Amerikas Kinoakadēmija

Dažos teikumos par filmām #6


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros! 

Advertisements

Oskaru vilšanās, prieks un prognozējamība


oscar.2013

Amerikas Kinoakadēmijas balvas jeb Oskari sadalīti, bet jāatzīst, ka Losandželosā notikusī ceremonija pārsteigumus nesagādāja. Kinoakadēmija šogad bija līdz nelabumam paredzama un vienīgā intriga bija par to, vai tiešām labākās filmas titulu saņems filma, kuras režisors balvai nav pat nominēts. 

Jau prognozēju, ka labākās filmas Oskaru saņems Afleka Argo vai arī Spīlberga LincolnOskaru ieguva Argo un man prieks, ka šo divu filmu cīņā uzvarēja tieši Afleka darbs, jo uzrunāja arī ārpus Amerikas dzīvojošos kinomīļus. Mana favorīte bija Zero Dark Thirty, bet visi tie skandāli, kas tika celti ap šo filmu lika saprast, ka Bigelovas darba izredzes uz balvu ir vājas.

Labākā aktiera Oskaru saņēma Daniels Dejs-Luiss par lomu filmā Lincoln, – manuprāt, balva pat ļoti pelnīta un man milzīgs prieks, ka Oskaru neieguva Bredlijs Kūpers.

Labākās aktrises Oskars bija paredzams, bet tāpat lika pamatīgi vilties, jo Dženifera Lorensa bija pēdējā no piecām nominētajām aktrisēm, kurai novēlēju Kinoakadēmijas balvu.  Daudzi Lorensu sauc par nākamo Merilu Strīpu, bet man šķiet, ka šis salīdzinājums ir lieks – Lorensai līdz Strīpas līmenim vēl daudzus gadus jāaug.

Neesmu stila eksperts, bet grūti nepamanīt to, ka par Lorensas kleitu tovakar jokoja gan žurnālisti, gan sociālo tīklu lietotāji – žurnālisti to dēvēja par wedding-dress-gone-wrong un smējās, sakot, ka aktrises kleita esot tik milzīga, ka tai pienāktos pašai savs pasta indekss. Turklāt kārtējā ķibele ar kleitu lika domāt, ka Lorensa ir izslāpusi pēc preses uzmanības. (Aktrise, dodoties pēc Oskara statuetes, pakrita, kas gan nav nekāds brīnums, ja sievietei mugurā kleita no kuras auduma varētu pašūt aizkarus visam karaļnamam. Šī nav pirmā aktrises ķibele ar tērpiem, jo šā gada Screen Actors Guild Award ceremonijā, dodoties pēc balvas, Lorensa gandrīz palika bez kleitas. Pagaidām šie “negadījumi” stipri atgādina PR trikus.)

Mana favorīte šajā nominācijā bija Džesika Časteina, kura tika nominēta par Majas lomu Ketrīnas Bigelovas drāmā Zero Dark Thirty. Ticu, ka tuvā nākotnē Časteina savu Oskaru vēl dabūs un es noteikti par to būšu neizsakāmi priecīgs, jo Časteina ir viena no talantīgākajām mūsdienu aktrisēm, kura māk iejusties gan blondas pamuļķītes ādā, gan dzelzs lēdijas ampluā.

Oskaru kā labākais otrā plāna aktieris saņēma Kristofers Valcs par lomu Kventina Tarantīno filmā Django Unchained. Oskaru kā labākā otrā plāna aktrise saņēma Anna Hetaveja par lomu Toma Hūpera mūziklā Les Miserables. Valcs un Hetaveja bija mani favorīti šajās nominācijās, tāpēc neko daudz šeit negribu piebilst, ja nu vienīgi to, ka esmu priecīgs par šiem Oskaru laureātiem.

Prieks arī par Angu Lī, kurš saņēma labākā režisora Oskaru par darbu pie filmas Life of Pi, jo vizuāli tā ir viena no iespaidīgākajām filmām kino vēsturē un Jana Martela grāmata „Pī dzīve” bija izaicinājums pat vistalantīgākajiem režisoriem, tāpēc Lī Oskars ir pat ļoti pelnīts.

Ceru, ka nākamgad Amerikas Kinoakadēmijas cilvēki nebūs tik paredzami un garlaicīgi, jo man šķiet, ka šā gada Oskaru ceremonija bija pati garlaicīgākā, kāda jebkad bijusi.

Pilnu uzvarētāju un nominantu sarakstu var atrast šeit.

Gaidot Oskarus: Argo


argo

Bena Afleka režisētās filmas Argo kontā jau ir ASV Producentu ģildes un Zelta Globusu balvas, tāpēc ir pamatotas aizdomas, ka arī Amerikas Kinoakadēmija pagodinās Argo ar prestižāko balvu kino industrijā – Oskaru.  

Parasti man nepatīk, ja filmas režisors pats atveido galveno lomu filmā – tas vienmēr šķitis traucējošs faktors, jo, ja tu esi režisors, tad tev jāvērtē aktieru darbs, bet, ja esi aktieris sevis režisētajā filmā, tad ir grūti vērtēt paveikto objektīvi. Nezinu, kā Benam Aflekam tas izdevies, bet viņš ir lielisks abpus kinokamerai – Argo tam ir labs pierādījums.

1979. gads, ķīlnieku krīze Irānas galvaspilsētā Teherānā. Tiek sagūstīti ASV vēstniecības darbinieki, bet sešiem izdodas izbēgt. Bēgļi saprot, ka iespējas atgriezties Amerikā ir niecīgas, jo lidostas un valsts robežas tiek rūpīgi kontrolētas. ASV slepenā dienesta aģents Tonijs Mendeza (Bens Afleks) piedāvā glābšanas plānu, kas patiesībā ir diezgan smieklīgs un pat ļoti pārdrošs. Ja nezinātu, ka filmas sižets balstīts uz reāliem notikumiem, tad pasmietos un teiktu, ka nekas tāds reālajā dzīvē nav iespējams un kaut ko tik neticamu spējīga radīt tikai un vienīgi Holivuda.

Esmu deviņdesmito gadu bērns, tāpēc 1979. gada ķīlnieku krīze Irānā man bija sveša un tas filmas skatīšanos padarīja patiešām aizraujošu, jo nezināju, kāds būs filmas iznākums. Šī filma kutina nervus tik pamatīgi, ka uztraukums sāk plūst pat asinīs un jāatzīst, ka spriedzes šajā filmā netrūkst. Netrūkst arī humora, kas Argo ir patiešām lielisks, noslīpēts un nav pārāk banāls – mazliet tiek apsmieta arī kino industrija, bet tā tiek arī cildināta.

Bens Afleks nebija slikts Tomija Mendeza lomā, bet mans favorīts ir Džons Gudmens, kurš filmā atveidoja Džonu Čambersu – ļoti patīkams, smieklīgs un kolorīts tēls. Bens Afleks ir lielisks režisors un filma izdevusies patiešām izcila un baudāma. Saņemtās pozitīvās emocijas bija krietni lielākas nekā ekspektācijas un tas priecē. To, cik ļoti filma atbilst vai neatbilst reālajiem notikumiem, es nevērtēšu, jo neesmu eksperts vēsturē.

Rezumē: Manuprāt, ir diezgan skaidrs, ka tieši Argo plūks Oskara laurus 24. februārī. Būšu patiešam pārsteigts, ja uzvarētāja godā tiks celta cita filma. Bet, ja jāvērtē subjektīvi, tad šai filmai Oskaru nenovēlu. 

Gaidot Oskarus: Life of Pi


life.of.pi

Anga Lī režisētā filma Life of Pi ir viena no 2012. gada krāšņākajām filmām, tāpēc būtu dīvaini, ja tā netiktu nominēta “Oskaram”. Life of Pi ir nominēta veselām vienpadsmit Amerikas Kinoakadēmijas balvām, tādējādi tā tikai nedaudz atpaliek no Stīvena Spīlberga režisētās filmas Lincoln, kas nominēta divpadsmit kategorijās. 

Domāju, ka zināmākā režisora Anga Lī filma ir Brokeback Mountain, bet ir pamatotas aizdomas, ka jau tuvā nākotnē par viņa labāko darbu dēvēs tieši filmu Life of Pi – stāstu par tīģera un indiešu puiša Pī draudzību. Filma uzņemta pēc Jana Martela romāna “Pī dzīve” motīviem. Varu vien piebilst to, ka kopš Lī filmas nonākšanas uz ekrāniem, Latvijas bibliotēkās Martela sarakstīto romānu dabūt ir gandrīz neiespējami – lasītāji pat pierakstās bezgala garās rindās.

Atļaušos teikt, ka Life of Pi ir vizuāli iespaidīgākā 2012. gada filma – daudziem 3D filmu kritizētājiem Anga Lī filma pierādīja, ka 3D efekts var sniegt iespaidīgu, elpu aizraujošu pievienoto vērtību.

Kuģa katastrofā iet bojā Pī vecāki un viņš piespiedu kārtā nonācis glābšanas laivā, kurā viņam ir diezgan kolorīta kompānija – zebra, šimpanze, hiēna un tīģeris. Tomēr liktenis lēmis, ka tikai diviem no viņiem būs lemts izdzīvot – tad sākas stāsts par neticamu, bet aizkustinošu draudzību. Filmas stāsts ir tik neticams un pasakai līdzīgs, ka vienkārši rodas vēlme tam ticēt, neuzdodot sev liekus jautājumus.

Life of Pi ir lieliska filma par ticību, reliģiju, Dieva meklējumiem un jāatzīst, ka arī par draudzību. Protams, ir daudzi cilvēki, kas saka, ka Life of Pi ir saturiski lēta un viegli aizmirstama filma, bet man negribētos viņiem piekrist, jo Angs Lī ir paveicis neticami skaistu, atmiņā paliekošu un domāšanu izraisošu darbu.

Varu apbrīnot filmas aktierus – Suraj Sharma, kuram Pī loma ir spilgta debija kino un tīģeri, kurš atveidoja Ričardu Pārkeru. Man parasti nepatīk filmas, kurās ir dzīvnieki, bet Ričarda Pārkera atveidotājs – tīģeris mani absolūti apbūra.

Rezumē: Viena no manām favorītēm – tas nekas, ka ir cilvēki, kas par šo filmu un tās skatītājiem tikai nicinoši pasmīkņā. Life of Pi liek sajūsmā noelsties, domājot, cik Dievs (vai dievi?!) šo pasauli radījis skaistu un ideālu. Vizuālais baudījums, ko sniedz šī filma, ir patiešām milzīgs.