garīgā veselība

Obsesīvi kompulsīvo traucējumu anatomija


“Vai es izslēdzu gludekli? Vai es aizslēdzu mājokļa durvis? Vai es nodzēsu sveces? Vai šī situācija pakļauj mani infekciju slimību riskam?” Katrs cilvēks kaut reizi mūžā sev ir uzdevis šādus vai līdzīgus jautājumus, kuri parasti rada nepatīkamu satraukumu un pat trauksmes sajūtu, kas parasti pazūd tiklīdz tiek pārbaudīts, vai satraukumam bijis pamats. Tagad iztēlojies, ka tu nespēj šo sajūtu izslēgt un tā nepazūd arī pēc tam, kad vairākas reizes pēc kārtas esi pārliecinājies, ka visu esi izdarījis kā nākas, un iespējamība, ka varētu notikt kas slikts, ir tuvu nullei vai vienāda ar nulli. Tāda ir obsesīvi kompulsīvo traucējumu jeb OCD skarto cilvēku ikdiena, par kuru ļoti plaši stāstīts Deivida Adama grāmatā The Man Who Couldn’t Stop. (Frāzi “OCD slimnieki” izvairos lietot apzināti, jo grāmatā minēts, ka OCD nav slimība, bet gan anomālija vai garīgās veselības traucējumi.) 

Grāmatas autors Deivids Adams septiņus gadus bijis britu laikraksta The Guardian zinātnes, vides un medicīnas nozaru speciālais korespondents, kā arī viņš strādājis par zinātniskā žurnāla Nature redaktoru un rakstu autoru, bet visdetalizētāk viņš pētījis tieši obsesīvi kompulsīvos traucējumus jeb OCD (latviešu valodā šī abreviatūra ir OKT, bet tā tiek lietota daudz retāk). Noteikti jāpiemin, ka Adams nav tikai stāstnieks un skatītājs no malas, jo obsesīvi kompulsīvie traucējumi skāruši arī viņu: laika gaitā Adams atradis veidus, kā mazināt OCD ietekmi uz dzīves kvalitāti, bet agrāk viņu vajājusi apsēstība ar domām, ka ikdienišķu darbību rezultātā viņš inficēsies ar HIV vai inficēs ar šo vīrusu savus tuviniekus. Šīs domas neizkliedēja nedz HIV testi, nedz neskaitāmi zvani HIV atbalsta centriem, kuros strādājošie operatori jau pazina Adama balsi, tāpēc viņam nācās likt lietā aktiera prasmes, izliekoties par citiem cilvēkiem. Tolaik jaunais vīrietis lieliski apzinājās savu domu absurdumu, bet šī apziņa nemazināja trauksmes sajūtu un vēlmi atkal un atkal veikt vienas un tās pašas darbības, lai pārliecinātos, ka viņš nav inficējies ar HIV.

“Officially, it is no more possible to be a little bit OCD than it is to be a little bit pregnant or a little bit dead. Someone has OCD or they are normal.”

Kad Adams runāja ar izdevējiem par šīs grāmatas radīšanu, viņi autoram ierosināja uz grāmatas vāka likt bildi ar ziepju gabalu, bet Adams šādam risinājumam nepiekrita, jo tas tikai kultivētu stereotipus. Protams, ir OCD skartie, kas ir apsēsti ar roku mazgāšanu vai lietu kārtošanu noteiktā secībā, bet zem šīs abreviatūras slēpjas daudz vairāk par roku mazgāšanu vai mantu kārtošanu: grāmatā aprakstīta gan paša autora apsēstība ar HIV, gan citu cilvēku apsēstības dažādos vēstures posmos, kas lieliski parāda OCD plašo spektru un pierāda to, ka OCD eksistēja vēl ilgi pirms šiem traucējumiem bija dots nosaukums. (Grāmatā minēts, ka obsesīvi kompulsīvie traucējumi nav bijuši sveši ne izcilajam rakstniekam Hansam Kristianam Andersenam, ne izgudrotājam Nikola Teslam.)

“The reality of OCD is scary for all involved. But it’s not dangerous. Yet it can be, especially for people who believe the condition is nothing more serious than a need to wash hands. That’s why it’s necessary to show and talk about the reality of what OCD is and what it is not. That’s why there’s no bar of soap on the cover of this book.”

The Man Who Couldn’t Stop noteikti nav pašpalīdzības grāmata, bet tās autors apgalvo, ka būs tikai priecīgs, ja kādam tā uzlabos dzīves kvalitāti vai palīdzēs izprast savus tuviniekus, kurus skāruši obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Grāmata sarakstīta populārzinātniskajā valodas stilā, tāpēc to droši var lasīt arī cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām par OCD vai garīgās veselības traucējumiem. Adams ļoti labās proporcijās “atšķaidījis” personīgās pieredzes stāstus un citu OCD skarto pieredzes stāstus ar dažādu zinātnisko tekstu un pētījumu kopsavilkumiem, tādējādi radot saistošu lasāmvielu, kurā netrūkst ne aizraujošā, ne izglītojošā satura. Savu grāmatas eksemplāru esmu izraibinājis ar dučiem līmlapiņu, jo tajā ir daudz vērtīgu atziņu un tēmu, par kurām sabiedrībā būtu jārunā daudz biežāk (piemēram, par Holivudas tieksmi romantizēt garīgās veselības traucējumus vai atainot tos kā kaut ko smieklīgu).

“People who live with OCD drag a mental sea anchor around . Obsession is a brake, a source of drag, not a badge of creativity, a mark of genius or an inconvenient side effect of some greater function. That’s not to say that some people with OCD don’t achieve great things.”

VĒRTĒJUMS: 9/10

Paldies blogerim Asmo, kurš šo grāmatu man uzdāvināja pagājušā gada Ziemassvētkos! 

Mīlestības vēstules mirušajiem


Amerikāņu rakstnieces Eivas Deleiras (Ava Dellaira) debijas romāns Love Letters to The Dead manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau kopš tā iznākšanas dienas – 2014. gada marta, bet to lasīt sāku tikai šoruden. 

Līdz manam redzeslokam šī grāmata nonāca, pateicoties grāmatas “Čārlijs, malā stāvētājs” autora Stīvena Čboski pozitīvajām atsauksmēm, kurās Čboski jūsmoja par Deleiras talantu un satriecošo pieteikumu literatūras pasaulē. Tāpēc nav nekāds pārsteigums par to, ka šī grāmata ārkārtīgi bieži tiek salīdzināta ar paša Čboski debijas romānu, kurš pagaidām ir arī viņa vienīgais grāmatas formātā publicētais literārais darbs. Līdzību starp “Čārlijs, malā stāvētājs” un Love Letters to The Dead patiešām ir daudz, sākot jau ar vēstuļu formātu un saturā iekļautajiem tematiem, bet par plaģiātismu te nevar būt ne runas, jo Deleirai ir pašai sava literārā balss un viņa noteikti nav centusies kopēt Čboski.

Grāmatā stāstīts par piecpadsmit gadus vecu meiteni, vārdā Lorela, kura pavisam nesenā pagātnē traģiski zaudējusi savu vecāko māsu Meju, kuru vienmēr apbrīnojusi un uzskatījusi par savu paraugu. Lai nebūtu jāsaskaras ar žēluma pilniem skatieniem un skolasbiedru jautājumiem, Lorela pēc māsas nāves nomaina skolu, kurā neviens nepazīst ne viņu, ne viņas māsu. Vismaz viņai pašai tā šķiet. Lai arī izpaliek līdzjūtības, kas varētu uzplēst vēl nesadzijušās brūces, Lorelai jaunajā skolā nākas saskarties ar citām problēmām – viņai nav draugu, turklāt viņa nezina, kā uzrunāt savu simpātiju Skaju, kuru instinktīvi sajūt kā radniecīgu dvēseli.

“I think a lot of people want to be someone, but we are scared that if we try, we won’t be as good as everyone imagines we could be.”

Literatūras mājasdarbs, kurā viņai jāuzraksta vēstule kādai mirušai personībai, meitenei kļūst par terapiju, bet visu sarežģī tas, ka vēstules ir tik ļoti personiskas, ka Lorela tās vienkārši nespēj iesniegt skolotājai, bet viņa vienalga turpina tās rakstīt, adresējot tās Kurtam Kobeinam, Dženisai Džoplinai, Hītam Ledžeram, Riveram Fīniksam, Eimijai Vainhausai u.c. vēsturiski nozīmīgām personībām. Vēstulēs viņa kļūst vaļsirdīga un atklāj savas ilgas pēc māsas, dusmas par vecāku izjukušo laulību, bažas par jauniegūtajiem draugiem, kā arī skumjas par tantes Eimijas vientulību un apmātību ar reliģiju.

“You think you know someone, but that person always changes, and you keep changing, too. I understood it suddenly, how that’s what being alive means.”

Uzreiz jāatzīst, ka nebiju gaidījis, ka man šis darbs tik ļoti patiks, jo debijas romāni reti ir spīdoši un meistarīgi noslīpēti, bet šis patiešām tāds ir. Deleiras valoda ir bagāta, teikumi meistarīgi konstruēti, varoņi daudz-dimensionāli, romānā iekļautās problēmas mūsdienu jauniešiem aktuālas, kā arī, kas nav mazsvarīgi, grāmatas noslēgums nav pārcukurots un klišejām piebārstīts. Esmu lasījis atsauksmes, kurās lasītāji sūdzas, ka Lorela ir pārāk pasīva, bet man ļoti simpatizēja tas, ka grāmatas galvenā varone nav hiperaktīva, nemīl intrigas un spēj ļoti mīlošā veidā runāt par saviem līdzcilvēkiem.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai jauniešu literatūrā būtu arī šādi tēli.

Love Letters to The Dead ir ne tikai stāsts par zaudējuma pārvarēšanu, bet šī grāmata ir arī mīlestības vēstule vēsturiskām personībām un dažādu jomu māksliniekiem, kas ar saviem darbiem spējuši padarīt mūsu ikdienu krāšņāku, vientulību ne tik nomācošu un sāpes vieglāk paciešamas. Turklāt šīs vēstules noteikti radīs ne vienā vien jaunietī vēlmi iepazīt tuvāk tajās minēto personību atstāto mākslas mantojumu, bez kura kultūras vēsture nebūtu iedomājama.

“And maybe what growing up really means is knowing that you don’t have to be just a character, going whichever way the story says. It’s knowing you could be the author instead.”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Parunāsim par garīgo veselību


Zīmējums: Dawid Planeta

Nesen, sākot skatīties kāda gados jauna vlogera video, kurā viņš runāja par savu pieredzi cīņā ar veģetatīvo distoniju un depresiju, nopriecājos, ka cilvēki par to atklāti runā, bet tā tas bija līdz brīdim, kad šis jaunietis ieteica ar šīm nopietnajām problēmām cīnīties, vairāk smaidot un domājot pozitīvi. Un tas mani pamatīgi nokaitināja, jo, radot maldinošu priekšstatu par nopietnām garīgajām slimībām, sabiedrībā netiek veicināta iecietība un izpratne, bet tiek panākts tieši pretējais – cilvēki, kam nekad nav bijusi saskarsme, piemēram, ar depresiju, sāk uzskatīt nopietnas slimības par kaprīzēm, kuras iespējams izārstēt ar biežāku smaidīšanu. 

Tovakar ilgi domāju, ko šis jaunietis gribēja panākt, publicējot šādu video?! Vākt skatījumus savam YouTube kanālam; iedvesmot vai uzmundrināt citus; izpelnīties līdzjūtību no sava vloga skatītājiem; piesaistīt iepriekš neuzrunātu auditoriju; patēlot ļoti nopietnu cilvēku, runājot par lietām, par kurām viņam, acīmredzot, ir ļoti niecīga saprašana? Iespējams, ir jārok dziļāk un pie vainas ir popkultūra, kas mīl romantizēt garīgās slimības, padarot tās par kaut ko stilīgu, māksliniecisku un bezgala romantisku, jo, iemīloties kādā, kas cieš no bipolārajiem traucējumiem, depresijas, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, viss taču ir tik skaisti un rožaini – gluži kā paranormālajā romancē, turklāt tas darbojas arī tad, ja no garīgās veselības problēmām ciet tu pats, jo tas tev ļauj kļūt par radošāku un daudz īpašāku personību tavas simpātijas acīs. Realitātē nekas no tā visa nav romantisks un visbiežāk tieši traucē izveidot attiecības, jo tu nejūties pārliecināts, ka otrs cilvēks tevi sapratīs un spēs pieņemt ar visām tavām garīgās veselības problēmām. (Tikai nepārprotiet: garīgās veselības problēmas nav pasaules gals, jo arī tad, ja tās ir tava ikdiena, joprojām ir iespējams veidot skaistas attiecības un radīt apbrīnojamu mākslu, bet tā tas ir nevis pateicoties šīm problēmām, bet gan par spīti tām.)

Tajā vakarā nostrādāja ne tikai manas dusmas, bet arī YouTube algoritmi, kuri, šķiet, atvainodamies man par iepriekš ieteikto video, piedāvāja noskatīties kādu citu video par depresiju. Skatoties 28 gadus vecās polietes Kat Napiorkowska video LIVING WITH DEPRESSIONman uzmetās zosāda un šķita, ka neko labāku un precīzāku par šo tematu neesmu redzējis, jo tajā absolūti perfekti parādīts tas, ko depresija nodara cilvēkam un kā viņš jūtas, kad depresija ienāk viņa dzīvē. Režisore/fotogrāfe/dizainere Katažina Napjorkovska savā YouTube kanālā publicējusi dažādus izpratni veicinošus video par depresiju, bipolārajiem traucējumiem, panikas lēkmēm, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem un citiem svarīgiem tematiem, par kuriem sabiedrība nereti izvairās runāt vai runā ar izpratnes trūkumu. Tieši tāpēc, ja nezini, kāda ir dzīve ar garīgās veselības problēmām un vēlies to saprast, tad iesaku paviesoties šīs talantīgās polietes YouTube kanālā

Ko es ar šo vēlējos pateikt? Ja ciešat no garīgās veselības problēmām, tad nebaidieties meklēt palīdzību un runājiet ar sev tuviem cilvēkiem par to! Ja jums nav pieredzes ar garīgās veselības problēmām un jūs nezināt, kā tās izpaužas, labāk nerunāt neko, lai, labu gribot, neizdarītu kaitējumu. Pietiks ar to, ja ieklausīsities citos un būsiet atvērti diskusijai.

Domas, kuras nomāc cilvēkus, kas cieš no garīgās/emocionālās veselības problēmām


f2fd5a483d5295fbe983958d63386306_fullDaudziem cilvēkiem radies maldīgs priekšstats, ka cilvēkam, kurš cieš no depresijas, vienmēr jāizskatās depresīvi, bet cilvēkam, kurš cieš no obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, vienmēr jāizturas savādi un īpatnēji. Patiesībā garīgās un emocionālās veselības problēmas ne vienmēr ir redzamas, jo visbiežāk smagākās cīņas notiek tieši cilvēka galvā. Garīgās veselības un dzīvesstila blogere Naomi Dženkinsa apkopojusi 22 domas, kas regulāri uzpeld to cilvēku galvās, kas cieš no garīgās vai emocionālās veselības problēmām.

  1. Ja es šodien būšu priecīgs, vai cilvēki domās, ka es meloju par savām garīgās/emocionālās veselības problēmām?
  2. Es gribu pastāstīt par savām problēmām draugiem, lai viņi saprastu, bet man bail, ka viņi nesapratīs.
  3. Es vēlos, kaut tu nesalīdzinātu savu situāciju ar manējo, jo tas man vairāk nodara pāri nekā palīdz.
  4. Es neesmu pelnījis šīs attiecības. Es izpostu savas otrās pusītes dzīvi.
  5. Es neesmu pelnījis labu dzīvi.
  6. Kad cilvēki skatās uz mani, vai viss ko viņi redz ir manas garīgās/emocionālās veselības problēmas?
  7. Vai cilvēki domā, ka es to visu daru uzmanības dēļ?
  8. Vai citu cilvēku acīs manām garīgās/emocionālās veselības problēmām ir lielāka nozīme nekā maniem talantiem?
  9. Vai citiem šķiet, ka esmu nepateicīgs un ļaunprātīgs tikai tāpēc, ka man ir depresija?
  10. Es gribu, kaut cilvēki saprastu, ka es vēlos pavadīt laiku kopā ar viņiem, bet man tas nav tik vienkārši.
  11. Vai savu ārstu acīs es izskatos nožēlojams un vājš?
  12. Varu derēt, ka apkārtējie domā, ka es pietiekami stipri necenšos. Vai izskatās, ka es necenšos?
  13. Vai cilvēki mani patiesi saprot, vai arī tikai izliekas, ka ar mani viss ir kārtībā?
  14. Es tikai gribu būt normāls.
  15. Es nespēšu to paciest visu savu atlikušo dzīvi.
  16. Pazūdi no manas galvas, pazūdi no manas galvas!
  17. Esmu tik ļoti noguris…
  18. Ja man būs bērni, vai viņi to mantos no manis?
  19. Vai citu dzīves kļūtu labākas, ja es nebūtu daļa no viņu dzīves?
  20. Es redzu, ka manas garīgās/emocionālās veselības problēmas apgrūtina citus, un tas mani ļoti nomāc.
  21. Ja es izturētos kā īstais ES, vai cilvēki mani ienīstu?
  22. Es vēlos, kaut cilvēki censtos mani saprast.

Manuprāt, šīs Dženkinsas apkopotās domas ļoti lieti var noderēt tam, lai apkārtējie sāktu saprast tos savus tuviniekus, kuriem garīgās/emocionālās veselības problēmas ir ikdiena. 

Ko teikt cilvēkam, kurš cīnās ar depresiju?


Foto: Edward Honaker

Foto: Edward Honaker

Arī mūsdienās depresiju apvij dažādi aizspriedumi, tāpēc nereti par to baidās runāt ne tikai cilvēki, kas ar to cīnās, bet arī šo cilvēku tuvinieki. Kā tad palīdzēt cilvēkam, kurš cīnās ar depresiju? Metro.co.uk žurnāliste Frančeska Kentiša apkopojusi astoņas lietas, ko teikt cilvēkam, kurš cīnās ar depresiju. 

Tu esi pelnījis palīdzību! Ļoti bieži depresija cilvēku noved līdz tādam stāvoklim, ka viņš sāk domāt: “Tā ir mana vaina, ka man ir depresija. Es esmu to pelnījis. Es neesmu pelnījis palīdzību.” Ja cilvēks pārliecina pats sevi, ka palīdzība nav nepieciešama un viņš to nav pelnījis, tad ar laiku kļūst tikai sliktāk un depresija kļūst tikai spēcīgāka, bet izeja no tās sāk šķist neiespējama.

Vai gribi, lai kopā ar tevi aizeju pie ārsta? Ja zini kādu, kurš cīnās ar depresiju, atgādini, ka viņš ir pelnījis ārsta apmeklējumu tikpat ļoti kā cilvēks, kurš, piemēram, lauzis roku. Tas, ka viņa ievainojumi nav redzami, nenozīmē, ka tie nav pelnījuši ārstēšanu.

Esmu šeit, ja vēlies parunāt, paraudāt vai vienkārši pabūt kopā. Bieži vien cilvēki izvēlas noslēgties no apkārtējiem, lai vienatnē cīnītos ar savām problēmām un sajūtām, kuras paši sev nespēj izskaidrot. Tomēr šāda noslēgšanās vēl nenozīmē to, ka cilvēks vēlas ar savām problēmām tikt galā viens pats. Visbiežāk vienkārša saruna, kopā būšana vai izraudāšanās ir ceļš uz atlabšanu.

Tu esi lielisks! Depresija cilvēkam liek justies nevērtīgam, kā arī liek apšaubīt katru viņam piemītošo talantu, lai arī cik lielisks un izkopts tas būtu. Cilvēks var izjust pretīgumu pret savu ķermeni un pret sevi kā personību, tāpēc ir svarīgi, lai kāds atgādina, ka viņš ir mīlams, skaists un lielisks.

Vai tu lieto savas zāles? Ne visiem, kas slimo ar depresiju, ir jālieto zāles, bet tiem, kam tas jādara, svarīgi tās lietot regulāri. Depresijas dēļ cilvēks var aizmirst vai ignorēt arī citu zāļu lietošanu, tāpēc svarīgi viņam atgādināt par to.

Gribi iziet pastaigāties? Nekad nesaki depresijas slimniekam, ka viņam vajadzētu biežāk izkustēties ārpus mājas. Cilvēkam, kurš cieš no depresijas, bieži pat piecelšanās no gultas ir pārbaudījums, nemaz nerunājot par pasākumu apmeklēšanu un tikšanos ar cilvēkiem. Tomēr, ja uzaicināsi viņu uz vienkāršu pastaigu svaigā gaisā, piedāvājot savu kompāniju, ļoti iespējams, šis cilvēks neatteiks.

Vai es tev kaut kā varu palīdzēt? Pateicoties depresijai, pat ikdienišķi darbi var kļūt par smagu pārbaudījumu, tāpēc pat vienkāršs piedāvājums atnest produktus no veikala depresijas slimniekam var nozīmēt daudz. Kopīgi varat pagatavot arī maltīti, jo depresija cilvēkam bieži liek domāt arī to, ka viņš nav pelnījis kvalitatīvas, regulāras un veselīgas maltītes.

Apskausimies! Reizēm apskāviens pasaka to, ko vārdi nespēj pateikt. Apskāviens ir perfekts veids kā pateikt: “Esmu kopā ar tevi un, lai arī depresija ir biedējoša, man nav bail būt tavā tuvumā, kamēr tu ar to cīnies.” Ja cilvēks tev ir ļoti tuvs, vari viņam nelūgt atļauju, bet vienkārši apskaut viņu.

Kura ir tava lāpas dziesma?


torch-songsStarptautiskajā vīriešu dienā, kas tiek atzīmēta 19. novembrī, kampaņas CALM (Campaign Against Living Miserably) ietvaros tika prezentēts Torch Song projekts. Projektā piedalījās populāri mūziķi, kas iedziedāja savas lāpu dziesmas jeb dziesmas, kuras viņiem palīdzējušas ne pārāk gaišos dzīves posmos. 

Katram no mums taču ir vismaz viena tāda spēka dziesma, kura pie mums nonākusi īstajā laikā, iespīdinājusi kaut vai tikai niecīgu gaismas stariņu mūsu dzīvēs un ļāvusi mums justies saprastiem. Man šādas lāpu dziesmas ir vairākas: spilgti atceros to nakti, kad pirmoreiz dzirdēju Adama Lamberta Whataya Want from Me, kā arī to dienu, kad grupas Paramore dziesma Last Hope lika uzmesties zosādai, bet jāatzīst, ka pati pirmā lāpas dziesma manā dzīvē bija The Smiths izpildītā How Soon Is Now.

CALM kampaņas mājaslapā rakstīts: “Viena dziesma spēj izmainīt to, kā tu jūties. Tā ir tava lāpas dziesma – tā izgaismo ceļo, kas izved laukā no tumsas.” Šīs kampaņas galvenā mērķauditorija ir vīrieši vecumā no 20 līdz 45 gadiem, jo tieši šajā vecuma grupā pašnāvība ir biežākais nāves cēlonis. (SPKC dati: Latvijā vīrieši pašnāvības izdara 4,5 reizes biežāk nekā sievietes. Pagājušā gadā vīrieši izdarījuši 33,5 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir zemākais rādītājs pēdējo desmit gadu laikā.) Par spīti tam, ka situācija pamazām uzlabojas, Latvija jau daudzus gadus ir viena no līderēm Eiropā pašnāvību skaita ziņā. Tieši tāpēc, manuprāt, cilvēkiem ir pēdējais laiks saprast, ka garīgā un emocionālā veselība arī ir veselība.

CALM kampaņas patrons, britu reperis Professor Green apgalvo: “Mums jānodod vēstījums jauniem vīriešiem, ka runāt un lūgt palīdzību, kad dzīvē neklājas viegli, ir tieši tas, ko ikvienam vajadzētu darīt, neatkarīgi no dzimuma.”

Kampaņas veidotāji, protams, atzīst, ka mūzika nevar būt terapija, bet tā var būt daļa no terapijas. Britu sintpopa grupas Years & Years līderis Olijs Aleksandrs saka tā: “Dziesmu vārdi, ar kuriem tu identificējies, var izteikt vārdos to, ko tu pats nebūtu spējis pateikt.” (Olija lāpas dziesma ir Džonijas Mičelas Both Sides Now.)

Garīgās un emocionālās veselības stigma ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vīrieši izvēlas nerunāt par savām problēmām, cīnoties ar tām vienatnē, izliekoties, ka viss ir kārtībā. Tieši tāpēc ir svarīgi radīt labvēlīgu vidi, lai jebkurš cilvēks, neatkarīgi no vecuma un dzimuma, varētu runāt par savām problēmām, kā arī varētu saņemt profesionālu palīdzību, ja tāda nepieciešama.

Iespējams, viena vienīga dziesma problēmas neatrisinās, bet tā var būt ceļa sākums uz laimīgāku sevi.

Kura ir tava lāpas dziesma? (Ar savu lāpas dziesmu vari dalīties sociālajos tīklos, izmantojot mirkļbirku #WhatsYourTorchSong )

Aprobežotā salīdzināšana


12376433_1474557652659891_2520656715662814870_n

Šķiet, ka tieksme visu salīdzināt tikusi ielikta mums jau šūpulī, jo daudzas mammas taču izmantojušas teikumu “Bet citiem bērniem…”, kura mērķis vienmēr bijis parādīt mūsu problēmu maznozīmīgumu. Bērni izaug lieli, bet tieksme noniecināt citu cilvēku problēmas paliek. 

Ziemassvētku dienā, klaiņojot Facebook, uzdūros fotogrāfijai (redzama augstāk), kurā ieliktais zemteksts mani zināmā mērā nokaitināja, jo šķita ārkārtīgi ignorants. Īsumā: 1944. gadā tikko pilngadību sasnieguši jaunieši karoja, bet mūsdienās jaunieši šajā vecumā meklē patvērumu no emocionālās vardarbības. Zemteksts viegli nolasāms: mūsdienu jaunieši ir nepateicīgi čīkstuļi un viņiem nedrīkst būt problēmu, jo vairāk kā pirms pusgadsimta cilvēki karoja.

Rakstnieks Stīvens Čboski par šādu salīdzināšanu ir izteicies ārkārtīgi trāpīgi:

„Es domāju: ja kādreiz man būs bērni un viņi jutīsies apbēdināti, es viņiem nestāstīšu par cilvēkiem Ķīnā, kuri cieš badu vai kaut ko tamlīdzīgu, jo tas nespēj mainīt realitāti, kad viņi ir apbēdināti.”

Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani, jo mans mērķis nav karavīru noniecināšana. Viens no maniem vectēviem ir gan karojis, gan devies izsūtījumā uz Sibīriju, bet otrs vectēvs cieta no garīgās veselības problēmām. Un man nekad nav šķitis, ka kāds no viņiem ir bijis mazāk varonīgs par otru tikai tāpēc, ka viņu izcīnītās cīņas dzīves laikā bijušas tik ļoti atšķirīgas. Reizēm cīnīties ar to, kas ir tevī pašā, ir grūtāk, nekā cīnīties ar redzamu pretinieku.

The strain of battle for Dong Xoai is shown on the face of U.S. Army Sgt. Philip Fink, an advisor to the 52nd Vietnamese Ranger battalion, shown June 12, 1965. The unit bore the brunt of recapturing the jungle outpost from the Viet Cong. (AP Photo/Steve Stibbens)

Foto: Steve Stibbens

Cilvēkiem joprojām ir aizspriedumi par garīgās veselības problēmām un bieži vien tās tiek uzskatītas par kaprīzēm, kuras cilvēks pats sev izvēlējies, lai pievērstu apkārtējo uzmanību. Ir muļķīgi glorificēt karu un vienlaicīgi noniecināt jauniešu problēmas, jo no šādas rīcības nav labuma nevienam. Cilvēki, kas atgriežas no kara, bieži vien nevar tikt pāri emocionālajām traumām, kuras nereti pāraug garīgās veselības traucējumos, tāpēc sabiedrības izglītošana par garīgo veselību sniedz labumu ne tikai tiem, kas meklē emocionālo drošību, bet arī tiem, kas vēlas izdziedēt brūces, kuras nav ar acīm redzamas.

Beigsim noniecināt citu cilvēku problēmas, sakot, ka citiem klājas daudz sliktāk, jo tas taču nevienu problēmu nepadara par nebijušu. Noslēgumā citāts, kura autors ir Guntis Bojārs:

“Sāp visiem vienādi, vai viņš būtu zaudējis māti, savus bērnus vai tikai santīmu. Ja cilvēks raud, nekad nesakiet, ka par niekiem, jo, ja viņš raud, tad viņam sāp un viņa asarās nieku nav. Pat ja jums šķitīs citādi.”