Dānija

Hygge jeb dāņu laimes noslēpums


Daudzos pētījumos par dažādu tautu laimes līmeni dāņi jau daudzu gadu garumā ieņēmuši vadošas vietas: 2012. gadā – 1. vieta; 2013. gadā – 1. vieta; 2015. gadā – 3. vieta; 2016. gadā – 1. vieta. (Pasaules laimes indeksa ziņojuma dati.) Kā tas nākas, ka valstī, kurā gada lielāko daļu valda drēgnums un tumsa, dzīvo pasaulē laimīgākie cilvēki? Varbūt hygge ir atbilde?! 

Grāmatu “Mazā hygge grāmata” sarakstījis Meiks Vikings, kurš ir Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūta vadītājs, tāpēc grūti iedomāties kādu, kas par dāņu laimes atslēgu zinātu vairāk. Vārdu “hygge” ir grūti iztulkot, bet tas ir kaut kas līdzīgs omulībai, turklāt hygge ir kļuvis tik populārs, ka tas ir visur – apskatot grāmatu piedāvājumu interneta grāmatnīcās, var atrast hygge recepšu grāmatas, hygge brīvdienu grāmatas, hygge krāsojamās grāmatas, hygge spēļu grāmatas un pat hygge adījumu grāmatas. Tieši tik plaša ir šī vārda nozīme, tāpēc “omulība” noteikti neaptver visas tās tēmas un sajūtas, kuras sevī ietver šis nedaudz savādais vārds.

Jau pašā grāmatas sākumā Vikings (vai vispār mēdz būt vēl skandināviskāks uzvārds?!) lasītājiem izskaidro hygge vārda nozīmi, kā arī sniedz nelielu, bet ļoti saistošu ieskatu ne tikai dāņu, bet arī citu tautu valodu īpatnībās un vārdos, kurus ir grūti iztulkot vai paskaidrot tiem, kam šī valoda nav dzimtā. Uzreiz gan jāpiemin, ka stāstījums nav sauss un garlaicīgs, jo Vikings neieslīgst liekās detaļās un rakstīto brīžiem atsvaidzina ar labu humora devu. Grāmatā var sasmelties idejas pasākumiem, interjeram, maltītēm, garderobei, veselībai, ceļojumam uz Dāniju, dekorācijām un daudz kam citam.

“Tā kā dāņiem patīk sveces, koka izstrādājumi un citi viegli uzliesmojoši priekšmeti, nav brīnums, ka Kopenhāgena vairākas reizes ir nodegusi līdz pamatiem.”

“Dānijā visi ģērbjas melnā. Jūsu mērķis ir izskatīties tā, lai iederētos Karla Lāgerfelda bērēs: stilīgi, bet vienkrāsaini.”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti daudzpusīga un, kas nav mazsvarīgi, tā ir ļoti tuva latviešu mentalitātei, kā arī ļauj baudīt hygge katram, jo viens no dāņu laimes pamatnosacījumiem ir tāds, ka lietas, kas liek justies hyggelig, nemaksā dārgi un reizēm tās nemaksā neko. Dārgas un ekskluzīvas lietas visbiežāk neatbilst hygge būtībai.

“Mūsdienās viens no iemesliem, kāpēc mums patīk sēdēt šajos omulīgajos kaktiņos, varētu būt apziņa, ka jūtamies drošībā – skats, kas paveras uz citu istabu vai ielu, sniedz mums priekšrocības pamanīt jebkādas potenciālās briesmas.”

Protams, lasot šo grāmatu, katrs pieķers sevi pie domas, ka dāņiem viegli justies laimīgiem, jo, kā pats autors raksta: “…bez 5 nedēļas gara apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma vēl ir arī salīdzinoši īsa darba nedēļa, bezmaksas veselības aprūpe un augstskolas izglītība.”, autors arī necenšas noliegt, ka naudai ir zināma ietekme uz laimi: “Protams, ja nevarat atļauties nopirkt pārtiku, nauda ir būtiska, bet, ja necīnāties ar trūkumu vai necenšaties savilkt galus kopā, 100 mārciņas mēnesī neko nemainīs, ja runa ir par laimi.” Kā jau iepriekš rakstīju, lai justos hyggelig, nav nepieciešami lieli naudas līdzekļi, reizēm pietiek ar to, ka ļaujam sev izbaudīt nedaudz bērnišķīgas aktivitātes, jo, lai arī cik veci mēs būtu, vizināšanās ar ragaviņām vai galda spēles jebkurā vecumā sniedz prieku un naudas ieguldījumus neprasa.

“…mēs jūtamies laimīgāki, kad iesaistāmies aizraujošās atpūtas aktivitātēs. Viena no pieaugušo cilvēku problēmām ir tā, ka mēs pārāk daudz koncentrējamies uz darbības rezultātu. Mēs strādājam, lai nopelnītu naudu. Ejam uz sporta zāli, lai zaudētu svaru. Pavadām laiku kopā ar cilvēkiem, lai veidotu sakarus un virzītu tālāk savu karjeru. Kāpēc mēs nedarām kaut ko tikai prieka pēc?”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti nomierinoša lasāmviela, kas iedvesmo un liek justies ļoti hyggelig, jo autors lasītājiem atgādina šķietami pašsaprotamas lietas, par kurām justies pateicīgiem, kā arī apstiprina to, ka tev nevajag dārgu auto, pārsimts kvadrātmetru lielu penthausu un Moet šampanieti ūdens vietā, lai justos laimīgi. Šī ir grāmata, kas liek lasītājam justies labi, turklāt grāmatas tehniskais izpildījums un vizuālais noformējums ir absolūta meistarklase – viennozīmīgi skaistākā un gaumīgākā grāmata, kādu šogad nācies turēt rokās.

Cilvēkiem, kas mājīgumu, ģimeniskumu un omulību tur augstā cieņā, šī grāmata būs ideāla dāvana, ar kuru būs grūti aizšaut garām.

“Šis ir hygge gadalaiks. Pieaug sveču un saldumu patēriņš, kā arī ĶMI (ķermeņa masas indekss).”

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.

Advertisements

Aizkustinošs un saviļņojošs “Klusums oktobrī”


Jenss Kristians Grendāls ir Dānija iecienīts autors un, nu arī latviešu lasītājiem pieejams viņa 1996. Gadā sarakstītais romāns „Klusums oktobrī”. Par romāna vērtību liecina kaut vai fakts, ka tas tiek izdots arī piecpadsmit gadus pēc tā pirmizdevuma dzimšanas. Jāatzīst arī tas, ka šis daiļliteratūras darbs sarakstīts meditatīvā romāna žanrā.

Romāna sižets ir šķietami dzirdēts neskaitāmi daudzos romānos – pusmūža vecuma vīrieti pamet viņa sieva, ar kuru kopā viņš nodzīvojis gandrīz divdesmit gadus, kuru laikā audzinājuši divus bērnus. Viņa sieva Astrida pat īsti neko nepasaka – pat to vai tas ir punkts vai komats, kas pielikts viņu attiecībām. Viņa vienkārši sakravā čemodānus un dodas ceļojumā. Varbūt, lai pabūtu viena. Varbūt tāpēc, ka ir vīlusies laulībā, bet varbūt tāpēc, ka apjautusi, ka viņas vīrs – mākslas kritiķis, nav tas, ko viņa patiesībā vēlas.

Galvenais varonis, oktobra klusumā, nododas pārdomām par savu laulības dzīvi, attiecībām ar vecākiem, savu bērnību, savu meitu un Astridas dēlu. Viņš īpašu uzmanību pievērš gan savai, gan Astridas mīlas pagātnei un analizē arī to „kā būtu, ja būtu”. Ar katru jaunu grāmatas nodaļu aina kļūst arvien skaidrāka un lasītājs var skaidrāk minēt un spriest, kāpēc tad šķietami jaukā un patīkamā Astrida devusies prom no sava vīra, kuru tik ļoti mīlējusi. Mākslas kritiķis nododas emocionālām un meditatīvām pārdomām. Prātojot, kur gan meklējama Astrida, viņš saprot, ka nonācis arī sevis paša meklējumos.

Šis ir viens no tiem retajiem daiļliteratūras darbiem, kuru nevar lasīt ātri – tajā vajag iedziļināties un tvert katru vārdu. Par romāna kvalitāti liecina arī tas, vai lasītājs vēlas izrakstīt kādu citātu no darba – un šoreiz es „izvilku” veselus četrus skaistus citātus:

„Lielākā daļa sieviešu bez kosmētikas ir skaistākas, taču tam viņas, protams, netic. Viņas arī nezina, ka visskaistākās ir brīžos, kad nogurušas. „

„ …es sastapu te viena, te otra skatienu un jautāju sev: diezin, kas gan es esmu viņu acīs.?”

„Tā viņa turpina, it kā būtu vēstule bez nosūtītāja un bez adreses, vēstule visiem un nevienam, vēstule, ko visu laiku atplēš un visu laiku no jauna aizzīmogo, pirms kāds paspējis izlasīt, kas tur rakstīts.”

„Neviens taču nevar staigāt laimīgs visu laiku, elsodams un siekalodamies vienā vienīgā trīsošā laimes spazmā, no mirkļa, kad pieceļas, līdz brīdim, kad beidzot iemieg ar idiotisku smaidu uz miklajām lūpām.”

Grendāls sava romāna galvenā varoņa jūtas izsaka caur gleznām un to raksturojumiem, piemēram, brīdī, kad mākslas kritiķi pārņem vienaldzība pret darbu, jo galvā ir tikai mīlestība un pārdomas, viņš raksta: „Manis pēc Sezana āboli mierīgi varēja sapūt.”

Īpatnējais šajā grāmatā ir tas, ka lasītājs darba meditatīvajās pārdomās ieiet tik ļoti un tik dziļi, ka pat nemana galvenā varoņa vārda neesamību. Mākslas kritiķis tā arī visu romāna laiku paliek „mākslas kritiķis”, „tētis”, „vīrs”, „mīļākais”, „dēls” un vienkāršs cilvēks, kas meklē sevi šajā pasaulē.

Romāns ir gluži kā striķis, kurā sasieti pārāk daudz mezgli un katru no tiem rūpīgi ir jāatsien tā, lai šo striķi nepārrautu. Katra šī mezgla atsiešana ir aizraujoša un aizkustinoša. Astridas un mākslas kritiķa jūtas ir skaistas, tīras un patiesas, tomēr mani aizkustināja pavisam kas cits. Galvenā varoņa un viņa mātes – aktrises attiecības ir kas tāds, kas brīžiem kalpo kā atslēga un kā sāpīgs aizvainojuma kamols, kuru jānorij, lai arī kā to negribētos, apzinoties, ka piedot vēl nenozīmē aizmirst.

Varoņu tēli ir spilgti, raksturi rūpīgi radīti. Autors nenonāk ar sevi pretrunās un romāns ir vairāk kā tikai labi noslīpēts. Iespējams, ka grāmatu mazliet atdzīvinātu dialogi, bet ļoti iespējams, ka tie nemaz nav vajadzīgi, jo dzīves skaistums un jēga slēpjas detaļās un attieksmē, nevis vārdos, kurus izrunājam. Grendālu droši varu likt vienā plauktiņā ar Toniju Pārsonu – grāmatu autoru, kurš, manuprāt, ir viens no pasaulē labākajiem rakstniekiem, kas raksta par sieviešu un vīriešu attiecībām.

Romāns nederēs trilleru faniem, bet to varēs lasīt visi, kas meklē jēgu un cilvēcisko attiecību burvību. Tikai žēl, ka grāmatas noslēgumā paliek diezgan liels noslēpumainības plīvurs un nepamet sajūta, ka viss līdz galam nav pateikts.

VĒRTĒJUMS: 9/10