Deivids Finčers

Nežēlīgās spēles un attiecību anatomija


Foto: grāmatas vāks

Foto: grāmatas vāks

Gilianas Flinnas romāns Gone Girl pie lasītājiem nonāca 2012. gada jūnijā un ļoti īsā laika posmā kļuva par The New York Times bestselleri, kā arī saņēma daudz slavinošu atsauksmju no kritiķiem, rakstniekiem un lasītājiem. Šā gada rudenī, gandrīz vienlaicīgi ar Deivida Finčera veidotās grāmatas ekranizācijas parādīšanos uz kinoteātru ekrāniem, Latvijas literatūras mīļotāju vērtējumam tika nodota grāmatas Gone Girl latviskotā versija – “Neatrodamā”. (Tulkojuma autore: Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC.)

Parasti izlasu grāmatu, bet tikai tad skatos tās ekranizāciju, bet Finčers vienmēr pamanās salauzt šo manu principu. Starp citu, Stīga Lārsona Millennium triloģiju sāku lasīt tikai pēc tam, kad biju noskatījies Finčera režisēto filmu “Meitene ar pūķa tetovējumu”, kas ir pirmās Millennium triloģijas grāmatas ekranizācija. Ar “Neatrodamo” bija līdzīgi, jo sākumā noskatījos grāmatas ekranizāciju, bet tikai tad ķēros klāt grāmatai. Es tikai ļoti ceru, ka arī citos cilvēkos Finčera veidotās grāmatu ekranizācijas rada vēlmi izlasīt tās grāmatas, kuras ir daudzu viņa filmu pamatā.

Izdevniecības Zvaigzne ABC mājaslapā publicētais grāmatas apraksts:

KAS PATIESĪBĀ TU ESI?
KO MĒS ESAM NODARĪJUŠI VIENS OTRAM?
Šos jautājumus Niks Danns sev uzdod piektās kāzu gadadienas rītā, kad pēkšņi pazūd viņa sieva Eimija. Policija aizdomās tur Niku. Eimijas paziņas pastāsta, ka viņa baidījusies no vīra. Niks apgalvo, ka tā nav taisnība. Policisti, pārmeklējot māju, atrod savādas norādes. Un kāds nemitīgi zvana uz Nika mobilo telefonu…
KAS TAD PATIESĪBĀ NOTICIS AR NIKA SKAISTO SIEVU?

Šī ir viena no tām grāmatām, par kuru ir ļoti grūti uzrakstīt, neiepinot atsauksmē spoilerus, tāpēc centīšos būt kodolīgs un nelaupīšu cilvēkiem, kas vēl tikai plāno šo lielisko darbu izlasīt, to kutelīgo un intriģējošo sajūtu, kas pārņem, lasot kriminālromānu un prātojot, kurš tad ir vainīgais. Lasot romānu, zināju, kā tas beigsies, jo iepriekš biju noskatījies filmu, bet cilvēkus, kuri lasīs romānu pirms filmas skatīšanās, noteikti sagaida nervus kutinoša izklaide. Kad skatījos filmu, manas domas burtiski kūleņoja, jo no fāzes “Ak, nabaga Eimija!” jau pēc brīža biju nonācis “Ak, nabaga Niks!” stāvoklī. Ļoti smalks un gribētos teikt, ka nedaudz pat ģeniāls romāns, kuru novēlu izlasīt ikvienam labas literatūras cienītājam.

Foto: kadrs no Deivida Finčera veidotās romāna ekranizācijas

Foto: kadrs no Deivida Finčera veidotās romāna ekranizācijas

Gan lasot grāmatu, gan skatoties filmu, daudz domāju par mediju lielo spēku un tas manī radīja vislielākās šausmas, jo cilvēks, kurš kļūst par mediju upuri, ir diezgan bezspēcīgs, bet cilvēks, kurš māk ar medijiem manipulēt, pat tad, ja ir slepkava, spēj kļūt par visas nācijas mīlulīti. Tieši tāpēc iesaku šo darbu izlasīt KATRAM žurnālistam, lai saprastu, kāds spēks ir emociju iespaidā veidotam rakstam vai televīzijas sižetam, kurš veidots bez nopietnas iedziļināšanās situācijā. (Īpaši jau tad, ja runa ir par noziegumiem.)

Būtu grēks nepieminēt Flinnas dzīvo valodu, kas ir kā svaiga gaisa dvesma – tik svaiga, ka kautrīgākam lasītājam varētu likt gan sarkt, gan bālēt.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Meitene, kas spēlējās ar uguni


“Meitene, kas spēlējās ar uguni” ir pirmā grāmata, kuru lasu no Millennium triloģijas, – jautāsi, kāpēc sāku ar otro grāmatu? Jo noskatījos Deivida Finčera filmu “Meitene ar pūķa tetovējumu” un biju absolūtā sajūsmā par šo veikumu un ziņkārība mani pieveica un sāku lasīt otro grāmatu, jo gribēju zināt, – kas tad notiks tālāk?!

Atzīšos, ka vēl pavisam nesen biju sev nosolījies, ka Stīga Lārsona darbus nelasīšu, jo, ja jau visi dēļ šiem romāniem jūk prātā, tad tie nav domāti man. Līdz Lārsonam mani noveda režisors Finčers, kurš Millennium triloģijas pirmo filmu ir izveidojis patiešām lielisku. Līsbetas Salanderes tēls savaldzina, – antisociāla būtne ar ārkārtīgi asu prātu un neiedomājami sarežģītu raksturu, turklāt ar ārkārtīgi savdabīgu valdzinājumu.

Līsbeta Salandere nu ir ārkārtīgi bagāta un var atļauties ceļot un nedomāt par neko, tomēr viņa nav nekāda dīkdiene un pamanās iekļūt jaunās nepatikšanās, – šoreiz viņa tiek vainota trīs cilvēku slēpkavībās. Nogalinātie saistīti ar kādu reportāžu, kuru gatavo Mīkaela Blumkvista pārstāvētais žurnāls Millennium , bet šīs saiknes atklāšana prasa ne mazums pūles, pārdzīvojumu un piedzīvojumu. Līsbeta tiek meklēta visā valstī un viņai tiek piekabināti dažādi apzīmējumi – sātaniste, lesbiete, garīgi nelīdzsvarota, psihiski slima, bīstama un visbeidzot arī slepkava.

“Meitene, kas spēlējās ar uguni” atklāj Līsbeti kā pavisam cilvēcīgu būtni, kura spējīga mīlēt un ciest, bet, arī mīlot, Līsbeta nezaudē savu īpatnējo personības mīklainību. Romāns ieved lasītāju dziļāk Līsbetas iekšējā un arī pagātnes pasaulē, – tiek atklāti daži svarīgi fakti par viņas ģimeni un arī par tumšo posmu pagātnē, kas tiek apzīmēts ar diviem vārdiem – “Viss Ļaunais”.

Sākumā romāns šķiet absolūti mierīgs, brīžiem pat mazliet garlaicīgs, bet spriedze aug ar katru nākamo nodaļu un tā tas turpinās līdz pat pašām beigām un beidzamā nodaļa neļauj lasītājam atslābināt prātu no spriedzes, jo grāmatas beigas ir arī kulminācijas augstākais punkts.

Zinu, ka ir daudzi lasītāji, kuriem otrajā Millennium triloģijas daļā nepatika sīko detaļu aprakstīšana, neskaitāmu firmu minēšana stāstījumā un arī varoņu daudzums. Atzīšos, ka man dažbrīd prātu jauca tikai varoņu daudzums, jo dažbrīd domāju, kurš ir kurš un minēju, kurš tad no minētajiem varoņiem romānā spēlēs būtisku lomu un kurš būs tikai fona dekorācija?! Manuprāt, šajā romānā ir divi ārkārtīgi kolorīti tēli, – protams, viens no tiem ir Līsbeta Salandere, bet otrs ir blondais milzis, kurš gandrīz pielīdzināms kādai mītiskai radībai.

Lārsons kriminālžanrā paveica to pašu, ko Dž. K. Roulinga fantāzijas literatūrā, – piešķīra jaunu elpu konkrētajam literatūras žanram. Teikšu godīgi, – man beidzot ir atgriezusies ticība kriminālromāniem un Lārsona veikums ir lielisks pierādījums tam, ka “krimiķi” var būt augstvērtīga literatūra, ne tikai veids kā nosist brīvo laiku.

Nobeigumā gan gribētu pieminēt divus citātus no grāmatas, vienu, kurš ļoti spilgti raksturo Līsbeti Salanderi:

“Atšķirībā no vairākuma citu Holgers Palmgrēns bija pārliecināts, ka Līsbeta Salandere ir patiesi augstas morāles cilvēks. Nelaime tā, ka viņas morāle ne vienmēr sakrita ar likumos atzīto.”

Un otru, kas, manuprāt, visbiežāk citēts no Millennium triloģijas:

“Nevainīgo nav. Toties ir dažādas atbildības pakāpes”

Grāmata patiešām lieliska, – neatceros, ka būtu bijis tik sajūsmināts par kādu šī žanra darbu. Vienīgais romāna mīnuss ir tas, ka tas noslēdzas pašā kulminācijā.

VĒRTĒJUMS: 9/10

“Meitene ar pūķa tetovējumu” un Rūnija Mara pelnījuši “Oskara” balvu


Atceros, ka vēl pirms gada smīkņāju par cilvēkiem, kas lasa Stīga Lārsona Millennium triloģiju un slavē, cildina un apjūsmo to. Vēl pavisam nesen tika paziņoti “Oskara” balvas nominanti un to starpā ir arī filma “Meitene ar pūķa tetovējumu”, – tā kā biju nolēmis iepazīties ar nominantiem, tad ķēros klāt romāna, kuru tik ilgi biju ignorējis, ekranizējumam.

Galvenais, skatīšanās procesā, ir pārdzīvot pirmo stundu, kurā sarežģītu pagātnes stāstījuma ainu ir pārpārēm. Šī nav filma, kuras laikā vari puspiemiegtām acīm grauzt popkornu vai paralēli rakstīt īsziņu draugiem, lai pavēstītu, cikos ieradīsies uz norunāto tikšanos.

Sižets: Žurnālists Mīkaels Blumkvists savā karjerā piedzīvo krahu un gandrīz vienlaicīgi saņem kādu piedāvājumu. Kādu vīrieti neliek mierā doma par to, kur pirms četrdesmit gadiem pazudusi kāda sešpadsmitgadīga meitene. Šis vīrietis piedāvā Blumkvistu izmeklēt šo lietu, lai noskaidrotu, kas ar meiteni noticis.

Paralēli tam visam darbojas arī kino un literatūras vēsturē savdabīgākā varone – Līsbeta Salandere, izspiegojot žurnālista Blumkvista gaitas internetā. Liktenis lēmis viņiem sadarbību…

Hakere Līsbeta ir tik savdabīga varone, kādu reti gadās redzēt – reizē viņa šķiet pretīga, vienlaicīgi rodas žēlums, šķiet, ka meitene ir gan skaista, gan neglīta, viņa var sasmīdināt un likt skatītājiem arī nobirdināt kādu asaru. Ne tikai viņas raksturs ir savāds, bet tam pielāgots arī izskats – ādas jakā tērpta meitene ar gaišām uzacīm un tumšu panka frizūru, vairākiem pīrsingiem un pūķa tetovējumu uz muguras.

Vajag patiešām daudz, daudz īpašības vārdus, lai raksturotu Līsbeti, viņa tās visas sakopo sevī un rada organisku, gluži dabisku un savādā veidā ārkārtīgi šarmējošu tēlu. Tādu, ka filmas beigās sajūti ko līdzīgu mīlestībai pret šo dāmu.

Zinu, ka uz Līsbetas Salanderes lomu pretendēja arī “Poteriādes” zvaigzne Emma Vatsone, bet tika atraidīta un, paldies Dievam, ka tā! Nespēju iedomāties Vatsoni šajā lomā, nezinu vai pat viņa būtu spējīga to iznest un vai skatītāji būtu gatavi redzēt aktrisi šādā ampluā.

Kaut gan arī aktrise Rūnija Mara, – meitene ar pamatskolas izcilnieces seju, tamborētu blūzi mugurā un naivu skatienu, – sākotnēji nešķiet līdzīga Līsbetai, bet filmā nākas redzēt pavisam citu Rūniju Maru, nekā dzīvē. Šķietami naivā meitene pārtapusi pīrsingotā baikerē, ar personību, kāda ir, iespējams, tikai vienam cilvēkam no miljarda.

Deivids Finčers pie šīs filmas strādājis pedantiski un, ja tā nebūtu darījis, tad Millennium triloģijas fani viņam to nespētu piedot. Aktieru izvēle ir vairāk kā tikai veiksmīga – tā ir lieliska. Vizuālais baudījums ir neizmērojami liels – manas acis filmu ēda kā dārgāko desertu kādā Parīzes restorānā. Pēc filmas paliek spēcīga un laba pēcgarša, – pat pēc divarpus stundu ilgas skatīšanās ir sajūta, ka gribu redzēt arī turpinājumu. (Turklāt, uzreiz pēc pirmās filmas beigu titriem.)

Un, kas zina – varbūt, nespēšu nociesties līdz otrās filmas iznākšanai, un izlasīšu turpinājumu grāmatas formātā.

Rūnija Mara šogad ir nominēta “Oskaram” kā labākā aktrise un ziniet, ko es jums teikšu (?!), pēc filmas noskatīšanās man ir sava favorīte šajā nominācijā un tiešām būšu tikai priecīgs, ja Mara saņems zeltītā vīriņa statueti. Ticiet man, viņa ir to pelnījusi! (Netici?! Tad iesaku novērtēt viņas tēlojumu filmā.) Līsbeta ir kolorītākā filmas varone un Mara šo tēlu ir padarījusi tik īstu, cik vien tas iespējams. Gaumīgs un reizē šokējošs trilleris, kādu pasaule jau sen bija pelnījusi.

Filma ieteicama 16+ vecuma kategorijai, bet ir pamatotas aizdomas, ka izvarošanas aina pat 60+ vecuma grupai šķitīs acis svilinoša.

VĒRTĒJUMS: 10+/10

Te arī traileris: