Līgas Sproģes atsauksme par grāmatu “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”


sievietes.kuras.skrien.ar.vilkiemBeidzot arī līdz mums nonākusi grāmata, kuru visapkārt pasaulei apspriež visās sabiedrības aprindās jau kopš tās iznākšanas pirms aptuveni divdesmit gadiem. Klarisas Pinkolas Estesas darbs „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” ir kā kauciens, kas sadrebina sievietes būtību līdz pašiem dziļumiem un liek atmosties no transa, kurā pašas sevi esam ieaijājušas, ilgstoši ignorējot savvaļīgo iedabu un savas būtības veselīgās izpausmes.

Dr. Estesa meistarīgi izmanto savas zināšanas psiholoģijā kā arī seno teiksmu vākšanā un stāstīšanā, lai aizvestu savas lasītājas atpakaļ pie saknēm un soli pa solim atgrieztu uz dvēseles takas. Modernajā pasaulē sievišķā instinktīvā iedaba tiek vajāta, dzenāta un nomākta. Katras pašas rokās ir lēmums, vai atjaunot saikni ar Pirmatnējo Sievieti un beidzot atņirgt zobus, parādot, ka mīļuma laiki ir pagājuši un beidzot sāksi pienācīgi rūpēties par savu garu.

Autore ir izdalījusi piecpadsmit nodaļas, kurās analizējot pasakas un tajās ietvertos arhetipus, norāda uz izplatītākajām kļūdām, kuras pieļauj sievietes. Cik gan daudzas jūtas nomāktas, emocionāli iztukšotas, apmulsušas, vienaldzīgas, nedrošas? Cik daudzām pietrūkst dzīvīguma vai iedvesmas; cik daudzas jūtas iesprostotas, nederīgas, iežņaugtas spīlēs, šaubu pilnas vai kā nonākušas strupceļā? Tās visas ir norādes, ka attiecības ar savvaļīgo iedabu ir traumētas, taču mūsdienu sabiedrībā tiek norakstītas kā normālas parādības un teju sievietes rakstura iezīmes, ko var apārstēt ar kādu tableti un turpināt kultivēt tādu pašu dzīvesveidu kā līdz šim.

Taču tas nebūt nav risinājums. Vienīgais veids kā atkal justies spēcīgai, vērtīgai, pulsējoša prieka pilnai  un apmierinātai, ir dzīvot saskaņā ar saviem cikliem. Lai līdz tam nonāktu, vispirms jāapzinās savu nelaimju cēloņi.  Dr. Estesa ar divdesmit vienas pasakas palīdzību norāda uz šiem cēloņiem un kā tos uzveikt. Enkurs pie sievietes kājas var būt gan dzīvesbiedrs, kas jau sen vairs nesniedz laimi, bet drīzāk nosūc enerģiju, darbs, kurš ir netīkams, bet vajadzīgs pirms būs vairāk laika pievērsties savam sirds projektam,  netīksme pret savu ķermeni un stereotipu važas, kā arī mūžīgās atrunas, ka vispirms jāparūpējas par visiem citiem, līdz varēs atlicināt kādu brītiņu sev. Diemžēl, ieceres un plāni arvien tiek atlikti dažādu apstākļu dēļ, sieviete pati izžūst un vairs nav spējīga ne tikai iecerētajam sirds projektam, bet arī ikdienas darbiem.

Šī grāmata uz mani atstāja dziļu iespaidu, jo viss, ko iekšēju nojautu, nu tapa pateikts vārdos. Ir patīkami apzināties, ka instinkti vienmēr veduši uz pareizo pusi un nav norakstāmi uz kādu dumpības lēkmi. Sievietēm ir visas tiesības sacelties, jo pārāk liela daļa lietu, ko sludina ikdienas dzīve, ietver viņu apspiešanu, pārveidošanu, pielāgošanu, mainīšanu. Ar laiku šī ideoloģija mūsos iespiežas tik tālu, ka samierināmies un uztveram to kā normālu lietu, bet savas domas – kā ko greizu un atvairāmu. Būris, kurā atrodamies šķiet kā drošs patvērums.„Sieviete pati to neapjaušot, cenšas saliekties un ielocīties rāmī, kas nav viņējais.” Šādu paradumu esmu ievērojusi daudzās meitenēs un sievietēs. Tādos brīžos gribas šīm apmātajām personām iecirst veselīgu pliķi, lai uzlabotu asinsriti. Nav nekā traģiskāka kā izniekot savus talantus, dzīvojot dzīvi, kādu no tevis sagaida citi. Sievietes var uzbūvēt skaistu ārējo korpusu un turpināt iet cauri gadiem, taču iekšēji dilt arvien plānākas un plānākas.

Dr.Estesa pierāda savu stāstnieces talantu un ir savijusi šo darbu izteiksmīgā valodā, kas trāpa uz īstajām dvēseles stīgām. Daudzi citāti būtu pelnījuši izrakstīšanu un glabāšanu sev tuvumā, lai uzturētu svaigu prātu un apņemšanos.  Sekojošais ir viens no maniem mīļākajiem. „Ja jūs darītu pāri saviem bērniem, drīz vien pie jūsu durvīm klauvētu bāriņtiesas pārstāvji. Ja jūs ļauni izturētos  pret saviem mājdzīvniekiem, par to satrauktos dzīvnieku tiesību aizstāvji. Taču šajā pasaulē nav nevienas Radošuma patruļas vai Dvēseles policijas, kas iejauktos, ja jūs pastāvīgi mērdētu badā savu dvēseli.”

No tiesas iesaku izlasīt šo grāmatu visiem. Sievietes tajā atradīs spēku un ceļu atpakaļ pie savas patības, bet vīrieši varēs gūt priekšstatu, kas ir svarīgs viņu mīļotajām. „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” nav pāris nakšu lasāmviela – drīzāk pāris nedēļu vai mēneša. Šādai grāmatai vajag iet cauri lēnām, apdomājot, mācoties, un atkal un atkal, un atkal atgriežoties, tādējādi ieminot taku uz savu atjaunoto esību.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

6 comments

  1. Man aizvien vairāk sāk šķist, ka šī ir līdzīga Osho smadzeņu skalošanas gabaliem, bet ja kādai grāmata tiešām palīdz celt pašapziņu, tad jauki. (Lūdzu neuztvert manu burkšķi kā pretenziju raksta autorei 😉 )

    Patīk

    1. Osho arī man nepatīk. Bet jā, ja kāds viņa rakstīto atzīst par noderīgu un labu esam, tad lai jau lasa – labi, ka vispār cilvēki lasa grāmatas. 🙂

      Par konkrēto grāmatu nevaru spriest – neesmu lasījis.

      Patīk

    2. Osho sacītais ne vienmēr ir viennozīmīgi tverams, tas tiesa. Bet saukt tos par smadzeņu skalošanas gabaliem – pārsteidzīgi. Varam kādam autoram piekrist vai nē, bet tas vairāk gaumes jautājums. Pret visu vajag izturēties kritiski, bet noraidīt – nezinu, vai tas ir pareizi. Tikpat labi varētu sacīt, ka man, piemēram, nepatīk kādā no jūsu lapām rakstītais… Jā, es varu nepiekrist, bet noraidīt kā nepatīkamu – to nu es neatļaujos… Katrā ziņā – viela pārdomām! Peace 🙂

      Patīk

      1. Es jau tikai rakstīju, ka man Osho nepatīk. (Tāpat kā lielākā daļa literatūras, kas ir līdzīga Osho radītajai.) + Pašpalīdzības un tāda veida grāmatas man vienmēr raisījušas antipātijas, jo katram tas dzīves modelis savādāks un tā grāmatās paustā “gudrība” bieži vien nodara lielāku ļaunumu nekā labumu.
        Tas bija tikai mans subjektīvais viedoklis – neteicu taču, ka tikai muļķi lasa Osho vai kā tamlīdzīgi. Nebūt ne. Kāds var teikt, ka lasīt Bretu Īstonu Elisu ir slimi un perversi, bet man tas īpaši nerūpētu, jo ne citu cilvēku kristiskā viedokļa dēļ pārstātu lasīt kāda autora darbus. Katram ir sava subjektīvā gaume.

        Tāda izteikti balta vai asi melna viedokļa man nav gandrīz par neviena autora grāmatām, bet jāatzīst, ka Stīlas, Osho u.c. autoru darbus esmu atzinis par sev nederīgiem, bet tas taču nenozīmē, ka citi nedrīkstētu tos baudīt. Nebūt ne – burvība ir tajā, ka citam patīk pašpalīdzības un pašiedvesmas literatūra, citam enciklopēdijas, vēl citam dāmu romāni un tā tālāk.

        Nekad nerakstu to, ko patiesībā nedomāju. Arī šoreiz. Vārdiem ir liels spēks, tāpēc domāju pirms rakstu. 🙂

        Patīk

        1. Daini, paldies par atklātu viedokli, taču gribu dot tev vienu padomu. Protams, ja drīkst. Piedod, bet Osho un daudzi citi nemaz tā īsti neietilpst pašpalīdzības un tāda veida grāmatās, tas jau pirmkārt. Es neaizstāvu Osho un tamlīdzīgus darbus, bet gribu atgādināt, ka tajos starp rindiņām arī slēpjas dziļa gudrība… Manuprāt, šādas grāmatas vairāk piederas uzskatīt par filosofisko un domāšanu raisošo literatūru, bet ne smadzeņu skalošanu… Piedod, bet acīmredzot tu neatšķir filosofiju un domāšanu no smadzeņu skalošanas – jā, tās ir tuvu, bet ir tā šaurā robeža, kas tomēr tās atdala… Smadzeņu skalošana ir kas tāds, ko arīdzan es neieredzu, tā kā… Mēs laikam runājam par divām dažādām izpratnēm.

          Patīk

          1. Es nesaku, ka tā ir smadzeņu skalošana – es saku, ka neuzskatu to par sev derīgu literatūru.
            Kā jau minēju – man patīk, ka cilvēki lasa dažādu literatūru un viņus nenosodu, jo man patīk, ja cilvēki lasa grāmatas.
            Man ir sava gaume ir vesels lērums ar grāmatām, kuras nekad nelasīšu un neieteikšu citiem lasīt, bet ar citiem cilvēkiem taču ir līdzīgi. Rūdīts kriminālromānu fans taču neteiks, ka Stīlas romāni ir labākais, ko viņš lasījis. Katrs no mums taču ir būtne ar subjektīvu viedokli, tāpēc rodas situācija, kad ne visi par zeltu uzskata vienu un to pašu lietu.

            Jā, zinu, ka man nevajadzētu tik strikti paust savas simpātijas vai antipātijas pret kādu autoru, bet tā nu es daru. Kā jau Marii teica: “ja kādai grāmata tiešām palīdz celt pašapziņu, tad jauki.” Arī es tā domāju, bet noteikti nesaku, ka Osho grāmatas ir smadzeņu skalošanas gabali… Tās vienkārši nav domātas man, jo es to neuzskatu par sev derīgu literatūru.

            Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.