filmas

Dažos teikumos par filmām #7


Beidzies “Oskaru” trakums un arī vairums seriālu devušies pelnītā atpūtā līdz jaunas sezonas sākumam, tāpēc beidzot var uzelpot un neiespringt par balvām un jaunu sēriju parādīšanos. Pēc Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas noskatījos kādu duci filmu, par kuru kvalitāti īpaši nesatraucos, jo galvenokārt meklēju izklaidējošu skatāmvielu, bet reizēm sanāca uzdurties arī kam saturiski dziļam.

Režisora Kreiga Gilespija veidoto biogrāfisko sporta drāmu/komēdiju I, Tonya (2017) noskatījos tikai tāpēc, ka esmu liels Margo Robijas un Alisones Dženijas talanta cienītājs, bet pārāk lielas cerības uz šo filmu neliku. Un labi, ka tā! Daiļslidotājas Tonjas Hārdingas attiecības ar neiejūtīgo māti un vardarbīgo vīru filmā atainotas patiešām lieliski, kā arī tehniski slidošanas elementi tajā parādīti ļoti meistarīgi un skaisti, bet mani ārkārtīgi kaitināja stāsta pasniegšanas maniere, kas sabojāja visu skatīšanās procesu. Turklāt, skatoties filmu, nepameta arī sajūta, ka Hārdinga atainota daudz baltāka un pūkaināka, nekā viņa bijusi patiesībā – kad internetā sāku meklēt informāciju par filmā atainoto notikumu atbilstību realitātei, guvu savām aizdomām apstiprinājumu. VĒRTĒJUMS: 5/10

Maikla un Pītera Spīrigu režisētā šausmu filma Jigsaw (2017) manā skatāmo filmu sarakstā nonāca momentāni, jo savos vidusskolas gados ļoti fanoju par šausmu filmām un jaunās “Zāģa” sērijas filmas vienmēr tika gaidītas ar nepacietību. Jāatzīst, ka šo gadu laikā mana attieksme pret šausmu filmām, kurās spilgti atainota grafiskā vardarbība ar iekšu izlaišanu, sakropļošanu un slepkavošanu, ir krasi mainījusies, un zāģveidīgas filmas liek man nepatikā viebties. Astotā “Zāģa” sērijas filma ieturēta labākajās šī filmu cikla tradīcijās un jāatzīst, ka arī tās kvalitāte nebija tik vāja, kā biju gaidījis. Bet vai tā piedāvā ko jaunu un neredzētu? Absolūti nē! VĒRTĒJUMS: 5,5/10

Viens no patīkamākajiem šī gada pārsteigumiem šausmu žanrā viennozīmīgi ir Deivida Bruknera gotiski mitoloģiskais darbs The Ritual (2017), kuru iespējams noskatīties Netflix straumēšanas servisā. Filmā stāstīts par četriem draugiem, kas pēc traģiskas piektā drauga zaudēšanas dodas pārgājienā, lai atslēgtos no ikdienas un pieminētu nelaiķi. Diemžēl arī pārgājiens izvēršas traģiski, jo, dodoties mājup pa īsāko ceļu, kas ved cauri mežam, vīrieši sastopas ar kādu neizskaidrojamu spēku. Vizuāli man šī filma šķita absolūti perfekta un nedaudz atgādināja Roberta Egersa lielisko filmu The Witch: A New-England Folktale (2015), bet Bruknera pieeja jau vairākkārt apspēlētām tēmām šķita ļoti svaiga un pārdomāta. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Martijas Noksones radītā drāma To The Bone (2017) mani uzrunāja līdz pašam kaulam un lika izjust diskomfortu, kas šajā gadījumā, manuprāt, bija režisores mērķis, jo filmā stāstīts par anoreksijas slimnieci Elenu (Lilija Kolinsa), kura tiek ievietota speciālā ārstēšanas iestādē, kur viņa satiek sev līdzīgos. Noksones veikums ir ļoti godīgs un neizpušķots, kas ir ļoti svarīgi, kad tiek runāts par tik nopietnām tēmām kā anoreksija, jo šādu slimību romantizēšana vai glamurizēšana var maksāt dzīvības. Brīžiem filmu skatījos kā trilleri un domāju, ka nebūtu slikti, ja šo filmu pamatskolās rādītu jauniešiem kādā no audzināšanas stundām. VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džeimsa Franko režisētā biogrāfiskā komēdija The Disaster Artist (2017), kurā pats Franko atveido galveno lomu – noslēpumiem apvīto kino pasaules dīvaini Tomiju Vizo –, bet viņa brālis Deivs Franko atveido Vizo labāko (un, iespējams, vienīgo) draugu Gregu, ir viens no 2017. gada filmu industrijas labākajiem notikumiem. Bēdīgi slaveno filmu The Room (2003) droši vien zina katrs, kurš seko līdzi kultūras pasaules veiksmēm un neveiksmēm, bet tikai retais zina šīs filmas aizkulises un to, kas tad īsti ir ekscentriskais Tomijs Vizo, kurš šo filmu veidojis. Radot The Disaster Artist, Franko paveicis izcilu darbu abpus kamerām, jo spējis ne tikai gaumīgi pasmieties par Vizo dīvainībām, bet arī parādījis viņa cilvēcisko pusi. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

 

Komentāros pastāsti, kā tev šajās pavasarīgajās dienās veicas ar filmu skatīšanos? Padalies arī ar saviem filmu ieteikumiem! 

Advertisements

Sauc mani savā vārdā


Viena no 2017. gadā visvairāk apspriestajām filmām pavisam noteikti bija Lukas Gvadanjīno režisētā “Sauc mani savā vārdā” (Call Me by Your Name), kuras pamatā ir rakstnieka Andrē Asimana tāda paša nosaukuma romāns. 

Atceros, ka dienā, kad uzzināju, ka tiks ekranizēta A. Asimana grāmata Call Me by Your Name, nodomāju, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās no režisora puses, un pie vainas nebija grāmatā iekļautie temati, kas 21. gadsimta literatūrā un kino jau sen vairs neskaitās skandalozi, bet gan tas, ka grāmata vairāk ir par sajūtām, ne par notikumiem, tāpēc kustīgajās bildēs grūti pārvēršama. 2007. gadā, kad grāmata tika izdota, tā nokļuva New York Times, San Francisco Chronicle, Washington Post, Chicago Tribune un Seattle Times gada labāko grāmatu sarakstos, bet es līdz tās lasīšanai nonācu tikai 2015. gadā un jāatzīst, ka nebiju par to sajūsmā. Jā, grāmata ir ļoti meistarīgi sarakstīta un tās varoņi ir ļoti dzīvi, bet dažbrīd rakstītais mani garlaikoja, tāpēc arī uz filmu neliku pārāk lielas cerības. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās komplimentu lavīna, kura vēlās “Sauc mani savā vārdā” ekranizācijas virzienā un šī lavīna turpinās joprojām, solot aizstumt filmu līdz pat “Oskariem”

Filmas darbība norisinās 1983. gada Ziemeļitālijā, kur kādā skaistā lauku villā satiekas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotejs Šalamets) un par viņu krietni vecākais Olivers (Ārmijs Hamers), kurš ieradies Itālijā, lai strādātu pie akadēmiska pētījuma un pildītu Elio tēva asistenta pienākumus. (Grāmatā minēts, ka Olivers ir 24 gadus vecs, bet filmā Hamera atveidotais varonis atstāj trīsdesmitgadnieka iespaidu.) Filmas sākumā abu galveno varoņu starpā valda spriedze un šķiet, ka viņiem ir diezgan labs topošo ienaidnieku potenciāls, bet, turpinot pamazām atšķetināt sižetu, atklājas, ka aiz spriedzes slēpjas savstarpējas simpātijas, kuras abi centušies slēpt. Elio, apzinoties savu seksualitāti, izjūt gan bailes, gan dažbrīd riebumu pret sevi, bet Olivers, baidoties no sabiedrības attieksmes un tā, ka varētu jauniņo Elio samaitāt, nesekmīgi cenšas pretoties pievilkšanās spēkam, kas saista viņu un Elio. Skatoties filmu, noteikti jāņem vērā, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, ne par divdesmit pirmo gadsimtu.

Foto: Kadrs no filmas.

Gvadanjīno režija šajā filmā ir tik brīnišķīga, ka pēc “Sauc mani savā vārdā” noskatīšanās rodas vēlme noskatīties katru viņa režisēto filmu. Ekranizēt grūti ekranizējamu grāmatu, turklāt panākt, ka filma ir daudz labāka par grāmatu – tas, manuprāt, ir izcilības rādītājs. Runājot par aktieriem, jāsaka, ka biju ļoti patīkami pārsteigts. Hameru esmu redzējis nelielā lomā M. Čerija seriālā “Bīstamās mājsaimnieces” un Toma Forda 2016. gada filmā “Nakts dzīvnieki”, bet Šalamets man bija jaunatklājums, jo par viņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Mazpazīstamu aktieru izvēle nākusi filmai par labu, jo skatītāji visu uzmanību var veltīt smeldzīgajam stāstam un lieliskajam filmas veidotāju darbam. Nav tāda aktiera, kura veikums šajā filmā būtu vērtējams kā vājš vai pat viduvējs, bet īpaši gribu izcelt 22 gadus veco Šalametu, kuram par savu sniegumu pelnīti tiek prognozēta pat “Oskara” nominācija. Neatkarīgi no tā, vai Amerikas Kinoakadēmija Šalametu pagodinās ar nomināciju vai nē, viens ir skaidrs – par viņu tuvāko gadu laikā mēs dzirdēsim daudz un bieži. Pieminēšanas vēta noteikti ir arī aina ar Elio tēva (Maikls Stūlbergs) monologu, kura izpelnījusies daudzu kinokritiķu slavas dziesmas.

Foto: Kadrs no filmas.

“Sauc mani savā vārdā” ir lēna filma, kas dažus skatītājus varētu garlaikot, bet šis nesasteigtais stāstījums rada sajūtu, ka tu esi šo filmu nevis noskatījies, bet piedzīvojis. Gvadanjīno nav izmantojis tradicionālo filmu uzbūves shēmu, kurā ir labie un ļaunie varoņi, viss ir saplānots līdz pēdējai sekundei un stāsta varoņiem jāatrisina milzīga problēma, cīnoties pret kādu konkrētu ļaunumu, un tieši tas padara šo filmu tik īpašu. Filmas režisors izvairījies arī no atklātu seksa ainu (konkrēti starp Elio un Oliveru) iekļaušanas filmā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizs solis, jo tādējādi tiek paspilgtināta filmas varoņu starpā valdošo jūtu tīrība, kā arī skatītājiem “Sauc mani savā vārdā” ir vieglāk uztvert kā filmu, kuras robežas sniedzas daudz tālāk par LGBT tēmām. Šī filma ir par pirmās mīlestības radītajām sāpēm, pieaugšanu, laimes upurēšanu sabiedrībā noteikto normu vārdā, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, kā arī par savas seksualitātes apzināšanos, iepazīšanu un pieņemšanu.

Starp filmu un grāmatu ir daudz atšķirību, bet stāsta kodols no grāmatas ir veiksmīgi pārnests uz lielajiem ekrāniem. Viskrasāk atšķiras filmas un grāmatas beigas, jo grāmatas noslēgums aizsniedzas līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, kamēr filmas noslēgums norisinās neilgi pēc 1983. gada vasaras. Par spīti tam, ka grāmatas noslēgums ir gana saldsērīgs, filmas beigu versija to pārspēj un, pateicoties Šalameta sniegumam un Sufjana Stīvensa skaistajai mūzikai, to vēl ilgi nav iespējams izmest no galvas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Četras filmas tumšiem vakariem


Ja tumšajos rudens un ziemas vakaros ir slinkums lasīt grāmatu, tad vienmēr var pagatavot gardu karsto dzērienu, apbruņoties ar našķiem un ērti iekārtoties dīvānā, lai noskatītos kādu labu filmu. Kādu? Te būs daži mani ieteikumi. 

Foto: Filmas reklāmfoto.

ANIMĀCIJA: Your Name (oriģinālvalodā Kimi no na wa) (2016) droši vari skatīties kopā ar visu ģimeni, jo Makoto Shinkai režisētās animācijas filmas saturs ir ģimenei draudzīgs, tomēr pieļauju, ka paši mazākie filmu varētu arī nesaprast, jo tās struktūra ir sarežģīta. Your Name mērķauditorija ir pusaudži, jaunieši un pieaugušie, kas spēj novērtēt kvalitatīvas animācijas filmas. Sākumā varētu šķist, ka Your Name ir kārtējā animācijas filma, kurā galvenie varoņi samainās ar ķermeņiem, bet patiesībā tā ir daudz, daudz, daudz kas vairāk, jo galveno varoņu stāsts no gaisīgi viegla un pat romantiski smieklīga ātri vien pārtop traģiskā, smalki savītā un līdz sirds dziļumiem aizkustinošā. Šī gada septembrī tika paziņots, ka pēc šīs animācijas filmas motīviem tiks veidota arī live action filma, pie kuras strādās Dž. Dž. Abramss un “Atnācēji” (Arrival) veidotāji.

Foto: Kadrs no filmas.

ŠAUSMENE: Šona Bērna režisētā šausmu filma The Devil’s Candy (2015) daudzu kino gardēžu acīm noteikti paslīdējusi garām nepamanīta, jo tai nebija iespaidīgu reklāmas kampaņu, kā arī mediji par to pārāk aktīvi nerakstīja. Pateicoties dažādiem ar filmas kvalitāti nesaistītiem faktoriem, Bērna veikums nepelnīti pazuda citu tajā laikā iznākušo filmu burzmā. The Devil’s Candy ir psiholoģiski smalki veidota filma, kurā aktieru sniegums ir patiešām izcils, bet skaņu efekti un montāža šajā filmā strādā kā labi ieeļļots mehānisms. Iztiekot bez klasiskajām šausmu filmu klišejām, Bērns biedē skatītājus psiholoģiskā līmenī, neļaujot zosādai un spriedzei pamest skatītājus līdz pat filmas beigu titriem.

Foto: Kadrs no filmas.

DOKUMENTĀLĀ: Kolina M. Deja režisētā dokumentālā filma Saving Banksy (2017) noteikti patiks katram kvalitatīvu dokumentālo filmu cienītājam, bet jo īpaši tā ies pie sirds populārā grafiti mākslinieka Benksija faniem, jo tieši viņa mīklainā personība, urbānā māksla un viņa darbu glābšana ir filmas galvenie temati. Skatoties filmu, bija dalītas jūtas par Benksija darbu glābšanu, jo vienlaicīgi tā šķita gan kā zagšana, gan kā urbānās mākslas saglabāšana nākamajām paaudzēm. Mani arī joprojām nav pametusi doma, ka kāds no filmā redzamajiem Benksija draugiem patiesībā varētu būt pats Benksijs, kurš savu patieso identitāti joprojām rūpīgi slēpj.

Foto: Filmas reklāmfoto.

JAUNIEŠIEM UN VIŅU VECĀKIEM: Marielas Helleres režisētā filma The Diary of a Teenage Girl (2015) ir ārkārtīgi godīgs stāsts par Sanfrancisko dzīvojošu pusaugu mākslinieci, kura iemīlas savas mātes mīļākajā. Ķeroties pie šīs filmas veidošanas, Hellere aiz durvīm atstājusi visus aizspriedumus un sabiedrībai ērto liekulību, lai ļoti atklāti ar skatītājiem parunātu ne tikai par dažādām disfunkcionālu ģimeņu problēmām, bet arī par pusaudžu seksualitāti un tās iepazīšanu. Aktieru sniegums filmā ir brīnišķīgs, bet holivudiskās glances trūkums šķita kā malks svaiga gaisa.

Lai patīkami kino vakari!

Nervus kutinošā Džeralda spēle


2017. gads pavisam noteikti ir šausmu karaļa Stīvena Kinga gads, jo viņa romāna “Tas” (It) ekranizācija lauzusi daudzus rekordus un kļuvusi par vienu no kino vēsturē populārākajām un pelnošākajām šausmu filmām, tomēr “Tas” nav vienīgā Kinga romāna ekranizācija, kas šogad nonākusi pie skatītājiem. “Džeralda spēle” (Gerald’s Game) ir mazāk zināms, bet tāpēc vien noteikti ne sliktāks Kinga literārais darbs, kura ekranizācija savu pirmizrādi Netflix straumēšanas servisā piedzīvoja šī gada 29. septembrī. 

Filmas režisors ir Maikls Flanegans, kurš iepriekš strādājis pie tādām filmām kā Oculus, Hush un Ouija, kuras zināmas gandrīz katram rūdītam šausmu filmu fanam. “Džeralda spēlē” tiek stāstīts par Džeraldu (Brūss Grīnvuds) un Džesiju (Karla Gudžīno) – precētu pāri, kurš dodas uz nomaļu ezera māju, lai uzlabotu kopdzīvi un piešķirtu jaunu uguntiņu savai seksuālajai dzīvei. Vīrs, kura matos jau rotājas sudrabs, ar rokudzelžiem pieķēdē sievu pie masīvas gultas un sāk spēlēt lomu spēli, kura Džesijā rada paniku un atsauc atmiņā nepatīkamas ainas no pagātnes. Kad sieviete pārdomā, viņa lūdz vīram pārtraukt lomu spēli un atbrīvot viņu no rokudzelžiem, bet notiek sliktākais iespējamais scenārijs un Džeraldu piemeklē sirdstrieka. Viņš nomirst, atstājot sievu pieslēgtu pie gultas.

Ja jums šķiet, ka pēc Džeralda nāves filma kļūst vienveidīga un garlaicīga, tad jūs smagi maldāties, jo jebkurš, kurš kādreiz lasījis Kinga romānus, zina, ka tajos spraigākās cīņas notiek varoņos pašos. Arī “Džeralda spēle” nav izņēmums, jo atūdeņošanās, tumsa un bailes daru savu, lai atmodinātu Džesijas tumšāko būtību, liktu uznirt slēptākajām pagātnes atmiņām, kā arī radītu halucinācijas, kuras reizē palīdz, bet reizē arī neļauj saprast, kas no apkārt notiekošā ir īsts, bet kas tikai viņas iztēles radīts. (Man jāatzīst, ka filmas beigās biju nedaudz šokēts par pāris lietām, kas izrādījās īstas.)

Foto: Kadrs no filmas

Esmu dzirdējis viedokļus, ka Karla Gudžīno par Džesijas lomu varētu tikt nominēta “Oskaram”, bet es patiešām neesmu drošs, ka Amerikas Kinoakadēmija varētu spert šādu soli, jo “Džeralda spēle” ir Netflix filma, tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Gudžīno šajā filmā ir fenomenāla. (Ir pāragri dalīt “Oskara” nominācijas, bet, ja viņa brīnumainā kārtā tiks pie nominācijas, es par to tikai priecāšos.) Gudžīno saspēle ar Grīnvudu man lika noticēt, ka viņi ir precēts pāris, kas neveiksmīgi mēģina glābt savu laulību, jo viņu starpā varēja just gan ķīmiju, gan apslāpētu spriedzi.

Filmā nolasāmas arī feminisma idejas, bet tās nav uzbāzīgas vai kaitinošas, tās drīzāk liek apbrīnot Džesijas spēku un personību, kas spējusi uzvarēt ne vienā vien smagā cīņā pašai ar sevi un pret citiem. Īpašas uzslavas noteikti pelnījuši filmas vizuālo risinājumu veidotāji, jo ainavas un specefekti ir patiešām iespaidīgi: brīžiem skati ir gleznu cienīgi, bet brīžiem tie liek uzmesties zosādai pat uz zosādas. Kā ķirsis uz kūkas bija filmas noslēgums, kādu nebiju gaidījis, bet tas mani pārsteidza vislabākajā nozīmē. Manuprāt, šī ir Flanegana karjeras labākā filma, kā arī viena no labākajām Kinga romānu ekranizācijām.

Viennozīmīgi viens no spilgtākajiem 2017. gada psiholoģiskajiem trilleriem, kurš jāredz katram šī žanra cienītājam.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Dažos teikumos par filmām #5


Pēdējos pāris mēnešus mans brīvais laiks tika aizpildīts ar vairākiem seriāliem un kādu duci filmu, kā arī ar sērām par lieliskā seriāla Sense8 pāragro un neplānoto noslēgumu. (Kad noslēdzās seriāla otrā sezona, straumēšanas serviss Netflix, par spīti tam, ka seriālam kopumā bija ieplānotas piecas sezonas, pieņēma lēmumu pārtraukt Sense8 finansēšanu un demonstrēšanu. Iespējams, pie vainas bija augstās seriāla veidošanas izmaksas, jo viena Sense8 sērija tās veidotājiem izmaksāja vidēji 9 000 000$.) Tomēr šoreiz ne par seriāliem, bet par dažām saturiski tumšām filmām. 

Esmu liels šausmu filmu fans, tāpēc Federiko Alvaresa režisētais šausmu trilleris Don’t Breathe (2016), kurš nonācis daudzos pagājušā gada labāko trilleru/šausmu filmu topos, jau labu laiku atradās arī manā skatāmo filmu sarakstā. Filmas sižets vienkāršs: trīs jaunieši izlemj aplaupīt aklu un šķietami nevarīgu kara veterānu, aiz kura nekaitīgās ārienes slēpjas labām maņām apveltīts slepkava. Jāatzīst, ka nedaudz kaitināja galvenā “ļaundara” pārspīlētais sīkstums, bet tajā pat laikā biju gaidījis ko daudz banālāku, tāpēc šī filma mani pozitīvi pārsteidza un pamatīgi pakutināja nervus. Filmā vienu no galvenajām lomām atveido seriāla 13 Reasons Why  zvaigzne Dilans Minnets. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

R. R. Jangas režisēto filmu Before I Fall (2017), kas ir Lorenas Oliveras grāmatas “Pirms es krītu” ekranizācija, nolēmu noskatīties tikai tāpēc, ka biju dzirdējis ļoti pozitīvas atsauksmes gan par grāmatu, gan par filmu. Before I Fall ir tāda kā pusaudžu versija par “Murkšķa dienu”, jo filmas galvenā varone Sema, līdzīgi kā Bila Mureja atveidotais Fils, atkal un atkal izdzīvo vienu un to pašu dienu. Diemžēl šī filma nepiedāvā neko jaunu un oriģinālu, turklāt tajā netrūkst apnicīgu banalitāšu, kuras, iespējams, kādu arī spēj aizkustināt, bet mani tikai nokaitināja. VĒRTĒJUMS: 5/10 

M. Naita Šjamalana režisētais trilleris Split (2016) ir stāsts par kādu jaunu vīrieti Denisu (Džeimss Makavojs), kurā mīt 23 dažādas personības un divdesmit ceturtā ir attīstības procesā, alkstot izlauzties brīvībā. Kādā dienā Deniss nolaupa trīs meitenes, kuras kļūst par viņa transformāciju aculieciniecēm. Makavoja sniegums šajā filmā ir tik spilgts un pārsteidzošs, ka atsauca man atmiņā aktiera Ralfa Fainsa neaizmirstamo lomu filmā “Sarkanais pūķis”, kura man joprojām liek uzmesties zosādai. Pieļauju, ka, gatavojoties darbam pie filmas, Makavojs smēlies iedvesmu tieši no Fainsa veikuma. VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Šķiet, ka uz Gora Verbinska režisēto filmu A Cure for Wellness (2016) liku pārāk lielas cerības, tāpēc vilšanās režisora veikumā bija īpaši smaga, tomēr nav arī tik slikti, ka nožēlotu filmas skatīšanos. Filmā stāstīts par veiksmīgu biznesmeni Lokhārtu (Deins Dehāns), kuram jādodas komandējumā uz kādu veselības centru Šveices Alpos, lai no turienes pārvestu mājās liela uzņēmuma izpilddirektoru. Ierodoties idilliskajā vietā, vīrietis sāk pamanīt dažādas dīvainības, kuras rada klaustrofobisku sajūtu un liek uzpeldēt tumšākajām pagātnes atmiņām. Vizuāli filma ir skaista un rūpīgi nostrādāta, bet saturiski nepārliecinoša un diezgan garlaicīga. VĒRTĒJUMS: 6/10

Ir filmas, par kuru kvalitātes trūkumu tu nojaut jau pirms to skatīšanās, bet, par spīti pamatotajām aizdomām, tāpat velti laiku, lai tās noskatītos. Deimjana Makē režisētā filma Don’t Hang Up (2016) ir viens no šiem gadījumiem. Filmā stāstīts par jauniešiem, kuri nežēlīgi “izāzē” draugus, paziņas un pilnīgi svešus cilvēkus, lai tikai nostiprinātu savu popularitāti internetā, tomēr jautrība beidzas dienā, kad kāds no viņu upuriem nolemj pacelt likmes un uzspēlēt spēli ar pašiem jokdariem.  Lai arī filmas ideja sākumā ir daudzsološa, tās veidotāji darījuši visu iespējamo, lai tās kvalitātes līmenis gāztos lejā gluži kā lavīna, tādējādi padarot filmu absolūti nebaudāmu. Filmas noslēgums vispār ir loģikas trūkuma paraugstunda. VĒRTĒJUMS: 3/10 

Kura bija pēdējā šausmu/mistērijas/trillera žanra filma, ko tu noskatījies?

Tiks ekranizēta “Haosa spēles” triloģija


Foto: Toms Holands un Deizija Ridlija.

Par rakstnieka Patrika Nesa radītās “Haosa spēles” grāmatu triloģijas ekranizēšanu tiek runāts jau kopš pirmās grāmatas (“Nazis, ko neatlaist”) nonākšanas grāmatnīcu plauktos, liekot lasītājiem izteikt minējumus par galveno lomu atveidotājiem un laiku, kad pirmā filma nonāks pie skatītājiem. Beidzot minēšanai pielikts punkts, jo Patriks Ness nācis klajā ar oficiālu paziņojumu. 

Mikroblogošanas vietnē Twitter Patriks Ness 11. maijā paziņoja, ka “Haosa spēle” tiks ekranizēta filmu studijas Lionsgate paspārnē un tās režisors būs Dags Līmans, bet galvenās lomas atveidos “Zvaigžņu karu” zvaigzne Deizija Ridlija un jaunā “Zirnekļcilvēka” zvaigzne Toms Holands. Filmēšanas darbi tiks uzsākti jau šovasar un filmas scenārija autors būs pats Patriks Ness.

Izdevniecības “Zvaigzne ABC” grāmatas “Nazis, ko neatlaist” apraksts:

“Triloģijas pirmajā daļā “Nazis, ko neatlaist” attēlota skarba, nežēlīga, tomēr valdzinoša pasaule, kurā izdzīvot ir liela māksla un veiksme. Šajā pasaulē cilvēki dzird cits cita domas. Te nav privātas telpas, nav noslēpumu.
Vai varbūt ir?
Galvenais varonis Tods Hjūits dodas spriedzes pilnā un emocionālā ceļojumā, kurā viņam jākļūst par vīru – par spīti briesmām, par spīti bailēm un izmisumam.”

Plānots, ka filma pirmizrādi piedzīvos 2018. gadā, Kannu kinofestivāla laikā. Līdz šim no Nesa darbiem ekranizēts tikai viens – grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts”.

Kādas ir jūsu domas par aktieru izvēli un gaidāmo ekranizāciju?

Dažos teikumos par filmām #4


Pēdējos pāris mēnešus esmu pavadījis aktīvi strādājot un arī skatoties filmas, lai darbadienas beigās nedaudz atslēgtos no darba lietām. Lielākoties skatījos filmas, kuras manā must-see sarakstā atradās jau daudzus gadus, bet sanāca noskatīties arī kādu duci jauno filmu. Šoreiz dažos teikumos par sešām, kuras atmiņā iespiedušās visspilgtāk. 

Jana Inglanda režisētā filma 1:54 (2016) manā redzeslokā nonāca pateicoties tam, ka galvenās lomas atveidotājs Antuāns Olivjē Pilons man bija zināms jau no Ksavjē Dolana filmas “Māmiņa”, kurā jaunais aktieris spilgti parādīja savu talantu. Arī Inglanda režisētajā filmā viņam tikusi ne mazāk sarežģīta loma, jo Olivjē Pilons atveido 16 gadus vecu skrējēju Timu, kuram jātiek galā ne tikai ar mātes nāvi, bet arī ar varmākām skolā un pašam ar sevi. Kvalitatīva drāma ar trillera elementiem par jauniešu dzīves problēmām. VĒRTĒJUMS: 7/10

Olivjē Asaijasa režisētā filma “Personīgā stiliste” (Personal Shopper), kurā galveno lomu atveido aktrise Kristena Stjuarte, ir viena no šogad visvairāk apspriestajām indie filmām. Galvenā varone Morīna ir bagātu un slavenu cilvēku ģērbēja, kas spēj kontaktēties ar garu pasauli, kurā cenšas izveidot saikni arī ar savu nesen mirušo dvīņubrāli. Protams, Stjuartes aktrises talantu daudzi joprojām apšauba, bet šajā filmā viņas veikums ir slavējams. Filmas režisors radījis vizuāli gaumīgu un saturiski neparastu filmu, kurā spilgti atainots tas, cik ļoti neracionāli domājoši mēs varam kļūt, kad sērojam par kāda aiziešanu. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Džona Hamburga režisēto filmu Why Him? (2016) nemaz nebūtu skatījies, ja vien: a)labākais draugs nebūtu pierunājis noskatīties kādu komēdiju; b)galveno lomu filmā neatveidotu Džeimss Franko, kuram pēdējo gadu laikā ar lomu izvēlēm nav veicies. Protams, filmas scenārijs klišejām pilns – meita iepazīstina vecākus ar savu draugu, kurš vecākiem totāli nepatīk, bet viss mainās, kad viņi uzzina, ka Franko atveidotais varonis ir neprātīgi bagāts. Viegla komēdija, kuru draugu kompānijā noskatīties atslodzei un nelielai smieklu devai. VĒRTĒJUMS: 6/10

Lai arī jau pirms F. Havjera Gutjeresa režisētās filmas “Apļi” (Rings) skatīšanās zināju, ka tas būs vājas kvalitātes turpinājums The Ring sērijas filmām, nolēmu filmu tomēr noskatīties, jo esmu liels šausmu žanra fans, turklāt pirmā šīs sērijas daļa man ļoti patika. “Apļi” ir viens no tiem daudzajiem gadījumiem, kad filmu sērija mierīgi varēja iztikt arī bez turpinājuma, jo Gutjeresa veikums ir blāvs, garlaicīgs un klišejām pārpildīts, turklāt arī aktierspēle šajā filmā ir vāja. VĒRTĒJUMS: 3/10

Par Berija Dženkinsa režisēto filmu “Mēnessgaisma” (Moonlight) noteikti dzirdējuši gandrīz visi, kas kaut nedaudz interesējas par kino aktualitātēm, jo tieši Dženkinsa veikums šogad saņēma labākās filmas ASV Kinoakadēmijas balvu jeb “Oskaru”. Filmā stāstīts par homoseksuāla afroamerikāņu puisēna pieaugšanu, saskaršanos ar fizisko un emocionālo vardarbību, attiecībām ar labāko draugu un māti narkomāni. Skarbs un neizpušķots afroamerikāņa dzīvesstāsts, kurš pārrakstījis Kinoakadēmijas vēsturi daudzās jomās. Lieliska mazbudžeta filma ar brīnišķīgu aktieru sastāvu, tomēr joprojām uzdodu sev jautājumu: “Vai šī patiešām bija gada labākā filma?” VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džordana Pīla šausmu filma “Prom” (Get Out) viennozīmīgi ir viena no oriģinālākajām šī gada šausmu filmām, jo Pīls savā veikumā apspēlējis tēmas, par kurām daudzi izvairās runāt. Stāsts šķietami vienkāršs: tumšādains puisis ierodas ciemos pie savas baltādainās draudzenes vecākiem, bet viss sāk kļūt problemātiski, kad viņš saprot, ka visapkārt viņam ir cilvēki, kas, iespējams, ir rasisti. Kad namamāte topošo znotu nohipnotizē, sāk notikt neparastas lietas un skatītāju pārņem klaustrofobiska sajūta, jo viss nav tā, kā sākotnēji izskatījies. Daudzslāņains, meistarīgi veidots darbs, kas patiks arī cilvēkiem, kas nav šausmu filmu fani. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kādas filmas Tu esi noskatījies pēdējo mēnešu laikā? Kura no tām visspilgtāk iespiedusies atmiņā? Padalies komentāros!