Ja tumšajos rudens un ziemas vakaros ir slinkums lasīt grāmatu, tad vienmēr var pagatavot gardu karsto dzērienu, apbruņoties ar našķiem un ērti iekārtoties dīvānā, lai noskatītos kādu labu filmu. Kādu? Te būs daži mani ieteikumi.
Foto: Filmas reklāmfoto.
ANIMĀCIJA: Your Name (oriģinālvalodā Kimi no na wa) (2016) droši vari skatīties kopā ar visu ģimeni, jo Makoto Shinkai režisētās animācijas filmas saturs ir ģimenei draudzīgs, tomēr pieļauju, ka paši mazākie filmu varētu arī nesaprast, jo tās struktūra ir sarežģīta. Your Name mērķauditorija ir pusaudži, jaunieši un pieaugušie, kas spēj novērtēt kvalitatīvas animācijas filmas. Sākumā varētu šķist, ka Your Name ir kārtējā animācijas filma, kurā galvenie varoņi samainās ar ķermeņiem, bet patiesībā tā ir daudz, daudz, daudz kas vairāk, jo galveno varoņu stāsts no gaisīgi viegla un pat romantiski smieklīga ātri vien pārtop traģiskā, smalki savītā un līdz sirds dziļumiem aizkustinošā. Šī gada septembrī tika paziņots, ka pēc šīs animācijas filmas motīviem tiks veidota arī live action filma, pie kuras strādās Dž. Dž. Abramss un “Atnācēji” (Arrival) veidotāji.
Foto: Kadrs no filmas.
ŠAUSMENE: Šona Bērna režisētā šausmu filma The Devil’s Candy (2015) daudzu kino gardēžu acīm noteikti paslīdējusi garām nepamanīta, jo tai nebija iespaidīgu reklāmas kampaņu, kā arī mediji par to pārāk aktīvi nerakstīja. Pateicoties dažādiem ar filmas kvalitāti nesaistītiem faktoriem, Bērna veikums nepelnīti pazuda citu tajā laikā iznākušo filmu burzmā. The Devil’s Candy ir psiholoģiski smalki veidota filma, kurā aktieru sniegums ir patiešām izcils, bet skaņu efekti un montāža šajā filmā strādā kā labi ieeļļots mehānisms. Iztiekot bez klasiskajām šausmu filmu klišejām, Bērns biedē skatītājus psiholoģiskā līmenī, neļaujot zosādai un spriedzei pamest skatītājus līdz pat filmas beigu titriem.
Foto: Kadrs no filmas.
DOKUMENTĀLĀ: Kolina M. Deja režisētā dokumentālā filma Saving Banksy (2017) noteikti patiks katram kvalitatīvu dokumentālo filmu cienītājam, bet jo īpaši tā ies pie sirds populārā grafiti mākslinieka Benksija faniem, jo tieši viņa mīklainā personība, urbānā māksla un viņa darbu glābšana ir filmas galvenie temati. Skatoties filmu, bija dalītas jūtas par Benksija darbu glābšanu, jo vienlaicīgi tā šķita gan kā zagšana, gan kā urbānās mākslas saglabāšana nākamajām paaudzēm. Mani arī joprojām nav pametusi doma, ka kāds no filmā redzamajiem Benksija draugiem patiesībā varētu būt pats Benksijs, kurš savu patieso identitāti joprojām rūpīgi slēpj.
Foto: Filmas reklāmfoto.
JAUNIEŠIEM UN VIŅU VECĀKIEM: Marielas Helleres režisētā filma The Diary of a Teenage Girl (2015) ir ārkārtīgi godīgs stāsts par Sanfrancisko dzīvojošu pusaugu mākslinieci, kura iemīlas savas mātes mīļākajā. Ķeroties pie šīs filmas veidošanas, Hellere aiz durvīm atstājusi visus aizspriedumus un sabiedrībai ērto liekulību, lai ļoti atklāti ar skatītājiem parunātu ne tikai par dažādām disfunkcionālu ģimeņu problēmām, bet arī par pusaudžu seksualitāti un tās iepazīšanu. Aktieru sniegums filmā ir brīnišķīgs, bet holivudiskās glances trūkums šķita kā malks svaiga gaisa.
Lai patīkami kino vakari!
D.G.Feltona blogs 
Man arī patika The Diary of a Teenage Girl. Tā, protams, ir tipiska festivālu indie filma, kādas neatkarīgā kino veidotāji štancē kaudzēm, bet laba un emocionāli godīga.
PatīkPublicējis 1 person
Šķiet, pateicoties vienam Tavam bloga ierakstam, tā filma nonāca līdz manam skatāmo filmu sarakstam. Ļoti patīk festivālu filmas, tikai šogad kaut kā maz sanācis uztrāpīt uz patiešām labām festivālu filmām.
PatīkPatīk
Var gadīties, ka pieminēju to blogā. No pēdējā laikā redzētajām festivālu filmām man patika Thelma – mistisks norvēģu gabals, nedaudz ar Kerijas iezīmēm, Brigsby Bear par džeku, kurš bērnībā ir bijis nolaupīts un dzīvojis izolēti no pasaules, A Ghost Story – ļoti savdabīga, lēna meditācija par pēcnāves dzīvi no spoka skatījuma, I Don’t Feel at Home in This World Anymore – traģikomisks krimiķis Koenu stilā, 20th Century Women – pusaudža pieaugšanas stāsts ar lieliskām aktrisēm, Paterson man arī ļoti patika – piezemēts un lēns stāsts par autobusa šoferi, kurš raksta dzeju. Elle bija laba, netīra, drausmīgi samaitāta un ironiska kā jau paša Verhovena veidots trilleris. Filmas lielākoties skatījos Spektra festivālos, bet diemžēl tie laikam vairs nebūs. 😦 Nu Splendidā arī šo to dažreiz parāda.
PatīkPatīk
O, paldies – būs ko iekļaut skatāmo filmu sarakstā. A Ghost Story nesen noskatījos un pats nesapratu, vai man patika, bet par Elle biju sajūsmā, jo Ipēras sniegums šķita fenomenāls, bet pats filmas sižets ļoti daudzslāņains, tāpēc pat beigās nesaņēmos par to blogā uzrakstīt. Ai, par Spektru nemaz nezināju – žēl, jo iepriekšējos gadus apmeklēju šo festivālu.
PatīkPatīk
A Ghost Story ir pievilcīga tieši ar savu atšķirīgo skatījumu un savādāku laika izjūtu. Tam pašam režisoram Lowery ir pirms pāris gadiem uzņemts tīri labs mazbudžeta vesterns par mīlētājiem Ain’t Them Bodies Saints ar Keisiju Afleku un Rūniju Maru galvenajās lomās. Un viņa filma par pūķi arī bija jauka un sirsnīga.
Bet Verhovens vispār jau ir reāls klasiķis. Ja gadījumā vēl nav rtedzētas, tad ir vērts noskatīties arī viņa Holivudā taisītās un tam laikam ļoti netīrās filmas kā Basic Instinct, RoboCop, Starship Troopers. Bet tās, ko viņš jaunībā uzņēma dzimtenē ir vēl trakākas kā Flesh+Blood.
PatīkPublicējis 1 person