atkarības

Ienirstot tumši valdzinošajā eiforijā


Mikroblogošanas vietnē Twitter pēdējo nedēļu laikā tik aktīvi un bieži jūsmoju par Sema Levinsona radīto jauniešu seriālu Euphoria, ka sapratu – drīz saviem sekotājiem apnikšu, kā arī apjautu, ka ar 280 rakstu zīmēm ir par maz, lai izliktu ārā visu, kas man sakāms par šo HBO seriālu. Tieši tāpēc atsauksme blogā ir tikai un vienīgi loģisks solis. 

Seriāla pirmā sērija pie skatītājiem nonāca 2019. gada 16. jūnijā un tā pārsteidza ar nefiltrētu un seksuāli uzlādētu saturu, kura dēļ noteikti atkārās ne viens vien žoklis, bet tikumīgākie skatītāji droši vien riebumā novērsās vai drudžaini taustījās pēc validola. Diemžēl tikumības sargus man jāapbēdina, jo visu astoņu sēriju garumā tiek runāts gan par seksu, gan par narkotikām, kā arī netrūkst ļoti grafisku ainu – piemēram, vēmekļos guļoša narkomāne, kailas krūtis, dzimumlocekļi un to bildes varoņu telefonos utt. Tomēr Levinsons šīs ainas seriālā nav iekļāvis tikai tāpēc, lai skatītājus šokētu, bet gan lai padarītu savu darbu maksimāli īstu un pietuvinātu realitātei, jo jauniešu dzīve taču nesastāv tikai no mācībām, vienradžiem un pastaigām ziedu pļavās. Nefiltrētās ainas seriālā iederas tik ļoti dabiski, ka jau pēc dažām sērijām skatītāji tām vairs nepievērš īpašu uzmanību, jo tās organiski saplūst ar stāstījumu, paspilgtinot ticamības momentu.

Foto: Euphoria meitenes Helovīna epizodes tērpos.

Katras sērijas (izņemot sezonas noslēguma sēriju) epicentrā ir kāds jaunietis: Rū (Zendaya), kura cieš no depresijas un smagas narkotiku atkarības, kas viņu reiz jau gandrīz ievedusi kapā; Neits (Jacob Elordi), kurš ir vardarbīgs manipulators un zelta puisēns no ietekmīgas ģimenes, kuras galva dzīvo dubultu dzīvi; Keta (Barbie Ferreira), kura pārvar savus kompleksus par svaru, apzinās savas seksualitātes spēku un sāk strādāt seksa video čatā; Džūlza (Hunter Schafer) – transseksuāla meitene, kura labprātīgi piekrīt destruktīvām īstermiņa attiecībām ar internetā iepazītiem vīriešiem, kā arī pamanās savaldzināt trauslo un atkarību mākto Rū; Medija (Alexa Demie), kura ir skaista, seksapīla un pašpārliecināta, bet nespēj izbeigt fiziski vardarbīgās attiecības ar Neitu; Kriss (Algee Smith), kurš cenšas piepildīt sava tēva sapni par veiksmīga amerikāņu futbolista karjeru, bet nespēj gūt vērā ņemamus panākumus ne futbola laukumā, ne attiecībās ar draudzeni Kesiju; Kesija (Sydney Sweeney), kura skolā izpelnījusies vieglas uzvedības meitenes slavu, bet patiesībā ir ļoti trausla un salauzta dvēsele, kas meklē cilvēcisku siltumu un mīlestību visās nepareizajās vietās. Neviens no Euphoria varoņiem nav tikai melns vai balts, kā arī sākotnējais iespaids par kādu no personāžiem var izrādīties maldīgs, jo Levinsons tēlus radījis pietiekami daudz-dimensionālus, lai skatītājiem netrūktu pārsteigumu un sirdī iezagtos žēlums pret kādu, kurš sākotnēji šķitis ļaunais, vai dzimtu dusmas pret kādu, kurš šķitis pozitīvais tēls.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla galveno aktieru buķeti sastāda lielākoties mazpazīstami aktieri, bet tajā netrūkst arī daži plaši zināmi vārdi – seriāla “Grejas anatomija” zvaigzne Ēriks Deins, dziedātāja un Disneja kanāla zvaigzne Zendaja, kura, pateicoties Rū lomai seriālā, veiksmīgi atbrīvojusies no naivās Disneja aktrises tēla, kā arī strauji uzlecošā zvaigzne Sidnija Svīnija, kura filmējusies tādos seriālos kā “Kalpones stāsts” un “Asi priekšmeti”, kā arī Kventina Tarantīno jaunākajā filmā “Reiz Holivudā”. Tomēr divas atpazīstamākās personas šajā projektā strādā otrpus kamerai: reperis Dreiks ir seriāla izpildproducents, bet R&B un hiphopa izpildītājs Labrinth ir seriāla mūzikas autors. (Manuprāt, ar Euphoria skaņu celiņu Labrinth ir pierādījis, ka ir absolūts ģēnijs, jo viņa radītā mūzika daudzām seriāla ainām piešķīrusi papildus dziļumu, emociju lādiņu un pamatīgu spēku.) Tomēr lielās zvaigznes seriālā nebūt neaizēno mazpazīstamos aktierus, jo viņu veikums ir vienkārši fenomenāls – piemēram, grūti noticēt, ka Hanterai Šeiferei Džūlzas loma ir pirmais nopietnais aktrises darbs, bet Ketas atveidotājai Bārbijai Fererai kontā ir vien dažas mazas lomiņas. Par šo aktrišu veikumu biju absolūti sajūsmā, jo Šeifere transseksualitāti parādīja ļoti ikdienišķā gaismā, bet Ferera savai varonei Ketai piešķīra ikonisku pašpārliecinātību un neļāva viņai kļūt par klišejisko “resno meiteni”, kuras izmērs ir visa viņas būtība. Euphoria kastinga direktors viennozīmīgi ir paveicis nevainojamu darbu.

Es sev nepiedotu, ja neveltītu kādu vārdu kinematogrāfijai, kā arī Euphoria tērpu un grima māksliniekiem, jo šis seriāls ir absolūta eiforija acīm – vizuāli tik skaisti veidoti seriāli ir milzīgs retums, turklāt šis nav tas gadījums, kad forma nomāc saturu, jo Levinsona veikumā šie abi elementi ir vienlīdz spēcīgi. Runājot par seriāla varoņu grimu un apģērbu, jāsaka, ka šiem jaunajiem cilvēkiem ir potenciāls kļūt par modes noteicējiem, jo ir redzams, ka pie vizuālajiem tēliem ir rūpīgi piedomāts, lai tos radītu unikālus. (Intervijās vairāki seriāla aktieri atklāja, ka veidojuši moodboards jeb tādas kā bilžu un informācijas kolāžas ar savam varonim atbilstošām lietām, lai labāk izprastu savu atveidojamo personāžu un viņa stilu.)

Foto: Kadrs no seriāla.

Noteikti jāpiemin tas, ka seriāls nav Levinsona oriģināldarbs, jo viņš iedvesmojies no tāda paša nosaukuma Izraēlas jauniešu seriāla, kurš tika demonstrēts no 2012. gada 30. novembra līdz 2013. gada 1. februārim. Ir skaidrs, ka amerikāņu versijai pavisam noteikti būs ilgāks mūžs nekā oriģinālam, jo 2019. gada jūlijā, kad Euphoria pirmā sezona vēl nebija noslēgusies, tika paziņots, ka seriālam būs arī otrā sezona, kas, manuprāt, ir ļoti loģisks solis, jo pirmā sezona tikai uzkurināja intrigu un radīja tik pamatīgu mazuma pēcgaršu, ka esmu gatavs arī trešajai un ceturtajai sezonai. Ar to kripatiņu informācijas, kuru skatītāji ieguva pirmajā sezonā, absolūti nepietiek, lai pienācīgi izstāstītu tik ļoti komplicētu varoņu stāstus, kādi redzami seriālā Euphoria, turklāt galvenās intrigas pēc pirmās sezonas tā arī palika neatrisinātas. Pirmā sezona ir tikai aisberga redzamā daļa!

“Euphoria ir par mīlestību. Tas ir par tapšanu pamanītam, sadzirdētam un atzītam. Tas ir par to, ka pasaulē ir cilvēki, kas var izmainīt tavu dzīvi, ja vien tu turēsi savu sirdi atvērtu.” – Sems Levinsons

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Ja vien seriālu pasaulē nenotiks kādi neparedzēti pārsteigumi, tad šis viennozīmīgi kļūs par manu mīļāko 2019. gada seriālu.) 

28 dienas rehabilitācijas klīnikā


28.dienasMana pieredze liecina, ka ieteikumus kino vakariem droši var meklēt mikroblogu vietnē Twitter.com, jo pagaidām neesmu vīlies sekotāju ieteiktajās filmās. Šķiet, ka pirms pāris mēnešiem mūziķis Rolands Ūdris jeb Ūdrītis ieteica man noskatīties Betijas Tomasas režisēto filmu „28 dienas”, tāpēc klausīju viņa ieteikumam un vienu kino vakaru veltīju tieši šai filmai.

Stāsts ir par lielpilsētas ballīšu meiteni Gvenu (Sandra Buloka), kura kopā ar savu mīļoto Džasperu (Dominiks Vests) ir kompānijas dvēseles, – viņi ir bezrūpīgi, vieglprātīgi un atkarībām apmāti. Jautrais pārītis ierodas Gvenas māsas kāzās, pamatīgi piedzeras, izjauc svinības, sabojā kāzu torti, nozog limuzīnu, ietriecas ar to mājā un… Gvena tiek nogādāta rehabilitācijas klīnikā, lai tajā pavadītu divdesmit astoņas dienas ilgu ārstēšanās kursu.

Sākumā filma šķiet gluži vai komēdija, jo notikumi ir komiski, Gvena un Džaspers ir jautrības iemiesojumi, apveltīti ar nebeidzamu enerģiju un pozitīvismu. Šķiet, ka viņi ir brīvi no visa un visiem, bet tā gluži nav, jo abiem ballētājiem ir nopietnas problēmas ar atkarībām, kuras lēnām sagrauž viņu dzīvi. Protams, pašai Gvenai gan tā nešķiet, jo viņai ir jautri un dzīve bez alkohola ir garlaicīga, bet tā tas ir tikai līdz brīdim, kad viņa saprot, ko atkarības ir nodarījušas viņas dzīvei, kas, skaidrā prātā esot, vairs nešķiet tik skaista un jautra.

Nonākot rehabilitācijas klīnikā, Gvenas atmiņā ataust ainas no bērnības, kuras ir reizē jautras un sāpīgas, jo mazo meiteņu acīs bezatbildīgā māte-alkoholiķe ir jautrības iemiesojums. Meitenēm pieaugot, abas izveidojas atšķirīgas – viena ņēmusi piemēru no mātes, bet otra uzskata mātes likteni kā brīdinājumu.

Filmā diezgan labi parādīts kontrasts starp dzīvi skaidrā prātā un reibumā, jo gandrīz katram atkarībniekam taču šķiet, ka viņa atkarība nav nekāda problēma. Tieši pretēji – daudzi alkoholiķi pat uzskata, ka grādīgā dzira padara viņus labākus, jautrākus. Atzīšos, skatoties šo filmu, man ļoti patika Gvena pirms rehabilitācijas klīnikas, jo viņas dzīvīgums dzirkstīja, bet tikai filmas beigās sapratu, ka dzīvība nevis dzirkstīja, bet aizplūda no viņas. Ir grūti šo filmu nesaprast, jo katram mūsdienu cilvēkam ir vismaz viena atkarība un, lai arī kā to gribētos noliegt, tā būtiski ietekmē gan finanses, gan uzvedību.

Vienmēr esmu centies tēlot advokātu cilvēkiem ar atkarību problēmām, jo mani šī nepareizība vilina – šādi cilvēki nav perfekti un viņi no apkārtējiem nepieprasa, lai viņi būtu perfekti . Patiesībā jau cilvēkam nav jācenšas būt perfektam, viņam jācenšas būt labākam. Ar smagumu sirdī tomēr katram jāatzīst, ka atkarības cilvēku gremdē, īpaši jau tad, ja tās ir atkarības no apreibinošām vielām, kurām ir spēcīgi destruktīva ietekme.

Filma man patika – pat ļoti, tikai kaitināja uzspēlētais, samākslotais Gerhards (Alans Tudiks), bet pārējie aktieri raisīja vairāk simpātijas nekā antipātijas.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

“Krustnagliņas” 9. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Piecpadsmitā nodaļa

            Simona paziņoja, ka pagājuši vairāk kā divi mēneši, kopš iepriekšējās ballītes, tāpēc būtu tikai loģiski, ja tiktu sarīkots nākamais burziņš.

Viņa savā Twitter.com profilā iečivināja:

Simona atkal uzdarbojas! Gaidiet privātās ziņas un varbūt tieši Tu būsi uzaicināts uz manu nākamo ballīti!”

            Domāju, ka ielūgumu nesaņemšu, tāpēc izslēdzu datoru un turpināju rakstīt savu romānu, jo pēdējo dienu laikā biju slinkojis – vairāk kā divu mēnešu laikā biju apdrukājis tikai piecdesmit lapas – sanāk, ka vidēji dienā neuzrakstīju pat vienu lapu. Īsti rakstnieki nav tik slinki. Nesen kādā rakstnieku interneta forumā lasīju, ka kārtīgam rakstniekam dienā jāuzraksta vismaz 2 000 vārdu, bet es pieturējos pie sava plāna – 300 vārdi dienā.

Kad acis sāka pagurt, nolēmu atkal ieskatīties Twitter.com – tirdīja ziņkārība, ko tad raksta Īstonas skolas audzēkņi.

Es saņēmu ielūgumu uz Simonas graujošo ballīti…”

            Šāda tipa ieraksti pārpludināja mikroblogu vietni un nolēmu pārbaudīt vai man nav pienākusi kāda privātā ziņa. Tur nu tā bija.

Sveiks, Den! Būšu priecīga Tevi redzēt savā ballītē šajā piektdienā. Xoxo Simona.”

            Pēc pārdesmit minūtēm parādījās jauns publiskais ieraksts no Simonas:

Ielūgumi izsūtīti un gaidu visus ielūgtos norunātajā dienā 18:00 pie sevis ciemos. Būs graujoši!”

            Būtu vēlējies, kaut Simona visiem būtu izsūtījusi arī sarakstu ar to cilvēku vārdiem, kuri uzaicināti uz gaidāmo ballīti, savādāk nezināju vai pasākumu vērts apmeklēt vai arī atkal tajā jutīšos kā liekais.

Vairākas stundas pavadīju pildot mājasdarbus un ik pēc pāris minūtēm pierakstīju arī dažas idejas literārajam darbam. Dažas no tām nosvītroju uzreiz pēc uzrakstīšanas. Rakstniekam svarīgi ir darbināt kritisko domāšanu, lai atsijātu graudus no pelavām. Brīžiem gan šķita, ka man nav nekādas kritiskās domāšanas, jo viss, kas bija galvā, nonāca arī uz papīra.

–Den? – Mamma stāvēja durvju ailē ar tējas krūzi. – Tu visu dienu mācies, vismaz iedzer tēju un mazliet atpūtini acis.

Atrāvu vaļā atvilktni un sagrūdu tajā iekšā visas aprakstītās lapas.

–Vai raksti mīlestības vēstules, kas jāslēpj no mammas?! – Viņa nolika manā priekšā tējas krūzi un apšļakstīja galdu.

–Mammu, es teicu, lai nelej tik pilnu krūzi. – Paķēru kādu netīru T-kreklu no grīdas un saslaucīju izlieto tēju.

–Ko tik cītīgi slēpi no manis? – Viņas ziņkārība tomēr nebija zudusi.

–Mammu, lūdzu, nelien manās darīšanās! Tā būs labāk mums abiem. – Noliku savā priekšā matemātikas grāmatu un atšķīru pierakstus. – Turklāt mūsdienās mīlestības vēstules vairs neraksta un, pat ja rakstītu, tad kādā no sociālajiem portāliem, nevis uz papīra lapas.

–Mēs ar tēti iepazināmies, kad viņš dienēja armijā un tad varēja sarakstīties tikai ar vēstulēm. Es nezināju, kā viņš izskatās, kāda ir viņa balss, varēju par viņu spriest tikai pēc vēstulēm. – Protams, mamma uzskatīja par savu pienākumu gremdēties jaunības atmiņās manā klātbūtnē. – Ja tu zinātu, cik tavam tēvam tad bija skaists rokraksts, varu apzvērēt, ka tajā vien varēja iemīlēties.

–Mammu, lūdzu! – Pārmetoši palūkojos uz viņu. – Man patiešām nav jāzina jūsu attiecību detaļas.

Mamma atstāja mani vienu, kopā ar mācību grāmatām. No atvilktnes izņēmu aprakstītās lapas un turpināju rakstīt, jo šķita, ka ir sakrājies tik daudz sakāmā. Un savu galveno varoni Viņu nedrīkstēju pamest vienu. Pēdējo nedēļu laikā sāku apsvērt to vai manas grāmatas varoņiem nevajadzētu piešķirt īstus vārdus?! Tādus, kādi bija parastiem cilvēkiem. Bet, varbūt, saukt sava romāna varoni vienkārši par Viņu bija uzdrīkstēšanās?! Bet tikpat labi to varēja dēvēt arī par muļķību.

Tikai vēl nebiju izdomājis, ko darīšu tad, kad grāmata būs pabeigta. Pirmā būs rediģēšana, tas ir pavisam skaidrs. Ko darīt, kad viss būs noslīpēts tik perfekti, cik uz to būšu spējīgs?! Neviena izdevniecība taču neuztvers nopietni astoņpadsmit gadus jaunu rakstnieku.

Pagaidām turpināšu rakstīt un pēc tam jau redzēs, kas notiks.

Piektdiena pienāca nemanot un tikai tad sapratu, ka uz Simonas ballīti uzaicināti gandrīz visi sportisti un visas karsējmeitenes. Simona uzskatīja, ka visa pasaule, vai vismaz Īstonas vidusskola, riņķo tikai ap viņu. Bagāto vecāku meitiņai nevajadzēja būt īpaši gudrai vai arī skaistai – galvenais, ka papucītis spēja samaksāt par visām viņas iegribām.

Šajā ballītē bija pat dīdžejs un bārmenis, kas regulāri parūpējās par to, lai tiktu aizdedzināta bāra lete.

Bezmērķīgi klīdu pa milzīgo māju, meklēdams kādu, kuru es pazīstu. Iepriekšējā Simonas ballītē satiku Elisu, Adeli, Dezirē un pat savu māsīcu, kas apmeklē skolu, kura atrodas apmēram astoņdesmit kilometrus no Īstonas. Toreiz tā arī nenoskaidroju, kā viņa bija nokļuvusi līdz Īstonai.

Pēc mirkļa ieraudzīju Adeli, kas sarunājās ar bariņu meiteņu, kuras izskatījās vairāk apceptas grilā, nekā brūni iedegušas solārijā. Laikam jau katra centusies kā mācēja, lai tikai izskatītos pēc iespējas labāk skolas bagātnieces ballītē.

Acis apžilbināja fotokameras zibspuldze.

Tātad bija nolīgts arī fotogrāfs.

Tad ieraudzīju Elisu – viņa dejoja ar Matiasu.

Piegāju ar draugiem apsveicināties un pamanīju, ka Elisa mazliet pārcentusies ar pumpu maskēšanu – grima kārta uz sejas bija tik bieza, ka lielā karstumā tā varētu sākt kust. Par godu Simonas ballītei, viņa bija pielīmējusi arī mākslīgās skropstas. Mugurā viņai bija klasiski melna minikleita, kas tikko spēja nosegt dibenu.

–Sveiks, draudziņ! –Šis vārds lieliski norādīja uz to, ka meitene mani neuztvēra kā puisi, bet gan tikai kā draugu.

–Den! – Matiass paspieda man roku.

Viņam mugurā bija rūtains krekls, kurā dominēja sarkanā krāsa un kājās Matiass bija uzvilcis zilas džinsu auduma bikses, kas bija diezgan apspīlētas. Draugs gan nebija pacenties uzvilkt jostu. Tad tomēr viņš vienmēr nebija līdz mielēm perfekts.

–Kā ballīte? – Apvaicājos.

–Samērā jautri. – Matiass atbildēja, bet Elisa pārliecās viņam pār plecu, lai varētu sarunāties ar kādu karsēju, kas tikko bija pieslīdejusi klāt. – Kāpēc tu esi viens?

–Dažreiz nav nemaz slikti pabūt vienam. – Noriju rūgtumu, kas krājās pakrūtē. – Varbūt aizejam kaut ko iedzert?

–Labi. – Matiass uzreiz piekrita un tad pievērsās Elisai. – Nāksi?

Visi trīs apsēdāmies pie virtuves letes, kas šodien bija pārvērsta par bāra leti. Katrs paņēmām pa lielai plastmasas glāzei un pielējām tās pilnas ar alu. Elisa bija viena no tām retajām meitenēm, kurām ārkārtīgi garšoja alus.

Dīdžejs pacēla rokas gaisā un sāka skanēt Keitijas Perijas dziesma Last Friday Night – meitenes ekstāzē spiedza un dziedāja dziesmai līdzi. Tad pamanīju zālē arī pašu pasākuma vaininieci – Simonu. Meitene nebija žēlojusi naudu, lai izskatītos kā visspožākā zvaigzne. Viņa bija ģērbusies piegulošā sudrabkrāsas kleitā ar fliteriem. Kājās viņai bija pieskaņotas kurpes, kuras bija vismaz piecpadsmit centimetrus augstas. Pieaudzētie mati šūpojās mūzikas ritmā un brīžiem ieskāva Simonu tumšā matu virpulī.

–Simona ir forša, ne? – Matiass iedzēra pamatīgu malku no plastmasas glāzes. – Es arī būtu laimīgs, ja man būtu tādi senči, kas finansē un atļauj rīkot tāda mēroga ballītes.

–Aha. – Piekritu.

Elisa pameta mūs divatā, jo aizsteidzās pie kādas meitenes, kura pirms mirkļa bija ienākusi mājā pa parādes durvīm.

–Kā beidzās tas vakars ar Adeli?

Samulsu, jo domājot par to vakaru, atmiņā atausa arī intīmā problēma, kuru visā tās spozmē biju demonstrējis Matiasam. Šobrīd to dziļi nožēloju.

–Nekā. – Skatījos uz savām pelēkajām kedām. – Viņa sadusmojās un aizgāja prom. Kopš tā laika tā arī nemaz neesam runājuši.

–Tik nopietni?

–Laikam. – Iedzēru alu un klusi atraugājos. – Bet es nemaz negrasos viņai skriet pakaļ. Mani tā stūrgalvība un spītība tracina.

–Runājot par stūrgalvību… – Matiass man ar roku iebikstīja krūtīs un pamāja uz dejotāju pusi. – Skaties kas nāk pie tevis!

Adele lauzās cauri dejotājiem un es spēju apbrīnot tikai to, cik bezgaumīgi viņa spējusi saģērbties. Melns džemperis, džinsu auduma bikses un sporta apavi. Gribēju novērst skatienu un izlikties, ka viņu nepazīstu.

–Den. Mums vajag parunāt. – Adele uzstājīgi lūkojās acīs un satvēra manu roku.

Izrāvu roku no viņas tvēriena.

–Neuzskatu, ka mums būtu kas runājams. – Vienā piegājienā izdzēru visu glāzi alus un no muciņas, kas stāvēja uz letes, piepildīju glāzi atkal pilnu.

–Beidz tēlot nepieejamo! Es tev lūdzu tikai īsu sarunu un viss. Pēc tam varēsi doties pie saviem draugiem un darīt ko vēlies. – Īpaši viņa uzsvēra vārdu „draugiem”, reizē skatoties uz Matiasu.

Puisis jutās neērti un devās pie Elisas.

–Labi, tu tāpat aizbaidi visus manus draugus.

Adele devās uz otro stāvu un gaidīja, ka es došos līdzi. Negribīgi sekoju viņai un, nonākuši augšstāvā, ieslēdzāmies kādā guļamistabā.

–Es gribu parunāt par mums.

–Un, kas, pēc tavām domām, mums vēl būtu runājams? – Gribēju jau doties prom, bet dusmas ņēma virsroku un gribēju dzirdēt vismaz dažas atbildes. – Es negribu būt kopā ar cilvēku, kas ir slimīgi greizsirdīgs un nespēj uzticēties man pat tad, kad esmu kopā ar draugiem.

–Tas bija pārpratums. – Viņa taisnojās. – Turpmāk varēsi tikties ar Matiasu, cik bieži vien gribēsi un es jums netraucēšu.

–Kas tev liek domāt, ka mūs vēl saistīs kaut kāds „turpmāk”? Nekāda turpmāk nebūs! Kas notika vienreiz, notiks arī otrreiz un es nemeklēju morālu teroru.

–Nolādēts! – Viņa apsēdās uz gultas malas un izlaida pirkstus caur matiem. – Tu esi tāds āzis. Kāpēc tu nevari dot otro iespēju?

–Tāpēc, ka negribu.

Adele novilka džemperi, tad bikses un piecēlās kājās. Viņai mugurā bija tikai melna mežģīņu veļa. Viņa atāķēja vaļā krūšturi, atklādama savas plaukstas lieluma krūtis.

Viņa pieplaka manai mutei un iegrūda mani gultā.

Šķita, ka kaisle aptumšoja manu saprātu un izdzertais alus mazliet laupīja loģisko domāšanu. Ļāvos mirklim un drīz jau bijām pavisam kaili gultā.

Attapos pēc stundas, guļam blakus Adelei. Viņa aizsmēķēja cigareti un piedāvāja ievilkt pāris dūmus arī man, bet es atteicos.

–Tā bija kļūda. – Sāku steidzīgi ģērbties un palagos noslaucīju nosvīdušo pieri. – Mums nevajadzēja to darīt.

–Den! Ko tu ar to gribi teikt? – Adele bija sašutusi un pieslējās gultā sēdus. – Tev tas neko nenozīmēja?

–Adele, tā nevar! Mums nekas nesanāks un man to vajadzēja saprast jau kopš dienas, kad sāku ar tevi tikties. – Aizpogāju kreklu un atglaudu matus no sejas.

–Labi, vācies pie sava geju drauģeļa un liec mani mierā. – Pirmo reizi redzēju šo meiteni raudam.

Biju apģērbies un nolēmu neuzkavēties guļamistabā vēl ilgāk, – gadījumā, ja nu Adele sadomā uzburt publisku drāmu.

–Nē, Adel, liec tu mani mierā! – Uz atvadām piebildu un devos prom.

Aiz sevis aizvēru durvis.

Nonācis pirmajā stāvā, meklēju Elisu un Matiasu. Manīju, ka viņi dejo zāles vidū, pacēluši gaisā alus glāzes.

Manas prombūtnes laikā lielākā daļa bija paspējuši pamatīgi piedzerties. Pirms došanās prom gribēju atvadīties no draugiem.

Visi uzskatīja par pienākumu spiesties cieši klāt un reizē pamanījās arī aplaistīt mani ar alu. Nonācu līdz Matiasam un Elisai, bet mani šokēja nevis viņu smagā dzēruma stadija, bet tas, ka drauga mati nebija zaudējuši veidojumu un turējās kā vienots veselums.

Tajos matos noteikti ir betons vai ģipsis.

            –Es došos prom. – Apķēru draugus un centos izspiest smaidu. – Jautri pavadiet laiku!

Šķita, ka abi runā nesaprotamā valodā, tāpēc necentos nemaz ielaisties sarunās.

Gaiss ārā bija spirdzinoši vēss un, ejot uz mājām, izsmēķēju desmit cigaretes pēc kārtas.

Jutu, ka kuņģī iedur asa sāpe un pārņem nelabuma vilnis. Atbalstījies pret daudzstāvu mājas ēku, sāku vemt. Bija sajūta, ka kuņģis apmetis vairākus kūleņus un tagad grib izrāpties ārā pa muti.

Tonakt ar savu kuņģi un dzīvību palikām sasaistīti kopā un cerēju, ka tā tas būs uz ilgu laiku.

Sešpadsmitā nodaļa

Brīžiem pārņem sajūta, ka, jo vairāk emocijas tevi pārpilda, jo tukšāks jūties. Tā es šodien staigāju un pat īsti nezināju, ko vēlos – piebēru pilnu bļodu ar kartupeļu čipsiem, bet, kad apsēdos, lai tos ēstu, apetīte pazuda. Arī kafijai ļāvu atdzist un izsmēķētās cigaretes uzdzina tikai nelabumu.

Pirmā skolas diena pēc mežonīgās nedēļas nogales šķita samērā skaļa, jo līdz tenkotājiem bija nonākusi jaunākā informācija par Simonas ballīti. Tie, kas uz burziņu nebija ielūgti, izplatīja visnekrietnākās baumas un pat nepapūlējās noskaidrot vai kaut nieks no teiktā ir patiesība. Dažas meitenes manā virzienā raidīja samērā naidīgus skatienus un varēju apzvērēt, ka dzirdēju tekstus, kas ietvēra sevī vārdu salikumu „viņš pārgulēja ar Adeli un tad viņu pameta.” Nezinu, kā tāda informācija bija nonākusi līdz Īstonas jaunajai tenku vāceļu paaudzei, bet šīs baumas bija tīra un balta patiesība.

Šķita, ka paiet ir daudz grūtāk, ja tev ir pievērsti apkārtējo skatieni – šķita, ka tie spēj gājēju paklupināt un tāpēc jutos ārkārtīgi neveikli. Tomēr zināju, ka patvērumu skolā neradīšu nekur, jo klasē mani gaidīja viena no šo tenku vaininiecēm. Nezināju kā izturēties – draudzīgi meiteni pasveicināt, atvainoties vai vienkārši ignorēt un novelt vainu uz izlietoto alkohola daudzumu?!

–Sveiks!  – Tomass mani sveicināja, kad iegāju klasē. Draugs sēdēja uz galda un bezrūpīgi šupoja kājas. – Kā gāja pie Simonas?

–Beidz ņirgāties! – Atcirtu un devos uz savu vietu.

Vai Tomasam patiešām vajadzēja mūsu draudzību iemīdīt vēl dziļāk dubļos?! Ja vien es būtu fiziski spēcīgāks par draugu, tad nekavējoties būtu triecis dūri tieši viņa sejā, bet sapratu, ka reālajā situācijā Tomass mani izklapētu kā gaļas gabalu. Jutu kā dusmu karstums caurstrāvo ķermeni un man sāka svīst plaukstas, tāpēc nācās tās slaucīt bikšu starās ik pēc pāris minūtēm.

Pārlaidu skatienu pār klasi un pamanīju, ka Adele vēl nebija ieradusies. Cerēju, ka viņa nav izdarījusi neko muļķīgu, jo tad tiktu vainots es, kaut gan neko tik šausmīgu nebiju izdarījis. Pārgulēšana astoņpadsmit gadu vecumā ir tikpat ierasta lieta kā alkohola lietošana un smēķēšana.

Atskanēja zvans un klasē ienāca skolotāja, bet tikai pēc piecām minūtēm viņai sekoja arī bariņš meiteņu, – viņu vidū bija arī Adele. Viņa bija pamatīgi uzcirtusies – mati ieveidoti, mugurā mežģīņu legingi un balta, pieguloša minikleita. Nekad nebiju redzējis, ka viņa ikdienā būtu tā saposusies. Pat Simonas ballītē viņa ieradās kā tāda parasta lauku meitene.

–Bija jautri, es ballītes beigās pat mazliet pabiju divatā ar Čārliju. – Adele to izteica tik skaļi, ka tas izklausījās pēc publiska paziņojuma visai klasei. – Prieks, ka Simona viņu ielūdza uz ballīti, kaut gan viņš jau divus gadus mācās koledžā.

–Un? – Divas meitenes vienlaicīgi iesaucās. – Kāds viņš bija?

–Mēs jau uzreiz nepārgulējām. – Adele iesmējās un it kā nejauši palūkojās tieši man sejā. – Bet viņš ir foršākais puisis, kādu jebkad esmu satikusi.

Tu to dari tikai, lai mani sāpinātu, bet man nesāp. Nemaz. Nemaz. Nemaz. Pat ne mazdrusciņ.

            Sapratu, ka viss šis teātris ir tikai samērā banāls meiteņu gājiens, lai parādītu man to, ko esmu zaudējis un to, cik ļoti labi Adelei klājas arī bez manis. Nolēmu, ka atļaušu viņām papriecāties, ja jau tik teatrāli tiek demonstrēta tāda vēlme.

Vienaldzība vismaz palīdzēja koncentrēties uz stundas tēmu un beidzot nonācu pie secinājuma, – ja rūpīgi klausās tajā, ko saka skolotāja, tad var arī kaut ko iemācīties. Vienas stundas laikā biju kladē pierakstījis vairāk nekā iepriekšējo divarpus mēnešu laikā. Klades stūrus biju nežēlīgi apzīmējis un veicis dažas piezīmes sev, – piemēram, biju aprēķinājis, cik ātri varētu sakrāt piecsimt eiro, īpaši neierobežojot savus ikdienas tēriņus. Tā kā vairs neplānoju tikties ar Adeli, tad arī izdevumi par randiņiem vairs nebija nekāda problēma. Varbūt izdosies vajadzīgo naudu sakrāt krietni ātrāk nekā cerēts, bet par vienu biju drošs – pirms Ziemassvētku brīvlaika nauda jau būs man kabatā. Galvenais – nevajadzētu tēti informēt par to, ka ar Adeli viss cauri, jo tad pastāvētu iespējamība, ka kabatas nauda tiktu samazināta līdz agrākajiem piecdesmit eiro.

Nodarbība paskrēja nemanot un nemaz necentos būt pirmais, kurš tiek laukā no klases. Ļāvu, lai man garām paiet Adeles atbalsta grupa un pārējie klasesbiedri, kamēr es lēnām un uzmanīgi saliku mantas somā. Piecēlos kājās un pamanīju, ka neesmu vienīgais, kas palicis klasē.

–Vai tad tev nebija jāpavada sava draudzene uz nākamo nodarbību? – Tomasa balss skanēja kā smilšpapīrs.

Jau grasījos iet prom, kad spēcīga roka ietriecās man krūtīs, apturēdama mani.

– Paņirgājies un pietiek. Varbūt vēl iesit man pa seju, atspārdi mani un salauz kājas.

–Tu taču zini, ka negribēju par tevi ņirgāties. – Šķita, ka draugs gribēja atvainoties, bet tieša, nepārprotama atvainošanās neplūda pār viņa lūpām. – Tā vienkārši nejauši sanāca.

–Jā, tiešām tev forši sanāca. – Atcirtu un tīšuprāt ar plecu pagrūdu draugu un biju ārā no klases.

Pusdienlaikā sekoja atklājums, ka man nemaz tik daudz draugu nav, jo sēdēju pie galdiņa viens pats.

Nenodedzini tiltus, pirms neesi uzbūvējis jaunus. Teica kāda klusa balstiņa manā galvā un es gribēju, lai tā aizver savu muti.

Apetīte ātri pazuda un bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu neskarto cepeša gabalu un frī kartupeļus miskastē.

Skolas grīdas šodien smirdēja pēc hlora un sāku prātot par to, vai tik apkopējas pienākumos nav tāds punkts kā: „darīt visu iespējamo, lai skolēniem būtu pēc iespējas mazāka vēlme ilgstoši uzturēties gaiteņos.” Pagaidām bija sajūta, ka viss tiek slidināts, smirdināts un padarīts iespējami neomulīgs.

Izlavījos ārā no skolas un ieelpoju rudenīgo gaisu. Manīju, ka apkārt neviena nav. Šajā laikā visi vēl ēda pusdienas un arī pēc maltītes ieturēšanas reti kurš vēlējās doties ārā – aukstajā, mitrajā rudens gaisā.

Izvilku no skolas somas cigarešu paciņu un aizlavījos aiz sporta zāles. Aizdedzu cigareti un vilku dūmus plaušās, cerēdams, ka nikotīns kaut kādā veidā aizgaiņās grūtsirdību un vientulības sajūtu. Šodien nemanīju nevienu aiz sporta zāles, kaut gan šī vienmēr bijusi populārākā vieta, kurā uzvilkt dūmu. Biju nosmēķējis jau pus cigareti, kad dzirdēju, kā kāds noklepojas. Šī skaņa lika izskriet šermuļiem caur kauliem. Acumirklī nometu cigareti zemē un uzkāpu tai virsū ar savu pelēko ASOS kedu un cerēju, ka oglīte nepārdedzinās apavu plāno zoli. Tikai dūmus gan nebija kur likt, tāpēc centos tos izpūst caur degunu, cerot, ka tas neizskatīsies tik uzkrītoši. Rezultātā atgādināju dusmās šņācošu vērsi.

Manā priekšā parādījās garš stāvs. Caur dūmiem saskatīju baltu kreklu bez piedurknēm, kas piekļāvās krūšu muskuļiem un pelēkas sporta bikses, kas plīvoja vējā. Tas varēja būt tikai viens cilvēks.

–Treneri Hačerson! – Drebelīgā balsī uzrunāju vērotāju. – Prieks jūs redzēt.

–Tu taču neuzskati mani par muļķi, Den, vai ne? – Viņš pienāca man tuvāk un ar kāju uzspēra man pa kedu, atklājot izsmēķi. Viņš to pacēla rokās un rādīja man kā vērtīgu trofeju. – Es negribu tevi atrunāt no smēķēšanas ar sarežģītu morāļu palīdzību.

Trenera acu skatiens palika piekalts man un šķita, ka viņš grib, lai tagad runāju es.

–Jūs taču atļausiet man piedalīties „Sadraudzības spēlēs”? – Pirmo reizi izjutu patiešām lielu degsmi šajās spēlēs piedalīties, jo tā bija mana pēdējā iespēja vidusskolas laikā pierādīt, ka es esmu kaut kas. – Jūs taču saprotat. Pēdējais gads un mana pēdējā iespēja izcīnīt medaļu.

Šķita, ka Hačersonam ir grūti pieņemt lēmumu. Viņš ilgi skatījās uz izsmēķi un kaut ko nesaprotami murmināja.

–Vispār jau man nebūtu nekāda skāde, ja es tevi izslēgtu no sportistu vidus. – Viņš nometa izsmēķi man pie kājām. – Šogad Īstonu „Sadraudzības spēlēs” barjerskriešanas disciplīnā taču varētu pārstāvēt arī Matiass, patiešām liels talants, starp citu.

–Es saprotu. – Nopūtos un bija vēlme izvilkt vēl vienu cigareti un to izsmēķēt, lai nomierinātu nervus.

–Bet kādu gan labumu es iegūšu, ja liegšu tev dalību spēlēs?! – Viņš izrāva no mana tvērienu somu un sāka to pērmeklēt, līdz atrada paciņu, kuru tik ļoti kāroja atrast. – Esmu vīlies.

Nespēju neko pateikt, tikai klusēju.

–Atļaušu tev piedalīties spēlēs, ja apsolīsi, ka vairs nekad neredzēšu tevi smēķējam.

–Apsolu. – Paņēmu no trenera rokām savu somu un pārmetu to pār plecu.

–Tavi rezultāti ir krietni sliktāki par Matiasa sniegumu un tu nevari atļauties smēķēt, jo neesi izcils sportists. – Pirmo reizi no trenera Hačersona dzirdēju tik skarbu kritiku, kas vērsta manā virzienā. – Tu sasniegsi labu rezultātu tikai tad, ja to vēlēsies stiprāk par dienišķā dūma ievilkšanu.

Hačersons taču bija tas, kas man ieborēja to, ka es varētu sportā sasniegt lieliskus rezultātus. Tagad viņš apgalvoja, ka nemaz tik spīdošs neesmu. Varbūt tā bija kāda īpaša taktika – teikt, ka neesi tik labs, lai dziļi zemapziņā plauktu spītības iedīglis?!

–Paldies, trener! – Gribēju pēc iespējas ātrāk tikt prom no viņa uzmanības loka.

–Bet atceries, ja pieķeršu tevi otro reizi, tad nodošu skolas direktorei un izslēgšana no sportistu vidus kalpos tikai kā soda papildinājums. – Viņš piegāja man pavisam tuvu klāt un uzsita pa plecu. – Es zinu, ka tu esi lāga puisis, Den.

–Heh. – Tik neveikli nebiju juties sen. – Vēlreiz paldies! Es nu labāk iešu.

Gribēju skriet prom no sporta zāles sniegtās ēnas un aizvēja, bet par spīti visam, vēlējos arī saglabāt šķietamo mieru.

Nožēloju, ka šodien nebiju līdzi paņēmis smaržas vai košļājamo gumiju, jo nākamā nodarbība bija franču valoda. Sēdēju blakus Reičelai, – vismaz simts kilogramus smagai meitenei, kura bija apveltīta ar absolūto ožu un nemitīgi sūdzējās skolotājai, ja kādu dienu nebiju nomazgājies vai arī pirms vairākām stundām biju smēķējis.

„Skolotāj, Dens smird pēc siera!” vai „Skolotāj, Denam somā smird sporta drēbes!” Tās bija tikai parastās Reičelas vaimanas, tomēr es nesūdzējos par to, ka meitene stundas laikā mielojās ar šokolādes batoniņiem un aizņēma vismaz divas trešdaļas sola, atlicinot man pavisam niecīgu galda daļu.

Klasesbiedri vienmēr Reičelu apsmēja un meitenei bija tikai divas lietas, kas sniedza baudu – ēšana un sūdzēšanās par mani. Tāpēc nolēmu, ka ļaušu klasesbiedrenei izbaudīt abus šos priekus.

Turpinājums sekos…

“Džia” – traģisks dzīvesstāsts, kas atnesa Džolijai pirmos lielos panākumus


1998. gada filma „Gia” jau ilgu laiku saistīja manu interesi – lielākoties tāpēc, ka filmas pamatā ir stāsts par reālu sievieti, pasaules pirmo supermodeli – Džiu Karandži. Filmas kodols nav Džias fenomenālie panākumi modeļu biznesā vai spēja mainīties, bet gan viņas traģiskais dzīvesstāsts.

Kas bija Džia? Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Džia bija pasaulē zināma supermodele, kura kļuva par modes pasaules sensāciju. Viņas dzīvesstāsts tiek apspriests arī mūsdienās, bet viņas skaistums ir neaizmirstams.

Fotogrāfi viņu mīlēja, jo Džiai piemita talants, kāds nebija nevienai tā laika modelei – lielākā daļa tā laika modeļu bija tikai skaisti ģīmīši, nekas vairāk, bet Džia bija cilvēks ar tūkstoš sejām. Pieļauju, ka šis talants modelei bija iegūts īsās, bet smagās dzīves laikā. Runā, ka Džia bērnībā tikusi izvarota un nemitīgas sāpes sniedza problemātiskās attiecības ar māti un arī neveiksmes mīlestībā.

Tagad parunāsim par filmu! Es gan neteiktu, ka šī lente ir kaut kas izcils un ģeniāls, bet man tā patika un pat ļoti. Džiu filmā atveido divas aktrises – Mila Kunisa (Džia bērnībā) un Andželīna Džolija (pieaugusī Džia). Šī bija viena no retajām filmām, kurā man patika Džolijas veikums – absolūti neesmu skaistās aktrises talanta fans, bet Džias lomu viņa atveidoja izcili. Es noticēju tam, ka Džolija nav Džolija, bet gan Džia – panākumu apreibināta sieviete, kura, meklējot mīlestību, pazūd narkotiku atkarības gūstā.

Filmā netiek slēpts tas, ka Džia bija lesbiete – modeles draudzene bija fotosesiju grimētāja Linda. Abu sieviešu mīlestība bija sarežģīta, jo Džias atkarība no narkotikām, īpaši no heroīna, radīja galvenās nesaskaņas abu attiecībās.

Filma parāda arī to, kā modes pasaule sagremo un izspļauj mēslainē cilvēkus, kas tai vairs nav vajadzīgi. Tā notika arī ar Džiu – 24 gadu vecumā modes pasaule sāka viņu ignorēt un, nespēdama pārtraukt narkotiku lietošanu, modele nonāca slimnīcā, kur viņai atklāja HIV vīrusu. Džia saprata, ka viņas dzīve tuvākajā laikā pārtrūks… 1986. gada 18. novembrī , 26 gadu vecumā, Džia nomira un modes pasaule šo notikumu ignorēja, pierādot to, ka modes mašinērijai vajag tikai jaunos, skaistos un veselos…

Foto: Leģendārais „Cosmopolitan” vāks. Džias rokas saliktas aiz muguras, lai slēptu adatas dūrienu pēdas.

Filmā ir daži skaisti citāti, īpaši patīk teksts, kuru fotogrāfs Frančesko velta Džiai fotosesijas laikā: „This is life, not heaven. You don’t have to be perfect.

Un šķiet, ka šis ir mans mīļākais citāts no filmas: You know what I think? I think there’s a reason for everything. And I think that there’s a plan for everyone. And I think that God has a big plan for me. Just not in this life.

Bet te viņas mīļotās Lindas teiktais, kas ideāli raksturo to, kāda bija Džia: „She was like a puppy. She was like… love me, love me, love me, love me… and I did. I Did. I did right away. She was my lover. The only person I really loved.

Protams, katrs var izdarīt savus secinājumus par to, kāpēc Džia lietoja narkotikas un secināt, vai viņa bija dziļi traģisks tēls vai arī vienkārši izlaidīga sieviete… Es sliecos domāt, ka Džia lietoja narkotikas, lai izbēgtu no kaut kā – sāpēm, atmiņām, nomācošām domām, kas viņu vajāja…

VĒRTĒJUMS: 7/10

Te arī filmas traileris: 

Trilleris, kas neatstāj vienaldzīgu – “Erebos”


 Sākšu jau ar to, ka grāmatas “Erebos” izvēle bija nejauša, – jo meklēju grāmatu, kuru sarakstījis vīrietis, – sieviešu sarakstītās grāmatas mani jau bija nogurdinājušas. (Neesmu seksists, bet atzīstiet, ka jebkurai autorei – sievietei galvenais grāmatā ir mīlestība! (Par šo tēmu es noteikti negribēju lasīt šoreiz.)) Grāmatu izlasīju trijos piegājienos un pēc pirmā priecājos, cik grāmatai vīrišķīgs, patīkams stils un raksturs, bet tikai tad nolēmu izlasīt informāciju par grāmatas autoru. Biju pārliecināts, ka U. Poznanski ir vīrietis, bet tad lasu – URZULA (!) Poznanski. Tas laikam ir arī mans lielais kompliments grāmatas autorei – reti kura sieviete spēj uzrakstīt ko tik vīrišķīgu.

 

Pirms grāmatas lasīšanas gan nekādus izpētes darbus par autori vai pašu grāmatu neveicu un silti iesaku arī jums darīt tāpat. Kāpēc? Rakājoties pa Wikipēdiju varat izlasīt arī ko tādu, kas mazinās pārsteiguma efektu, kad lasīsiet grāmatu. Grāmata ir ievērojama jau ar to vien, ka tajā ir apkopoti vairāki žanri un pēc izlasīšanas grūti saprast, kas tad īsti tas ir? Trilleris, fantāzija, jauniešu literatūra, zinātniskā fantastika vai parasts jauniešu romāns? Vairāk gan sliecos domāt, ka tas ir jauniešu trilleris ar zinātniskās fantastikas piegaršu. Brīžiem gan šķiet, ka šis darbs iekļauj sevī arī šausmu romāna elementus.

 

Grāmata ir stāsts par jaunieti Niku, kurš spēlē basketbolu, cītīgi mācās ķīmiju un ir diezgan parasts sava vecuma puisis. Pēdējā laikā viņu sāk satraukt, ka uz sporta treniņiem neierodas viņa draugi un klasesbiedri arī pamazām kļūst dīvaini un noslēpumaini. Tomēr tam visam ir izskaidrojums, – kāds disks, kuru jaunieši viens otram nodod. Skolēni, kuri disku nav ieguvuši, nezina, kas tajā ir, tomēr vēlāk tiek noskaidrots diska saturs – tā ir spēle, par kuru nedrīkst stāstīt nevienam, pat tiem, kuri to jau spēlē. Kādu dienu arī Niks saņem savu diska eksemplāru un sāk spēlēt “Erebosu”, – tas ir kas tāds, ko viņš nekad agrāk nav spēlējis – vizuāli baudāma, reālistiska un šķietami dzīva spēle. Spēle ar laiku iegūst gluži spokainu veidolu, – jo tā sāk dot pavēles spēlētājiem, kuras jāizpilda nevis spēlē, bet gan reālajā dzīvē.

 

Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka šī grāmata jauniešos iedēsta iedīgli tam, lai viņi vēlāk kļūtu par kriminālromānu un trilleru faniem. Esmu lasījis daudzus trillerus un varu teikt, ka šis ir viens no labākajiem. Lasīju grāmatu un izjutu spēcīgu atkarību, – spēles raksturojumam un tās notikumiem veltīta vairāk kā trešā daļa grāmatas un jutos tā, it kā pats to spēlētu un, brīžos, kad Niks to nespēlēja, vēlējos, lai viņš to spēlē. Atkarību izjutu tik dzīvi, ka reizē jutu gan postu, gan laimi, ko sniedz šī spēle. Ja “Erebos” būtu reāla spēle, tad, nešaubieties, es tagad to spēlētu! (Par spīti tam, ka neesmu spēlējis videospēles jau 5 gadus.)

 

Domāju, ka šī grāmata uzrunās jebkuru pusaudzi un arī viņa vecākus. Iespējams, ka tad jaunieši “redzēs no malas” kā izskatās atkarības mākti cilvēki un sajutīs žēlumu gan par savu dzīvi, gan par saviem tuvajiem. Vecākiem “Erebos” varētu likt saprast to, ka atkarība no videospēlēm ir vairāk psiholoģiska, bet reizē arī fiziska – tāpat kā alkoholisms, narkomānija un atkarība no nikotīna, – bērniem ar šādām atkarībām vajadzētu palīdzēt, nevis uzreiz mesties nosodīt.

 

Šobrīd “Erebos” ir literatūras sensācija – starp visām vampīru, vilkaču un eņģeļu romancēm jaunieši velta laiku arī U. Poznanski grāmatai un atzīst, ka tā ir gluži vai narkotiska un izlasāma vienā vakarā. Domāju, ka lasītājs vidējais “Erebosu” titulēs kā savu 2011. gada Nr. 1. grāmatu. (Savā žanrā šī noteikti ir lieliska grāmata un man tikai prieks, ka jauniešiem ir arī tik aizraujoša un reizē ārkārtīgi jēgpilna literatūra.) U. Poznanski jauniešu literatūrai piešķīrusi jaunu, patīkamu dvesmu.

 

Ja latviski tiks izdots vēl kāds autores romāns, tad būšu pirmais, kurš pēc tā stāvēs rindā!

 

VĒRTĒJUMS: 9/10

Jauns romāns turpinājumos: “Bez jūtām”


Šī gada 11. novembris ir ļoti īpašs, jo veido skaistu ciparu virknējumu 11.11.11., tieši tāpēc nolēmu, ka man šī diena sev pašam jāpadara īpaša. Tad nu jāizpilda dotais solījums, jāpublicē jauns romāns turpinājumos. Par ko tas būs šoreiz? Mazliet pastāstīšu, bet jau šovakar varēsiet lasīt pirmo romāna nodaļu un uzzināt par ko tad būs romāns. 

Rakstot šo romānu, ietekmējos no filmām par narkotikām, seksu, slepkavībām, pagrimumu un cilvēka iekšējo pasauli. Vienmēr ir vilinājušas filmas par narkomāniem un prostitūtām – tā ir tāda kā miglaina, dūmos un baudā tīta pasaule ar saviem noteikumiem un savu maģiskuma devu.

Nekad neesmu nosodījis cilvēkus, kuriem ir problēmas ar atkarībām – mums katram ir kāda atkarība – alkoholisms, šopaholisms, seksaholisms, smēķēšana, zagšana, mīlestība, kafija, tenkošana utt. Atkarības ir daudz un dažādas, tomēr šis romāns bija kā atkāpe no jauniešu un fantāzijas literatūras, kurai tik ļoti biju pieķēries. Šis romāns ir domāts cilvēkiem, kam pāri astoņpadsmit un tādiem, kuri nebaidās no rupjiem vārdiem.

Ilgi gan domāju – publicēt vai nē, ko tādu, kas ir kā atkāpe pašam no sevis, bet tad sapratu – tā nav nekāda atkāpe. Šis romāns – “Bez jūtām” ir tas, kas es patiesībā esmu, – tas kā es vēlos izteikties literatūrā. Iespējams, ka šis ir pat pārāk maigs darbs un tālākā nākotnē augšu vēl vairāk un bailes no atklātības, vulgaritātes un patiesuma izzudīs pavisam. Šo darbu sākotnēji nebiju domājis publicēt, bet tad, kāda pastāvīgā bloga lasītāja deva man zaļo gaismu un teica, lai publicēju. Tad nu tā – šī nav pasaka, šis būs abstrakts pagrimums.

Tad nu tā – mazāk runas un ķeramies pie darbiem.

Tad nu tā – lai satiekas glamūrs, atkarības, sekss, cigarešu dūmi un slepkavības. Durvis uz manu jaunāko romānu ir pavērtas visiem.

Ceru, ka patiks un, ka lasīsiet!

Zem katras romāna daļas ir vārdi “Turpinājums sekos” – klikšķini uz šiem vārdiem un jaunā logā tiks atvērts nākamais romāna turpinājums. 

“Bez jūtām” – sākums

“Bez jūtām” – 2. turpinājums

“Bez jūtām” – 3. turpinājums

“Bez jūtām” – 4. turpinājums

“Bez jūtām” – 5. turpinājums

“Bez jūtām” – 6. turpinājums

“Bez jūtām” – 7. turpinājums

“Bez jūtām” – 8. turpinājums

“Bez jūtām” – 9. turpinājums

“Bez jūtām” – 10. turpinājums

“Bez jūtām” – 11. turpinājums

“Bez jūtām” – 12. turpinājums

“Bez jūtām” – 13. turpinājums

“Bez jūtām” – 14. turpinājums

“Bez jūtām” – 15. turpinājums

“Bez jūtām” – 16. turpinājums

“Bez jūtām° – 17. turpinājums

“Bez jūtām” – 18. turpinājums

“Bez jūtām” – 19. turpinājums

“Bez jūtām” – 20. turpinājums

“Bez jūtām” – 21. turpinājums

“Bez jūtām” – NOSLĒGUMS