fantāzija

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Bibliotekārs: pasaulē bīstamākā profesija


Kad pirmoreiz turēju savās rokās Skota Hokinsa debijas romānu “Ogļu kalna bibliotēka”, nezināju, ko no grāmatas gaidīt, jo bibliotekārs noteikti nav vārda “aizraujošs” sinonīms, bet literatūras blogeri atsauksmes par šo grāmatu rakstījuši piesardzīgi, lai netīšām nepadalītos ar kādu maitekli. Lai uzzinātu, par ko tad Hokinsu tā slavē, ķēros klāt lasīšanai. 

Grāmatas galvenie varoņi ir trīsdesmit gadu slieksni pārkāpuši bibliotekāri, kuri apgūst kādu no divpadsmit Bibliotēkas katalogiem – grāmatas galvenās varones Karolīnas katalogs ir valodas, bet citiem Tēva bērniem tie ir dzīvnieki, mirušo pasaule, karošana u. c. Bibliotekāru dzīve nekad nav bijusi mierīga, bet lietu kārtība vēl vairāk sašķobās, kad pazūd Tēvs un visiem viņa bērniem nākas viņu meklēt, jo pēc Tēva pazušanas ap Bibliotēku parādās mistisks aizsardzības lauks, kurš liedz bibliotekāriem atgriezties Bibliotēkā. Kur pazudis Tēvs un kurš uzstādījis aizsardzības lauku ap Bibliotēku?

Jāatzīst, ka grāmatas sākums mani nedaudz nobiedēja, jo es neko no notiekošā nesapratu un man šķita, ka šī būs grāmata, kura jālasa divreiz, lai kaut nedaudz tiktu skaidrībā par tajā notiekošo, bet pavisam ātri manas bažas tika izkliedētas. Aizverot grāmatu, neatbildētu jautājumu nebija un vienīgais iemesls, kāpēc lasīt šo grāmatu atkal, ir nevis neskaidrības, bet gan vēlme izdzīvot šo absolūti trako piedzīvojumu karuseli vēlreiz.

“Labāko melu pamatā vienmēr ir kāda daļa patiesības.”

Ja es būtu grāmatu izdevējs un Hokinss būtu atnācis pie manis, lai izklāstītu topošā romāna sižetu un notikumus, es vienā elpas vilcienā viņam grāmatas izdošanu atteiktu, jo, sadalot romānu pa punktiem, tas viss izskatās pārāk traki un ambiciozi, lai tas strādātu praksē, bet brīnumainā kārtā tas strādā labāk par Šveices pulksteni. Ir grūti noticēt, ka šis ir Hokinsa debijas romāns, jo meistarības ziņā viņš ir pārspējis pašu Nīlu Geimenu, ar kuru viņš tik bieži tiek salīdzināts, bet autors pats sev uzstādījis tik augstu latiņu, ka man bail par to, ka viņš savas karjeras laikā varētu to arī nepārvarēt.

“Iekšējais miers nozīmē nevis konfliktu neesamību, bet gan spēju tikt ar tiem galā.”

“Ogļu kalna bibliotēka” ir debijas romānam neparasti daudzslāņains darbs. Noņemot vienu kārtu, atklājas pavisam jauna aina, līdz lasītājs tiek aizvests līdz kodolam, kurš skaisti saliek visus puzles gabaliņus to īstajās vietās, atklājot rūpīgi pārdomātu pasauli, kura vienlaicīgi šķiet prātam neaptverama un ļoti loģiska. Tomēr viss lasītājam netiek pasniegts uz sudraba paplātes, jo grāmatā netrūkst skaistu metaforu, ar kuru izlobīšanu lasītājam jātiek galā pašam. Šajā darbā dažbrīd paspīd arī melnais humors, bet grāmatas valoda ir plūstoša, rūpīgi veidota un ļoti dzīva. (Pateicoties dažādām grāmatas īpatnībām, Hokinsa debijas romāna tulkošana noteikti nebija viegls uzdevums, bet tulkotājs Vilis Kasims savu darbu paveicis nevainojami un tulkojumu ir bauda lasīt.)

“Dusmām nedrīkst ļaut uzkrāties. Ja ļausi tām galvā vārīties, ar laiku tās tevi saēdīs.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Prometejs”. No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.

Karstākais vasaras fantastikas seriāls


strangerthingsposterDaferu brāļu radītā seriāla Stranger Things skatīšanās pielīdzināma Stīvena Kinga labāko hitu vērošanai. Šādus vārdus seriālam veltījis pats šausmu karalis Stīvens Kings, piebilstot, ka teiktais jāuztver kā kompliments. (Zinot, cik draņķīgas reizēm ir Kinga romānu ekranizācijas, piebilde šoreiz īsti vietā.) 

Šis Netflix seriāls pie skatītājiem nonāca šī gada 15. jūlijā, ātri izpelnoties ļoti pozitīvas atsauksmes gan no kritiķiem, gan no fantastikas seriālu cienītājiem. Seriāla darbība notiek kādā mazā ciematā, kas atrodas Indiānas štatā. 1983. gada 6. novembrī šajā ciematā mistiski pazūd 12 gadus vecais Vils (Noah Schnapp), kuru aktīvi sāk meklēt ne tikai policija, bet arī viņa māte Džoisa (Winona Ryder) un vecākais brālis Džonatans (Charlie Heaton), kā arī skolasbiedri. Dienā, kad pazūd Vils, ciematā uzrodas puiciska paskata meitene vārdā Vienpadsmit (Millie Bobby Brown), kura apveltīta ar iespaidīgām telekinēzes spējām. Pazudušā puiša tuvākie draugi Vienpadsmit ņem savā paspārnē, lai slēptu viņu no pieaugušajiem, kaut gan viņi lieliski apzinās, ka meitene no kāda bēg, un viņas uzrašanās noteikti ir saistīta ar Vila pazušanu. 

Cilvēkiem, kas dzīvojuši astoņdesmitajos, šis seriāls noteikti raisīs patīkamu nostalģiju, tomēr esmu lasījis, ka ne viss seriālā redzamais ir no astoņdesmitajiem, jo, piemēram, lukturīši esot pārāk moderni, daži spēkrati esot no deviņdesmitajiem, seriālā redzams arī automāts no deviņdesmitajiem, kā arī seriālā dzirdama dziesma, kas pie klausītajiem nonāca tikai astoņdesmito gadu beigās. Protams, tie ir tikai tādi sīkumi uz kuriem var arī pievērt acis, lai nebojātu sev skatīšanās prieku. Neskatoties uz to, ka esmu deviņdesmito gadu bērns, man jāatzīst, ka mani šī astoņdesmito gadu noskaņa acumirklī apbūra.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Cilvēki, kas veikuši aktieru atlasi, noteikti pelnījuši aplausus un konfeti salūtu, jo aktieru kolektīvs seriālā ir patiešām izcils, turklāt piefiksēju ne vienu vien aktieri, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet, pateicoties Stranger Things, noteikti viņiem turpmāk pievērsīšu pastiprinātu uzmanību. Vinona Raidere pazudušā puisēna māti atveido vienkārši izcili, parādot ciešanas un vājprāta robežu, uz kuras balansē viņas varone, kas ne mirkli nezaudē ticību tam, ka viņas dēls ir dzīvs, arī tad, kad pierādījumi liecina par pretējo. Patīkami pārsteidza arī aktieri-bērni, īpaši Vienpadsmit atveidotāja Millija Bobija Brauna un Vila drauga Maika atveidotājs Fins Volfhārds. Savā redzeslokā noteikti paturēšu Vila brāļa atveidotāju Čārliju Hītonu un viņa simpātijas Nensijas atveidotāju Natāliju Daieri.

Seriāls uzbūvēts no daudzām klišejām un tajā jūtamas atsauces uz Kinga, Spīlberga, Lūkasa un Kārpentera daiļradi, tomēr šis ir tas gadījums, kad klišejas nešķiet kaitinošas. Tieši pretēji – seriāls šķiet svaigs un ļoti baudāms. Iespējams, seriāla popularitātē vainojams nostalģijas vilnis, kas pēdējā gada laikā gāžas pār mums – atgriežas “Pokemoni”, Harija Potera sāgai nesen pievienojusies jauna grāmata, seriālam “Pilna māja” (Full House) iznācis turpinājums utt. Es par to visu noteikti nesūdzos, jo arī seriāls par astoņdesmitajiem gadiem, kas ieturēts labākajās klasiskās fantāzijas un zinātniskās fantastikas tradīcijās, ir tieši tas, ko jau sen vēlējos. (Man kā lielam Stīvena Kinga fanam Stranger Things bija īsta medus maize.)

VĒRTĒJUMS: 9/10

Tumšās puses otrā puse


300x0_mezoniga_puse_vaksIevas Melgalves grāmatas “Mēness teātris” prezentācijas pasākumā, tiekoties ar citiem blogeriem un izdevniecības “Zvaigzne ABC” darbiniekiem, nejauši sanāca Sallijas Grīnas grāmatu “Mežonīgā puse” nodēvēt nevis par “Tumšās puses” turpinājumu, bet gan par otro pusi. Bet skan taču labi, vai ne – “Tumšās puses” otrā puse?! 

Otrajā triloģijas grāmatā tās galvenais varonis Neitans daļu problēmu ir atrisinājis, bet to vietā ir nācis vesels vezums ar jaunām un daudz lielākām problēmām. Septiņpadsmit gadus vecajam puisim jāatrod draugs Gabriels, jāizpestī mīļotā Annalīsa no spēcīgās raganas Merkūrijas gūsta, kā arī jāatgūst nozaudētais Tīrdzimušais – nazis, kurš, ja var ticēt pareģojumam, tiks izmantots, lai nogalinātu Neitana tēvu Markusu. Turklāt plaisa starp baltasiņu un melnasiņu burvjiem kļuvusi lielāka, tādējādi garantējot, ka līs asinis. Vesela asiņu jūra!

Ja salīdzina pirmo Grīnas grāmatu ar tās turpinājumu, tad jāatzīst, ka stila ziņā nekas būtiski nav mainījies. Teikumu uzbūve joprojām ir ārkārtīgi vienkārša, stāstījums ir raits un spriedzes piepildīts, kā arī vairums varoņu atgādina fona dekorācijas, jo tie ir diezgan virspusēji ieskicēti. Varoņu emocionālais dziļums ir tas, kas man Grīnas darbos pietrūkst visvairāk: varoņi daudz runā un dara, bet es kā lasītājs viņiem nenoticu, jo rodas sajūta, ka viņi nerīkojas paši, bet Grīna viņus bīda no punkta A uz punktu B. Arī pēc divām grāmatām ir grūti noticēt Neitana un Annalīsas mīlestībai, jo tā šķiet mākslīgi radīta, lai tikai romānā būtu konfliktsituācija, kas visu sarežģī vēl vairāk, uzturot papildus spriedzi. Ir pamats domāt, ka aiz šīs “mīlestības” slēpjas aukstasinīgs aprēķins no Annalīsas puses.

Ļoti ceru, ka Sallija Grīna izdarīs to pašu, ko reiz izdarīja Sūzena Kolinsa, radot “Bada Spēļu” triloģiju. (Kolinsa pirmajās divās triloģijas grāmatās lasītājus izklaidēja ar spēli uz dzīvību un nāvi, bet noslēdzošajā grāmatā lika lasītājiem par šo izklaidi pamatīgi nokaunēties, jo karā taču nav uzvarētāju, turklāt, nogalinot slepkavu, slepkavu skaits pasaulē paliek nemainīgs.) Ja Grīna Neitana rīcību trešajā grāmatā izskaidros ar faktu, ka viņš tāds vienkārši ir piedzimis un nespēj to mainīt, tad būšu patiesi vīlies, bet jāatzīst, ka noteikti negribu arī to, lai viņš kļūst cukursalds un balts.

Ir jūtams, ka Grīna diezgan mērķtiecīgi cenšas lasītājiem parādīt niecīgo robežu, kas eksistē starp labo un ļauno. Šī doma man ārkārtīgi simpatizē, jo šķiet, ka šis darbs varētu palīdzēt daudziem jauniem cilvēkiem atbrīvoties no melnbaltās domāšanas.

Lai arī brīžiem šķita, ka šī grāmata īsti nav my cup of tea, bija diezgan grūti atrauties no tās lasīšanas, jo Grīna lieliski spēj radīt lasītājos interesi par triloģijas varoņu turpmākajiem likteņiem.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Tā sāls – būt labam – slēpjas tajā, ka labam jābūt brīžos, kad tas ir grūti, nevis tad, kad tas ir viegli.” 

VĒRTĒJUMS: 6/10

Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Katram ir sava tumšā puse


300x0_coverKad 2014. gadā visu pasauli pāršalca Sallijas Grīnas grāmatas “Tumšā puse” popularitātes vilnis, nosolījos, ka grāmatu nelasīšu, jo bieži vien izrādās, ka reklāmas kampaņa bijusi labāka par pašu grāmatu. Pateicoties draugu – grāmatu blogeru izdarītajam spiedienam, šogad nolēmu grāmatu tomēr izlasīt, lai uzzinātu, kas tad bija labāks – grāmata vai tai veltītā reklāmas kampaņa?! 

Grāmatas galvenais varonis ir Neitans – sešpadsmit gadus vecs puisis, kura dzīvi sarežģī fakts, ka viņa māte ir baltasiņu ragana, bet tēvs ir viens no pasaules dižākajiem melnasiņu burvjiem. Grīnas radītajā burvju pasaulē melnasiņu burvji tiek vajāti un nogalināti, tāpēc, dodoties uz kārtējo Padomes pārbaudi, Neitana vecmamma, kas audzina zēnu, ir ieinteresēta, lai mazdēlam tiktu piešķirts kods “nav konstatējams”, jo viņa lieliski apzinās, ka Neitans nekļūs par baltasiņu burvi. Tomēr ir skaidrs, ka ilgstoši koda piešķiršanu atlikt nevarēs un kādu dienu Neitans tiks atzīts par pilntiesīgu melno burvi, tāpēc puisim ir tikai divas izvēles iespējas – bēgt vai sadarboties ar Padomi.

Pirms sāku grāmatu lasīt, jau tiku brīdināts, ka neko pārāk dziļu vai filozofisku no tās nevajag gaidīt, jo “Tumšā puse” ir diezgan viegla izklaidējošā literatūra, kuras galvenā mērķauditorija ir pusaudži un jaunieši. Jāatzīst, ka sen nebiju lasījis grāmatu ar tik vienkāršu teikumu uzbūvi, bet tas pat īsti nešķita traucējoši, jo vienkāršie teikumi padarīja lasīšanas procesu ļoti ātru, turklāt pieļauju, ka vienkāršā valoda palīdzējusi Grīnai izvairīties no tukšu salmu kulšanas.

Lai arī kā man nepatiktu salīdzināt literāros darbus, jāatzīst, ka romāna pirmajā pusē ir jūtama “Harija Potera” ietekme, no kuras otrajā grāmatas pusē vairs nav ne smakas. (Saturiskā dziļuma un rakstības stila ziņā Grīnai gan vēl ir ļoti jāaug, lai sasniegtu Roulingas līmeni.)

Rakstniece Sallija grīna. Foto: Andrew Crowley

Rakstniece Sallija Grīna. Foto: Andrew Crowley

Visvairāk šajā darbā simpatizē tas, ka grāmatas galvenais varonis ir nosacīti sliktais tēls, kurš cīnās pret nosacīti labajiem varoņiem, tādējādi parādot, ka nekas šajā pasaulē nav tikai labs vai slikts. Protams, daudz lasīts, ka Grīna zemtekstos runā par rasismu, homofobiju un citiem svarīgiem tematiem, bet pa lielam jāpiekrīt, ka šis ir stāsts par sabiedrības nespēju un nevēlēšanos pieņemt atšķirīgo. Ja jaunais lasītājs, lasot šo romānu, iedarbina kritisko domāšanu un sāk prātot, kas tad īsti ir labs, bet kas slikts, tad, manuprāt, Grīna ir panākusi cerēto.

Šīs grāmatas lasīšana atgādina popkorna ēšanu – tu zini, ka tas nav nekāds smalkais ēdiens, bet tas ir garšīgs, atkarību izraisošs un apstāties var vien tad, kad turza izēsta tukša. Grīna mani ir apbūrusi ar sīkumiem – ar dažādo burvju spēju aprakstiem, ar rituālu, kurš jāizpilda, lai burvis varētu iegūt cita burvja spējas, kā arī ar izvairīšanos no moralizēšanas par to, kas tad īsti ir pareizs, bet kas ne.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Zem mākslīgām zvaigznēm


300x0_zem-maksligam-zvaigznem-smallPēc tam, kad pirmā Danse Macabre triloģijas grāmata “Deja ar nāvi” beidzās ar cliff-hanger ainu, daudziem lasītājiem sagaidīt nākamo Lauras Dreižes grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” šķita īpaši grūti. Un šos lasītājus var saprast, jo Dreiže prot iepīt nezūdošu intrigu savos darbos. 

Jāatzīst, ka man īpaši nesimpatizē, ja grāmata tiek noslēgta ar cliff-hanger ainu, bet jāsaka arī tas, ka nebiju gaidījis, ka saspringtā situācija, ar kuru tika noslēgta “Deja ar nāvi”, tiks atrisināta tik meistarīgi un neparedzami. (Lai nebojātu lasītprieku tiem, kas vēl nav ķērušies klāt Danse Macabre triloģijai, centīšos pārāk daudz no grāmatas notikumiem neizpaust.) Triloģijas otrās daļas sākums patīkami pārsteidza, jo, ja pirmajā grāmatā šķita, ka Viktorijas ceļā patrāpījušies tikai pāris mazi sprungulīši, tad šajā grāmatā jaunās lēdijas ceļu šķērso pamatīgs baļķis, kura aizvākšanai nepieciešams ne mazums laika un pacietības.

Tanielam un Viktorijai steidzami jāpamet Augšlondona, lai nonāktu Lejaslondonā, kur viņus sagaida tikai nosacīta un īslaicīga drošība. Pateicoties mazam puisēnam, vārdā Putnubiedēklis, viņi nonāk ķertā izgudrotāja un maģijas eksperta Misteriuma paspārnē, kas nemaz tik mierinoša un omulīga nešķiet, tāpēc ir saprotama jauniešu vēlme pamest šo mitekli, tiklīdz tiks atrisināta viņu galvenā problēma. Ir iesaldēti arī Viktorijas mēģinājumi atklāt patiesību par tēva nāvi, tomēr ne pilnībā, jo meitenes galvā periodiski uzpeld atmiņas par tēvu, turklāt tās nav viņas atmiņas, tāpēc tās dara Viktoriju nemierīgu.

Otrās grāmatas darbība ir daudz mierīgāka un lēnāka, turklāt autore beidzot rūpīgāk aprakstījusi pašas radīto alternatīvo Londonu, kas man ārkārtīgi simpatizēja, tomēr problēmas sākās brīdī, kad visam klāt tika piejaukta romantika. Viktorijā nedaudz sāk iezīmēties bezpalīdzīgas un no vīriešu laipnības atkarīgas meitenes īpašības, turklāt šķiet, ka viņa par to īpaši nebēdā, jo izbauda Taniela glābēja lomu un klātbūtni. Paranormālā romance patiešām ir pēdējais, ko es vēlos saņemt no šīs grāmatu sērijas, tāpēc ļoti ceru, ka trešā grāmata nenoslēgsies ar romantisku ainiņu no Taniela un Viktorijas kopdzīves.

Šajā darbā Dreiže lieliski uztvērusi tumšus un gotiskus pavedienus, pie kuriem viņai vajadzētu turēties, rakstot savus turpmākos darbus, jo tie piešķir viņas radītajiem tekstiem kaut ko ļoti tīkamu un baudāmu. To pašu gan nevarētu teikt par romantisko līniju viņas darbos, jo mīlestības dēļ Dreižes radītās varones kļūst vājas un no vīriešiem atkarīgas, bet sliktie puiši pēkšņi kļūst kā no cukura taisīti. Protams, ir muļķīgi iedomāties, ka sliktie nekad neiemīlas un jaunas meitenes nesapņo par mīlestību, tomēr man mīlas stāsta pavedieni šajā visā stāstā šķita traucējoši.

Joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, kā arī intriga ir klātesoša, tāpēc, protams, lasīšu arī Danse Macabre noslēdzošo daļu un turēšu īkšķus, lai atrisinājums nebūtu salds kā cukurplūmes.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Roulingas dāvana lasītājiem – 12 jauni Poteriādes stāsti


Foto: Diagonaleja

Foto: Diagonaleja

Visa 2014. gada garumā rakstniece Dž. K. Roulinga rūpējusies par dažādiem pārsteigumiem Poteriādes faniem, tāpēc ir tikai loģiski, ka arī gads tiks noslēgts ar pārsteigumu. Patiesībā, ar veseliem divpadsmit maziem pārsteigumiem. 

Piektdien, 5. decembrī Pottermore lietotāji savos e-pastos saņēma vēstuli, kurā Harija Potera mamma aka Dž. K. Roulinga informēja sava talanta pielūdzējus par to, ka, sākot no 12. decembra, līdz 24. decembrim vietnē Pottermore katru dienu tiks publicēts jauns Poteriādes stāsts. Zināms, ka viens stāsts būs par Harija Potera ienaidnieku Drako Malfoju.

12 jauni stāsti par burvju pasauli, kuros būs “Jauktasiņu prinča” papildinājumi, mirdzoši zelta galeoni un kāda jauna mikstūra vai pat divas, ir pasaulslavenās autores dāvana lasītājiem Ziemassvētkos. Manuprāt, autore izteikusies pietiekami mīklaini, lai intriga būtu uzkurināta. Turklāt, ja Roulinga turpinās ar tādu regularitāti publicēt jaunus Poteriādes stāstus, tad, ļoti iespējams, drīzumā grāmatnīcu plauktos varētu parādīties pirmais stāstu krājums par Roulingas radīto burvju pasauli.

Kā būtu, ja karā piedalītos burvji un pārcilvēki?


Foto: grāmatas vāka noformējums

Foto: grāmatas vāka noformējums

Kāds būtu bijis Otrais pasaules karš, ja tajā būtu izmantoti pārdabiskie spēki – burvestības un pārcilvēki, kuru spējas ir grūti aptvert? Jaunās latviešu izdevniecības “Prometejs” pirmais izdotais romāns “Rūgtās sēklas”, kuru sarakstījis Īans Tregilliss, piedāvā savu alternatīvās vēstures versiju no tēmas “kā būtu, ja būtu”. 

Pašā romāna sākumā lasītājs tiek aizvests uz kādu drūmu bāreņu namu, kurā saimnieko doktors Vestarps. Ir beidzies Pirmais pasaules karš un daudzi bērni palikuši bez vecākiem, tāpēc liela daļa no viņiem nonāk dažādos bāreņu namos, bet daļa kļūst par izmēģinājuma trusīšiem doktora Vestarpa laboratorijā, kura maskējusies zem “Cilvēces apgaismības bāreņu nama” izkārtnes. Pēc īsā un diezgan drūmā prologa seko stāsta turpinājums – doktora Vestarpa bērni jau izauguši (tie, kas izdzīvojuši pēc eksperimentiem), bet drūmā atmosfēra nav mainījusies, jo sācies Otrais pasaules karš.

Spāņu pilsoņu kara misijas laikā britu slepenais aģents Māršs redz vienu no šiem bērniem, kas nu jau kļuvusi par pieaugušu sievieti, un redzēto viņš nespēj aizmirst, jo jaunā sieviete viņu uzlūko tā, it kā pazītu, turklāt viņš pamana vēl ko dīvainu – no viņas galvas stiepjas vadi. Tikai vēlāk Māršs saprot, ka nacistu rīcībā ir cilvēki ar pārdabiskām spējām, kas izpaužas kā neredzamība, spēja staigāt caur sienām, gaišredzība un spēja aizdedzināt priekšmetus. Lai cīnītos pret nacistiem un šiem pārcilvēkiem, Māršam palīgā nāk viņa draugs Vils un burvji, kas izmanto pārdabiski baiso un ļauno spēku (eidolonu) palīdzību, bet cena par eidolonu pakalpojumiem ir augsta – sākumā tās ir tikai asinis, bet jau vēlāk tās ir cilvēku dzīvības.

Šis noteikti ir viens no tiem darbiem, par kuru ir grūti rakstīt, jo tas vienkārši ir jāizlasa, lai to saprastu un izjustu pilnībā. Lasot aprakstu, varētu šķist muļķīga kombinācija “cilvēki ar pārdabiskām spējām + burvji + Otrais pasaules karš”, bet tā nebūt nav, jo Tregilliss to visu kopā sakausējis tik organiski, ka nevienā brīdī nerodas sajūta, ka romānā kaut kas būtu samākslots vai neiederīgs. Lasot romānu, man netika laupīts ticamības moments, kas, manuprāt, fantāzijas žanram ir pats būtiskākais.

Tos, kas vēl tikai gatavojas lasīt “Rūgtās sēklas”, varu brīdināt, ka sākums lasās diezgan grūti, jo ir pamatīgi jāiedziļinās, lai saprastu visu notiekošo, kas sākotnēji ir viens liels juceklis, bet pēc pirmajām simts lappusēm lasīšana kļūst raitāka, jo daudzmaz ir izkristalizējušies centrālie romāna tēli. Ja runājam par favorītiem, tad manas simpātijas ļoti ātri iekaroja britu burvis Vils un vāciete Grēta, kura apveltīta ar gaišreģes spējām.

Īpaši gribu uzslavēt autoru par romāna valodu, kas ir lakoniska, bez liekiem izskaistinājumiem un nevajadzīgām detaļām. Ļoti vīrišķīgs un skarbs romāns, kura lielākais trumpis ir banalitāšu trūkums. “Asinszāles triptiha” pirmā grāmata “Rūgtās sēklas” gan tāda iesildīšanās vien ir, jo tā iepazīstina ar galvenajiem varoņiem, uzkurina spiedzi un beigās lasītāju pamet neziņā par to, kas tad notiks tālāk. Noteikti gribēšu izlasīt arī grāmatas turpinājumu, tāpēc ļoti ceru, ka izdevniecība “Prometejs” turpinās tulkot un izdot Tregillisa darbus. Starp citu, esmu pārliecināts, ka “Rūgtās sēklas” tiks ekranizētas, jo grāmatu ir ļoti viegli vizualizēt un jau spēju iztēloties, ka, nonākot laba režisora rokās, šis materiāls varētu pārtapt kases grāvējā.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 

Grāmatu no angļu valodas tulkojusi: Evita Bekmane 

“Amerikāņu dievu” un “Harija Potera” sakausējums


Foto: Grāmatas latviskā izdevuma vāks

Foto: Grāmatas latviskā izdevuma vāks

Jau vairāk nekā gadu latviešu valodā pieejama amerikāņu rakstnieka Rika Riordana romānu sērijas “Persijs Džeksons un Olimpieši” pirmā grāmata “Zibens zaglis”, kas jau paspējusi iekarot lasītāju simpātijas visā pasaulē un vairāk nekā 200 nedēļas spējusi noturēties The New York Times pārdotāko grāmatu sarakstā. 2010. gadā uz kinoteātru ekrāniem nonāca arī režisora Krisa Kolumbusa veidotais grāmatas ekranizējums Percy Jackson and Olympians: The Lightning Thief, kurā galveno lomu atveido lieliskais aktieris Logans Lermans. 

Grāmatas galvenais varonis ir pusaudzis Persijs Džeksons, kurš sirgst ar disleksiju un uzmanības deficīta sindromu – mācības puisim sagādā lielas mokas, turklāt viņš vienmēr pamanās iekulties nepatikšanās, kuru dēļ bieži nākas mainīt skolas. Persijs ir arī pusdievs – sengrieķu jūras dieva Poseidona dēls. Kad Persijs atklāj patiesību par savu tēvu, kuru viņš nekad nav redzējis, visa pasaule sagriežas kājām gaisā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo tieši Persija spēkos būs novērst briestošo Trešo Pasaules karu.

Grāmata ir gluži kā Nīla Geimena “Amerikāņu dievu” versija bērniem, kurā jūtama nedaudz “poteriska” piegarša, jo grūti nepamanīt, ka Roulingas Harijs Poters un Riordana Persijs Džeksons ir pat ļoti līdzīgi literārie varoņi. Spriedzi Riordans uzbur lieliski, radot mazajos lasītājos vēlmi šo grāmatu lasīt vēl un vēl, turklāt Persijs ir ļoti patīkams literārais tēls, ar kuru ir viegli identificēties, īpaši tad, ja lasītājs ir puisis. Turklāt, paldies Dievam, šajā romānā nav nevajadzīgu mīlas stāstu, kas padarītu romānu salkanu un nebaudāmu. Līdz Roulingas meistarībai Riordanam vēl ļoti tālu, bet, manuprāt, “Zibens zagļa” autors pārspējis Geimena versiju par dieviem, kas dzīvo starp cilvēkiem, jo viņa darbs ir krāšņāks un nav saturiski tik remdens. Tomēr, lai arī cik ļoti man patiktu Persijs Džeksons, viņš noteikti nav un nebūs nākamais Harijs Poters.

Foto: Kadrs no filmas "Percy Jackson and The Olympians: The Lightning Thief"

Foto: Kadrs no filmas “Percy Jackson and The Olympians: The Lightning Thief”

Nešaubos, ka man šis darbs patiktu vēl vairāk, ja to būtu lasījis vecuma posmā, kad biju 10-16 gadus vecs un nevarēju ciest skolu, jo mācības man šķita nogurdinošas, izlasītais nekad neturējās galvā un biju skabarga gandrīz visu skolotāju pakaļās. Tomēr arī divdesmit trīs gadu vecumā mans iekšējais bērns ir pie labas veselības, tāpēc esmu drošs, ka “Persija Džeksona un Olimpiešu” grāmatu sēriju turpināšu lasīt un noteikti ieteikšu to izlasīt arī savam mazajam brālim, kurš ir “Zibens zagļa” mērķauditorijas vecumā. Grāmatas humors ir dzirkstošs, intrigas spēcīgas, sengrieķu dievu daudzums romānā priecējošs, bet stāsta morāle neuzbāzīgi pasniegta.

Atsauksmes nobeigumā divi spilgti citāti no romāna:

“…vislabākajiem cilvēkiem ir pats stulbākais liktenis.” – 38.lpp.

“Vispār jābrīnās, ko visu cilvēki neizdomā, lai to, kas notiek, salāgotu ar viņu pašu īstenību.” – 171.lpp.

VĒRTĒJUMS:7,5/10

Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Ieva Kolmane. Izdevējs – apgāds “Jumava”. 

Vēl viena antiutopiska nākotnes vīzija


Foto: Veronikas Rotas romāna "Citādie" grāmatas vāks

Foto: Veronikas Rotas romāna “Citādie” grāmatas vāks

Antiutopiskas nākotnes vīzijas sasniedz grāmatnīcu plauktus diezgan regulāri, ļaujot lasītājiem uz kādu laiku pazust iztēles radītā pasaulē, kas nākotni mālē diezgan drūmās krāsās. Patrika Nesa “Haosa spēļu” triloģijai, Lorenas Oliveras “Delīrija” sērijas grāmatām, Sūzenas Kolinsas “Bada Spēļu” triloģijai un Džastina Kronina “Pārejas” sērijas grāmatām klāt piepulcējusies vēl viena versija par antiutopisko nākotni – “Citādie”, kuras autore ir divdesmit piecus gadus vecā amerikāniete Veronika Rota. 

Grāmatas darbība norisinās nākotnes Čikāgas sabiedrībā, kurā cilvēki sadalīti piecās lielās kopienās – Taisnprāšos, kas ir godīgi, Nesavtīgajos, kas ir dāsni un pašaizliedzīgi, Drošsiržos, kas ir drosmīgi un pārgalvīgi, Sirsnīgajos, kas ir miermīlīgi un Mācītajos, kas ir izglītoti un attapīgi. Sasniedzot sešpadsmit gadu vecumu, pusaudži var izvēlēties, kurai kopienai viņi vēlas piederēt. Šāda izvēle jāizdara arī romāna galvenajai varonei Beatrisei, kuras ģimene pieder Nesavtīgo kopienai. Protams, Nesavtīgie ir pārliecināti, ka Beatrise izvēlēsies palikt savu vecāku pārstāvētajā kopienā, bet lēmums ir atkarīgs tikai un vienīgi no pusaugu meitenes, kura ātri vien saprot, ka īsti nav piederīga nevienai kopienai, jo ir Citādā. Izvēles ceremonijā viņa izdara izvēli, kas pārsteidz gan viņas vecākus, gan viņu pašu.

Ne velti šis Veronikas Rotas romāns tiek salīdzināts ar Sūzenas Kolinsas “Bada spēļu” triloģiju, jo līdzību starp šiem darbiem ir diezgan daudz – sākot ar sabiedrību, kas sašķelta vairākās daļās un beidzot ar pusaugu meiteni, uz kuras pleciem uzkrauta bezmaz vai visas pasaules glābšana. Ja “Bada spēlēs” sabiedrības sadalīšana reģionos vēl šķita diezgan pamatota un ticama, tad Rotas radītās pasaules sadalīšana kopienās absolūti nepārliecināja. Nu kā kādam prātā var ienākt doma, ka sadalot sabiedrību kopienās, kurām uzspiesti konkrēti uzvedības un rīcības pamatprincipi, var panākt mieru pasaulē?! Protams, autore norāda uz lielajiem trūkumiem šajā sistēmā, bet nesniedz ticamu paskaidrojumu tam, kā nākotnes Čikāga līdz šādam neloģiskam vājprātam nonākusi.

Jāatzīst, ka grāmata ir patiešām aizraujoša un to iespējams izlasīt vienas nakts laikā, bet jāignorē diezgan daudz lietas, lai to varētu pilnvērtīgi izbaudīt. Gandrīz neviena pusaudžiem domātā grāmata nespēj iztikt bez mīlas stāsta, bet reizēm labāk ir tad, ja mīlas stāsta nav vispār – un “Citādie” ir tas gadījums, kad romantiskais pavediens stāstu nedaudz pabojā. Ja grāmatas sākumā un vidusdaļā galvenā romāna varone šķiet vēl ciešama, tad beigu daļā viņa kļūst par klišejisku, neloģiski domājošu un kaitinošu skuķi. Mīlas stāstam romānā nenoticēju un Beatrises emocijas un rīcība romāna beigu daļā šķita tik neloģiska, ka viņa sasniedza līmeni “Bella Svona” (Stefanijas Meires “Krēslas” sērijas galvenā varone).

Foto: Veronikas Rotas romāna "Dumpinieki" grāmatas vāks.

Foto: Veronikas Rotas romāna “Dumpinieki” grāmatas vāks

Pusaudžiem, īpaši meitenēm, šis romāns noteikti patiks, bet nespēju Veroniku Rotu uztvert kā nopietnu rakstnieci, bet “Citādos” kā jēgpilnu lasāmvielu. Jā, jā, romānā stāstīts par sevis izzināšanu, izvēlēm, kas nosaka nākotni, draudzību, mīlestību un citām labām lietām, bet man kaut kā šajā stāstā pietrūka īstuma un ticamības.

Veronika Rota ir vēl ļoti jauna, tāpēc esmu drošs par to, ka savu labāko darbu viņa vēl tikai uzrakstīs, jo pieredze nāk ar gadiem un rakstnieki no savām kļūdām mācās, lai katru nākamo darbu varētu radīt labāku par iepriekšējo. Pagaidām gan nezinu, vai lasīšu drīzumā gaidāmo Veronikas Rotas romāna “Dumpinieki” tulkojumu latviešu valodā, kas ir “Citādo” turpinājums, bet viens ir skaidrs – Rotas rakstīto ir viegli lasīt un tikpat viegli to visu ir arī aizmirst.

Atsauksmes noslēgumā citēšu grāmatas autori:

“Izskaužot kādu ļaunumu, vietā stājas cits.” – 345lpp.

VĒRTĒJUMS: 5/10