Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas. 

Advertisements

2 comments

  1. Kā Tev likās- kurš tad galu galā gribēja tikt vaļā no Edija? Skolasbiedri, ciematnieki, vecāki- īsti taču tā kā ne. Vieniem viņš derēja iekaustīšanai, citiem- mēļošanai, vecāki pat it kā lepojās, vai vismaz mēģināja sabiedrības priekšā “taisīt ģīmi”, ka lepojas. Kā nu to mācēja.
    Var jau braši runāt par toleranci un iecietību, bet- ja blakus dzīvo kāds tik ļoti savādāks, tad ar praktisko toleranci iet visnotaļ smagi. Tai skaitā ar toleranci pašam pret sevi.
    Šķiet, ka galvenokārt tikt vaļā no Edija vajadzēja pašam Edijam. Bet neizdevās jau: “…visi smejas. Es arī”

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.