Kad grāmatnīcā ieraudzīju Fila Naita autobiogrāfiju “Apavu vīrs”, manas acis iemirdzējās gluži kā toreiz, kad pirmoreiz iegādājos Nike apavus, kurus rotāja ķeksītim līdzīga brāzma, kas jau labu laiku pirms manas dzimšanas bija kļuvusi tik ikoniska, ka to atpazina cilvēki visā pasaulē. Manā bērnībā un pusaudža gados šis ķeksītis uz apaviem bija ne tikai modes lieta, bet arī statusa simbols, jo ne visi varēja atļauties sev šī zīmola apavus. Kā cilvēkam, kurš tik ļoti ciena Nike un vēlas izzināt visu sev tuvo un mīļo, man šīs grāmatas lasīšana šķita pašsaprotama.
Nike pirmsākumi meklējami 1962. gadā, kad Filips Naits jeb Baks pēc koledžas absolvēšanas, skrienot pa savas dzimtās pilsētas Portlendas ielām, aizdomājās par saviem nākotnes plāniem un šķietami Trako Ideju par kvalitatīvu sporta apavu importēšanu no Japānas. Gandrīz jebkuram divdesmit pirmajā gadsimtā dzīvojošam cilvēkam šī ideja noteikti nešķistu nemaz tik traka, bet jāņem vērā, ka runa ir par divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad starp Ameriku un Japānu valdīja saspīlētas attiecības, cilvēki dzīvoja kara ēnā un ar skriešanu nodarbojās tikai profesionāli sportisti vai dīvaiņi. Tolaik skriešana netika turēta augstā cieņā un cilvēki savām ikdienas gaitām neizvēlējās sporta apavus, tāpēc Fila Trakā Ideja bija ne tikai traka, bet arī riskanta.
“Pasaule bija tik pārpilna ar karu un sāpēm, un izmisumu, un ikdienas rutīna tik nogurdinoša, un nereti netaisnīga, ka, iespējams, vienīgā atbilde, es domāju, bija sameklēt kādu apbrīnojamu sapni, kas liktos vērtīgs, jautrs un noderīgs, un vajāt to ar sportista apņēmību un mērķtiecību.”
Pēc nelielas pasaules apceļošanas tūres Fils palūdza savam tēvam aizdevumu, lai norēķinātos par pirmo sporta apavu kravu no Japānas uzņēmuma Onitsuka. Tā dzima Fila Naita pirmais uzņēmums Blue Ribbon, kura birojs un noliktava atradās viņa vecāku mājās – guļamistabā, kurā Fils bija pavadījis savu bērnību. Protams, Fila vecāki par šādu biznesu nebija sajūsmā, jo viņu dēls, kurš bija absolvējis prestižu koledžu, nu atkal dzīvoja pie viņiem un muļķojās ar skriešanas apavu pārdošanu, padarot māju par noliktavu. Ne Fils, ne viņa vecāki tolaik vēl nenojauta, par ko savā garajā uzvaru un zaudējumu ceļā izaugs Blue Ribbon.
Lasot “Apavu vīru”, biju patīkami pārsteigts par to, cik lielisks stāstnieks ir Fils, jo laikam nebiju gaidījis, ka cilvēks, kurš savu dzīvi veltījis sportam un biznesam, spētu uzrakstīt kaut ko tik sentimentālu, sirsnīgu, literāri augstvērtīgu un patiešām aizraujošu. Ne bez iemesla Fils jau pašās pirmajās “Apavu vīra” lapaspusēs min to, ka jaunībā sapņojis reiz kļūt par lielisku romānu rakstnieku vai ievērojamu žurnālistu. Rakstnieka talants un spēja rakstīt par būtiskāko viņam piemīt, tāpēc, ja Fils nebūtu pievērsies apavu biznesam, iespējams, šodien mēs viņu pazītu kā nopelniem bagātu rakstnieku.
Šī grāmata ir pierādījums tam, ka aukstasinīgā biznesa pasaule nav emocionāli notrulinājusi Nike radītāju, kurš grāmatā par uzņēmumu runā nevis kā par naudas avotu, bet gan kā par savu bērnu, kuru auklējuši, skolojuši un uzaudzinājuši tādi paši ideālisti un biznesa pasaules zaļie gurķi kā Fils. Man kā lasītājam neradās sajūta, ka stāsts būtu baltiem diegiem šūts un ka Fils būtu parādījis sevi un Nike labākā gaismā, jo arī biznesā viņa uzņēmums vienmēr izmantojis godīguma politiku, kura glābusi uzņēmumu gan izšķirošās tiesas prāvās, gan no iespējamā bankrota, gan no FIB organizētas izmeklēšanas.
Par spīti tam, ka strādāju reklāmas biznesā, man ļoti simpatizēja Fila attieksme pret reklāmām:
“Produkts, es domāju, runā pats par sevi – vai arī nerunā. Beigās nozīme ir tikai kvalitātei.”
Turklāt mūsdienās, kad Nike aktīvi reklamējas un sauklis “Just do it!” jau kļuvis leģendārs, viņu reklāmas vienmēr uztveru kā notikumu, jo tās nav vulgāras un nekliedz “Pērciet Nike!”, bet izstāsta veselu stāstu, iedvesmo un saviļņo. Līdzīgi ir arī ar šo grāmatu, jo tai ir gan kultūrvēsturiskā, gan literārā vērtība, tāpēc “Apavu vīru” noteikti nevajadzētu uztvert kā biezu Nike reklāmas bukletu. Lai arī neesmu liels vēstures pārzinātājs un skolā man šajā mācību priekšmetā gāja grūti, tieši Naita niansētie un viegli vizualizējamie sešdesmito un septiņdesmito gadu apraksti man patika vislabāk – izgaršoju tos kā labu kafiju, kurā netrūkst ne tumša rūgtuma, ne cukurota salduma. Nebrīnīšos, ja tuvā nākotnē šī grāmata tiks ekranizēta, jo, kā jau minēju, to ir viegli vizualizēt, stāstījums ir plūstošs, notikumi ir spraigi un brīžiem pamatīgi kutina nervus, gluži kā laba spriedzes filma, turklāt vairums cilvēku ļoti ciena holivudiskus veiksmes stāstus par parastiem ļaudīm, kas uzdrošinājušies īstenot savus sapņus un guvuši panākumus.
Jāatzīst – lai arī cik liels Nike fans es būtu, pirms šīs grāmatas lasīšanas tikpat kā neko nezināju ne par Filu Naitu, ne par šī sporta preču zīmola vēsturi, kas šajā gadījumā pozitīvi ietekmēja lasīšanas procesu, jo sniedza man pirmatklāšanas prieku, kā arī radīja intrigu, jo nezināju, kā atrisināsies vairums no grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Vienīgi zināju, ar ko noslēgsies Nike logo izstrāde, jo mākslinieces Kerolīnas Deividsones radītā brāzma, par kuras dizaina izstrādi viņa saņēma čeku par trīsdesmit pieciem dolāriem, rotā ne tikai visu Nike produkciju, bet arī šīs grāmatas vāku. (Par spīti tam, ka tas nebija Naita pienākums, kad Nike kļuva par publisku kompāniju, tās dibinātājs Kerolīnai piešķīra 500 akcijas, kuru vērtība tagad ir lielāka par 1 000 000$.)
Šī viennozīmīgi ir grāmata – piedzīvojums. (Un brīžiem arī pārdzīvojums.)
“Lūk, ko spēj sports! Tāpat kā grāmatas, tas sniedz cilvēkiem sajūtu, ka viņi izdzīvo citu dzīves, ir līdzdalīgi citu uzvaru sasniegšanā. Un zaudējumos.”
VĒRTĒJUMS: 9/10
Grāmata saņemta no izdevniecības Helios kirjastus.
No angļu valodas tulkojusi Krista Strode.
Jāatzīstas, ka, sākot lasīt, gaidīju stāstu par vafeļu pannā ceptajām pazolēm, bet izrādījās, ka šis ir tas otrs vīrs. Nu nez- iesākt biznesu bez naudas, bez telpām un īstenībā arī bez firmas- brīnumainā kārtā, bet toreiz tas bijis iespējams, hm? Nez vai tagad varētu aizbraukt tā uz dullo kaut-kur-pie-kaut-kā un izprasīt tiesības izplatīt viņu produkciju citā pasaules malā. Bet- kā nu tur bija tas teiciens- ir daži, kas nav dzirdējuši, ka kaut kas nav iespējams, un ņem un to izdara.
PatīkPublicējis 1 person
Teiciens lielisks. Jā, es arī lasot domāju, vai maz kas tāds mūsdienās būtu iespējams, bet tajos laikos vairākas lielas kompānijas dzima garāžās, turklāt daudzās nozarēs tirgus nebija attīstījies.
Starp citu, 2015. gadā Bauermans par savām vafeļzolēm tika iekļauts The National Inventors Hall of Fame.
PatīkPatīk