“Tas”, kurš baida un nelaiž vaļā


Neilgi pēc tam, kad šoruden uz kinoteātru ekrāniem nonāca Andrē Muskjeti režisētā šausmu filma “Tas”, grāmatnīcu plauktos pirmoreiz parādījās arī Stīvena Kinga populārā šausmu romāna It latviskotā izdevuma pirmā grāmata. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” Kinga romānu “Tas”, kas oriģinālvalodā izdots vienā sējumā, sadalījuši divās daļās, no kurām pirmā jau ir pieejama grāmatnīcās, bet otrā, visticamāk, tiks izdota nākamgad. 

Par spīti tam, ka grāmata sadalīta divās daļās, arī puse no tās ir pamatīgs ķieģelis, turklāt līdzīgi darījuši arī It ekranizācijas veidotāji, kas Kinga apjomīgo grāmatu nolēmuši ekranizēt divās filmās: “Tas” pirmā daļa pie skatītājiem nonāca šī gada septembrī, bet nākamā daļa pie skatītājiem nonāks tikai 2019. gada septembrī. Tā, manuprāt, ir laba ziņa tiem, kas pirms filmas skatīšanās plāno izlasīt grāmatu, tikai laicīgi gribu brīdināt, ka filmas veidotāji grāmatu nav vienkārši pārdalījuši uz pusēm, kā to izdarījuši izdevēji. Pirmajā filmā stāstīts par galveno varoņu bērnību un viņu pirmo sastapšanos ar dejojošo klaunu Penīvaizu, bet otrajā filmā galvenie varoņi būs jau pieauguši cilvēki, kamēr grāmatā galveno varoņu bērnība un pieaugušo gadi nav tik strikti nodalīti un lasītājs tiek mētāts no 1958. gada uz 1985. gadu un otrādi.

Par ko tad stāstīts grāmatā? Grāmatas galvenie varoņi ir septiņi neparasti bērni: Bils, kurš rausta valodu, apdomīgais Maiks, pievilcīgā Beverlija, kuru sit tēvs, Edijs, kuru kontrolē māte-hipohondriķe, inteliģentais un apaļīgais Bens, muldoņa Ričijs un pedantiskais ebreju zēns Stenlijs. Viņiem kopīgs ir tas, ka viņi noteikti nav skolas populārākie bērni, kā arī tas, ka viņi visi saskārušies ar ļaunu spēku, kas Derijas pilsētā nogalina bērnus. Tas spēj pieņemt tādu veidolu, kāds katram bērnam šķiet visbiedējošākais: vienam viņš parādās mūmijas izskatā, otram kā vilkatis, bet trešajam kā milzu putns. Kad Tas nav kāda konkrēta bērna baiļu iemiesojums, tas ir dejojošais klauns Penīvaizs – mistisks un ļauns spēks, kurš Derijas pilsētā atgriežas apmēram ik pēc 27 gadiem, lai sarīkotu slepkavnieciskas dzīres. Dzīres, kuras šie septiņi bērni nolēmuši apturēt, jo pilsētā nogalināti ne tikai viņu vienaudži, bet arī Bila mazais brālītis.

Foto: Kadrs no filmas.

Kings vienmēr spēlējies ar šausmām un dēmoniem, kas nav nekur tālu jāmeklē, jo paši baisākie briesmoņi mīt mūsos. Arī šis romāns nav izņēmums, jo, lai arī cik baiss šķistu Penīvaizs un viņa dažādās transformācijas, biedējošākā šī darba daļa ir Derijas iedzīvotāju vienaldzība un morālā un fiziskā vardarbība, kas tiek vērsta pret bērniem. (Beverlijas tēvs meiteni sit, Edija māte dēlam izdomā dažādas kaites, Bena māte viņu pārbaro, bet Bila vecāki pēc jaunākā dēla zaudēšanas pret Bilu izturas kā pret tukšu vietu.) Metaforu šajā darbā ir daudz un, manuprāt, arī pašu Penīvaizu var uztvert kā metaforu, jo klauns taču ir kas tāds, kam būtu jārada smiekli un jautrība, bet šis klauns sēj bailes un sāpes. (Gluži kā vecāki, kuriem savi bērni būtu jāmīl un jālolo, bet tā vietā viņi savām atvasēm nodara pāri un liek apšaubīt savu vērtību.)

“Dēls, vietai ir tikpat liela nozīme kā šajā vietā notikušajam. Lūk, kāpēc virsraksti ir lielāki tad, kad zemestrīce nonāvē divpadsmit cilvēkus Losandželosā, nekā tad, kad kāds nogalina trīs tūkstošus ļaužu kādā barbaru zemē Vidējos Austrumos.”

Grāmatā iekļauto tēmu saraksts ir ārkārtīgi garš un daudzveidīgs: rasisms, vardarbība ģimenē, tuvinieka zaudēšana, homofobija, destruktīvas attiecības, patiesa draudzība, hipohondrija, cilvēku liekulība utt. Protams, visas šīs tēmas ir ļoti nopietnas un par tām ir jārunā, tikai brīžiem šī daudzkrāsainība laupījusi Kingam tiešumu un viņš, stāstot par vienu notikumu, aizklīst pa sānu ceļiem un sāk stāstīt par ko citu, tādējādi izplešot savu radīto pasauli vēl lielāku un iespaidīgāku. Brīžiem tas darbojas stāsta labā, bet brīžiem es kā lasītājs apšaubīju atsevišķu detaļu nepieciešamību, jo tās tikai padarīja stāstu plašāku, be ne labāku. Par spīti nespējai padarīt stāstījumu koncentrētu, Kings ir radījis ļoti dzīvus varoņus, līdz sīkumiem izstrādātu Derijas pilsētu, kā arī spriedzes pilnas ainas ar Tā satikšanu, kuras lasīšanas tempu manāmi paātrināja, turklāt tas viss pasniegts ļoti bagātā un baudāmā valodā.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas skaidrs ir tas, ka baisākais šajā pasaulē ir tieši tas, ko mēs nodarām viens otram – atliek tikai ieslēgt ziņu kanālu, lai pārliecinātos par šo vārdu patiesumu.

“Kam vajadzēja piecus dolārus vērtu kinobiļeti, ja par briesmoņiem varēja izlasīt laikrakstā par trīsdesmit pieciem centiem vai dzirdēt radio par brīvu?”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Santa Brauča.

Advertisements

11 comments

  1. Lasu šobrīd, ļoti patīk, kaifoju no detaļām un smalkumiem, kaut patiesībā šajā darbā ir milzīga cilvēka iekšējo negāciju koncentrācija (bailes, vardarbība, vainas izjūta, cīņa ar upura lomu)… Visai drūmi… Filmu arī pirms divām dienām devos skatīties, patika un jau gaidu 2. daļu, jo gribas visus viņus ar otrajām pusēm piedevām redzēt lielus… Ideja – dalīt darbu bērnības un pieaugušā skatījumā – manuprāt, izcila. Laikmeta ainas un bērnu bailes filmā parādītas nevainojami.
    Par baisajiem darbiem – kā kuram laikam, un tas jau ir stāsts par to, no kā baidāmies.

    Publicējis 1 person

    1. Zinātāji saka, ka otrā daļa esot interesantāka, kas gan nav nekāds pārsteigums, jo otrajā daļā gaidāmas veselas 2 lielas cīņas ar Penīvaizu. Tevis minētā negāciju koncentrācija bija tas, kas man šķita visbaisākais un brīžiem radīja pamatīgu neomulības sajūtu.
      Filmu vēl tikai skatīšos, bet piekrītu, ka ekranizācijai šāds formāts un dalīšana tikai un vienīgi nāk par labu. Kas labi darbojas literatūrā, reizēm kino formātā nestrādā.

      Like

    1. Es arī neatteiktos jau tagad 2. daļu lasīt, jo nešaubos, ka līdz tās iznākšanai būšu jau daļu no notikumiem aizmirsis.
      Tik 2 Kinga darbus esmu oriģinālvalodā lasījis, bet piekrītu, ka oriģinālvalodā ir bauda viņa rakstīto lasīt.

      Like

  2. Nu kas tas ir ar tiem klauniem? Vai kāds var nosaukt darbu, kur klauns būtu jautrais un smieklīgais personāžs, kādam tam (it kā) pienāktos būt? Jakubānam (laikam?) ir skumjais klauns, Zimmelam- Klauni un asaras, klauns-slepkavnieks ir arī krimiķu filmās, laikam pat vairākās… Man šķiet, ka tam ir saistība ar maskām. Klauna maska burtiski uzspiež priekšstatu par jautrību un smiekliem, tāpēc skaidrs, ka apakšā jābūt pavisam kaut kam citam. Ak mēs, ciniskie pieaugušie!

    Like

    1. Personīgi man vienmēr bijis bail no klauniem un vienmēr riebies cirks, tāpēc klauni nekad nav šķituši smieklīgi. Tomēr klauni tika izdomāti ar domu, ka viņi būs uzjautrinātāji.
      Šķiet, ka jau kādus gadus 20 klauni ir īpaši aktuāli tēli tieši šausmu kino – pēdējo pāris gadu laikā jo īpaši.

      Like

  3. Ir saprotams, kāpēc izdevēji izvēlējušies grāmatu dalīt divās daļās, taču es īsti nesaprotu, kā var vērtēt grāmatu tikai pēc puses izlasīšanas. Kings to nebija iecerējis kā grāmatu divās daļās, līdz ar to 1.grāmatai nav nekāda loģiska noslēguma, tas ir kā rakstīt apskatu par filmu, izejot no zāles seansa vidū.

    Like

    1. Par to vērtēšanu piekrītu – ir grūti vērtēt, ja esi izlasījis pusi no bērnu stāsta un pusi no pieaugušo stāsta, tāpēc vairāk rakstīju par iespaidiem un arī vērtējums vairāk par to, kāds ir pirmais iespaids, iepazīstot šo grāmatu.

      Publicējis 1 person

      1. Un tas arī ir iemesls, kāpēc parasti atsakos lasīt kādas jaunas grāmatas pirmās nodaļas, kad izdevniecības šādu iespēju piedāvā, jo it kā jau iespēja lieliska, tikai vērtēt grāmatu pēc niecīgas tās daļas gan negribas.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s