Fantāzijas literatūra

Kas mīt meža tumšākajā daļā?


Tie cilvēki, kas regulāri lasa literatūras blogus, iespējams, ir pamanījuši, ka jau vairāku gadu garumā grāmatu blogeri Ziemassvētkos viens otru apdāvina ar dažādiem literārajiem darbiem. Tieši šīs apdāvināšanas ietvaros, pateicoties Spīganai, pagājušā gada nogalē tiku pie Hollijas Blekas grāmatas The Darkest Part of the Forest, par kuru nācies lasīt un dzirdēt lielākoties pozitīvas atsauksmes. 

Grāmatas darbība norisinās Fērfoldas mazpilsētā, kurā dzīvo Heizela un Bens – māsa un brālis, kas jau sen pieraduši pie tā, ka vieta, kurā viņi pavadījuši savu bērnību, nav tipiska mazpilsēta, jo Fērfoldā līdzās cilvēkiem dzīvo arī maģiskas būtnes. Vietējo iedzīvotāju un tūristu visiecienītākā Fērfoldas apskates vieta ir meža vidū esošais stikla zārks, kurā kopš neatminamiem laikiem guļ ragains princis, pie kura vienatnē bieži dodas arī Heizela un Bens, lai vienkārši izkratītu sirdi, dalītos noslēpumos un jūsmotu par radības skaistumu. Pāris reizes gadā mežā tiek atrasts pa kādam maģisko būtņu noslepkavotam tūristam, bet vietējie iedzīvotāji ar meža būtnēm sadzīvo ļoti labi, jo ievēro senas tradīcijas un viens otra eksistencei nekaitē, bet tā tas ir līdz brīdim, kad atklājas, ka stikla zārks ir saplēsts un ragainais princis ir pazudis. Pēc prinča pazušanas meža robežu pārkāpj kāds tumšs maģisks spēks, kas apdraud visu Fērfoldas iedzīvotāju drošību, izjaucot saskaņu, kas līdz šim valdījusi cilvēku un meža būtņu starpā.

Lasot grāmatas aprakstu, sāku vilkt paralēles ar pasaku par Sniegbaltīti, bet, kad sāku lasīt Blekas darbu, sapratu, ka visas līdzības beidzas ar stikla zārku meža vidū, jo The Darkest Part of the Forest ir pilnīgi cits stāsts, kurā rakstniece ievijusi jau zināmus elementus, vienlaicīgi izvairoties no banālām un apnicīgām klišejām. Galvenos varoņus Blekai izdevies radīt ticamus, spēcīgus un lasītājiem tīkamus: Heizela ir bezbailīga bruņiniece, kas skūpsta puišus, daudz nedomājot par sekām, ko šāda rīcība radīs, bet viņas brālis Bens ir muzikāli apdāvināts puisis, kurš mēdz iemīlēties vienos un tajos pašos cilvēkos, kuros ieskatījusies viņa māsa. Autore veiksmīgi atainojusi sāncensību, kas valda brāļa un māsas starpā, bet nav arī aizmirsusi par atbildību, ko parasti ģimenes locekļi izjūt viens pret otru, lai arī cik sarežģītas būtu attiecības viņu starpā. Saikne starp Heizelu un Benu ir pietiekami samezglota, lai lasītājiem būtu interesanti lasīt grāmatu, bet vienlaicīgi arī pietiekami sirsnīga un mīloša, lai lasītājiem nodotu pareizo vēstījumu.

“The only way to end grief was to go through it.”

Šajā grāmatā stāstīts arī par to, cik ļoti mēs pieķeramies vietai, kurā esam uzauguši, un ar kādiem maģiskiem un pasakām līdzīgiem stāstiem mēs mēdzam apaudzēt savas bērnības dienu atmiņas, reizēm norokot atmiņu dzīlēs tās daļas, kuras nemaz nav bijušas tik skaistas un saulainas. Bleka, rakstot gan par ragaino princi, gan par Bena labāko draugu Džeku, kurš patiesībā nav cilvēks, bet gan meža radība, kas uzaugusi kopā ar cilvēkiem, lasītājiem liek aizdomāties par cilvēku bailēm no atšķirīgā, kuras bieži mēdz būt ļoti neracionālas. The Darkest Part of the Forest iekļauto tematu klāsts patiešām atgādina krāšņu kaleidoskopu, kurā grūti sakausējamas lietas veiksmīgi apvienotas vienā stāstā, kurā varoņi ir ļoti dzīvi un notiekošais šķiet ticams.

Autores valoda ir plūstoša, teikumi ir meistarīgi būvēti, turklāt var just, ka Bleka savus gados jaunos lasītājus neuzskata par maziem muļķīšiem, kuriem var iebarot pilnīgi jebko, kas pasniegts fantāzijas mērcē. Jāatzīst, ka par grāmatas noslēgumu gan nebiju pārāk lielā sajūsmā, jo tas šķita sasteigts, kā arī noteikti jāpiemin tas, ka grāmatas pirmā puse noskaņas un stāstījuma ziņā ir daudz saistošāka nekā otrā puse.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Troņu spēles pusaudžiem


300x0_puskenins_978-9934-0-5542-3Lai arī apsolīju pats sev, ka grāmatu triloģijas vairs nelasīšu, pateicoties literatūras blogeru pozitīvajām atsauksmēm, sāku lasīt jaunu triloģiju, kura, cerams, noturēs manu uzmanību līdz trešās grāmatas beigām. Džo Aberkrombija grāmata “Pusķēniņš” ir “Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā daļa, kuras latviskais tulkojums pavisam nesen nonācis pie lasītājiem Latvijā. 

Kad tiek nogalināti prinča Jārvi tēvs un brālis, jaunais puisis pats pret savu gribu kļūst par kādas mazas valstiņas ķēniņu. Drīzāk jau par pusķēniņu, jo Jārvi nekad nav vēlējies kļūt par ķēniņu, turklāt puisis ir kropls un vārgs, tāpēc gan viņš, gan valsts iedzīvotāji lieliski apzinās, ka no viņa nekāds izcilais vadonis neizveidosies. Tomēr jaunajam ķēniņam tā pat īsti nesanāk iesildīt troni, kad viņš jau piedzīvo pirmo nodevību, kuras rezultātā Jārvi attopas uz “Dienvidvēja” klāja, kur viņam jāpilda verga-airētāja pienākumi. Lai arī Jārvi tiek strauji nomests no saviem augstumiem (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), nokļūšana jaunajā vidē viņam kļūst par lielisku iespēju ne tikai norūdīties, bet arī rūpīgi izkalt atriebības plānus, kā arī iegūt dažus labus draugus un pāris jaunus ienaidniekus.

Pēc tik daudzu slavinošu atsauksmju lasīšanas biju gaidījis ko krietni vien iespaidīgāku, bet arī man jāatzīst, ka Aberkrombijs radījis patiešām spraigu un aizraujošu literāro darbu jauniešiem. Lai arī “Pusķēniņu” izdevniecība pieteikusi kā fantāzijas žanra romānu, nākas secināt, ka fantāzijas žanra elementu šajā darbā ir gaužām maz – tik tāda piegarša, bez kuras “Pusķēniņš” savu vērtību nebūtu zaudējis. Iespējams, ar daudzo dievību piesaukšanu un pielūgšanu Aberkrombijs bija vēlējies radīt mistiskāku atmosfēru, bet man neskaitāmo dievību pielūgšana šķita kaitinoša un traucējoša.

Foto: Džo Aberkrombijs

Foto: Džo Aberkrombijs

Grāmatā nav izteiktu labo un slikto varoņu, jo, ja grāmata būtu sarakstīta no cita varoņa skatpunkta, tad Jārvi tikpat labi varētu būt arī sliktais varonis, jo bieži vien viņa lēmumi ir egoistiski un neapdomīgi. Šī neskaidrā robeža starp balto un melno, manuprāt, ir viens no grāmatas lielākajiem plusiem, jo arī jebkurā reālā karā “ļaunā” varoņa vārds atkarīgs no tā, kurā ierakumu pusē tu atrodies. Mani absolūti neizbrīna tas, ka par “Sašķeltās jūras” triloģiju sajūsmā ir rakstnieks Dž. R. R. Mārtins, jo Aberkrombijs piekopj labākās “Troņu spēļu” tradīcijas, nogalinot varoņus, kurus lasītāji tikko sākuši iemīļot.

“Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu.”

Pāris notikumi grāmatā ir baltiem diegiem šūti, dažbrīd zūd ticamības moments, bet vairāki sižeta pavērsieni ir kā no meksikāņu seriāliem – autors izvēlējies šķietami šokējošākos, bet vienlaicīgi arī banālākos sižeta pavērsienus, lai sagrieztu visu kājām gaisā. Lasīšanas procesu nedaudz pabojāja arī latviskais tulkojums, kas vietām ir diezgan samocīs, kā arī pavirši izrediģēts.

Noteikti lasīšu arī grāmatas turpinājumus un centīšos atrast sevī simpātijas pret grāmatas galveno varoni, jo pēc pirmās grāmatas izlasīšanas man Jārvi nešķiet pārāk patīkams.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Apgāds “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Ligita Lukstraupe.

Līgas Sproģes atsauksme par ViVo “Noljāras kristāliem”


ViVoBeidzot Latvijas fantāzijas autoru vidū ir pieaugums! Šogad pavasaris atnācis ar jauniem darbiem FF literatūras cienītājiem, viens no tiem – Visvalža Voldemāra Jākobsona jeb Vivo romāns „Noljāras kristāli”.

Šis ir pirmais stāsts no cikla „Dimanta zobens”. Darbība norisinās tālā nākotnē – 4298.gada martā pēc Zemes laika un Šķelšanās 6998.gada pavasara otrajā mēnesī pēc Domhandas laika. Šīs divas pasaules, Zeme un Domhanda, ir saistītas jau kopš neatminamiem laikiem un vārteja starp tām ir nekas cits kā mūsu pašu Stounhendža. Ja vairākus gadsimtus abu pušu iemītnieki saskārās minimāli, tagad priekšā ir notikumi, kas šos paradumus var mainīt.

Viss sākās Domhandā jau aizlaiku laikos, kad pasauli apdraudēja dēmoni. Cīņas pret tiem rezultātā, tika radīti zobeni no Noljāras kalnu kristāliem, kuros ir ieslēgts dabas stihiju spēks. Zobenu izveidotājs Cirmens izgatavoja tiem enerģētiski piesaistītus gredzenus, kurus novārdoja tā, lai zobeni klausītu tikai attiecīgā gredzena īpašniekam. Viņš tiem piesaistīja arī daļiņu savas būtības, lai īstenie zobenvalži būtu tikai tie, kurus izraudzījies viņš pats. Zobeni ceļoja no viena īpašnieka pie nākamā pa asiņainu taku, jo varas kārotāji nogalināja zobenu īpašniekus, lai iegūtu to varu.  Turklāt tiem, kam piederēs visi pieci zobeni, piederēs arī absolūtā vara.

Laiks ritēja, taču zobeni tā arī neieguva savus patiesos saimniekus. Nu tie ir nonākuši līdz Zemei, lai gaidāmo nemieru nojautās cits pēc cita iegūtu sevis cienīgus īpašniekus. Viņi izrādās visai raibs pulciņš, kam jāmācās savā starpā sadzīvot. Gaisa kurjers Sedrs jau ir pazīstams ar Igru – meitene bija nonākusi pie viņa čūskas formā raganas lāsta iespaidā. Zefārs ir bagātas ģimenes atvase, kas pilnveidojis sevi neskaitāmās jomās un vienmēr grib noskaidrot lietas būtību. Smagārs ir zobenvalžu melnā avs, jo ieguvis vienu, viņš cer savākt visu komplektu, lai iegūtu spēku savā cīņā ar noziedzīgo pasauli. Tiesa, viņš tam izmanto diezgan radikālas metodes. Tieši tādēļ piektais zobenvaldis, Obzāns, reiz bija viņa māceklis, taču dezertēja no sava skolotāja.

Kamēr Sedrs, Igra un Zefārs vēl mēģina aptvert, kādos tieši notikumos ir ierauti pret savu gribu, Smagārs mēģina viņus sagūstīt, taču nokavē pavisam nedaudz – Obzāns jauniešus pārtver un nogādā drošībā. Beidzot apjautuši savas misijas būtību un nopietnību, viņi piedzīvo gan uzbrukumus gan iegūst necerētus sabiedrotos. Viens ir skaidrs – viņiem ir jādodas uz Domhandu, lai palīdzētu cīnīties pret tumsu turienes iemītniekiem. Domhandas diktators Mataau ir uz vienu roku ar Smagāru, kas uzdevumu atgriezt visus zobenus lielajiem Meistariem sarežģī vēl vairāk. Notikumi tiešām ir pārāk raibi, lai tos varētu secīgi pārstāstīt, tādēļ labāk lasīt pašam. Garantētas gan kaujas, gan mītiski dzīvnieki, gan fantāzijas klasika un jaunievedumi tajā.

Materiāls ir vairāk piemērots jauniešiem, brīžiem bīstami slidinoties uz klišeju taciņas. Autors pats ir tikai astoņpadsmit gadus vecs, tādēļ šoreiz uz to pieveru acis, un turu īkšķus, lai viņš pie sava stila piedomā un attīstās. Šobrīd rodas sajūta, ka teorijas un idejas viņam ir, tikai izpildījums pieklibo. Dodu plusus par vairākām lietām – Zefāru, jo dzīvojis sintētiskajā laikmetā, bet mīlējis dabiskas lietas, viņš tagad nokļūst salīdzinoši arhaiskajā Domhandas vidē, kur viss ir autentisks un pašsaprotams, nevis nopērkams par dārgu naudu. Igru – jo tikai divas nedēļas pēc izkļūšanas no čūskas ādas, viņai piedāvā kļūt par nākamo Čūsku pavēlnieci. (Ļoti ceru, ka autors izmantos šo tēla konfrontēšanas iespēju!) Prieks bija arī par būtņu dažādajiem veidiem, pieeju pūķu formām, maģiskajiem pārvietošanās paņēmieniem un atgriešanos pie grifiem, kas pēdējā laikā fantāzijas literatūrā pamesti novārtā – kā smejies, arī šeit, tikai citādā nozīmē.

Savā ziņā triloģijas pirmā daļa pēc satura bija prognozējama – spēju aptveršana, treniņi, pirmā sadursme ar pretinieku. Turpmākajās ir plašas un neskaitāmas iespējas, tāpēc šos darbus noteikti paturēšu redzeslokā. Ļoti ceru, ka autors pats ņems vērā atziņu no romāna: Varonība ir spēja izvēlēties starp „pareizi” un „viegli”.” Tagad viegli būtu turpināt dragāt  pa iesākto ceļu, taču nekādā ziņā pareizi. Uz mūsu fantāzijas autoru pleciem tomēr gulst atbildība veidot pozitīvu priekšstatu par šo žanru. Ne tikai – mūsu fantāzijas un fantastikas karotājiem ir misija popularizēt un iedzīvināt FF literatūru Latvijā, vienreiz par visām reizēm sakaujot neziņas un stereotipu tumšos spēkus!

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Līga Sproģe par Luisas Lorijas grāmatu “Devējs”


devejsMan ir pārliecība, ka labas bērnu grāmatas var lasīt jebkurā vecumā. Ja grāmata ir laba savā žanrā un vecuma grupā, tad tā ir spējīga iekarot sirdis arī ārpus šīm robežām. Ieraugot Luisas Lorijas darbu „Devējs”, nešaubījos, ka tas apstiprinās šo pārliecību.

Neminētā nākotnē pasaule ir mainījusies, tajā nav vardarbības, ciešanu, bada vai baiļu. Izklausās pēc utopijas? Ne tik strauji. Lapu pēc lapas iepazīstot šo jauno sistēmu, rodas aizdomas, ka to drīzāk varētu raksturot kā distopiju. Kopienas dzīvē izplānots ir viss.

Jona drīz kļūs divpadsmit gadus vecs. Tā nebūs parasta dzimšanas diena, nē, tā pat īsti nebūs dzimšanas diena – decembris ir ceremoniju mēnesis, kad vienā gadā dzimušo bērnu grupa pāriet nākamajā statusā. No vārda došanas un jakas, kas aizpogājama priekšpusē līdz divritenim un amata piešķiršanai – katru gadu nāk kas jauns un iekārojams. Decembris, kas atzīmē divpadsmit gadu sasniegšanu, ir pēdējā robeža starp pieaugušajiem un bērniem. Jonam tā tuvošanās šķiet sevišķi satraucoša, jo viņam nav ne mazākas nojausmas, kādu amatu novērotāji viņam varētu piešķirt un kādu viņš vispār vēlētos.

Notiek tas, ko neviens nav paredzējis. Jonu izraugās par nākamo Devēju, jo zēnam piemīt nepieciešamās īpašības šim godpilnajam amatam. Devējs ir cilvēks, kas vienīgais glabā atmiņas par laikiem pirms Tāpatības, laikiem, kad katrs cilvēks izjuta visu dzīves sniegto emociju gammu. Jau pēc pirmās apmācības dienas, Jona ir spiests saprast, ka pasaule, kurā viņš dzīvo, nav tāda kā domāts.

Kopienas dzīvē viss ir kontrolēts un drošs, cilvēki ir pasargāti no nepareizās izvēles it visā. Tā ir drošāk. Ir drošāk, ka speciāla komiteja izvēlas tieši tavām spējām piemērotāko darbu. Ir drošāk, ka komiteja izvēlas, kuri divi pieaugušie kopā vislabāk veidos ģimenes vienību un pēc tam piešķir tiem bērnu, kas ir izturējis gadu ilgus novērojumus pie audzinātājiem, un ir atzīts par kopienai labu esam.

Ja kāds neiekļaujas šajā sistēmā, to vienmēr var atbrīvot. Kā atbrīvo vecos ļaudis un jaundzimušos, kuri ir pārāk vārgi… Un ja vēl kāds uzdrošinās ienākt šajā pasaulē kā pārsteigums – dvīnītis! Nē, nē, kopienā visam jānorit pēc likuma pašu iedzīvotāju labklājības dēļ.

Cik absurda ir doma, ka cilvēkam varētu uzticēt izvēlēties tik svarīgu lietu kā dzīves uzdevums – tā Jonam šķiet sākotnēji. Ir grūti atmest vecos ieradumus, kas ieaudzināti katrā kopienas loceklī. Taču ar Devēja amata apguvi nāk jaunas perspektīvas. Vecais vīrs, kurš ir salīcis zem sāpēm, ko rada neskaitāmu paaudžu atmiņas, dara zināmas daudzas lietas, kas atšķiras Jonas pasaulē no tās, ko viņš redz saņemtajās atmiņās. Viena no tām ir krāsa.

„Reiz sensenos laikos – kad notika atmiņās redzētais – it visam bija sava forma un apjoms, tāpat kā tagad. Taču lietām piemita arī tas, ko sauc par krāsu. To bija ļoti daudz, un vienu no krāsām sauca par sarkano. Tagad tu to sāc atšķirt.”

Autore ir savijusi apbrīnojumu stāstījumu, kas arvien audzē nepatīkamas aizdomas, līdz iemet tieši šo tumšo emociju virpulī. Visur lien ārā meli un izlikšanās, šīs utopiskās pasaules pretdabiskums. Cilvēks ir haoss un mainība. Emociju kontrole apstrīd dabu, tāpat kā nemirstība. Izvēles iespēja mūsu dzīvē ir viena no svarīgākajām. Nav tik nozīmīgi, ko tieši mēs izvēlamies, bet tas, ka to vispār varam.

Tāpat Jona izvēlas neizlikties, ka šāds pasaules modelis ir pareizs, sevišķi, kad tās dēļ viņam svarīga mazuļa dzīvība ir apdraudēta. Zēns kopā ar Devēju izkaļ plānu kā atgriezt atmiņas cilvēku vidū…

„Devējs” ir ļoti viegli lasāma grāmata, kas ierauj sevī strauji un pamatīgi, tāpēc nav gluži piemērota lasīšanai sabiedriskajā transportā – nokavēt pieturu ir pārāk viegli. Un, ticiet man, steigā grūstoties uz durvīm, jūs uz automātiski murminātajiem atvainošanās vārdiem negribēsiet izdzirdēt atbildi „Pieņemu tavu atvainošanos”.

Vienīgā nožēla, ka bērnu fantastikas grāmatas pārāk bieži ir īsas. Tā vien kārojas „Devēju” izvērst visā savā potenciālā un skaistumā, taču nākas apmierināties ar to, ko paredzējusi autore. Un tas ir pietiekami, lai liktu sajusties dzīvam un novērtēt, cik daudz mums patiesībā ir dots un šķiet kā pašsaprotams.

Tiem, kam patika šī grāmata, iesaku izlasīt Jonasa Torstena Krīgera „Burvja mantojumu”.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Līga Sproģe par episko Džastina Kronina romānu “Pāreja”


parejaIr lieliskas grāmatas. Ir grūtas grāmatas. Ir pārsteidzošas grāmatas. Ir grāmatas, kuras, košļājot nagus, gaida mēnešiem. Ir sasodīti labas grāmatas, kas izlasās pārāk ātri. Un tad ir „Pāreja”, kas apvieno visas šīs kategorijas, vienlaikus transformējot katru vispārākajā pakāpē. 

Episki stāsti par šo romānu sākās ilgi pirms tā nonākšanas plauktos. Teiksmas vijās blogeru starpā – „tuvojas kāds gabals par īstiem vampīriem” un „mēs dabūsim iekosties ticamā trillerī par postapokalipsi!!” Tikai grāmatmīļi sapratīs, kas tā ir par nastu, kad uzzini par lielisku darbu pirms laika.

Kamēr trenēju sevi nemeklēt kādu papildus informāciju, beidzot pienāca rudens un atbildes uz dažiem galvenajiem jautājumiem: teiksmainais gabals ir Džastina Kronina „Pāreja”. Jo vairāk uzzini, jo grūtāk savaldīt prognozes un pieņēmumus, kas beigās var likt sāpīgi atsēsties, bet šoreiz iekšējā balstiņa pārliecinoši brēkāja, lai beidzot dabūju to sasodīto grāmatu un paklusēju. Pat ja prognozes neīstenosies, tā būs satriecoša savā veidā.

Kas mani jau no sākta gala piesaistīja – šis nav tikai gabals par zombiju apokalipsi, kas apraujas brīdī, kad viss tikai sākas. Nav nekā kaitinošāka par daudzu piekopto metodi, kad filmas par izbēgušu vīrusu vai citu kataklizmu noslēdzas ar nosacīti laimīgajām beigām – noteikta cilvēku grupa ir izdzīvojusi šausminošajos notikumos un nu dodas saulrietā pretī… kam? Manās acīs, tik dramatiski citādā vidē, liela daļa no viņiem vienalga mirtu tuvākajā laika posmā. Vai tiešām neviens neuzņemsies attēlot laiku tiešipēcpasaules gala, kad jātiek galā ar tik daudziem izaicinājumiem?

Protams, ka pieņēmumus varēju pārsviest pār plecu – tieši ar to „Pāreja” ir tik laba.

Kronins sāk būvēt kārtīgi un no pamatiem. Kā un kāpēc pasaule nonāca pie šīs totālās katastrofas? Viss kā vienmēr sākas ar labiem nodomiem, un mēs zinām uz kurieni tie bruģē ceļu. Bolīvijas džungļos mīt kāds noslēpums, ko cilvēks savās ambīcijās mēģina atšķetināt un pavērst sev par labu – iespējams, ka pastāv kāds vīruss, kas organismam nodrošina apbrīnojamu reģenerāciju, spēku un praktiski nemirstību. Zinātnieku kopa uzsāk eksperimentus, kas nenoris kā iecerēts… Kaut gan ir iesaistīti militāristi,kas arī vēlas gūt savu labumu,  neviens nespēj apstādināt pulksteņa nostāšanos uz divpadsmitiem. Vīrusa skartie eksperimenta objekti, kas nu nav nekas vairāk kā asinskāri monstri, izkļūst brīvībā, pāršķirot svaigu lapu pasaules vēsturē, kas par to vēl neko nenojauš.

Tā izskatās stāsta pamats, bet tā attēlojums apbrīnojami ievelk sevī. Autors veikli pārslēdzas starp dažādiem tēliem, notikumiem un laikiem, attēlojot perfektu trīsdimensionālu pasauli un ne mirkli neļaujot atslābt vai pārstāt centienus izkalkulēt, kas pie kā noved. Kronins sižeta līniju žonglēšanas ziņā ir tikpat izveicīgs kā vīrusainie kokos.

Pārejas pirmais posms ir veikts, nu lasītājs ir otrā pusē. ASV ir spiesta sastapties ar realitāti un atzīt, ka situācija ir nopietna un kļūst dramatiskāka ar katru nakti. Tieši tumsa ir laiks, kad vīrusainie pamet savas slēptuves, lai dotos baroties un pavairot savu veidu.  Sabiedrība ir neziņā kā rīkoties un kam ticēt, internetā klīst materiāli ar šausminošiem pierādījumiem. Beidzot tiek izziņota karantīna un ar brutāliem līdzekļiem iesaistās armija, taču neviens nezin, cik lieli ir infekcijas patiesie apmēri. ASV? Ziemeļamerika? Visa pasaule? Nav pat laika par to prātot, lielākā nozīme ir izdzīvot cauri naktij. Atkal un atkal. Štati ir iekārtojuši koloniju patvertnes izdzīvojušajiem un sagatavojušies, cik vien tādā situācijā iespējams. Tad iestājas nakts.

Šajā brīdī drusku nopūtos, jo laiks atkal pārslēdzas tālāk, šoreiz par nepilnu gadsimtu. Mana kāre pēc tieša post-apo saņem pigu, kas uzreiz pārvēršas aicinošā mājienā ar pirkstu, jo nekas nebūt nav beidzies. Atkal jaunas personības, kas neglābjami saistītas ar iepriekšējām, jauna vide, kas jāapgūst un jauns pasaules modelis, kas jāaptver. Ja lasa vienā paņēmienā, tas notiek pēc aptuveni septiņām stundām un prasa kārtējo kafiju.

Šajā punktā, IV apakšsadaļā, jau ir tik ļoti pazudusi reālā pasaule, ka ārpus grāmatas neko nav iespējams uztvert ar pilnu apziņu, tikai autopilotu. Tā nu iegadījās, ka tieši šo brīdi liktenis bija izvēlējis, lai liktu VIASAT man piezvanīt un apvaicāties par pakalpojumiem, ko lietoju un kādus vēl vēlētos. Pēc dažiem apmulsuma mirkļiem spēju daudzmaz saprast, ko no manis grib, un ātri beigt sarunu, pirms pilnā nopietnībā un nesaprašanā pajautāju, kādus pakalpojumus viņi var piedāvāt, ja Elektroniņš tikko teica, ka ģeneratori drīz apstāsies pavisam.

Ar entuziasmu atgriežoties pasaulē, kurā nekas nav kā Laikā Pirms, saprotu, ka esmu nepareizi novērtējusi teksta blīvumu un prātošanas intensitātes nepieciešamību, un grāmata prasīs vairāk nekā 20 stundas. Tas izraisa tikai sajūsmas brēcienu un skriešanu pēc vēl vienas kafijas.

Ir pagājušas deviņdesmit divas vasaras kopš vīrusainie glūn no tumsas. Deviņdesmit divas vasaras nebeidzamas cīņas par savām tiesībām dzīvot zem šīs saules noslēgtā kolonijā, ko iekļauj prožektori. Stāsti par Laiku Pirms šķiet kā izdomājums, jo ir paaudzes, kas nepazīst citādāku ikdienu kā Pirmo koloniju un vīrusaiņus. Šķietamā drošības saliņa gan nav tik noturīga kā domāts, laiks iet uz beigām un problēmas tuvojas no visām pusēm. Grupa jauniešu dodas šķietami neiespējami tālā ceļojumā, kopā ar atslēgu, kas, iespējams, atslēgs visnegaidītākās durvis.

Stāstījuma veids, kas reizēm iekļauj dienasgrāmatas un atsauces uz mūsu sabiedrībai pazīstamām lietām, to visu perfektā balansā padara asi reālistisku un vietām humoristisku. Kā neizsīkstošs dzinulis visam pāri stāv solījums, ka kaut kāds atrisinājums pandēmijai tomēr būs, jo par šo laikmetu jau daudz tālākā nākotnē notiks „Trešā vispasaules konference par karantīnas periodu Ziemeļamerikā”.

Neviens atstāstījums nebūs cienīgs tai episkajai paralēlajai pasaulei, ko ir radījis Kronins. Saistībā ar šo grāmatu viss noris lielos mērogos–recenzijas vairāk kā tūkstoš vārdos, kas mēģina to pateikt, pats romāna apjoms, stundas to lasot un sajūtas pēc izlasīšanas. Vēl nav radīts tāds apzīmējums, kas varētu raksturot 22 stundas pie grāmatas, kad enerģijas ģeneratori strauji nolietojas un zini – pienāks brīdis, kad apziņas gaismas izdzisīs, bet spēj vien ar oranžām acīm murmināt: „Vēl tikai divas plaukstas no saules gājuma, vēl tikai nedaudz… ” Bet, pareizi – ir gan radīts. To sauc par Pāreju.

Pirmais ceļojums pa otro pusi pārejai beidzas kā jauka izjāde ar zirgiem. Apkārtne ir brīnišķīga, nākotnei ir cerības, tevi apņem siltums, bet tad. Kad uzmanība ieaijājas šķietamā drošībā, ir viegli piedzīvot kritienu, kas nesagatavoti aizrauj elpu un atstāj nesaprašanā, kā un kāpēc tas notika.

Nu ir laiks aptvert to visu un sagatavoties nākamajām daļām – kā lielākā daļa FF grāmatu, arī „Pāreja” ir triloģija. Pēc pieejamās informācijas, otrā daļa sola plašāku ieskatu manis kārotājā vīrusa sākuma izplatības laikā un notikumus no kāda tēla skatupunkta, kas bija tikai īsi pieminēts, bet uzreiz piesaistīja interesi. Ja pirmā daļa dažos gadījumos nenostrādā līdz galam, tad pēc turpinājuma izlasīšanas viss mainās – notikumiem ir padziļinājums, varoņiem ir sava bagāža un notikumi uz ko atsaukties – pēdējie faktori, kas nosver iznākumu par labu, lai iekļautu darbu savā periodiski-pārlasīt grupiņā. Tikai bail iedomāties, cik nogurdinoši būs Kronina maratoni, ja jau tikai vienu grāmatu var izmantot par pilnvērtīgu hanteli,  pašaizsardzības līdzekli pret laupītājiem vai būvmateriāla bloku.

Tiem, kas kāro pēc baisi reālistiska vizuāla atbalsta ir vērts apskatīt www.findsubjectzero.com/evidence, iepriekš pārliecinoties, ka gaismas ir ieslēgtas un baldirjāņi tuvumā.

Jāteic, „Pārejas” panākuma atslēga arī ir tik vienkārša – reālisms. Ikviens brīdis tajā ir absolūti iespējams.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Elīna Zālīte par “Svārstībām” – “Grāmata ir kā spoža zvaigzne…”


Tu zini to sajūtu, kad tu peldi virs ūdens? Visas sajūtas tiek apslāpētas, tu esi bezsvara stāvoklī, pilnīgi relaksējies, atbrīvojies. Nekur nav lielu trokšņu, kas liktu uztraukties, nekādas steigas, tu esi drošībā, priecīgs par dzīvi un viss pārējais šķiet jūdzēm tālu. Tieši tā Megijas Stīvoteras grāmatas liek man justies.

Megija savus grāmatu tēlus apraksta tik spilgti, detalizēti, ka tie manā iztēlē atdzīvojas un ieņem savu formu. Visas grāmatas darbības, ainas tiek izspēlētas manā prātā, iedomās, visas varoņu emocijas es uzsūcu sevī un pārdzīvoju līdz ar viņiem, priecājos līdz ar viņiem, mīlu kopā ar viņiem. Es patiešām apbrīnoju šādus rakstniekus, kas liek manai iztēlei strādāt, un tas ir patiešām ir ļoti atzinīgi, jo bieži ar mani tas tā nenotiek.
Grāmata „Svārstības” ir turpinājums Megijas Stīvoteres pirmajai grāmatai „Trīsas”. Ar nožēlu man jāatzīst, ka Stīvoteres pirmā grāmata bija daudz interesantāka un izklaidējošāka. Tomēr arī šai grāmatai piemīt savs raksturiņš un šarms, jo tieši šajā daļā stāsts ir par puisi, kurš reiz bija vilks, un par meiteni, kas pamazām pārvērtās par vilku.
Vēl pirms dažiem mēnešiem tieši Sems bija mistiska būtne, par kuru neviens pat nenojauta. Sems bija gan vilks, gan cilvēks, pateicoties Greisai un viņas draudzenei Izabellai, šobrīd Sems ir tikai cilvēks.
Pagājušā gadā Greisa patiešām no visas sirds ilgojās kļūt par daļu no vilku bara, kas dzīvo mežā aiz viņas mājas. Tomēr šobrīd nevis Greisa vēro vilkus, gaidot, lai viens no viņiem atnāk pie viņas, bet gan viņi vēro meiteni, gaidot, kad Greisa dosies pie viņiem. Kas notiek ar meiteni? Viņa taču nespēj pārvērsties par vilku, viņa taču ir izdziedēta! Viņa taču pārkarsa tajā dienā, kad tēvs bija Greisu ieslēdzis mašīnā…
Sems ir tik ļoti aizņemts ar jaunajiem vilkiem, kurus Beks bija pārvērtis, ka viņš pat nepamana, kas īsti notiek ar Greisu. Greisas vecāki šo uzdevumu sarežģī, jo viņi aizliedz Greisai tikties ar Semu. Sems mēģina izprast jauno vilku Kolu.
Kols ir ļoti izskatīgs puisis, rokzvaigzne no kādas populāras rokgrupas „NARKOTIKA”. Puiša pagātne ir sāpīgiem, briesmīgiem notikumiem pildīta. Kolam pašam ir savi dēmoni, ar kuriem cīnīties, viņš atsakās no savas cilvēciskās dzīves labprātīgi. Mūziķis ir pametis savu spožo karjeru. Šis puisis ir ārkārtīgi gudrs, viņa tēvs arī, ievērojams un nedaudz traks zinātnieks. Kolam iepatīkas Izabella, viņš uzticas šai meitenei. Kols nevēlas viņu izmantot, taču iekāre un valdzinājums ir pārāk spēcīgs, taču Kols braši turas pretī. Viņš ciena Izabellu, vēlas būt godprātīgs, ne tik bezrūpīgs kā agrāk.
Megijas Stīvoteras grāmata „Svārstības” ir intriģējoša, notikumi šajā grāmata nekad nestāv uz vietas, grāmata ir dinamiska. Man ļoti patīk tas, ka Megija šajā grāmatā ir ievietojusi, ierakstījusi dažus zinātniskus aspektus, kuri paskaidro kā cilvēks pārvēršas par vilku, kā šī pārvērtība norisinās. Tieši iesaistot Kola tēlu šajā grāmatā, es sapratu, kāpēc daži cilvēki izbauda savu pārvēršanos par vilku un kāpēc daži to nosoda. Es saprotu, ka Kols vēlas pārstāt eksistēt kā cilvēks, lai dzīvotu labāku dzīvi, lai sāktu visu no jauna, kad viņa iepriekšējā dzīvē nav vērts vairs dzīvot. Vai tas būtu īstais risinājums, atteikties no savas dzīves, lai aizmirstu savu nožēlojamo dzīvi, kuru puisis pats bija izvēlējies?
Grāmatas valoda ir viegla, romantiska, skarba, maiga. Grāmata ir kā spoža zvaigzne, kas iemirdzas ar katru lappusi arvien spožāk. Un kad grāmatas vāks ir aizvērts, šī zvaigzne joprojām turpina mirdzēt manos sapņos un pārdomās par lasīto.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte