atsauksme

Īsumā par aktuālajiem seriāliem


Jau sen esmu atmetis sev doto solījumu par neķeršanos klāt jauniem seriāliem, jo zinu, ka nespēju atturēties no šādiem kārdinājumiem, turklāt vainas apziņu nedaudz mazina fakts, ka seriālu skatīšanos parasti apvienoju ar treniņiem. Šoreiz pastāstīšu par četriem jauniem seriāliem, kas nonākuši manā jau tā garajā skatāmo seriālu sarakstā. 

Pirms sāku skatīties Deivida Ī. Kellija veidoto seriālu Big Little Lies, biju par to dzirdējis ļoti daudz slavinošu atsauksmju, kā arī četras Golden Globes balvas tā kontā un lieliskais aktieru sastāvs ir vērā ņemami kvalitātes rādītāji, tomēr seriāla skatīšanos nemitīgi atliku un tikai pēc blogera Andra ieteikuma nolēmu tam beidzot ķerties klāt. Kad biju noskatījies pēdējo pirmās sezonas sēriju, nodomāju: “Lūk, šādus seriālus vēlas redzēt cilvēki, kad sabiedrība runā par to, ka sievietēm biežāk jādod vadošas lomas filmās un seriālos.” Turklāt šis nav tikai sievietēm domāts seriāls par sievietēm, jo stāsts izstrādāts filigrāni un pasniegts tik saistoši, ka tā mērķauditorija ir katrs, kurš spēj novērtēt augsta līmeņa saturu. Jāatzīst, ka Big Little Lies saskatīju līdzības ar Marka Čerija radīto kulta seriālu Desperate Housewives, bet līdzības nav milzīgas, turklāt kvalitātes latiņu Kellijs uzstādījis daudz augstāk nekā Čerijs. Seriāla pamatā ir Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis “Apgāds Kontinents”. VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Kad sāku skatīties seriālu 9-1-1, kurā stāstīts par policistu, ugunsdzēsēju, paramediķu un glābšanas dienestu dispečeru ikdienu, nezināju, kas ir tā veidotāji, bet absolūti nebiju pārsteigts, kad uzzināju, ka tie ir Raiens Mērfijs un Breds Falčuks, kuri kopā strādājuši arī pie Glee, American Horror Story un Nip/Tuck veidošanas. 9-1-1 veidotāji palikuši uzticīgi ne tikai saviem iecienītajiem aktieriem (Konijai Britonai un Andželai Basetai), bet arī klišejām un banalitātēm, kuras bagātīgi iemūžinātas arī viņu iepriekš veidotajos seriālos. Lai arī seriāla ideja mani ārkārtīgi sajūsmināja un pat aizkustināja, izpildījums nav tas labākais – īpaši banāli šķiet izveidotie varoņi un viņu rīcība. Tas gan nenozīmē, ka 9-1-1 neturpināšu skatīties, jo tam ir arī labs potenciāls un daudz plusu. Piemēram, tajā atainotas pikantas, traģikomiskas, ironiskas, baisas un grūti izskaidrojamas situācijas, par kurām senākā un nesenākā pagātnē esam lasījuši medijos. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un sarakstā vēl viens Raiena Mērfija radīts seriāls. Ja American Crime Story pirmajā sezonā Mērfijs skatītājiem izstāstīja stāstu par O. Dž. Simpsona tiesas prāvu, kas ir viena no Amerikas vēsturē visvairāk apspriestajām tiesas prāvām, tad seriāla otrajai sezonai Mērfijs izvēlējies kādu mazāk zināmu notikumu – modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. American Crime Story: The Assassination of Gianni Versace viennozīmīgi ir viens no 2018. gada karstākajiem seriāliem, kuru noteikti nav noskatījusies vismaz viena persona: Džanni māsa Donatella Versače, kuru sāpina fakts, ka viņas brālis tiek atainots neatbilstoši tam, kāds viņš bija patiesībā. Par atainoto notikumu un personu atbilstību realitātei neesmu tiesīgs spriest, bet stāsts par sērijveida slepkavu Endrū Kunananu, kuru seriālā vienkārši fenomenāli atveido Glee zvaigzne Darens Kriss, ir patiešām aizraujošs un personīgi man līdz šim tas bija arī nezināms. Saprotu, kāpēc Donatella par šo visu nav sajūsmā, jo neviens nekad nepazīs viņas brāli tā, kā pazina viņa, bet jāatzīst, ka Mērfijs slavenā modes dizainera atainošanai seriālā veltījis patiešām cieņpilnu pieeju. Vismaz man, pateicoties Mērfija veikumam, radās iespaids, ka Džanni bijis patiešām sirsnīgs ģimenes cilvēks ar stingriem principiem. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Pagājušā gada nogalē filmu un seriālu straumēšanas vietne Netflix pārrakstīja kompānijas vēsturi, piedāvājot saviem skatītājiem pirmo oriģinālseriālu vācu valodā – Dark. Skatītāji tā īsti vēl nebija iepazinuši seriālu, kad tas jau tika salīdzināts ar populāro fantastikas seriālu Stranger Things un citiem sižetiski kaut nedaudz līdzīgiem seriāliem. Saprotu, kāpēc šie salīdzinājumi, jo neko absolūti nebijušu Dark nepiedāvā – tajā ir neizskaidrojama cilvēku pazušana, ceļošana laikā, ģimenes un savstarpējo attiecību drāmas, kā arī daudz kas cits vairāk vai mazāk jau redzēts. Lai arī biju noskaņojies šo seriālu iemīlēt, to izdarīt man ārkārtīgi traucēja samudžinātie varoņu raduraksti un attiecību līkloči, kas, protams, piešķir stāstam intrigu, bet vienlaicīgi arī pārmērīgi sarežģī skatīšanās procesu un neļauj skatītājam atslābt. Lielākie seriāla plusi noteikti ir aktieri, Eiropas kino tipiskais šarms un īstums, kā arī tumši valdzinošā noskaņa un dabasskati. VĒRTĒJUMS: 7/10

Un kuri ir tavi šī gada favorīt-seriāli? Varbūt arī tu skaties kādu no rakstā minētajiem seriāliem? 

Advertisements

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Kur smelties drosmi radošai dzīvei?


Daudziem no mums noteikti ir kāds radošs vaļasprieks vai varbūt pat maizes darbs, bet visām radošajām izpausmēm līdzi nāk kas tāds, kas pazīstams katram – šaubas. Vai manām radošajām izpausmēm ir jēga?! Vai tas, ko es daru, ir pietiekami labs?! Vai, darot savu hobiju, es neizniekoju laiku?! Grāmatā “Lielā burvība” uz šiem un citiem jautājumiem atbildes sniedz rakstniece Elizabete Gilberta. 

Gilberta ir cilvēks, kas par radošu dzīvi, lieliem panākumiem un neskaitāmiem atraidījumiem zina ļoti daudz, tāpēc viņa noteikti ir persona, kurā ir vērts ieklausīties, ja dzīvē vēlies ļauties savam sirds aicinājumam. “Lielā burvība” sarakstīta ar jauneklīgu vieglumu un pieaugušā viedumu, kas tiek nodots arī lasītājam, liekot viņam savu radošumu uztvert vieglāk: kā dāvanu un savas dzīves garšvielu, nevis kā mokošu misiju, kurā visa dzīve sastāv no uzupurēšanās un kalpošanas citiem. Lai arī Gilberta savā grāmatā nepasaka neko tādu, kas jau iepriekš nebūtu dzirdēts, viņas rakstītais jebkuram radošam cilvēkam liks atviegloti uzelpot, atkal iemīlēt savus vaļaspriekus un, iespējams, pat no jauna pievērsties savam dzīves aicinājumam, ja tas kādā dzīves posmā ticis pamests.

“Es cieši ticu, ka mums dzīvē jāatrod kāds darāmais, kas neļautu grauzt dīvānu. Vienalga, vai tas kļūst vai nekļūst par profesiju, mums vajadzīga kāda aktivitāte, kas paceļ pāri ikdienai un izved ārpus ierastās un ierobežotās lomas sabiedrībā (māte, darbinieks, kaimiņiene, brālis, priekšnieks u.c.)”

Šo noteikti nevajadzētu uztvert kā pašpalīdzības grāmatu, jo katrs, kurš kādreiz lasījis kaut vienu Gilbertas darbu, zina, ka viņa ir lieliska stāstniece un nekad savu viedokli nepasniedz kā absolūto patiesību. “Lielās burvības” mērķauditorija ir radoši cilvēki un īpaši šī grāmata patiks topošajiem, jaunajiem un esošajiem rakstniekiem, jo tā sniedz aizraujošu ieskatu grāmatu rakstīšanas un izdošanas pasaulē, bet tikpat labi tās auditorija ir katrs, kuram patīk izklaidējoši un jēgpilni stāsti. Tekstos brīžiem jūtams arī vīriešu dzīvesstila žurnāla GQ stils (Gilberta agrāk bija GQ žurnāliste): īpaši jau stāstā par to, kā Gilberta nakts vidū alkohola reibumā devās uz mežu, lai kopā ar vienu no saviem draugiem atdarinātu aļņu pārošanās saucienus un pārliecinātos, vai tie patiešām strādā.

Tikai tad, kad biju izlasījis grāmatu, aizdomājos par “Lielās burvības” vāka noformējumu un to, cik veiksmīgi tas izvēlēts, jo radošums – tas nav lāsts, bet kas tāds, kas piešķir dzīvei krāsas, neatkarīgi no tā, vai tu pats kaut ko radi, vai baudi lietas, ko radījuši citi. Gilberta uzsvērusi to, ka radošai dzīvei nav vecuma ierobežojuma, jo pēc pusmūža vecuma sasniegšanas tu droši vari pievērsties slidošanai, kā arī radošajām izpausmēm nav robežu, jo tu vari kļūt kaut vai par cilvēku, kurš atdarina aļņu pārošanās saucienus.

Protams, ne visam, ko raksta Gilberta, es simtprocentīgi piekrītu (piemēram, par radošuma saistību ar ciešanām, jo, manuprāt, īpaši rakstniekam jābūt diezgan bagātīgai dzīves pieredzei, arī negatīvai, lai viņš spētu ticami rakstīt par smagiem tematiem), bet radošums ir dažāds un Gilberta savas domas ir brīnišķīgi pamatojusi.

“Mākslinieks, kurš ir alkoholiķis, ir mākslinieks par spīti savam alkoholismam, nevis pateicoties tam.”

“…radošums galu galā ir dāvana radītājam, nevis dāvana publikai.”

“To, ko cilvēks dara mīlestības dēļ, viņš darīs jebkurā gadījumā.”

“Lielā burvība” ir kā iedrošinājums un spēriens pa pakaļgalu jebkuram radošam cilvēkam, jo parāda radošumu daudz gaišākā, krāšņākā un arī mistiskākā gaismā. Turklāt tā atgādina: lai dzīvotu radoši, tev nav jāpamet savs darbs un jāpieprasa savam radošumam finansiāls nodrošinājums, jo tādējādi tu vari nogalināt prieku, ko tev sniedz tavs sapnis.

“Tēvs nepameta darbu, lai sekotu sapnim; viņš vienkārši iekļāva sapni savā ikdienas dzīvē.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. 

Sauc mani savā vārdā


Viena no 2017. gadā visvairāk apspriestajām filmām pavisam noteikti bija Lukas Gvadanjīno režisētā “Sauc mani savā vārdā” (Call Me by Your Name), kuras pamatā ir rakstnieka Andrē Asimana tāda paša nosaukuma romāns. 

Atceros, ka dienā, kad uzzināju, ka tiks ekranizēta A. Asimana grāmata Call Me by Your Name, nodomāju, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās no režisora puses, un pie vainas nebija grāmatā iekļautie temati, kas 21. gadsimta literatūrā un kino jau sen vairs neskaitās skandalozi, bet gan tas, ka grāmata vairāk ir par sajūtām, ne par notikumiem, tāpēc kustīgajās bildēs grūti pārvēršama. 2007. gadā, kad grāmata tika izdota, tā nokļuva New York Times, San Francisco Chronicle, Washington Post, Chicago Tribune un Seattle Times gada labāko grāmatu sarakstos, bet es līdz tās lasīšanai nonācu tikai 2015. gadā un jāatzīst, ka nebiju par to sajūsmā. Jā, grāmata ir ļoti meistarīgi sarakstīta un tās varoņi ir ļoti dzīvi, bet dažbrīd rakstītais mani garlaikoja, tāpēc arī uz filmu neliku pārāk lielas cerības. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās komplimentu lavīna, kura vēlās “Sauc mani savā vārdā” ekranizācijas virzienā un šī lavīna turpinās joprojām, solot aizstumt filmu līdz pat “Oskariem”

Filmas darbība norisinās 1983. gada Ziemeļitālijā, kur kādā skaistā lauku villā satiekas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotejs Šalamets) un par viņu krietni vecākais Olivers (Ārmijs Hamers), kurš ieradies Itālijā, lai strādātu pie akadēmiska pētījuma un pildītu Elio tēva asistenta pienākumus. (Grāmatā minēts, ka Olivers ir 24 gadus vecs, bet filmā Hamera atveidotais varonis atstāj trīsdesmitgadnieka iespaidu.) Filmas sākumā abu galveno varoņu starpā valda spriedze un šķiet, ka viņiem ir diezgan labs topošo ienaidnieku potenciāls, bet, turpinot pamazām atšķetināt sižetu, atklājas, ka aiz spriedzes slēpjas savstarpējas simpātijas, kuras abi centušies slēpt. Elio, apzinoties savu seksualitāti, izjūt gan bailes, gan dažbrīd riebumu pret sevi, bet Olivers, baidoties no sabiedrības attieksmes un tā, ka varētu jauniņo Elio samaitāt, nesekmīgi cenšas pretoties pievilkšanās spēkam, kas saista viņu un Elio. Skatoties filmu, noteikti jāņem vērā, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, ne par divdesmit pirmo gadsimtu.

Foto: Kadrs no filmas.

Gvadanjīno režija šajā filmā ir tik brīnišķīga, ka pēc “Sauc mani savā vārdā” noskatīšanās rodas vēlme noskatīties katru viņa režisēto filmu. Ekranizēt grūti ekranizējamu grāmatu, turklāt panākt, ka filma ir daudz labāka par grāmatu – tas, manuprāt, ir izcilības rādītājs. Runājot par aktieriem, jāsaka, ka biju ļoti patīkami pārsteigts. Hameru esmu redzējis nelielā lomā M. Čerija seriālā “Bīstamās mājsaimnieces” un Toma Forda 2016. gada filmā “Nakts dzīvnieki”, bet Šalamets man bija jaunatklājums, jo par viņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Mazpazīstamu aktieru izvēle nākusi filmai par labu, jo skatītāji visu uzmanību var veltīt smeldzīgajam stāstam un lieliskajam filmas veidotāju darbam. Nav tāda aktiera, kura veikums šajā filmā būtu vērtējams kā vājš vai pat viduvējs, bet īpaši gribu izcelt 22 gadus veco Šalametu, kuram par savu sniegumu pelnīti tiek prognozēta pat “Oskara” nominācija. Neatkarīgi no tā, vai Amerikas Kinoakadēmija Šalametu pagodinās ar nomināciju vai nē, viens ir skaidrs – par viņu tuvāko gadu laikā mēs dzirdēsim daudz un bieži. Pieminēšanas vēta noteikti ir arī aina ar Elio tēva (Maikls Stūlbergs) monologu, kura izpelnījusies daudzu kinokritiķu slavas dziesmas.

Foto: Kadrs no filmas.

“Sauc mani savā vārdā” ir lēna filma, kas dažus skatītājus varētu garlaikot, bet šis nesasteigtais stāstījums rada sajūtu, ka tu esi šo filmu nevis noskatījies, bet piedzīvojis. Gvadanjīno nav izmantojis tradicionālo filmu uzbūves shēmu, kurā ir labie un ļaunie varoņi, viss ir saplānots līdz pēdējai sekundei un stāsta varoņiem jāatrisina milzīga problēma, cīnoties pret kādu konkrētu ļaunumu, un tieši tas padara šo filmu tik īpašu. Filmas režisors izvairījies arī no atklātu seksa ainu (konkrēti starp Elio un Oliveru) iekļaušanas filmā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizs solis, jo tādējādi tiek paspilgtināta filmas varoņu starpā valdošo jūtu tīrība, kā arī skatītājiem “Sauc mani savā vārdā” ir vieglāk uztvert kā filmu, kuras robežas sniedzas daudz tālāk par LGBT tēmām. Šī filma ir par pirmās mīlestības radītajām sāpēm, pieaugšanu, laimes upurēšanu sabiedrībā noteikto normu vārdā, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, kā arī par savas seksualitātes apzināšanos, iepazīšanu un pieņemšanu.

Starp filmu un grāmatu ir daudz atšķirību, bet stāsta kodols no grāmatas ir veiksmīgi pārnests uz lielajiem ekrāniem. Viskrasāk atšķiras filmas un grāmatas beigas, jo grāmatas noslēgums aizsniedzas līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, kamēr filmas noslēgums norisinās neilgi pēc 1983. gada vasaras. Par spīti tam, ka grāmatas noslēgums ir gana saldsērīgs, filmas beigu versija to pārspēj un, pateicoties Šalameta sniegumam un Sufjana Stīvensa skaistajai mūzikai, to vēl ilgi nav iespējams izmest no galvas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Dažos teikumos par filmām #6


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros! 

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Subjektīvs atskats uz 2017. gada labākajiem albumiem


2017. gads bija gads, kurā literatūru noliku otrajā plānā un lielāko daļu uzmanības savā brīvajā laikā veltīju filmām, seriāliem, rakstīšanai un, protams, mūzikai, jo bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama. Šis gads mūzikas lauciņā bija patiešām brīnišķīgs, tāpēc katra gada mēnesim esmu izvēlējies vienu albumu – favorītu, kuru tajā mēnesī klausījos visaktīvāk. 

JANVĀRIS: Britu indie grupas Aquilo debijas albums Silhouettes,  kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 27. janvārī, manas simpātijas iekaroja jau tad, kad tas vēl nemaz nebija iznācis, jo singli, kas tika izdoti pirms 27. janvāra, lika nojaust, ka albums būs kaut kas patiešām ļoti īpašs. Un nojautas izrādījās pamatotas, jo Aquilo debijas albuma dziesmām piemīt spēcīgs miers, kas pārņem klausītāju savā varā un aizved pa atmiņu takām.

FEBRUĀRIS: Tā kā februārī netika izdots neviens albums, kuru uzskatītu par vienu no saviem gada favorītiem, tad mēneša albuma titulu piešķīru 2016. gada 21. oktobrī iznākušajam rokgrupas The Pretty Reckless trešajam studijas albumam Who You Selling For. Arī šajā albumā grupas soliste Teilore Momsena joprojām koķetē ar tēmām par elli un dvēseles pārdošanu, bet grupas mūzika ieguvusi lielāku brieduma pakāpi un atgādina kaut ko no old school rokgrupu gabaliem.

MARTS: 2017. gada 3. martā pie klausītājiem nonāca dziedātāja Eda Šīrana trešais studijas albums ÷, kurš lauza rekordus, skanēja gandrīz pilnīgi visur un pārņēma mūzikas topus tā, ka vadošajā desmitniekā bija atrodamas tikai dziesmas no šī albuma. Eds zina, kā radīt komerciāli veiksmīgas dziesmas un šo formulu viņš izmantojis arī strādājot pie šī albuma radīšanas. Tikai ar albumiem, kas izpelnās milzīgu popularitāti, parasti notiek viena ne pārāk laba lieta – tie tik ļoti tiek griezti pa riņķi, ka vienā mirklī tie ļoooti apnīk.

APRĪLIS: Tā kā aprīlis man palika bez mēneša albuma, tad aprīlim izvēlējos vienu no maijā iznākušajiem albumiem. Amerikāņu repera Logic trešais studijas albums Everybody pie klausītājiem nonāca 2017. gada 5. maijā un īpašu uzmanību tas izpelnījās, pateicoties singlam 1-800-273-8255, kurā runāts par cilvēkiem, kas vēlas šķirties no dzīves. Pasaulē, kurā vairums reperu dzied par vieglas uzvedības sievietēm, naudu un dārgiem auto, ir ārkārtīgi patīkami redzēt un dzirdēt tādus izpildītājus kā Logic, kas savām dziesmām izvēlas jēgpilnus tematus, kuri rada izmaiņas sabiedrībā un iedrošina uz pārmaiņām miljoniem cilvēku visā pasaulē.

MAIJS: Amerikāņu poproka grupas Paramore piekto studijas albumu After Laughter, kurš klausītāju vērtējumam tika nodots 2017. gada 12. maijā, pavisam noteikti esmu klausījies biežāk nekā jebkuru citu šajā topā iekļauto albumu. Daudzus grupas fanus pārsteidza Paramore jaunais skanējums, kuru grupas soliste Heilija Viljamsa raksturo ar frāzi “raudi cītīgi, dejo cītīgāk”, jo albumā depresīvi teksti sakausēti ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Savu salauzto sirdi Heilija kopā ar grupas biedriem pārvērtusi mākslā un radījusi albumu, kurā atrodamas atsauces uz astoņdesmito gadu populāro mūziku.

JŪNIJS: Angļu dziedātājas Duas Lipas debijas albums Dua Lipa, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, viennozīmīgi ir mans gada lielākais guilty pleasure mūzikā, par kuru patiesībā nekādu vainas izjūtu nejūtu, jo kurš gan šī gada laikā nav dungojis rindiņu “I’ve got new rules, I count ’em” no Duas līdz šīm populārākās dziesmas New Rules?! Gandrīz visas albuma dziesmas ir ārkārtīgi lipīgas un dziedātājas debijas platē atrodams pat duets ar Coldplay solistu Krisu Mārtinu, bet, manuprāt, lielu lomu Duas popularitātē spēlē arī tas, ka dziedātāja ir ļoti piezemēta un ārkārtīgi jauka gan pret faniem, gan pret savu komandu.

JŪLIJS: Amerikāņu dziedātājas SZA unikālo balsi iemīlēju jau tad, kad to pirmoreiz dzirdēju barbadosiešu dziedātājas Riannas dziesmā Consideration. Tolaik par SZA bija dzirdējis tikai retais, bet kopš 2017. gada 9. jūnija, kad dziedātāja izdeva savu debijas studijas albumu Ctrl, viss ir mainījies un viņa kļuvusi par vienu no gada aktuālākajām jaunajām māksliniecēm. SZA balsij ir šarms, kāds piemita aizgājušo desmitgažu soulmūzikas dziedātājām, un viņa šo dāvanu liek lietā, radot patiešām lieliskas RnB dziesmas, kuras vienkārši ir neiespējami noklausīties tikai vienreiz.

AUGUSTS: Amerikāņu rokgrupas PVRIS otrais studijas albums All We Know of Heaven, All We Need of Hell, kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 25. augustā, man bija viens no patīkamākajiem atklājumiem, jo līdz pat augusta sākumam par šo grupu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Albums ir vokāli, instrumentāli un saturiski spēcīgs – tajā saklausāma tāda kā pieradināta agresija, kura nav nogurdinoša, bet vienlaicīgi nav arī pārāk pieklusināta. Ne velti albuma nosaukumā minētas debesis un elle, jo šis albums ir kaut kas pa vidu abiem – dievišķi skaists un ellīgi sāpīgs.

SEPTEMBRIS: Mailiju Sairusu var mīlēt vai ienīst, jo šī amerikāņu dziedātāja reti kuru cilvēku pēdējo gadu laikā atstājusi vienaldzīgu, bet, šķiet, ka, izdodot savu sesto studijas albumu Younger Now, kurš iznāca 2017. gada 29. septembrī, Mailija atgriezusies pie savām kantrī mūzikas saknēm un padarījusi savu tēlu daudz mierīgāku, brīžiem pat nedaudz vecmodīgu. Younger Now viennozīmīgi nepārspēs 2013. gadā izdotā albuma Bangerz milzīgo popularitāti, bet tas nekādā ziņā nemaina faktu, ka šogad izdotais albums ir patiešām ļoti kvalitatīvs un tajā iekļautās dziesmas ir uzlādētas ar pamatīgu pozitīvisma devu.

OKTOBRIS: Amerikāņu grupas Bleachers otrais albums Gone Now, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, apvieno sevī divpadsmit dziesmas, kuras varu iztēloties skanam kādā ballītes ainā indie filmā. No manas mutes tas noteikti ir kompliments, jo man patīk indie filmas un nestandarta ballīšu mūzika. Albums ne tuvu nav perfekts, bet es to patiešām izbaudīju un dziesmas Hate That You Know Me un Don’t Take the Money gandrīz nekad nespēju noklausīties tikai vienreiz.

NOVEMBRIS: 2017. gada 3. novembrī pie mūzikas mīļotājiem nonāca britu dziedātāja Sema Smita otrais studijas albums The Thrill of It Allkurš izpelnījās dažādas atsauksmes, jo ir arī tādi mūzikas kritiķi, kas uzskata, ka Sems spēj radīt tikai viduvējas balādes un panākumus viņam nodrošina savdabīgā un ļoti spēcīgā balss. Jāatzīst, ka, klausoties The Thrill of It All, nekādus īpašos pārsteigumus nesagaidīju, bet, skatoties no otras puses, izpalika arī nepatīkami pārsteigumi un klausītāji saņēma veco labo Semu Smitu. Īpaši gribētu izcelt albuma fenomenālāko dziesmu No Peace, kurā Sems apvienojies duetā ar jauno dziedātāju YEBBA.

DECEMBRIS: Svinot sava piektā studijas albuma The Con desmito gadadienu, kanādiešu indie roka duets Tegan and Sara nolēma 2017. gada 10. oktobrī albumu izdot atkārtoti – šoreiz kā labi zināmo dziesmu kaverversiju albumu, kurā dzirdamas duetam mīļu mūziķu versijas par The Con albuma dziesmām. The Con X: Covers ir ļoti daudzveidīgs albums, jo tajā dzirdamas PVRIS, Bleachers, Sindijas Lauperes, CHVRCHES, Grimes, Paramore solistes Heilijas Viljamsas un citu grupu un dziedātāju versijas par The Con albumā iekļautajām dziesmām, no kurām vairākas pat pārspēj oriģinālu. (Burn Your Life Down Bleachers izpildījumā un Nineteen Heilijas izpildījumā man lika uzmesties zosādai un skriet skudriņām.)

Un kādu mūziku tu klausījies 2017. gadā? Kādi ir tavi favorīti un atklājumi mūzikā?