citāti

Spilgtākie citāti no Andrē Asimana grāmatas “Find Me”


Kad uzzināju, ka rakstnieka Andrē Asimana populārākajam darbam Call Me By Your Name tiks izdots turpinājums, manī valdīja divējādas sajūtas, jo priecājos, ka pēc pirmās grāmatas saldsērīgā noslēguma atkal būs iespēja “satikt” Elio un Oliveru, bet vienlaicīgi apšaubīju šāda turpinājuma nepieciešamību, jo pirmā grāmata šķita ļoti pilnīga un spēcīga tieši ar savu sāpīgo, bet vienlaicīgi skaisto un neaizmirstamo noslēgumu. Grāmatas turpinājums Find Me ir tikai 260 lapaspuses biezs un sastāv no 4 daļām: pirmā ir no Elio tēva Samuela skatpunkta, otrā ir no Elio skatpunkta, trešā ir no Olivera skatpunkta, bet ceturtā atkal no Elio skatpunkta. Autors šajā darbā daudz runā par lielu gadu starpību attiecībās, mīlestības sarežģīto dabu, iekāri, ilgām un pēdām, kuras mūsos atstāj pagātnē satikti cilvēki. Arī šoreiz Asimans pieturējies pie sava saldsērīgā stila un, lai arī grāmatā netrūkst banāla salduma, par kuru nefanoju, to caurvij arī spēcīgs skumju pavediens, kas padara stāstījumu ļoti īstu. Vai šāds turpinājums bija vajadzīgs? Visticamāk, ka nē! Vai es to izbaudīju? Absolūti! No pirmās līdz pēdējai lapaspusei. 

Asimana valoda šajā grāmatā ir brīnišķīga – teksts plūst ļoti viegli, teikumi ir ārkārtīgi meistarīgi konstruēti un brīžiem man lasīšanas procesā nācās paņemt pārdomu pauzi, jo autora paustās domas mani uzrunāja dziļi personiski. Tieši tāpēc plašas atsauksmes vietā vēlos padalīties ar, manuprāt, spilgtākajiem Find Me citātiem, kas mani uzrunāja visspēcīgāk, lai arī jūs sajustu šī darba garšu bez riska uzdurties uz maitēkļiem, kas varētu sabojāt stāsta pirmatklāšanas prieku. 

“It’s just that the magic of someone new never lasts long enough. We only want those we can’t have. It’s those we lost or who never knew we existed who leave their mark. The others barely echo.” – 11. lpp.

“My sense is that one learns more about the blotchy makeup of human psychology from Dostoyevsky than from Freud, or any psychiatrist for that matter.” – 19. lpp.

“Aren’t those the absolute worst scenarios: the things that might have happened but never did and might still happen though we’ve given up hoping they could.” – 21. lpp.

“I can’t stand being by myself yet I can’t wait to be alone.” – 22. lpp.

“I don’t love the dog more than you. The dog is just easier to love” – 35. lpp.

“…some people smoke to put nicotine in their veins, others to put a cloud between them and others.” – 43. lpp.

“Basically, we don’t know how to think of time, because time doesn’t really understand time the way we do, because time couldn’t care less what we think of time, because time is just a wobbly, unreliable metaphor for how we think about life.” – 46. lpp.

“Some people may be brokenhearted not because they’ve been hurt but because they’ve never found someone who mattered enough to hurt them.” – 55. lpp.

“Each of us is like a moon that shows only a few facets to earth, but never its full sphere. Most of us never meet those who’ll understand our full rounded self. I show people only that sliver of me I think they’ll grasp. I show others other slices. But there’s always a facet of darkness I keep to myself.” – 84. lpp.

“Perhaps he’d seen that sometimes it’s best to stop things when they’re perfect rather than race on and watch them sour.” – 136. lpp.

“I suspect we have first selves and second selves and perhaps third, fourth, and fifth selves and many more in between.” – 182. lpp.

“But how many of us ever make time to know who our parents really were? How many sunken layers deep are those we thought we knew simply because we loved them?” – 201. lpp.

“…by the time we learn to live, it’s already too late.” – 210. lpp.

“No one ever went bankrupt borrowing someone else’s pleasure.” – 222. lpp.

“If the music doesn’t change you, dear friend, it should at least remind you of something profoundly yours that you’ve probably lost track of but that actually never went away and still answers when beckoned by the right notes, like a spirit gently roused from a prolonged slumber with the right touch of a finger and the right silence between the notes.” – 231. lpp.

“”I must be happy,” I said. “Or it’s too much prosecco.” – 235. lpp

“…time is always the price we pay for the unlived life.” – 254. lpp.

Starp citu, oficiāli apstiprināts, ka arī šī grāmata tiks iemūžināta filmā un tajā mēs satiksim jau Call Me By Your Name ekranizācijā iemīļotos aktierus: Timotiju Šalamē Elio lomā, Ārmiju Hammeru Olivera lomā, Maiklu Stūlbergu Samuela lomā, bet režisora krēslā atkal sēdīsies Luka Gvadanjīno.

GRĀMATAS VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Spilgtākie citāti no Čārlza Bukovska grāmatas “Sievietes”


Kad sāku lasīt Čārlza Bukovska romānu “Sievietes”, biju noskaņojies, ka man tas patiks, jo a)Bukovskis ir klasiķis, kuru apjūsmo daudzi, b)man patīk nedaudz provokatīva un nepieradināta proza, c)iepriekš biju lasījis patiešām lieliskus citātus no citiem viņa darbiem. Tomēr “Sievietes” sagādāja man smagu vilšanos, jo šī darba galvenais varonis Henrijs Činaskis manī radīja antipātijas, kā arī citu romāna varoņu likteņi man īsti nerūpēja, turklāt visa šī darba garumā nenotiek tikpat kā nekāda varoņu izaugsme. Diemžēl šaubos, ka Bukovska darbu lasīšanai došu otru iespēju, jo jūtu, ka man ar viņa daiļradi vienkārši nav pa ceļam. 

Vienīgais, par ko Bukovski varu uzslavēt, ir spēcīgie citāti, kuru dēļ izlēmu izveidot citātu izlasi blogā, lai “Sieviešu” lasīšana man nebūtu bijusi veltīga. 

“Pasaulē ir pārāk daudz aukstuma. Ja cilvēki par visu mierīgi izrunātos, būtu daudz labāk.” – 76. lpp

“Māsas jau brīdināja, ka, dzīvojot ar tik vecu perdeli kā tu, nekas labs nav gaidāms.” – 109. lpp

“Cilvēks vienkārši nogurst turēt mīlestību sevī un izlaiž laukā, jo vajag kādu vietu, kur tai iet. Tad parasti sākas nepatikšanas.” – 115. lpp

“Attiecību sākums vienmēr ir visvieglākais. Pēc tam sākas atklājumi, kas nekad nebeidzas.” – 118. lpp

“Nekad neko nevar zināt. Ir tādas dienas, kad labāk palikt gultā un paslēpties zem segas.” – 176. lpp

“Publiku nevajag novērtēt par zemu un nevajag arī tai laizīt pakaļu. Jāatrod zelta vidusceļš.” – 178. lpp

“Ja notiek kaut kas slikts, tu dzer, lai to aizmirstu; ja notiek kas labs, tu dzer, lai nosvinētu; un ja nenotiek nekas, tu dzer, lai kaut kas notiktu.” – 206. lpp

“Ir daudz dažādu nāvju, un, kaut arī mēs zinām par nāves esamību un gandrīz katru dienu par to domājam, ļoti grūti ir izturēt, kad negaidīti nomirst tuvs un mīlēts cilvēks.” – 206. lpp

“Cilvēki vēstulēs parasti ir daudz labāki nekā īstenībā. Tieši tāpat kā dzejnieki dzejā.” – 224. lpp

“Tā ar cilvēkiem ir. Jo ilgāk viņus pazīst, jo vairāk dīvainību viņos parādās. Dažreiz dīvainības ir uzjautrinošas – sākumā.” – 232. lpp

“Dzīvojot vienā vietā, cilvēks sāk ticēt, ka visur ir tāpat kā viņa kaktā.” – 239. lpp

“Smags darbs ir kaut vai tikai nodzīvot līdz nāvei.” – 246. lpp

“Galu galā visiem viss ir viena vienīga sagadīšanās.” – 256. lpp

“Ja miesa nedabū paēst, arī gars ir izsalcis.” – 288. lpp

“Jo vairāk upju šķērsots, jo vairāk tu zini par upēm – protams, ja esi izturējis krāces un slidenos akmeņus. Dažkārt gadās sāpīgi apdauzīties.” – 293. lpp

“Labs rakstnieks zina, kad nerakstīt. Klabināt mašīnu jau prot katrs.” – 299. lpp

“Cilvēki bez morāles bieži uzskata sevi par brīvākiem, bet parasti viņiem trūkst spējas just vai mīlēt.” – 300. lpp

“–Tu uzvedies kā kinozvaigzne. Vai tavas sievietes vienmēr ir bijušas divdesmit , trīsdesmit gadu jaunākas par tevi?

–Kad man vēl nebija trīsdesmit, tad tā nebija.” – 315. lpp

“Taču melot cilvēkam par viņa talantu tikai tāpēc, ka viņš sēž tev pretī, ir pagalam nepiedodami, jo tas ir mudinājums viņam neatlaidīgi turpināt, un tieši tādā veidā cilvēks bez īsta talanta var visnejēdzīgāk izniekot savu dzīvi.” – 329. lpp

“Cilvēku attiecībās ir vajadzīga uzticība, pat ja viņi nav precējušies.” – 346. lpp

“–Man laikam vajag drusku iedzert.

–Gandrīz visiem vajag, tikai daudzi to nezina.” – 347. lpp

Grāmatu izdevusi “Izdevniecība AGB”; no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Grāmata “Lielie mazie meli”


Kad noskatījos Deivida E. Kellija veidotā seriāla Big Little Lies pirmo sezonu, uzzināju, ka lieliskā seriāla pamatā ir austrāliešu izcelsmes autores Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis apgāds “Kontinents”. Par seriālu biju tādā sajūsmā, ka vēlējos izlasīt arī grāmatu, jo gribēju pilnībā ienirt Moriartijas radītajā lielo mazo melu virpulī, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs un arī nervus kutinošs. 

Skolas viktorīnas vakarā ir notikusi traģēdija un kāds no tās dalībniekiem ir miris. Lasītājiem netiek atklāts, kurš tas ir, kā arī netiek izpausts, vai tas bija nelaimes gadījums vai aukstasinīga slepkavība. Lai uzzinātu atbildes uz visiem jautājumiem, lasītājam ir jāapbruņojas ar pacietību vairāk nekā 400 lapaspušu garumā, jo tikai pašās grāmatas beigās krīt noslēpumainības plīvurs, atklājot visu lielo melu aisbergu, kas tik ilgi slēpies zem redzamās mazo melu daļas. Pēc paziņojuma par iespējamo slepkavību lasītājs tiek aizvests pagātnē – sešus mēnešus pirms viktorīnas vakara, kad savā četrdesmitajā dzimšanas dienā košā Medelaina satiek jauniņo Džeinu, kura uz dzīvi Pirivī pussalā pārcēlusies pavisam nesen. Abas sievietes ātri iedraudzējas un vēlāk viņām pievienojas arī Medelainas skaistā un bagātā draudzene Seleste, tādējādi izveidojot draudzīgu trijotni, kurai, šķiet, kopīgs vien tas, ka viņu bērni mācīsies vienā skolā; bet patiesībā ārējais izskats un stāvoklis sabiedrībā izrādās maldinošs, jo viņām ir vairāk kopīga nekā sākotnēji varētu šķist.

Grāmatā iekļauto tēmu klāsts ir tik plašs, ka pat grūti tās visas uzskaitīt, bet tās ļoti meistarīgi sakausētas vienā lielā, vienotā veselumā, neradot sajūtu, ka kaut kas no tā visa būtu neiederīgs. Visa centrā ir mazie meli, kurus grāmatas varones stāsta pašas sev un citiem: viena, lai pārliecinātu sevi, ka vīra vardarbīgā izturēšanās ir viņas pašas nopelns; otra, lai iestāstītu sev, ka viņas bijušajam vīram nav tiesību atgriezties viņas dzīvē un piedalīties viņu kopīgās meitas audzināšanā; trešā, lai slēptu kādu tumšu pagātnes noslēpumu, par kuru katru dienu atgādina viņas mazais dēlēns. Aprakstītās tēmas ir ļoti smagas un pat nomācošas, bet Moriartija tās pasniegusi izklaidējošā manierē un ar pamatīgu humora devu, vienlaicīgi neparodējot šo sieviešu samezglotos dzīvesstāstus. Gan lasot grāmatu, gan skatoties tās ekranizāciju, mani nepameta sajūta, ka “Lielie mazie meli” ir daudz kvalitatīvāka seriāla “Bīstamās mājsaimnieces” versija. Uzreiz gan jāsaka, ka par plaģiātu te nevar būt ne runas, jo līdzības galvenokārt vērojamas tikai abu šo darbu noskaņā, pasniegšanas manierē un faktā, ka to galvenās varones ir dažādās intrigās iepītas sievietes.

Pieļauju, ka grāmatas autore ļoti apzināti galvenās varones izveidojusi ļoti atšķirīgas, lai uzsvērtu, ka par spīti atšķirīgajam, sievietes (un jo īpaši mātes) spēj atrast kopīgu valodu un pat izveidot ciešu un patiesu draudzību. Lasīšanas procesā nedaudz iemīļoju katru no romāna varonēm, jo Moriartija viņas radījusi tik ļoti īstas un ar cilvēciskiem trūkumiem, ka ir viegli saprast, kāpēc katra no sievietēm rīkojās tieši tā, kā aprakstīts grāmatā. Pat Renātes, kuru noteikti ne vienam vien lasītājam gribēsies uzskatīt par ļauno varoni, rīcību ir viegli saprast, jo, kad runa ir par kādu, kurš nodarījis pāri viņas bērnam, katra māte var kļūt par mežonīgu plēsoņu, lai tikai savu atvasi pasargātu.

Daži citāti no grāmatas:

“Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu.” – 42. lpp.

“Varēja būt arī ļaunāk. Ak, tik daudzkārt ļaunāk. Viņa bija lasījusi par īstiem ģimenes varmācības upuriem. Tas bija briesmīgi. Tas bija pa īstam.” – 154. lpp.

“Citu cilvēku problēmas allaž šķita tik viegli pārvaramas, bet citu bērni – daudz paklausīgāki.” – 201. lpp.

“Interesanti, ka pastaigājoties varēja pateikt daudz ko tādu, ko nebija iespējams pastāstīt, jūtot ciešu skatienu pāri galdam.” – 268. lpp.

“Vai viņš justos pazemots, ja pasaule uzzinātu, ka ieraksti viņa Facebook profilā daudz ko neatklāj?” – 354. lpp.

Ja grāmata jāsalīdzina ar tās ekranizāciju, tad jāsaka, ka Kellijs izturējies ļoti cieņpilni pret Moriartijas darbu un svarīgākās sižeta līnijas mainījis minimāli – lielākā atkāpe no grāmatas varētu būt tā, ka seriālā vienai no galvenajām varonēm piedēvēta laulības pārkāpšana, par kuru grāmatā pilnīgi nekas nav pat pieminēts. Seriāls un grāmata man vienlīdz labi patika, tomēr jāatzīst, ka seriāla pirmās sezonas noslēgums bija gaumīgāks par grāmatas beigām, bet humora ziņā gan seriāls grāmatu nepārspēja. Rīza Viterspūna Medelainas lomā, Nikola Kidmena Selestes lomā un Šeilīna Vudlija Džeinas lomā, manuprāt, ir vienkārši izcilas, jo viņas ļoti izjusti un patiesi spējušas nodot skatītājiem to emociju daudzveidību un spēcīgo vēstījumu, kuru Moriartija ir iemūžinājusi grāmatā.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Kontinents”; no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. 

Tenesija Viljamsa atmiņas


4b6f808e9f90e06ac28075fedb88c92dTenesija Viljamsa vārds paskaidrojumus neprasa, jo šis pretrunīgi vērtētais un skandalozais amerikānis bija viens no visu laiku izcilākajiem dramaturgiem, kura ieguldījums kultūrā novērtēts ar veselām divām Pulicera balvām. Autobiogrāfisko grāmatu “Atmiņas” Viljamss sāka rakstīt 1972. gadā un darbu pie tās pabeidza 1975. gadā, iekļaujot grāmatā tiem laikiem skandalozu informāciju. 

“Gribu atzīties, ka piekritu rakstīt šīs atmiņas materiālu apsvērumu dēļ. Patiesību sakot, tas ir pirmais literārais darbs, kuru uzņemos peļņas nolūkos. Taču jums jāzina, ka drīz vien pēc tam kad biju pie tā ķēries, es aizmirsu finansiālo pusi un arvien vairāk aizrāvos ar šo jauno formu, šo neslēpto pašatklāsmi.”

Šādu atklāsmi Viljamss lasītājiem sniedz jau pašā grāmatas sākumā, liekot noprast, ka arī turpmāko lapaspušu saturā valdīs vaļsirdība. Par spīti tam, ka grāmatas autors paudis nepatiku pret dzeltenās preses pārstāvjiem, viņš pats “Atmiņās” iekļāvis ārkārtīgi daudz stāstu, kas būtu bijuši dzeltenās preses cienīgi. Sākumā šis dzelteno ziņu sulīgums šķiet izklaidējošs un nedaudz komisks, bet grāmatas otrajā pusē jau sāk nogurdināt, jo priekšplānā tiek nostādīts dramaturga izlaidīgais dzīvesveids un daudzās mīlas dēkas, otrajā plānā atstājot radošā procesa un teātra aizkulises. Ņemot vērā to, ka Viljamss strādājis ar Eliju Kazanu, Marlonu Brando, Vivjenu Lī, Annu Manjani un Elizabeti Teilori, teātra un kino nostādīšana otrajā plānā šai grāmatai nākusi tikai par sliktu.

Tomēr jāatzīst, ka šī grāmata lasītājiem parāda to, cik kolorīts un sarežģīts Viljamss bijis savā privātajā dzīvē, kuru patiesībā ir diezgan grūti nošķirt no radošās dzīves, jo, manuprāt, mākslinieks un viņa māksla ir nešķirami lielumi.

“Cik sāpīga māksliniekam ir šķiršanās no viņa mākslas! Manuprāt, tā ir ļaunāka par nāvi…”

Simpatizē tas, kā autors ir izteicies par savu darbu varoņiem:

“Rakstu par “mazajiem ļaudīm”. Bet vai tādi vispār eksistē? Reizēm domāju, ka ir tikai mazi un trūcīgi priekšstati par cilvēkiem. Tas, kurš intensīvi dzīvo un jūt, nav mazs.”

man-walking-in-mysterious-dark-forest-4378x2708_20129Nevaru teikt, ka, lasot “Atmiņas”, es izjutu dziļas simpātijas pret Viljamsu, jo viņa dzīvesveidam, uzvedībai un attieksmei pret cilvēkiem ar augstām morāles normām bijis maz kā kopīga, tomēr es viņu cienu kā dramaturgu, jo viņa darbi ir nozīmīgs kultūras mantojums, turklāt viņa atklāsmes ir patiešām skaistas un ļoti trāpīgas.

“Un kāds jau ir gudri konstatējis – ja nevari būt pats, kāda jēga vispār kaut kam būt?”

Rakstot par savu dzīvesveidu, Viljamss atzīst:

“Es patiešām neuzskatu, ka jebkad būtu gribējis apzināti kādu sāpināt, bet ir gandrīz neiespējami nodzīvot mūžu, nenodarot kādam pāri, un parasti ir jācieš tieši vistuvākajiem cilvēkiem.”

Viljamsa rakstības stils ir ļoti dzīvs, tajā dzirkstī melnais humors, turklāt viņš neliekuļo un sauc lietas īstajos vārdos, kas padara viņu tik ļoti unikālu un brīvu radošajā jomā. “Atmiņās” Viljamss raksta, ka daudzi rakstnieki ir profesionāli nodarbināti, bet ne brīvi, jo viņi tur ausi pie zemes, lai saklausītu, ko vēlas lasītāji un izdevēji, tādējādi nogalinot savu brīvību un tiesības saukties par rakstnieku.

Notikumi grāmatā nav atainoti hronoloģiskā secībā, kas nedaudz pabojā lasīšanas procesu, jo Viljamss lasītāju mētā no viena gada uz otru, tādējādi lasītāju galvās nedaudz saputrojot notikumu secību. (Kā atklāts grāmatas pēcvārdā, arī pats autors dažos faktos nedaudz saputrojies.)

Noslēgumā šis citāts:

“Cik daudz sīkumu gan ir cilvēka dzīvesstāstā! Starp rindām noteikti slēpjas daudz kas tāds, ko atcerēties būtu bijis svarīgāk, bet tas kaut kā paliek atmiņas miglā tīts, kamēr virspusējie fakti iespiedušies prātā skaidri.”

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Apgāds “Atēna”; No angļu valodas tulkojusi Maija Andersone.

Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam


300x0_psihoanalitpiez_978-9934-0-5429-7Nešaubos, ka daudziem cilvēkiem vismaz reizi mūžā bijusi vēlēšanās ieskatīties tajā, kas notiek aiz psihoanalītiķa kabineta durvīm, jo psihoanalītiķi taču dzird daudz patiesākus un skandalozākus stāstus nekā mācītāji grēksūdžu laikā. Psihoanalītiķis Stīvens Gross savā grāmatā “Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam” ļauj ne tikai ielūkoties savā kabinetā pa atslēgas caurumu, bet arī ļauj saprast, kāpēc mēs tik bieži jūtamies nelaimīgi un apmaldījušies savās dzīvēs. 

Tos lasītājus, kas alkst pēc bezgaumīgas netīrās veļas mazgāšanas dzeltenās preses gaumē, uzreiz jāapbēdina, jo Gross pret saviem pacientiem ne mirkli nezaudē cieņu, kā arī viņa rakstītie teksti ir emocionāli ļoti dziļi. Gross raksta: “Lai sargātu pacientu anonimitāti, vienlaikus nesagrozot mūsu kopīgā darba saturu, es mainīju vārdus un visas īpašās pazīmes, kas varētu kalpot personas identifikācijai.” Grāmatas teksti ir saskaņoti ar Grosa pacientiem un viņi piekrituši stāstu publicēšanai, jo vēlējušies, lai viņu gūtā pieredze palīdzētu citiem cilvēkiem, kas saskārušies ar līdzīgām problēmām.

Šajā plānajā grāmatā iekļauts 31 īsais stāsts – daži no tiem ir šķietami ikdienišķi, bet vairums no tiem ir traģikomiski, vienkārši komiski, smeldzīgi, nostalģiski, skumīgi, dziļi un ar ļoti lielu dzīves patiesības devu. Daudzu Grosa pacientu problēmu saknes meklējamas viņu bērnībā, bet lielākā daļa stāstos minēto cilvēku savu skumju un nelaimju cēloni atraduši, kāds pārsteigums, paši sevī. Gandrīz visu stāstu vēstījumus veiksmīgi uztvēru, tomēr bija arī pāris tādu, kuru nozīmi šajā grāmatā tā līdz galam arī neizpratu, bet, iespējams, pie vainas nav Gross, bet gan es pats un man vienkārši šie stāsti vēlreiz rūpīgi jāpārlasa.

Esmu pārliecināts, ka daudzās Grosa aprakstītajās situācijās lasītāji spēs atpazīt paši sevi – varbūt ne tik saasinātā formā, bet kā atblāzmu pavisam noteikti, jo, lai arī psihoanalītiķa pacienti brīžiem rīkojas gaužām neloģiski, viņu rīcība un vēlmes ir viegli saprotamas un tik ļoti cilvēcīgas. Turklāt katrā no mums taču mīt dēmoni, neatkarīgi no tā, vai uzskatām sevi par emocionāli un garīgi veseliem vai salauztiem.

Īpaši trāpīgi Gross izteicies par mīlestību un sāpju nepieciešamību:

“Pēc mīlestības izslāpuši cilvēki vilcinās pārbaudīt savu fantāziju atbilstību realitātei.” 

“Ik pa laikam mēs mēģinām apslāpēt sāpīgas emocijas. Taču kolīdz mums sekmējas nejust neko, mēs zaudējam vienīgo līdzekli, kurš mums ļautu uzzināt, kas mūs sāpina un kāpēc.”

Ne mazāk simpātiskas man šķita Grosa atziņas par pacientiem, kā arī pacientu atziņas pašiem par sevi:

Kāda Grosa paciente psihoanalītiķim reiz teikusi šādi: “Es gandrīz nekad nezinu, ko jūtu. Es izsecinu, ko vajadzētu just, un atbilstoši rīkojos.” Manuprāt, šis ir ļoti raksturīgi tik daudziem cilvēkiem, tāpēc nereti gadās tā, ka apmaldāmies paši savās sajūtās.

“Piemēram, vēloties radīt priekšstatu par sevi kā labu cilvēku, mēs projicējam uz citām personām vai grupām tās savas iezīmes, ko uzskatām par kaunpilnām.” 

Un šis citāts būs saprotams katram, kurš pametis savas bērnības mājas (un ne tikai): “…mūsu apmeklētās vietas, palikušas bez cilvēkiem, kurus tēvs reiz mīlēja, vairs nebija tās vietas, ko viņš pazina.” 

Gross, liekot lietā zināšanas, kuras uzkrājis, strādājot psihoanalītiķa amatā vairāk nekā 25 gadus, radījis daudzkrāsainu darbu, kurš neatstāj lasītājus vienaldzīgus. Šī nav pašpalīdzības vai padomu grāmata – šis ir meistarīgi izstrādāts stāstu apkopojums, kurā atklājas cilvēku emocionālais trauslums, kā arī tieksme izvēlēties sarežģītus apkārtceļus, lai iegūtu vienkāršas un visiem saprotamas lietas. Turklāt Gross atklājis daudz ne tikai par saviem pacientiem, bet arī pats par savu cilvēcīgo pusi, kas spilgti izpaužas viņa domās, vārdos, ko viņš nepasaka saviem pacientiem, kā arī tajā, kā viņš dzīvo ārpus sava darba kabineta.

Un nekas šajā darbā nav melnbalts, jo tiek runāts gan par labajām sāpēm, gan par sliktajām uzslavām, gan par alkām pēc neziņas, gan par ilūzijām, kuras reizēm mums nepieciešamas, lai mēs turpinātu dzīvot.

VĒRTĒJUMS: 8/10

No angļu valodas tulkojusi Andžela Šuvajeva; Izdevējs: “Zvaigzne ABC”.

Uz kraujas rudzu laukā


theCatcherInTheRyeTo, ka man jāizlasa Dž. D. Selindžera romāns “Uz kraujas rudzu laukā”, zināju jau sen, jo daudzi literatūras mīļotāji periodiski pamanījās ieminēties, ka man šis darbs noteikti patikšot. Protams, uzzināt, vai tā tiešām būs, varēja tikai vienā veidā: izlasot šo darbu. 

Romānā stāstīts par pusaudzi Holdenu Kolfīldu, kurš kārtējo reizi ticis izmests no skolas, jo nav spējis pakļauties mācību iestādes noteiktajai lietu kārtībai. Jaunais puisis visur saskata netaisnības un šķiet, ka viņu kaitina vai skumdina it viss, kas notiek apkārt. Tomēr viņš ir lāga puisis, kurš mīl savu mazo māsu, ilgojas pēc sava divus gadus jaunākā brāļa, kurš nesenā pagātnē miris no leikēmijas, kā arī ciena vecāko brāli, kurš strādā Holivudā. Vecāki viņā izraisa bijību, tāpēc, kad Holdens tiek izmests no skolas, viņš sapako mantas un dodas uz Ņujorku, lai nedaudz uzdzīvotu un izdomātu, kā paziņot slikto ziņu vecākiem.

Holdens daudz domā un viņa domas ir neparastas, bet viegli saprotamas, jo, manuprāt, katrs no mums kādā vecuma posmā ir uzskatījis, ka pasaule ir ārkārtīgi netaisnīga un lielākā daļa cilvēku vēl tev tikai ļaunu.

“People are always ruining things for you.”

Lasot Selindžera rakstīto, bieži nācās atcerēties laikus, kad pats biju pusaudzis, kurš plānoja būdiņas celšanu meža vidū, visur saskatīja netaisnības un klusībā necieta vismaz pusi no cilvēkiem, ar kuriem ikdienā nācās tikties. Selindžers lieliski uztvēris dumpiniecisko pusaudžu garu, kurš nav miris arī mūsdienās, tieši tāpēc šī romāna aktualitāte ir gandrīz nemirstīga.

tumblr_mv05c2qH4u1s1qix3o1_1280

Romāna panākumu atslēga, manuprāt, ir tā, kas tas pusaudžiem liek justies saprastiem, jo viņiem tiek nodots vēstījums, ka viņi nav vienīgie, kas ir apjukuši, nezina, ko vēlas no dzīves, kā arī visur saskata netaisnības. Un ir absolūti normāli to visu just, jo tā ir daļa no pieaugšanas procesa.

“But what I mean is, lots of time you don’t know what interests you most till you start talking about something that doesn’t interest you most.” 

Bieži nācies lasīt par to, ka daudzviet pasaulē šis romāns ir aizliegts arī mūsdienās, jo tajā tiekot zaimots Dievs, minoritātes un sievietes, kā arī Selindžera teksti esot neķītri un tajos valdot rasistiskas noskaņas. Jāatzīst, ka neko no visa iepriekš minētā šajā romānā nesaskatīju, turklāt, salīdzinot ar mūsdienu literārajiem darbiem, Selindžera veikums pat varētu atbilst tikumības normām.

Ārkārtīgi simpatizēja tas, ka Holdens, kurš pats ir domās un dzīvē apmaldījies, vēlas pasargāt savu māsu un citus bērnus no līdzīga likteņa, kas daļēji varētu būt pielīdzināms krišanai bezdibenī. Lai arī grāmatas galvenais varonis daudziem varētu šķist liels pasaules nīdējs, viņš spēj saskatīt skaistumu sīkumos, kas ir ne mazāk svarīgi, jo viss skaistums taču slēpjas detaļās.

Selindžera populārāko literāro darbu iecienījuši ne tikai pusaugu dumpinieki, bet arī slepkavas, piemēram, Marks Deivids Čepmens, kurš atbildīgs par Džona Lenona pāragro aiziešanu mūžībā. Rokgrupa Green Day grāmatai pat veltījusi dziesmu Who Wrote Holden Caufield?, bet daudz lielāka popularitāte Holdenam vienmēr bijusi aktieru vidū, jo spurainā pusaudža lomu jaunības gados vēlējušies iegūt Marlons Brando, Džeks Nikolsons, Leonardo Di Kaprio, Džons Kjūsaks, Džerijs Luiss un citi aktieri. Nevienu no šiem aktieriem gan mēs neesam redzējuši grāmatas ekranizācijā, jo Selindžers bija absolūti pret grāmatas iemūžināšanu kustīgajās bildēs. Iespējams, labi, ka tā, jo katrs Selindžera fans pats savā iztēlē var izvēlēties ideālo Holdena lomas atveidotāju, citus varoņus un vidi, ļaujot vaļu fantāzijai, kurai nepastāv nekādi budžeta griesti.

Un noslēgumā citāts, kurā Selindžers, manuprāt, iemūžinājis katra literatūras gardēža kvēlāko vēlmi:

“What really knocks me out is a book that, when you’re all done reading it, you wish the author that wrote it was a terrific friend of yours and you could call him up on the phone whenever you felt like it. That doesn’t happen much, though.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Grāmata, kuru noteikti periodiski vēlēšos pārlasīt.)

Mājas pasaules malā


home_at_the_endJusties iederīgam – kādā konkrētā vietā vai kāda cilvēka dzīvē – šķiet, ka tā ir viena no svarīgākajām lietām katra cilvēka dzīvē. Par to arī raksta Maikls Kaningems savā romānā “Mājas pasaules malā”, kuru 2003. gadā latviešu valodā izdeva apgāds “Atēna”. (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.) 

Romānā stāstīts par četriem cilvēkiem: nedaudz dumpīgo, bet vienlaicīgi pakļāvīgo Bobiju, kurš nekad tā pa īstam nav jutis ģimenes siltumu; sarežģīto Džonatanu, kura rīcība brīžiem šķiet neloģiska, bet sajūtas ir tik saprotamas; Džonotana māti Alisi, kura neizjūt mīlestību pret savu vīru, kā arī bažījas par sava dēla nākotni; kā arī par ekscentrisko Klēru, kas mētājas pa dzīvi, nezinot, ko īsti no tās vēlas saņemt.

“Ticība nākotnei ir apkaunojoša īpašība, vai tev tā neliekas? Apmēram tas pats, kas iebūvēt kuģīšus pudelēs. Saproti? To var apbrīnot – bet ar zināmām šausmām.”

Šis citāts lieliski raksturo šo Kaningema darbu, jo tajā ir jūtama šo baiļu un šausmu piegarša, kas brīžiem biedē vairāk nekā dažs labs Stīvena Kinga darbs. Bailes no vientulības, bailes no tā, ka cilvēki, kurus visvairāk mīli, spēs lieliski dzīvot arī bez tevis, bailes no būšanas kopā ar cilvēku, kuru tu nespēj mīlēt, bailes no dzīves izniekošanas, bailes no slimībām, bailes no savu gēnu nenodošanas nākamajām paaudzēm, kā arī bailes no tā, ka nekad nespēsi atrast māju sajūtu. Kaningems ar savu rakstāmspalvu meistarīgi urķējas pa lasītāja slēptākajiem dvēseles nostūriem, uzirdinot klusinātas domas, kas ilgstoši gruzdējušas, radot rūgtus un kodīgus dūmus. Lasot šo darbu, gribas, lai visiem beigas būtu laimīgas, jo katrs romāna varonis no sava skatpunkta atklāj to, kā redz dzīvi un kā tajā nemitīgi viļas, tomēr šis darbs, gluži kā pati dzīve, ir pārāk īsts, lai tajā eksistētu strikta robeža starp laimi un bēdām.

IMG_20151017_210029

“Vēlies to, ko tu gribi stiprāk! Esi kaprīzāks un prasīgāks! Citādi tu nekad nedzīvosi ar pilnu atdevi.” 

Šādus vārdus saka Alise savam dēlam Džonatanam. Iespējams, tieši tāpēc, ka romāna varoņi samierinās ar visām dzīves taisnībām un netaisnībām, viņi nedzīvo ar pilnu atdevi un neizjūt to absolūto piepildījumu, ko sniedz laimīga dzīve. Tomēr saprotama ir arī varoņu vēlme turēties pie remdena, bet droša varianta, jo, meklējot lielo laimi, tik bieži nākas tikt pie sāpīgiem apdegumiem.

“Tu zināji, ka no visiem pasaules vīriešiem tieši viņš ir tas, ar kuru tu gribi precēties? Un nekad nebažījies par to, ka varbūt pieļauj kādu tālejošu kļūdu, teiksim, novirzies no sava īstā dzīves ceļa un aizej, nu, nezinu, pa pieskari, no kuras nekad nevarēsi atgriezties?” 

Šis Džonatana jautājums mātei lieliski ilustrē viņa un daudzu cilvēku slēptākās bailes – novirzīties no īstā dzīves ceļa un aiziet pa pieskari. Un baisākais tajā visā ir tas, ka nav metodes, kā noteikt, kurš tad ir tas īstais dzīves ceļš, kurš neļaus aiziet pa pieskari.

“Un, ja tu staigā apkārt, izskatīdamies pēc kāda cita, nevis pēc sevis, tad beigu beigās vari tikt pie nepareiza darba, nepareiziem draugiem un kas zina vēl pie kā. Tu vari nodzīvot veselu cita cilvēka dzīvi.” 

Kaningems raksta izcili – katrs teikums ir ārkārtīgi meistarīgi savirknēts, turklāt viņa apbrīnojamais stāstnieka talants ir tikpat spožs kā spēja stāstu ietērpt skaistos vārdos un teikumos, kas kā šokolāde kūst uz mēles, atstājot rūgtu un ilgi nezūdošu pēcgaršu.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmatu pirmās rindas


tumblr_lxbdesbml81qfet8co1_1280

Iedvesmojoties no Huffington Post raksta, dzejniece Inga Pizāne-Dilba ir uzsākusi rakstu stafeti literatūras blogeriem (un ne tikai), kuras noteikumi ir šādi: “(…) pirmo rindu pētīšana varētu būt diezgan aizraujoša, tāpēc (iz)aicinu arī pārējos grāmatu blogerus, grāmatu rakstītājus vai vienkārši grāmatu mīļotājus izvēlēties 5 pirmās rindas no grāmatām, ko šobrīd lasāt vai nesen izlasījāt un publicēt tās savos blogos vai soc. portālos.” Tā kā stafetes kociņš jau pašā stafetes sākumā ir nonācis pie manis, tad padalīšos ar pirmajiem teikumiem no 5 grāmatām, kuras šovasar esmu lasījis. 

“If you really want to hear about it, the first thing you’ll probably want to know is where I was born, and what my lousy childhood was like, and how my parents were occupied and all before they had me, and all that David Copperfield kind of crap, but I don’t feel like going into it, if you want to know the truth.” – J. D. Salinger, The Catcher in the Rye 

“When I was little, my dad used to tell me, “Will, you can pick your friends, and you can pick your nose, but you can’t pick your friend’s nose.” – John Green and David Levithan, Will Grayson, Will Grayson

“Emorijs Bleins no mātes bija mantojis visu, tikai ne tās dažas grūti nosakāmās īpašības, kuru dēļ viņš vispār bija ko vērts”.  – F. S. Ficdžeralds, “Šaipus paradīzes”

“Manas dzīves garākā diena sākās gausi.” – Džons Grīns, “Papīra pilsētas” 

“Later! The word, the voice, the attitude.” – André Aciman, Call Me by Your Name

Kā jau varat noprast pēc citātiem, šogad esmu pievērsies klasikai, darbiem angļu valodā, kā arī jauniešu literatūrai, jo šī gada sākumā nolēmu, ka vēlos uzlabot savas angļu valodas zināšanas, kā arī beidzot nolēmu pievērsties klasiskās literatūras iepazīšanai.

Manuprāt, grāmatas pirmais teikums ir ārkārtīgi svarīgs, jo rada pirmo iespaidu un intrigu par literāro darbu, tāpēc ne vienam vien rakstniekam tieši pirmo teikumu jaunai grāmatai uzrakstīt ir visgrūtāk.

Tālāk stafetes kociņu nododu Lāsmai un Tējtasītei.

Doriana Greja ģīmetne


oskars_vailds_-_doriana_greja_gimetneNo savas bērnības vislabāk atceros Hansa Kristiana Andersena un Brāļu Grimmu pasakas, tomēr ļoti būtiska loma manas dzīves pirmajos gados bija arī Oskara Vailda saturiski nopietnajām un nedaudz drūmajām pasakām, kuras uz mani atstāja tik neizdzēšamu iespaidu, ka man joprojām šī britu rakstnieka darbi šķiet piesātināti ar nedaudz grēcīgu maģiju. Un grēcīgums ir atslēgas vārds, ja runa ir par viņa slavenāko darbu “Doriana Greja ģīmetne”.

1890. gadā žurnālā Lippincott’s Magazine pirmoreiz tika publicēts romāns “Doriana Greja ģīmetne’ (sastāvēja no 13 nodaļām), kas 1891. gadā tika publicēts arī grāmatas formātā (sastāvēja no 20 nodaļām, jo Vailds romānu papildināja ar jaunām nodaļām). Tiek uzskatīts, ka Doriana Greja prototips ir pats Oskars Vailds, mākslinieka Bazila Halvarda prototips ir gleznotājs Frenks Mailzs, kuru Vailds satika studiju gados Oksfordā, bet Lorda Henrija Votona prototips ir dzīves baudītājs Lords Ronalds Govers. 125 gadu laikā šī darba ietekme ir tikai augusi – romāns tulkots vairākos desmitos valodu, piedzīvojis daudzas ekranizācijas, iedvesmojis māksliniekus, ticis daudz apspriests, slavēts un kritizēts, kā arī ierakstījis Oskara Vailda vārdu literatūras zvaigznājā ar īpaši trekniem zelta burtiem.

Romāna galvenais varonis ir jauneklis Dorians Grejs, kurš, aplūkojot mākslinieka Bazila Halvarda gleznoto gleznu, vēlas, lai viņš pats nekad nenovecotu, bet laika zobs skartu tikai viņa ģīmetni. Lai šī vēlēšanās piepildītos, nav nepieciešama ne burvestība, ne maģiski rituāli pusnaktī – jaunā narcisa vēlme piepildās tajā pat brīdī, kad tā tiek izteikta skaļi. Glezna kļūst par Doriana dvēseles spoguli un atspoguļo sevī gadu un grēku uzkrauto nastu, bet Dorians, spītējot gadiem, kas iet, paliek jauns un skaists. (“Doriana grēki ģīmetnei bija tas pats, kas tārpi miesai” – 129. lpp.) Tomēr laika gaitā puisis, dzīvojot grēcīgu dzīvi, saprot, ka skaistums ir pārvērtēts, bet grēki spiež sirdi arī tad, ja dvēsele ir pārdota nelabajam.

“Doriana Greja ģīmetne” ir pirmais un vienīgais Vailda sarakstītais romāns, tāpēc mani pārņēma divējādas izjūtas – prieks, jo sen nebiju lasījis tik ģeniālu debijas romānu, un skumjas, jo tas tomēr ir vienīgais Vailda romāns. Gandrīz katrā lapaspusē atrodams kāds izrakstīšanas vērts citāts, kas liek domāt, ka Vailds pie šī darba strādājis ar ārkārtīgu rūpību, cenšoties noslīpēt katru teikumu līdz perfekcijai (un tas viņam patiešām ir izdevies).

Foto: Kadrs no režisora Olivera Pārkera veidotās romāna ekranizācijas Dorian Gray (2009).

Foto: Kadrs no režisora Olivera Pārkera veidotās romāna ekranizācijas Dorian Gray (2009).

Lai arī romānu uzskatu par meistardarbu, tajā tomēr bija viena lieta, kas man ne īpaši patika – tas, cik vienkārši Dorians pārdod savu dvēseli. Iespējams, Vailds ar to vēlējies pierādīt, cik skaļi izteiktiem vārdiem ir liels spēks, tomēr mani īsti nepārliecināja, ka dvēseles pārdošana ir tik nekomplicēts un vienlaicīgi diezgan nejaušs process.  Ja viss patiešām ir tik vienkārši, tad mūsdienās meitenes un puiši, pateicoties neapdomīgi izteiktiem vārdiem, ir pārdevuši savas dvēseles par lielākiem dibeniem, izteiktu vēdera muskulatūru, lielākām lūpām, garām skropstām un daudz ko citu, kas mūsdienās tik ļoti tiek apbrīnots.

Gluži kā Dorians Grejs, kurš iemantoja mūžīgo jaunību, arī šis romāns ieguvis ilgdzīvotāja statusu, jo arī mūsdienās, 125 gadus pēc romāna publicēšanas, tajā apspriestie temati joprojām ir aktuāli. Arī 21. gadsimtā bieži vien cilvēki labprātāk izvēlas rūpīgi izkopt savu ārieni un gatavi spert izmisuma pilnus soļus, lai tikai saglabātu jaunību, bet garīgo vērtību izkopšanu atstāj novārtā. Un jāatzīst, ka mēs daiļiem cilvēkiem grēkus piedodam daudz vieglāk, jo klusībā mēs visi taču apbrīnojam skaistumu un vēlamies būt daļa no tā.

Noslēgumā daži citāti no romāna:

“Kad mēs paši sevi apvainojam, mēs jūtam, ka nevienam citam nav vairs tiesības to darīt. Piedošanu mums dod nevis mācītājs, bet pats nožēlošanas akts.” – 106. lpp.

“Neviens savu ideālu nesastop divreiz. Un nav daudzi, kas to sastop kaut reizi.” – 126. lpp.

“Varbūt cilvēks nekad nešķiet tik brīvs kā tieši tad, kad viņam jāspēlē kāda loma.” – 190. lpp.

“Īstenība ir haoss, bet iedomās aizvien ir kaut kas nežēlīgi loģisks” – 216. lpp.

“Labāk ir nezināt. Zināšana būtu liktenīga. Tieši nezināšana ir vilinoša. Viegls miglājs spēj visu pārvērst burvībā.” – 222. lpp.

“Ja cilvēks skatās uz dzīvi kā mākslinieks, tad viņa prāts ir viņa sirdī.” – 231. lpp.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Izdevējs: Izdevniecība Liesma (1976. gads); Tulkojis: Jānis Ezeriņš.

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi


gramatnieks_web_1000x716px2-600x600Ir tādas grāmatas, kuras lasīt ar acīm un prātu, bet ir tādas grāmatas, kuru lasīšanas procesā piedalās arī sirds. Tādu grāmatu nav daudz, bet viena no tādām noteikti ir Gabrielas Zevinas “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”, kuru no angļu valodas tulkojusi Santa Liģere un izdevusi izdevniecība BaibaBooks

Grāmatas galvenais varonis Eidžejs Fikrijs ir diezgan liels īgņa – nesen nomirusi viņa sieva un viņam piederošais grāmatu veikals Salas grāmatas nav tālu no bankrota, turklāt kāds nozog viņam piederošo Edgara Alana Po “Tamerlānu”, kurš 1827. gadā izdots vien 50 eksemplāru lielā tirāžā, tāpēc tā vērtība ir milzīga un šādas grāmatas zaudēšana ir pielīdzināma finansiālai katastrofai. Neilgi pēc grāmatas zādzības Eidžejam piederošajā veikalā tiek atstāta maza meitenīte, kura sākotnēji šķiet kā traucēklis, bet vēlāk atkausē šī vīrieša sirdi un kļūst par cilvēku, kas sagriež Eidžeja dzīvi kājām gaisā un liek viņam uz dzīvi paskatīties caur laimes prizmu.

Grāmata ir pārpildīta ar atsaucēm uz dažādiem literārajiem darbiem, turklāt katra nodaļa tiek sākta ar kādu grāmatas galvenajam varonim tuva literārā darba atsauksmi, kas ļauj iepazīt stāsta varoni no literārās puses, jo, kā teikts romānā: “Par cilvēku tu vari uzzināt pilnīgi visu, saņemot atbildi uz jautājumu: ”Kāda ir tava mīļākā grāmata?”” 

Vairums romāna notikumu ir diezgan paredzami, bet pa vidu paredzamajiem iestarpināti arī notikumi, kas zināmā mērā pārsteidz lasītāju, piešķirot stāstam dziļāku jēgu un mazākā vai lielākā mērā mainot turpmāko sižeta attīstību. Šim darbam nav tās romāniskās noskaņas, kas ir vairumam romānu, tāpēc stāsts par Eidžeju vairāk atgādina garu un skarbu pasaku, kurā nopietni un pat ļoti traģiski notikumi pasniegti diezgan gaisīgā manierē, sniedzot lasītājam sajūtu, ka viss nav tik nopietni, kā sākotnēji šķiet. Un varbūt šīs grāmatas morāle ir tieši tāda: neuztvert visu notiekošo pārāk nopietni, ne mirkli nezaudējot mīlestību pret savu dzīvi un īpašajiem cilvēkiem, kas ir tajā. Turklāt kā var nemīlēt pasauli, kurā ir tik daudz lielisku literāro darbu, kuru izlasīšanai ar vienu mūžu ir par maz?!

maxresdefault (3)

Foto: grāmatas autore Gabriela Zevina

“Dažreiz grāmatām pie mums jāatnāk īstajā brīdī.” Šāds citāts atrodams Zevinas darbā un ne bez iemesla to citēju, jo “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” ir grāmata, kas pie manis atnāca pašā īstākajā brīdī, nospēlējot pareizās notis, lai sniegtu man pozitīvas emocijas lasīšanas procesā, kā arī pēc tam, kad grāmatas vāks tika aizvērts. Grāmatas citāti jau ir pavisam atsevišķs temats, kuram varētu veltīt veselu rakstu, jo skaistu rindiņu šajā darbā netrūkst un domāju, ka katrs grāmatu mīļotājs Zevinas tekstos spēs atrast savai sirdij tuvu citātu, kurš atmodinās siltas un reiz piedzīvotas sajūtas.

Grāmatā ir daudz klišeju, bet mistiskā veidā tās nešķiet kaitinošas un neiederīgas, bet gan apbur lasītāju, aizskarot īstās emociju stīgas. Iespējams, ka lasītāju šīs klišejas nekaitina, jo tieši to arī viņš vēlas – darbu, kurš liek ticēt skaistajam un labajam arī tādās situācijās, kurās šķiet, ka zudušas visas cerības un pasaule kļuvusi pelēka vai pat melna.

Noslēgumā viens citāts no grāmatas, kurš man īpaši patīk: “labāk ir mīlēt un zaudēt (…) labāk ir būt vienam, nekā būt kopā ar kādu, kas nepatīk.” 

VĒRTĒJUMS: 8/10