“Krustnagliņas” – 20. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit septītā nodaļa

Īstonas vidusskolas labākā dziedātāja Kerola baznīcā bija ieradusies pati pirmā. Kerola, uzzinājusi par puiša nāvi, uzreiz lūdza vai viņa varētu veltīt Matiasam atvadu ceremonijā pāris dziesmas. Matiasa mātei bija vienalga, tāpēc viņa teica, lai melnādainā dziedone dara, ko vēloties.

Baznīcu pieskandināja meitenes spēcīgā balss un pirmo viņa dziedāja Puff Daddy un Faith Evans dziesmu I’ll Be Missing You. No meitenes staroja gaišums un skumjas, – šķita, ka dzied eņģelis.

Mācītāja teikto nemaz nedzirdēju, jo iegrimu domās un atguvu koncentrēšanās spējas tikai tad, kad Kerola atkārtoti kāpa uz paaugstinājuma, pieturēdama savas melnās, kuplās kleitas malas, lai nepakluptu aiz tām.

Nākamo viņa dziedāja Meraijas Kerijas dziesmu One Sweet Day un tikai tad apjautu, cik Kerolas balss ļoti līdzinās Kerijas balsij. Tikpat tīra, pasakaina un aizkustinoša.

Baznīcā smaržoja pēc aukstuma, skumjām un arī ziediem, – īpaši lilijām. Šīs smaržas lika man justies kailam, neaizsargātam un visi aizsargmūri pēkšņi bija nogruvuši.

Kad dziesma beidza skanēt, iestājās klusums un Matiasa zārks tika iznests no baznīcas un Kerola nodziedāja pēdējo dziesmu, kuras pavadījumā baznīcu pameta arī nedaudzie bēru viesi.

Pametu baznīcu pēdējais, skatīdamies uz meiteni, kas stāvēja uz paaugstinājuma un izpildīja Westlife dziesmu I’ll see You Again, ielikdama tajā visu savu spēku un mīlestību. Radās nepārvarama tieksme viņu apkampt un pateikt, ka viņa ir viens no skaistākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu sastapis. Dvēseliski skaistākais, jo tikai cilvēkam ar tīru dvēseli acīs ir tas dievišķais mirdzums, bet balsī eņģeļu bazūņu cienīgums un spēks.

Uzsmaidīju Kerolai un pametu baznīcu.

Stāvēdams kapos, atpazinu Matiasa māti, – gara auguma sievieti ar pelēcīgiem, sprogainiem matiem un vīrišķīgiem sejas vaibstiem. Mugurā viņai bija melna, gara kleita ar sīku, pelēku puķu rakstu. Manīju, ka viņa staigā gar kapakmeņiem un izsmēķē divas cigaretes pēc kārtas, bet izsmēķus sieviete iemīdīja zemē.

Visas dienas garumā šī sieviete, kas deva dzīvību bērnam, kuru šodien guldīja zemē, ne reizi pat neizrādīja skumjas un nenobirdināja pat niecīgu asaru. Sapratu, ka šī sieviete neko nav sapratusi un bezjūtīgums staroja visapkārt viņai kā plīvurs.

Protams, es nevarēju zināt, kas valda viņas galvā, – varbūt tur plosījās emociju viesuļi un izvirdumi, bet varbūt arī iekšēji viņa bija tikpat vēsa kā viņas sejas izteiksme.

Salūzu brīdī, kad zārks tika ielaists zemē. Tobrīd sapratu, ka vairs nekad neredzēšu Matiasu, vismaz ne šajā dzīvē. Dezirē centās mani atbalstīt, bet pati izplūda asarās un man nācās saņemties, lai viņu noturētu kājās.

Drīz vien viss bija galā un sapratām, ka ar laiku nāksies samierināties ar notikušo. Citas izejas taču nebija.

Zem kājām šņirkstēja grants. Gaisā smaržoja pavasara ziedu aromāts un vēja dvesmā jutu svaigumu. Saule sildīja tik ļoti, ka nācās pat novilkt žaketi.

–Ar laiku paliks vieglāk. – Dezirē mierināja.

–Varbūt.

–Bet tādas lietas neaizmirst, tās tikai var noglabāt kaut kur dziļāk, lai nesāp tik ļoti.

–Man patika kā Kerola dziedāja. – Strauji mainīju sarunas tematu.

–Viņa mani saraudināja.

–Ceru, ka nākotnē viņa būs atpazīstama dziedātāja, Kerola ir pelnījusi panākumus.

Mūsu sarunas bija reizē par visu un par neko, lai tikai nevajadzētu runāt par bērēm un drauga nāvi. Brīžiem sapratu, ka es runāju un pats nesaprotu, ko esmu pateicis.

Bijām nonākuši līdz pilsētas centrālajam laukumam, kur manījām Tomasu ar viņa bandu, bet šoreiz kompānijai bija pievienojusies arī Elisa.

Bijām tikai dažu soļu attālumā no viņiem.

Jaunieši sēdēja uz strūklakas malas un smējās.

–Laikam nāk no tā pediņa bērēm. – Tomass smējās.

Bijām nonākuši tieši pie strūklakas un Dezirē mudināja, lai mierīgi ejam garām kompānijai, bet es izrāvos no viņas tvēriena.

–Tu nevari nomierināties pat tad, kad cilvēks jau ir miris?! – Runāju pavisam mierīgi.

–Kas tur ko bēdāties?! – Tomass piecēlās kājās un smējās. – Par vienu zilo pasaulē mazāk.

Šķita, ka roka valda pār saprātu un triecu dūri no visa spēka Tomasam sejā, – dzirdēju, kā nokrakšķ puiša deguns un jutu, ka esmu pamatīgi sasitis arī savus pirkstus. Tomass nokrita zemē un saķēra seju. Viņam piesteidzās klāt Elisa un Laura, lai palīdzētu. Pārējie smējās un turpināja sēdēt uz strūklakas malas, – tad tādi ir viņa jaunie draugi, – pat nemetas aizstāvēt kompanjonu.

–Kāpēc tu to izvirtuli aizstāvi?! – Elisa naidīgi lūkojās uz mani. – Tādus cilvēkus nevajadzētu pat apbedīt ar baznīcas palīdzību, kur nu vēl svētītā zemē. Dieva zemē nav vietas pašnāvniekiem un izvirtuļiem…

Dezirē izmisīgi centās panākt to, lai ejam prom no naidīgi noskaņotās kompānijas, bet es iespītējos un paliku stāvam kā zemē iemiets.

–Ko tu ar to gribi teikt?!

–To, ka Dievs nemīl pediņus. – Šķita, ka Elisu vairs nepazīstu. Visas simpātijas pret šo meiteni pazuda vienā acumirklī. – Samierinies ar to, ka tas jūsu abu drauģelis… – Viņa norādīja uz mani un Dezirē vienlaicīgi. – viņš degs ellē.

–Elis! – Uzrunāju meiteni, valdot dusmas. – Tas Dievs, kuru es zinu, mīl grēciniekus tikpat stipri kā taisnos, un tas Dievs, kuru es reizēm lūdzu pirms iemigšanas, jūt līdzi katrai dzīvai radībai. Es nezinu, kādam dievam tu tici, bet tas noteikti nav tas pats, kuram ticu es…

Beidzot piekāpos Dezirē un devos prom. Manīju kā Laura ar papīra salvetēm slauka asinis no Tomasa sejas.

Beidzot sejā iezagās priekpilns smaids, jo biju lepns par to, ko izdarīju.

–Ja es nebūtu izmuldējies Elisai par Matiasa noslēpumu, tad, iespējams, viss būtu daudz savādāk. – Atsāku runāt, kad bijām tikuši drošā attālumā no Tomasa draugu bariņa. – Viņa nāve ir tikai mana vaina un es esmu patiešām draņķīgs draugs.

Sajutu tādu bezspēku, ka gandrīz zaudēju samaņu.

–Nevainīgo nav. Toties ir dažādas atbildības pakāpes. – Dezirē citēja fragmentu no Stīga Lārsona grāmatas „Meitene, kas spēlējās ar uguni”. – Tu, protams, vari vainot sevi, bet tas neko neatrisinās.

Trīsdesmit astotā nodaļa

Skolas bibliotēkā nosēdējām vairāk nekā četras stundas un viss tikai tāpēc, lai konspektētu dažādas grāmatas, kuras varētu noderēt noslēguma darbos. Kopā ar Dezirē bijām nolēmuši, ka līdz pat pārbaudes darbu beigām katru dienu pēc nodarbībām apmeklēsim bibliotēku, lai atkārtotu mācību vielu. Bija jāatzīst, ka nebiju domājis, ka mācīšanās var būt tik interesanta. Laikam vienkārši līdz šim nebija gadījušies piemēroti kompanjoni.

–Ko tu teiktu, ja mēs šovakar iznomātu kādu filmu un paskatītos to? – Dezirē ierosināja. – Savādāk mēs tikai mācamies un neveltam laiku atpūtai.

–Tu domā jau šovakar? – Ieskatījos telefona pulkstenī un secināju, ka ir jau seši vakarā. – Ir jau samērā vēls, bet, ja tev nav nekādu iebildumu, tad mēs tā arī varam darīt.

–Rīt ir brīvdiena! – Meitene savāca matus rokā un saņēma tos zirgastē ar matu gumiju. – Varēsim noskatīties arī vairākas filmas, ja tev nav iebildumu?

–Protams, ka nav. Tikai pie manis vai tevis?

–Labāk jau pie tevis. – Viņa nekavējoties atbildēja. – Mani mājinieki vienmēr aizņēmuši vietas pie televizora un manās mājās mierīgi nevar noskatīties pat vakara ziņas. Mazā māsa visu dienu var skatīties Gossip Girl seriālu un neļauj nevienam pat paņemt pulti. Īsta drāmas karaliene.

–Tad kādu filmu?

–Domāju, ka varētu noskatīties „Melno Gulbi” ar Natāliju Portmani, jo zinu, ka tev noteikti patiks. Tā filma patīk visiem. – Meitene mazliet samulsa un apvaldīja sajūsmu. – Nu labi, tā patīk gandrīz visiem. Ko saki? Vai varbūt tev labāk patīk īstas veču filmas?

–Uzticēšos tavai izvēlei.

Ceļš līdz manam dzīvoklim ievilkās, jo Dezirē filmu nomā uzkavējās ilgāk nekā plānots un pārcilāja vismaz divdesmit filmu diskus, lasot uz aizmugurējā vāciņa atsauksmes par katru no tām.

Bijām tikai pārsimts metrus no daudzstāvu mājas, kurā atradās mans dzīvoklis, kad atcerējos, ka mājās nav gandrīz nekā ēdama, tāpēc iegriezāmies arī tuvākajā pārtikas veikalā. Nopirkām tur tik daudz ēdamā, ka zināju – pārtika man nebūs jāpērk visu nedēļu. Turklāt pēc Matiasa nāves apetīte nebija atjaunojusies un zināju, ka ar katru jaunu nedēļu mana seja izskatījās arvien bālāka, vaigi dziļāk iekrituši sejā, loki zem acīm kļuvuši tumšāki, bet svari vairs nerādīja tik daudz cik agrāk.

Mūsu balsīs gandrīz cauru diennakti jaucās nogurums, kas liecināja par negulētām naktīm, neregulārām ēdienreizēm un uztraukumu, kas nemitīgi vajāja. Naktīs modos ar samērā absurdām domām par nākotni, kas šķita ārkārtīgi tāla, – domāju, ja nu man būs bērni un arī viņi domās par pašnāvību, ja nu kāds no viņiem arī šīs domas izpildīs?! Vai mani bērni mani mīlēs?! Vai es mīlēšu viņus?! Un vai man vispār būs bērni?!

Baiļojos gandrīz par katru sīkumu un tas atstāja uz nerviem negatīvu iespaidu. Kādu dienu saņēmu zvanu no mammas un viņa pavēstīja, ka mani ļoti mīlot un nekad nespētu par mani aizmirst. Viņa esot baidījusies zvanīt, jo zinājusi, ka tēvs man visu pastāstījis.

„Dēls, tā dzīvē notiek. Mums ar tēvu kopā bija lieliski gadi un bija arī tādi, kas nebija tik lieliski.”

„Tad kāpēc tu to visu nodarīji mums un turpini to nodarīt?” Sarunas laikā nemaz necentos apvaldīt dusmas. „Kāpēc tu nebiji klāt, kad man tevi visvairāk vajadzēja? Viens no maniem draugiem pirms dažām nedēļām atņēma sev dzīvību un man klāt nebija neviena no ģimenes.”

„Tu taču zini, ka man ļoti žēl.” Māte sāka raudāt un zināju, ka drīz šīs asaras skars arī manas acis. „Es atlidošu uz tavu izlaidumu. Turies! Tu taču zini, ka es jūs joprojām ļoti mīlu un tā tas būs vienmēr, bet tu tagad esi jauns vīrietis, tāpēc tev vajag tā arī izturēties. Es tevi mīlu!”

Sapratu, ka nepaies ilgs laiks, līdz būšu spējīgs viņai visu piedot.

Klusēju un riju asaras, bet pēc pauzes atbildēju: „Māte nav tā, kura dzemdē bērnus, jo piedzemdēt var gandrīz jebkuras sugas mātīte. Māte ir tā, kura mīl un rūpējas par saviem bērniem.”

„Bet es mīlu un rūpējos.” Māte aizvainoti atbildēja.

„Bet es nezinu vai gribu tevi satikt.” Noliku klausuli un iekritu gultā, – gribēju vienkārši atslēgties gan fiziski, gan emocionāli.

Pēdējā laikā bija tikai divu cilvēku sabiedrība, kurus varēju paciest un viens no šiem cilvēkiem bija tētis, kas pārsvarā klusēja un brīžiem murmināja, kārtodams dokumentus, bet otra bija Dezirē, kas gandrīz vienmēr centās būt manā tuvumā.

Viņa nezināja tik smieklīgus jokus kā Adele un nerunāja tik daudz kā citas meitenes, tomēr viņā bija kas tāds, kas mani nemitīgi pievilka. Dezirē bija no tām meitenēm, kuru sabiedrība sniedza labsajūtu, – par viņu vēl nebiju domājis erotiskā kontekstā un nemaz nevēlējos to darīt, – vismaz ne pagaidām.

Sēdējām dīvānā, palīduši zem pleda, Dezirē galva atbalstījās pret manu plecu un jutu viņas matu aromātu – tie smaržoja pēc mandelēm un piena, maigi un dabiski.

Televizora ekrānā zibēja pēdējās filmas ainas un jutu, ka satraukums pārņem manu ķermeni. Mūsos lūkojās Nina, kuru atveidoja Natālija Portmane, un teica, ka viņa bijusi perfekts gulbis. Sāka zibēt beigu titri un redzēju, ka Dezirē atkal raud.

–Filma bija lieliska. – Labsajūtā izstaipījos un tad noglaudīju meitenes galvu. – Tev ir lieliska gaume.

Popkorna bļoda uz galda stāvēja pusizēsta, – filmu vakaros, kurus agrāk rīkoju kopā ar Tomasu un Elisu, popkorns vienmēr bija deficīta prece un tas allaž pietrūka, lai arī cik daudz to būtu nopircis.

–Kur es varēšu gulēt? – Dezirē vaicāja.

–Manā gultā, bet es iekārtošos uz viesistabas dīvāna.

–Labi. – Viņa izberzēja acis. – Tad es labprāt dotos pie miera.

Saklāju gultu un kopā ar Dezirē sēdējām uz tās malas.

–Man tev sen ko vajadzēja pastāstīt.

–Ko tieši? – Dezirē kļuva mazliet možāka. – Vai tas ir saistīts ar Matiasu?

–Nē. – Uztraukumā jutu, ka sirds dauzās kā negudra un šķita, ka tā ielauzīs ribas. – Mums ir šis tas jāizrunā, ko esmu paturējis noslēpumā pārāk ilgu laiku.

Tad sāku stāstīt par to, kā viņai nopirku kurpes, par to, kā Maksims mani piekāva un par to, kā es viņam atmaksāju.

Dezirē sejas paustās emocijas nemitīgi mainījās, – sākumā neizpratne, tad noslēpumains smaids, līdzjūtība, dusmas un tad visas emocijas pazuda kā aizslaucītas, it kā tā būtu bijusi tikai grima kārta uz sejas.

–Es tevi saprotu. – Nedroši uzliku viņai roku uz pleca. – Tu vari uz mani dusmoties vai nerunāt, bet vēlos, lai tu mani saproti un piedod to, ko esmu nodarījis.

Meitene piecēlās kājās, uzvilka mugurā vējjaku un kurpes.

–Es laikam došos mājās.

Arī es ātri pielēcu kājās un uzvilku vējjaku.

–Es tevi pavadīšu.

–Labāk ne! – Viņa vēsi atbildēja. – Es iešu viena.

–Bet ārā taču…

–Ar mani nekas slikts nenotiks un pati labi zinu ceļu mājup. – Meitene atslēdza durvis ar atslēgu, kuru biju atstājis slēdzenē, un devās prom.

Kāpēc viņa nekliedza, neraudāja un neizrādīja vispār nekādas emocijas?! Tagad biju neizpratnē. Turklāt atkal biju palicis viens. Pagātne atkārtojās pārāk bieži.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.