atsauksme

Stāsts par Holivudas aizkulisēm un maigo milzi Roku Hadsonu


Divdesmitā gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi kino industrijā ir manai sirdij vistuvākie, tāpēc pēdējo gadu laikā pastiprināti esmu pievērsies literatūrai, kas stāsta tieši par šo laika posmu Holivudā un arī ārpus tās robežām. Iepazīt šo posmu kino pasaulē, neizlasot neko par leģendāro aktieri Roku Hadsonu, laikam būtu neiespējami, tāpēc ķēros klāt 2004. gadā izdotajai biogrāfijai Rock Hudson: The Gentle Giant, kuru sarakstījis Deivids Brets. (Starp citu, tikšana pie šīs grāmatas ir diezgan sarežģīta, jo lielākajā daļā interneta veikalu tā ir izpārdota.)

Pirmā lieta, par kuru gribu paslavēt Bretu, ir tā, ka grāmatā aprakstītie notikumi ir izkārtoti hronoloģiskā secībā – sākot no Roja Šērera (Roka Hadsona īstais vārds) dzimšanas 1925. gada 17. novembrī, līdz pat viņa pāragrajai nāvei 1985. gada 2. oktobrī. Tas ievērojami atvieglo lasīšanas procesu, īpaši jau tiem lasītājiem, kuriem par Roka Hadsona dzīvesgājumu nav īpašu priekšzināšanu. Breta veikums nav nedz sauss faktu uzskaitījums, nedz pārlieku dzeltens klaču materiāls, jo diezgan labās proporcijās sabalansēti stāsti par Hadsona aktiera karjeru un gana vētraino privāto dzīvi.

Īpaši tiem, kas mīl lietot frāzi “Agrāk gan tā nebija!”, liels pārsteigums varētu šķist fakts, ka Hadsons savu karjeru sāka veidot caur gultu.

“…in Rock’s case, in common most of the graduates from the so-called “Henry Willson Academy of Glamour”, sex had been the motivating factor towards fame, and acting ability had been picked up along the way.” – 76. lpp

Hadsons kino pasaulē iekļuva, pateicoties savam izskatam un fiziskajiem parametriem, kā arī zināmā mērā viņš bija oportūnists (vismaz karjeras sākumā pavisam noteikti), jo nesmādēja Holivudas talantu aģenta Henrija Vilsona gultu, lai tikai tiktu pie iespējas piepildīt savu sapni par aktiera darbu. Tomēr nebija arī tā, ka viņš gaidīja, ka viss viņam tiks pienests klāt uz sudraba paplātes, jo talanta un pieredzes trūkumu Hadsons kompensēja ar ļoti smagu darbu un izcilu darba ētiku. Lempīgā un kautrīgā kravas mašīnas vadītāja Roja Šērera kļūšana par eleganto aktieri Roku Hadsonu pavisam noteikti ir viena no grāmatas aizraujošākajām daļām. Piemēram, interesants šķita fakts, ka Hadsons trenēja ne tikai savu stāju un aktierprasmi, bet arī vairāku nedēļu garumā kliegšanai veltīja trīsdesmit minūtes dienā, lai tikai iegūtu par pustoni zemāku balss tembru, kas labāk atbilda viņa izskatam.

Foto: Roks Hadsons un Elizabete Teilore

Par spīti tam, ka Hadsona aktiera talants ilgstoši tika apšaubīts, viņš paguva iekarot ne tikai skatītāju mīlestību, bet arī saņēma “Oskara” nomināciju kā labākais aktieris par lomu Džordža Stīvensa 1956. gada drāmā Giant.

“…for five years he had been little more than an over-hyped, studio-manufactured, and decorative B-movie actor, and not always a very good one.” – 135. lpp.

“Most people do not consider him a very accomplished actor, but I found him to be terribly hard-working, dedicated and very serious. – Robert Aldrich” – 140. lpp

Turklāt noteikti jāpiemin arī fakts, ka Hadsons bija komerciāli ļoti veiksmīgs aktieris – tik ļoti, ka viņš kopā ar aktrisi Dorisu Deju reiz paglāba kinostudiju Universal no bankrota.

“Lover Come Back, Rock’s second film with Doris Day, proved even more successful than Pillow Talk. Coming hot on the heels of Universal’s wave of second-rate productions and major flops, it saved the studio from bankruptcy.” – 143. lpp

Diemžēl Hadsonam privātajā dzīvē neveicās tik spoži kā profesionālajā karjerā, kas plaši atspoguļots arī Breta stāstījumā. Lai no sabiedrības slēptu savu homoseksualitāti, 1955. gadā Hadsons apprecēja sekretāri Filisu Geitsu, kura līdz pat savas dzīves beigām pastāvīgi nonāca pretrunās, stāstot par savu trīs gadus ilgo laulību ar Hadsonu: vienubrīd viņa apgalvoja, ka nav zinājusi par vīra homoseksualitāti pirms gredzenu mīšanas, bet jau nākamajā mirklī neapdomīgi izpļāpājās, ka par vīra orientāciju bija informēta jau pirms stāšanās altāra priekšā. Turklāt Geitsas stāstus vēl mazāk ticamus padara tas, ka ilgstoši tika baumots par pašas Geitsas netradicionālo orientāciju.

“In fact, she may have qualified as that rarest of species: the lesbian fag-hag.” – 99. lpp

Grāmatā atklāts arī tas, ka Hadsons par savu homoseksualitāti nav kaunējies, bet orientāciju slēpis tikai tāpēc, lai neizpostītu savu karjeru. Vieglums, ar kādu viņš uztvēra savu homoseksualitāti izpaudās bieži, arī brīdī, kad kāda viešņa vaicājusi Hadsonam, kāpēc viņa mājas masīvie drošības vārti stāv neaizslēgti, un aktieris uz jautājumu godīgi esot atbildējis šādi:

“Because if any good-looking guy decides he wants to fuck Rock Hudson, I don’t want him climbing the gates and wearing himself out first!” – 148. lpp

Foto: Roks Hadsons

Pats ievērojamākais skandāls Hadsonu piemeklēja viņa dzīves izskaņā un tas neapklusa vēl vairākus gadus pēc viņa nāves. 1984. gadā Hadsonam tika diagnosticēts AIDS. Savu slimību aktieris centās slēpt no apkārtējiem, bet viņa dzīvība strauji sāka dzist visu acu priekšā un vienmēr plecīgais Hadsons strauji zaudēja svaru, kas veicināja baumas par viņa veselības stāvokli. 1985. gadā, kad sabiedrībai beidzot tika paziņots, ka Hadsonam ir AIDS, viņš kļuva par pirmo tik augsta līmeņa slavenību, kam diagnosticēts šis imūndeficīta sindroms. Šim paziņojumam bija dažādas sekas – vairāki Hadsona paziņas izlikās, ka nav viņu pazinuši, bet citi par viņu runāja izvairīgi. Tiesa, bija arī uzticami draugi, kas viņu nepameta līdz pat nāves dienai – piemēram, aktrises Dorisa Deja un Elizabete Teilore, kā arī aktieris Džordžs Neiders un sekretārs Marks Millers.

Grāmatā īpaši uzsvērts tas, ka Hadsona diagnoze izgaismoja problēmas arī valstiskā līmenī: piemēram, to, cik homofobisks un AIDS krīzi ignorējošs tolaik bija ASV prezidents Ronalds Reigans. Hadsona nāve mainīja ne tikai to, kā Amerika attiecās pret AIDS epidēmiju, bet tā kalpoja arī kā simbols, jo neviens nespēja iedomāties, ka tik veiksmīgs, harizmātisks, bagāts, vitāls un šķietami nesalaužams vīrietis, kāds bija Hadsons, varētu inficēties ar HIV.

“Rock wasn’t a real strong personality. He was a gentle giant.” – 153. lpp

“All of those years I worked with him I saw him as big, handsome and indestructible. – Doris Day” – 256. lpp

“…someone famous had to succumb to the disease to make the public aware of a condition that should have been acknowledged years before.” – 322. lpp

Jāatzīst, ka grāmatas noslēgumu bija nomācoši lasīt, jo tajā tika atklāts, cik ļoti necienīgs bija Hadsona kremācijas process. Aprakstītā aina vairāk atgādina atvadas no mājdzīvnieka, ne no visā pasaulē mīlēta aktiera.

“Rock’s body was placed in a large cardboard box bearing his name, and unceremoniously and shamelessly rolled into the oven.” – 260. lpp

Foto: Dorisa Deja un Roks Hadsons

Grāmata nebeidzas ar Hadsona nāvi un kremēšanu, jo, pateicoties viņa AIDS diagnozei, aktieris joprojām netika likts mierā – Hadsona mīļākais Marks Kristians, kurš 1985. gadā par aktiera diagnozi uzzināja no televīzijas, sāka tiesāties ar Hadsona mantiniekiem. Viņš vēlējās piedzīt milzīgu kompensāciju par to, ka Hadsons apzināti esot pakļāvis viņu riskam inficēties ar HIV vīrusu. Grāmatā tiesas process aprakstīts plaši, kā arī stāstījumā iekļauti abu pušu argumenti un netīrie paņēmieni, tāpēc katrs lasītājs pats subjektīvi var izlemt to, kura pusē viņš vēlas nostāties.

Brets šajā grāmatā, manuprāt, ļoti objektīvi un cieņpilni iemūžinājis Hadsona dzīves esenci, neslēpjot viņa cilvēcīgās vājības, bet vienlaicīgi pieminot arī to, ka līdz pat pašām savas dzīves beigām leģendārais aktieris neaizmirsa, no kurienes nācis, un nekļuva augstprātīgs pret mazāk pieredzējušiem kolēģiem.

“I think he never forgot how hard it was for him the first time, and he wanted everybody to enjoy working as much as he did.” – 233. lpp

Ja gribat izlasīt tikai vienu grāmatu par Roku Hadsonu, tad šī būs īstā. Breta veikums ir vēstures liecība gan par AIDS krīzi astoņdesmitajos gados, gan par Holivudas aizkulisēm un zvaigžņu dzimšanu/radīšanu, gan par pašu Roku Hadsonu, kurš vairumam atmiņās vienmēr paliks kā liels, maigs milzis.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Ienirstot tumši valdzinošajā eiforijā


Mikroblogošanas vietnē Twitter pēdējo nedēļu laikā tik aktīvi un bieži jūsmoju par Sema Levinsona radīto jauniešu seriālu Euphoria, ka sapratu – drīz saviem sekotājiem apnikšu, kā arī apjautu, ka ar 280 rakstu zīmēm ir par maz, lai izliktu ārā visu, kas man sakāms par šo HBO seriālu. Tieši tāpēc atsauksme blogā ir tikai un vienīgi loģisks solis. 

Seriāla pirmā sērija pie skatītājiem nonāca 2019. gada 16. jūnijā un tā pārsteidza ar nefiltrētu un seksuāli uzlādētu saturu, kura dēļ noteikti atkārās ne viens vien žoklis, bet tikumīgākie skatītāji droši vien riebumā novērsās vai drudžaini taustījās pēc validola. Diemžēl tikumības sargus man jāapbēdina, jo visu astoņu sēriju garumā tiek runāts gan par seksu, gan par narkotikām, kā arī netrūkst ļoti grafisku ainu – piemēram, vēmekļos guļoša narkomāne, kailas krūtis, dzimumlocekļi un to bildes varoņu telefonos utt. Tomēr Levinsons šīs ainas seriālā nav iekļāvis tikai tāpēc, lai skatītājus šokētu, bet gan lai padarītu savu darbu maksimāli īstu un pietuvinātu realitātei, jo jauniešu dzīve taču nesastāv tikai no mācībām, vienradžiem un pastaigām ziedu pļavās. Nefiltrētās ainas seriālā iederas tik ļoti dabiski, ka jau pēc dažām sērijām skatītāji tām vairs nepievērš īpašu uzmanību, jo tās organiski saplūst ar stāstījumu, paspilgtinot ticamības momentu.

Foto: Euphoria meitenes Helovīna epizodes tērpos.

Katras sērijas (izņemot sezonas noslēguma sēriju) epicentrā ir kāds jaunietis: Rū (Zendaya), kura cieš no depresijas un smagas narkotiku atkarības, kas viņu reiz jau gandrīz ievedusi kapā; Neits (Jacob Elordi), kurš ir vardarbīgs manipulators un zelta puisēns no ietekmīgas ģimenes, kuras galva dzīvo dubultu dzīvi; Keta (Barbie Ferreira), kura pārvar savus kompleksus par svaru, apzinās savas seksualitātes spēku un sāk strādāt seksa video čatā; Džūlza (Hunter Schafer) – transseksuāla meitene, kura labprātīgi piekrīt destruktīvām īstermiņa attiecībām ar internetā iepazītiem vīriešiem, kā arī pamanās savaldzināt trauslo un atkarību mākto Rū; Medija (Alexa Demie), kura ir skaista, seksapīla un pašpārliecināta, bet nespēj izbeigt fiziski vardarbīgās attiecības ar Neitu; Kriss (Algee Smith), kurš cenšas piepildīt sava tēva sapni par veiksmīga amerikāņu futbolista karjeru, bet nespēj gūt vērā ņemamus panākumus ne futbola laukumā, ne attiecībās ar draudzeni Kesiju; Kesija (Sydney Sweeney), kura skolā izpelnījusies vieglas uzvedības meitenes slavu, bet patiesībā ir ļoti trausla un salauzta dvēsele, kas meklē cilvēcisku siltumu un mīlestību visās nepareizajās vietās. Neviens no Euphoria varoņiem nav tikai melns vai balts, kā arī sākotnējais iespaids par kādu no personāžiem var izrādīties maldīgs, jo Levinsons tēlus radījis pietiekami daudz-dimensionālus, lai skatītājiem netrūktu pārsteigumu un sirdī iezagtos žēlums pret kādu, kurš sākotnēji šķitis ļaunais, vai dzimtu dusmas pret kādu, kurš šķitis pozitīvais tēls.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla galveno aktieru buķeti sastāda lielākoties mazpazīstami aktieri, bet tajā netrūkst arī daži plaši zināmi vārdi – seriāla “Grejas anatomija” zvaigzne Ēriks Deins, dziedātāja un Disneja kanāla zvaigzne Zendaja, kura, pateicoties Rū lomai seriālā, veiksmīgi atbrīvojusies no naivās Disneja aktrises tēla, kā arī strauji uzlecošā zvaigzne Sidnija Svīnija, kura filmējusies tādos seriālos kā “Kalpones stāsts” un “Asi priekšmeti”, kā arī Kventina Tarantīno jaunākajā filmā “Reiz Holivudā”. Tomēr divas atpazīstamākās personas šajā projektā strādā otrpus kamerai: reperis Dreiks ir seriāla izpildproducents, bet R&B un hiphopa izpildītājs Labrinth ir seriāla mūzikas autors. (Manuprāt, ar Euphoria skaņu celiņu Labrinth ir pierādījis, ka ir absolūts ģēnijs, jo viņa radītā mūzika daudzām seriāla ainām piešķīrusi papildus dziļumu, emociju lādiņu un pamatīgu spēku.) Tomēr lielās zvaigznes seriālā nebūt neaizēno mazpazīstamos aktierus, jo viņu veikums ir vienkārši fenomenāls – piemēram, grūti noticēt, ka Hanterai Šeiferei Džūlzas loma ir pirmais nopietnais aktrises darbs, bet Ketas atveidotājai Bārbijai Fererai kontā ir vien dažas mazas lomiņas. Par šo aktrišu veikumu biju absolūti sajūsmā, jo Šeifere transseksualitāti parādīja ļoti ikdienišķā gaismā, bet Ferera savai varonei Ketai piešķīra ikonisku pašpārliecinātību un neļāva viņai kļūt par klišejisko “resno meiteni”, kuras izmērs ir visa viņas būtība. Euphoria kastinga direktors viennozīmīgi ir paveicis nevainojamu darbu.

Es sev nepiedotu, ja neveltītu kādu vārdu kinematogrāfijai, kā arī Euphoria tērpu un grima māksliniekiem, jo šis seriāls ir absolūta eiforija acīm – vizuāli tik skaisti veidoti seriāli ir milzīgs retums, turklāt šis nav tas gadījums, kad forma nomāc saturu, jo Levinsona veikumā šie abi elementi ir vienlīdz spēcīgi. Runājot par seriāla varoņu grimu un apģērbu, jāsaka, ka šiem jaunajiem cilvēkiem ir potenciāls kļūt par modes noteicējiem, jo ir redzams, ka pie vizuālajiem tēliem ir rūpīgi piedomāts, lai tos radītu unikālus. (Intervijās vairāki seriāla aktieri atklāja, ka veidojuši moodboards jeb tādas kā bilžu un informācijas kolāžas ar savam varonim atbilstošām lietām, lai labāk izprastu savu atveidojamo personāžu un viņa stilu.)

Foto: Kadrs no seriāla.

Noteikti jāpiemin tas, ka seriāls nav Levinsona oriģināldarbs, jo viņš iedvesmojies no tāda paša nosaukuma Izraēlas jauniešu seriāla, kurš tika demonstrēts no 2012. gada 30. novembra līdz 2013. gada 1. februārim. Ir skaidrs, ka amerikāņu versijai pavisam noteikti būs ilgāks mūžs nekā oriģinālam, jo 2019. gada jūlijā, kad Euphoria pirmā sezona vēl nebija noslēgusies, tika paziņots, ka seriālam būs arī otrā sezona, kas, manuprāt, ir ļoti loģisks solis, jo pirmā sezona tikai uzkurināja intrigu un radīja tik pamatīgu mazuma pēcgaršu, ka esmu gatavs arī trešajai un ceturtajai sezonai. Ar to kripatiņu informācijas, kuru skatītāji ieguva pirmajā sezonā, absolūti nepietiek, lai pienācīgi izstāstītu tik ļoti komplicētu varoņu stāstus, kādi redzami seriālā Euphoria, turklāt galvenās intrigas pēc pirmās sezonas tā arī palika neatrisinātas. Pirmā sezona ir tikai aisberga redzamā daļa!

“Euphoria ir par mīlestību. Tas ir par tapšanu pamanītam, sadzirdētam un atzītam. Tas ir par to, ka pasaulē ir cilvēki, kas var izmainīt tavu dzīvi, ja vien tu turēsi savu sirdi atvērtu.” – Sems Levinsons

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Ja vien seriālu pasaulē nenotiks kādi neparedzēti pārsteigumi, tad šis viennozīmīgi kļūs par manu mīļāko 2019. gada seriālu.) 

Nostalģiskās atmiņas par pirmajām reizēm


Dainas Tabūnas stāstu krājums “Pirmā reize” manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau ļoti ilgi, tomēr šīs grāmatas lasīšanu atliku tik bieži, ka beidzot to izlasīju gandrīz piecus gadus pēc tās izdošanas. Mani lasošie draugi, kuru viedoklim uzticos, Tabūnas veikumu slavēja, tāpēc jau pirms lasīšanas biju noskaņojies tam, ka grāmata diez vai man sagādās vilšanos. 

Grāmatā apkopoti septiņi stāsti par septiņu meiteņu pirmajām reizēm – pirmo saskarsmi ar reliģiju, pirmajiem greizsirdības uzplūdiem, pirmo piedzeršanos, pirmo attālināšanos no draugiem, pirmo seksuālo pieredzi, pirmo nopietno attiecību pārbaudījumu un daudz ko citu. Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums mani nedaudz apmānīja, jo vārdu salikums “pirmā reize” vedināja domāt par kaut ko ļoti intīmu un pikantu, bet seksa grāmatā ir gaužām maz un tas pieminēts tikai garāmejot, tāpēc stāstu saturs vērtējams kā diezgan nevainīgs.

Nevarētu teikt, ka grāmatā apkopotie stāsti ir par septiņām absolūti dažādām meitenēm, jo viņu vārdi mainās, bet mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka autore stāsta par vienu un to pašu meiteni dažādos dzīves posmos. Iespējams, tas ir trūkums, jo galvenās varones šķiet nedaudz vienveidīgas, bet tajā pat laikā tas ir arī pluss, jo visus stāstus ļoti organiski savieno un rada sajūtu, ka grāmatā iekļautie stāsti ir viens veselums. Stāstu varones ir ļoti īstas un nesamākslotas, tāpēc katra no viņām varētu eksistēt ne tikai grāmatas lapaspusēs, bet arī ārpus tām, kas ir liels autores meistarības rādītājs.

“Pirmā reize” īpaši varētu patikt astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušajiem, jo katrs, kurš dzimis šajā laika posmā, noteikti atpazīs grāmatā aprakstīto vidi, skolas atmosfēru, rotaļas, zīmolus un ne vienu vien situāciju, kas uzjundīs sentimentālas atmiņas par bērnību un pieaugšanu. Piemēram, šis citāts atsauca atmiņā manu bērnību, kad domāju, ka manas vecmammas vārds ir “Babiņa”:

“Ilvijai nav ne jausmas, kā sauc viņas vecmāmiņu, jo bērnībā visi teica tikai “ome” un krietni vēlāk, kad Ilvija aptvēra, ka tas nav nekāds vārds, bija neērti jautāt.” – 47. lpp

Un šis citāts atgādināja par laiku, kad tikko biju uzsācis smēķēt un kāri skatījos uz cigaretēm ikreiz, kad smēķēja “lielie” puiši:

“Varbūt man arī paprasīt? Tikai vienu dūmu. Tas taču nekas nav.

Kamēr es pāris minūtes drudžaini domāju, prasīt vai tomēr ne, viņš ir pabeidzis smēķēt un izmet nodeguli sniegā. Ar nožēlu secinu, ka tur palika vismaz pāris dūmi, kas būtu man noderējuši.” – 54. lpp

Foto: @dgfelton

Varētu pat teikt, ka šajā grāmatā ir iekļauta patiesa un neizskaistināta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušo bērnu pieaugšanas esence, kura absolūti nav drūma vai nomācoša. Jā, tajā netrūkst saldsērīguma un nostalģisku atmiņu, kuras liek gan smaidīt, gan brīžiem saskumt, bet grāmatā ir arī naivs sirsnīgums un izcils humors, kas liek balsī smieties. (Vismaz es balsī smējos pat divos naktī, kad lasīju stāstu “Darījumi ar Dievu”.) Ja jāizvēlas favorīt-stāsti no grāmatas, tad jāsaka, ka man visvairāk patika “Darījumi ar Dievu”, “Slepenā kaste” un “Aukstā zeme”.

Stāstu valoda ir ļoti dzīva, tāpēc lasīšanas process ir raits un beigās atstāj nelielu mazuma piegaršu, kas ir labs kvalitātes rādītājs. Ceru, ka kāds no nākamajiem autores darbiem būs kārtīga biezuma romāns, jo Tabūna raksta baudāmi, meistarīgi izvairās no klišejām un skaisti vārdos ietērpj sajūtas, kuras nav svešas katram, kurš gājis cauri pieaugšanas grūtībām vai dzīvē juties nedaudz pazaudējies.

“Ja laiks aizpildīts ar lietām, kas jāizdara, tad ir mazāk iespēju nomocīt sevi ar visādām nejēdzībām.” – 111. lpp

“Galu galā, šī zeme ir pārāk auksta , lai iztiktu tikai ar sava ķermeņa siltumu. Un beigās mēs visi tāpat gulēsim tajā pa vienam.” – 152. lpp

VĒRTĒJUMS: 8/10

Izdevējs: Apgāds Mansards

Kāds tad bija īstais Džeimss Dīns?


Pītera L. Vinklera veidotā grāmata The Real James Dean: Intimate Memories from Those Who Knew Him Best ir jau trešā biogrāfiskā grāmata par leģendāro aktieri Džeimsu Dīnu, kura nonākusi manā grāmatu plauktā. Kāpēc man nepietika ar pirmo divu biogrāfiju izlasīšanu? Jo iepriekš lasīju Lū Brakera grāmatu Jimmy & Me, kurā autors nelaiķi ir idealizējis, un Pola Aleksandra grāmatu James Dean: Boulevard of Broken Dreams, kurā jūtama diezgan “dzeltena” piegarša, bet es vēlējos atrast vidusceļu – Džeimsa Dīna biogrāfiju bez rozā brillēm un tenku piegaršas. 

Ievadā apzināti rakstīju, ka Vinklers grāmatu veidojis, nevis sarakstījis, jo grāmatā apkopoti četrdesmit divi agrāk jau publicēti stāsti, ar kuriem dalījušies cilvēki, kas Dīnu pazinuši vislabāk, bet Vinklers kā autors izpaudies tikai zemsvītru piezīmēs un nodaļu ievados. Tomēr Vinklera darbu noteikti nevajadzētu novērtēt par zemu, jo par Dīnu pieejams patiešām milzīgs daudzums publikāciju, uz kuru fona grāmatā iekļautie 42 stāsti tāds nieks vien ir. Veidojot The Real James Dean, Vinklers meistarīgi atsijājis graudus no pelavām un no pieejamās informācijas gūzmas izvilcis patiešām baudāmu Džeimsa Dīna esenci. (Grāmatā lasāmas aktrises Elizabetes Teilores, aktrises Šellijas Vintersas, režisora Elija Kazana, aktrises Natālijas Vudas, režisora Džordža Stīvensa un citu Džeimsa Dīna dzīvē nozīmīgu cilvēku atmiņas par kopā pavadīto laiku.)

“But without pain, no discoveries would be made.” – 105. lpp

Stāsti izkārtoti hronoloģiskā secībā, sākot ar Dīna vecmāmiņas un tēva stāstiem par viņa bērnību, un beidzot ar Dīna sacīkšu auto mehāniķa stāstu par leģendārā aktiera nāves dienu. (1955. gada 30. septembrī automehāniķis Rolfs Vuterihs kopā ar Džeimsu Dīnu bija ceļā uz autosacīkstēm, kad Dīna vadītā sporta automašīna Porsche 550 Spyder sadūrās ar kāda koledžas studenta vadīto Ford automašīnu. Dīns bija tikai 24 gadus vecs, kad izdzisa viņa dzīvība.)

Vinklers nav centies izveidot grāmatu, kurā Dīns tiktu glorificēts vai nomelnots, bet gan apzināti izvēlējies stāstus, kas lasītājiem ļauj iepazīt ļoti īstu un cilvēcīgu Dīnu. Šī pieeja ir ārkārtīgi veiksmīga, jo lasītājiem rada ilūziju, ka arī viņi īsu brīdi pazinuši Džeimsu Dīnu un no malas vērojuši viņa sarežģīto ceļu uz panākumiem kino pasaulē. Pirms ķēros klāt The Real James Dean lasīšanai, mani māca bažas, ka grāmata man varētu šķist garlaicīga, jo par Dīnu daudz esmu lasījis, dzirdējis un skatījies, tomēr šīs bažas ātri vien izkūpēja gaisā, jo, lasot grāmatu, bija iespēja palūkoties uz Dīnu no dažādu cilvēku skatpunktiem un uzzināt daudz iepriekš nedzirdētu faktu par viņu. Piemēram, ka Dīns 11 gadu vecumā cieta no seksuālas vardarbības, ka savas karjeras pirmsākumos viņš regulāri bija pusbadā un mēdza dzīvot uz citu cilvēku rēķina, ka viņš plānoja iemēģināt savu talantu matadora ampluā, kā arī to, ka mode un apģērbi viņam tā īsti nemaz nerūpēja. Vienaldzība pret modi gan nav traucējusi Dīnam kļūt par stila ikonu un viņa dumpinieciskais ģērbšanās stils ir aktuāls arī mūsdienās – vairāk nekā 60 gadus pēc viņa nāves.

“The only way he could be sure you really loved him, was if you loved him when he was truly at his worst.” – 132. lpp

“In some weird way he reminded me of Peter Pan, but without the joy, as if he had sprung from never-never land and would disappear back into it.” – 161. lpp

“He was very afraid of being hurt. He was afraid of opening up in case it was turned around and used against him.” – 293. lpp

“This world we live in is dominated, I think, by an idyllic interpretation of success. This, in turn, manufactures fantasy. People become involved with the fantasy and stop looking for their own success. They find it, instead, in the success of movie stars and other celebrities. They live in a dream world.” – 310. lpp

Lai gan Dīna profesionālā karjera bija īsa un tās laikā viņš paspēja nofilmēties tikai trīs lielās lomās (filmās East of Eden (1955), Rebel Without a Cause (1955) un Giant (1956)), ar to pietika, lai viņš atstātu neizdzēšamus nospiedumus kino pasaulē un sabiedrībā. Pats Dīns apgalvoja, ka viņam vienā rokā ir Montgomerijs Klifts, kurš saka “Palīdzi man!”, un otrā rokā ir Marlons Brando, kurš saka “Ej ellē!”, bet kaut kur pa vidu ir Džeimss Dīns. Viņš bija vienlaicīgi ļoti jūtīgs un dumpiniecisks, tāpēc piecdesmito gadu jauniešiem bija viegli ar viņu identificēties un viņš ātri kļuva par jauniešu elku.

“As I watched Jimmy I recalled scenes from my own youth. I had never before identified with a screen personality in this way and I was amazed and a little unnerved by my response.” – 211. lpp

Šī grāmata ir viegli lasāma un tā nav tikai par Džeimsu Dīnu, bet arī par cilvēku sarežģīto dabu, piecdesmito gadu kultūru, Holivudas zelta laikmetu un kino pasaules aizkulisēm, kuras vairāku desmitgažu laikā nav nemaz tik ievērojami mainījušās, jo grāmatā minētie notikumi diži neatšķiras no tā, kas notiek mūsdienu Holivudā. Ja ir vēlme izlasīt tikai vienu grāmatu par Džeimsu Dīnu, tad The Real James Dean būs īstā, jo grāmata ir aizraujoša un Vinklers tajā iekļāvis ļoti koncentrētu Dīna dzīves esenci.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Dažos teikumos par filmām #10


Man 2019. gads sācies ar aktīvu filmu skatīšanos, kas, visticamāk, tuvāko nedēļu laikā kļūs vēl aktīvāka, jo strauji tuvojas Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana. Šoreiz īsumā pastāstīšu jums par 5 filmām, kurām, spriežot pēc svaigākajām prognozēm, izredzes uz “Oskara” balvām ir mazas, bet tas nemaina faktu, ka šīs filmas ir skatīšanās vērtas. 

Režisora Džoela Edžertona veidotajā biogrāfiskajā drāmā Boy Erased (2018) stāstīts par baptistu mācītāja dēlu Džaredu (Lūkass Hedžs), kurš pēc tam, kad atzīstas, ka ir homoseksuāls, tiek nosūtīts “ārstēties” uz konversijas terapijas nometni. Tas, kas man šajā filmā simpatizēja, bija fakts, ka filmā kristieši nav atainoti kā vienādi domājoša masa, bet tiek parādīti dažādi kristiešu tipi – Džareda māte Nensija (Nikola Kidmena), kura savu dēlu mīl, neskatoties ne uz ko; Džareda tēvs Māršals (Rasels Krovs), kurš nonācis savas reliģiskās pārliecības un dēla seksualitātes krustugunīs; un konversijas nometnes vadītājs Viktors (Džoels Edžertons), kuram kristietība asociējas tikai ar sodīšanu. Aktieru sniegums filmā ir patiešām lielisks – īpaši gribu izcelt Hedžu, kura atveidotais varonis ir ļoti īsts un pilnasinīgs, kā arī Edžertonu, kura varonis manī raisīja pavisam reālu naidu un riebumu. Filma ir kvalitatīvi veidota, daudzslāņaina un pievērš uzmanību tematiem, kas ir aktuāli arī ārpus kristīgās pasaules. Pieļauju, ka Troja Sivāna izpildītā filmas tituldziesma Revelation varētu tikt pie “Oskara” nominācijas. (Tomēr zeltīto statueti gan tā nesaņems, jo, šķiet, ka tā jau rezervētā Lady Gaga dziesmai Shallow.) VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Sūzanas Bīras režisētā šausmu filma Bird Box (2018) ir viena no pagājušā gada beigu un šī gada sākuma populārākajām filmām, par kuru runāts daudz un dikti, turklāt šī filma pat aizsākusi dažādus cilvēku drošībai un dzīvībai bīstamus stulbingus. Filmā stāstīts par pasauli, kurā pēkšņi uzrodas paranormāla parādība, kuru ieraugot, cilvēks izjūt nepārvaramu tieksmi izdarīt pašnāvību. Ja vien cilvēks nav garīgi nepieskaitāms, tad šī paranormālā spēka ieraudzīšana nozīmē nāves spriedumu. Lai arī aktieru sastāvs filmā ir lielisks (Sandra Buloka, Trevante Rodss, Džons Malkovičs un Sāra Polsone) un notikumi ir nervus kutinoši, tajā netrūkst arī sižeta caurumu un klišeju. Jā, šī ir laba un izklaidējoša filma kino vakariem, bet nekas vairāk. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Jāatzīst, ka Džona Hilla debiju režijā gaidīju ar nepacietību, tāpēc man prieks, ka viņa veikums Mid90s (2018) nelika vilties. Šī filma ir ne tikai nostalģisks atskats uz deviņdesmitajiem gadiem, kas daudziem mileniāļiem ir sirdij tik ļoti tuvi, bet tā ir arī stāsts par pieaugšanu, iederēšanos stilīgo bērnu pulciņā un ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām. Mid90s ir skaista mīlestības vēstule deviņdesmitajiem gadiem un patiesai draudzībai. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Feliksa van Groningena režisētā drāma Beautiful Boy (2018) ir patiess stāsts par narkomāna Nika (Timotijs Šalamē) un viņa tēva Deivida (Stīvs Karels) savstarpējām attiecībām, kuras brīžiem atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Šajā filmā ļoti smalkā manierē tiek runāts ne tikai par beznosacījumu mīlestību, kas valda starp vecākiem un viņu bērniem, bet arī par līdzatkarību. Groningena veikums noteikti nav skatāms ar popkorna turzu rokās, jo filma nav viegla izklaide, turklāt cilvēkiem, kas kādreiz cīnījušies ar atkarībām vai bijuši līdzatkarīgi, šī varētu būt īpaši smaga, bet vērtīga skatāmviela. Tā uzdod jautājumus: “Vai iespējams otru izglābt no atkarības valgiem?”; “Vai es spēšu sev piedot, ja padošos un atmetīšu glābšanas mēģinājumiem ar roku?” VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Rubena Fleišera režisētā Marvel komiksu filma Venom (2018), kurā stāstīts par citzemju būtnes pārņemtu žurnālistu Ediju Broku (Toms Hārdijs), slavinošas atsauksmes diemžēl neizpelnījās, tomēr arī par draņķīgu filmu to pavisam noteikti nevar saukt. Filmas par komiksu anti-varoņiem uz kinoteātru ekrāniem nonāk reti, tāpēc saprotams ir tas, ka daudzi skatītāji bija mazliet vīlušies, jo Venom nešķita pārāk svaiga – Fleišers neizmantoja pilnu filmas potenciālu, turklāt scenārijs, maigi izsakoties, nav veiksmīgs. Par ienākumiem filma gan nevar sūdzēties, jo tie pārsnieguši 855 000 000$ atzīmi. Lielākais filmas pluss noteikti ir galvenās lomas atveidotājs Hārdijs, kurš, manuprāt, Venoma lomā ir izcils un patīkami komisks, turklāt pieļauju, ka filmas veidotāji būs mācījušies no savām kļūdām un otrā filma par Venomu piedāvās ne tikai slavējamu Hārdija sniegumu, bet arī veiksmīgāku un svaigāku scenāriju. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un kādas filmas tu esi noskatījies šī gada pirmajā mēnesī? Padalies komentāros!

Obsesīvi kompulsīvo traucējumu anatomija


“Vai es izslēdzu gludekli? Vai es aizslēdzu mājokļa durvis? Vai es nodzēsu sveces? Vai šī situācija pakļauj mani infekciju slimību riskam?” Katrs cilvēks kaut reizi mūžā sev ir uzdevis šādus vai līdzīgus jautājumus, kuri parasti rada nepatīkamu satraukumu un pat trauksmes sajūtu, kas parasti pazūd tiklīdz tiek pārbaudīts, vai satraukumam bijis pamats. Tagad iztēlojies, ka tu nespēj šo sajūtu izslēgt un tā nepazūd arī pēc tam, kad vairākas reizes pēc kārtas esi pārliecinājies, ka visu esi izdarījis kā nākas, un iespējamība, ka varētu notikt kas slikts, ir tuvu nullei vai vienāda ar nulli. Tāda ir obsesīvi kompulsīvo traucējumu jeb OCD skarto cilvēku ikdiena, par kuru ļoti plaši stāstīts Deivida Adama grāmatā The Man Who Couldn’t Stop. (Frāzi “OCD slimnieki” izvairos lietot apzināti, jo grāmatā minēts, ka OCD nav slimība, bet gan anomālija vai garīgās veselības traucējumi.) 

Grāmatas autors Deivids Adams septiņus gadus bijis britu laikraksta The Guardian zinātnes, vides un medicīnas nozaru speciālais korespondents, kā arī viņš strādājis par zinātniskā žurnāla Nature redaktoru un rakstu autoru, bet visdetalizētāk viņš pētījis tieši obsesīvi kompulsīvos traucējumus jeb OCD (latviešu valodā šī abreviatūra ir OKT, bet tā tiek lietota daudz retāk). Noteikti jāpiemin, ka Adams nav tikai stāstnieks un skatītājs no malas, jo obsesīvi kompulsīvie traucējumi skāruši arī viņu: laika gaitā Adams atradis veidus, kā mazināt OCD ietekmi uz dzīves kvalitāti, bet agrāk viņu vajājusi apsēstība ar domām, ka ikdienišķu darbību rezultātā viņš inficēsies ar HIV vai inficēs ar šo vīrusu savus tuviniekus. Šīs domas neizkliedēja nedz HIV testi, nedz neskaitāmi zvani HIV atbalsta centriem, kuros strādājošie operatori jau pazina Adama balsi, tāpēc viņam nācās likt lietā aktiera prasmes, izliekoties par citiem cilvēkiem. Tolaik jaunais vīrietis lieliski apzinājās savu domu absurdumu, bet šī apziņa nemazināja trauksmes sajūtu un vēlmi atkal un atkal veikt vienas un tās pašas darbības, lai pārliecinātos, ka viņš nav inficējies ar HIV.

“Officially, it is no more possible to be a little bit OCD than it is to be a little bit pregnant or a little bit dead. Someone has OCD or they are normal.”

Kad Adams runāja ar izdevējiem par šīs grāmatas radīšanu, viņi autoram ierosināja uz grāmatas vāka likt bildi ar ziepju gabalu, bet Adams šādam risinājumam nepiekrita, jo tas tikai kultivētu stereotipus. Protams, ir OCD skartie, kas ir apsēsti ar roku mazgāšanu vai lietu kārtošanu noteiktā secībā, bet zem šīs abreviatūras slēpjas daudz vairāk par roku mazgāšanu vai mantu kārtošanu: grāmatā aprakstīta gan paša autora apsēstība ar HIV, gan citu cilvēku apsēstības dažādos vēstures posmos, kas lieliski parāda OCD plašo spektru un pierāda to, ka OCD eksistēja vēl ilgi pirms šiem traucējumiem bija dots nosaukums. (Grāmatā minēts, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi nav bijuši sveši ne izcilajam rakstniekam Hansam Kristianam Andersenam, ne izgudrotājam Nikola Teslam.)

“The reality of OCD is scary for all involved. But it’s not dangerous. Yet it can be, especially for people who believe the condition is nothing more serious than a need to wash hands. That’s why it’s necessary to show and talk about the reality of what OCD is and what it is not. That’s why there’s no bar of soap on the cover of this book.”

The Man Who Couldn’t Stop noteikti nav pašpalīdzības grāmata, bet tās autors apgalvo, ka būs tikai priecīgs, ja kādam tā uzlabos dzīves kvalitāti vai palīdzēs izprast savus tuviniekus, kurus skāruši obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Grāmata sarakstīta populārzinātniskajā valodas stilā, tāpēc to droši var lasīt arī cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām par OCD vai garīgās veselības traucējumiem. Adams ļoti labās proporcijās “atšķaidījis” personīgās pieredzes stāstus un citu OCD skarto pieredzes stāstus ar dažādu zinātnisko tekstu un pētījumu kopsavilkumiem, tādējādi radot saistošu lasāmvielu, kurā netrūkst ne aizraujošā, ne izglītojošā satura. Savu grāmatas eksemplāru esmu izraibinājis ar dučiem līmlapiņu, jo tajā ir daudz vērtīgu atziņu un tēmu, par kurām sabiedrībā būtu jārunā daudz biežāk (piemēram, par Holivudas tieksmi romantizēt garīgās veselības traucējumus vai atainot tos kā kaut ko smieklīgu).

“People who live with OCD drag a mental sea anchor around . Obsession is a brake, a source of drag, not a badge of creativity, a mark of genius or an inconvenient side effect of some greater function. That’s not to say that some people with OCD don’t achieve great things.”

VĒRTĒJUMS: 9/10

Paldies blogerim Asmo, kurš šo grāmatu man uzdāvināja pagājušā gada Ziemassvētkos! 

Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas.