Jau sen esmu atmetis sev doto solījumu par neķeršanos klāt jauniem seriāliem, jo zinu, ka nespēju atturēties no šādiem kārdinājumiem, turklāt vainas apziņu nedaudz mazina fakts, ka seriālu skatīšanos parasti apvienoju ar treniņiem. Šoreiz pastāstīšu par četriem jauniem seriāliem, kas nonākuši manā jau tā garajā skatāmo seriālu sarakstā.
Pirms sāku skatīties Deivida Ī. Kellija veidoto seriālu Big Little Lies, biju par to dzirdējis ļoti daudz slavinošu atsauksmju, kā arī četras Golden Globes balvas tā kontā un lieliskais aktieru sastāvs ir vērā ņemami kvalitātes rādītāji, tomēr seriāla skatīšanos nemitīgi atliku un tikai pēc blogera Andra ieteikuma nolēmu tam beidzot ķerties klāt. Kad biju noskatījies pēdējo pirmās sezonas sēriju, nodomāju: “Lūk, šādus seriālus vēlas redzēt cilvēki, kad sabiedrība runā par to, ka sievietēm biežāk jādod vadošas lomas filmās un seriālos.” Turklāt šis nav tikai sievietēm domāts seriāls par sievietēm, jo stāsts izstrādāts filigrāni un pasniegts tik saistoši, ka tā mērķauditorija ir katrs, kurš spēj novērtēt augsta līmeņa saturu. Jāatzīst, ka Big Little Lies saskatīju līdzības ar Marka Čerija radīto kulta seriālu Desperate Housewives, bet līdzības nav milzīgas, turklāt kvalitātes latiņu Kellijs uzstādījis daudz augstāk nekā Čerijs. Seriāla pamatā ir Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis “Apgāds Kontinents”. VĒRTĒJUMS: 9,5/10
Kad sāku skatīties seriālu 9-1-1, kurā stāstīts par policistu, ugunsdzēsēju, paramediķu un glābšanas dienestu dispečeru ikdienu, nezināju, kas ir tā veidotāji, bet absolūti nebiju pārsteigts, kad uzzināju, ka tie ir Raiens Mērfijs un Breds Falčuks, kuri kopā strādājuši arī pie Glee, American Horror Story un Nip/Tuck veidošanas. 9-1-1 veidotāji palikuši uzticīgi ne tikai saviem iecienītajiem aktieriem (Konijai Britonai un Andželai Basetai), bet arī klišejām un banalitātēm, kuras bagātīgi iemūžinātas arī viņu iepriekš veidotajos seriālos. Lai arī seriāla ideja mani ārkārtīgi sajūsmināja un pat aizkustināja, izpildījums nav tas labākais – īpaši banāli šķiet izveidotie varoņi un viņu rīcība. Tas gan nenozīmē, ka 9-1-1 neturpināšu skatīties, jo tam ir arī labs potenciāls un daudz plusu. Piemēram, tajā atainotas pikantas, traģikomiskas, ironiskas, baisas un grūti izskaidrojamas situācijas, par kurām senākā un nesenākā pagātnē esam lasījuši medijos. VĒRTĒJUMS: 6,5/10
Un sarakstā vēl viens Raiena Mērfija radīts seriāls. Ja American Crime Story pirmajā sezonā Mērfijs skatītājiem izstāstīja stāstu par O. Dž. Simpsona tiesas prāvu, kas ir viena no Amerikas vēsturē visvairāk apspriestajām tiesas prāvām, tad seriāla otrajai sezonai Mērfijs izvēlējies kādu mazāk zināmu notikumu – modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. American Crime Story: The Assassination of Gianni Versace viennozīmīgi ir viens no 2018. gada karstākajiem seriāliem, kuru noteikti nav noskatījusies vismaz viena persona: Džanni māsa Donatella Versače, kuru sāpina fakts, ka viņas brālis tiek atainots neatbilstoši tam, kāds viņš bija patiesībā. Par atainoto notikumu un personu atbilstību realitātei neesmu tiesīgs spriest, bet stāsts par sērijveida slepkavu Endrū Kunananu, kuru seriālā vienkārši fenomenāli atveido Glee zvaigzne Darens Kriss, ir patiešām aizraujošs un personīgi man līdz šim tas bija arī nezināms. Saprotu, kāpēc Donatella par šo visu nav sajūsmā, jo neviens nekad nepazīs viņas brāli tā, kā pazina viņa, bet jāatzīst, ka Mērfijs slavenā modes dizainera atainošanai seriālā veltījis patiešām cieņpilnu pieeju. Vismaz man, pateicoties Mērfija veikumam, radās iespaids, ka Džanni bijis patiešām sirsnīgs ģimenes cilvēks ar stingriem principiem. VĒRTĒJUMS: 9,5/10
Pagājušā gada nogalē filmu un seriālu straumēšanas vietne Netflix pārrakstīja kompānijas vēsturi, piedāvājot saviem skatītājiem pirmo oriģinālseriālu vācu valodā – Dark. Skatītāji tā īsti vēl nebija iepazinuši seriālu, kad tas jau tika salīdzināts ar populāro fantastikas seriālu Stranger Things un citiem sižetiski kaut nedaudz līdzīgiem seriāliem. Saprotu, kāpēc šie salīdzinājumi, jo neko absolūti nebijušu Dark nepiedāvā – tajā ir neizskaidrojama cilvēku pazušana, ceļošana laikā, ģimenes un savstarpējo attiecību drāmas, kā arī daudz kas cits vairāk vai mazāk jau redzēts. Lai arī biju noskaņojies šo seriālu iemīlēt, to izdarīt man ārkārtīgi traucēja samudžinātie varoņu raduraksti un attiecību līkloči, kas, protams, piešķir stāstam intrigu, bet vienlaicīgi arī pārmērīgi sarežģī skatīšanās procesu un neļauj skatītājam atslābt. Lielākie seriāla plusi noteikti ir aktieri, Eiropas kino tipiskais šarms un īstums, kā arī tumši valdzinošā noskaņa un dabasskati. VĒRTĒJUMS: 7/10
Un kuri ir tavi šī gada favorīt-seriāli? Varbūt arī tu skaties kādu no rakstā minētajiem seriāliem?
D.G.Feltona blogs 