biogrāfija

Stāsts par Holivudas aizkulisēm un maigo milzi Roku Hadsonu


Divdesmitā gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi kino industrijā ir manai sirdij vistuvākie, tāpēc pēdējo gadu laikā pastiprināti esmu pievērsies literatūrai, kas stāsta tieši par šo laika posmu Holivudā un arī ārpus tās robežām. Iepazīt šo posmu kino pasaulē, neizlasot neko par leģendāro aktieri Roku Hadsonu, laikam būtu neiespējami, tāpēc ķēros klāt 2004. gadā izdotajai biogrāfijai Rock Hudson: The Gentle Giant, kuru sarakstījis Deivids Brets. (Starp citu, tikšana pie šīs grāmatas ir diezgan sarežģīta, jo lielākajā daļā interneta veikalu tā ir izpārdota.)

Pirmā lieta, par kuru gribu paslavēt Bretu, ir tā, ka grāmatā aprakstītie notikumi ir izkārtoti hronoloģiskā secībā – sākot no Roja Šērera (Roka Hadsona īstais vārds) dzimšanas 1925. gada 17. novembrī, līdz pat viņa pāragrajai nāvei 1985. gada 2. oktobrī. Tas ievērojami atvieglo lasīšanas procesu, īpaši jau tiem lasītājiem, kuriem par Roka Hadsona dzīvesgājumu nav īpašu priekšzināšanu. Breta veikums nav nedz sauss faktu uzskaitījums, nedz pārlieku dzeltens klaču materiāls, jo diezgan labās proporcijās sabalansēti stāsti par Hadsona aktiera karjeru un gana vētraino privāto dzīvi.

Īpaši tiem, kas mīl lietot frāzi “Agrāk gan tā nebija!”, liels pārsteigums varētu šķist fakts, ka Hadsons savu karjeru sāka veidot caur gultu.

“…in Rock’s case, in common most of the graduates from the so-called “Henry Willson Academy of Glamour”, sex had been the motivating factor towards fame, and acting ability had been picked up along the way.” – 76. lpp

Hadsons kino pasaulē iekļuva, pateicoties savam izskatam un fiziskajiem parametriem, kā arī zināmā mērā viņš bija oportūnists (vismaz karjeras sākumā pavisam noteikti), jo nesmādēja Holivudas talantu aģenta Henrija Vilsona gultu, lai tikai tiktu pie iespējas piepildīt savu sapni par aktiera darbu. Tomēr nebija arī tā, ka viņš gaidīja, ka viss viņam tiks pienests klāt uz sudraba paplātes, jo talanta un pieredzes trūkumu Hadsons kompensēja ar ļoti smagu darbu un izcilu darba ētiku. Lempīgā un kautrīgā kravas mašīnas vadītāja Roja Šērera kļūšana par eleganto aktieri Roku Hadsonu pavisam noteikti ir viena no grāmatas aizraujošākajām daļām. Piemēram, interesants šķita fakts, ka Hadsons trenēja ne tikai savu stāju un aktierprasmi, bet arī vairāku nedēļu garumā kliegšanai veltīja trīsdesmit minūtes dienā, lai tikai iegūtu par pustoni zemāku balss tembru, kas labāk atbilda viņa izskatam.

Foto: Roks Hadsons un Elizabete Teilore

Par spīti tam, ka Hadsona aktiera talants ilgstoši tika apšaubīts, viņš paguva iekarot ne tikai skatītāju mīlestību, bet arī saņēma “Oskara” nomināciju kā labākais aktieris par lomu Džordža Stīvensa 1956. gada drāmā Giant.

“…for five years he had been little more than an over-hyped, studio-manufactured, and decorative B-movie actor, and not always a very good one.” – 135. lpp.

“Most people do not consider him a very accomplished actor, but I found him to be terribly hard-working, dedicated and very serious. – Robert Aldrich” – 140. lpp

Turklāt noteikti jāpiemin arī fakts, ka Hadsons bija komerciāli ļoti veiksmīgs aktieris – tik ļoti, ka viņš kopā ar aktrisi Dorisu Deju reiz paglāba kinostudiju Universal no bankrota.

“Lover Come Back, Rock’s second film with Doris Day, proved even more successful than Pillow Talk. Coming hot on the heels of Universal’s wave of second-rate productions and major flops, it saved the studio from bankruptcy.” – 143. lpp

Diemžēl Hadsonam privātajā dzīvē neveicās tik spoži kā profesionālajā karjerā, kas plaši atspoguļots arī Breta stāstījumā. Lai no sabiedrības slēptu savu homoseksualitāti, 1955. gadā Hadsons apprecēja sekretāri Filisu Geitsu, kura līdz pat savas dzīves beigām pastāvīgi nonāca pretrunās, stāstot par savu trīs gadus ilgo laulību ar Hadsonu: vienubrīd viņa apgalvoja, ka nav zinājusi par vīra homoseksualitāti pirms gredzenu mīšanas, bet jau nākamajā mirklī neapdomīgi izpļāpājās, ka par vīra orientāciju bija informēta jau pirms stāšanās altāra priekšā. Turklāt Geitsas stāstus vēl mazāk ticamus padara tas, ka ilgstoši tika baumots par pašas Geitsas netradicionālo orientāciju.

“In fact, she may have qualified as that rarest of species: the lesbian fag-hag.” – 99. lpp

Grāmatā atklāts arī tas, ka Hadsons par savu homoseksualitāti nav kaunējies, bet orientāciju slēpis tikai tāpēc, lai neizpostītu savu karjeru. Vieglums, ar kādu viņš uztvēra savu homoseksualitāti izpaudās bieži, arī brīdī, kad kāda viešņa vaicājusi Hadsonam, kāpēc viņa mājas masīvie drošības vārti stāv neaizslēgti, un aktieris uz jautājumu godīgi esot atbildējis šādi:

“Because if any good-looking guy decides he wants to fuck Rock Hudson, I don’t want him climbing the gates and wearing himself out first!” – 148. lpp

Foto: Roks Hadsons

Pats ievērojamākais skandāls Hadsonu piemeklēja viņa dzīves izskaņā un tas neapklusa vēl vairākus gadus pēc viņa nāves. 1984. gadā Hadsonam tika diagnosticēts AIDS. Savu slimību aktieris centās slēpt no apkārtējiem, bet viņa dzīvība strauji sāka dzist visu acu priekšā un vienmēr plecīgais Hadsons strauji zaudēja svaru, kas veicināja baumas par viņa veselības stāvokli. 1985. gadā, kad sabiedrībai beidzot tika paziņots, ka Hadsonam ir AIDS, viņš kļuva par pirmo tik augsta līmeņa slavenību, kam diagnosticēts šis imūndeficīta sindroms. Šim paziņojumam bija dažādas sekas – vairāki Hadsona paziņas izlikās, ka nav viņu pazinuši, bet citi par viņu runāja izvairīgi. Tiesa, bija arī uzticami draugi, kas viņu nepameta līdz pat nāves dienai – piemēram, aktrises Dorisa Deja un Elizabete Teilore, kā arī aktieris Džordžs Neiders un sekretārs Marks Millers.

Grāmatā īpaši uzsvērts tas, ka Hadsona diagnoze izgaismoja problēmas arī valstiskā līmenī: piemēram, to, cik homofobisks un AIDS krīzi ignorējošs tolaik bija ASV prezidents Ronalds Reigans. Hadsona nāve mainīja ne tikai to, kā Amerika attiecās pret AIDS epidēmiju, bet tā kalpoja arī kā simbols, jo neviens nespēja iedomāties, ka tik veiksmīgs, harizmātisks, bagāts, vitāls un šķietami nesalaužams vīrietis, kāds bija Hadsons, varētu inficēties ar HIV.

“Rock wasn’t a real strong personality. He was a gentle giant.” – 153. lpp

“All of those years I worked with him I saw him as big, handsome and indestructible. – Doris Day” – 256. lpp

“…someone famous had to succumb to the disease to make the public aware of a condition that should have been acknowledged years before.” – 322. lpp

Jāatzīst, ka grāmatas noslēgumu bija nomācoši lasīt, jo tajā tika atklāts, cik ļoti necienīgs bija Hadsona kremācijas process. Aprakstītā aina vairāk atgādina atvadas no mājdzīvnieka, ne no visā pasaulē mīlēta aktiera.

“Rock’s body was placed in a large cardboard box bearing his name, and unceremoniously and shamelessly rolled into the oven.” – 260. lpp

Foto: Dorisa Deja un Roks Hadsons

Grāmata nebeidzas ar Hadsona nāvi un kremēšanu, jo, pateicoties viņa AIDS diagnozei, aktieris joprojām netika likts mierā – Hadsona mīļākais Marks Kristians, kurš 1985. gadā par aktiera diagnozi uzzināja no televīzijas, sāka tiesāties ar Hadsona mantiniekiem. Viņš vēlējās piedzīt milzīgu kompensāciju par to, ka Hadsons apzināti esot pakļāvis viņu riskam inficēties ar HIV vīrusu. Grāmatā tiesas process aprakstīts plaši, kā arī stāstījumā iekļauti abu pušu argumenti un netīrie paņēmieni, tāpēc katrs lasītājs pats subjektīvi var izlemt to, kura pusē viņš vēlas nostāties.

Brets šajā grāmatā, manuprāt, ļoti objektīvi un cieņpilni iemūžinājis Hadsona dzīves esenci, neslēpjot viņa cilvēcīgās vājības, bet vienlaicīgi pieminot arī to, ka līdz pat pašām savas dzīves beigām leģendārais aktieris neaizmirsa, no kurienes nācis, un nekļuva augstprātīgs pret mazāk pieredzējušiem kolēģiem.

“I think he never forgot how hard it was for him the first time, and he wanted everybody to enjoy working as much as he did.” – 233. lpp

Ja gribat izlasīt tikai vienu grāmatu par Roku Hadsonu, tad šī būs īstā. Breta veikums ir vēstures liecība gan par AIDS krīzi astoņdesmitajos gados, gan par Holivudas aizkulisēm un zvaigžņu dzimšanu/radīšanu, gan par pašu Roku Hadsonu, kurš vairumam atmiņās vienmēr paliks kā liels, maigs milzis.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Kāds tad bija īstais Džeimss Dīns?


Pītera L. Vinklera veidotā grāmata The Real James Dean: Intimate Memories from Those Who Knew Him Best ir jau trešā biogrāfiskā grāmata par leģendāro aktieri Džeimsu Dīnu, kura nonākusi manā grāmatu plauktā. Kāpēc man nepietika ar pirmo divu biogrāfiju izlasīšanu? Jo iepriekš lasīju Lū Brakera grāmatu Jimmy & Me, kurā autors nelaiķi ir idealizējis, un Pola Aleksandra grāmatu James Dean: Boulevard of Broken Dreams, kurā jūtama diezgan “dzeltena” piegarša, bet es vēlējos atrast vidusceļu – Džeimsa Dīna biogrāfiju bez rozā brillēm un tenku piegaršas. 

Ievadā apzināti rakstīju, ka Vinklers grāmatu veidojis, nevis sarakstījis, jo grāmatā apkopoti četrdesmit divi agrāk jau publicēti stāsti, ar kuriem dalījušies cilvēki, kas Dīnu pazinuši vislabāk, bet Vinklers kā autors izpaudies tikai zemsvītru piezīmēs un nodaļu ievados. Tomēr Vinklera darbu noteikti nevajadzētu novērtēt par zemu, jo par Dīnu pieejams patiešām milzīgs daudzums publikāciju, uz kuru fona grāmatā iekļautie 42 stāsti tāds nieks vien ir. Veidojot The Real James Dean, Vinklers meistarīgi atsijājis graudus no pelavām un no pieejamās informācijas gūzmas izvilcis patiešām baudāmu Džeimsa Dīna esenci. (Grāmatā lasāmas aktrises Elizabetes Teilores, aktrises Šellijas Vintersas, režisora Elija Kazana, aktrises Natālijas Vudas, režisora Džordža Stīvensa un citu Džeimsa Dīna dzīvē nozīmīgu cilvēku atmiņas par kopā pavadīto laiku.)

“But without pain, no discoveries would be made.” – 105. lpp

Stāsti izkārtoti hronoloģiskā secībā, sākot ar Dīna vecmāmiņas un tēva stāstiem par viņa bērnību, un beidzot ar Dīna sacīkšu auto mehāniķa stāstu par leģendārā aktiera nāves dienu. (1955. gada 30. septembrī automehāniķis Rolfs Vuterihs kopā ar Džeimsu Dīnu bija ceļā uz autosacīkstēm, kad Dīna vadītā sporta automašīna Porsche 550 Spyder sadūrās ar kāda koledžas studenta vadīto Ford automašīnu. Dīns bija tikai 24 gadus vecs, kad izdzisa viņa dzīvība.)

Vinklers nav centies izveidot grāmatu, kurā Dīns tiktu glorificēts vai nomelnots, bet gan apzināti izvēlējies stāstus, kas lasītājiem ļauj iepazīt ļoti īstu un cilvēcīgu Dīnu. Šī pieeja ir ārkārtīgi veiksmīga, jo lasītājiem rada ilūziju, ka arī viņi īsu brīdi pazinuši Džeimsu Dīnu un no malas vērojuši viņa sarežģīto ceļu uz panākumiem kino pasaulē. Pirms ķēros klāt The Real James Dean lasīšanai, mani māca bažas, ka grāmata man varētu šķist garlaicīga, jo par Dīnu daudz esmu lasījis, dzirdējis un skatījies, tomēr šīs bažas ātri vien izkūpēja gaisā, jo, lasot grāmatu, bija iespēja palūkoties uz Dīnu no dažādu cilvēku skatpunktiem un uzzināt daudz iepriekš nedzirdētu faktu par viņu. Piemēram, ka Dīns 11 gadu vecumā cieta no seksuālas vardarbības, ka savas karjeras pirmsākumos viņš regulāri bija pusbadā un mēdza dzīvot uz citu cilvēku rēķina, ka viņš plānoja iemēģināt savu talantu matadora ampluā, kā arī to, ka mode un apģērbi viņam tā īsti nemaz nerūpēja. Vienaldzība pret modi gan nav traucējusi Dīnam kļūt par stila ikonu un viņa dumpinieciskais ģērbšanās stils ir aktuāls arī mūsdienās – vairāk nekā 60 gadus pēc viņa nāves.

“The only way he could be sure you really loved him, was if you loved him when he was truly at his worst.” – 132. lpp

“In some weird way he reminded me of Peter Pan, but without the joy, as if he had sprung from never-never land and would disappear back into it.” – 161. lpp

“He was very afraid of being hurt. He was afraid of opening up in case it was turned around and used against him.” – 293. lpp

“This world we live in is dominated, I think, by an idyllic interpretation of success. This, in turn, manufactures fantasy. People become involved with the fantasy and stop looking for their own success. They find it, instead, in the success of movie stars and other celebrities. They live in a dream world.” – 310. lpp

Lai gan Dīna profesionālā karjera bija īsa un tās laikā viņš paspēja nofilmēties tikai trīs lielās lomās (filmās East of Eden (1955), Rebel Without a Cause (1955) un Giant (1956)), ar to pietika, lai viņš atstātu neizdzēšamus nospiedumus kino pasaulē un sabiedrībā. Pats Dīns apgalvoja, ka viņam vienā rokā ir Montgomerijs Klifts, kurš saka “Palīdzi man!”, un otrā rokā ir Marlons Brando, kurš saka “Ej ellē!”, bet kaut kur pa vidu ir Džeimss Dīns. Viņš bija vienlaicīgi ļoti jūtīgs un dumpiniecisks, tāpēc piecdesmito gadu jauniešiem bija viegli ar viņu identificēties un viņš ātri kļuva par jauniešu elku.

“As I watched Jimmy I recalled scenes from my own youth. I had never before identified with a screen personality in this way and I was amazed and a little unnerved by my response.” – 211. lpp

Šī grāmata ir viegli lasāma un tā nav tikai par Džeimsu Dīnu, bet arī par cilvēku sarežģīto dabu, piecdesmito gadu kultūru, Holivudas zelta laikmetu un kino pasaules aizkulisēm, kuras vairāku desmitgažu laikā nav nemaz tik ievērojami mainījušās, jo grāmatā minētie notikumi diži neatšķiras no tā, kas notiek mūsdienu Holivudā. Ja ir vēlme izlasīt tikai vienu grāmatu par Džeimsu Dīnu, tad The Real James Dean būs īstā, jo grāmata ir aizraujoša un Vinklers tajā iekļāvis ļoti koncentrētu Dīna dzīves esenci.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Citādība profesionālajā sportā


51inufhdbylAstoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados citādība profesionālajā sportā, īpaši komandu sporta veidos, sportistiem varēja sagādāt pamatīgas problēmas: treneri un aģenti viņus pieklājīgi atšuva vai ignorēja, komandas biedri izstūma no sava bariņa, bet fani spēļu laikā viņus izsvilpa. Savā biogrāfijā Going the Other Way profesionālā beisbola spēlētājs Billijs Bīns atklāti runā par to, kāda tad ir citādības cena profesionālajā sportā. (Precīzāk – kāda bija citādības cena profesionālajā beisbolā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.) 

Par Billiju Bīnu, iespējams, nav dzirdējuši pat daudzi aktīvie beisbola fani, jo, kā beisbola spēlētājs pats atzīst, savas karjeras laikā viņš bijis kaskadieris – profesionāls pamatsastāva spēlētāju aizvietotājs. Bērnībā Billijs bija pēdējais, kuru skolasbiedri izvēlējās savai komandai, turklāt arī auguma parametri viņam nebija pārāk spīdoši, tāpēc sapnis par profesionālo sportu šķita nesasniedzams. Par spīti tam, ka viņš uzauga daudzbērnu ģimenē, kurā finansiālie līdzekļi bija ļoti ierobežoti, Billijs, pateicoties savai milzīgajai degsmei un mīlestībai pret sportu, ātri vien tika pamanīts. Nokļūstot profesionālajā sportā, viņš sāka cīnīties ne tikai par savu vietu komandā, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem, jo saprata, ka ir homoseksuāls.

“People forget that athletes are as emotionally fragile as anybody else.”

Lai slēptu savu patieso būtību, agrā jaunībā sportists apprecējās.

“The more worried I became about my true nature, the more desperate I became for merriage to “fix” my “problem”.”

Protams, nekādu “problēmu” laulība neatrisināja, tieši pretēji – padarīja situāciju vēl briesmīgāku, jo tika sāpināta brīnišķīga sieviete, kura sportistu mīlēja. Par savu kopdzīvi ar sievu Annu Billijs stāsta diezgan daudz, bet par to, kā Anna reaģēja, uzzinot par bijušā vīra homoseksualitāti, Billijs runā ļoti izvairīgi. Tas gan ir saprotams, jo, ja kādu viņš savā dzīvē ir sāpinājis, tad tā ir viņa bijusī sieva.

Foto: Beisbolists Billijs Bīns.

Foto: Beisbola spēlētājs Billijs Bīns.

Billijs grāmatā runā par daudziem ļoti svarīgiem tematiem: par HIV stigmu, rasismu, homofobiju un dubultajiem standartiem profesionālajā sportā, kā arī sportistu dzīvi pēc karjeras beigām.

“I’d heard the stories about retired athletes, old warriors who struggled with drug and alcohol abuse, chronic pain from injuries, and the lack of financial and professional skills to exist outside the game.” 

Savas patiesās būtības noliegšana Billijam maksāja dārgi, jo viņš nodarīja pāri savai sievai, uz laiku atsvešinājās no savas ģimenes un draugiem, kā arī nevarēja izrādīt pienācīgu cieņu savam pirmajam dzīvesbiedram Semam, kurš nomira no AIDS radītām komplikācijām. Tāpēc, ka Billijs slēpa savas attiecības, viņam nebija ļauts sērot par zaudējumu, un jau tajā pašā dienā, kad Sems nomira, Billijam bija jādodas pildīt profesionālos pienākumus.

“I saw plenty of players lovingly kiss a wife or girlfriend good-bye only to spend the next two weeks on the road screwing around. It was nobody’s business but theirs. Yet it seems hypocritical to turn our heads away from heterosexual mischief, while the mere thought of the most committed same-sex companionship is still taboo.”

Billijs grāmatā sniedzis lielisku padomu, kā sportistiem atbildēt uz žurnālistu jautājumiem par seksuālo orientāciju: “Why does it matter?” Jā, kāpēc tam vispār ir kāda nozīme, runājot par sportu?! Par spīti kritikai, kuru viņš veltījis profesionālā sporta pasaulei, Billija stāstījumu caurstrāvo mīlestība pret sportu, cieņa pret līdzgaitniekiem, komandas biedriem un tuviniekiem, kā arī pozitīvs skats nākotnē. Simpatizē, ka Billijs sevi nav nostādījis svētā mocekļa lomā, jo atzīst, ka daudz smagāku cīņu nācās izcīnīt beisbola spēlētājam Džekijam Robinsonam, kurš kļuva par pirmo afro-amerikāņu MLB spēlētāju. (Robinsonam tika izteikti nāves draudi, spēļu laikā fani viņu sauca par nēģeri, arbūzu puiku, kā arī izkliedza frāzes, aicinot Robinsonu atgriezties džungļos.) Billija dzīve profesionālajā sportā bija nesalīdzināmi vieglāka, jo viņš nebija tik augsta līmeņa spēlētājs, turklāt savu seksuālo orientāciju viņš medijiem publiski atklāja tikai pēc karjeras beigām.

Protams, var jau teikt, ka diskriminācija profesionālajā sportā ir vēsture, bet tā tas nav, jo arī mūsdienās daudzi sportisti slēpj savu seksuālo orientāciju un veido mākslīgas attiecības ar skaistām modelēm, lai uzturētu savu publisko tēlu maksimāli heteroseksuālu.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Gultā ar Džeimsu Dīnu


james.dean.boulevard.of.broken.dreamsMākslinieks Endijs Vorhols par Džeimsu Dīnu ir teicis tā: “Viņš ir mūsu varonis ne tāpēc, ka viņš bija perfekts, bet gan tāpēc, ka viņš perfekti parādīja ievainoto, bet vienlaicīgi skaisto mūsu laiku dvēseli.” Astoņdesmitajos gados Dīns bija kļuvis par vienu no trim Amerikas populārākajiem kultūras cilvēkiem, atpazīstamības ziņā piekāpjoties vien Elvisam Preslijam un Merilinai Monro. 

1994. gadā izdotā Pola Aleksandra grāmata James Dean: Boulevard of Broken Dreams divdesmit divu gadu laikā savu skandalozitāti nav zaudējusi, izpelnoties pretrunīgas atsauksmes un pat atklātu leģendārā aktiera fanu naidu, tāpēc tā vairākkārt piedzīvojusi atkārtotus izdevumus. Rakstnieks dzimis 1955. gadā – gadā, kad traģiskā negadījumā bojā gāja Džeimss Dīns. Tieši tāpēc šajā grāmatā nav atrodamas autora personīgās atmiņas par Dīnu, bet tikai rūpīgi apkopota informācija no laikrakstiem un atmiņu stāsti, kuros dalījušās Dīnam tuvu stāvošas personas, viņu vidū arī Dīna tēvs Vintons Dīns, kurš savas dzīves laikā ar žurnālistiem izvairījās runāt. Daudziem, kas šo darbu nav lasījuši, varētu rasties jautājums: “Kas tad tajā tik skandalozs?” Atbilde ir vienkārša – Aleksandrs daudz runā par Dīna seksuālajām gaitām, pasniedzot baumas par aktiera homoseksualitāti kā pierādītu patiesību.

Par šīs grāmatas pirkšanu un lasīšanu domāju ilgi, jo internetā lasītās atsauksmes nekādu skaidrību neviesa, tikai saduļķoja manas domas vēl vairāk. Daudzi aktiera fani apgalvo, ka Aleksandrs Dīnu nomelnojis, lai mazinātu viņa vērtību sabiedrības acīs, bet netrūkst arī tādu lasītāju, kas apgalvo, ka šī ir labākā biogrāfija par Dīnu. Daļēji varu piekrist abām šīm pusēm, jo grāmatā netrūkst ne absurdu apgalvojumu, ne arī lieliskas, neapgāžamas informācijas. Piemēram, Aleksandrs ir tik ļoti pārņemts ar Dīna seksuālās dzīves iztirzāšanu, ka vairākas intīmās epizodes no aktiera dzīves aprakstījis ārkārtīgi smalki – pieminot pat to, kā Dīns juties un ko domājis seksa laikā. Patīkami pārsteidza smalkie ģimenes attiecību apraksti un hronoloģiski atainotais Dīna ceļš uz panākumiem, kurā autors iekļāvis pat sīkākās Dīna lomas, profesionālo pilnveidošanos, kā arī kritiķu atsauksmes par Dīna darbiem.

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Dīna seksuālā orientācija tikusi apspriesta jau vairākas desmitgades – labs aktiera draugs Lū Brakers, kurš pieminēts arī Aleksandra grāmatā, apgalvo, ka Dīns bija heteroseksuāls, bet daudz lasīts arī par to, ka Dīns, lai dabūtu lomas, bija gatavs gulēt arī ar vīriešiem, kā arī netrūkst tādu, kas apgalvo, ka Dīns bija absolūts homoseksuālis, kurš ar sievietēm tikās tikai tāpēc, ka tā vēlējās kinostudijas reklāmas cilvēki. Lai arī kā būtu bijis, tas nemaina faktu, ka Dīns bija lielisks aktieris, kurš izmainīja ne tikai kino pasauli, bet arī sabiedrību, turklāt, manuprāt, ir muļķīgi iespringt par to, kurš ar kuru gulēja pirms vairākām desmitgadēm.

Grāmatā minēts arī tas, ka Džeimss Dīns izmainīja to, kā cilvēki dzīvo, jo viņa atveidotie varoņi stipri atšķīrās no tolaik populāro aktieru (Hamfrijs Bogarts, Gērijs Kūpers, Džons Veins) atveidotajiem varoņiem, kuri vienmēr bija stipri, neatkarīgi vīrieši, kas vienmēr dabūja, ko vēlējās. Dīns atveidoja piecdesmitajiem gadiem neparastus varoņus, kas lielā mērā līdzinājās viņam pašam, jo tie bija apjukuši, dumpīgi autsaideri, kas par visu visvairāk vēlējās iederēties sabiedrībā, kā arī kāroja izpelnīties ģimenes atzinību. (Pēc Dīna mātes nāves aktieri audzināja viņa mātes māsa ar vīru, bet Dīna tēvam ar jaunieti bija vēsas attiecības, kas kļuva vēl vēsākas, kad Dīns nopietni pievērsās aktiermākslai.)

Video: Dīna pirmais apmaksātais aktiera darbs – epizodiska loma 1950. gada Pepsi reklāmā.

Grāmatā iekļautas arī dažādas fotogrāfijas, kuru kvalitāte varēja būt daudz labāka, turklāt būtu bijis lieliski, ja tās būtu uzdrukātas uz kvalitatīva glancētā papīra, jo esošais tehniskais izpildījums šai grāmatai ir vājš. Ja atmet manas pretenzijas par tehnisko izpildījumu un Aleksandra apmātību ar Dīna seksuālo dzīvi, tad jāsaka, ka grāmata ir lasīšanas vērta, jo tajā ir daudz vērtīgas informācijas, kurā spilgti atainota ne tikai Dīna dzīve, bet arī piecdesmito gadu kino industrija.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Tūres beigas – stāsts par ģēniju


11191376_oriUzņemt filmu, kurā lielākoties redzami tikai divi cilvēki, kas savā starpā sarunājas, nenoliedzami ir riskanti, jo vairumā gadījumu rezultāts ir garlaicīgs, turklāt vēl lielāks risks ir tad, ja tā ir biogrāfiska drāma. Veidojot filmu The End of the Tour, režisors Džeimss Ponsolds šos riskus uzņēmās un tie atmaksājās. 

Filma sākas ar ainu, kurā rakstnieks un Rolling Stone žurnālists Deivids Lipskis (Džese Eizenbergs) uzzina par rakstnieka Deivida Fostera Volesa (Džeisons Sīgals) pāragro un traģisko nāvi. Šī ziņa atgriež viņu divpadsmit gadus senā pagātnē, kad, veidojot rakstu Rolling Stone žurnālam, viņš pirmoreiz satika Volesu, lai piecas dienas pavadītu kopā ar rakstnieku, sekojot viņam līdzi grāmatas Infinite Jest tūrē.

Žurnālists Volesa jaunāko veikumu apbrīno un dēvē par vienu no dižākajiem sasniegumiem literatūrā, tomēr viņš vēlas uzrakstīt lielisku rakstu žurnālam Rolling Stone, tāpēc brīžiem nākas balansēt uz naža asmens, liekot uz spēles tikko izveidoto draudzību, kuras trauslās saites var pārraut viens nepārdomāts jautājums. (Piemēram, par pašnāvības mēģinājumu vai heroīna atkarības baumām.) Lai gan Voless sākotnēji nerada viesmīlīga un sirsnīga cilvēka iespaidu, vēlāk viņš Lipskim atklājas kā vientuļš, emocionāli ievainojams un traģisma auras apvīts ģēnijs ar siltu sirdi. Iejūtoties Volesa ādā, Džeisons Sīgals paveicis patiešām cieņpilnu un slavējamu darbu, kas, manuprāt, pat pašam nelaiķim patiktu. Skatoties šo filmu, bez kamoliem kaklā neiztikt.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Džese Eizenbergs Deivida Lipska lomā ir ne mazāk slavējams, jo viņam piemīt dabiskums un nesamākslotība, kas šai lomai tik ļoti piestāv, turklāt Eizenberga atveidotais varonis nenomāc Sīgala atveidoto Volesu, kas ir ne mazāk svarīgi. Filmā nedaudz tiek atklātas gan rakstniecības, gan žurnālistikas aizkulises, kā arī tiek runāts par garīgo veselību, bet visa centrā ir dīvains ģēnijs, kura pasaules uztvere ir savdabīga, bet emocijas un ilgas ir tik ļoti saprotamas, ka spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem. Skaista, nesamākslota, ar liekām detaļām un banalitātēm nepārsātināta filma, kas īpaši apbur ar māksliniecisko augstvērtību un emocionālo dziļumu.  Arī kritiķi šo filmu slavē, dēvējot to par svaigu, spīdošu, cieņpilnu, talantīgi veidotu, dziļu, netradicionālu, gudru, emocionāli plašu un meistarīgu.

Filmas pamatā ir Deivida Lipska grāmata Although Of Course You End Up Becoming Yourself: A Road Trip with David Foster Wallace, kurā stāstīts par piecām dienām, kuras žurnālists pavadīja kopā ar leģendāro rakstnieku. (Grāmata tika izdota 2010. gadā.)

VĒRTĒJUMS: 9/10

Filma, kas atkal liek noticēt Bērtona talantam


Foto: filmas plakāts

Foto: filmas plakāts

Agrāk biju liels Tima Bērtona darbu fans, bet pēdējo gadu laikā viņa filmas sāka kļūt nebaudāmas un daži viņa darbi šķita absolūti bezgaumīgi (piemēram, Dark Shadows, kurai viņš bija režisors, un Abraham Lincoln: Vampire Hunter, kurai viņš bija producents), tāpēc sāka rasties aizdomas, ka Bērtona ziedu laiki ir pagātnē. Tomēr biogrāfiskā drāma “Lielās acis” (Big Eyes) deva pamatotas cerības, ka Bērtons ir atgriezies uz pareizajām sliedēm. 

Filma “Lielās acis” ir biogrāfisks stāsts par mākslinieci Mārgaretu Kīnu , kuras darbi milzīgu popularitāti iemantoja divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados. Kīnas gleznu firmas zīme bija bērni (lielākoties mazas meitenes) ar ķermenim neproporcionālām, pārspīlēti lielām, skumjām acīm.

Pēc šķiršanās no vīra Mārgareta (Eimija Adamsa) sāk strādāt kā ielu māksliniece, lai nodrošinātu pārticību sev un savai meitai – uz ielas viņa iepazīstas ar Valteru Kīnu (Kristofs Valcs) un abu starpā ātri vien uzplaukst romantiskas jūtas. Biklā sieviete nekavējoties piekrīt Valtera spontānajam bildinājumam, kļūstot par Kīna kundzi, un tieši šis uzvārds stāstā spēlē īpašu lomu, jo rada kādu liktenīgu pārpratumu, kas sākumā šķiet nevainīgs un pat smieklīgs, bet beigās pārtop milzīgā melu mezglojumā. (Uzvārdu Kīns angļu valodā raksta vienādi abās dzimtēs: gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē uzvārds tiek rakstīts kā Keane.) Jaunlaulātā pāra gleznas tiek izstādītas kāda kluba tualetes gaiteņos un apmeklētājus ātri vien piesaista Mārgaretas lielo acu gleznas, bet Valtera ainavu gleznojumi nevienu tā īpaši neinteresē. Daļēji dēļ godkāres, daļēji labu gribēdams, Valters gleznu apbrīnotājiem stāda sevi priekšā kā šo darbu autoru un uzsāk ceļu pretī milzīgai popularitātei un naudas daudzumiem, par kādiem pat pārdrošākajos sapņos nav cerējis.

Foto: Mārgareta Kīna apskata savas gleznas Keane Eyes galerijā, kas atrodas Sanfrancisko. Bildes avots: CBS NEWS

Foto: Mārgareta Kīna apskata savas gleznas Keane Eyes galerijā, kas atrodas Sanfrancisko. Foto avots: CBS NEWS

Otrajā plānā paliek Mārgareta, kas rada savam netalantīgajam vīram gleznas mazā kambarītī, norijot aizvainojuma krupjus un mokot sevi ar pārmetumiem par to, ka naudas dēļ jāmelo ne tikai visai pasaulei, bet arī savai meitai, kura ir Mārgaretas mūza. Katrs, kurš kādreiz ir darījis radošu darbu, noteikti saprot, cik šausmīga sajūta ir tad, kad viņa darbu kā savu prezentē kāds cits, neko nezinot par sajūtām un vēstījumu, kas konkrētajā darbā ielikts. Īsumā sakot, tiek veikta publiska radošā darba izvarošana, bet gleznu pārvēršana plakātos, kas tika atainota filmā, šķita kā sava veida mākslas prostitūcija.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Eimija Adamsa Mārgaretas Kīnas lomā bija vienkārši fantastiska (Zelta Globuss saņemts pelnīti) – viņa skatītājus apbur ar savu biklumu un ļauj emocijas nolasīt no acīm, kuras brīžiem izsaka vairāk nekā tas, ko viņa pasaka vārdos.

Lai arī sākotnēji šķita, ka filma būs saturiski smaga, tad pēc tās noskatīšanās nācās secināt, ka Bērtons to pasniedzis ar neticamu vieglumu, ievijot filmā gana daudz humora, kas ir kā gaisīgs putukrējums šajā rupjmaizes kārtojumā, kurā netrūkst ne melnas maizes, ne skābu dzērveņu. Gaumīga un cieņpilna biogrāfiskā filma par vienu no Tima Bērtona mīļākajām māksliniecēm.

Noskaņai Lanas Del Rejas dziesma Big Eyes.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Dizaineris, kas mainīja modes pasauli


ysl“Šanele sievietes atbrīvoja, bet Senlorāns deva viņām spēku.” – Pjērs Beržē

Īva Senlorāna (Yves Saint Laurent) vārds nevienam modes pazinējam nav svešs, jo tieši šis talantīgais modes mākslinieks 21 gada vecumā kļuva par Dior modes nama galveno dizaineri, kā arī kļuva par vēsturē pirmo augstās modes dizaineri, kurš izstrādājis Prêt-à-Porter (Ready to Wear  jeb gatavs valkāšanai) apģērbu kolekciju. 71 dzīves gada laikā Senlorāns savu vārdu modes vēstures lappusēs paspēja ierakstīt ar ļoti trekniem burtiem, padarot sevi un savus darbus par neatņemamu modes pasaules sastāvdaļu. Ne velti Senlorāna radīto apģērbu dizainu cenšas atdarināt simtiem apģērbu dizaineru arī mūsdienās.

Senlorāns savas dzīves laikā bija pietiekami kolorīta personība, lai būtu pelnījis pats savu filmu, tieši tāpēc šī gada sākumā skatītāju vērtējumam tika nodota franču režisora Džalila Lespēra biogrāfiskā drāma “Yves Saint Laurent”, kurā stāstīts par dizainera spožāko karjeras posmu un par attiecībām ar viņa mīļāko un biznesa partneri Pjēru Beržē. Filmā Senlorānu atveido divdesmit piecus gadus vecais franču aktieris Pjērs Ninē, kurš leģendārā dizainera lomā iejuties vienkārši lieliski, bet viņa mīļoto Beržē atveido ne mazāk talantīgais Gijoms Galjēns. Senlorāns filmā parādīts kā nedrošs, emocionāls, jūtīgs un iekšējo dēmonu plosīts ģēnijs, bet Beržē atainots kā dizainera stiprais balsts (gan morāli, gan finansiāli), kurš slēpjas Senlorāna mestajā ēnā un vienmēr ir gatavs savam mīļotajam un biznesa partnerim palīdzēt.

Ļoti simpatizēja arī modeles Viktorijas atveidotāja Šarlote Lebona, kas filmā ir absolūti burvīga, eleganta, koķeta, jutekliska un ļoti seksapīla vārda vispozitīvākajā nozīmē.

Foto: Viktorijas lomas atveidotāja Šarlote Lebona.

Foto: Viktorijas lomas atveidotāja Šarlote Lebona.

Noteikti jāpiemin fakts, ka filma veidota sadarbībā ar pašu Pjēru Beržē, kurš pašlaik ir 83 gadus vecs, tāpēc šīs filmas skatītāji var būt droši, ka režisors filmā nav ielicis paša izdomātas detaļas, lai tikai piešķirtu stāstam lielāku action. Filmā redzami arī autentiski YSL tērpi, kas, manuprāt, spēlē tikpat būtisku lomu kā galveno lomu atveidotāji. (Filmā redzamas arī leģendārās ģeometriskās kleitas, kuras Senlorāns radīja, iedvesmojoties no Pīta Mondriāna gleznām.)

Foto: Atsauksmes rakstīšanas procesā lieti noderēja NJ Stevenson "Modes vēsture".

Foto: Atsauksmes rakstīšanas procesā lieti noderēja NJ Stevenson “Modes vēsture”.

Lespērs, veidojot šo filmu, pievērsis uzmanību daudzām šķietami sīkām detaļām un faktiem – sākot ar faktu, ka Senlorāns bija pirmais augstās modes dizaineris, kurš savām modes skatēm algoja tumšādainas modeles, un beidzot ar faktu, ka Senlorāns paniski baidījās no iesaukšanas karadienestā. (Jaunajam vīrietim iesaukšana karadienestā bija traumatiska un arī viņa karjerai tā nenāca par labu, jo, kad Senlorāns tika iesaukts karadienestā, Dior viņa vietā pieņēma Marku Bohanu.) Tomēr nav ļaunuma bez labuma, jo pēc sadarbības pārtraukšanas ar Dior, Senlorāns ar Beržē palīdzību nodibināja pats savu modes namu.

Skaisti tērpi, sarežģītas attiecības, daiļas sievietes, precīza modes vēstures restaurācija kustīgajās bildēs – šī ir modes un mākslas vēstures cienītāju “must see” filma.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Roka faili 2: “Pink Floyd”


Šī ir jau otrā „Roka failu” grāmata, kuru esmu izlasījis un ar prieku jāatzīst, ka „Pink Floyd. Mūzika, cilvēki un cūkas” man patika krietni vien vairāk kā „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi”. Iespējams tas tāpēc, ka „Pink Floyd” mūzika man tuvāka, nekā tā, kuru radījuši „The Beatles”. 

Pēdējo pāris dienu laikā „Pink Floyd” albumu „The Wall” esmu noklausījies vismaz kādas piecas reizes, lai tikai noskaņotos grāmatas izbaudīšanai. Agrāk biju simtprocentīgi pārliecināts, ka mana mīļākā „Pink Floyd” dziesma ir „Another Brick In The Wall Part 2”, bet šo pāris dienu laikā atklāju, ka „Goodbye Blue Sky” izraisa manī tādas sajūtas, kādas nespēj radīt neviena cita dziesma. Klausoties „Goodbye Blue Sky”, es sēžu kā nohipnotizēts un izbaudu tās emocijas, kuras rada dziesma un piepilda katru miesas poru. „Pink Floyd” mūzika – tā ir tīra maģija.

Ja „The Beatles” grupas sastāvu varu nosaukt bez jebkādas minstināšanās, tad ar „Pink Floyd” ir krietni vien savādāk, jo nevaru nosaukt nevienu grupas dalībnieku, neieskatoties Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Uzskatu, ka tas pat ir labi, jo „Pink Floyd” mūzikas cienītāji vairāk baudīja un joprojām bauda viņu mūziku, nobīdot grupas dalībnieku intrigas un nesaskaņas otrajā plānā.

Ja „The Beatles” dziedāja pārsvarā tikai par mīlestību, tad „Pink Floyd” nebaidījās aizskart nopietnākas tēmas, īpaši jau ar politiku saistītās.

Tagad parunāsim par lietām, kuras priecēja Klāsa Vāveres sastādītajā grāmatā. Šķiet, ka lielākā daļa grāmatā minēto faktu man bija nezināmi, jo līdz šim uzmanību biju pievērsis tikai grupas daiļradei. Nekad nebūtu domājis, ka tik harmoniski skanošu, labi nostrādātu un ilgmūžīgu mūziku spēja radīt grupa, kuras sastāvā nepārtraukti bija milzīgas nesaskaņas. Konflikti brīžiem nonāca līdz tik absurdam līmenim, ka grupas simbolam (cūkai) nācās kļūt par transseksuāli. (58. lappusē atrodamais stāsts par šo „dzimuma maiņas operāciju” ir uzjautrinošs un reizē skumjš.)

Grāmatā redzama arī vēl kāda „Pink Floyd” vērtība – albumu mākslinieciskie noformējumi, kas ir patiešām iespaidīgi. Mans favorīts ir „Animals” albuma noformējums ar lidojošu cūku – Storma Torgersona darbs.

„Roka failu” grāmatas nu uzskatu par literāra formāta asortiem, kas domāti mūzikas mīļotājiem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

„Roka failu” sērijas grāmatas izdod „Apgāds Mansards”. 

Te arī “Goodbye Blue Sky”:

Roka faili 1: “The Beatles”


„Apgāda Mansards” izdotā grāmata „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi” ir pirmā  „Roka failu” sērijas atvase. Uzreiz jāatzīst, ka Klāss Vāvere paveicis patiešām lielisku darbu, sastādot šo kompakto grāmatu, kura ir kā stipras tējas uzlējums. (Ar patīkamu, spēcīgu pēcgaršu.)

Uzreiz gan pateikšu, ka neesmu nekāds bītlu fans, bet man patīk mūziķu biogrāfijas un mūzika kā māksla – tieši tāpēc arī lasīju šo grāmatu. Tomēr, ja man jānosauc favorīts no „The Beatles” sastāva, tad uzreiz varu teikt: „Džons Lenons, Džons Lenons un vēlreiz – Džons Lenons!” Viņš jau vairākus gadus ir mans apbrīnas objekts un viņa dziesmu „Imagine” varu klausīties vairākas stundas, bez jebkāda paguruma.

Pēc grāmatas izlasīšanas ir tāda kā bada sajūta, jo ir vēlme YouTube video vietnē noklausīties „The Beatles” lielākos hitus un moka vainas apziņa, ka agrāk neesmu bītliem veltījis pietiekami daudz uzmanības. Pamatskolā, mūzikas nodarbībās nācās dziedāt gan „Yesterday”, gan arī „Yellow Submarine”, bet ar to ir par maz, lai uzņemtu pienācīgu bītlu mūzikas devu.

Klāss Vāvere grāmatā „The Beatles. Mūzika, cilvēki un notikumi” ir koncentrējis bītlu esenci – aprakstīti svarīgākie notikumi, hiti, plates, baumas un cilvēki, kas bītliem bijuši tuvu stāvoši. Iepriekš gan nebiju dzirdējis par spekulācijām, kuras saistītas ar Pola Makartnija „nāvi” un dubultnieku, tāpēc ar interesi meklēju plašāku informāciju par šīm baumām.

„Roka failu” pirmā grāmata manī pamodināja interesi par šo ikonisko grupu, kuras vēsture ir leģendu un apbrīnas cienīga. Mani fascinē bītlu bohēma, produktivitāte, mūzikas kvalitāte un grupas dalībnieku personību krāšņums.

Klāss Vāvere par šo grāmatu saka tā: „ Tā kā teksta apjoms ir ierobežots, ļoti būtiska bija informācijas atlase – par ko runāt, par ko ne.” Grāmatas autors labi pastrādājis un radījis „gardumu” tiem, kuri ir bītlu fani un arī tiem, kurus interesē – kas tie tādi bītli ir?!

VĒRTĒJUMS: 10/10