Autobiogrāfija

Pati sev priekšniece


Par Sofiju Amoruso noteikti dzirdējuši daudzi, īpaši jau daiļā dzimuma pārstāves, kuras lasījušas viņas pretrunīgi vērtēto autobiogrāfiju #Girlboss. Mūsdienās tikai retais bestsellers netiek ekranizēts un šis gadījums nav izņēmums, jo šī gada 21. aprīlī pie skatītājiem nonāca Netflix paspārnē tapušais seriāls Girlboss, kura pamatā ir Amoruso sarakstītā grāmata. 

Seriāla galvenā varone Sofija (Brita Robertsone) ir jauna sieviete, kura gan tiešā, gan pārnestā nozīmē mētājas pa dzīvi, nezinot, ko tajā vēlas sasniegt. Viņa zog, rakņājas pa miskastēm, regulāri kavē īres maksājumus, kā arī sāk strādāt algotu darbu tikai tāpēc, lai saņemtu veselības apdrošināšanu. Kādu dienu, kad viņa iepērkas lietoto preču veikalā un atrod retu vintage ādas jaku, dzimst ideja par lietotu apģērbu pārdošanu internetā. Ideja pāraug nopietnā biznesā un kļūst par pirmo lietu Sofijas dzīvē, kas rada viņā patiesu aizrautību, turklāt palīdz apmaksāt visus rēķinus. Šķiet, viņai ir viss laimīgai dzīvei – sapņu darbs, kurā viņa ir pati sev priekšniece, lieliska labākā draudzene (Elija Rīda) un mīlošs puisis (Džonijs Simonss), tomēr visam pa vidu ir viņas samezglotās attiecības ar tēvu (Dīns Noriss), kā arī pašas sarežģītais un bieži vien neciešamais raksturs, kas sagādā viņai ne vienu vien problēmu biznesā un attiecībās.

Foto: Kadrs no seriāla.

Jāatzīst, ka seriālu sāku skatīties tikai tāpēc, ka mani vienmēr interesējusi veiksmes stāstu dzimšana un biznesa aizkulises, kas šajā seriālā parādītas diezgan spilgti, liekot uzsvaru uz to, cik ļoti trausls ir tieši bizness internetā. Skatoties Girlboss, nesaņēmu gluži to kvalitātes līmeni, kādu biju gaidījis, un jau pēc pirmo pāris sēriju noskatīšanās gribēju tam atmest ar roku. Seriāla veidotāji Girlboss pieteikuši kā komēdijseriālu, tomēr uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt, cik reizes iesmējos visu trīspadsmit sēriju garumā. Pozitīvā ziņa – seriāls ar katru nākamo sēriju kļūst saturiski kvalitatīvāks. Negatīvā ziņa – galvenā varone ir egocentriska un kaitinoša gandrīz visas pirmās sezonas garumā. Nezinu, vai īstā Sofija Amoruso arī dzīvē ir tik kaitinoša vai arī pie vainas seriāla veidotāju tieksme pārspīlēt, bet skaidrs ir tas, ka tādu draudzeni kā Sofija gribētu retais, jo Robertsones atveidotā biznesmene vairumam skatītāju rada antipātijas.

Seriāla galvenā veidotāja ir Keja Kanona, kurai palīdz vesela virkne producentu – viņu vidū aktrise Šarlīze Terona un arī pati Sofija Amoruso. Daudzus varētu pārsteigt tas, ka Amoruso ieņem producentes lomu seriālā, kurā viņa pati parādīta ne tajā labākajā gaismā. Iespējams, veiksmīgā biznesmene nevēlas liekuļot un ļauj sevi parādīt tādu, kāda viņa savā karjeras sākumposmā patiešām ir bijusi. Neesmu lasījis #Girlboss grāmatu, tāpēc nezinu, kas no šī stāsta turpmāk gaidāms, bet ļoti ceru, ka nākamajās seriāla sezonās, ja tādas būs, varēsim vērot galvenās varones izaugsmi, jo, ja šis elements nesekos, seriālu sagaida mēslaine.

Var jau būt, ka seriāls bija iecerēts kā iedvesmojošs un sievietes spēku cildinošs, bet vismaz pirmajā sezonā to var raksturot ar vārdiem: kaitinošs, sekls un nesmieklīgs.

VĒRTĒJUMS: 5/10

Tenesija Viljamsa atmiņas


4b6f808e9f90e06ac28075fedb88c92dTenesija Viljamsa vārds paskaidrojumus neprasa, jo šis pretrunīgi vērtētais un skandalozais amerikānis bija viens no visu laiku izcilākajiem dramaturgiem, kura ieguldījums kultūrā novērtēts ar veselām divām Pulicera balvām. Autobiogrāfisko grāmatu “Atmiņas” Viljamss sāka rakstīt 1972. gadā un darbu pie tās pabeidza 1975. gadā, iekļaujot grāmatā tiem laikiem skandalozu informāciju. 

“Gribu atzīties, ka piekritu rakstīt šīs atmiņas materiālu apsvērumu dēļ. Patiesību sakot, tas ir pirmais literārais darbs, kuru uzņemos peļņas nolūkos. Taču jums jāzina, ka drīz vien pēc tam kad biju pie tā ķēries, es aizmirsu finansiālo pusi un arvien vairāk aizrāvos ar šo jauno formu, šo neslēpto pašatklāsmi.”

Šādu atklāsmi Viljamss lasītājiem sniedz jau pašā grāmatas sākumā, liekot noprast, ka arī turpmāko lapaspušu saturā valdīs vaļsirdība. Par spīti tam, ka grāmatas autors paudis nepatiku pret dzeltenās preses pārstāvjiem, viņš pats “Atmiņās” iekļāvis ārkārtīgi daudz stāstu, kas būtu bijuši dzeltenās preses cienīgi. Sākumā šis dzelteno ziņu sulīgums šķiet izklaidējošs un nedaudz komisks, bet grāmatas otrajā pusē jau sāk nogurdināt, jo priekšplānā tiek nostādīts dramaturga izlaidīgais dzīvesveids un daudzās mīlas dēkas, otrajā plānā atstājot radošā procesa un teātra aizkulises. Ņemot vērā to, ka Viljamss strādājis ar Eliju Kazanu, Marlonu Brando, Vivjenu Lī, Annu Manjani un Elizabeti Teilori, teātra un kino nostādīšana otrajā plānā šai grāmatai nākusi tikai par sliktu.

Tomēr jāatzīst, ka šī grāmata lasītājiem parāda to, cik kolorīts un sarežģīts Viljamss bijis savā privātajā dzīvē, kuru patiesībā ir diezgan grūti nošķirt no radošās dzīves, jo, manuprāt, mākslinieks un viņa māksla ir nešķirami lielumi.

“Cik sāpīga māksliniekam ir šķiršanās no viņa mākslas! Manuprāt, tā ir ļaunāka par nāvi…”

Simpatizē tas, kā autors ir izteicies par savu darbu varoņiem:

“Rakstu par “mazajiem ļaudīm”. Bet vai tādi vispār eksistē? Reizēm domāju, ka ir tikai mazi un trūcīgi priekšstati par cilvēkiem. Tas, kurš intensīvi dzīvo un jūt, nav mazs.”

man-walking-in-mysterious-dark-forest-4378x2708_20129Nevaru teikt, ka, lasot “Atmiņas”, es izjutu dziļas simpātijas pret Viljamsu, jo viņa dzīvesveidam, uzvedībai un attieksmei pret cilvēkiem ar augstām morāles normām bijis maz kā kopīga, tomēr es viņu cienu kā dramaturgu, jo viņa darbi ir nozīmīgs kultūras mantojums, turklāt viņa atklāsmes ir patiešām skaistas un ļoti trāpīgas.

“Un kāds jau ir gudri konstatējis – ja nevari būt pats, kāda jēga vispār kaut kam būt?”

Rakstot par savu dzīvesveidu, Viljamss atzīst:

“Es patiešām neuzskatu, ka jebkad būtu gribējis apzināti kādu sāpināt, bet ir gandrīz neiespējami nodzīvot mūžu, nenodarot kādam pāri, un parasti ir jācieš tieši vistuvākajiem cilvēkiem.”

Viljamsa rakstības stils ir ļoti dzīvs, tajā dzirkstī melnais humors, turklāt viņš neliekuļo un sauc lietas īstajos vārdos, kas padara viņu tik ļoti unikālu un brīvu radošajā jomā. “Atmiņās” Viljamss raksta, ka daudzi rakstnieki ir profesionāli nodarbināti, bet ne brīvi, jo viņi tur ausi pie zemes, lai saklausītu, ko vēlas lasītāji un izdevēji, tādējādi nogalinot savu brīvību un tiesības saukties par rakstnieku.

Notikumi grāmatā nav atainoti hronoloģiskā secībā, kas nedaudz pabojā lasīšanas procesu, jo Viljamss lasītāju mētā no viena gada uz otru, tādējādi lasītāju galvās nedaudz saputrojot notikumu secību. (Kā atklāts grāmatas pēcvārdā, arī pats autors dažos faktos nedaudz saputrojies.)

Noslēgumā šis citāts:

“Cik daudz sīkumu gan ir cilvēka dzīvesstāstā! Starp rindām noteikti slēpjas daudz kas tāds, ko atcerēties būtu bijis svarīgāk, bet tas kaut kā paliek atmiņas miglā tīts, kamēr virspusējie fakti iespiedušies prātā skaidri.”

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Apgāds “Atēna”; No angļu valodas tulkojusi Maija Andersone.

Beigbedera jaunais romāns – šoreiz bez skandāliem


Šķiet, ka Francijā Frederika Beigbedera vārds ir kļuvis par skandāla sinonīmu, bet, kas notiek, ja mūžīgā trača cēlājs pēkšņi iztiek bez trokšņa un vulgaritāti aizstāj ar maigu mīlestību pret ģimeni? Skandāls?! Lasot šo romānu, Beigbedera cienītāji jutīs manāmas izmaiņas, bet tie, kas Beigbederu iepazīs tieši caur “Franču romānu” būs patiešām izredzētā statusā, jo grāmatas autors atklāj, ka vēlētos, kaut “Franču romāns” būtu bijusi viņa pirmā sarakstītā grāmata. 

Beigbeders nododas naksnīgām izklaidēm un no mašīnas pārsega šņauc kokaīnu, bet pēkšņi uzrodas policija un aiztur rakstnieku un viņa draugu – Dzejnieku. Cilvēks, kas vienmēr dzīvojis greznu dzīvi, nokļuvis aiz restēm un nezin, kad tiks izlaists no ieslodzījuma. Tā nu skandalozais autors cenšas reanimēt savas bērnības dienu atmiņas, jo saprot, ka par posmu līdz piecpadsmit gadu vecumam neko neatceras. Vai tiešām kokaīns laika gaitā laupījis arī dārgās atmiņas?

Un tad, kā ķiršu ziedi pavasarī, viņa nedzīvajā atmiņu kokā plaukst maigi rozā ziedi, padarot pelēcīgo koku par krāšņu atmiņu ziedu gubu. Autora atmiņas ziedi plaukst bez apstājas un šķiet, ka Beigbederam nav nekādas problēmas ar atmiņu. Pagātnes tēlojumi ir sīki aprakstīti, sentimentāli, brīžiem pat intīmi, bet ārkārtīgi aizkustinoši.

Lasot grāmatu atklāju daudzus interesantus faktus par Beigbederu un uzdūros īstām citātu pērlēm. Piemēram, nezināju, ka viens no viņa iedvesmas avotiem ir romāna “Lunar Park” (“Mēness parks”) autors Brets Īstons Eliss. Brets Īstons Eliss patiešām raksta lieliski un viņa darbi ir aizraujoši, avangardiski un tikpat skandalozi kā Beigbedera romāni. Ja literatūra spētu saistīt ar radniecīgām saitēm autorus, tad Eliss un Beigbeders būtu brāļi.

Ir viens ekselents un ārkārtīgi smieklīgs citāts, kuru, laikam atcerēšos vēl ilgi. Beigbedera mīļākā Granny kādās viesībās saņēma jautājumu kā viņai klājas, uz kuru “padzīvojusī kundze” atbildēja: “Briesmīgi! Jo vecāka kļūstu, jo gudrāka esmu!” Nesmieties skaļā balsī man šķita neiespējami.

Ir vēl kāds šokējošs fakts par šo grāmatu – tikai 119. grāmatas lapaspusē atklāju, ka uz romāna vāka negozējas meitenes portrets, bet gan pats Beigbeders bērnībā. Lai autors man piedod, ka esmu noturējis viņu par meiteni!

Beigbeders piedzīvoja laikus, kad vecāki savus bērnus apbēra ar rotaļlietām un našķiem, lai tikai kompensētu to, ka viņiem nav laika priekš saviem bērniem. Autors šai situācijai velta šādu teikumu: “Bērni bija tiktāl pārlutināti, ka sāka bojāties.”

Daudzi lasītāji gan apgalvo, ka ir vīlušies šajā Beigbedera darbā, citi saka, ka tas ir vienīgais no viņa romāniem, kuru iespējams lasīt. Es teikšu tā – Beigbeders bija ģēnijs pirms “Franču romāna” un arī pēc šī darba sarakstīšanas ir palicis ģēnijs. Pavisam jauns stils, bet joprojām darbu caurstrāvo talants – tikai šoreiz viņš parāda citu savu pusi – tādu, kas ir līdz kaulam cilvēcīga, maiga, mīloša un gādīga. Es melotu, ja teiktu, ka nesapratu Beigbederu – es viņu sapratu pat ļoti labi. Līdzīgās situācijās esam bijuši mēs visi – esam attālinājušies no mātes, daudzi esam piedzīvojuši vecāku šķiršanos, esam mīlējuši un pārrāvuši attiecību pavedienus. Visspilgtāk no grāmatas paliks atmiņā brāļu attiecību tēlojums – atceros savu bērnību un saprotu, ka es, tāpat kā Beigbeders, centos būt brāļa pretstats.

Lasot “Franču romānu” ir sajūta, ka skaties pats savā un reizē arī sabiedrības spoguļattēlā un rodas nepārvarama vēlme pārcilāt savas bērnības atmiņas un pierakstīt tās kādā apputējušā kladē, lai tās pēc gadiem neaizmirstu. Beigbeders ir satriecošs – viens no labākajiem autobiogrāfiskajiem romāniem.

VĒRTĒJUMS: 10/10