“Krustnagliņas” 9. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Piecpadsmitā nodaļa

            Simona paziņoja, ka pagājuši vairāk kā divi mēneši, kopš iepriekšējās ballītes, tāpēc būtu tikai loģiski, ja tiktu sarīkots nākamais burziņš.

Viņa savā Twitter.com profilā iečivināja:

Simona atkal uzdarbojas! Gaidiet privātās ziņas un varbūt tieši Tu būsi uzaicināts uz manu nākamo ballīti!”

            Domāju, ka ielūgumu nesaņemšu, tāpēc izslēdzu datoru un turpināju rakstīt savu romānu, jo pēdējo dienu laikā biju slinkojis – vairāk kā divu mēnešu laikā biju apdrukājis tikai piecdesmit lapas – sanāk, ka vidēji dienā neuzrakstīju pat vienu lapu. Īsti rakstnieki nav tik slinki. Nesen kādā rakstnieku interneta forumā lasīju, ka kārtīgam rakstniekam dienā jāuzraksta vismaz 2 000 vārdu, bet es pieturējos pie sava plāna – 300 vārdi dienā.

Kad acis sāka pagurt, nolēmu atkal ieskatīties Twitter.com – tirdīja ziņkārība, ko tad raksta Īstonas skolas audzēkņi.

Es saņēmu ielūgumu uz Simonas graujošo ballīti…”

            Šāda tipa ieraksti pārpludināja mikroblogu vietni un nolēmu pārbaudīt vai man nav pienākusi kāda privātā ziņa. Tur nu tā bija.

Sveiks, Den! Būšu priecīga Tevi redzēt savā ballītē šajā piektdienā. Xoxo Simona.”

            Pēc pārdesmit minūtēm parādījās jauns publiskais ieraksts no Simonas:

Ielūgumi izsūtīti un gaidu visus ielūgtos norunātajā dienā 18:00 pie sevis ciemos. Būs graujoši!”

            Būtu vēlējies, kaut Simona visiem būtu izsūtījusi arī sarakstu ar to cilvēku vārdiem, kuri uzaicināti uz gaidāmo ballīti, savādāk nezināju vai pasākumu vērts apmeklēt vai arī atkal tajā jutīšos kā liekais.

Vairākas stundas pavadīju pildot mājasdarbus un ik pēc pāris minūtēm pierakstīju arī dažas idejas literārajam darbam. Dažas no tām nosvītroju uzreiz pēc uzrakstīšanas. Rakstniekam svarīgi ir darbināt kritisko domāšanu, lai atsijātu graudus no pelavām. Brīžiem gan šķita, ka man nav nekādas kritiskās domāšanas, jo viss, kas bija galvā, nonāca arī uz papīra.

–Den? – Mamma stāvēja durvju ailē ar tējas krūzi. – Tu visu dienu mācies, vismaz iedzer tēju un mazliet atpūtini acis.

Atrāvu vaļā atvilktni un sagrūdu tajā iekšā visas aprakstītās lapas.

–Vai raksti mīlestības vēstules, kas jāslēpj no mammas?! – Viņa nolika manā priekšā tējas krūzi un apšļakstīja galdu.

–Mammu, es teicu, lai nelej tik pilnu krūzi. – Paķēru kādu netīru T-kreklu no grīdas un saslaucīju izlieto tēju.

–Ko tik cītīgi slēpi no manis? – Viņas ziņkārība tomēr nebija zudusi.

–Mammu, lūdzu, nelien manās darīšanās! Tā būs labāk mums abiem. – Noliku savā priekšā matemātikas grāmatu un atšķīru pierakstus. – Turklāt mūsdienās mīlestības vēstules vairs neraksta un, pat ja rakstītu, tad kādā no sociālajiem portāliem, nevis uz papīra lapas.

–Mēs ar tēti iepazināmies, kad viņš dienēja armijā un tad varēja sarakstīties tikai ar vēstulēm. Es nezināju, kā viņš izskatās, kāda ir viņa balss, varēju par viņu spriest tikai pēc vēstulēm. – Protams, mamma uzskatīja par savu pienākumu gremdēties jaunības atmiņās manā klātbūtnē. – Ja tu zinātu, cik tavam tēvam tad bija skaists rokraksts, varu apzvērēt, ka tajā vien varēja iemīlēties.

–Mammu, lūdzu! – Pārmetoši palūkojos uz viņu. – Man patiešām nav jāzina jūsu attiecību detaļas.

Mamma atstāja mani vienu, kopā ar mācību grāmatām. No atvilktnes izņēmu aprakstītās lapas un turpināju rakstīt, jo šķita, ka ir sakrājies tik daudz sakāmā. Un savu galveno varoni Viņu nedrīkstēju pamest vienu. Pēdējo nedēļu laikā sāku apsvērt to vai manas grāmatas varoņiem nevajadzētu piešķirt īstus vārdus?! Tādus, kādi bija parastiem cilvēkiem. Bet, varbūt, saukt sava romāna varoni vienkārši par Viņu bija uzdrīkstēšanās?! Bet tikpat labi to varēja dēvēt arī par muļķību.

Tikai vēl nebiju izdomājis, ko darīšu tad, kad grāmata būs pabeigta. Pirmā būs rediģēšana, tas ir pavisam skaidrs. Ko darīt, kad viss būs noslīpēts tik perfekti, cik uz to būšu spējīgs?! Neviena izdevniecība taču neuztvers nopietni astoņpadsmit gadus jaunu rakstnieku.

Pagaidām turpināšu rakstīt un pēc tam jau redzēs, kas notiks.

Piektdiena pienāca nemanot un tikai tad sapratu, ka uz Simonas ballīti uzaicināti gandrīz visi sportisti un visas karsējmeitenes. Simona uzskatīja, ka visa pasaule, vai vismaz Īstonas vidusskola, riņķo tikai ap viņu. Bagāto vecāku meitiņai nevajadzēja būt īpaši gudrai vai arī skaistai – galvenais, ka papucītis spēja samaksāt par visām viņas iegribām.

Šajā ballītē bija pat dīdžejs un bārmenis, kas regulāri parūpējās par to, lai tiktu aizdedzināta bāra lete.

Bezmērķīgi klīdu pa milzīgo māju, meklēdams kādu, kuru es pazīstu. Iepriekšējā Simonas ballītē satiku Elisu, Adeli, Dezirē un pat savu māsīcu, kas apmeklē skolu, kura atrodas apmēram astoņdesmit kilometrus no Īstonas. Toreiz tā arī nenoskaidroju, kā viņa bija nokļuvusi līdz Īstonai.

Pēc mirkļa ieraudzīju Adeli, kas sarunājās ar bariņu meiteņu, kuras izskatījās vairāk apceptas grilā, nekā brūni iedegušas solārijā. Laikam jau katra centusies kā mācēja, lai tikai izskatītos pēc iespējas labāk skolas bagātnieces ballītē.

Acis apžilbināja fotokameras zibspuldze.

Tātad bija nolīgts arī fotogrāfs.

Tad ieraudzīju Elisu – viņa dejoja ar Matiasu.

Piegāju ar draugiem apsveicināties un pamanīju, ka Elisa mazliet pārcentusies ar pumpu maskēšanu – grima kārta uz sejas bija tik bieza, ka lielā karstumā tā varētu sākt kust. Par godu Simonas ballītei, viņa bija pielīmējusi arī mākslīgās skropstas. Mugurā viņai bija klasiski melna minikleita, kas tikko spēja nosegt dibenu.

–Sveiks, draudziņ! –Šis vārds lieliski norādīja uz to, ka meitene mani neuztvēra kā puisi, bet gan tikai kā draugu.

–Den! – Matiass paspieda man roku.

Viņam mugurā bija rūtains krekls, kurā dominēja sarkanā krāsa un kājās Matiass bija uzvilcis zilas džinsu auduma bikses, kas bija diezgan apspīlētas. Draugs gan nebija pacenties uzvilkt jostu. Tad tomēr viņš vienmēr nebija līdz mielēm perfekts.

–Kā ballīte? – Apvaicājos.

–Samērā jautri. – Matiass atbildēja, bet Elisa pārliecās viņam pār plecu, lai varētu sarunāties ar kādu karsēju, kas tikko bija pieslīdejusi klāt. – Kāpēc tu esi viens?

–Dažreiz nav nemaz slikti pabūt vienam. – Noriju rūgtumu, kas krājās pakrūtē. – Varbūt aizejam kaut ko iedzert?

–Labi. – Matiass uzreiz piekrita un tad pievērsās Elisai. – Nāksi?

Visi trīs apsēdāmies pie virtuves letes, kas šodien bija pārvērsta par bāra leti. Katrs paņēmām pa lielai plastmasas glāzei un pielējām tās pilnas ar alu. Elisa bija viena no tām retajām meitenēm, kurām ārkārtīgi garšoja alus.

Dīdžejs pacēla rokas gaisā un sāka skanēt Keitijas Perijas dziesma Last Friday Night – meitenes ekstāzē spiedza un dziedāja dziesmai līdzi. Tad pamanīju zālē arī pašu pasākuma vaininieci – Simonu. Meitene nebija žēlojusi naudu, lai izskatītos kā visspožākā zvaigzne. Viņa bija ģērbusies piegulošā sudrabkrāsas kleitā ar fliteriem. Kājās viņai bija pieskaņotas kurpes, kuras bija vismaz piecpadsmit centimetrus augstas. Pieaudzētie mati šūpojās mūzikas ritmā un brīžiem ieskāva Simonu tumšā matu virpulī.

–Simona ir forša, ne? – Matiass iedzēra pamatīgu malku no plastmasas glāzes. – Es arī būtu laimīgs, ja man būtu tādi senči, kas finansē un atļauj rīkot tāda mēroga ballītes.

–Aha. – Piekritu.

Elisa pameta mūs divatā, jo aizsteidzās pie kādas meitenes, kura pirms mirkļa bija ienākusi mājā pa parādes durvīm.

–Kā beidzās tas vakars ar Adeli?

Samulsu, jo domājot par to vakaru, atmiņā atausa arī intīmā problēma, kuru visā tās spozmē biju demonstrējis Matiasam. Šobrīd to dziļi nožēloju.

–Nekā. – Skatījos uz savām pelēkajām kedām. – Viņa sadusmojās un aizgāja prom. Kopš tā laika tā arī nemaz neesam runājuši.

–Tik nopietni?

–Laikam. – Iedzēru alu un klusi atraugājos. – Bet es nemaz negrasos viņai skriet pakaļ. Mani tā stūrgalvība un spītība tracina.

–Runājot par stūrgalvību… – Matiass man ar roku iebikstīja krūtīs un pamāja uz dejotāju pusi. – Skaties kas nāk pie tevis!

Adele lauzās cauri dejotājiem un es spēju apbrīnot tikai to, cik bezgaumīgi viņa spējusi saģērbties. Melns džemperis, džinsu auduma bikses un sporta apavi. Gribēju novērst skatienu un izlikties, ka viņu nepazīstu.

–Den. Mums vajag parunāt. – Adele uzstājīgi lūkojās acīs un satvēra manu roku.

Izrāvu roku no viņas tvēriena.

–Neuzskatu, ka mums būtu kas runājams. – Vienā piegājienā izdzēru visu glāzi alus un no muciņas, kas stāvēja uz letes, piepildīju glāzi atkal pilnu.

–Beidz tēlot nepieejamo! Es tev lūdzu tikai īsu sarunu un viss. Pēc tam varēsi doties pie saviem draugiem un darīt ko vēlies. – Īpaši viņa uzsvēra vārdu „draugiem”, reizē skatoties uz Matiasu.

Puisis jutās neērti un devās pie Elisas.

–Labi, tu tāpat aizbaidi visus manus draugus.

Adele devās uz otro stāvu un gaidīja, ka es došos līdzi. Negribīgi sekoju viņai un, nonākuši augšstāvā, ieslēdzāmies kādā guļamistabā.

–Es gribu parunāt par mums.

–Un, kas, pēc tavām domām, mums vēl būtu runājams? – Gribēju jau doties prom, bet dusmas ņēma virsroku un gribēju dzirdēt vismaz dažas atbildes. – Es negribu būt kopā ar cilvēku, kas ir slimīgi greizsirdīgs un nespēj uzticēties man pat tad, kad esmu kopā ar draugiem.

–Tas bija pārpratums. – Viņa taisnojās. – Turpmāk varēsi tikties ar Matiasu, cik bieži vien gribēsi un es jums netraucēšu.

–Kas tev liek domāt, ka mūs vēl saistīs kaut kāds „turpmāk”? Nekāda turpmāk nebūs! Kas notika vienreiz, notiks arī otrreiz un es nemeklēju morālu teroru.

–Nolādēts! – Viņa apsēdās uz gultas malas un izlaida pirkstus caur matiem. – Tu esi tāds āzis. Kāpēc tu nevari dot otro iespēju?

–Tāpēc, ka negribu.

Adele novilka džemperi, tad bikses un piecēlās kājās. Viņai mugurā bija tikai melna mežģīņu veļa. Viņa atāķēja vaļā krūšturi, atklādama savas plaukstas lieluma krūtis.

Viņa pieplaka manai mutei un iegrūda mani gultā.

Šķita, ka kaisle aptumšoja manu saprātu un izdzertais alus mazliet laupīja loģisko domāšanu. Ļāvos mirklim un drīz jau bijām pavisam kaili gultā.

Attapos pēc stundas, guļam blakus Adelei. Viņa aizsmēķēja cigareti un piedāvāja ievilkt pāris dūmus arī man, bet es atteicos.

–Tā bija kļūda. – Sāku steidzīgi ģērbties un palagos noslaucīju nosvīdušo pieri. – Mums nevajadzēja to darīt.

–Den! Ko tu ar to gribi teikt? – Adele bija sašutusi un pieslējās gultā sēdus. – Tev tas neko nenozīmēja?

–Adele, tā nevar! Mums nekas nesanāks un man to vajadzēja saprast jau kopš dienas, kad sāku ar tevi tikties. – Aizpogāju kreklu un atglaudu matus no sejas.

–Labi, vācies pie sava geju drauģeļa un liec mani mierā. – Pirmo reizi redzēju šo meiteni raudam.

Biju apģērbies un nolēmu neuzkavēties guļamistabā vēl ilgāk, – gadījumā, ja nu Adele sadomā uzburt publisku drāmu.

–Nē, Adel, liec tu mani mierā! – Uz atvadām piebildu un devos prom.

Aiz sevis aizvēru durvis.

Nonācis pirmajā stāvā, meklēju Elisu un Matiasu. Manīju, ka viņi dejo zāles vidū, pacēluši gaisā alus glāzes.

Manas prombūtnes laikā lielākā daļa bija paspējuši pamatīgi piedzerties. Pirms došanās prom gribēju atvadīties no draugiem.

Visi uzskatīja par pienākumu spiesties cieši klāt un reizē pamanījās arī aplaistīt mani ar alu. Nonācu līdz Matiasam un Elisai, bet mani šokēja nevis viņu smagā dzēruma stadija, bet tas, ka drauga mati nebija zaudējuši veidojumu un turējās kā vienots veselums.

Tajos matos noteikti ir betons vai ģipsis.

            –Es došos prom. – Apķēru draugus un centos izspiest smaidu. – Jautri pavadiet laiku!

Šķita, ka abi runā nesaprotamā valodā, tāpēc necentos nemaz ielaisties sarunās.

Gaiss ārā bija spirdzinoši vēss un, ejot uz mājām, izsmēķēju desmit cigaretes pēc kārtas.

Jutu, ka kuņģī iedur asa sāpe un pārņem nelabuma vilnis. Atbalstījies pret daudzstāvu mājas ēku, sāku vemt. Bija sajūta, ka kuņģis apmetis vairākus kūleņus un tagad grib izrāpties ārā pa muti.

Tonakt ar savu kuņģi un dzīvību palikām sasaistīti kopā un cerēju, ka tā tas būs uz ilgu laiku.

Sešpadsmitā nodaļa

Brīžiem pārņem sajūta, ka, jo vairāk emocijas tevi pārpilda, jo tukšāks jūties. Tā es šodien staigāju un pat īsti nezināju, ko vēlos – piebēru pilnu bļodu ar kartupeļu čipsiem, bet, kad apsēdos, lai tos ēstu, apetīte pazuda. Arī kafijai ļāvu atdzist un izsmēķētās cigaretes uzdzina tikai nelabumu.

Pirmā skolas diena pēc mežonīgās nedēļas nogales šķita samērā skaļa, jo līdz tenkotājiem bija nonākusi jaunākā informācija par Simonas ballīti. Tie, kas uz burziņu nebija ielūgti, izplatīja visnekrietnākās baumas un pat nepapūlējās noskaidrot vai kaut nieks no teiktā ir patiesība. Dažas meitenes manā virzienā raidīja samērā naidīgus skatienus un varēju apzvērēt, ka dzirdēju tekstus, kas ietvēra sevī vārdu salikumu „viņš pārgulēja ar Adeli un tad viņu pameta.” Nezinu, kā tāda informācija bija nonākusi līdz Īstonas jaunajai tenku vāceļu paaudzei, bet šīs baumas bija tīra un balta patiesība.

Šķita, ka paiet ir daudz grūtāk, ja tev ir pievērsti apkārtējo skatieni – šķita, ka tie spēj gājēju paklupināt un tāpēc jutos ārkārtīgi neveikli. Tomēr zināju, ka patvērumu skolā neradīšu nekur, jo klasē mani gaidīja viena no šo tenku vaininiecēm. Nezināju kā izturēties – draudzīgi meiteni pasveicināt, atvainoties vai vienkārši ignorēt un novelt vainu uz izlietoto alkohola daudzumu?!

–Sveiks!  – Tomass mani sveicināja, kad iegāju klasē. Draugs sēdēja uz galda un bezrūpīgi šupoja kājas. – Kā gāja pie Simonas?

–Beidz ņirgāties! – Atcirtu un devos uz savu vietu.

Vai Tomasam patiešām vajadzēja mūsu draudzību iemīdīt vēl dziļāk dubļos?! Ja vien es būtu fiziski spēcīgāks par draugu, tad nekavējoties būtu triecis dūri tieši viņa sejā, bet sapratu, ka reālajā situācijā Tomass mani izklapētu kā gaļas gabalu. Jutu kā dusmu karstums caurstrāvo ķermeni un man sāka svīst plaukstas, tāpēc nācās tās slaucīt bikšu starās ik pēc pāris minūtēm.

Pārlaidu skatienu pār klasi un pamanīju, ka Adele vēl nebija ieradusies. Cerēju, ka viņa nav izdarījusi neko muļķīgu, jo tad tiktu vainots es, kaut gan neko tik šausmīgu nebiju izdarījis. Pārgulēšana astoņpadsmit gadu vecumā ir tikpat ierasta lieta kā alkohola lietošana un smēķēšana.

Atskanēja zvans un klasē ienāca skolotāja, bet tikai pēc piecām minūtēm viņai sekoja arī bariņš meiteņu, – viņu vidū bija arī Adele. Viņa bija pamatīgi uzcirtusies – mati ieveidoti, mugurā mežģīņu legingi un balta, pieguloša minikleita. Nekad nebiju redzējis, ka viņa ikdienā būtu tā saposusies. Pat Simonas ballītē viņa ieradās kā tāda parasta lauku meitene.

–Bija jautri, es ballītes beigās pat mazliet pabiju divatā ar Čārliju. – Adele to izteica tik skaļi, ka tas izklausījās pēc publiska paziņojuma visai klasei. – Prieks, ka Simona viņu ielūdza uz ballīti, kaut gan viņš jau divus gadus mācās koledžā.

–Un? – Divas meitenes vienlaicīgi iesaucās. – Kāds viņš bija?

–Mēs jau uzreiz nepārgulējām. – Adele iesmējās un it kā nejauši palūkojās tieši man sejā. – Bet viņš ir foršākais puisis, kādu jebkad esmu satikusi.

Tu to dari tikai, lai mani sāpinātu, bet man nesāp. Nemaz. Nemaz. Nemaz. Pat ne mazdrusciņ.

            Sapratu, ka viss šis teātris ir tikai samērā banāls meiteņu gājiens, lai parādītu man to, ko esmu zaudējis un to, cik ļoti labi Adelei klājas arī bez manis. Nolēmu, ka atļaušu viņām papriecāties, ja jau tik teatrāli tiek demonstrēta tāda vēlme.

Vienaldzība vismaz palīdzēja koncentrēties uz stundas tēmu un beidzot nonācu pie secinājuma, – ja rūpīgi klausās tajā, ko saka skolotāja, tad var arī kaut ko iemācīties. Vienas stundas laikā biju kladē pierakstījis vairāk nekā iepriekšējo divarpus mēnešu laikā. Klades stūrus biju nežēlīgi apzīmējis un veicis dažas piezīmes sev, – piemēram, biju aprēķinājis, cik ātri varētu sakrāt piecsimt eiro, īpaši neierobežojot savus ikdienas tēriņus. Tā kā vairs neplānoju tikties ar Adeli, tad arī izdevumi par randiņiem vairs nebija nekāda problēma. Varbūt izdosies vajadzīgo naudu sakrāt krietni ātrāk nekā cerēts, bet par vienu biju drošs – pirms Ziemassvētku brīvlaika nauda jau būs man kabatā. Galvenais – nevajadzētu tēti informēt par to, ka ar Adeli viss cauri, jo tad pastāvētu iespējamība, ka kabatas nauda tiktu samazināta līdz agrākajiem piecdesmit eiro.

Nodarbība paskrēja nemanot un nemaz necentos būt pirmais, kurš tiek laukā no klases. Ļāvu, lai man garām paiet Adeles atbalsta grupa un pārējie klasesbiedri, kamēr es lēnām un uzmanīgi saliku mantas somā. Piecēlos kājās un pamanīju, ka neesmu vienīgais, kas palicis klasē.

–Vai tad tev nebija jāpavada sava draudzene uz nākamo nodarbību? – Tomasa balss skanēja kā smilšpapīrs.

Jau grasījos iet prom, kad spēcīga roka ietriecās man krūtīs, apturēdama mani.

– Paņirgājies un pietiek. Varbūt vēl iesit man pa seju, atspārdi mani un salauz kājas.

–Tu taču zini, ka negribēju par tevi ņirgāties. – Šķita, ka draugs gribēja atvainoties, bet tieša, nepārprotama atvainošanās neplūda pār viņa lūpām. – Tā vienkārši nejauši sanāca.

–Jā, tiešām tev forši sanāca. – Atcirtu un tīšuprāt ar plecu pagrūdu draugu un biju ārā no klases.

Pusdienlaikā sekoja atklājums, ka man nemaz tik daudz draugu nav, jo sēdēju pie galdiņa viens pats.

Nenodedzini tiltus, pirms neesi uzbūvējis jaunus. Teica kāda klusa balstiņa manā galvā un es gribēju, lai tā aizver savu muti.

Apetīte ātri pazuda un bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu neskarto cepeša gabalu un frī kartupeļus miskastē.

Skolas grīdas šodien smirdēja pēc hlora un sāku prātot par to, vai tik apkopējas pienākumos nav tāds punkts kā: „darīt visu iespējamo, lai skolēniem būtu pēc iespējas mazāka vēlme ilgstoši uzturēties gaiteņos.” Pagaidām bija sajūta, ka viss tiek slidināts, smirdināts un padarīts iespējami neomulīgs.

Izlavījos ārā no skolas un ieelpoju rudenīgo gaisu. Manīju, ka apkārt neviena nav. Šajā laikā visi vēl ēda pusdienas un arī pēc maltītes ieturēšanas reti kurš vēlējās doties ārā – aukstajā, mitrajā rudens gaisā.

Izvilku no skolas somas cigarešu paciņu un aizlavījos aiz sporta zāles. Aizdedzu cigareti un vilku dūmus plaušās, cerēdams, ka nikotīns kaut kādā veidā aizgaiņās grūtsirdību un vientulības sajūtu. Šodien nemanīju nevienu aiz sporta zāles, kaut gan šī vienmēr bijusi populārākā vieta, kurā uzvilkt dūmu. Biju nosmēķējis jau pus cigareti, kad dzirdēju, kā kāds noklepojas. Šī skaņa lika izskriet šermuļiem caur kauliem. Acumirklī nometu cigareti zemē un uzkāpu tai virsū ar savu pelēko ASOS kedu un cerēju, ka oglīte nepārdedzinās apavu plāno zoli. Tikai dūmus gan nebija kur likt, tāpēc centos tos izpūst caur degunu, cerot, ka tas neizskatīsies tik uzkrītoši. Rezultātā atgādināju dusmās šņācošu vērsi.

Manā priekšā parādījās garš stāvs. Caur dūmiem saskatīju baltu kreklu bez piedurknēm, kas piekļāvās krūšu muskuļiem un pelēkas sporta bikses, kas plīvoja vējā. Tas varēja būt tikai viens cilvēks.

–Treneri Hačerson! – Drebelīgā balsī uzrunāju vērotāju. – Prieks jūs redzēt.

–Tu taču neuzskati mani par muļķi, Den, vai ne? – Viņš pienāca man tuvāk un ar kāju uzspēra man pa kedu, atklājot izsmēķi. Viņš to pacēla rokās un rādīja man kā vērtīgu trofeju. – Es negribu tevi atrunāt no smēķēšanas ar sarežģītu morāļu palīdzību.

Trenera acu skatiens palika piekalts man un šķita, ka viņš grib, lai tagad runāju es.

–Jūs taču atļausiet man piedalīties „Sadraudzības spēlēs”? – Pirmo reizi izjutu patiešām lielu degsmi šajās spēlēs piedalīties, jo tā bija mana pēdējā iespēja vidusskolas laikā pierādīt, ka es esmu kaut kas. – Jūs taču saprotat. Pēdējais gads un mana pēdējā iespēja izcīnīt medaļu.

Šķita, ka Hačersonam ir grūti pieņemt lēmumu. Viņš ilgi skatījās uz izsmēķi un kaut ko nesaprotami murmināja.

–Vispār jau man nebūtu nekāda skāde, ja es tevi izslēgtu no sportistu vidus. – Viņš nometa izsmēķi man pie kājām. – Šogad Īstonu „Sadraudzības spēlēs” barjerskriešanas disciplīnā taču varētu pārstāvēt arī Matiass, patiešām liels talants, starp citu.

–Es saprotu. – Nopūtos un bija vēlme izvilkt vēl vienu cigareti un to izsmēķēt, lai nomierinātu nervus.

–Bet kādu gan labumu es iegūšu, ja liegšu tev dalību spēlēs?! – Viņš izrāva no mana tvērienu somu un sāka to pērmeklēt, līdz atrada paciņu, kuru tik ļoti kāroja atrast. – Esmu vīlies.

Nespēju neko pateikt, tikai klusēju.

–Atļaušu tev piedalīties spēlēs, ja apsolīsi, ka vairs nekad neredzēšu tevi smēķējam.

–Apsolu. – Paņēmu no trenera rokām savu somu un pārmetu to pār plecu.

–Tavi rezultāti ir krietni sliktāki par Matiasa sniegumu un tu nevari atļauties smēķēt, jo neesi izcils sportists. – Pirmo reizi no trenera Hačersona dzirdēju tik skarbu kritiku, kas vērsta manā virzienā. – Tu sasniegsi labu rezultātu tikai tad, ja to vēlēsies stiprāk par dienišķā dūma ievilkšanu.

Hačersons taču bija tas, kas man ieborēja to, ka es varētu sportā sasniegt lieliskus rezultātus. Tagad viņš apgalvoja, ka nemaz tik spīdošs neesmu. Varbūt tā bija kāda īpaša taktika – teikt, ka neesi tik labs, lai dziļi zemapziņā plauktu spītības iedīglis?!

–Paldies, trener! – Gribēju pēc iespējas ātrāk tikt prom no viņa uzmanības loka.

–Bet atceries, ja pieķeršu tevi otro reizi, tad nodošu skolas direktorei un izslēgšana no sportistu vidus kalpos tikai kā soda papildinājums. – Viņš piegāja man pavisam tuvu klāt un uzsita pa plecu. – Es zinu, ka tu esi lāga puisis, Den.

–Heh. – Tik neveikli nebiju juties sen. – Vēlreiz paldies! Es nu labāk iešu.

Gribēju skriet prom no sporta zāles sniegtās ēnas un aizvēja, bet par spīti visam, vēlējos arī saglabāt šķietamo mieru.

Nožēloju, ka šodien nebiju līdzi paņēmis smaržas vai košļājamo gumiju, jo nākamā nodarbība bija franču valoda. Sēdēju blakus Reičelai, – vismaz simts kilogramus smagai meitenei, kura bija apveltīta ar absolūto ožu un nemitīgi sūdzējās skolotājai, ja kādu dienu nebiju nomazgājies vai arī pirms vairākām stundām biju smēķējis.

„Skolotāj, Dens smird pēc siera!” vai „Skolotāj, Denam somā smird sporta drēbes!” Tās bija tikai parastās Reičelas vaimanas, tomēr es nesūdzējos par to, ka meitene stundas laikā mielojās ar šokolādes batoniņiem un aizņēma vismaz divas trešdaļas sola, atlicinot man pavisam niecīgu galda daļu.

Klasesbiedri vienmēr Reičelu apsmēja un meitenei bija tikai divas lietas, kas sniedza baudu – ēšana un sūdzēšanās par mani. Tāpēc nolēmu, ka ļaušu klasesbiedrenei izbaudīt abus šos priekus.

Turpinājums sekos…

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.