“Krustnagliņas” – 15 turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Divdesmit septītā nodaļa

Nākamās dienas vakarā sēdēju Starbucks kafejnīcā un malkoju jau ceturto kafiju un jutu, ka tā sāk iedarboties uz organismu un urīnpūslis deva signālus, ka laiks apmeklēt labierīcības. Telefona pulkstenis rādīja 16:59 un pie apvāršņa vajadzēja parādīties Maksimam. Beidzot ieraudzīju viņu nostājamies pie ieejas durvīm, – viņš nervozi smēķēja un pārvilka pār galvu jakas kapuci. Tikai tad pamanīju, ka viņš ir mainījies, kopš pēdējo reiz tikāmies, – jaunietis savus matus bija savaldījis un tagad viņa galvu rotāja dredi. Nu viņš patiešām izskatījās pēc zālīti smēķējoša hipija, kurš dzīvo treilerī.

Viņš izvilka telefonu un kādam zvanīja. Pieļāvu, ka Patrikam, kurš nemaz neeksistēja. Šorīt miskastē ielidoja arī izdomātā puiša telefona SIM karte.

Kur ir policija?

            Nervozi sāku krustot kājas, jo spiediens vairs nebija izturams, tāpēc visbeidzot padevos urīnpūslim un devos uz tualeti. Biju tur tikai pāris minūtes un, kad atgriezos, lai apsēstos savā vietā, sastingu, jo divi policijas darbinieki puisi saslēdza roku dzelžos un trešais policists pētīja somas saturu. Viens no viņiem kaut ko runāja pa rāciju.

Gribēju doties ārā, lai dzirdētu kaut daļu no tā, kas policistu starpā tika pārrunāts, bet atturējos no šāda riska. Ja Maksims uzzinās, ka man ir kāds sakars ar šo visu, tad viņš, pat esot cietumā, parūpētos, lai tieku apstrādāts atkārtoti.

Atlika vien paļauties uz baumu izplatības ātrumu un cerēt, ka rīt skolā par to daudzi runās.

Naktī pārbaudīju Facebook.com sociālo portālu un mikroblogu vietni Twitter.com, bet lielākā daļa tikai bija veikuši ierakstus, kuros bija apspriesti jaunākie pirkumi, ikdienas gaitas un jaunākie mūzikas videoklipi. Tikai viens ieraksts atšķīrās no pērējiem.

„Cilvēks var uzkāpt uz viena grābekļa vienreiz, otrreiz, arī trešo reizi, bet, ja tas kļūst par ieradumu, tad tam vairs nav attaisnojuma. Diemžēl (vai varbūt par laimi?!) visām darbībām ir samaksa un sods. Karma par algas dienu nekad neaizmirst.”

            Šo rindiņu autore bija Dezirē.

Zem šī ieraksta bija viens komentārs, kura autore bija Dezirē māsīca:

„Karma ir kuce!”

            Vēlējos veltīt Dezirē kādu uzmundrinājuma vārdu, bet kaut kas mani atturēja. Varbūt tas būtu pārāk uzkrītoši, – gluži kā priecāties par jaunu karali, kad iepriekšējā vadoņa līķis pēc nāves vēl nav atdzisis.

Izslēdzu datoru, pirms paspēju sarakstīt muļķības.

Līdz diviem naktī atkal rediģēju savus literāros tekstus un prātoju, ko teiktu literatūras skolotāja, ja iedotu viņai savu veikumu izlasīt? Droši vien priecātos, ka es rakstu, bet nebūtu īpaši sajūsmināta par romāna saturu. Teiktu, ka man vēl daudz jāstrādā un, lai nākamreiz mēģinu, kad būs augstskolas diploms kabatā. Tas, ka viņa man vienreiz izrādīja savu labvēlību, nenozīmēja, ka tā notiks arī otrreiz.

No rīta pamodos, kad pulkstenis rādīja 09:32.

Sasodīts, sasodīts, sasodīts.

            Izskrēju no istabas un steidzīgi centos reizē mazgāt zobus, ķemmēt matus un apģērbties. Spilvena nospiedumi izraibināja seju un spogulī pamanīju, ka izskatos tā, it kā iepriekšējā vakarā būtu lietojis alkoholu.

Sapratu, ka jau tāpat esmu neglābjami nokavējis un nebrīnītos, ja paspētu tikai uz pēcpusdienas nodarbībām.

Grūtības sagādāja arī divritenis, kurš nu bija kļuvis par manu vienīgo transportlīdzekli. Centos to nonest lejā pa kāpnēm un, lai dienu sabojātu vēl vairāk, nosmērēju ar netīro riepu džinsu bikses un jakas piedurkni.

Nonācu skolā pamatīgi nosvīdis un jutu, ka vienīgais aromāts, kas no manis virmo, ir sviedru dvaka. Nekādas smaržas vai dezodoranti vairs nelīdzētu, bet tieši liktu man smirdēt vēl vairāk.

Reičela nodarbību laikā nepārtraukti sūdzējās skolotājai, lai sūtot mani nomazgāties, jo es ne tikai smirdot, bet arī manas drēbes esot netīras.

Pusdienu starpbrīdī patiešām devos uz dušām, kuras bija paredzētas tikai sportistiem. Treneris Hačersons man pat nevaicāja, kāpēc apmeklēju dušas jau tagad, kaut gan treniņš bija paredzēts tikai pēc nodarbībām.

Savā ģērbtuves skapītī sameklēju tīru, baltu sporta kreklu un rūpīgi iesmidzināju padusēs dezodorantu  Saģērbies devos prom. Man pat vēl bija vairāk kā pusstunda brīvā laika.

–Redzēju, ka esi sācis aktīvi domāt par fizisko formu. – Treneris teica, saticis mani gaitenī. – Braukšana ar divriteni… – Viņš iesmējās. – Kā gan es ātrāk to neiedomājos?! Būtu tu visus šos gadus minis pedāļus, tad tu treniņos rādītu krietni vien labākus sasniegumus.

–Trener, man jāsteidzas. – Atcirtu. – Parunāsim pirms vai pēc treniņa. Man patiešām nav laika.

Ierados skolas kafejnīcā, kad tā bija gandrīz tukša.

Uzliku uz savas paplātes jogurta trauciņu, dārzeņu salātus un trīs ceptus cīsiņus. Cerēju, ka paspēšu to visu apēst pirms atskan zvans uz nodarbībām.

Kafejnīcas darbinieces uzmeta skatienu maniem slapjajiem matiem un tikai pasmīnēja.

Ieraudzīju, ka ēdamzālē sēž arī Dezirē. Ilgi prātoju, vai man sēdēt vienam vai tomēr doties pie viņas.

Uzdrīksties!

            –Sveika! – Noliku paplāti viņai pretī un apsēdos. – Kā tev klājas?

Meitene vienkārši sēdēja galvu nodūrusi un kodīja apakšlūpu.

–Ja nevēlies nerunā. – Izturējos kā situācijas noteicējs.

Tad pamanīju, ka viņa raud. Centos ignorēt neveiklās situācijas esamību.

Paēdu pusdienas un jau grasījos doties prom, kad uzmetu norūpējušos skatienu meitenei.

–Ar tevi viss būs kārtībā?

Dezirē pamāja ar galvu un ātri aizsteidzās prom. Tikai tad pamanīju, ka šodien viņai mugurā vienkārša kokvilnas auduma sporta jaka, brīva piegriezuma linu auduma bikses un kājās Puma sporta apavi. Viņa parasti tā neģērbās, – vienmēr katra lieta viņas stilā bija pārdomāta un saskaņota. Pieļāvu, ka šādi viņa staigā, kad atrodas mājās. Varbūt, uzzinājusi par Maksima apcietināšanu, viņa nemaz nav pārģērbusies? Varbūt arī nav gulējusi?

Atlikušo nodarbību laikā bombardēju sevi ar jautājumiem un pa ausu galam dzirdēju Adeles un kādas citas meitenes sarunu.

–Iedomājies to skatu, kad tās cacas draugu apcietina par narkotiku tirgošanu. – Adele smējās. – Es biju reāli mēma, kad to uzzināju. Skolas sensācija. Misis pareizā tiekas ar narkotiku tirgoni.

Adeles sarunu biedrene smējās.

–Ceru, ka viņa izlidos no karsējmeiteņu sastāva. – Viņa runāja pusčukstus. – Bet forši, ka viņa tiek nolaista no saviem augstumiem. Droši vien viņai kauns par savu drauģeli un pašai par sevi arī.

–Bet dzirdēji, tas Maksims laikam gadu sēdēs cietumā, jo izpirkuma nauda esot diezgan liela un neviens viņa tuvinieks šādu naudu nevar samaksāt. Plus, iedomājies, ka par tām narkotikām, kuras viņam konfiscēja, kādam taču arī būs jāsamaksā  jo lielajiem tirgoņiem nepatīk, ja kāds paliek parādā. – Adeles runas veids atgādināja čūskas šņākšanu. – Domā, ka Dezirē nezināja, ka Maksims tā pelna naudu?

–No kurienes tad viņai visas tās lupatas?! – Otra atteica. – Turklāt vēl nesen šis viņai uzdāvinājis pustūkstoti vērtas kurpes.

–Gan jau, ka šodien raudāja, jo skābeklis šopingam piegriezts. – Adele smējās tik gardi, ka nosarka kā biete.

Saruna bija galā, kad klasē ienāca skolotāja un es pierakstīju katru vārdu, kas tika uzdrukāts uz tāfeles un pamanījos vēl veikt dažus konspektus no grāmatas, lai papildinātu nodarbības tēmu ar savām piezīmēm. Kad nebija ko darīt, tad izraibināju piezīmju kladi ar zīmējumiem, – šoreiz es zīmēju acis…

…Dezirē acis.

Divdesmit astotā nodaļa

Janvāris tuvojās beigām un tikai tad sapratu, ka esmu tik ļoti aizrāvies ar sava romāna rediģēšanu, mācīšanos un treniņiem, ka vairs nav tīru drēbju, ko vilkt mugurā. Varēju tikai izbrīnā ieplest acis, kad atradu zeķes zem virtuves galda, T-kreklus zem dīvāna spilveniem un apakšbikses aiz televizora. Veļas grozs bija piebāzts pilns līdz malām un sapratu, ka vienā piegājienā visu veļu tāpat nevarēšu izmazgāt.

Sēdēju uz veļasmašīnas, klausoties kā centrifūgā griežas drēbes un tiek izviļātas pulverainā ūdenī. Smēķēju un pelnus birdināju izlietnē. Janvāra sākumā šī vientuļnieka dzīve mazliet biedēja un šķita, ka netikšu galā, bet nu biju sapratis, ka viss būs lieliski, kamēr vien mamma dzīvos Skotijā, bet tēvs būs mājās tikai nedēļas nogalēs.

Izmazgātās drēbes sametu žāvētājā un, sēdēdams vannas istabā, lasīju pēdējā mēneša laikā izlaboto un secināju, ka jau rīt savu romānu nosūtīšu kādai grāmatu izdevniecībai, kura pazīstama ar to, ka palīdz tieši jaunajiem autoriem. Tikai viena lieta sakarā ar šo darbu palika neskaidra – nosaukums. Biju uzrakstījis darbu, kuram nebija nosaukuma.

Staigāju no vienas telpas uz nākamo, cerot, ka mūza slēpjas kaut kur stūrī vai aiz aizkariem, slēpdama pēdējo, ko vēlējos viņai atņemt.

Cigarešu dūmu vērpetes vijās gaisā, atgādinādamas smalku, caurspīdīgu aitu vilnu, – maigu un mierinošu. Tikai uz īsu mirkli iedomājos, ka varētu nosaukt romānu par „Cigarešu dūmiem”, bet uzreiz ķēros pie nākamā nosaukuma domāšanas. „Vientulības pasaule”? Ko tas vispār nozīmē?! „Mēs esam…” – šķita, ka šis pārspēja visu. Šāds nosaukums vedināja uz domām par to, ka romāns varētu būt veltīts kristīgajai tematikai, bet izraisīt šādas asociācijas es nevēlējos.

„Krustnagliņas”

            Šis nosaukums nāca tik pēkšņi, kā zibens no skaidrām debesīm. Tas raksturoja tieši to, ko vēlējos pateikt, – krustnagliņas ir skaistas ar spēcīgu smaržu, reizē siltu un reizē asu, gluži kā maigs pipars, gluži kā dzīve.

Baltai papīra lapai tieši vidū uzrakstīju šo nosaukumu un nu bija jāpieņem nākamais lēmums, – pseidonīms vai īstais vārds?

Izlēmu, ka būs abi.

D. H. Eliss

            Pirmie divi bija mani iniciāļi, bet uzvārdu aizņēmos no rakstnieka, kuri darbi mani iedvesmoja – Breta Īstona Elisa.

Sagatavoju darbu nosūtīšanai un ilgi turēju rokās smago aploksni, šķita, ka viss tās svars guļas tieši man uz sirds. Pastāvēja liela iespējamība, ka darbs tiks noraidīts un viss uz ko es cerēju šī pusgada laikā tiks sagrauts, bet nevarēju atļauties neriskēt.

Izgludināju izžāvētās drēbes un secināju, ka rītdienai būs tīrs drēbju komplekts, tāpēc nākamo mazgāšanas tūri atliku uz nākamo dienu. Devos gulēt un sapratu, ka no manis sanāktu varen laba mājsaimniece.

Nākamās dienas pēcpusdienā nosūtīju smago sūtījumu uz izdevniecību un domās noskaitīju lūgšanu, gadījumam, ja nu Dievs patiešām eksistē. Pasta darbiniece ilgi skatījās uz mani un tad sāka runāt.

–Puisīt, kam tad tik biezu paciņu sūtīsi? – Viņa sirsnīgi iesmējās, liekot apaļajiem vaigiem noļumēt.

Gribēju aizrādīt, lai nesauc mani par puisīti, jo īpaši necietu, ja mani uzrunāja pamazināmajā formā.

–Uz aploksnes taču ir rakstīts. – Iebakstīju ar pirkstu aploksnē.

–Vai, tik jauniņš un jau rakstnieks. – Viņa ķiķināja. – Droši vien sūti tēta vai mammas darbu izdevniecībai.

Viņa neticīgi lūkojās man acīs un laikam gaidīja, ka sākšu ar viņu runāt gluži kā ar sen neredzētu vecmāmiņu.

–Droši vien.

Uzmetu uz kases naudu par pastmarkām un pametu pasta ēku.

Ārā pēkšņi sāka snigt – pirmo reizi šoziem, – sīkas, vieglas sniegpārslas sijājās gluži kā pelni un liela daļa izkusa tajā pašā mirklī, kad sasniedza zemi. Gājēji apstājās un izplestajās rokās ķēra sniegpārslas, bērni sajūsmā spiedza, – iespējams, ka daudzi no viņiem sniegu redzēja pirmo reizi savā dzīvē.

–Snieg! – Visapkārt skanēja ļaužu saucieni.

Manīju, ka daudzi mazu kafejnīcu un veikaliņu darbinieki uz brīdi izbāž laukā galvas pa durvju spraugu, lai pārliecinātos, ka patiešām snieg.

Ārā bija plus seši grādi pēc Celsija, tāpēc šis notikums bija vēl iespaidīgāks. Saule spīdēja un sniegpārslas sāka vizēt gaismā, gluži kā kristāli. Jutu, ka iekšēji uzplaukst smaids, kas sejā tā arī neatspoguļojās.

Nonācu līdz parkam, kur sākās liepu aleja un tad pamanīju, ka tikai pāris soļus man priekšā ir Dezirē. Pieliku soli, lai panāktu meiteni un, kad bijām nonākuši plecu pie pleca, pasveicināju.

–Sveika. – Centos neizrādīt uzbāzīgu interesi. – Redzēji, šodien sniga?

Viņa lēnām pagriezās pret mani, atklādama garas, pieaudzētas, bet tomēr dabiska izskata skropstas. Matus viņa bija nogriezusi pakāpeniskā griezumā un nu tie nosedza daļu sejas. Galvā viņai bija sarkana berete, mugurā garš melns trencis, bet kājās bēši augstpapēžu zābaki. Šis stils vairāk piestāvētu kādai romantiskai biroja darbiniecei, bet Dezirē šādi izskatījās vēl nopietnāka. Pamanīju, ka tirkīza krāsas acīs mirdz prieks.

–Sveiks. – Viņa atņēma sveicienu. – Patiešām jauka diena, bet sniegu es nemanīju, laikam biju iegrimusi domās. Pēdējā laikā esmu galīga lempe.

–Nav taču tik traki. – Mierināju.

–Ir gan. Pat karsējmeiteņu treniņos es visu paspēju sačakarēt un trenere Smita man ieteica kādu laiku neapmeklēt treniņus. Zini, ko tas nozīmē?! To, ka es vairs neesmu vēlama treniņos un arī karsēju komandā ne.

Dezirē balsī jaucās dusmas un skumjas, bet asaras acīs nemanīju.

–Dzirdēju, ka stundu laikā meitenes runāja, ka tu pati vēloties aiziet no komandas. – Nevēlējos pieminēt, ka runātāja bija Adele, jo manos nolūkos neietilpa meiteņu sanaidošana. – Es gan neteiktu, ka viņas par to īpaši bēdājās.

Meitene veltīja man sāpīgu, rūgtuma pilnu smaidu.

–Protams, ka viņas līksmo, jo esmu izsista no ierastā līdzsvara. – Viņa ilgi domāja, pirms turpināja runāt. – Varbūt man tā arī vajadzētu darīt, – pamest karsējmeiteņu komandu, lai jau meitenes priecājas.

Labu gabalu gājām vienkārši klusēdami un tad Dezirē ieraudzīja soliņu un ierosināja, ka varētu vienkārši pasēdēt. Norotīju no kakla šalli un noslaucīju ar to mitro soliņu. Sarunu biedrene apveltīja mani ar atzinīgu skatienu un iekārtojās uz soliņa.

–Meitenes droši vien priecājas par to, ka Maksims tagad ir cietumā un neviens nav samaksājis drošības naudu. – Par šo tematu viņa runāja ar apbrīnojamu vieglumu. – Varbūt pat tā ir labāk.

–Un kas būs tālāk?

–Viss cauri. Maksimam pateicu, lai beidzot sāk domāt par savu dzīvi, lai sāk uzņemties atbildību. Ja viņš domā, ka var nopirkt mani ar kurpēm, tad viņš smagi maldās, es neesmu no tādām, kuru nauda īpaši sildītu. – Viņa ielūkojās man tieši acīs. – Bet paldies, ka biji tik mīļš un pateici Maksimam, ka es tās kurpes ļoti vēlos.

–Nav par ko. – Tieši šajā brīdī nolēmu, ka patiesajam kurpju dāvinātājam jāpaliek noslēpumā. – Maksims šķiet patiešām labs puisis, tikai…

Šos vārdus bija tik grūti izrunāt, bet zināju, ka ar tiem varu iekarot meitenes uzticību.

–Lūdzu, nestāsti man tādas lietas. Es zinu, kāds viņš ir un sen vajadzēja klausīt vecākus un pamest viņu.

–Tātad, viss cauri?

            –Jā, viss cauri. – Viņa noplātīja rokas. – Laiks dzīvot tālāk. Es zinu, ka viņš pēc izlaišanas no cietuma paliks Īstonā, bet es došos tālu prom, lai studētu.

–Piedod, ka vaicāju, bet cik nopietnas bija jūsu attiecības?

–Tu domā vai mēs pārgulējām? – Viņa pastiepa uz manu pusi gredzenu ar iegravētiem vārdiem: True Love Waits.Īsta mīlestība gaida.

–Tā ir tāda kā taupīšanās vai kā? Īstā prinča gaidīšana?

Viņa sirsnīgi iesmējās un nodūra galvu.

–Tas ir apsolījuma gredzens, kas apliecina to, ka es līdz kāzām nevēlos zaudēt nevainību. – Viņa sarka runājot par šo tēmu.

–Un, ja nu tu apprecies un secini, ka puisis nav labs gultā? – Saruna kļuva pavisam atraisīta.

–Godīgi sakot, man šīs lietas nav tik būtiskas. Ja es patiešām iemīlēšu kādu puisi un viņš mani cienīs, tad garīgā saikne man sniegs vairāk baudas nekā fiziskā. – Runājot viņa nepārtraukti grozīja gredzenu.

–Zini, ko es domāju?

–Nu?

–Ka sarunas vedīsies daudz raitāk, ja mēs tās turpināsim pie kafijas tases.

–Bet nāksim atpakaļ uz parku. – Viņa jau piecēlās kājās, lai ietu. – Negribu nīkt smacīgā kafejnīcā, jo man vajag svaigu gaisu, lai izvēdinātu galvu no visām domām.

Lēnām sāka satumst un mēs sēdējām parkā, turēdami plastikas glāzes rokās, malkojot remdenu, rūgtu kafiju.

Nemaz nemanījām, ka mums pretī kāds apstājas.

–Sveikiņi, draugi. – Elisa priecīga uzsauca, ģērbusies tik garā mētelī, ka tas nosedza pat viņas potītes. – Ko ta’ jūs tik vēlu sēžat te?

–Tāpat runājamies. – Dezirē salti atteica. – Tu laikam nāc no karsēju treniņa.

–Jā. – Viņa lepni izslējās. – Numurs „Sadraudzības spēlēm” būs lielisks. Žēl, ka tu nepiedalīsies. – Elisa šos vārdus izteica apbrīnojami samāksloti un sapratu, ka viņa tā dara tīšuprāt.

–Man arī žēl. – Dezirē piekrita. – Bet jūtu, ka man tur nav vietas.

Visi uz mirkli apklusām un iestājās neveikls klusuma brīdis.

–Kur tad tavs draudziņš, Den? – Elisa spalgi iesaucās. – Tev kaut kā pēdējā laikā izdevies ar visiem saiet naidā.

–Viņš nav nekāds draudziņš. – Atcirtu.

Kopš kura laika Elisa kļuvusi tik naidīgi noskaņota?

            –Tad jau viņš varētu būt mans jaunais draudziņš. Smukiņš un vairs nav nevienas pakaļastes.

–Zini, draudzībā pakaļastes neeksistē. – Centos nepaaugstināt balsi.

–Tad kāpēc visu šo mēnesi neesi redzēts pat runājam ar savu lielo, labo draaaaugu?! Tik liela draudzība, ko?

Šoreiz dusmas nevarēju savaldīt un atcirtu.

–Tāpēc, ka viņš ir homoseksuāls. – Uzreiz nožēloju, ka izteicu šos vārdus skaļi. Man nebija tiesību ko tādu atklāt, ja vien Matiass tam nedeva savu atļauju.

Elisa iesmējās un pēc tam kļuva neticami nopietna. Viņa bija satriekta.

–Labāk dosimies prom. – Dezirē vilka mani aiz rokas. – Es vairs negribu šeit sēdēt.

–Man pie lielveikala palika pieķēdēts divritenis. – Bildu un lēnā solī devāmies uz lielveikala pusi.

Dezirē sēdēja uz divriteņa bagāžnieka, apvijusi rokas man ap vidukli, un ik pa laikam viņa priekā iekliedzās. Viņas smalkās, maigās rokas lika man uztraukumā viegli drebēt, bet biju patiešam priecīgs.

Apstājos pie Dezirē mājas un viņa laimē staroja.

Nekad nebiju redzējis šo meiteni tik ļoti smaidīgu, – varēju apgalvot, ka viņa bija patiešām laimīga.

–Tu šodien nāci kā mans glābējs. – Viņa stāvēja pie savas ģimenes mājas ieejas, turēdama plaukstu uz durvju roktura. – Man bija tik skumji un šķita, ka visi pametuši.

–Ar mani bija līdzīgi. – Ieminējos.

Meitene pieliecās un uzspieda man skūpstu uz vaiga.

–Varbūt mēs varētu arī kādu citu dienu aiziet kaut kur kopā?

–Kāda runa.

–Tad jau līdz rītam.

–Jā, līdz rītam.

Braucot mājās domas jaucās pa galvu, gan laimes pārpilnas, gan tādas, kas lika satraukties.

Varbūt vajadzēja savaldīt mēli Elisas klātbūtnē un nevajadzēja neko teikt par to, ka Matiass ir gejs, – ja nu arī Elisa nesavalda mēli un sāk par to runāt skolā?! Īstonā pret homoseksuāliem cilvēkiem neizturējās īpaši draudzīgi.

Šīs bažas nomāca vienīgi sajūsma par tikšanos ar Dezirē, kas bija izvērtusies tik neplānota, dabiska un patiešām patīkama.

Turpinājums sekos… 

4 comments

  1. Zini, kas man šai stāstā patīk pat vairāk par Matiasu? Tie pāris mazie un visnotaļ retie ‘sižetiņi’ ar Reičelu. Reičela būtu tik kolorīts cilvēks, ja tiešām eksistētu 😀 sasmējos

    Šī daļa kaut kā nedaudz izklausījās pēc beigām… vēl tikai kādu negaidītu pavērsienu un labs darbiņš, kas padarīts.

    Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.