viņš notupās man blakus un aplūkoja kāju.

–Viss būs labi, es pats. – Jutos neveikli un šo sajūtu pastiprināja fakts, ka karsēju skatieni bija kā piekalti man un jauniņajam.

Nespēju pat piecelties un jutu, kā sūrst nobrāztās plaukstas. Uzmetu tām skatienu un pamanīju, ka tajās bija satriekti sīki smilšu graudiņi.

–Lai gan… – Padevu roku jauniņajam un lēnām piecēlos.

–Es tevi aizvedīšu līdz soliņiem un palūgšu trenerim Hačersonam ūdeņraža pārskābi un pārsējus.

Miesu klāja sīki sviedru pilieni un centos turēties tā, lai nenosmērētu puiša drēbes ar asinīm vai sviedriem.

–Tu esi maratonists? – Vaicāju. – Pirmo reizi redzu kādu, kas tik ātri skrien.

–Nē, jaunais barjerskrējējs no vienpadsmitās.

Sāpēs ievaidējos un gandrīz atkārtoti paklupu.

–Tātad būsim vienā frontē. – Šķita, ka jauniņo šis fakts iepriecina. – Tu laikam esi Dens, vai ne?

–Jā. Un tu būtu?

–Matiass. Ja varētu, tad paspiestu tev roku.

Abi reizē iesmējāmies un jau bijām nonākuši līdz tribīnēm. Matiass palīdzēja man apsēsties un pats aizskrēja pie trenera. Manīju, ka Elisa un Dezirē joprojām lūkojas manā virzienā.

Pēc brīža pie manis atgriezās Matiass, – viņa rokās bija balta pudelīte ar šķidrumu un pārsēji. Viņš nekavējās un izgāza gandrīz puspudeli šķidruma man tieši uz nobrāztā ceļgala, – sajutu nepatīkamu kņudināšanu, bet necentos to ārēji izrādīt.

Jaunais barjerskrējējs pārsēja man ceļgalu un tad apstrādāja rokas.

–Šķiet, ka viss būs kārtībā. – Viņš ar roku pārbrauca pāri bārdas rugājiem.

Apskaudu viņu, jo es mācījos jau divpadsmitajā klasē, bet nevarēju lepoties ar tik vīrišķīgu sejas apmatojumu kā Matiasam. Puisis patiešām līdzinājās kādam Holivudas aktierim, kurš izskatās tā, it kā nebūtu skuvies trīs dienas, bet matu sakārtojumu tur lielākā godā nekā savu miesīgo māti un savaldzināt meitenes spēj pat ignorējot viņas.

–Tev ir mašīna?

–Nē, bet manam draugam ir. – Atbildēju, kad bijām nonākuši līdz autostāvvietai.

Tikai tur nemanīju Tomasa surabkrāsas Opel Astra, – apjuku, jo ar kājām līdz mājām nevarēšu aiziet saviem spēkiem pat tad, ja ļoti centīšos. Šķita, ka Matiass pamanījis manu apjukumu.

–Draugs pazudis?

–Laikam jau. – Drūmi nopūtos un nezināju, ko darīt.

–Ejam, es tevi aizvedīšu ar savējo.

Matiass atkal palīdzēja man pārvietoties un pēc mirkļa bijām nonākuši pie sarkana Alfa Romeo 156. Sāku saprast, kāpēc man ir tik liela kabatas nauda, – jo citiem vienaudžiem bija automašīnas, bet man tikai kabatas nauda.

Iekāpu blakussēdētāja vietā un centos iekārtoties pēc iespējas ērtāk. Automašīnas salons smaržoja pēc tīrāmā līdzekļa ar citronu aromātu, šķita, ka atrast putekļus šeit būtu neiespējami, bet panelis mirdzēja kā ar eļļu aplaistīts. Baidījos pat kārtīgi atspiest muguru pret muguras balstu.

Piesprādzējos un mēs uzsākām braukt. Mašīna darbojās nepārspējami klusi, ka radās sajūta – mēs slīdam, nevis braucam.

–Tātad, arī tu piedalīsies „Sadraudzības spēlēs”?

–Domāju ne tikai piedalīties, es domāju uzvarēt. – Viņš to pateica bez jebkādas augstprātības pieskaņas balsī. – Uz uzvaru taču ejam mēs visi, vai ne?

–Laikam jau.

–Treneris Hačersons ir lielisks.

–Aha. – Vienaldzīgi piekritu.

Vēlāk Matiass izlaida mani tieši pie mājas un tikai tad sāku domāt, – kā gan viņš zināja, kur es dzīvoju? Kaut kā nespēju atcerēties, ka būtu nosaucis savu adresi, bet varbūt, sāpju pārņemts, vairs nespēju loģiski domāt.

Ieslēdzos istabā uzreiz pēc atgriešanās mājās, – nevēlējos, lai mamma ierauga nobrāzumus un no tāda sīkuma uzbur drāmu par to, ka nepieciešama profesionāla ārsta palīdzība.

Turpinājums sekos… 

10 comments

  1. Es ļoti ceru ka šai romānā būs tikai un vienīgi mirstīgi cilvēki 😀
    Sasmējos, kad parādījās Laura. Vienmēr ir ļoti savādi lasīt par kādu, ko arī sauc Laura. Interesants tēļs.
    Mazliet kaitina tie visi zīmoli un mazliet sīkumainie detaļu apraksti. Bez tiem mierīgi varētu iztikt.
    Kopumā, protams, man joprojām patīk. Panazām sāk kļūt interesanti. 🙂

    Patīk

    1. Varu garantēt, ka būs tikai mirstīgi cilvēki bez jebkādām pārdabiskām spējām. 😀

      Atzīšos, ka tā ir Stīga Lārsona ietekme, jo man viņa darbos patika tas, ka tiek nosauktas firmas, kas ražojušas apģērbu, kas varonim mugurā, mēbeles, kas dzīvoklī utt.

      Prieks, ka tā domā. 🙂 😉

      Patīk

    1. Viņam IR ļoti interesants stāsts un romānā viņu gaida liktenis, kādu viņam nebiju plānojis. Kad sāku rakstīt šo darbu, bija skaidri varoņi un to raksturi, bet tad uzradās Matiass – neplānots varonis bez kura, manuprāt, romāns nebūtu tāds, kāds tas ir.

      😀 Kad beidzu rakstīt darbu, man patika tikai viena no viņām un arī tad man bija dalītas jūtas pret viņu. 😀

      Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.