Divdesmitā gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi kino industrijā ir manai sirdij vistuvākie, tāpēc pēdējo gadu laikā pastiprināti esmu pievērsies literatūrai, kas stāsta tieši par šo laika posmu Holivudā un arī ārpus tās robežām. Iepazīt šo posmu kino pasaulē, neizlasot neko par leģendāro aktieri Roku Hadsonu, laikam būtu neiespējami, tāpēc ķēros klāt 2004. gadā izdotajai biogrāfijai Rock Hudson: The Gentle Giant, kuru sarakstījis Deivids Brets. (Starp citu, tikšana pie šīs grāmatas ir diezgan sarežģīta, jo lielākajā daļā interneta veikalu tā ir izpārdota.)
Pirmā lieta, par kuru gribu paslavēt Bretu, ir tā, ka grāmatā aprakstītie notikumi ir izkārtoti hronoloģiskā secībā – sākot no Roja Šērera (Roka Hadsona īstais vārds) dzimšanas 1925. gada 17. novembrī, līdz pat viņa pāragrajai nāvei 1985. gada 2. oktobrī. Tas ievērojami atvieglo lasīšanas procesu, īpaši jau tiem lasītājiem, kuriem par Roka Hadsona dzīvesgājumu nav īpašu priekšzināšanu. Breta veikums nav nedz sauss faktu uzskaitījums, nedz pārlieku dzeltens klaču materiāls, jo diezgan labās proporcijās sabalansēti stāsti par Hadsona aktiera karjeru un gana vētraino privāto dzīvi.
Īpaši tiem, kas mīl lietot frāzi “Agrāk gan tā nebija!”, liels pārsteigums varētu šķist fakts, ka Hadsons savu karjeru sāka veidot caur gultu.
“…in Rock’s case, in common most of the graduates from the so-called “Henry Willson Academy of Glamour”, sex had been the motivating factor towards fame, and acting ability had been picked up along the way.” – 76. lpp
Hadsons kino pasaulē iekļuva, pateicoties savam izskatam un fiziskajiem parametriem, kā arī zināmā mērā viņš bija oportūnists (vismaz karjeras sākumā pavisam noteikti), jo nesmādēja Holivudas talantu aģenta Henrija Vilsona gultu, lai tikai tiktu pie iespējas piepildīt savu sapni par aktiera darbu. Tomēr nebija arī tā, ka viņš gaidīja, ka viss viņam tiks pienests klāt uz sudraba paplātes, jo talanta un pieredzes trūkumu Hadsons kompensēja ar ļoti smagu darbu un izcilu darba ētiku. Lempīgā un kautrīgā kravas mašīnas vadītāja Roja Šērera kļūšana par eleganto aktieri Roku Hadsonu pavisam noteikti ir viena no grāmatas aizraujošākajām daļām. Piemēram, interesants šķita fakts, ka Hadsons trenēja ne tikai savu stāju un aktierprasmi, bet arī vairāku nedēļu garumā kliegšanai veltīja trīsdesmit minūtes dienā, lai tikai iegūtu par pustoni zemāku balss tembru, kas labāk atbilda viņa izskatam.
Foto: Roks Hadsons un Elizabete Teilore
Par spīti tam, ka Hadsona aktiera talants ilgstoši tika apšaubīts, viņš paguva iekarot ne tikai skatītāju mīlestību, bet arī saņēma “Oskara” nomināciju kā labākais aktieris par lomu Džordža Stīvensa 1956. gada drāmā Giant.
“…for five years he had been little more than an over-hyped, studio-manufactured, and decorative B-movie actor, and not always a very good one.” – 135. lpp.
“Most people do not consider him a very accomplished actor, but I found him to be terribly hard-working, dedicated and very serious. – Robert Aldrich” – 140. lpp
Turklāt noteikti jāpiemin arī fakts, ka Hadsons bija komerciāli ļoti veiksmīgs aktieris – tik ļoti, ka viņš kopā ar aktrisi Dorisu Deju reiz paglāba kinostudiju Universal no bankrota.
“Lover Come Back, Rock’s second film with Doris Day, proved even more successful than Pillow Talk. Coming hot on the heels of Universal’s wave of second-rate productions and major flops, it saved the studio from bankruptcy.” – 143. lpp
Diemžēl Hadsonam privātajā dzīvē neveicās tik spoži kā profesionālajā karjerā, kas plaši atspoguļots arī Breta stāstījumā. Lai no sabiedrības slēptu savu homoseksualitāti, 1955. gadā Hadsons apprecēja sekretāri Filisu Geitsu, kura līdz pat savas dzīves beigām pastāvīgi nonāca pretrunās, stāstot par savu trīs gadus ilgo laulību ar Hadsonu: vienubrīd viņa apgalvoja, ka nav zinājusi par vīra homoseksualitāti pirms gredzenu mīšanas, bet jau nākamajā mirklī neapdomīgi izpļāpājās, ka par vīra orientāciju bija informēta jau pirms stāšanās altāra priekšā. Turklāt Geitsas stāstus vēl mazāk ticamus padara tas, ka ilgstoši tika baumots par pašas Geitsas netradicionālo orientāciju.
“In fact, she may have qualified as that rarest of species: the lesbian fag-hag.” – 99. lpp
Grāmatā atklāts arī tas, ka Hadsons par savu homoseksualitāti nav kaunējies, bet orientāciju slēpis tikai tāpēc, lai neizpostītu savu karjeru. Vieglums, ar kādu viņš uztvēra savu homoseksualitāti izpaudās bieži, arī brīdī, kad kāda viešņa vaicājusi Hadsonam, kāpēc viņa mājas masīvie drošības vārti stāv neaizslēgti, un aktieris uz jautājumu godīgi esot atbildējis šādi:
“Because if any good-looking guy decides he wants to fuck Rock Hudson, I don’t want him climbing the gates and wearing himself out first!” – 148. lpp
Foto: Roks Hadsons
Pats ievērojamākais skandāls Hadsonu piemeklēja viņa dzīves izskaņā un tas neapklusa vēl vairākus gadus pēc viņa nāves. 1984. gadā Hadsonam tika diagnosticēts AIDS. Savu slimību aktieris centās slēpt no apkārtējiem, bet viņa dzīvība strauji sāka dzist visu acu priekšā un vienmēr plecīgais Hadsons strauji zaudēja svaru, kas veicināja baumas par viņa veselības stāvokli. 1985. gadā, kad sabiedrībai beidzot tika paziņots, ka Hadsonam ir AIDS, viņš kļuva par pirmo tik augsta līmeņa slavenību, kam diagnosticēts šis imūndeficīta sindroms. Šim paziņojumam bija dažādas sekas – vairāki Hadsona paziņas izlikās, ka nav viņu pazinuši, bet citi par viņu runāja izvairīgi. Tiesa, bija arī uzticami draugi, kas viņu nepameta līdz pat nāves dienai – piemēram, aktrises Dorisa Deja un Elizabete Teilore, kā arī aktieris Džordžs Neiders un sekretārs Marks Millers.
Grāmatā īpaši uzsvērts tas, ka Hadsona diagnoze izgaismoja problēmas arī valstiskā līmenī: piemēram, to, cik homofobisks un AIDS krīzi ignorējošs tolaik bija ASV prezidents Ronalds Reigans. Hadsona nāve mainīja ne tikai to, kā Amerika attiecās pret AIDS epidēmiju, bet tā kalpoja arī kā simbols, jo neviens nespēja iedomāties, ka tik veiksmīgs, harizmātisks, bagāts, vitāls un šķietami nesalaužams vīrietis, kāds bija Hadsons, varētu inficēties ar HIV.
“Rock wasn’t a real strong personality. He was a gentle giant.” – 153. lpp
“All of those years I worked with him I saw him as big, handsome and indestructible. – Doris Day” – 256. lpp
“…someone famous had to succumb to the disease to make the public aware of a condition that should have been acknowledged years before.” – 322. lpp
Jāatzīst, ka grāmatas noslēgumu bija nomācoši lasīt, jo tajā tika atklāts, cik ļoti necienīgs bija Hadsona kremācijas process. Aprakstītā aina vairāk atgādina atvadas no mājdzīvnieka, ne no visā pasaulē mīlēta aktiera.
“Rock’s body was placed in a large cardboard box bearing his name, and unceremoniously and shamelessly rolled into the oven.” – 260. lpp
Foto: Dorisa Deja un Roks Hadsons
Grāmata nebeidzas ar Hadsona nāvi un kremēšanu, jo, pateicoties viņa AIDS diagnozei, aktieris joprojām netika likts mierā – Hadsona mīļākais Marks Kristians, kurš 1985. gadā par aktiera diagnozi uzzināja no televīzijas, sāka tiesāties ar Hadsona mantiniekiem. Viņš vēlējās piedzīt milzīgu kompensāciju par to, ka Hadsons apzināti esot pakļāvis viņu riskam inficēties ar HIV vīrusu. Grāmatā tiesas process aprakstīts plaši, kā arī stāstījumā iekļauti abu pušu argumenti un netīrie paņēmieni, tāpēc katrs lasītājs pats subjektīvi var izlemt to, kura pusē viņš vēlas nostāties.
Brets šajā grāmatā, manuprāt, ļoti objektīvi un cieņpilni iemūžinājis Hadsona dzīves esenci, neslēpjot viņa cilvēcīgās vājības, bet vienlaicīgi pieminot arī to, ka līdz pat pašām savas dzīves beigām leģendārais aktieris neaizmirsa, no kurienes nācis, un nekļuva augstprātīgs pret mazāk pieredzējušiem kolēģiem.
“I think he never forgot how hard it was for him the first time, and he wanted everybody to enjoy working as much as he did.” – 233. lpp
Ja gribat izlasīt tikai vienu grāmatu par Roku Hadsonu, tad šī būs īstā. Breta veikums ir vēstures liecība gan par AIDS krīzi astoņdesmitajos gados, gan par Holivudas aizkulisēm un zvaigžņu dzimšanu/radīšanu, gan par pašu Roku Hadsonu, kurš vairumam atmiņās vienmēr paliks kā liels, maigs milzis.
VĒRTĒJUMS: 8,5/10
D.G.Feltona blogs 