“Krustnagliņas” – 11. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Deviņpadsmitā nodaļa

Decembra sākums nāca ar aukstumu, kura dēļ zem jaunās vējjakas vilku divus džemperus – ja tā turpināsies, tad arī Eiropas dienvidu daļā būs īsta ziema ar sniegu un ledu, bet to es nemaz nevēlējos. Mani nevilināja slēpošana Alpos vai tamlīdzīgas lietas – jā, labprāt gan sapņoju, ka ārā aiz loga ir ziema, uz skolu nav jāiet, bet es sēžu pie iekurta kamīna, dzeru kafiju un lasu kādu labu grāmatu – vēlams, lai tās autors būtu Stīvens Kings.

Hačersons treniņu skaitu pavairoja un teica, ka tā tas turpināsies līdz pat „Sadraudzības spēlēm”, kad es stāvēšot uz uzvarētāju pjedestāla, bet es šo vīziju apšaubīju. Tika paziņots, ka katru skolu barjerskriešanā varēs pārstāvēt divi censoņi. Divi barjerskrējēji no Īstonas vidusskolas jau bija zināmi – Matiass un es. Turklāt treniņi joprojām notika āra stadionā, tāpēc treneris ieteica nopirkt siltas sporta bikses un biezu, mīkstu jaku.

Pēc treniņa biju nosvīdis tā, ka bikses, piesūkušās ar sviedriem, krita nost. Matiass smējās par mani un teica, ka man vajadzētu vai nu uzbaroties vai arī ievērt gumiju bikšu jostā.

–Nemazgāsies? – Vaicāju draugam. – Es jau eju.

Biju noģērbies gandrīz kails, tikai atstāju mugurā apakšbikses un pār plecu biju pārmetis vienu no baltajiem dvieļiem – tīrie dvieļi parasti stāvēja sarkanā plastmasas kastē pie ģērbtuves durvīm.

–Nē, es vēl mazliet atvilkšu elpu. – Viņš izvilka no kabatas mobilo telefonu un pamāja ar to man. – Turklāt atcerējos, ka man jau no rīta bija jāatbild uz svarīgu e-pastu un tas aizņems samērā ilgu laiku.

–Labi, tad es eju viens.

Brīdi klusēju un domāju par to, ka sacenšoties ar Matiasu, es tā arī pabeigšu Īstonas vidusskolu, ne reizi neieguvis pirmo vietu kādā sporta disciplīnā „Sadraudzības spēļu” ietvaros. Hačersons būs vīlies, bet, ja paskatās no gaišās puses,  viņam būs jauns favorīts, turklāt šis būs krietni vien daudzsološāks un spējīgāks.

Atgriezu sākumā auksto, bet tad karsto ūdeni. Vienmēr pagāja vismaz minūte, kamēr noregulēju ūdeni līdz vēlamajai temperatūrai, bet pagaidām šķita, ka dušai ir divi režīmi – „Arktikas ledus” un „Etnas lava”.

Sākumā izmazgāju matus, kas bija salipuši sviedrainās šķipsnās un tad pāris minūtēs nomazgāju arī pārējo ķermeni, jo atcerējos par kādu lietu, ko man jau sen vajadzēja izdarīt, bet līdz šim esmu bijis tāds muļķis, ka visu atstāju uz pēdējo brīdi.

Pa ceļam uz ģērbtuvēm gāju slaucīdamies.

–Un es tieši tiku galā ar savu vēstuli. – Matiass iesaucās un sāka lēnām izģērbties. – Bet tu gan mazgājies velnišķīgā ātrumā. Plāno pēc skolas beigšanas stāties armijā?!

–Atcerējos par kādu darbiņu, kas bija jāizdara jau sen.

Biju saģērbies tieši tajā mirklī, kad Matiass bija pilnībā atbrīvojies no savām drēbēm.

–Lūdzu, nesteidzies ar mazgāšanos! – Uzsaucu draugam. – Centīšos drīz būt atpakaļ.

Lavījos kā zaglis, kaut gan neko neplānoju laupīt – man vienkārši bija nepieciešama informācija, – kāds niecīgs skaitlis, kas varētu manu nākotni ievirzīt pavisam citās sliedēs.

Kājas liku pie zemes cik klusi vien varēju.

Pa gaiteņa logu palūkojos ārā un pamanīju, ka karsējmeiteņu treniņš ir tikai iesildīšanās stadijā. Dzirdēju meiteņu klaigas un smieklus, kad sagāzās piramīda, kuru viņas veidoja.

–Meitenes, vai jūs varat būt nopietnas?! – Trenere Smita kliedza. – Mums ir tikai nedaudz vairāk laika par pāris mēnešiem, lai sagatavotos „Sadraudzības spēlēm”, gribat, lai par Īstonu smejas?! Aiziet, katra izpildīsiet divdesmit salto no vietas.

Stadionu pāršalca vienots nopūtu koris, bet nedzirdēju pat vienu sūdzību.

Klusi atvēru meiteņu ģērbtuvju durvis un, aizvēris tās, rosījos kā jucis. Izstaigāju pirmo eju un neatradu meklēto. Meklēšanu vismaz atviegloja un paātrināja kārtība, kas šeit valdīja. Uz katra skapīša bija uzlīme ar meitenes vārdu.

Otrā eja. Tajā uzdūros tikai Elisas skapītim, kurš nebija aizslēgts. Ziņkārība ņēma virsroku un ieskatījos tā saturā – četras pudelītes smaržu, dezodoranti  rūpīgi salocīti balti krekliņi, tamponi, sejas tīrīšanas līdzeklis un stringa biksītes. Jutos samērā perversi un stulbi, tāpēc nolēmu vairs neuzkavēties pie interesi izraisošiem skapīšiem, bet turpināju lūkoties pēc tā, kā dēļ šeit biju ieradies.

Tiku līdz pēdējai skapīšu rindai, kad izdzirdēju kādu ienākam meiteņu ģērbtuvēs.

–Elisai tā patīk visus izkomandēt, kaut gan viņa visu sačakarē. – Īgna, spalga balss piepildīja telpu. – Es nesaprotu, ko tā pumpainā karikatūra no sevis iedomājas?!

–Nu ir gan Elisa neciešama, bet tāpat viņai šis ir pēdējais mācību gads. – Pievienojās otra balss, – šī bija daudz nosvērtāka un monotonāka. – Nekas, nākamgad pierādīsim sevi vēl grandiozāk.

Abas apstājās pie otrās ejas, vismaz tā varēja spriest pēc balsīm.

Baidījos pat paelpot un tupēju, piespiedies pie meklētā skapīša. Dzirdēju, kā tiek atskrūvēta gāzēta dzēriena pudele, – abas padzērās un soļi attālinājās. Noskanēja durvis un pabāzu galvu ārā no sava slēpņa, lai palūkotos vai esmu palicis viens.

Gaiss bija tīrs.

Skolas skapīšus nebija grūti atmūķēt, – vajadzēja tikai kniepadatu un veiklus pirkstus. (Man bija tikai pirmais no minētajiem.) Pagāja apmēram trīs minūtes līdz dabūju vaļā skapīti un atviegloti nopūtos, kad ieraudzīju, ka tur bija tas, ko es meklēju. Tikai pārcilāju mantas un centos iegaumēt vienu vienīgu ciparu, kas man tik ļoti bija vajadzīgs.

Aizcirtu ciet skapīša durvis un ātri devos uz izeju.

Aizverot durvis, biju nonācis gaitenī, bet tur jau mani gaidīja trenera Hačersona nosodošais acu pāris.

–Ko darīji meiteņu ģērbtuvēs? – Viņš uzstājīgi vaicāja. – Vai tik tev nav arī kāds cits netikums bez smēķēšanas, draudziņ?!

Vajadzēja krietnu brīdi, lai saprastu, ko treneris ar to grib pateikt, bet tad manā galvā iedegās spuldzīte, kas visu izgaismoja.

–Jūs taču nedomājat, ka es zogu?! – Balss aizlūza. – Es varu parādīt kabatas un…

–Nevajag. – Hačersons nodārdināja. – Den, tu esi kļuvis pārāk izklaidīgs un vieglprātīgs un, diemžēl, es to konstatēju ne pirmo reizi.

Sapratu, ka man jāsniedz kāds ticams paskaidrojums, kura man nebija.

–Den, tu, protams gribi, lai atkal paliec nesodīts, bet šoreiz tā nenotiks.

Sapratu, ka klusēt būs prātīgāk un soda mīkstināšanas izlūgšanās varētu mani tikai novest līdz pazemojošam stāvoklim.

–Tomēr arī šoreiz sods nebūs direktora apmeklējuma formā un arī no sportistu vidus tu netiksi izslēgts.

–Kā tad jūs mani sodīsiet? – Neizturēju spriedzi.

–Turpmāk treniņi būs arī sestdienās. – Tas skanēja kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Nu dusmas uz Hačersonu jaucās ar prieku par šodienas informācijas guvumu.

–Kur tik ilgi kavējies? – Matiass sagaidīja mani pilnībā apģērbies un ar izžāvētiem, ieveidotiem matiem.

–Bija šādas tādas aizķeršanās un saruna ar Hačersonu.

–Vai viņš ko teica par sacensībām, treniņiem vai mūsu sniegumu šodien?

–Nekā īpaša, tikai teica, ka esmu kļuvis pārāk vieglprātīgs. – Noklusēju par sestdienas treniņiem, jo draugs šādu treniņu grafiku varētu iztulkot kā manu vēlēšanos pārspēt viņu par jebkuru cenu.

Devāmies uz autostāvvietu, kur satikām arī Tomasu. Tikai draugs šoreiz bija viens.

–Kur tad tava drostaliņa? – Naidīgi uzsaucu.

–Tūlīt nāks. – Tomass indīgi atcirta. – Bet redzu, ka tev pašam ir jauna drostaliņa.

Savaldījos, lai gan bija vēlme izkliegt Tomasa virzienā visus zināmos lamuvārdus.

Savaldies, Den, savaldies. Gudrākais piekāpjas.

 

            Traucāmies pa Īstonas ielām, pārsniedzot atļauto ātrumu – sapratu, ka Matiasu Tomasa piezīme ir aizvainojusi un agresīvajā braukšanas stilā draugs centās novadīt dusmas.

–Neņem taču to idiotu galvā. – Pateicu to šķietami bezrūpīgi. – Viņš taču dusmojās uz mani, nevis tevi.

–Man riebjas, ja kāds izsaka šāda rakstura piezīmes.

Draugs ieslēdza radio un tajā skanēja kāda dziesma, kas viņam ļoti patika. Domas acumirklī kļuva pozitīvākas un braukšanas ātrums saruka līdz tik lēnam, ka pat bija mazliet zem atļautā. Sapratu, ka nu viss ir vislabākajā kārtībā.

Divdesmitā nodaļa

Atvēru veikala durvis un uzreiz sajutos šeit tik ārkārtīgi lieks – cenas visam bija rakstāmas vismaz ar divām nullēm un vaicāju pats sev, kāpēc šeit atrodos. Ideja šķita absurda un ārkārtīgi pārdroša jau pašā tās iedīglī.

–Vai varu jums kā palīdzēt? – Sievietes balss aiz kases aparāta lika justies man vēl neērtāk.

Šķita, ka viņa no manas stājas un pārliecības trūkuma nolasīja to, ka man patiešām nepieciešama palīdzība, tāpēc lēnā, pārliecinošā gaitā devās uz manu pusi. Viņa bija tērpusies melnā kleitā, kura piegūla miesai gluži kā otra āda. Pie kleitas krūšu daļas bija piestiprināta metāla piespraude ar viņas vārdu, – Sāra.

–Saprotu, ka meklējat kaut ko savai draudzenei? – Pārdevēja piegāja pie kāda no plauktiem un paņēma rokās melnas augstpapēžu kurpes, kuru apdare bija veidota no stingra tīkliņauduma. – Miu Miu darinājums, vienas no manām mīļākajām. Tikai nesen atveda. Uzvelkot tās, augums kļūst vizuāli slaidāks, bet kāja krietni vien skaistāka, iekārojamāka, skaisti izskatīsies kopā gan ar vakarkleitu, gan ar šaurām džinsu auduma biksēm. Ko teiksiet?

Viņa par apaviem runāja gluži kā profesionāls someljē par ekskluzīviem vīniem.

–Baidos, ka es neko daudz no sieviešu apaviem nesaprotu.

–Tieši tāpēc taču šeit esmu es. – Pārdevēja čaloja raiti kā strautiņš un devās pie nākamā plaukta.

Viņa pagrieza pret manu pusi klasiskas, melnas kurpes, kuras bija viscaur rotātas ar sudrabkrāsas metāla kniedēm.

Prada. – Šis vārds no viņas mutes skanēja kā smalka deserta nosaukums. – Augsts, plats, ērts papēdis. Kniedes šobrīd modē, bet to taču ir ievērojis katrs, kurš vēro jaunākos mūzikas video. Jaunai meitenei ļoti piemērotas, pauž dumpiniecisku garu un reizē arī eleganci.

Atzinīgi novērtēju sievietes vēlmi palīdzēt, taču es šeit biju, lai iegādātos konkrētu apavu pāri.

–Vispār es zinu, ko vēlos. – Paziņoju. – Es jau to zināju, kad ienācu pa durvīm. Piedodiet, ka nepateicu to jums uzreiz!

–Prieks, ka zināt ko vēlaties un jums par neko nav jāatvainojas. – Viņa sakabināja rokas kopā un, pacēlusi plecus mazliet augstāk, sirsnīgi pasmaidīja. – Tad sakiet, ko vēlaties un es palīdzēšu.

–Šeit biju pirms kāda laika kopā ar meiteni un viņa vēlējās bēšas ādas kurpes ar augstu, smailu papēdi un krāsainu kristāliņu rotājumiem. – Centos atcerēties vēl ko būtisku. – Ražotāja vārdu neatceros, bet zinu, ka kurpēm bija sarkana mēlīte.

Sāra piespieda pirkstu pie lūpu kaktiņa un pēc mirkļa to demonstratīvi pacēla gaisā.

Viņai vajadzētu strādāt TV veikalā.

            –Tad tas izklausās gluži kā Cesare Paciotti darinājums, tikai šā zīmola darinājumi ir samērā līdzīgi. Sasodīti smalki, grezni, bet arī līdzīgi. – Pārdevēja skraidīja gar daudzajiem apavu plauktiem un nervozi murmināja.

Viņa pienāca pie kases un nolika uz letes divus līdzīgus kurpju pārus – viens bija ar čūskas ornamentu, kurš izrotāts ar sarkaniem kristāliņiem, bet otrs bija tas, kuru meklēju. Saules un lampu radītajā spožumā kristāliņi mirdzēja un atstaroja gaismu uz visām pusēm.

–Šīs ir īstās. – Norādīju uz skaisto kurpju pāri. – Man vajadzētu ceturto izmēru.

Pārdevēja priekā sasita plaukstas – sapratu, ka viņa jūtas lepna par sevi.

–Saprotiet, šī ir mana pirmā darba diena un es jūtos patiešām laimīga, ka varu strādāt šajā kurpju paradīzē. – Viņu apmirdzēja šis kāju modes templis. – Domāju, ka esmu draņķīga pārdevēja, bet, še tev, šodien jau pārdots pirmais kurpju pāris.

–Jūs esat lieliska pārdevēja. – Centos uzslavēt sniegto servisu. – Bet man ir vēl viens lūgums.

–Kāds?

Noņēmu no pleciem somu un izvilku no tās desmit krustnagliņu paciņas.

–Es vēlētos, lai jūs iesaiņojat šos apavus un kurpju kasti pieberat ar krustnagliņām. – Vēroju pārdevējas reakciju.

–Labi. – Viņa to teica tik ikdienišķi, it kā katru dienu kāds pirktu piecsimt eiro vērtas kurpes un liktu tās apkaisīt ar krustnagliņām pirms iesaiņošanas. – Tā meitene būs absolūti laimīga, ticiet man! Ja es būtu viņas vietā, tad es priekā lēktu un spiegtu. Tāds skaistums.

–Man ir vēl viens lūgums. – Pārtraucu pārdevēju brīdī, kad viņa sāka bērt kurpju kastē jau septīto krustnagliņu paciņu. – Vai varat šīs kurpes uzvilkt un pastaigāt tajās?

Divreiz sakāmais nebija jāatkārto, kad jau pēc minūtes pārdevēja defilēja manā priekšā Dezirē domātajās kurpēs, – šķita, ka kāja tajās izskatās divtik skaista, slaida un gaita tajās bija galanta un papēžu klabēšana pret grīdu skanēja melodiski.

–Neko tik ērtu neesmu valkājusi. – Pārdevēja novilka kurpes un, ielikusi tās kastē, pārbēra ar atlikušajām trim krustnagliņu paciņām.

Smarža reibināja un cerēju, ka Dezirē pēc dāvanas saņemšanas tomēr noskaidros, ko ziedu valodā nozīmē krustnagliņas.

Pēc mana lūguma kurpju kaste tika ietīta tirkīzzilā dāvanu papīrā – tā bija krāsa ar kuru man vienmēr asociējās Dezirē.

Sāra šķita neveikla un beidza iesaiņošanu tikai pēc pusstundas, uzlīmēdama kastes vidū sarkanu pušķi, kurš bija veidots no saiņojamām lentēm. Viņa pakāpās soli nostāk no sava veikuma un tad to kritiski novērtēja.

–Ceru, ka jūsu draudzenei patiks.

–Es ceru, ka pēc šī gājiena tā meitene vispirms kļūs par manu draudzeni. – Iegrimis domās, noteicu.

–Tā, protams, nav mana darīšana, bet vai nešķiet pārāk pompozi – dāvināt meitenei, kas nav jūsu draudzene, tik dārgu un smalku dāvanu?

Šis jautājums iedzēla tieši visjūtīgākajā vietā.

–Paldies! – Samaksāju par kurpēm, tad mirkli padomāju un izvilku no maka vēl divdesmit eiro. – Un tas jums par palīdzību.

–Sirsnīgi tencinu. – Pārdevēja pavadīja mani ar skatienu un šķita, ka viņa reizē priecājas par pirmo klientu un reizē ir nobažījusies, ka uzdevusi man netaktisku jautājumu.

Dāvanu ievietoju somā un, nonācis mājās, paslēpu to zem gultas. Bija vēlme noraut no kastes dāvanu papīru, lai atkārtoti aplūkotu sīkajos kristāliņos mirdzošo apavu pāri, bet neuzdrošinājos bojāt pusstundu ilgo darbu.

Mācīties nevēlējos, tāpēc izvilku no atvilktnes divas papīra lapas un sāku uz tām rakstīt ar zilu tinti.

„Viņš krāja naudu gandrīz divus mēnešus, lai tikai varētu nopirkt Cacīgajai dāvanu – tā bija grezna, pompoza un absolūti žilbinoša. Brīžiem gan prātu aizēnoja doma par to, kā tad Cacīgā uztvers šo dāvanu, – kā mēģinājumu nopirkt viņas mīlestību, cieņu vai uzmanību…

            Varbūt viņa to uztvers tikai kā draudzīgu žestu un pateicībā uzspiedīs uz vaiga Viņam skūpstu un ar to arī visam tiks pielikts punkts. Tomēr bija vēl kāds svarīgs fakts, kurš bija uztraukuma vērts, – ko par šādu gājienu teiks Cacīgās puisis?” 

Turpinājums sekos… 

8 comments

  1. Kļūst aizvien interesantāk. Man patīk romāna mierīgais plūdums – tas ļauj izgaršot katru nodaļu. Tikai katru reizi kā ielasos, tā bac – ieraksta beigas jau klāt 🙂 Ceru, ka kadreiz šis romāns tiks izdots drukātā formā, tad noteikti to labprāt pārlasīšu. Bet nu pagaidām – gaidu otrdienas un piektdienas.

    P.s. Tikai maza lietiņa kas iekrita acīs – zimola Miu Miu nosaukumu raksta atsevišķi (nevis Miumiu) 🙂

    Patīk

    1. Par to drukāto formātu – ja man būtu jāizvēlas viens no saviem darbiem, kuru gribētu redzēt drukātās grāmatas formātā, tad tas noteikti būtu šis, jo “Krustnagliņās” ieliku savu mīlestību pret pusaudžu gadiem.
      Noteikti, ja izdotu drukātajā formātā, tad šo to vēl pamainītu.

      + Paldies par labojumu! 😉

      Patīk

  2. Neviļus aizdomājos, ko es darītu, ja kāds man uzdāvinātu neprātīgi dārgu kurpju pāri (kuru normāli kaut kur varētu uzvilkt labi, ja vienu reizi) kā savas klusās mīlestības apliecinājumu. XD

    Šodien ievēroju, ka nemanot ir izveidojies pieradums pie ik otrdienas/piektdienas turpinājuma.

    Patīk

    1. Man kādreiz bija tāda doma, ka varētu ar dārgu dāvanu “nopirkt” savas simpātijas jūtas, bet tad sapratu, ka tas būtu pat diezgan stulbi. Toreiz vienkārši nopirku meitenei puķes un uzaicināju uz pastaigu – nostrādāja labāk, nekā dārga dāvana. Man jau šķiet, ka latviešu sieviešu sirdis nauda nesilda.

      😀 Esmu radījis jaunu atkarību – parasti par atkarībām nepriecājos, bet šis ir izņēmums. 😀

      Patīk

  3. Es atceros to epizodi ar kurpēm kkādas nodaļas atpakaļ(precīzi nepateikšu) un toreiz nodomāju pie sevis – viņš noteikti nopirks viņai tās kurpes vēlāk, bet neko nerakstīju. Izrādījās nekļūdījos 😀 Man joprojām patīk Matiass un pats darbs jau ir mans rituāls – lasu pie tējas katru jauno turpinājumu 🙂

    Patīk

    1. Es pat brīnījos, ka neviens komentāros neierakstīja to, jo domāju, ka bija diezgan skaidrs, ka Dens tās kurpes nopirks. 😀

      Jau gandrīz visus turpinājumus esmu sagatavojis publicēšanai un varu pateikt, ka 16. turpinājumā Matiass izpaudīsies un pilnībā atklās savu sūtību šajā romānā. Pašam savu darbu grūti vērtēt, bet tieši 16. turpinājums man personīgi ir vistuvākais, – labi, vairāk ne vārda, jo es te jau viju intrigas. 😀 Līdz aprunātajam turpinājumam vēl 2 nedēļas jāgaida. 😀

      Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.