“Krustnagliņas” – NOSLĒGUMS


krustnaglinase28093d-g1.png

Četrdesmit pirmā nodaļa

Dzīvoklī viss smaržoja pēc mammas un tēta dāvātajām lilijām un tētis apsolīja, ka mana izlaiduma dāvana no viņa būs jauna automašīna, – tikai to es saņemšot tad, kad atgriezīšos no brīvprātīgo darba, kas, viņaprāt,  esot lielisks veids kā nobriest koledžas dzīvei. Tētis atklāja, ka jau kopš manas piedzimšanas sapņojot par mirkli, kad abi kopīgi dosimies uz autosalonu, lai izvēlētos tādu automašīnu, kas patiktu man. Zināju, ka viņš ir lepns, jo var atļauties tik dārgu dāvanu.

Mamma apsolīja, ka pēc gada mani aizvedīšot tādā šopinga maratonā, ka es momentā kļūšot par Īstonas labāk ģērbto puisi.

Visu vakaru sēdējām pie galda – atkal visi kopā. Domāju – varbūt nākotnē kaut kas vecāku starpā mainīsies?! Mamma būs izpriecājusies Skotijā, izbaudījusi brīvību un sapratusi, ka pasaulē tomēr nav viņai piemērotāka vīrieša par manu tēti. Par to es nemaz nešaubījos, tikai mammai vajadzēja laiku, lai to saprastu.

Dzērām jau kādu piekto tējas tasi un pamanījām, ka Grānts aizmidzis viesistabā uz dīvāna, viņa piemīlīgo apaļvaigu seju izgaismoja ieslēgtā televizora mirgošana.

Zināju, ka mammai rīt agri jābūt lidostā, bet izskatījās, ka viņa nemaz negrasās doties pie miera.

–Satikšu tevi tikai pēc gada, manu puisīt. – Piedevu mammai to, ka viņa sauca mani pamazināmajā formā, turklāt par puisīti.

Vecākiem, īpaši mammām, patika savus bērnus uzrunāt demunatīvā, bet viņas ignorēja bērnu nepatiku pret šo ieradumu.

–Mammu, lūdzu, nevajag tagad tādas sentimentālas muļķības. – Pukojos. – Neesmu vairs nekāds bērns.

–Tu zini, ka tev vienam tur nebūs skumji? Tavā vecumā taču jāsāk domāt par attiecībām un…

–Mammu, cik reizes esmu tev teicis, ka nevēlos par šo tematu runāt. – Ielūkojos krūzē, kura bija tikai līdz trešdaļai pilna ar piparmētru tēju, un izdzēru tās saturu. – Es labāk došos gulēt.

–Bet tā meitene, uz kuru tu skatījies, ir īsta skaistule. – Mamma smīnēja. – Droši vien, ka būs balles karaliene.

–Par kādu meiteni tu runā?

–Neliedzies! Tu taču pats zini par kuru es runāju. Par Skotu meiteni, to slaido blondīni ar tām skaistajām, lielajām acīm. – Mamma piespieda pie lūpām sarkani lakotu nagu. – Nevar būt, ka tā acu krāsa viņai ir dabīgā, jo izskatījās pēc īsta jūras toņa.

–Jā, nu labi, pieņemsim, ka man viņa patīk. Lai nu tā būtu. – Vēlējos, kaut saruna ar to būtu pabeigta.

–Man šķita, ka viņa arī tev velta samērā nevienaldzīgus skatienus. – Nu jau ar mammas muti runāja intrigante.

–Tu tagad centies visu piepušķot. – Norūcu. – Pat ja tā būtu, kāda tam vairs nozīme, jo pavisam drīz pametīšu valsti.

–Bet varēja redzēt, ka viņai tu patīc.

Sēdēju savā istabā un lūkojos uz sakravātajām somām un aviobiļeti uz naktsgaldiņa. No rīta aizbrauks mamma, bet pēcpusdienā es. Kas zina, kā viss šeit, Īstonā, būs, kad atgriezīšos. Varbūt tikšu nolaists zemāk par nulles punktu, kaut gan jau šajā brīdī šķita, ka esmu nulles punktā.

Varbūt, nonākot Āfrikā, sākšu domāt par to, kas ir manas dzīves prioritātes. Cerēju, ka svešumā sapratīšu, ko īsti vēlos saņemt no savas nākotnes.

Sākumā nospraud mērķi un tad tiecies uz to!

            Mans pirmais mērķis, – esot Āfrikā, atrast mērķi.

Četrdesmit otrā nodaļa

Rīta agrumā ierados kapsētā, – divriteni pieslēju pie metāla žoga, kas bija apaudzis ar vīnstīgām, pār plecu pārmetu mugursomu un devos ceļā pa kapsētas šaurajām taciņām.

Matiasa kapakmens atradās apmēram trīssimt metru attālumā no kapsētas ieejas, – netālu no bērza, kas meta ēnu pār drauga apbedījuma vietu.

Notupos zemē, raudzījos vārdos „MATIASS GUSTINS” un noglaudīju auksto akmens plāksni tik maigi, it kā skartu drauga vaigu.

–Man tevis pietrūkst. – Centos pasmaidīt. – Tā bija mana vaina, ka tu nonāci tādā bezizejā, mana vaina, ka tu vairs neesi šajā pasaulē. Man vienkārši vajadzēja turēt muti un vairāk censties tevi aizstāvēt…

Manīju, ka apmēram piecdesmit metru attālumā no manis kāda sakumpusi, kupraina večiņa lēnām staigā starp kapakmeņiem. Nolēmu ignorēt viņas klātbūtni.

–Es biju draņķīgs draugs. – Balss drebēja. – Ceru, ka spēsi man to piedot. – Pār vaigu pārritēja karsta asara. – Kādā citā dzīvē mēs tiksimies.

Uz Matiasa kapakmens nolaidās balodis, tas grozīja galvu un skatījās man tieši acīs un šķiet, ka gaidīja, lai to pabaroju, bet man somā nebija nekā ēdama.

–Es tikai gribēju atvadīties pirms pametu valsti uz laiku. Atgriezīšos no Āfrikas, iestāšos koledža, studēšu literatūru un apsolu, ka pirmo grāmatu veltīšu tev, mans draugs. – Noņēmu mugursomu no pleciem, atvēru un izņēmu no tās puķes un vēl kādu lietu. – Tomēr ir kas tāds, ko es vēlējos tev atdot.

Noliku pretī kapakmenim puķuzirnīšu pušķi un spīdīgu medaļu, – to, kuru es dabūju savā īpašumā „Sadraudzības spēlēs”.

–Patiesībā tā vienmēr ir piederējusi tev. – Piecēlos kājās un atkal uzmetu plecos mugursomu. – Pēc gada es tevi apciemošu atkal.

Galvā skanēja Westlife dziesmas vārdi, kuru Matiasa bēru dienā dziedāja Kerola:

„You’re gone now, gone but not forgotten

I can’t say this to your face

But I know you hear”

–Mēs vēl tiksimies. – Pasmaidīju un vēroju, kā balodis pamet kapakmeni un paceļas debesīs.

Četrdesmit trešā nodaļa

Lidmašīnai vajadzēja pacelties gaisā pēc divdesmit minūtēm, tāpēc izvilku no kabatas MP4 atskaņotāju un ieliku ausīs austiņas. Nospiedu Play pogu un apkārtējās skaņas apslāpēja Gavin DeGraw dziesma Not Over You. Man blakus apsēdās korpulenta pusmūža sieviete no kuras vēdīja gaļas smarža, – droši vien, pirms izlidošanas mielojusies kādā lidostas ātro uzkodu kafejnīcā ar taukainiem vistu stilbiņiem no kartona turzas.

Aizvēru acis un centos nedomāt par to, kas būs nākotnē, – jādzīvo šodienai, it kā nebūtu bijusi vakardiena un rītdiena nepienāks.

Vecāki pirms manas izlidošanas zvanīja gandrīz nepārtraukti, lai pateiktu, ka sūtīs man naudu, ja būs tāda nepieciešamība, ka parūpēsies par manu nokļūšanu atpakaļ no Āfrikas, ja nu es pēc mēneša sapratīšot, ka brīvprātīgo darbs nav domāts man. Šķita, ka visu šo laiku viņi nav ticējuši tam, ka patiešām esmu spējīgs pamest visu uz vienu gadu, lai mestos tādā avantūrā.

Zināju, ka vecāki būs tikai laimīgi, ja pēc mēneša vai ātrāk saņems zvanu no manis un es lūgšos, lai palīdz man tikt mājās, jo būšu pārdomājis un Āfrika man galīgi nepatiks. Tēvs apsolīja, ka nekādu problēmu ar brīvprātīgo organizāciju nebūs, jo viņš visu nokārtos tik tīri, ka neviens gailis pakaļ nedziedāšot.

Un tā man tika mācīta atbildības sajūta, kas jāuzņemas pēc tam, kad esmu izdarījis kādu nozīmīgu lēmumu.

„Neuztraucieties, ar mani viss būs kārtībā un mājās būšu pēc gada!” Mierināju vecākus rītā, kad mamma devās atpakaļ uz Skotiju. „Turklāt, esmu pieaudzis un nelīdzēs nekādi argumenti par to, ka esmu vēl bērns vai pārāk jauns, lai zinātu, ko vēlos.”

Dzīvei nav noteiktu šablonu un visas tās vērtību piramīdas ir muļķības, – tā tas vienmēr ir bijis. Tikai cilvēki mūždien skatās uz citiem un domā, ka viņš ir laimīgs, tāpēc neapzināti sāk kopēt viņu uzvedību, izskatu, ģērbšanās stilu un domā, ka ir nelaimīgi tāpēc, ka nevar atļauties milzīgu māju vai ekskluzīvas dārglietas.

Patērētājsabiedrībā vienmēr valdījis likums, ka cilvēks var būt laimīgs tikai tad, ja var nopirkt visu, ko vēlas. Bet reizēm vajag pajautāt sev, – vai tas ko vēlamies ir tas, ko mums vajag? Labāk krāt sajūtas nevis mantas.

Austiņās sāka skanēt Smash versija par Florence + The Machine dziesmu Shake It Out un tad atvēru acis, lai paskatītos uz savām džinsu auduma biksēm, kuras bija mazliet izbalojušā sarkanvīna tonī, kājās biju uzvilcis pelēka auduma kedas, bet mugurā man bija krekls pelnu krāsā un tādas pašas krāsas plāna kokvilnas jaka ar pogām.

Līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim bija atlicis pavisam nedaudz un tikai tad pamanīju, ka sēdvieta, kas atradās pa labi no manis bija tukša. Zināju, ka šis reiss ir izpārdots, tāpēc brīnījos, ka kāds no pasažieriem tā vienkārši nav ieradies, jo biļete maksāja sasodīti dārgi.

Atbrīvojos no mūzikas atskaņotāja austiņām un ieliku ierīci kabatā, kad izdzirdēju kādu balsi, kuras dēļ mani pārņēma sirreāla sajūta.

Tas taču nevar būt! 

            Viņa bija ģērbusies garā hipijkleitā, kuru rotāja ziedu apdruka, kājās viņai bija gladiatoru stila sandales. Mati brīvi krita uz pleciem un dažas šķipsnas aizsedza arī daļu sejas.

–Bet… – Sapratu, ka vairāk neko nespēju pateikt.

Viņa apsēdās man blakus.

–Cilvēks, kuram bija jālido kopā ar tevi atteicās no šīs iespējas. – Dezirē skatījās uz pretējā sēdekļa muguras balstu un neļāva emocijām pārņemt mīmiku. – Tā kā es biju rezerviste, tad šo vietu piedāvāja man. Es piekritu.

–Es tā skatos. – Joprojām nespēju noticēt savām acīm un klusībā priekā gavilēju. Nu skaidri zināju, ka no Āfrikas atgriezīšos ātrākais tikai pēc gada.

–Uzzināju to jau maijā, bet gribēju to paturēt noslēpumā. – Viņa beidzot paskatījās uz mani, manīju, ka meitenes acis mazliet trīc satraukumā. – Gribēju tev to pateikt jau ātrāk, bet tad tu man izstāstīji visu patiesību… Un es nolēmu, ka man vajag laiku, lai saprastu, ko darīt tālāk.

–Un? – Jutu, ka rīkle izkaltusi sausa.

–Un es sapratu, ka joprojām jūtu to pašu, ko iepriekš un sapratu, ka vienmēr ir bijis tā kā tagad.

Viņa satvēra manu roku, atpleta vaļā plaukstu un ielika tajā savu sažņaugto dūri. Tad viņa kaut ko ielika manā plaukstā.

Tajā pašā mirklī viņa aizgrieza seju no manis.

Atvēru plaukstu un manīju, ka tajā guļ oranžs cinnijas zieds. Par spīti tam, ka man šie ziedi nepatika, zināju, ka tam visam ir kāda nozīme.

–Ziedu valoda. – Meitene nočukstēja.

Es skumstu par tavu prombūtni.

            –Žēl, ka man nav neviena zieda pie rokas. – Kļuvu mazliet skumīgs.

–Kādu ziedu tad tu man uzdāvinātu? – Dezirē atkal lūkojās man sejā.

–Kreimeni. – Ātri noteicu un cerēju, ka neesmu kļūdījies. Pamanīju, ka Dezirē iegrimst domās, jo nesaprot, ko šis zieds nozīmē, tāpēc nolēmu izpalīdzēt ar tulkojumu. – Laimes atgriešanās. 

            Stjuarte informēja pasažierus, ka lidmašīna tūlīt pacelsies gaisā.

Dezirē man pieliecās tuvu klāt un uzspieda ātru skūpstu tieši uz lūpām.

Abi pasmaidījām un laimes sajūta ieplūda visās ķermeņa porās, – tik ļoti, ka jutos kā sapnī no kura nevēlējos pamosties.

Mēs nevaram būt perfekti, bet mēs varam tiekties uz to, lai tādi būtu.

            Un šis bija mans sākums.

<<<BEIGAS>>>

16 comments

  1. Daini,paldies par forso stāstu, kuru katru nedēļu lasīju ar lielu aizrautību. Protams, ir mazliet skumji, ka tik ātri jau pienākušas beigas. It kā likās, ka būs vēl kāda kulminācija, krass pagrieziens stāstijumā vai tmldz. Bet no otras puses – vai to maz vajag. Jo kā jau Tu toreiz minēji,vēlies uzrakstīt labu jauniešu romānu. Manuprāt, Tev tas ir izdevies. Stāsta ritējumu varētu salīdzināt ar The Perks of Being a Wallflower. Arī tur man it kā prasijās turpinājums vai kāpums, bet no otras puses – šis romāns atstāja lielisku pēcgaršu (esmu gan redzējusi tikai filmu, grāmatu neesmu lasījusi). Tā turpināt un ceru, ka Krustnagliņas varēsim ieraudzīt arī drukātā versijā 🙂 Vai esi mēģinājis to iesniegt kādā izdevniecībā?

    Patīk

    1. Paldies, ka lasīji un vēl lielāks paldies par labajiem vārdiem! 🙂

      Par “The Perks of Being a Wallflower” pirms kāda laika paklīda baumas, ka filmai būšot turpinājums. Pats režisors ir teicis, ka labprāt gribētu izveidot filmas turpinājumu, jo viņš esot paspējis ļoti pieķerties Loganam Lermanam, Ezram Mileram un Emmai Vatsonei. Nezinu, vai tas ir tikai joks vai arī tas domāts nopietni, bet režisors gribētu skatītājiem parādīt to, kur Čārlijs ticis 10 gadus pēc vidusskolas izlaiduma.
      Man jau šķiet, ka tāds filmas turpinājums visu varētu sabojāt, jo pēc The Perks filmas beigām palika tāda patīkami saldsērīga sajūta.

      Šo darbu iesniedzu tikai vienā manuskriptu konkursā – to atraidīja, tāpēc arī neesmu nevienai citai izdevniecībai sūtījis. Varbūt varētu darbu vēlreiz pieslīpēt un mēģināt atkal?! 🙂

      Patīk

  2. Apsveicu ar romāna publicēšanu!
    Laiks nu gan ātri skrien. Nesen vēl tika publicētas tikai pirmās nodaļas! Es diemžēl esmu mazliet iekavējusi un pat neesmu tikusi līdz vidum. Zināju jau, ka jālasa regulāri un nevar atlikt tās nodaļas uz nākamo un vēl nākamo reizi. Tomēr līdzko būs laiks, turpināšu lasīšanu, man pat būs tāda privilēģija, ka varēšu izlasīt visu uzreiz. 🙂
    Es domāju, ka noteikti sūti darbu uz vēl kādu izdevniecību. Jauniešu literatūra nav gluži mans žanrs, bet “Krustnagliņas” mani spēja uzrunāt, pat ļoti. Un latviešiem jau vispār ir pašvaki ar jauniešu romāniem, sevišķi tādiem patiesiem, ikdienai pietuvinātiem.

    Patīk

    1. Sirsnīgs paldies!

      Vakar nolēmu pārlasīt dažas nodaļas un attapos, ka esmu izlasījis visu romānu vienā vakarā, tāpēc domāju, ka Tu ātri atgūsi iekavēto.

      Par tām publicēšanās iespējām laikam neesmu pārāk nopietni domājis, jo jau no paša sākuma romānu rakstīju tikai tāpēc, ka pats tā gribēju un biju apsolījis labākā drauga meitenei, ka to izdarīšu. Viss nāca tik dabiski, ka pat neaizdomājos, ko tālāk ar “Krustnagliņām” darīšu.

      Tagad romānam ir tāda kā otrā elpa un apsveru, ka atkārtoti ķeršos klāt romāna pārskatīšanai, šo to pielabošu un tad, ļoti iespējams, arī nosūtīšu kādai izdevniecībai. Tad jau redzēs, kas būs! 🙂

      Patīk

  3. Izlasīju visu.
    Tiesa, būšu godīga – man divi iepriekšējie darbi patika labāk. Te man vnk kkas…mazliet pietrūka. Varbūt vnk šis nav īsti mans žanrs un tāpēc tā.
    Tomēr, no manis plusi noteikti ir par to, ka Dens nebija salkanais un pareizais cukurpuisītis, kādi ir daudzi varoņi jauniešu ”skolas romānos”. Patika arī, ka nav visiem varoņiem viss perfekti. Kaut vai tā Dena ģimenes situācija utt.
    Es jau kkad rakstīju – apbrīnoju drosmi publicēt. Man šķiet, ka tad, kad pabeigšu savu šī brīža darbu, tā arī nesaņemšos to publicēt savā blogā. Drīzā izsūtīšu pa epastu tiem, ja kāds, izņemot manu labāko draudzeni, gribēs lasīt 😀 Esmu kkā…pārāk raustīga 😀
    Kopumā – es ceru, ka šis nav pēdējais romāns turpinājumos, kurš tiek šai blogā publicēts 🙂

    Patīk

    1. Prieks par objektīvo kritiku. (Kas man parasti ļoti patīk.) 🙂

      Rakstīšanas procesā necentos neko izskaistināt – iespējams, ka tas arī bija vienlaicīgi gan lielākais pluss, gan lielākais mīnuss. Man patīk eksperimentēt, bet man nekad nav bijusi vēlme radīt pareizos tēlus, jo neviens cilvēks nav simtprocentīgi pareizs.

      Nemelošu par to, ka drosmi patiešam vajag, lai publicētu darbus. 😀 Manā gadījumā bieži bijis tā, ka publicēju kādu no turpinājumiem, tad palasu komentārus un naktīs nevaru aizmigt, jo domāju, ka esmu sasodīti draņķīgs, man nav talanta, nekas nesanāks… un nākamajā dienā parasti nolemju, ka nevienu turpinājumu vairs nepublicēšu.
      Bet tas viss beidzas ar apjausmu, ka jāpublicē kaut vai tik ilgi, kamēr ir vismaz viens cilvēks, kas lasa manis rakstīto.

      Ja skatās pēc statistikas, tad “Krustnagliņas” ir manu darbu nepārspēts līderis – lasījuši daudzi, nebiju cerējis, ka regulāri lasīs patiešām tik daudz cilvēku. Par to arī prieks. 😀

      Iesaku arī Tev darbus publicēt, jo tā ir liela skola – Tu nodod lasītājiem vērtēt savu darbu, ir bail, ir šaubas, ir arī prieks, Tu sevi pārvari, ir arī kritika, kas palīdz attīstīties.
      Bailes reizēm ir lielas, jo rakstīt atsauksmes ir viens, bet brīdī, kad nodod savu darbu vērtējumam, tad jūties tāds kā nedaudz kails un jebkurš anonīmi var ierakstīt komentāros, ka neproti rakstīt, ka gramatika ir zem katras kritikas utt. Tas ir normāli – tas viss jāsagremo un jāiet tālāk. 🙂

      Patīk

  4. Nez kāpēc, bet prātā bija pieturējusies doma, ka noslēgums būs tikai ceturdien, tāpēc, kad ienācu šeit un ieraudzīju vārdu ” NOSLĒGUMS “, iekšēji bija apmēram šāda reakcija – ” Oh, nonono, tikai ne šodien, nē, vēl nē, par agru! ” .
    Beigas pa pusei arī biju paredzējusi, bet, godīgi sakot, domāju, ka Dens un Dezirē šķirsies kā draugi. Tā laikam bija vienīgā hipotēze, kura neapstiprinājās.
    Kopumā jasaka milzonīgs paldies par otrdienu un ceturdienu rītu uzlabošanu. 🙂 Ak jā, pats interesantākais bija tas, ka tad, kad lasīju ” Krustnagliņas ” austiņās nez kādā veidā visbiežāk skanēja Florence + The Machine, Nirvana vai Green Day. Maza sakritība, kuru pamanīju tikai šodien. 😀

    Patīk

    1. “Krustnagliņas” ir garākais darbs, kādu jebkad esmu uzrakstījis, bet prieks, ka mazliet pietrūkst, nevis ir sajūta, ka ir par daudz. 😀 Ja būtu ļāvis vaļu loģikai laikā, kad rakstīju šo darbu, tad noteikti Dezirē un Dens būtu palikuši tikai draugi, bet gribēju, lai viss beidzas kaut kā skaisti, jo Dens jau tā dabūja daudz ciest – gan sevis, gan apkārtējo dēļ, tāpēc Dezirē mīlestība bija mana dāvana viņam. 🙂

      Rītdienai esmu sagatavojis rakstu par dziesmām, kuras iedvesmoja mani radīt “Krustnagliņas” – viena no tām ir arī no “Florence + The Machine” repertuāra. + Green Day un Nirvana arī ļoti piestāv šim romānam, turklāt abas šīs grupas man ļoti patīk, īpaši jau Nirvana.

      Patīk

  5. Mani kaut kā tas viss neuzrunāja (lai gan tas, ka cītīgi sekoju nodaļām, tomēr ko nozīmē). Kopaina tādā… mmm… nedaudz pliekana manai gaumei. Nebija tā, ka, pabeidzot nodaļu, nolādētu debesis par to, ka nākamā porcija sagaidāma tikai pēc pāris dienām.
    Neredzēju ne īsti kāpumu, ne kritumu. Nobeigums kā no vidusmēra romantiskās filmas.
    Matisa nāvi joprojām nesaprotu. Kopš tā brīža stāsta, manuprāt, ir tāda mākslīga emocionalitāte. Un Denu par sevis vainošanu drauga nāvē vienkārši gribas iepļaukāt.
    Nesen lasīju The Perks Of Being a Wallflower un bija brīži, kad nodomāju: “Ahā, šis bija “Krustnagliņās”!” 😀
    Ahhh, Florence ir tīra iedvesma. Viņas dziesmas arī manam prātam liek aizklīst (dažkārt arī apmaldīties) sapņu pasaulē.
    Manuprāt, liela lasītāja nākamais līmenis. Jo vairāk lasa, jo vairāk pašam arī gribās pamēģināt ko uzskribelēt. Vismaz uzrakstīt to ideālo izsapņoto stāstu (lai gan, kā zināms, ideālu sasniegt nav iespējams). 🙂
    Veiksmi arī turpmākā rakstīšanā! ^_^

    Patīk

    1. Paldies par objektīvo kritiku. 🙂

      Neko ļoti sarežģītu nemaz nebiju plānojis radīt, bet saprotu, ka vienmēr var labāk.

      Par to Matiasa nāvi gan negribētu piekrist, jo šo romāna daļu rakstīju laikā, kad atvadījos no cilvēka, kurš pāragri šķīrās no dzīves. Varbūt nemācēju to īsti labi uzlikt uz papīra, es patiešām nezinu, bet bez Matiasa nāves šis romāns nebūtu tāds, kādu es to biju vēlējies radīt.

      Patīk

  6. Es visu laiku tikai atliku un atliku lasīšanu, līdz ieraudzīju, ka noslēgums jau klāt. Neliela panika 😀
    Tāds viegls tev tas sižets ir padevies.
    Matiasa nāve šķita mazliet nevietā, bet kontekstā iederas. Kura pašnāvība gan tiek gaidīta?
    Man tiešām patika, ka Dens beidzot saņēmās un ‘izaudzēja mugurkaulu’ attiecībā uz savu nostāju un viedokli.
    Daudz bija tādu klišejisku momentu, sevišķi beigās. Kopumā gan nebija slikti. Tāds viegls lasāmgabals. Paldies par darbu. Bija interesanti 🙂

    Patīk

    1. Par tām beigām vēl tagad domāju, kā būtu bijis labāk, jo pats sapratu, ka izmantoju klišeju, bet vienlaicīgi gribēju, lai Dens ir laimīgs. OK, neparedzami būtu bijis, ja mašīna, kurā Dens dodas uz lidostu, ciestu avārijā, un līdz ar romāna beigām pienāktu arī Dena beigas…

      Jā, sižets noteikti bija viegls, laikam jau tāpēc, ka romāns ir domāts jauniešiem un bija vēlme pasniegt nopietnas tēmas tādā vieglā manierē, neko īpaši nesamezglojot. Noteikti pie šī romāna vēl vajadzētu atkārtoti nopietni pastrādāt – nekādus jaunus notikumus gan nepiepušķotu, bet dažas vietas derētu atkārtoti uzspodrināt. 🙂

      + Paldies, ka lasīji. 😉

      Patīk

  7. Saja stasta patika, ka galvenajam varonim bez skolas dzives bija ar gimene, kur tik pat daudz problemu ka skola. Attiecibas ar draugiem un meitenem bija labi aprakstitas.
    Kopuma patik tavs rakstisanas stils, tas iederas jauniesu literatura, bet… Varbut tas tikai mans personigais iespaids, bet publicisti iespejams atsaka, jo vide un varoni nerada asociaciju ar musu dzivi. Nu nesaprast mums tadas karsejmeitenes, skolas futbola komandu un amerikanu filmu izlaidumus, jo tas ir tas, ko rada pa TV, bet tas nav tas, ko mes pasi esam piedzivojusi. Tapec iesaku – pamegini uzrakstit par latviesu jauniesiem, sanaks daudz patiesaks stasts un tas ir laucins, kuru sobrid LV literatura neviens neaizpilda. Lai par amerikaniem un angliem raksta vini pasi 🙂

    Patīk

    1. Paldies par komentāru – tas patiešām mani iepriecināja. 😉
      Jā, esmu domājis, ka nākamo literāro darbu patiešām rakstīšu par latviešu cilvēkiem (visdrīzākais – tieši par jauniešiem). Arī vide, manuprāt, ļoti auglīga, lai tajā radītu veiksmīgu literāro darbu.

      Pašlaik gan izskatās, ka nākamais literārais darbs dienasgaismu varētu ieraudzīt tikai pēc kādiem diviem gadiem. Pašlaik ir tikai idejas, bet apsolos, ka realizēšu savas idejas Latvijas vidē. 🙂

      Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.