biogrāfija

Citādība profesionālajā sportā


51inufhdbylAstoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados citādība profesionālajā sportā, īpaši komandu sporta veidos, sportistiem varēja sagādāt pamatīgas problēmas: treneri un aģenti viņus pieklājīgi atšuva vai ignorēja, komandas biedri izstūma no sava bariņa, bet fani spēļu laikā viņus izsvilpa. Savā biogrāfijā Going the Other Way profesionālā beisbola spēlētājs Billijs Bīns atklāti runā par to, kāda tad ir citādības cena profesionālajā sportā. (Precīzāk – kāda bija citādības cena profesionālajā beisbolā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.) 

Par Billiju Bīnu, iespējams, nav dzirdējuši pat daudzi aktīvie beisbola fani, jo, kā beisbola spēlētājs pats atzīst, savas karjeras laikā viņš bijis kaskadieris – profesionāls pamatsastāva spēlētāju aizvietotājs. Bērnībā Billijs bija pēdējais, kuru skolasbiedri izvēlējās savai komandai, turklāt arī auguma parametri viņam nebija pārāk spīdoši, tāpēc sapnis par profesionālo sportu šķita nesasniedzams. Par spīti tam, ka viņš uzauga daudzbērnu ģimenē, kurā finansiālie līdzekļi bija ļoti ierobežoti, Billijs, pateicoties savai milzīgajai degsmei un mīlestībai pret sportu, ātri vien tika pamanīts. Nokļūstot profesionālajā sportā, viņš sāka cīnīties ne tikai par savu vietu komandā, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem, jo saprata, ka ir homoseksuāls.

“People forget that athletes are as emotionally fragile as anybody else.”

Lai slēptu savu patieso būtību, agrā jaunībā sportists apprecējās.

“The more worried I became about my true nature, the more desperate I became for merriage to “fix” my “problem”.”

Protams, nekādu “problēmu” laulība neatrisināja, tieši pretēji – padarīja situāciju vēl briesmīgāku, jo tika sāpināta brīnišķīga sieviete, kura sportistu mīlēja. Par savu kopdzīvi ar sievu Annu Billijs stāsta diezgan daudz, bet par to, kā Anna reaģēja, uzzinot par bijušā vīra homoseksualitāti, Billijs runā ļoti izvairīgi. Tas gan ir saprotams, jo, ja kādu viņš savā dzīvē ir sāpinājis, tad tā ir viņa bijusī sieva.

Foto: Beisbolists Billijs Bīns.

Foto: Beisbola spēlētājs Billijs Bīns.

Billijs grāmatā runā par daudziem ļoti svarīgiem tematiem: par HIV stigmu, rasismu, homofobiju un dubultajiem standartiem profesionālajā sportā, kā arī sportistu dzīvi pēc karjeras beigām.

“I’d heard the stories about retired athletes, old warriors who struggled with drug and alcohol abuse, chronic pain from injuries, and the lack of financial and professional skills to exist outside the game.” 

Savas patiesās būtības noliegšana Billijam maksāja dārgi, jo viņš nodarīja pāri savai sievai, uz laiku atsvešinājās no savas ģimenes un draugiem, kā arī nevarēja izrādīt pienācīgu cieņu savam pirmajam dzīvesbiedram Semam, kurš nomira no AIDS radītām komplikācijām. Tāpēc, ka Billijs slēpa savas attiecības, viņam nebija ļauts sērot par zaudējumu, un jau tajā pašā dienā, kad Sems nomira, Billijam bija jādodas pildīt profesionālos pienākumus.

“I saw plenty of players lovingly kiss a wife or girlfriend good-bye only to spend the next two weeks on the road screwing around. It was nobody’s business but theirs. Yet it seems hypocritical to turn our heads away from heterosexual mischief, while the mere thought of the most committed same-sex companionship is still taboo.”

Billijs grāmatā sniedzis lielisku padomu, kā sportistiem atbildēt uz žurnālistu jautājumiem par seksuālo orientāciju: “Why does it matter?” Jā, kāpēc tam vispār ir kāda nozīme, runājot par sportu?! Par spīti kritikai, kuru viņš veltījis profesionālā sporta pasaulei, Billija stāstījumu caurstrāvo mīlestība pret sportu, cieņa pret līdzgaitniekiem, komandas biedriem un tuviniekiem, kā arī pozitīvs skats nākotnē. Simpatizē, ka Billijs sevi nav nostādījis svētā mocekļa lomā, jo atzīst, ka daudz smagāku cīņu nācās izcīnīt beisbola spēlētājam Džekijam Robinsonam, kurš kļuva par pirmo afro-amerikāņu MLB spēlētāju. (Robinsonam tika izteikti nāves draudi, spēļu laikā fani viņu sauca par nēģeri, arbūzu puiku, kā arī izkliedza frāzes, aicinot Robinsonu atgriezties džungļos.) Billija dzīve profesionālajā sportā bija nesalīdzināmi vieglāka, jo viņš nebija tik augsta līmeņa spēlētājs, turklāt savu seksuālo orientāciju viņš medijiem publiski atklāja tikai pēc karjeras beigām.

Protams, var jau teikt, ka diskriminācija profesionālajā sportā ir vēsture, bet tā tas nav, jo arī mūsdienās daudzi sportisti slēpj savu seksuālo orientāciju un veido mākslīgas attiecības ar skaistām modelēm, lai uzturētu savu publisko tēlu maksimāli heteroseksuālu.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Gultā ar Džeimsu Dīnu


james.dean.boulevard.of.broken.dreamsMākslinieks Endijs Vorhols par Džeimsu Dīnu ir teicis tā: “Viņš ir mūsu varonis ne tāpēc, ka viņš bija perfekts, bet gan tāpēc, ka viņš perfekti parādīja ievainoto, bet vienlaicīgi skaisto mūsu laiku dvēseli.” Astoņdesmitajos gados Dīns bija kļuvis par vienu no trim Amerikas populārākajiem kultūras cilvēkiem, atpazīstamības ziņā piekāpjoties vien Elvisam Preslijam un Merilinai Monro. 

1994. gadā izdotā Pola Aleksandra grāmata James Dean: Boulevard of Broken Dreams divdesmit divu gadu laikā savu skandalozitāti nav zaudējusi, izpelnoties pretrunīgas atsauksmes un pat atklātu leģendārā aktiera fanu naidu, tāpēc tā vairākkārt piedzīvojusi atkārtotus izdevumus. Rakstnieks dzimis 1955. gadā – gadā, kad traģiskā negadījumā bojā gāja Džeimss Dīns. Tieši tāpēc šajā grāmatā nav atrodamas autora personīgās atmiņas par Dīnu, bet tikai rūpīgi apkopota informācija no laikrakstiem un atmiņu stāsti, kuros dalījušās Dīnam tuvu stāvošas personas, viņu vidū arī Dīna tēvs Vintons Dīns, kurš savas dzīves laikā ar žurnālistiem izvairījās runāt. Daudziem, kas šo darbu nav lasījuši, varētu rasties jautājums: “Kas tad tajā tik skandalozs?” Atbilde ir vienkārša – Aleksandrs daudz runā par Dīna seksuālajām gaitām, pasniedzot baumas par aktiera homoseksualitāti kā pierādītu patiesību.

Par šīs grāmatas pirkšanu un lasīšanu domāju ilgi, jo internetā lasītās atsauksmes nekādu skaidrību neviesa, tikai saduļķoja manas domas vēl vairāk. Daudzi aktiera fani apgalvo, ka Aleksandrs Dīnu nomelnojis, lai mazinātu viņa vērtību sabiedrības acīs, bet netrūkst arī tādu lasītāju, kas apgalvo, ka šī ir labākā biogrāfija par Dīnu. Daļēji varu piekrist abām šīm pusēm, jo grāmatā netrūkst ne absurdu apgalvojumu, ne arī lieliskas, neapgāžamas informācijas. Piemēram, Aleksandrs ir tik ļoti pārņemts ar Dīna seksuālās dzīves iztirzāšanu, ka vairākas intīmās epizodes no aktiera dzīves aprakstījis ārkārtīgi smalki – pieminot pat to, kā Dīns juties un ko domājis seksa laikā. Patīkami pārsteidza smalkie ģimenes attiecību apraksti un hronoloģiski atainotais Dīna ceļš uz panākumiem, kurā autors iekļāvis pat sīkākās Dīna lomas, profesionālo pilnveidošanos, kā arī kritiķu atsauksmes par Dīna darbiem.

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Dīna seksuālā orientācija tikusi apspriesta jau vairākas desmitgades – labs aktiera draugs Lū Brakers, kurš pieminēts arī Aleksandra grāmatā, apgalvo, ka Dīns bija heteroseksuāls, bet daudz lasīts arī par to, ka Dīns, lai dabūtu lomas, bija gatavs gulēt arī ar vīriešiem, kā arī netrūkst tādu, kas apgalvo, ka Dīns bija absolūts homoseksuālis, kurš ar sievietēm tikās tikai tāpēc, ka tā vēlējās kinostudijas reklāmas cilvēki. Lai arī kā būtu bijis, tas nemaina faktu, ka Dīns bija lielisks aktieris, kurš izmainīja ne tikai kino pasauli, bet arī sabiedrību, turklāt, manuprāt, ir muļķīgi iespringt par to, kurš ar kuru gulēja pirms vairākām desmitgadēm.

Grāmatā minēts arī tas, ka Džeimss Dīns izmainīja to, kā cilvēki dzīvo, jo viņa atveidotie varoņi stipri atšķīrās no tolaik populāro aktieru (Hamfrijs Bogarts, Gērijs Kūpers, Džons Veins) atveidotajiem varoņiem, kuri vienmēr bija stipri, neatkarīgi vīrieši, kas vienmēr dabūja, ko vēlējās. Dīns atveidoja piecdesmitajiem gadiem neparastus varoņus, kas lielā mērā līdzinājās viņam pašam, jo tie bija apjukuši, dumpīgi autsaideri, kas par visu visvairāk vēlējās iederēties sabiedrībā, kā arī kāroja izpelnīties ģimenes atzinību. (Pēc Dīna mātes nāves aktieri audzināja viņa mātes māsa ar vīru, bet Dīna tēvam ar jaunieti bija vēsas attiecības, kas kļuva vēl vēsākas, kad Dīns nopietni pievērsās aktiermākslai.)

Video: Dīna pirmais apmaksātais aktiera darbs – epizodiska loma 1950. gada Pepsi reklāmā.

Grāmatā iekļautas arī dažādas fotogrāfijas, kuru kvalitāte varēja būt daudz labāka, turklāt būtu bijis lieliski, ja tās būtu uzdrukātas uz kvalitatīva glancētā papīra, jo esošais tehniskais izpildījums šai grāmatai ir vājš. Ja atmet manas pretenzijas par tehnisko izpildījumu un Aleksandra apmātību ar Dīna seksuālo dzīvi, tad jāsaka, ka grāmata ir lasīšanas vērta, jo tajā ir daudz vērtīgas informācijas, kurā spilgti atainota ne tikai Dīna dzīve, bet arī piecdesmito gadu kino industrija.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Tūres beigas – stāsts par ģēniju


11191376_oriUzņemt filmu, kurā lielākoties redzami tikai divi cilvēki, kas savā starpā sarunājas, nenoliedzami ir riskanti, jo vairumā gadījumu rezultāts ir garlaicīgs, turklāt vēl lielāks risks ir tad, ja tā ir biogrāfiska drāma. Veidojot filmu The End of the Tour, režisors Džeimss Ponsolds šos riskus uzņēmās un tie atmaksājās. 

Filma sākas ar ainu, kurā rakstnieks un Rolling Stone žurnālists Deivids Lipskis (Džese Eizenbergs) uzzina par rakstnieka Deivida Fostera Volesa (Džeisons Sīgals) pāragro un traģisko nāvi. Šī ziņa atgriež viņu divpadsmit gadus senā pagātnē, kad, veidojot rakstu Rolling Stone žurnālam, viņš pirmoreiz satika Volesu, lai piecas dienas pavadītu kopā ar rakstnieku, sekojot viņam līdzi grāmatas Infinite Jest tūrē.

Žurnālists Volesa jaunāko veikumu apbrīno un dēvē par vienu no dižākajiem sasniegumiem literatūrā, tomēr viņš vēlas uzrakstīt lielisku rakstu žurnālam Rolling Stone, tāpēc brīžiem nākas balansēt uz naža asmens, liekot uz spēles tikko izveidoto draudzību, kuras trauslās saites var pārraut viens nepārdomāts jautājums. (Piemēram, par pašnāvības mēģinājumu vai heroīna atkarības baumām.) Lai gan Voless sākotnēji nerada viesmīlīga un sirsnīga cilvēka iespaidu, vēlāk viņš Lipskim atklājas kā vientuļš, emocionāli ievainojams un traģisma auras apvīts ģēnijs ar siltu sirdi. Iejūtoties Volesa ādā, Džeisons Sīgals paveicis patiešām cieņpilnu un slavējamu darbu, kas, manuprāt, pat pašam nelaiķim patiktu. Skatoties šo filmu, bez kamoliem kaklā neiztikt.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Džese Eizenbergs Deivida Lipska lomā ir ne mazāk slavējams, jo viņam piemīt dabiskums un nesamākslotība, kas šai lomai tik ļoti piestāv, turklāt Eizenberga atveidotais varonis nenomāc Sīgala atveidoto Volesu, kas ir ne mazāk svarīgi. Filmā nedaudz tiek atklātas gan rakstniecības, gan žurnālistikas aizkulises, kā arī tiek runāts par garīgo veselību, bet visa centrā ir dīvains ģēnijs, kura pasaules uztvere ir savdabīga, bet emocijas un ilgas ir tik ļoti saprotamas, ka spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem. Skaista, nesamākslota, ar liekām detaļām un banalitātēm nepārsātināta filma, kas īpaši apbur ar māksliniecisko augstvērtību un emocionālo dziļumu.  Arī kritiķi šo filmu slavē, dēvējot to par svaigu, spīdošu, cieņpilnu, talantīgi veidotu, dziļu, netradicionālu, gudru, emocionāli plašu un meistarīgu.

Filmas pamatā ir Deivida Lipska grāmata Although Of Course You End Up Becoming Yourself: A Road Trip with David Foster Wallace, kurā stāstīts par piecām dienām, kuras žurnālists pavadīja kopā ar leģendāro rakstnieku. (Grāmata tika izdota 2010. gadā.)

VĒRTĒJUMS: 9/10

Filma, kas atkal liek noticēt Bērtona talantam


Foto: filmas plakāts

Foto: filmas plakāts

Agrāk biju liels Tima Bērtona darbu fans, bet pēdējo gadu laikā viņa filmas sāka kļūt nebaudāmas un daži viņa darbi šķita absolūti bezgaumīgi (piemēram, Dark Shadows, kurai viņš bija režisors, un Abraham Lincoln: Vampire Hunter, kurai viņš bija producents), tāpēc sāka rasties aizdomas, ka Bērtona ziedu laiki ir pagātnē. Tomēr biogrāfiskā drāma “Lielās acis” (Big Eyes) deva pamatotas cerības, ka Bērtons ir atgriezies uz pareizajām sliedēm. 

Filma “Lielās acis” ir biogrāfisks stāsts par mākslinieci Mārgaretu Kīnu , kuras darbi milzīgu popularitāti iemantoja divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados. Kīnas gleznu firmas zīme bija bērni (lielākoties mazas meitenes) ar ķermenim neproporcionālām, pārspīlēti lielām, skumjām acīm.

Pēc šķiršanās no vīra Mārgareta (Eimija Adamsa) sāk strādāt kā ielu māksliniece, lai nodrošinātu pārticību sev un savai meitai – uz ielas viņa iepazīstas ar Valteru Kīnu (Kristofs Valcs) un abu starpā ātri vien uzplaukst romantiskas jūtas. Biklā sieviete nekavējoties piekrīt Valtera spontānajam bildinājumam, kļūstot par Kīna kundzi, un tieši šis uzvārds stāstā spēlē īpašu lomu, jo rada kādu liktenīgu pārpratumu, kas sākumā šķiet nevainīgs un pat smieklīgs, bet beigās pārtop milzīgā melu mezglojumā. (Uzvārdu Kīns angļu valodā raksta vienādi abās dzimtēs: gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē uzvārds tiek rakstīts kā Keane.) Jaunlaulātā pāra gleznas tiek izstādītas kāda kluba tualetes gaiteņos un apmeklētājus ātri vien piesaista Mārgaretas lielo acu gleznas, bet Valtera ainavu gleznojumi nevienu tā īpaši neinteresē. Daļēji dēļ godkāres, daļēji labu gribēdams, Valters gleznu apbrīnotājiem stāda sevi priekšā kā šo darbu autoru un uzsāk ceļu pretī milzīgai popularitātei un naudas daudzumiem, par kādiem pat pārdrošākajos sapņos nav cerējis.

Foto: Mārgareta Kīna apskata savas gleznas Keane Eyes galerijā, kas atrodas Sanfrancisko. Bildes avots: CBS NEWS

Foto: Mārgareta Kīna apskata savas gleznas Keane Eyes galerijā, kas atrodas Sanfrancisko. Foto avots: CBS NEWS

Otrajā plānā paliek Mārgareta, kas rada savam netalantīgajam vīram gleznas mazā kambarītī, norijot aizvainojuma krupjus un mokot sevi ar pārmetumiem par to, ka naudas dēļ jāmelo ne tikai visai pasaulei, bet arī savai meitai, kura ir Mārgaretas mūza. Katrs, kurš kādreiz ir darījis radošu darbu, noteikti saprot, cik šausmīga sajūta ir tad, kad viņa darbu kā savu prezentē kāds cits, neko nezinot par sajūtām un vēstījumu, kas konkrētajā darbā ielikts. Īsumā sakot, tiek veikta publiska radošā darba izvarošana, bet gleznu pārvēršana plakātos, kas tika atainota filmā, šķita kā sava veida mākslas prostitūcija.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Eimija Adamsa Mārgaretas Kīnas lomā bija vienkārši fantastiska (Zelta Globuss saņemts pelnīti) – viņa skatītājus apbur ar savu biklumu un ļauj emocijas nolasīt no acīm, kuras brīžiem izsaka vairāk nekā tas, ko viņa pasaka vārdos.

Lai arī sākotnēji šķita, ka filma būs saturiski smaga, tad pēc tās noskatīšanās nācās secināt, ka Bērtons to pasniedzis ar neticamu vieglumu, ievijot filmā gana daudz humora, kas ir kā gaisīgs putukrējums šajā rupjmaizes kārtojumā, kurā netrūkst ne melnas maizes, ne skābu dzērveņu. Gaumīga un cieņpilna biogrāfiskā filma par vienu no Tima Bērtona mīļākajām māksliniecēm.

Noskaņai Lanas Del Rejas dziesma Big Eyes.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Dizaineris, kas mainīja modes pasauli


ysl“Šanele sievietes atbrīvoja, bet Senlorāns deva viņām spēku.” – Pjērs Beržē

Īva Senlorāna (Yves Saint Laurent) vārds nevienam modes pazinējam nav svešs, jo tieši šis talantīgais modes mākslinieks 21 gada vecumā kļuva par Dior modes nama galveno dizaineri, kā arī kļuva par vēsturē pirmo augstās modes dizaineri, kurš izstrādājis Prêt-à-Porter (Ready to Wear  jeb gatavs valkāšanai) apģērbu kolekciju. 71 dzīves gada laikā Senlorāns savu vārdu modes vēstures lappusēs paspēja ierakstīt ar ļoti trekniem burtiem, padarot sevi un savus darbus par neatņemamu modes pasaules sastāvdaļu. Ne velti Senlorāna radīto apģērbu dizainu cenšas atdarināt simtiem apģērbu dizaineru arī mūsdienās.

Senlorāns savas dzīves laikā bija pietiekami kolorīta personība, lai būtu pelnījis pats savu filmu, tieši tāpēc šī gada sākumā skatītāju vērtējumam tika nodota franču režisora Džalila Lespēra biogrāfiskā drāma “Yves Saint Laurent”, kurā stāstīts par dizainera spožāko karjeras posmu un par attiecībām ar viņa mīļāko un biznesa partneri Pjēru Beržē. Filmā Senlorānu atveido divdesmit piecus gadus vecais franču aktieris Pjērs Ninē, kurš leģendārā dizainera lomā iejuties vienkārši lieliski, bet viņa mīļoto Beržē atveido ne mazāk talantīgais Gijoms Galjēns. Senlorāns filmā parādīts kā nedrošs, emocionāls, jūtīgs un iekšējo dēmonu plosīts ģēnijs, bet Beržē atainots kā dizainera stiprais balsts (gan morāli, gan finansiāli), kurš slēpjas Senlorāna mestajā ēnā un vienmēr ir gatavs savam mīļotajam un biznesa partnerim palīdzēt.

Ļoti simpatizēja arī modeles Viktorijas atveidotāja Šarlote Lebona, kas filmā ir absolūti burvīga, eleganta, koķeta, jutekliska un ļoti seksapīla vārda vispozitīvākajā nozīmē.

Foto: Viktorijas lomas atveidotāja Šarlote Lebona.

Foto: Viktorijas lomas atveidotāja Šarlote Lebona.

Noteikti jāpiemin fakts, ka filma veidota sadarbībā ar pašu Pjēru Beržē, kurš pašlaik ir 83 gadus vecs, tāpēc šīs filmas skatītāji var būt droši, ka režisors filmā nav ielicis paša izdomātas detaļas, lai tikai piešķirtu stāstam lielāku action. Filmā redzami arī autentiski YSL tērpi, kas, manuprāt, spēlē tikpat būtisku lomu kā galveno lomu atveidotāji. (Filmā redzamas arī leģendārās ģeometriskās kleitas, kuras Senlorāns radīja, iedvesmojoties no Pīta Mondriāna gleznām.)

Foto: Atsauksmes rakstīšanas procesā lieti noderēja NJ Stevenson "Modes vēsture".

Foto: Atsauksmes rakstīšanas procesā lieti noderēja NJ Stevenson “Modes vēsture”.

Lespērs, veidojot šo filmu, pievērsis uzmanību daudzām šķietami sīkām detaļām un faktiem – sākot ar faktu, ka Senlorāns bija pirmais augstās modes dizaineris, kurš savām modes skatēm algoja tumšādainas modeles, un beidzot ar faktu, ka Senlorāns paniski baidījās no iesaukšanas karadienestā. (Jaunajam vīrietim iesaukšana karadienestā bija traumatiska un arī viņa karjerai tā nenāca par labu, jo, kad Senlorāns tika iesaukts karadienestā, Dior viņa vietā pieņēma Marku Bohanu.) Tomēr nav ļaunuma bez labuma, jo pēc sadarbības pārtraukšanas ar Dior, Senlorāns ar Beržē palīdzību nodibināja pats savu modes namu.

Skaisti tērpi, sarežģītas attiecības, daiļas sievietes, precīza modes vēstures restaurācija kustīgajās bildēs – šī ir modes un mākslas vēstures cienītāju “must see” filma.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Roka faili 2: “Pink Floyd”


Šī ir jau otrā „Roka failu” grāmata, kuru esmu izlasījis un ar prieku jāatzīst, ka „Pink Floyd. Mūzika, cilvēki un cūkas” man patika krietni vien vairāk kā „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi”. Iespējams tas tāpēc, ka „Pink Floyd” mūzika man tuvāka, nekā tā, kuru radījuši „The Beatles”. 

Pēdējo pāris dienu laikā „Pink Floyd” albumu „The Wall” esmu noklausījies vismaz kādas piecas reizes, lai tikai noskaņotos grāmatas izbaudīšanai. Agrāk biju simtprocentīgi pārliecināts, ka mana mīļākā „Pink Floyd” dziesma ir „Another Brick In The Wall Part 2”, bet šo pāris dienu laikā atklāju, ka „Goodbye Blue Sky” izraisa manī tādas sajūtas, kādas nespēj radīt neviena cita dziesma. Klausoties „Goodbye Blue Sky”, es sēžu kā nohipnotizēts un izbaudu tās emocijas, kuras rada dziesma un piepilda katru miesas poru. „Pink Floyd” mūzika – tā ir tīra maģija.

Ja „The Beatles” grupas sastāvu varu nosaukt bez jebkādas minstināšanās, tad ar „Pink Floyd” ir krietni vien savādāk, jo nevaru nosaukt nevienu grupas dalībnieku, neieskatoties Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Uzskatu, ka tas pat ir labi, jo „Pink Floyd” mūzikas cienītāji vairāk baudīja un joprojām bauda viņu mūziku, nobīdot grupas dalībnieku intrigas un nesaskaņas otrajā plānā.

Ja „The Beatles” dziedāja pārsvarā tikai par mīlestību, tad „Pink Floyd” nebaidījās aizskart nopietnākas tēmas, īpaši jau ar politiku saistītās.

Tagad parunāsim par lietām, kuras priecēja Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Šķiet, ka lielākā daļa grāmatā minēto faktu man bija nezināmi, jo līdz šim uzmanību biju pievērsis tikai grupas daiļradei. Nekad nebūtu domājis, ka tik harmoniski skanošu, labi nostrādātu un ilgmūžīgu mūziku spēja radīt grupa, kuras sastāvā nepārtraukti bija milzīgas nesaskaņas. Konflikti brīžiem nonāca līdz tik absurdam līmenim, ka grupas simbolam (cūkai) nācās kļūt par transseksuāli. (58. lappusē atrodamais stāsts par šo „dzimuma maiņas operāciju” ir uzjautrinošs un reizē skumjš.)

Grāmatā redzama arī vēl kāda „Pink Floyd” vērtība – albumu mākslinieciskie noformējumi, kas ir patiešām iespaidīgi. Mans favorīts ir „Animals” albuma noformējums ar lidojošu cūku – Storma Torgersona darbs.

„Roka failu” grāmatas nu uzskatu par literāra formāta asortiem, kas domāti mūzikas mīļotājiem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

„Roka failu” sērijas grāmatas izdod „Apgāds Mansards”. 

Te arī “Goodbye Blue Sky”: