call me by your name

Spilgtākie citāti no Andrē Asimana grāmatas “Find Me”


Kad uzzināju, ka rakstnieka Andrē Asimana populārākajam darbam Call Me By Your Name tiks izdots turpinājums, manī valdīja divējādas sajūtas, jo priecājos, ka pēc pirmās grāmatas saldsērīgā noslēguma atkal būs iespēja “satikt” Elio un Oliveru, bet vienlaicīgi apšaubīju šāda turpinājuma nepieciešamību, jo pirmā grāmata šķita ļoti pilnīga un spēcīga tieši ar savu sāpīgo, bet vienlaicīgi skaisto un neaizmirstamo noslēgumu. Grāmatas turpinājums Find Me ir tikai 260 lapaspuses biezs un sastāv no 4 daļām: pirmā ir no Elio tēva Samuela skatpunkta, otrā ir no Elio skatpunkta, trešā ir no Olivera skatpunkta, bet ceturtā atkal no Elio skatpunkta. Autors šajā darbā daudz runā par lielu gadu starpību attiecībās, mīlestības sarežģīto dabu, iekāri, ilgām un pēdām, kuras mūsos atstāj pagātnē satikti cilvēki. Arī šoreiz Asimans pieturējies pie sava saldsērīgā stila un, lai arī grāmatā netrūkst banāla salduma, par kuru nefanoju, to caurvij arī spēcīgs skumju pavediens, kas padara stāstījumu ļoti īstu. Vai šāds turpinājums bija vajadzīgs? Visticamāk, ka nē! Vai es to izbaudīju? Absolūti! No pirmās līdz pēdējai lapaspusei. 

Asimana valoda šajā grāmatā ir brīnišķīga – teksts plūst ļoti viegli, teikumi ir ārkārtīgi meistarīgi konstruēti un brīžiem man lasīšanas procesā nācās paņemt pārdomu pauzi, jo autora paustās domas mani uzrunāja dziļi personiski. Tieši tāpēc plašas atsauksmes vietā vēlos padalīties ar, manuprāt, spilgtākajiem Find Me citātiem, kas mani uzrunāja visspēcīgāk, lai arī jūs sajustu šī darba garšu bez riska uzdurties uz maitēkļiem, kas varētu sabojāt stāsta pirmatklāšanas prieku. 

“It’s just that the magic of someone new never lasts long enough. We only want those we can’t have. It’s those we lost or who never knew we existed who leave their mark. The others barely echo.” – 11. lpp.

“My sense is that one learns more about the blotchy makeup of human psychology from Dostoyevsky than from Freud, or any psychiatrist for that matter.” – 19. lpp.

“Aren’t those the absolute worst scenarios: the things that might have happened but never did and might still happen though we’ve given up hoping they could.” – 21. lpp.

“I can’t stand being by myself yet I can’t wait to be alone.” – 22. lpp.

“I don’t love the dog more than you. The dog is just easier to love” – 35. lpp.

“…some people smoke to put nicotine in their veins, others to put a cloud between them and others.” – 43. lpp.

“Basically, we don’t know how to think of time, because time doesn’t really understand time the way we do, because time couldn’t care less what we think of time, because time is just a wobbly, unreliable metaphor for how we think about life.” – 46. lpp.

“Some people may be brokenhearted not because they’ve been hurt but because they’ve never found someone who mattered enough to hurt them.” – 55. lpp.

“Each of us is like a moon that shows only a few facets to earth, but never its full sphere. Most of us never meet those who’ll understand our full rounded self. I show people only that sliver of me I think they’ll grasp. I show others other slices. But there’s always a facet of darkness I keep to myself.” – 84. lpp.

“Perhaps he’d seen that sometimes it’s best to stop things when they’re perfect rather than race on and watch them sour.” – 136. lpp.

“I suspect we have first selves and second selves and perhaps third, fourth, and fifth selves and many more in between.” – 182. lpp.

“But how many of us ever make time to know who our parents really were? How many sunken layers deep are those we thought we knew simply because we loved them?” – 201. lpp.

“…by the time we learn to live, it’s already too late.” – 210. lpp.

“No one ever went bankrupt borrowing someone else’s pleasure.” – 222. lpp.

“If the music doesn’t change you, dear friend, it should at least remind you of something profoundly yours that you’ve probably lost track of but that actually never went away and still answers when beckoned by the right notes, like a spirit gently roused from a prolonged slumber with the right touch of a finger and the right silence between the notes.” – 231. lpp.

“”I must be happy,” I said. “Or it’s too much prosecco.” – 235. lpp

“…time is always the price we pay for the unlived life.” – 254. lpp.

Starp citu, oficiāli apstiprināts, ka arī šī grāmata tiks iemūžināta filmā un tajā mēs satiksim jau Call Me By Your Name ekranizācijā iemīļotos aktierus: Timotiju Šalamē Elio lomā, Ārmiju Hammeru Olivera lomā, Maiklu Stūlbergu Samuela lomā, bet režisora krēslā atkal sēdīsies Luka Gvadanjīno.

GRĀMATAS VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Sauc mani savā vārdā


Viena no 2017. gadā visvairāk apspriestajām filmām pavisam noteikti bija Lukas Gvadanjīno režisētā “Sauc mani savā vārdā” (Call Me by Your Name), kuras pamatā ir rakstnieka Andrē Asimana tāda paša nosaukuma romāns. 

Atceros, ka dienā, kad uzzināju, ka tiks ekranizēta A. Asimana grāmata Call Me by Your Name, nodomāju, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās no režisora puses, un pie vainas nebija grāmatā iekļautie temati, kas 21. gadsimta literatūrā un kino jau sen vairs neskaitās skandalozi, bet gan tas, ka grāmata vairāk ir par sajūtām, ne par notikumiem, tāpēc kustīgajās bildēs grūti pārvēršama. 2007. gadā, kad grāmata tika izdota, tā nokļuva New York Times, San Francisco Chronicle, Washington Post, Chicago Tribune un Seattle Times gada labāko grāmatu sarakstos, bet es līdz tās lasīšanai nonācu tikai 2015. gadā un jāatzīst, ka nebiju par to sajūsmā. Jā, grāmata ir ļoti meistarīgi sarakstīta un tās varoņi ir ļoti dzīvi, bet dažbrīd rakstītais mani garlaikoja, tāpēc arī uz filmu neliku pārāk lielas cerības. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās komplimentu lavīna, kura vēlās “Sauc mani savā vārdā” ekranizācijas virzienā un šī lavīna turpinās joprojām, solot aizstumt filmu līdz pat “Oskariem”

Filmas darbība norisinās 1983. gada Ziemeļitālijā, kur kādā skaistā lauku villā satiekas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotejs Šalamets) un par viņu krietni vecākais Olivers (Ārmijs Hamers), kurš ieradies Itālijā, lai strādātu pie akadēmiska pētījuma un pildītu Elio tēva asistenta pienākumus. (Grāmatā minēts, ka Olivers ir 24 gadus vecs, bet filmā Hamera atveidotais varonis atstāj trīsdesmitgadnieka iespaidu.) Filmas sākumā abu galveno varoņu starpā valda spriedze un šķiet, ka viņiem ir diezgan labs topošo ienaidnieku potenciāls, bet, turpinot pamazām atšķetināt sižetu, atklājas, ka aiz spriedzes slēpjas savstarpējas simpātijas, kuras abi centušies slēpt. Elio, apzinoties savu seksualitāti, izjūt gan bailes, gan dažbrīd riebumu pret sevi, bet Olivers, baidoties no sabiedrības attieksmes un tā, ka varētu jauniņo Elio samaitāt, nesekmīgi cenšas pretoties pievilkšanās spēkam, kas saista viņu un Elio. Skatoties filmu, noteikti jāņem vērā, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, ne par divdesmit pirmo gadsimtu.

Foto: Kadrs no filmas.

Gvadanjīno režija šajā filmā ir tik brīnišķīga, ka pēc “Sauc mani savā vārdā” noskatīšanās rodas vēlme noskatīties katru viņa režisēto filmu. Ekranizēt grūti ekranizējamu grāmatu, turklāt panākt, ka filma ir daudz labāka par grāmatu – tas, manuprāt, ir izcilības rādītājs. Runājot par aktieriem, jāsaka, ka biju ļoti patīkami pārsteigts. Hameru esmu redzējis nelielā lomā M. Čerija seriālā “Bīstamās mājsaimnieces” un Toma Forda 2016. gada filmā “Nakts dzīvnieki”, bet Šalamets man bija jaunatklājums, jo par viņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Mazpazīstamu aktieru izvēle nākusi filmai par labu, jo skatītāji visu uzmanību var veltīt smeldzīgajam stāstam un lieliskajam filmas veidotāju darbam. Nav tāda aktiera, kura veikums šajā filmā būtu vērtējams kā vājš vai pat viduvējs, bet īpaši gribu izcelt 22 gadus veco Šalametu, kuram par savu sniegumu pelnīti tiek prognozēta pat “Oskara” nominācija. Neatkarīgi no tā, vai Amerikas Kinoakadēmija Šalametu pagodinās ar nomināciju vai nē, viens ir skaidrs – par viņu tuvāko gadu laikā mēs dzirdēsim daudz un bieži. Pieminēšanas vēta noteikti ir arī aina ar Elio tēva (Maikls Stūlbergs) monologu, kura izpelnījusies daudzu kinokritiķu slavas dziesmas.

Foto: Kadrs no filmas.

“Sauc mani savā vārdā” ir lēna filma, kas dažus skatītājus varētu garlaikot, bet šis nesasteigtais stāstījums rada sajūtu, ka tu esi šo filmu nevis noskatījies, bet piedzīvojis. Gvadanjīno nav izmantojis tradicionālo filmu uzbūves shēmu, kurā ir labie un ļaunie varoņi, viss ir saplānots līdz pēdējai sekundei un stāsta varoņiem jāatrisina milzīga problēma, cīnoties pret kādu konkrētu ļaunumu, un tieši tas padara šo filmu tik īpašu. Filmas režisors izvairījies arī no atklātu seksa ainu (konkrēti starp Elio un Oliveru) iekļaušanas filmā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizs solis, jo tādējādi tiek paspilgtināta filmas varoņu starpā valdošo jūtu tīrība, kā arī skatītājiem “Sauc mani savā vārdā” ir vieglāk uztvert kā filmu, kuras robežas sniedzas daudz tālāk par LGBT tēmām. Šī filma ir par pirmās mīlestības radītajām sāpēm, pieaugšanu, laimes upurēšanu sabiedrībā noteikto normu vārdā, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, kā arī par savas seksualitātes apzināšanos, iepazīšanu un pieņemšanu.

Starp filmu un grāmatu ir daudz atšķirību, bet stāsta kodols no grāmatas ir veiksmīgi pārnests uz lielajiem ekrāniem. Viskrasāk atšķiras filmas un grāmatas beigas, jo grāmatas noslēgums aizsniedzas līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, kamēr filmas noslēgums norisinās neilgi pēc 1983. gada vasaras. Par spīti tam, ka grāmatas noslēgums ir gana saldsērīgs, filmas beigu versija to pārspēj un, pateicoties Šalameta sniegumam un Sufjana Stīvensa skaistajai mūzikai, to vēl ilgi nav iespējams izmest no galvas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10