gramata

Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas. 

Advertisements

Grāmata “Lielie mazie meli”


Kad noskatījos Deivida E. Kellija veidotā seriāla Big Little Lies pirmo sezonu, uzzināju, ka lieliskā seriāla pamatā ir austrāliešu izcelsmes autores Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis apgāds “Kontinents”. Par seriālu biju tādā sajūsmā, ka vēlējos izlasīt arī grāmatu, jo gribēju pilnībā ienirt Moriartijas radītajā lielo mazo melu virpulī, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs un arī nervus kutinošs. 

Skolas viktorīnas vakarā ir notikusi traģēdija un kāds no tās dalībniekiem ir miris. Lasītājiem netiek atklāts, kurš tas ir, kā arī netiek izpausts, vai tas bija nelaimes gadījums vai aukstasinīga slepkavība. Lai uzzinātu atbildes uz visiem jautājumiem, lasītājam ir jāapbruņojas ar pacietību vairāk nekā 400 lapaspušu garumā, jo tikai pašās grāmatas beigās krīt noslēpumainības plīvurs, atklājot visu lielo melu aisbergu, kas tik ilgi slēpies zem redzamās mazo melu daļas. Pēc paziņojuma par iespējamo slepkavību lasītājs tiek aizvests pagātnē – sešus mēnešus pirms viktorīnas vakara, kad savā četrdesmitajā dzimšanas dienā košā Medelaina satiek jauniņo Džeinu, kura uz dzīvi Pirivī pussalā pārcēlusies pavisam nesen. Abas sievietes ātri iedraudzējas un vēlāk viņām pievienojas arī Medelainas skaistā un bagātā draudzene Seleste, tādējādi izveidojot draudzīgu trijotni, kurai, šķiet, kopīgs vien tas, ka viņu bērni mācīsies vienā skolā; bet patiesībā ārējais izskats un stāvoklis sabiedrībā izrādās maldinošs, jo viņām ir vairāk kopīga nekā sākotnēji varētu šķist.

Grāmatā iekļauto tēmu klāsts ir tik plašs, ka pat grūti tās visas uzskaitīt, bet tās ļoti meistarīgi sakausētas vienā lielā, vienotā veselumā, neradot sajūtu, ka kaut kas no tā visa būtu neiederīgs. Visa centrā ir mazie meli, kurus grāmatas varones stāsta pašas sev un citiem: viena, lai pārliecinātu sevi, ka vīra vardarbīgā izturēšanās ir viņas pašas nopelns; otra, lai iestāstītu sev, ka viņas bijušajam vīram nav tiesību atgriezties viņas dzīvē un piedalīties viņu kopīgās meitas audzināšanā; trešā, lai slēptu kādu tumšu pagātnes noslēpumu, par kuru katru dienu atgādina viņas mazais dēlēns. Aprakstītās tēmas ir ļoti smagas un pat nomācošas, bet Moriartija tās pasniegusi izklaidējošā manierē un ar pamatīgu humora devu, vienlaicīgi neparodējot šo sieviešu samezglotos dzīvesstāstus. Gan lasot grāmatu, gan skatoties tās ekranizāciju, mani nepameta sajūta, ka “Lielie mazie meli” ir daudz kvalitatīvāka seriāla “Bīstamās mājsaimnieces” versija. Uzreiz gan jāsaka, ka par plaģiātu te nevar būt ne runas, jo līdzības galvenokārt vērojamas tikai abu šo darbu noskaņā, pasniegšanas manierē un faktā, ka to galvenās varones ir dažādās intrigās iepītas sievietes.

Pieļauju, ka grāmatas autore ļoti apzināti galvenās varones izveidojusi ļoti atšķirīgas, lai uzsvērtu, ka par spīti atšķirīgajam, sievietes (un jo īpaši mātes) spēj atrast kopīgu valodu un pat izveidot ciešu un patiesu draudzību. Lasīšanas procesā nedaudz iemīļoju katru no romāna varonēm, jo Moriartija viņas radījusi tik ļoti īstas un ar cilvēciskiem trūkumiem, ka ir viegli saprast, kāpēc katra no sievietēm rīkojās tieši tā, kā aprakstīts grāmatā. Pat Renātes, kuru noteikti ne vienam vien lasītājam gribēsies uzskatīt par ļauno varoni, rīcību ir viegli saprast, jo, kad runa ir par kādu, kurš nodarījis pāri viņas bērnam, katra māte var kļūt par mežonīgu plēsoņu, lai tikai savu atvasi pasargātu.

Daži citāti no grāmatas:

“Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu.” – 42. lpp.

“Varēja būt arī ļaunāk. Ak, tik daudzkārt ļaunāk. Viņa bija lasījusi par īstiem ģimenes varmācības upuriem. Tas bija briesmīgi. Tas bija pa īstam.” – 154. lpp.

“Citu cilvēku problēmas allaž šķita tik viegli pārvaramas, bet citu bērni – daudz paklausīgāki.” – 201. lpp.

“Interesanti, ka pastaigājoties varēja pateikt daudz ko tādu, ko nebija iespējams pastāstīt, jūtot ciešu skatienu pāri galdam.” – 268. lpp.

“Vai viņš justos pazemots, ja pasaule uzzinātu, ka ieraksti viņa Facebook profilā daudz ko neatklāj?” – 354. lpp.

Ja grāmata jāsalīdzina ar tās ekranizāciju, tad jāsaka, ka Kellijs izturējies ļoti cieņpilni pret Moriartijas darbu un svarīgākās sižeta līnijas mainījis minimāli – lielākā atkāpe no grāmatas varētu būt tā, ka seriālā vienai no galvenajām varonēm piedēvēta laulības pārkāpšana, par kuru grāmatā pilnīgi nekas nav pat pieminēts. Seriāls un grāmata man vienlīdz labi patika, tomēr jāatzīst, ka seriāla pirmās sezonas noslēgums bija gaumīgāks par grāmatas beigām, bet humora ziņā gan seriāls grāmatu nepārspēja. Rīza Viterspūna Medelainas lomā, Nikola Kidmena Selestes lomā un Šeilīna Vudlija Džeinas lomā, manuprāt, ir vienkārši izcilas, jo viņas ļoti izjusti un patiesi spējušas nodot skatītājiem to emociju daudzveidību un spēcīgo vēstījumu, kuru Moriartija ir iemūžinājusi grāmatā.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Kontinents”; no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. 

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Kur smelties drosmi radošai dzīvei?


Daudziem no mums noteikti ir kāds radošs vaļasprieks vai varbūt pat maizes darbs, bet visām radošajām izpausmēm līdzi nāk kas tāds, kas pazīstams katram – šaubas. Vai manām radošajām izpausmēm ir jēga?! Vai tas, ko es daru, ir pietiekami labs?! Vai, darot savu hobiju, es neizniekoju laiku?! Grāmatā “Lielā burvība” uz šiem un citiem jautājumiem atbildes sniedz rakstniece Elizabete Gilberta. 

Gilberta ir cilvēks, kas par radošu dzīvi, lieliem panākumiem un neskaitāmiem atraidījumiem zina ļoti daudz, tāpēc viņa noteikti ir persona, kurā ir vērts ieklausīties, ja dzīvē vēlies ļauties savam sirds aicinājumam. “Lielā burvība” sarakstīta ar jauneklīgu vieglumu un pieaugušā viedumu, kas tiek nodots arī lasītājam, liekot viņam savu radošumu uztvert vieglāk: kā dāvanu un savas dzīves garšvielu, nevis kā mokošu misiju, kurā visa dzīve sastāv no uzupurēšanās un kalpošanas citiem. Lai arī Gilberta savā grāmatā nepasaka neko tādu, kas jau iepriekš nebūtu dzirdēts, viņas rakstītais jebkuram radošam cilvēkam liks atviegloti uzelpot, atkal iemīlēt savus vaļaspriekus un, iespējams, pat no jauna pievērsties savam dzīves aicinājumam, ja tas kādā dzīves posmā ticis pamests.

“Es cieši ticu, ka mums dzīvē jāatrod kāds darāmais, kas neļautu grauzt dīvānu. Vienalga, vai tas kļūst vai nekļūst par profesiju, mums vajadzīga kāda aktivitāte, kas paceļ pāri ikdienai un izved ārpus ierastās un ierobežotās lomas sabiedrībā (māte, darbinieks, kaimiņiene, brālis, priekšnieks u.c.)”

Šo noteikti nevajadzētu uztvert kā pašpalīdzības grāmatu, jo katrs, kurš kādreiz lasījis kaut vienu Gilbertas darbu, zina, ka viņa ir lieliska stāstniece un nekad savu viedokli nepasniedz kā absolūto patiesību. “Lielās burvības” mērķauditorija ir radoši cilvēki un īpaši šī grāmata patiks topošajiem, jaunajiem un esošajiem rakstniekiem, jo tā sniedz aizraujošu ieskatu grāmatu rakstīšanas un izdošanas pasaulē, bet tikpat labi tās auditorija ir katrs, kuram patīk izklaidējoši un jēgpilni stāsti. Tekstos brīžiem jūtams arī vīriešu dzīvesstila žurnāla GQ stils (Gilberta agrāk bija GQ žurnāliste): īpaši jau stāstā par to, kā Gilberta nakts vidū alkohola reibumā devās uz mežu, lai kopā ar vienu no saviem draugiem atdarinātu aļņu pārošanās saucienus un pārliecinātos, vai tie patiešām strādā.

Tikai tad, kad biju izlasījis grāmatu, aizdomājos par “Lielās burvības” vāka noformējumu un to, cik veiksmīgi tas izvēlēts, jo radošums – tas nav lāsts, bet kas tāds, kas piešķir dzīvei krāsas, neatkarīgi no tā, vai tu pats kaut ko radi, vai baudi lietas, ko radījuši citi. Gilberta uzsvērusi to, ka radošai dzīvei nav vecuma ierobežojuma, jo pēc pusmūža vecuma sasniegšanas tu droši vari pievērsties slidošanai, kā arī radošajām izpausmēm nav robežu, jo tu vari kļūt kaut vai par cilvēku, kurš atdarina aļņu pārošanās saucienus.

Protams, ne visam, ko raksta Gilberta, es simtprocentīgi piekrītu (piemēram, par radošuma saistību ar ciešanām, jo, manuprāt, īpaši rakstniekam jābūt diezgan bagātīgai dzīves pieredzei, arī negatīvai, lai viņš spētu ticami rakstīt par smagiem tematiem), bet radošums ir dažāds un Gilberta savas domas ir brīnišķīgi pamatojusi.

“Mākslinieks, kurš ir alkoholiķis, ir mākslinieks par spīti savam alkoholismam, nevis pateicoties tam.”

“…radošums galu galā ir dāvana radītājam, nevis dāvana publikai.”

“To, ko cilvēks dara mīlestības dēļ, viņš darīs jebkurā gadījumā.”

“Lielā burvība” ir kā iedrošinājums un spēriens pa pakaļgalu jebkuram radošam cilvēkam, jo parāda radošumu daudz gaišākā, krāšņākā un arī mistiskākā gaismā. Turklāt tā atgādina: lai dzīvotu radoši, tev nav jāpamet savs darbs un jāpieprasa savam radošumam finansiāls nodrošinājums, jo tādējādi tu vari nogalināt prieku, ko tev sniedz tavs sapnis.

“Tēvs nepameta darbu, lai sekotu sapnim; viņš vienkārši iekļāva sapni savā ikdienas dzīvē.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. 

Bibliotekārs: pasaulē bīstamākā profesija


Kad pirmoreiz turēju savās rokās Skota Hokinsa debijas romānu “Ogļu kalna bibliotēka”, nezināju, ko no grāmatas gaidīt, jo bibliotekārs noteikti nav vārda “aizraujošs” sinonīms, bet literatūras blogeri atsauksmes par šo grāmatu rakstījuši piesardzīgi, lai netīšām nepadalītos ar kādu maitekli. Lai uzzinātu, par ko tad Hokinsu tā slavē, ķēros klāt lasīšanai. 

Grāmatas galvenie varoņi ir trīsdesmit gadu slieksni pārkāpuši bibliotekāri, kuri apgūst kādu no divpadsmit Bibliotēkas katalogiem – grāmatas galvenās varones Karolīnas katalogs ir valodas, bet citiem Tēva bērniem tie ir dzīvnieki, mirušo pasaule, karošana u. c. Bibliotekāru dzīve nekad nav bijusi mierīga, bet lietu kārtība vēl vairāk sašķobās, kad pazūd Tēvs un visiem viņa bērniem nākas viņu meklēt, jo pēc Tēva pazušanas ap Bibliotēku parādās mistisks aizsardzības lauks, kurš liedz bibliotekāriem atgriezties Bibliotēkā. Kur pazudis Tēvs un kurš uzstādījis aizsardzības lauku ap Bibliotēku?

Jāatzīst, ka grāmatas sākums mani nedaudz nobiedēja, jo es neko no notiekošā nesapratu un man šķita, ka šī būs grāmata, kura jālasa divreiz, lai kaut nedaudz tiktu skaidrībā par tajā notiekošo, bet pavisam ātri manas bažas tika izkliedētas. Aizverot grāmatu, neatbildētu jautājumu nebija un vienīgais iemesls, kāpēc lasīt šo grāmatu atkal, ir nevis neskaidrības, bet gan vēlme izdzīvot šo absolūti trako piedzīvojumu karuseli vēlreiz.

“Labāko melu pamatā vienmēr ir kāda daļa patiesības.”

Ja es būtu grāmatu izdevējs un Hokinss būtu atnācis pie manis, lai izklāstītu topošā romāna sižetu un notikumus, es vienā elpas vilcienā viņam grāmatas izdošanu atteiktu, jo, sadalot romānu pa punktiem, tas viss izskatās pārāk traki un ambiciozi, lai tas strādātu praksē, bet brīnumainā kārtā tas strādā labāk par Šveices pulksteni. Ir grūti noticēt, ka šis ir Hokinsa debijas romāns, jo meistarības ziņā viņš ir pārspējis pašu Nīlu Geimenu, ar kuru viņš tik bieži tiek salīdzināts, bet autors pats sev uzstādījis tik augstu latiņu, ka man bail par to, ka viņš savas karjeras laikā varētu to arī nepārvarēt.

“Iekšējais miers nozīmē nevis konfliktu neesamību, bet gan spēju tikt ar tiem galā.”

“Ogļu kalna bibliotēka” ir debijas romānam neparasti daudzslāņains darbs. Noņemot vienu kārtu, atklājas pavisam jauna aina, līdz lasītājs tiek aizvests līdz kodolam, kurš skaisti saliek visus puzles gabaliņus to īstajās vietās, atklājot rūpīgi pārdomātu pasauli, kura vienlaicīgi šķiet prātam neaptverama un ļoti loģiska. Tomēr viss lasītājam netiek pasniegts uz sudraba paplātes, jo grāmatā netrūkst skaistu metaforu, ar kuru izlobīšanu lasītājam jātiek galā pašam. Šajā darbā dažbrīd paspīd arī melnais humors, bet grāmatas valoda ir plūstoša, rūpīgi veidota un ļoti dzīva. (Pateicoties dažādām grāmatas īpatnībām, Hokinsa debijas romāna tulkošana noteikti nebija viegls uzdevums, bet tulkotājs Vilis Kasims savu darbu paveicis nevainojami un tulkojumu ir bauda lasīt.)

“Dusmām nedrīkst ļaut uzkrāties. Ja ļausi tām galvā vārīties, ar laiku tās tevi saēdīs.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Prometejs”. No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.

Kā kļūt par rakstnieku?


Kurš gan cits var dot labākus aroda padomus jaunajiem un jau esošajiem rakstniekiem, ja ne rakstnieks, kurš sarakstījis desmitiem grāmatu, pabijis neskaitāmos pirktāko grāmatu topos un kļuvis par vairāku paaudžu lasītāju iecienītāko autoru?! 2000. gadā izdotajā grāmatā On Writing, kura vienlaicīgi ir gan autobiogrāfija, gan padomu grāmata, tās autors Stīvens Kings vaļsirdīgi ar lasītājiem padalījies ne tikai ar rakstniecības veiksmes atslēgām, bet arī ar daudzām privātās dzīves detaļām. 

On Writing, iespējams, ir grāmata, kura manā lasāmo grāmatu sarakstā atradusies visilgāk, jo dažādu iemeslu dēļ atliku tās iegādāšanos, bet tad, kad biju to nopircis, atliku lasīšanas procesu. Tomēr pēc On Writing izlasīšanas sapratu, ka šī ir viena no tām grāmatām, kuru noteikti vajadzētu izlasīt katram, kurš vēlas kļūt par rakstnieku, ir rakstnieks vai arī vienkārši vēlas papildināt savas zināšanas un ieskatīties rakstnieka dzīvē caur atslēgas caurumu. Pieļauju, ka cilvēkiem, kas nav Kinga fani un par rakstniekiem kļūt nevēlas, šī grāmata varētu arī nešķist saistoša lasāmviela, kaut gan ticams ir arī tāds scenārijs, ka lasītāja mīlestība pret Kinga daiļradi varētu sākties tieši ar šo darbu.

“Writing is a lonely job. Having someone who believes in you makes a lot of difference. They don’t have to make speeches. Just believing is usually enough.”

Biju gaidījis, ka grāmata lielākoties sastāvēs no samērā sausām un tehniskām rakstniecības meistarklasēm, tāpēc mani pārsteidza, cik ļoti personiskiem stāstiem pārbagāta ir šī grāmata – Kings padalījies ar spilgtākajām bērnības dienu atmiņām, stāstiem par cīņu ar alkoholismu un narkotiku atkarību, kā arī atklājis detaļas par savas dzīves baisāko dienu, kurā viņš šaušalīgā negadījumā gandrīz gāja bojā. Varbūt kāds vaicās, kāpēc šāda veida grāmatā tik liels uzsvars jāliek uz privāto dzīvi, jo es taču gribu iemācīties rakstīt?! Manuprāt, šis uzsvars ir svarīgs, jo ir interesanti vērot rakstnieku attīstības procesā un saprast, ka par rakstnieku nepiedzimst, bet izveidojas. Kings pastāstījis par savu un citu rakstnieku ceļiem uz panākumiem, lai pierādītu to, ka pat ģeniālāko cilvēku ceļos bijušas šaubas, finansiālas grūtības, ģimenes problēmas, smagas radošās krīzes, slimības un nopietni ievainojumi. Šīs lietas daudziem nepieciešams saprast, lai atbrīvotos no ilūzijām par to, ka rakstnieka dzīve pielīdzināma Kerijas Bredšovas ikdienai, kurā valda bezrūpība, ballītes un brīvā laika pārbagātība.

Jāatzīst, ka ne visi grāmatā dotie padomi ir praktiski pielietojami – īpaši jau Latvijā, jo, piemēram, sadaļa par literārajiem aģentiem latviešu rakstniekiem sniedz maz ko noderīgu, jo mūsu grāmatu tirgus ir pietiekami mazs, lai literārajiem aģentiem šeit nebūtu darba. Izņēmumi varētu būt vienīgi tie gadījumi, kad rakstnieks raksta angļu valodā vai tulko savus darbus uz angļu valodu, jo ielauzties Anglijas un ASV grāmatu tirgū bez laba literārā aģenta ir diezgan grūti. (Pat tad, ja literārais darbs ir lielisks, jo, piemēram, angļi ir lieli patrioti un lielākoties lasa pašmāju autoru darbus.)

“Almost everyone can remember losing his or her virginity, and most writers can remember the first book he/she put down thinking: I can do better than this. Hell, I am doing better than this!”

Šai grāmatai noteikti vajadzētu atrasties katra rakstnieka, literatūras mīļotāja un Kinga talanta cienītāja grāmatu plauktā, jo On Writing ir darbs, kuru pārlasīt atkal un atkal, lai izprastu literatūru, pilnveidotu savas prasmes un rastu iedvesmu rakstīšanai.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Stāsts par romantisko slepkavu


Kriminālromānu cienītājiem rakstnieka Jū Nesbē vārds noteikti nav svešs, jo latviski tulkotas un izdotas veselas desmit izmeklētāja Harija Hola sērijas grāmatas, kuras zibenīgi pēc izdošanas nonākušas pirktāko grāmatu sarakstos. Noslēdzoties lasītāju iemīļotajai romānu sērijai, Nesbē nav atmetis ar roku kriminālromānu žanram – pavisam nesen pie lasītājiem nonāca divu grāmatu cikls, kas sastāv no grāmatām “Asinis sniegā” un “Pusnakts saule”. 

“Asinis sniegā” galvenais varonis Ūlavs noteikti nav sava priekšgājēja Harija Hola līdzinieks, jo viņa mērķis nav slepkavību izmeklēšana, bet gan tieši pretēji – Ūlava darbs ir slepkavošana. Tomēr šis šķietami skarbais vīrietis nemaz nav tik aukstasinīgs un ciets, kā tas sākotnēji šķiet, jo, saņemot uzdevumu nogalināt priekšnieka sievu, viņš ar uzdevuma izpildi nesteidzas. Skaistā sieviete, kuru viņas vīrs grib redzēt mirušu, bet viņas mīļākais regulāri iekausta, iekrīt pasūtījuma slepkavas sirdī, pamodinot tajā glābēja instinktu. Jau pašā plāna īstenošanas sākumā ir skaidrs, ka viss nebūs vienkārši, turklāt situācija ar katru nākamo dienu kļūst bīstamāka un tajā parādās arvien vairāk grūti atsienamu mezglu.

“Visu rezumējot, var sacīt tā: es neprotu lēni braukt, esmu mīksts kā vasks, es pārāk viegli iemīlos un zaudēju galvu, kad dusmojos, turklāt slikti rēķinu. Esmu lasījis šo un to, bet zinu ļoti maz – katrā ziņā ne to, ko varētu izmantot. Un rakstu lēnāk, nekā aug stalaktīti.”

Nesbē radījis patiešām kolorītu un ārkārtīgi neparastu galveno varoni, kurā savienoti divi šķietami nesavienojami pretpoli – brutālais un maigais. Par spīti tam, Ūlavs nenonāk pretrunās pats ar sevi, jo šie pretpoli viņā neatgrūžas, tie drīzāk ir sakausēti vienā veselumā, radot personību, kas spēj nogalināt, ja nepieciešams, kā arī spēj izjust beznosacījumu mīlestību. Lai arī sākumā šķita, ka ir skaidrs, kurp stāsts aizvedīs, lasīšanas procesā nācās piedzīvot ne vienu vien sižeta kūleni un nervus kutinošu pavērsienu. Grāmatas materiāls lieliski derētu par pamatu kādai melnajai komēdijai – visdrīzāk Tarantīno gaumē.

Izkāpjot no sev tik ļoti mīļās un tuvās Harija Hola pasaules, Nesbē pamainījis arī savu rakstības stilu, tāpēc “Asinis sniegā”, kurš uzskatāms par garstāstu, ne romānu, uzbūvēts no vienkāršiem, lieki neizpušķotiem un rūpīgi pārdomātiem teikumiem. Šis noteikti ir tas gadījums, kad mazāk ir vairāk, jo šoreiz forma lieliski papildina saturu. Rakstniekam ir jābūt patiešām meistarīgam, lai, iztiekot bez liekas tēlainības, pateiktu maksimāli daudz un radītu spēcīgu pēcgaršu. Nesbē tas ir izdevies!

Papildināts: Harija Hola grāmatu sērija tomēr tiks turpināta, jo jau šī gada rudenī gaidāma jauna grāmata par iemīļotā izmeklētāja gaitām.

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No norvēģu valodas tulkojis Ilmars Briška.