Elizabete Gilberta

Kur smelties drosmi radošai dzīvei?


Daudziem no mums noteikti ir kāds radošs vaļasprieks vai varbūt pat maizes darbs, bet visām radošajām izpausmēm līdzi nāk kas tāds, kas pazīstams katram – šaubas. Vai manām radošajām izpausmēm ir jēga?! Vai tas, ko es daru, ir pietiekami labs?! Vai, darot savu hobiju, es neizniekoju laiku?! Grāmatā “Lielā burvība” uz šiem un citiem jautājumiem atbildes sniedz rakstniece Elizabete Gilberta. 

Gilberta ir cilvēks, kas par radošu dzīvi, lieliem panākumiem un neskaitāmiem atraidījumiem zina ļoti daudz, tāpēc viņa noteikti ir persona, kurā ir vērts ieklausīties, ja dzīvē vēlies ļauties savam sirds aicinājumam. “Lielā burvība” sarakstīta ar jauneklīgu vieglumu un pieaugušā viedumu, kas tiek nodots arī lasītājam, liekot viņam savu radošumu uztvert vieglāk: kā dāvanu un savas dzīves garšvielu, nevis kā mokošu misiju, kurā visa dzīve sastāv no uzupurēšanās un kalpošanas citiem. Lai arī Gilberta savā grāmatā nepasaka neko tādu, kas jau iepriekš nebūtu dzirdēts, viņas rakstītais jebkuram radošam cilvēkam liks atviegloti uzelpot, atkal iemīlēt savus vaļaspriekus un, iespējams, pat no jauna pievērsties savam dzīves aicinājumam, ja tas kādā dzīves posmā ticis pamests.

“Es cieši ticu, ka mums dzīvē jāatrod kāds darāmais, kas neļautu grauzt dīvānu. Vienalga, vai tas kļūst vai nekļūst par profesiju, mums vajadzīga kāda aktivitāte, kas paceļ pāri ikdienai un izved ārpus ierastās un ierobežotās lomas sabiedrībā (māte, darbinieks, kaimiņiene, brālis, priekšnieks u.c.)”

Šo noteikti nevajadzētu uztvert kā pašpalīdzības grāmatu, jo katrs, kurš kādreiz lasījis kaut vienu Gilbertas darbu, zina, ka viņa ir lieliska stāstniece un nekad savu viedokli nepasniedz kā absolūto patiesību. “Lielās burvības” mērķauditorija ir radoši cilvēki un īpaši šī grāmata patiks topošajiem, jaunajiem un esošajiem rakstniekiem, jo tā sniedz aizraujošu ieskatu grāmatu rakstīšanas un izdošanas pasaulē, bet tikpat labi tās auditorija ir katrs, kuram patīk izklaidējoši un jēgpilni stāsti. Tekstos brīžiem jūtams arī vīriešu dzīvesstila žurnāla GQ stils (Gilberta agrāk bija GQ žurnāliste): īpaši jau stāstā par to, kā Gilberta nakts vidū alkohola reibumā devās uz mežu, lai kopā ar vienu no saviem draugiem atdarinātu aļņu pārošanās saucienus un pārliecinātos, vai tie patiešām strādā.

Tikai tad, kad biju izlasījis grāmatu, aizdomājos par “Lielās burvības” vāka noformējumu un to, cik veiksmīgi tas izvēlēts, jo radošums – tas nav lāsts, bet kas tāds, kas piešķir dzīvei krāsas, neatkarīgi no tā, vai tu pats kaut ko radi, vai baudi lietas, ko radījuši citi. Gilberta uzsvērusi to, ka radošai dzīvei nav vecuma ierobežojuma, jo pēc pusmūža vecuma sasniegšanas tu droši vari pievērsties slidošanai, kā arī radošajām izpausmēm nav robežu, jo tu vari kļūt kaut vai par cilvēku, kurš atdarina aļņu pārošanās saucienus.

Protams, ne visam, ko raksta Gilberta, es simtprocentīgi piekrītu (piemēram, par radošuma saistību ar ciešanām, jo, manuprāt, īpaši rakstniekam jābūt diezgan bagātīgai dzīves pieredzei, arī negatīvai, lai viņš spētu ticami rakstīt par smagiem tematiem), bet radošums ir dažāds un Gilberta savas domas ir brīnišķīgi pamatojusi.

“Mākslinieks, kurš ir alkoholiķis, ir mākslinieks par spīti savam alkoholismam, nevis pateicoties tam.”

“…radošums galu galā ir dāvana radītājam, nevis dāvana publikai.”

“To, ko cilvēks dara mīlestības dēļ, viņš darīs jebkurā gadījumā.”

“Lielā burvība” ir kā iedrošinājums un spēriens pa pakaļgalu jebkuram radošam cilvēkam, jo parāda radošumu daudz gaišākā, krāšņākā un arī mistiskākā gaismā. Turklāt tā atgādina: lai dzīvotu radoši, tev nav jāpamet savs darbs un jāpieprasa savam radošumam finansiāls nodrošinājums, jo tādējādi tu vari nogalināt prieku, ko tev sniedz tavs sapnis.

“Tēvs nepameta darbu, lai sekotu sapnim; viņš vienkārši iekļāva sapni savā ikdienas dzīvē.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. 

Advertisements

“Ēd, lūdzies, mīli” sen gaidītais turpinājums


Reiz man kāda gudra sieviete teica, ka saistības dažreiz nepieciešamas kaut vai tāpēc, lai viņai būtu kāds, kas palīdz aizpogāt vai aizvērt rāvējslēdzēju kleitām. (Ak, kā tagad mums, vīriešiem, būtu jāpateicas apģērbu ražotājiem, kas kleitām aizdares iešuj tieši mugurpusē.) Bet, ja runājam nopietni, tad saistības ir nopietna lieta un Elizabete Gilberta, rakstot “Saistības”, radījusi neatkārtojami interesantu skatījumu uz laulības institūciju. “Saistības” nav daiļliteratūras sacerējums, bet aizrauj tikpat spēcīgi kā labākais spriedzes romāns. 

Domāju, ka Gilbertas fani atceras romāna “Ēd, lūdzies, mīli” notikumus – romāns ieguva pasaules slavu un, pateicoties tam, rakstniece kļuva par vienu no pasaules ietekmīgākajām sievietēm un viņas vārdu uzzināja lasītāji arī ārpus Amerikas kontinenta. “Ēd, lūdzies, mīli” nobeigums izskanēja kā slavas dziesma dzīves līdzsvaram un jauniegūtai mīlestībai. Autore gan bija svēti solījusies, ka nekad vairs neprecēsies, jo vienreiz jau bija apdedzinājusies. Nekad nesaki nekad!

Tomēr pēc “Ēd, lūdzies, mīli” Lizas dzīve turpinājās un viņas mīlestībai pretī stājās ASV valdība – Felipe vairs nedrīkstēja iebraukt Amerikā, bet bija arī viena izeja – laulības. Liza tika nostādīta aci pret aci ar savas pagātnes lielāko un baisāko rēgu. Tomēr, bailes vienmēr var pārvarēt, ja tām ieskatās tieši acīs un pasaka: “Es nebaidos!” un Liza tieši to darīja. Viņa metās iekšā laulības institūcijas izpētē!

Jāpiebilst, ka Gilberta agrāk strādājusi visā pasaulē labi zināmajā vīriešu žurnālā GQ. Viņa pat kādu laiku izlikās par vīrieti, lai tikai labāk iepazītu pretējā dzimuma dzīvi. Šī grāmata ir kā apliecinājums tam, ka viņa ir viena no pasaules labākajām žurnālistēm. Tik plašu pētījumu par laulībām lasu pirmo reizi un daudz kas tajā ir ārkārtīgi šokējošs. Visvairāk šokēja tas, ka pirms pusgadsimta Amerikā starprasu laulības bija aizliegtas – tā bija krimināla darbība par kuru sodīja ar bargu spriedumu. Gilberta gan atzīst, ka tikai viena iemesla dēļ laulības pastāv joprojām – tās nemitīgi mainās.

“Saistības” ļauj mums iepazīt iemīļoto rakstnieci daudz tuvāk – viņa ielaiž mūs pasaulē, kura pilna ar pagātnes rēgiem, mītiem un apslēptām bailēm. Beidzot viņa atklāj arī to, kāpēc izjuka viņas pirmā laulība. (Domāju, ka lasot “Ēd, lūdzies, mīli”, daudzi prātoja, kāpēc izjukusi autores pirmā laulība.) Grāmatas 62. lapaspusē ir trāpīgs salīdzinājums, kura autors ir Oto Markvards – zwei vācu valodā nozīmē “divi”, bet vārds zweifel nozīmē “šaubas”, – tādā veidā, citēju, – “izsakot domu, ka jebkādi “divi” ienes mūsu dzīvē neziņas iespēju.” Šāda neziņa, agrāk vai vēlāk, piemeklē mūs visus un tad mēs sev jautājam vai viņš/viņa ir īstais/īstā un kā to zināt? Varbūt pareizāk darīt kā grāmatā minētajam Vebsteru pārim – apprecēties praktisku apsvērumu dēļ un tikai kopdzīves laikā sastapties ar tādu parādību kā mīlestība?

“Saistības” sniedz neskaitāmi daudz atbildes uz jautājumiem un liek saprast, ka ilgi meklētā ideālas laulības formula nemaz nepastāv – katram tā ir sava un ārkārtīgi individuāla.

Šīs nedēļas nogalē laulības ostā iestūrēja arī mans brālēns un nožēloju, ka “Saistības” beidzu lasīt vienu dienu pēc viņa kāzām. Kāpēc? Jo būtu līgavai un līgavainim uzdāvinājis katram pa “Saistību” eksemplāram – grāmata patiešām ir objektīvs žurnālistes pētījums par laulību – tās nepieciešamību, daudzveidību un jautājumiem, kurus sev uzdod ikviens pāris, kurš plāno precēties vai to jau ir izdarījis.

Rakstot šo grāmatu, Gilberta nav zaudējusi izcili noslīpēto, skaidro pasaules redzējumu un asprātību. Vainot Gilberti asprātības trūkumā būtu tas pats, kas apsūdzēt Māti Terēzu žēlsirdības neesamībā. “Saistības” ir lielisks pētījums par laulības institūciju. Visiem laulātajiem derētu atcerēties divus vārdus, kurus teica Felipe: “Būsim uzmanīgi!” (Kāds ir šo vārdu zemteksts? Izlasīsi grāmatu un sapratīsi!)

VĒRTĒJUMS: 9,5/10