atsauksmes

Spilgtākie citāti no Čārlza Bukovska grāmatas “Sievietes”


Kad sāku lasīt Čārlza Bukovska romānu “Sievietes”, biju noskaņojies, ka man tas patiks, jo a)Bukovskis ir klasiķis, kuru apjūsmo daudzi, b)man patīk nedaudz provokatīva un nepieradināta proza, c)iepriekš biju lasījis patiešām lieliskus citātus no citiem viņa darbiem. Tomēr “Sievietes” sagādāja man smagu vilšanos, jo šī darba galvenais varonis Henrijs Činaskis manī radīja antipātijas, kā arī citu romāna varoņu likteņi man īsti nerūpēja, turklāt visa šī darba garumā nenotiek tikpat kā nekāda varoņu izaugsme. Diemžēl šaubos, ka Bukovska darbu lasīšanai došu otru iespēju, jo jūtu, ka man ar viņa daiļradi vienkārši nav pa ceļam. 

Vienīgais, par ko Bukovski varu uzslavēt, ir spēcīgie citāti, kuru dēļ izlēmu izveidot citātu izlasi blogā, lai “Sieviešu” lasīšana man nebūtu bijusi veltīga. 

“Pasaulē ir pārāk daudz aukstuma. Ja cilvēki par visu mierīgi izrunātos, būtu daudz labāk.” – 76. lpp

“Māsas jau brīdināja, ka, dzīvojot ar tik vecu perdeli kā tu, nekas labs nav gaidāms.” – 109. lpp

“Cilvēks vienkārši nogurst turēt mīlestību sevī un izlaiž laukā, jo vajag kādu vietu, kur tai iet. Tad parasti sākas nepatikšanas.” – 115. lpp

“Attiecību sākums vienmēr ir visvieglākais. Pēc tam sākas atklājumi, kas nekad nebeidzas.” – 118. lpp

“Nekad neko nevar zināt. Ir tādas dienas, kad labāk palikt gultā un paslēpties zem segas.” – 176. lpp

“Publiku nevajag novērtēt par zemu un nevajag arī tai laizīt pakaļu. Jāatrod zelta vidusceļš.” – 178. lpp

“Ja notiek kaut kas slikts, tu dzer, lai to aizmirstu; ja notiek kas labs, tu dzer, lai nosvinētu; un ja nenotiek nekas, tu dzer, lai kaut kas notiktu.” – 206. lpp

“Ir daudz dažādu nāvju, un, kaut arī mēs zinām par nāves esamību un gandrīz katru dienu par to domājam, ļoti grūti ir izturēt, kad negaidīti nomirst tuvs un mīlēts cilvēks.” – 206. lpp

“Cilvēki vēstulēs parasti ir daudz labāki nekā īstenībā. Tieši tāpat kā dzejnieki dzejā.” – 224. lpp

“Tā ar cilvēkiem ir. Jo ilgāk viņus pazīst, jo vairāk dīvainību viņos parādās. Dažreiz dīvainības ir uzjautrinošas – sākumā.” – 232. lpp

“Dzīvojot vienā vietā, cilvēks sāk ticēt, ka visur ir tāpat kā viņa kaktā.” – 239. lpp

“Smags darbs ir kaut vai tikai nodzīvot līdz nāvei.” – 246. lpp

“Galu galā visiem viss ir viena vienīga sagadīšanās.” – 256. lpp

“Ja miesa nedabū paēst, arī gars ir izsalcis.” – 288. lpp

“Jo vairāk upju šķērsots, jo vairāk tu zini par upēm – protams, ja esi izturējis krāces un slidenos akmeņus. Dažkārt gadās sāpīgi apdauzīties.” – 293. lpp

“Labs rakstnieks zina, kad nerakstīt. Klabināt mašīnu jau prot katrs.” – 299. lpp

“Cilvēki bez morāles bieži uzskata sevi par brīvākiem, bet parasti viņiem trūkst spējas just vai mīlēt.” – 300. lpp

“–Tu uzvedies kā kinozvaigzne. Vai tavas sievietes vienmēr ir bijušas divdesmit , trīsdesmit gadu jaunākas par tevi?

–Kad man vēl nebija trīsdesmit, tad tā nebija.” – 315. lpp

“Taču melot cilvēkam par viņa talantu tikai tāpēc, ka viņš sēž tev pretī, ir pagalam nepiedodami, jo tas ir mudinājums viņam neatlaidīgi turpināt, un tieši tādā veidā cilvēks bez īsta talanta var visnejēdzīgāk izniekot savu dzīvi.” – 329. lpp

“Cilvēku attiecībās ir vajadzīga uzticība, pat ja viņi nav precējušies.” – 346. lpp

“–Man laikam vajag drusku iedzert.

–Gandrīz visiem vajag, tikai daudzi to nezina.” – 347. lpp

Grāmatu izdevusi “Izdevniecība AGB”; no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Dažos teikumos par filmām #9


Augustā noskatījos desmit filmas, no kurām dažas bija viduvējas, dažas lieliskas, bet, par laimi, neviena nebija tik draņķīga, lai nožēlotu tai veltīto laiku. Šoreiz pastāstīšu par piecām filmām, kuras manā atmiņā iespiedušās visspilgtāk.

Režisora Ari Astera pirmā pilnmetrāžas filma Hereditary (2018), kas Latvijas kinoteātros tika izrādīta ar nosaukumu “Reinkarnācija”, bija viena no manām šī gada gaidītākajām filmām, jo esmu liels šausmu žanra fans, kā arī Tonija Kolete, kas šajā filmā atveido galveno lomu, man vienmēr šķitusi ārkārtīgi talantīga aktrise. (Noteikti jāpiemin arī aktieris Alekss Volfs, kura sniegums filmā bija izcils.) Lai arī pēc filmas treilera noskatīšanās man šķita, ka zinu, ko gaidīt, filma mani pamatīgi pārsteidza un jau pēc pirmās pusstundas es vairs nezināju, kādu filmas atrisinājumu saņemšu. Par šo filmu ir grūti pastāstīt tikai dažos teikumos, jo tai piemīt tikpat baiss un smalki veidots šarms kā Koletes atveidotās varones radītajām mākslas miniatūrām, kurās iestrādāts viņas sāpju, šausmu un haosa pilnais dzīvesstāsts. Katrai Hereditary detaļai ir nozīme un brīžiem svarīgākais notiek nevis ekrāna centrā, bet gan ekrāna stūrī. Šis viennozīmīgi ir šausmu kino mākslas darbs, par kuru vēl ilgi nebeigšu sajūsmināties. VĒRTĒJUMS: 10/10

Sūzenas Džonsones režisētā romantiskā jauniešu komēdija To All the Boys I’ve Loved Before (2018), kuras pamatā ir rakstnieces Dženijas Hānas tāda paša nosaukuma grāmata, pēdējā mēneša laikā tikusi ļoti aktīvi apspriesta, tāpēc to nolēmu noskatīties arī es. Nekad neesmu slēpis, ka man ļoti patīk filmas par pusaudžu un jauniešu problēmām, bet tās bieži vien liek vilties, jo neko jaunu nepiedāvā. Arī To All the Boys I’ve Loved Before nav nekāds izņēmums, jo tās centrā ir tik ļoti novazātais stāsts par jauku, naivu meiteni, kura iemīlas skolas krutākajā čalī, kurš, protams, jau ir attiecībās ar skolas riebīgāko meiteni. Daudzie loģikas caurumi šo filmu nepadarīja labāku un vienīgā šīs filmas svaiguma dvesma ir tāda, ka galvenās lomas atveidotāja ir aziāte (Lana Condor), kas, manuprāt, ir apsveicami. VĒRTĒJUMS: 5/10 

Deivida Līča režisēto supervaroņu komēdiju Deadpool 2 (2018) šogad nepacietīgi gaidīja daudzi un gaidīšana totāli atmaksājās, jo “Dedpūla” turpinājums ne tikai nelika vilties, bet arī sagādāja dažādus pārsteigumus, kurus filmas veidotāji bija turējuši dziļā slepenībā. Dedpūls, kuru filmā atveido Raiens Reinoldss, joprojām ir supervaronis, kurš neizglābs pasauli, bet tas nemaina faktu, ka viņa piedzīvojumus un izdarības ir sasodīti izklaidējoši vērot. Man Dedpūla sērijas otrā filma patika vienlīdz labi kā pirmā, bet netrūkst kino kritiķu un filmas fanu, kas pārliecinoši apgalvo, ka otrā daļa esot pat labāka par pirmo. Jāatzīst, ka visvairāk man acīs “dzēla” CGI efekti, kas daudzām filmas ainām lika izskatīties pēc datorspēles, bet tos lieliski kompensēja humors un daudzie pārsteigumi, kurus filmas veidotāji bija sarūpējuši skatītājiem. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Režisora Žana-Stefana Sovēra veidotā filma A Prayer Before Dawn (2017) ir patiess stāsts par britu bokseri Billiju Mūru, kuram, nonākot bīstamā Taizemes cietumā, jācīnās ne tikai par savu drošību un izdzīvošanu, bet arī ar saviem dēmoniem un narkotiku atkarību. Mūru filmā atveido angļu aktieris Džo Kols (sākotnēji Mūra lomai bija paredzēts Čārlijs Hanems) un, manuprāt, viņš savu darbu paveicis lieliski, jo loma ir prasījusi no aktiera ne tikai emocionāli, bet arī fiziski smagu sagatavošanos: filma kā nekā ir par bokseri, kurš gatavs izcīnīt savu brīvību arī ar dūru spēku. Šī ir ļoti atklāta un neizskaistināta filma, kas ir arī tās lielākais pluss, jo tās īstums skatītājā ieurbjas ļoti dziļi un brīžiem atstāj viņu pārdomu klusumā. VĒRTĒJUMS: 8/10

Elija Bainama režisētā krimināldrāma Hot Summer Nights (2017), kura latviešu kino cienītājiem zināma ar nosaukumu “Karstās vasaras naktis”, skatītāju uzmanību izpelnījās galvenokārt tāpēc, ka galvenā varoņa Daniela lomu filmā atveido kino kritiķu un skatītāju mīlulis Timotejs Šalamē, kurš pagājušā gadā uzmirdzēja divās “Oskaram” nominētās filmās – Ladybird un Call Me By Your NameFilmā stāstīts par klusu un diezgan pareizu jaunieti, vārdā Daniels, kurš pēc tēva nāves dodas uz vasaru padzīvot pie savas tantes. Tur viņš satiek vietējo slikto puisi Hanteru, kurš tirgo narkotikas, un drīz arī Daniels tiek iesaistīts šajā biznesā, turklāt briestošajam problēmu burbulim tiek pievienots fakts, ka Daniels iemīlas Hantera māsā, ar kuru narkotiku dīleris stingri piekodinājis nepīties. Filmā jūtamas nostalģiskas astoņdesmito un deviņdesmito gadu noskaņas, kā arī aktieru sastāvs nav slikts, bet nevaru noliegt to, ka filma ir garlaicīga un brīžiem tā šķiet par garu. Ja filmā nebūtu redzams Šalamē, tad par Hot Summer Nights skatītāji būtu aizmirsuši jau pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem. VĒRTĒJUMS: 6/10

Kādas filmas Tu noskatījies šīs vasaras izskaņā? Un kādas filmas ir Tavā rudens skatāmo filmu sarakstā? Padalies komentāros!

Dažos teikumos par filmām #8


Pateicoties tam, ka lielākā daļa manu iecienīto seriālu līdz pat rudenim devušies pelnītā atpūtā, mans brīvais laiks vairāk tiek veltīts filmām, tāpēc divu mēnešu laikā esmu paspējis noskatīties jau aptuveni divus dučus filmu, no kurām lielākā daļa manā skatāmo filmu sarakstā atradās pat vairākus gadus. Šoreiz ļoti kodolīgi pastāstīšu par piecām jaunām un nosacīti jaunām filmām. 

Nezinu, kā biju palaidis garām Maika Flanigana režisēto šausmu trilleri Hush (2016), bet man prieks, ka, pateicoties Looper YouTube kanālam, uzzināju par tā eksistenci un biju pietiekami ieintriģēts, lai to noskatītos. Filmā stāstīts par kurlu rakstnieci Mediju (Keita Sīgela), kas apmetusies uz dzīvi klusā meža namiņā, kur kādu vakaru viņu apciemo maskā tērpies svešinieks, kurš plāno jauno sievieti nogalināt. Hush režisors un galvenās lomas atveidotāja ir arī filmas scenārija autori, par ko varu viņus tikai un vienīgi slavēt, jo galvenajai varonei piešķirta ne tikai asa reakcija, bet arī spēja izvērtēt rīcības sekas, tādējādi ļaujot šai filmai izvairīties no daudzām trilleriem un šausmu filmām raksturīgajām klišejām. Saturiski svaiga un nervus kutinoša filma. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Džona Krasinska režisēto zinātniskās fantastikas šausmu filmu A Quiet Place (2018) noteikti dzirdējuši gandrīz visi kino gardēži, jo šī filma izpelnījusies ne tikai skatītāju mīlestību un kino kritiķu atzinību, bet arī Saturday Night Live šova parodiju veidotāju uzmanību. Pēc A Quiet Place noskatīšanās varu tikai pievienoties filmas sajūsmināto fanu pūlim, jo Krasinskis kopā ar savu komandu, kurā ietilpst arī viņa sieva Emīlija Blanta, radījis filmu, kura viennozīmīgi kļūs par zinātniskās fantastikas klasiku, jo tajā jūtamas svaigas dvesmas, tā ir pārdomāti veidota un filmas sieviešu lomas uzrakstītas ārkārtīgi spēcīgas, turklāt filmas noslēgums man šķita spridzinošs. Cilvēki, kas šo filmu skatījušies mājās, ne kinoteātrī, ir lieli ieguvēji, jo tās izbaudīšanai ir nepieciešams pilnīgs klusums – pat popkorna kraukšķināšana tās skatīšanās pieredzi var izbojāt. Šī filma ir pierādījums tam, cik daudz skatītājiem var pastāstīt talantīgi aktieri, izmantojot tikai savu ķermeņa valodu un sejas grimases. VĒRTĒJUMS: 9/10

Grega Berlanti režisētā romantiskā pusaudžu komēdija Love, Simon (2018), kuras pamatā ir Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, ārzemēs tika plaši izreklamēta vēl ilgi pirms tā nonāca uz kinoteātru ekrāniem, tāpēc īsti nezināju, ko gaidīt – iespējams, plaši izreklamētu vilšanos. Jāatzīst, ka pārāk lielas cerības neloloju, jo grāmata manī sajūsmu neradīja: tās ideja šķita laba, bet tās realizācija vāja. Kad filma beidzot nonāca uz kinoteātru ekrāniem, pār to gāzās sajūsmas lavīna, jo ekranizācija pārspēja grāmatu, turklāt ļoti nozīmīgs ir fakts, ka Love, Simon ir pirmā romantiskā pusaudžu LGBT filma, kuru veidojusi viena no “Lielā sešinieka” (Big Six) Holivudas filmu studijām. Niks Robinsons, kurš filmā atveido galveno lomu, ir aktieris, kura vārdu vērts iegaumēt, jo Saimona lomu viņš iznesa izcili, turklāt viņš arvien biežāk parādās galvenajās lomās lielos Holivudas projektos, kas liek domāt, ka aktierim slavas virsotne vēl tikai priekšā. Love, Simon ir viens no retajiem gadījumiem, kad filma ir vismaz uz pusi labāka par grāmatu, kura ir tās pamatā. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Benija un Džoša Safdiju režisētā krimināldrāma Good Time (2017), kurā galvenās lomas atveido Roberts Patinsons un pats Benijs Safdijs, bieži tiek nosaukta kā viena no 2017. gada labākajām filmām, kura palikusi nepelnīti nenovērtēta. Filmas darbība norisinās lielākoties vienas diennakts laika nogrieznī, kurā Patinsona atveidotais varonis kopā ar savu garīgi atpalikušo brāli (Benijs Safdijs) veic laupīšanu, pēc kuras Safdija varonis tiek apcietināts, tāpēc viņa brālis, kurš palicis uz brīvām kājām, dara visu iespējamo, lai savu līdzzinātāju izpestītu no cietuma. Ir patiesa bauda šo filmu skatīties, jo tās notikumi ir spraigi un tās vizuālajiem risinājumiem piemīt ļoti izteikts klasiskā kino šarms. Par spīti tam, ka Good Time nebija nekāds kases grāvējs, ar savu lomu filmā Patinsons ir pierādījis to, ka kādreiz varētu pretendēt arī uz “Oskara” nomināciju, kā arī nelielie filmas ienākumi nemaina faktu, ka filma ir augstas kvalitātes darbs. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai skaisti un rožaini, sarakstā iekļāvu arī vienu filmu, par kuru man pat vienu uzslavu ir grūti atrast. Džefa Vadlova režisētā šausmu filma Truth or Dare (2018) man sākotnēji šķita diezgan interesants projekts, jo filma rotaļājās ar ideju par nolādētu “patiesība vai risks” spēles variantu, kurā dalībniekam jāmirst, ja viņš nesaka patiesību vai neizpilda izaicinājumu. Diemžēl Vadlova veikums neattaisnoja pat pašu pieticīgāko skatītāju cerības, jo tajā vājš ir ne tikai režisora un scenārija autora darbs, bet arī aktieru sniegums, kas skatītājiem liek izjust gandrīz pilnīgu vienaldzību par to, kurš no filmas varoņiem mirs nākamais. Skatoties Truth or Dare, brīžiem pieķēru sevi smejamies un tas nebija tāpēc, ka filmā iekļautie joki būtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka filmas sižets brīžiem ir līdz absurdumam smieklīgs. Skumjākais ir tas, ka filma pat nav izklaidējoša. VĒRTĒJUMS: 3/10

Vai esi kādu no šīm filmām noskatījies? Varbūt vari ieteikt, kuras filmas man noskatīties un iekļaut nākamajā “Dažos teikumos par filmām” rakstā? Atsauksmes un ierosinājumus raksti komentāros! 

Dažos teikumos par filmām #4


Pēdējos pāris mēnešus esmu pavadījis aktīvi strādājot un arī skatoties filmas, lai darbadienas beigās nedaudz atslēgtos no darba lietām. Lielākoties skatījos filmas, kuras manā must-see sarakstā atradās jau daudzus gadus, bet sanāca noskatīties arī kādu duci jauno filmu. Šoreiz dažos teikumos par sešām, kuras atmiņā iespiedušās visspilgtāk. 

Jana Inglanda režisētā filma 1:54 (2016) manā redzeslokā nonāca pateicoties tam, ka galvenās lomas atveidotājs Antuāns Olivjē Pilons man bija zināms jau no Ksavjē Dolana filmas “Māmiņa”, kurā jaunais aktieris spilgti parādīja savu talantu. Arī Inglanda režisētajā filmā viņam tikusi ne mazāk sarežģīta loma, jo Olivjē Pilons atveido 16 gadus vecu skrējēju Timu, kuram jātiek galā ne tikai ar mātes nāvi, bet arī ar varmākām skolā un pašam ar sevi. Kvalitatīva drāma ar trillera elementiem par jauniešu dzīves problēmām. VĒRTĒJUMS: 7/10

Olivjē Asaijasa režisētā filma “Personīgā stiliste” (Personal Shopper), kurā galveno lomu atveido aktrise Kristena Stjuarte, ir viena no šogad visvairāk apspriestajām indie filmām. Galvenā varone Morīna ir bagātu un slavenu cilvēku ģērbēja, kas spēj kontaktēties ar garu pasauli, kurā cenšas izveidot saikni arī ar savu nesen mirušo dvīņubrāli. Protams, Stjuartes aktrises talantu daudzi joprojām apšauba, bet šajā filmā viņas veikums ir slavējams. Filmas režisors radījis vizuāli gaumīgu un saturiski neparastu filmu, kurā spilgti atainots tas, cik ļoti neracionāli domājoši mēs varam kļūt, kad sērojam par kāda aiziešanu. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Džona Hamburga režisēto filmu Why Him? (2016) nemaz nebūtu skatījies, ja vien: a)labākais draugs nebūtu pierunājis noskatīties kādu komēdiju; b)galveno lomu filmā neatveidotu Džeimss Franko, kuram pēdējo gadu laikā ar lomu izvēlēm nav veicies. Protams, filmas scenārijs klišejām pilns – meita iepazīstina vecākus ar savu draugu, kurš vecākiem totāli nepatīk, bet viss mainās, kad viņi uzzina, ka Franko atveidotais varonis ir neprātīgi bagāts. Viegla komēdija, kuru draugu kompānijā noskatīties atslodzei un nelielai smieklu devai. VĒRTĒJUMS: 6/10

Lai arī jau pirms F. Havjera Gutjeresa režisētās filmas “Apļi” (Rings) skatīšanās zināju, ka tas būs vājas kvalitātes turpinājums The Ring sērijas filmām, nolēmu filmu tomēr noskatīties, jo esmu liels šausmu žanra fans, turklāt pirmā šīs sērijas daļa man ļoti patika. “Apļi” ir viens no tiem daudzajiem gadījumiem, kad filmu sērija mierīgi varēja iztikt arī bez turpinājuma, jo Gutjeresa veikums ir blāvs, garlaicīgs un klišejām pārpildīts, turklāt arī aktierspēle šajā filmā ir vāja. VĒRTĒJUMS: 3/10

Par Berija Dženkinsa režisēto filmu “Mēnessgaisma” (Moonlight) noteikti dzirdējuši gandrīz visi, kas kaut nedaudz interesējas par kino aktualitātēm, jo tieši Dženkinsa veikums šogad saņēma labākās filmas ASV Kinoakadēmijas balvu jeb “Oskaru”. Filmā stāstīts par homoseksuāla afroamerikāņu puisēna pieaugšanu, saskaršanos ar fizisko un emocionālo vardarbību, attiecībām ar labāko draugu un māti narkomāni. Skarbs un neizpušķots afroamerikāņa dzīvesstāsts, kurš pārrakstījis Kinoakadēmijas vēsturi daudzās jomās. Lieliska mazbudžeta filma ar brīnišķīgu aktieru sastāvu, tomēr joprojām uzdodu sev jautājumu: “Vai šī patiešām bija gada labākā filma?” VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džordana Pīla šausmu filma “Prom” (Get Out) viennozīmīgi ir viena no oriģinālākajām šī gada šausmu filmām, jo Pīls savā veikumā apspēlējis tēmas, par kurām daudzi izvairās runāt. Stāsts šķietami vienkāršs: tumšādains puisis ierodas ciemos pie savas baltādainās draudzenes vecākiem, bet viss sāk kļūt problemātiski, kad viņš saprot, ka visapkārt viņam ir cilvēki, kas, iespējams, ir rasisti. Kad namamāte topošo znotu nohipnotizē, sāk notikt neparastas lietas un skatītāju pārņem klaustrofobiska sajūta, jo viss nav tā, kā sākotnēji izskatījies. Daudzslāņains, meistarīgi veidots darbs, kas patiks arī cilvēkiem, kas nav šausmu filmu fani. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kādas filmas Tu esi noskatījies pēdējo mēnešu laikā? Kura no tām visspilgtāk iespiedusies atmiņā? Padalies komentāros! 

Dažos teikumos par filmām #3


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, tā vien gribas noskatīties visas “Oskaram” nominētās filmas un ne tikai tās, lai izbaudītu labu kino un saprastu, par kurām filmām turēt savus īkšķus. Šoreiz dažos teikumos par nesen redzētajām filmām. 

monster_callsH. A. Bajona režisēto filmu “Septiņas minūtes pēc pusnakts” (A Monster Calls), kuras pamatā ir Patrika Nesa grāmata ar tādu pašu nosaukumu, gaidīju ar nepacietību, jo grāmata ir izcila, bet reizē arī nepameta bažas, jo nereti no lieliskām grāmatām tiek izveidotas draņķīgas ekranizācijas. Par laimi, šis nav tas gadījums, jo stāsts par Konoru, viņa mirstošo mammu un briesmoni, kurš apciemo puisēnu, lai stāstītu stāstus, ekranizēts patiešām meistarīgi – aktieru sniegums ir aizkustinošs, bet vizuālie risinājumi un specefekti patiešām iespaidīgi. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

arrival-poster-venezuelaRežisora Denī Vilnēva veidotā zinātniskās fantastikas drāma “Atnācēji” (Arrival) nominēta astoņām “Oskara” balvām, tomēr daudzus pārsteidz tas, ka pie nominācijas nav tikusi filmas galvenās lomas atveidotāja Eimija Adamsa. Protams, tēma par citplanētiešu ierašanos uz planētas Zeme ir mūžsena, bet Vilnēva filmā tiek piedāvāts ieskats tajā, kā tad notiktu saziņa ar svešajiem, ja viņi patiešām ierastos. Un pa lielam šis nemaz nav stāsts par citplanētiešiem, bet gan par to, vai mēs izvēlētos īslaicīgu laimi, ja zinātu, ka beigās tā liks mūsu sirdij lūzt. Neesmu zinātniskās fantastikas fans, bet Vilnēvs šo filmu izveidojis tik smalku un dziļu, ka varu tikai noņemt cepuri režisora priekšā. VĒRTĒJUMS: 9/10

ho00003936Kellijas Frīmonas Kreigas radītajā filmā The Edge of Seventeen stāstīts par vidusskolnieci Nadīnu (Heilija Steinfīlda), kuras labākā draudzene pēc kādas ballītes sāk tikties ar viņas brāli. Pēc tēva nāves meitenei šķiet, ka visapkārt valda netaisnības un visa pasaule ir sazvērējusies pret viņu, tāpēc vienīgo mierinājumu viņa rod pie sava skolotāja (Vudijs Harelsons). Lai arī filmā ir daudz banalitāšu, tajā ir veiksmīgi iemūžināta gan pusaudžu sarežģītā emocionālā pasaule, gan parādītas iekšējās cīņas, ar kurām pieaugšanas procesā saskaras daudzi jauni cilvēki. Viennozīmīgi līdz šim labākais sniegums Steinfīldas karjerā. VĒRTĒJUMS: 7/10

manchester_by_the_seaPar Keneta Lonergana režisēto filmu “Mančestra pie jūras” (Manchester by The Sea) noteikti dzirdējis katrs laba kino cienītājs, jo šī, ļoti iespējams, būs filma, kas atnesīs Keisijam Aflekam pirmo “Oskaru”. Filmā stāstīts par vīrieti, vārdā Lī, kuram pēc brāļa nāves jāuzņemas aizgādniecība par brāļadēlu. Kārtojot brāļa apbedīšanas lietas un rūpējoties par brāļadēlu, tiek uzplēstas pagātnes brūces, kuras tā pa īstam nekad nav aizdzijušas. Ļoti skarbs, ziemeļniecisks un sāpīgi reālistisks darbs, kurā nav vietas banālām Holivudas klišejām. VĒRTĒJUMS: 9/10 

jackie-posterDž. F. Kenedija slepkavība apspēlēta dažādās grāmatās un filmās, bet daudz retāk tiek runāts par to, ka dienā, kad tika noslepkavots Kenedijs, pirmā ASV lēdija zaudēja vīru, bet viņa bērni tēvu. Pablo Lareina režisētā filma “Džekija” (Jackie), kurā Žaklīnas Kenedijas lomu atveido lieliskā Natālija Portmane, ļauj skatītājiem ielūkoties 1963. gada 22. novembra dienā un posmā pēc tam no Žaklīnas Kenedijas skatpunkta. “Džekija” liek aizdomāties par to, cik pasaule ir nežēlīga pret Amerikas pirmajām lēdijām, kuras bieži vien šādu titulu, tā sniegto atbildību un popularitāti nav vēlējušās. Filmā vērojami skaisti un simetriski kadri, kā arī Portmanes sniegums ir vienkārši izcils un cieņpilns, tomēr man filma šķita garlaicīga. VĒRTĒJUMS: 6/10

imitation_gameMortena Tilduma filmu “Imitācijas spēle” (The Imitation Game) plānoju noskatīties jau ļoti sen, bet man vajadzēja nogaidīt veselus divus gadus, lai beidzot to izdarītu. Filmas pamatā ir patiess stāsts par Alanu Tjūringu (Benedikts Kamberbačs), kurš Otrā pasaules kara laikā “atkoda” šķietami neatšifrējamās vācu šifrēšanas mašīnas “Enigma” kodu. Absolūti neesmu Kamberbača fans, bet šajā lomā viņš ir patiešām fantastisks. Filmā lieliski parādīts tas, ka tikai nestandarta prāti spēj mainīt pasauli, bet reizēm šī citādība pašam ģēnijam ir nevis dāvana, bet nepanesama nasta. VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Kuras no šīm filmām esi noskatījies Tu? Un kuras no šīm vēl plāno skatīties?

“Mans draugs – nenopietns līķis” jeb 2016. gada kino lielākais un labākais WTF?!


swiss_army_man_posterJa es būtu kino režisors un man kāds iedotu izlasīt “Mans draugs – nenopietns līķis” (Swiss Army Man) scenāriju, tad, visticamākais, mana atbilde scenārija autoram būtu īsa: “WTF?!” 

Filmas galvenais varonis ir Henks (Pols Dano), kurš nonācis uz vientuļas salas. Brīdī, kad jaunais vīrietis jau uzlicis cilpu kaklā, lai atvadītos no dzīves, viņš pamana, ka krastā izskalots kāds cilvēks – Menijs (Daniels Redklifs), kurš, spriežot pēc visa, jau labu laiku ir miris. Tomēr miris draugs arī ir draugs! Tā sākas Henka un Menija ārkārtīgi neparastā draudzība.

Manuprāt, filmas scenārijs līdz reālas filmas tapšanai nonāca tikai tāpēc, ka filmas režisori Dens Vons un Daniels Šeinerts paši ir arī scenārija autori, jo grūti iztēloties, ka kāds ar filmas scenāriju nesaistīts režisors varētu uzņemties šīs absolūti trakās idejas realizāciju. Vons un Šeinerts, kuri, strādājot duetā, izmanto pseidonīmu Daniels, šajā filmā apvienojuši purkšķu jokus, zem jostasvietas humoru un ārkārtīgi neparastu bromanci ar 21. gadsimtā tik ļoti aktuālu, nopietnu un sāpīgu tēmu – vientulība.

Šajā piedzīvojumu drāmā/komēdijā kopā sakausēts tik ļoti daudz kas, kam normālos apstākļos nevajadzētu darboties, tomēr Vons un Šeinerts no visas šīs raibās elementu pārbagātības radījuši patiešām harmonisku filmu, kurā netrūkst totālu WTF?! brīžu, kā arī smieklīgu, bērnišķīgi naivu un līdz sirds dziļumiem aizkustinošu momentu. “Mans draugs – nenopietns līķis” ir uzdrīkstēšanās, kādu kino industrijā var redzēt ļoti reti.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Filmas aktieriem varu veltīt tikai un vienīgi atzinīgus vārdus: Pols Dano skatītājiem liek izjust plašu emociju gammu, Daniels Redklifs sevi spilgti pierādījis savā karjerā līdz šim neparastākajā lomā, bet Mērija Elizabete Vinsteda abu vīriešu sirdsāķīša Sāras lomā ir vienkārši apburoša. Dano un Redklifs, piekrītot filmēties šajā filmā, uzņēmās lielu risku, kā arī viņiem nācās izkāpt no savas komforta zonas – tieši tāpēc es šos abus aktierus tik ļoti cienu. Viņu saspēle šajā filmā ir apbrīnas vērta, kā arī līdz sirds dziļumiem aizkustinoša un uzjautrinoša.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Filmas pirmizrāde notika 2016. gada Sandēnsas kinofestivālā, kur “Mans draugs – nenopietns līķis” režisori saņēma balvu par labāko režiju. Gan kinofestivālā, gan ārpus tā režisoru dueta Daniels veikums izpelnījās divējādas atsauksmes – daudzi to dēvēja par absolūti satriecošu uzdrīkstēšanos bez aizspriedumiem, tomēr netrūka arī tādu filmas skatītāju, kas to nodēvēja par vienkārši rupju un draņķīgu.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 (Viennozīmīgi viena no 2016. gada labākajām filmām.)

Grāmatu blogeri iesaka


Foto: citāti pie grāmatām no Sisyphus un Burtnīcas blogiem, kā arī no mana bloga.

Foto: citāti pie grāmatām no Sisyphus un Burtnīcas blogiem, kā arī no mana bloga.

Šodien, apmeklējot Jāņa Rozes Stirnu ielas grāmatnīcu, mani sagaidīja patīkams pārsteigums, jo daudzas grāmatas rotāja “Grāmatu blogeri iesaka” lapiņas, kurām klāt pievienoti citāti no grāmatu blogeru atsauksmēm. Vienu grāmatu (Nīla Geimena “Par laimi, piens…”) rotāja arī citāts no manas atsauksmes par šo grāmatu. 

Manuprāt, šādas idejas realizēšana ir apsveicama, jo lielākā vai mazākā mērā grāmatu blogeri palīdz lasītājiem izdarīt izvēli – pirkt/nepirkt, lasīt/nelasīt kādu grāmatu, kas it kā vilina, bet tajā pašā laikā rada arī šaubas, jo nevar taču par grāmatu spriest tikai pēc tās vāka noformējuma un apraksta uz aizmugurējā vāka. Turklāt tagad ar blogeru rakstīto varēs iepazīties arī cilvēki, kas blogus nelasa vai nelieto internetu.

 

Foto: citāti pie grāmatām no Baltā Runča, Durvjupeles, Norelles un Asmo blogiem.

Foto: citāti pie grāmatām no Baltā Runča, Durvjupeles, Norelles un Asmo blogiem.

Mazā laimes tabletīte


Foto: Albuma vāciņa noformējums

Foto: Albuma vāciņa noformējums

19 gadus vecais austrāliešu mūziķis un aktieris Trojs Sivāns (Troye Sivan) ir viens no šā gada patīkamākajiem atklājumiem mūzikā, gluži tāpat kā britu dziedātājs Sems Smits (Sam Smith). Troja jaunākais minialbums TRXYE uzskatāms par viņa veiksmīgāko albumu, jo, pateicoties TRXYE, jaunietis beidzot ir pamanīts. 

Ja jaunzēlandiešu dziedātāja Lorde būtu vīrietis, tad viņa noteikti līdzinātos Trojam Sivānam – vismaz skanējuma ziņā noteikti. Tomēr, atšķirībā no Lordes, Trojs ir daudz draudzīgāks un pozitīvāk noskaņots, jo aktīvi komunicē ar saviem faniem, izmantojot Tumblr blogu un YouTube vlogu. Par iegūto ierakstu līgumu, kuru Trojs pagājušā gadā parakstīja ar ierakstu kompāniju Universal Music Australia, jaunietis paziņoja, izmantojot savu YouTube vlogu, kuram pašlaik ir vairāk nekā 2,5 miljoni abonentu. Savā vlogā Trojs fanus iepazīstina gan ar gaidāmajiem jaunumiem, gan ar videoklipu filmēšanas aizkulisēm, gan citām ar blogošanu, vlogošanu, mūziku un aktiermākslu saistītajām lietām, tāpēc, ja esi šī jaunā censoņa fans, tad ir vērts sekot Troja YouTube kanālam.

Ja runājam par albumu, tad mana lielākā vilšanās ir tā, ka TRXYE sastāv tikai no piecām dziesmām, bet laba jau daudz nevajag, vai ne?! Iesākumam ar piecām dziesmām pietiek, bet ļoti ceru, ka nākamais austrāliešu dziedātāja albums sastāvēs vismaz no desmit dziesmām.

Foto: Trojs Sivāns

Foto: Trojs Sivāns

Par to, ka albuma spēcīgākā dziesma ir Happy Little Pill, nav šaubu. Šī dziesma, kas atklāj albumu, ir ne tikai kritiķu, bet arī mana favorīte, jo tā valdzina gan ar skanējumu, gan ar tajā pausto domu, kurā tiek apdziedātas mūsdienu jaunatnes atkarības no iepirkšanās, naudas, narkotikām, alkohola un antidepresantiem. Tikai par kripatiņu vājāka ir albuma nākamā dziesma Touch, bet trešā albuma dziesma Fun, manuprāt, stipri līdzinās jau iepriekšminētās jaunzēlandiešu dziedātājas Lordes singlam Tennis Court. Ceturtā albuma dziesma Gasoline ir laba, tomēr noteikti ne lieliska, bet albumu noslēdzošā dziesma The Fault In Our Stars mani atstāja pilnīgi vienaldzīgu. Laikam jau tāpēc, ka dziesma sarakstīta, iedvesmojoties no Džona Grīna romāna “Mūsu zvaigžņu vaina”, kurš mani viegli kaitināja ar savu banalitāti un salkanumu.

Dažās TRXYE atsauksmēs nācies lasīt, ka Trojs esot nākamais Džastins Bībers, tomēr atļaušos absolūti nepiekrist šo atsauksmju autoriem, jo šis austrāliešu dziedātājs spēlē citā līgā un ir daudz talantīgāks par lecīgo kanādiešu zvaigznīti. Esmu pārliecināts, ka TRXYE ir tikai sākums kaut kam patiešām iespaidīgam.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Gaidot Oskarus: Zero Dark Thirty


zero.dark.thirty

Ketrinas Bigelovas režisētās filmas Zero Dark Thirty beigas skatītājam ir skaidras jau pirms filmas skatīšanās, jo domāju, ka katrs ir dzirdējis par Al Qaeda teroristu grupējuma līderi Osamu bin Ladenu un viņa likteni. Ja es pateiktu, ka bin Ladens filmas beigās tiek nogalināts, tad to pat nevarētu uzskatīt par spoileri

Filmas režisore ir Ketrina Bigelova – pirmā sieviete, kas saņēmusi Oskara balvu kā labākā režisore – viņai piemīt talants, krampis un darba spējas, kuras varētu apskaust jebkurš vīrietis. Protams, daudziem šķiet neparasti, ka vizuāli ļoti skaista un trausla sieviete uzņem filmas par karu, bet jāatzīst, ka viņai tas izdodas vienkārši ģeniāli un skatītājam ir interesanti filmu skatīties pat tad, ja tās iznākums ir zināms.

Filmā atainots CIP darba grupas smagais, mokošais, bīstamais un brīžiem arī bezcerības un izmisuma māktais darbs, meklējot bin Ladenam tuvus cilvēkus, kas varētu aizvest viņus pie paša teroristu grupējuma galvas. Šis meklēšanas process ir patiešām saistošs un aizraujošs un tas nekas, ka brīžiem tas ir diezgan mierīgs un skatītājam ir skaidrs, ka noslēgumā būs lieli panākumi. Skatoties filmu, manī valdīja satraukums, jo vide, kurā CIP izmeklētāji strādāja, bija ārkārtīgi bīstama un nervus kutinoša.

Varētu teikt, ka filma ir arī par neatlaidību un sieviešu spēku, jo tieši Džesikas Časteinas atveidotā varone Maja filmā tika parādīta kā nesatricināmā un neatlaidīgā varone, kura pie šīs lietas strādāja līdz pagurumam. Jau pirms filmas noskatīšanās teicu, ka labākās aktrises Oskaru šogad novēlu tieši Džesikai Časteinai, jo viņa prot būt dažāda un Majas lomā viņa bija patiešām lieliska.

Sen nebiju izjutis TĀDU spriedzi, skatoties filmu, un pēdējās četrdesmit filmas minūtes manī izraisīja īstu emociju virpuli, radot dalītas sajūtas. Protams, filma parādīta no amerikāņu skatpunkta, bet prieks, ka Bigelova spējusi būt objektīva un kritiska.

Rezumē: Nebūtu vīlies, ja šī filma iegūtu Oskaru un uzskatu, ka tai ir labas izredzes, jo Zero Dark Thirty daļēji ir arī amerikāņu varenības cildinājums un Oskars taču ir AMERIKAS Kinoakadēmijas balva. 

Gaidot Oskarus: Life of Pi


life.of.pi

Anga Lī režisētā filma Life of Pi ir viena no 2012. gada krāšņākajām filmām, tāpēc būtu dīvaini, ja tā netiktu nominēta “Oskaram”. Life of Pi ir nominēta veselām vienpadsmit Amerikas Kinoakadēmijas balvām, tādējādi tā tikai nedaudz atpaliek no Stīvena Spīlberga režisētās filmas Lincoln, kas nominēta divpadsmit kategorijās. 

Domāju, ka zināmākā režisora Anga Lī filma ir Brokeback Mountain, bet ir pamatotas aizdomas, ka jau tuvā nākotnē par viņa labāko darbu dēvēs tieši filmu Life of Pi – stāstu par tīģera un indiešu puiša Pī draudzību. Filma uzņemta pēc Jana Martela romāna “Pī dzīve” motīviem. Varu vien piebilst to, ka kopš Lī filmas nonākšanas uz ekrāniem, Latvijas bibliotēkās Martela sarakstīto romānu dabūt ir gandrīz neiespējami – lasītāji pat pierakstās bezgala garās rindās.

Atļaušos teikt, ka Life of Pi ir vizuāli iespaidīgākā 2012. gada filma – daudziem 3D filmu kritizētājiem Anga Lī filma pierādīja, ka 3D efekts var sniegt iespaidīgu, elpu aizraujošu pievienoto vērtību.

Kuģa katastrofā iet bojā Pī vecāki un viņš piespiedu kārtā nonācis glābšanas laivā, kurā viņam ir diezgan kolorīta kompānija – zebra, šimpanze, hiēna un tīģeris. Tomēr liktenis lēmis, ka tikai diviem no viņiem būs lemts izdzīvot – tad sākas stāsts par neticamu, bet aizkustinošu draudzību. Filmas stāsts ir tik neticams un pasakai līdzīgs, ka vienkārši rodas vēlme tam ticēt, neuzdodot sev liekus jautājumus.

Life of Pi ir lieliska filma par ticību, reliģiju, Dieva meklējumiem un jāatzīst, ka arī par draudzību. Protams, ir daudzi cilvēki, kas saka, ka Life of Pi ir saturiski lēta un viegli aizmirstama filma, bet man negribētos viņiem piekrist, jo Angs Lī ir paveicis neticami skaistu, atmiņā paliekošu un domāšanu izraisošu darbu.

Varu apbrīnot filmas aktierus – Suraj Sharma, kuram Pī loma ir spilgta debija kino un tīģeri, kurš atveidoja Ričardu Pārkeru. Man parasti nepatīk filmas, kurās ir dzīvnieki, bet Ričarda Pārkera atveidotājs – tīģeris mani absolūti apbūra.

Rezumē: Viena no manām favorītēm – tas nekas, ka ir cilvēki, kas par šo filmu un tās skatītājiem tikai nicinoši pasmīkņā. Life of Pi liek sajūsmā noelsties, domājot, cik Dievs (vai dievi?!) šo pasauli radījis skaistu un ideālu. Vizuālais baudījums, ko sniedz šī filma, ir patiešām milzīgs.