Amerikāņu rakstnieces Eivas Deleiras (Ava Dellaira) debijas romāns Love Letters to The Dead manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau kopš tā iznākšanas dienas – 2014. gada marta, bet to lasīt sāku tikai šoruden.
Līdz manam redzeslokam šī grāmata nonāca, pateicoties grāmatas “Čārlijs, malā stāvētājs” autora Stīvena Čboski pozitīvajām atsauksmēm, kurās Čboski jūsmoja par Deleiras talantu un satriecošo pieteikumu literatūras pasaulē. Tāpēc nav nekāds pārsteigums par to, ka šī grāmata ārkārtīgi bieži tiek salīdzināta ar paša Čboski debijas romānu, kurš pagaidām ir arī viņa vienīgais grāmatas formātā publicētais literārais darbs. Līdzību starp “Čārlijs, malā stāvētājs” un Love Letters to The Dead patiešām ir daudz, sākot jau ar vēstuļu formātu un saturā iekļautajiem tematiem, bet par plaģiātismu te nevar būt ne runas, jo Deleirai ir pašai sava literārā balss un viņa noteikti nav centusies kopēt Čboski.
Grāmatā stāstīts par piecpadsmit gadus vecu meiteni, vārdā Lorela, kura pavisam nesenā pagātnē traģiski zaudējusi savu vecāko māsu Meju, kuru vienmēr apbrīnojusi un uzskatījusi par savu paraugu. Lai nebūtu jāsaskaras ar žēluma pilniem skatieniem un skolasbiedru jautājumiem, Lorela pēc māsas nāves nomaina skolu, kurā neviens nepazīst ne viņu, ne viņas māsu. Vismaz viņai pašai tā šķiet. Lai arī izpaliek līdzjūtības, kas varētu uzplēst vēl nesadzijušās brūces, Lorelai jaunajā skolā nākas saskarties ar citām problēmām – viņai nav draugu, turklāt viņa nezina, kā uzrunāt savu simpātiju Skaju, kuru instinktīvi sajūt kā radniecīgu dvēseli.
“I think a lot of people want to be someone, but we are scared that if we try, we won’t be as good as everyone imagines we could be.”
Literatūras mājasdarbs, kurā viņai jāuzraksta vēstule kādai mirušai personībai, meitenei kļūst par terapiju, bet visu sarežģī tas, ka vēstules ir tik ļoti personiskas, ka Lorela tās vienkārši nespēj iesniegt skolotājai, bet viņa vienalga turpina tās rakstīt, adresējot tās Kurtam Kobeinam, Dženisai Džoplinai, Hītam Ledžeram, Riveram Fīniksam, Eimijai Vainhausai u.c. vēsturiski nozīmīgām personībām. Vēstulēs viņa kļūst vaļsirdīga un atklāj savas ilgas pēc māsas, dusmas par vecāku izjukušo laulību, bažas par jauniegūtajiem draugiem, kā arī skumjas par tantes Eimijas vientulību un apmātību ar reliģiju.
“You think you know someone, but that person always changes, and you keep changing, too. I understood it suddenly, how that’s what being alive means.”
Uzreiz jāatzīst, ka nebiju gaidījis, ka man šis darbs tik ļoti patiks, jo debijas romāni reti ir spīdoši un meistarīgi noslīpēti, bet šis patiešām tāds ir. Deleiras valoda ir bagāta, teikumi meistarīgi konstruēti, varoņi daudz-dimensionāli, romānā iekļautās problēmas mūsdienu jauniešiem aktuālas, kā arī, kas nav mazsvarīgi, grāmatas noslēgums nav pārcukurots un klišejām piebārstīts. Esmu lasījis atsauksmes, kurās lasītāji sūdzas, ka Lorela ir pārāk pasīva, bet man ļoti simpatizēja tas, ka grāmatas galvenā varone nav hiperaktīva, nemīl intrigas un spēj ļoti mīlošā veidā runāt par saviem līdzcilvēkiem. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai jauniešu literatūrā būtu arī šādi tēli.
Love Letters to The Dead ir ne tikai stāsts par zaudējuma pārvarēšanu, bet šī grāmata ir arī mīlestības vēstule vēsturiskām personībām un dažādu jomu māksliniekiem, kas ar saviem darbiem spējuši padarīt mūsu ikdienu krāšņāku, vientulību ne tik nomācošu un sāpes vieglāk paciešamas. Turklāt šīs vēstules noteikti radīs ne vienā vien jaunietī vēlmi iepazīt tuvāk tajās minēto personību atstāto mākslas mantojumu, bez kura kultūras vēsture nebūtu iedomājama.
“And maybe what growing up really means is knowing that you don’t have to be just a character, going whichever way the story says. It’s knowing you could be the author instead.”
VĒRTĒJUMS: 8,5/10
D.G.Feltona blogs 