gramata

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Advertisements

Kur smelties drosmi radošai dzīvei?


Daudziem no mums noteikti ir kāds radošs vaļasprieks vai varbūt pat maizes darbs, bet visām radošajām izpausmēm līdzi nāk kas tāds, kas pazīstams katram – šaubas. Vai manām radošajām izpausmēm ir jēga?! Vai tas, ko es daru, ir pietiekami labs?! Vai, darot savu hobiju, es neizniekoju laiku?! Grāmatā “Lielā burvība” uz šiem un citiem jautājumiem atbildes sniedz rakstniece Elizabete Gilberta. 

Gilberta ir cilvēks, kas par radošu dzīvi, lieliem panākumiem un neskaitāmiem atraidījumiem zina ļoti daudz, tāpēc viņa noteikti ir persona, kurā ir vērts ieklausīties, ja dzīvē vēlies ļauties savam sirds aicinājumam. “Lielā burvība” sarakstīta ar jauneklīgu vieglumu un pieaugušā viedumu, kas tiek nodots arī lasītājam, liekot viņam savu radošumu uztvert vieglāk: kā dāvanu un savas dzīves garšvielu, nevis kā mokošu misiju, kurā visa dzīve sastāv no uzupurēšanās un kalpošanas citiem. Lai arī Gilberta savā grāmatā nepasaka neko tādu, kas jau iepriekš nebūtu dzirdēts, viņas rakstītais jebkuram radošam cilvēkam liks atviegloti uzelpot, atkal iemīlēt savus vaļaspriekus un, iespējams, pat no jauna pievērsties savam dzīves aicinājumam, ja tas kādā dzīves posmā ticis pamests.

“Es cieši ticu, ka mums dzīvē jāatrod kāds darāmais, kas neļautu grauzt dīvānu. Vienalga, vai tas kļūst vai nekļūst par profesiju, mums vajadzīga kāda aktivitāte, kas paceļ pāri ikdienai un izved ārpus ierastās un ierobežotās lomas sabiedrībā (māte, darbinieks, kaimiņiene, brālis, priekšnieks u.c.)”

Šo noteikti nevajadzētu uztvert kā pašpalīdzības grāmatu, jo katrs, kurš kādreiz lasījis kaut vienu Gilbertas darbu, zina, ka viņa ir lieliska stāstniece un nekad savu viedokli nepasniedz kā absolūto patiesību. “Lielās burvības” mērķauditorija ir radoši cilvēki un īpaši šī grāmata patiks topošajiem, jaunajiem un esošajiem rakstniekiem, jo tā sniedz aizraujošu ieskatu grāmatu rakstīšanas un izdošanas pasaulē, bet tikpat labi tās auditorija ir katrs, kuram patīk izklaidējoši un jēgpilni stāsti. Tekstos brīžiem jūtams arī vīriešu dzīvesstila žurnāla GQ stils (Gilberta agrāk bija GQ žurnāliste): īpaši jau stāstā par to, kā Gilberta nakts vidū alkohola reibumā devās uz mežu, lai kopā ar vienu no saviem draugiem atdarinātu aļņu pārošanās saucienus un pārliecinātos, vai tie patiešām strādā.

Tikai tad, kad biju izlasījis grāmatu, aizdomājos par “Lielās burvības” vāka noformējumu un to, cik veiksmīgi tas izvēlēts, jo radošums – tas nav lāsts, bet kas tāds, kas piešķir dzīvei krāsas, neatkarīgi no tā, vai tu pats kaut ko radi, vai baudi lietas, ko radījuši citi. Gilberta uzsvērusi to, ka radošai dzīvei nav vecuma ierobežojuma, jo pēc pusmūža vecuma sasniegšanas tu droši vari pievērsties slidošanai, kā arī radošajām izpausmēm nav robežu, jo tu vari kļūt kaut vai par cilvēku, kurš atdarina aļņu pārošanās saucienus.

Protams, ne visam, ko raksta Gilberta, es simtprocentīgi piekrītu (piemēram, par radošuma saistību ar ciešanām, jo, manuprāt, īpaši rakstniekam jābūt diezgan bagātīgai dzīves pieredzei, arī negatīvai, lai viņš spētu ticami rakstīt par smagiem tematiem), bet radošums ir dažāds un Gilberta savas domas ir brīnišķīgi pamatojusi.

“Mākslinieks, kurš ir alkoholiķis, ir mākslinieks par spīti savam alkoholismam, nevis pateicoties tam.”

“…radošums galu galā ir dāvana radītājam, nevis dāvana publikai.”

“To, ko cilvēks dara mīlestības dēļ, viņš darīs jebkurā gadījumā.”

“Lielā burvība” ir kā iedrošinājums un spēriens pa pakaļgalu jebkuram radošam cilvēkam, jo parāda radošumu daudz gaišākā, krāšņākā un arī mistiskākā gaismā. Turklāt tā atgādina: lai dzīvotu radoši, tev nav jāpamet savs darbs un jāpieprasa savam radošumam finansiāls nodrošinājums, jo tādējādi tu vari nogalināt prieku, ko tev sniedz tavs sapnis.

“Tēvs nepameta darbu, lai sekotu sapnim; viņš vienkārši iekļāva sapni savā ikdienas dzīvē.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. 

Bibliotekārs: pasaulē bīstamākā profesija


Kad pirmoreiz turēju savās rokās Skota Hokinsa debijas romānu “Ogļu kalna bibliotēka”, nezināju, ko no grāmatas gaidīt, jo bibliotekārs noteikti nav vārda “aizraujošs” sinonīms, bet literatūras blogeri atsauksmes par šo grāmatu rakstījuši piesardzīgi, lai netīšām nepadalītos ar kādu maitekli. Lai uzzinātu, par ko tad Hokinsu tā slavē, ķēros klāt lasīšanai. 

Grāmatas galvenie varoņi ir trīsdesmit gadu slieksni pārkāpuši bibliotekāri, kuri apgūst kādu no divpadsmit Bibliotēkas katalogiem – grāmatas galvenās varones Karolīnas katalogs ir valodas, bet citiem Tēva bērniem tie ir dzīvnieki, mirušo pasaule, karošana u. c. Bibliotekāru dzīve nekad nav bijusi mierīga, bet lietu kārtība vēl vairāk sašķobās, kad pazūd Tēvs un visiem viņa bērniem nākas viņu meklēt, jo pēc Tēva pazušanas ap Bibliotēku parādās mistisks aizsardzības lauks, kurš liedz bibliotekāriem atgriezties Bibliotēkā. Kur pazudis Tēvs un kurš uzstādījis aizsardzības lauku ap Bibliotēku?

Jāatzīst, ka grāmatas sākums mani nedaudz nobiedēja, jo es neko no notiekošā nesapratu un man šķita, ka šī būs grāmata, kura jālasa divreiz, lai kaut nedaudz tiktu skaidrībā par tajā notiekošo, bet pavisam ātri manas bažas tika izkliedētas. Aizverot grāmatu, neatbildētu jautājumu nebija un vienīgais iemesls, kāpēc lasīt šo grāmatu atkal, ir nevis neskaidrības, bet gan vēlme izdzīvot šo absolūti trako piedzīvojumu karuseli vēlreiz.

“Labāko melu pamatā vienmēr ir kāda daļa patiesības.”

Ja es būtu grāmatu izdevējs un Hokinss būtu atnācis pie manis, lai izklāstītu topošā romāna sižetu un notikumus, es vienā elpas vilcienā viņam grāmatas izdošanu atteiktu, jo, sadalot romānu pa punktiem, tas viss izskatās pārāk traki un ambiciozi, lai tas strādātu praksē, bet brīnumainā kārtā tas strādā labāk par Šveices pulksteni. Ir grūti noticēt, ka šis ir Hokinsa debijas romāns, jo meistarības ziņā viņš ir pārspējis pašu Nīlu Geimenu, ar kuru viņš tik bieži tiek salīdzināts, bet autors pats sev uzstādījis tik augstu latiņu, ka man bail par to, ka viņš savas karjeras laikā varētu to arī nepārvarēt.

“Iekšējais miers nozīmē nevis konfliktu neesamību, bet gan spēju tikt ar tiem galā.”

“Ogļu kalna bibliotēka” ir debijas romānam neparasti daudzslāņains darbs. Noņemot vienu kārtu, atklājas pavisam jauna aina, līdz lasītājs tiek aizvests līdz kodolam, kurš skaisti saliek visus puzles gabaliņus to īstajās vietās, atklājot rūpīgi pārdomātu pasauli, kura vienlaicīgi šķiet prātam neaptverama un ļoti loģiska. Tomēr viss lasītājam netiek pasniegts uz sudraba paplātes, jo grāmatā netrūkst skaistu metaforu, ar kuru izlobīšanu lasītājam jātiek galā pašam. Šajā darbā dažbrīd paspīd arī melnais humors, bet grāmatas valoda ir plūstoša, rūpīgi veidota un ļoti dzīva. (Pateicoties dažādām grāmatas īpatnībām, Hokinsa debijas romāna tulkošana noteikti nebija viegls uzdevums, bet tulkotājs Vilis Kasims savu darbu paveicis nevainojami un tulkojumu ir bauda lasīt.)

“Dusmām nedrīkst ļaut uzkrāties. Ja ļausi tām galvā vārīties, ar laiku tās tevi saēdīs.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Prometejs”. No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.

Kā kļūt par rakstnieku?


Kurš gan cits var dot labākus aroda padomus jaunajiem un jau esošajiem rakstniekiem, ja ne rakstnieks, kurš sarakstījis desmitiem grāmatu, pabijis neskaitāmos pirktāko grāmatu topos un kļuvis par vairāku paaudžu lasītāju iecienītāko autoru?! 2000. gadā izdotajā grāmatā On Writing, kura vienlaicīgi ir gan autobiogrāfija, gan padomu grāmata, tās autors Stīvens Kings vaļsirdīgi ar lasītājiem padalījies ne tikai ar rakstniecības veiksmes atslēgām, bet arī ar daudzām privātās dzīves detaļām. 

On Writing, iespējams, ir grāmata, kura manā lasāmo grāmatu sarakstā atradusies visilgāk, jo dažādu iemeslu dēļ atliku tās iegādāšanos, bet tad, kad biju to nopircis, atliku lasīšanas procesu. Tomēr pēc On Writing izlasīšanas sapratu, ka šī ir viena no tām grāmatām, kuru noteikti vajadzētu izlasīt katram, kurš vēlas kļūt par rakstnieku, ir rakstnieks vai arī vienkārši vēlas papildināt savas zināšanas un ieskatīties rakstnieka dzīvē caur atslēgas caurumu. Pieļauju, ka cilvēkiem, kas nav Kinga fani un par rakstniekiem kļūt nevēlas, šī grāmata varētu arī nešķist saistoša lasāmviela, kaut gan ticams ir arī tāds scenārijs, ka lasītāja mīlestība pret Kinga daiļradi varētu sākties tieši ar šo darbu.

“Writing is a lonely job. Having someone who believes in you makes a lot of difference. They don’t have to make speeches. Just believing is usually enough.”

Biju gaidījis, ka grāmata lielākoties sastāvēs no samērā sausām un tehniskām rakstniecības meistarklasēm, tāpēc mani pārsteidza, cik ļoti personiskiem stāstiem pārbagāta ir šī grāmata – Kings padalījies ar spilgtākajām bērnības dienu atmiņām, stāstiem par cīņu ar alkoholismu un narkotiku atkarību, kā arī atklājis detaļas par savas dzīves baisāko dienu, kurā viņš šaušalīgā negadījumā gandrīz gāja bojā. Varbūt kāds vaicās, kāpēc šāda veida grāmatā tik liels uzsvars jāliek uz privāto dzīvi, jo es taču gribu iemācīties rakstīt?! Manuprāt, šis uzsvars ir svarīgs, jo ir interesanti vērot rakstnieku attīstības procesā un saprast, ka par rakstnieku nepiedzimst, bet izveidojas. Kings pastāstījis par savu un citu rakstnieku ceļiem uz panākumiem, lai pierādītu to, ka pat ģeniālāko cilvēku ceļos bijušas šaubas, finansiālas grūtības, ģimenes problēmas, smagas radošās krīzes, slimības un nopietni ievainojumi. Šīs lietas daudziem nepieciešams saprast, lai atbrīvotos no ilūzijām par to, ka rakstnieka dzīve pielīdzināma Kerijas Bredšovas ikdienai, kurā valda bezrūpība, ballītes un brīvā laika pārbagātība.

Jāatzīst, ka ne visi grāmatā dotie padomi ir praktiski pielietojami – īpaši jau Latvijā, jo, piemēram, sadaļa par literārajiem aģentiem latviešu rakstniekiem sniedz maz ko noderīgu, jo mūsu grāmatu tirgus ir pietiekami mazs, lai literārajiem aģentiem šeit nebūtu darba. Izņēmumi varētu būt vienīgi tie gadījumi, kad rakstnieks raksta angļu valodā vai tulko savus darbus uz angļu valodu, jo ielauzties Anglijas un ASV grāmatu tirgū bez laba literārā aģenta ir diezgan grūti. (Pat tad, ja literārais darbs ir lielisks, jo, piemēram, angļi ir lieli patrioti un lielākoties lasa pašmāju autoru darbus.)

“Almost everyone can remember losing his or her virginity, and most writers can remember the first book he/she put down thinking: I can do better than this. Hell, I am doing better than this!”

Šai grāmatai noteikti vajadzētu atrasties katra rakstnieka, literatūras mīļotāja un Kinga talanta cienītāja grāmatu plauktā, jo On Writing ir darbs, kuru pārlasīt atkal un atkal, lai izprastu literatūru, pilnveidotu savas prasmes un rastu iedvesmu rakstīšanai.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Stāsts par romantisko slepkavu


Kriminālromānu cienītājiem rakstnieka Jū Nesbē vārds noteikti nav svešs, jo latviski tulkotas un izdotas veselas desmit izmeklētāja Harija Hola sērijas grāmatas, kuras zibenīgi pēc izdošanas nonākušas pirktāko grāmatu sarakstos. Noslēdzoties lasītāju iemīļotajai romānu sērijai, Nesbē nav atmetis ar roku kriminālromānu žanram – pavisam nesen pie lasītājiem nonāca divu grāmatu cikls, kas sastāv no grāmatām “Asinis sniegā” un “Pusnakts saule”. 

“Asinis sniegā” galvenais varonis Ūlavs noteikti nav sava priekšgājēja Harija Hola līdzinieks, jo viņa mērķis nav slepkavību izmeklēšana, bet gan tieši pretēji – Ūlava darbs ir slepkavošana. Tomēr šis šķietami skarbais vīrietis nemaz nav tik aukstasinīgs un ciets, kā tas sākotnēji šķiet, jo, saņemot uzdevumu nogalināt priekšnieka sievu, viņš ar uzdevuma izpildi nesteidzas. Skaistā sieviete, kuru viņas vīrs grib redzēt mirušu, bet viņas mīļākais regulāri iekausta, iekrīt pasūtījuma slepkavas sirdī, pamodinot tajā glābēja instinktu. Jau pašā plāna īstenošanas sākumā ir skaidrs, ka viss nebūs vienkārši, turklāt situācija ar katru nākamo dienu kļūst bīstamāka un tajā parādās arvien vairāk grūti atsienamu mezglu.

“Visu rezumējot, var sacīt tā: es neprotu lēni braukt, esmu mīksts kā vasks, es pārāk viegli iemīlos un zaudēju galvu, kad dusmojos, turklāt slikti rēķinu. Esmu lasījis šo un to, bet zinu ļoti maz – katrā ziņā ne to, ko varētu izmantot. Un rakstu lēnāk, nekā aug stalaktīti.”

Nesbē radījis patiešām kolorītu un ārkārtīgi neparastu galveno varoni, kurā savienoti divi šķietami nesavienojami pretpoli – brutālais un maigais. Par spīti tam, Ūlavs nenonāk pretrunās pats ar sevi, jo šie pretpoli viņā neatgrūžas, tie drīzāk ir sakausēti vienā veselumā, radot personību, kas spēj nogalināt, ja nepieciešams, kā arī spēj izjust beznosacījumu mīlestību. Lai arī sākumā šķita, ka ir skaidrs, kurp stāsts aizvedīs, lasīšanas procesā nācās piedzīvot ne vienu vien sižeta kūleni un nervus kutinošu pavērsienu. Grāmatas materiāls lieliski derētu par pamatu kādai melnajai komēdijai – visdrīzāk Tarantīno gaumē.

Izkāpjot no sev tik ļoti mīļās un tuvās Harija Hola pasaules, Nesbē pamainījis arī savu rakstības stilu, tāpēc “Asinis sniegā”, kurš uzskatāms par garstāstu, ne romānu, uzbūvēts no vienkāršiem, lieki neizpušķotiem un rūpīgi pārdomātiem teikumiem. Šis noteikti ir tas gadījums, kad mazāk ir vairāk, jo šoreiz forma lieliski papildina saturu. Rakstniekam ir jābūt patiešām meistarīgam, lai, iztiekot bez liekas tēlainības, pateiktu maksimāli daudz un radītu spēcīgu pēcgaršu. Nesbē tas ir izdevies!

Papildināts: Harija Hola grāmatu sērija tomēr tiks turpināta, jo jau šī gada rudenī gaidāma jauna grāmata par iemīļotā izmeklētāja gaitām.

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No norvēģu valodas tulkojis Ilmars Briška.

Par sniegpārslu, kas rada lavīnu


Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Katrreiz, kad sāku lasīt kādu triloģiju, zinu, ka riskēju, jo nekur nav garantijas, ka grāmatu sērijas noslēdzošā daļa būs tikpat laba kā pirmā grāmata. Turklāt pieredze rāda, ka visbiežāk noslēdzošā daļa ir visvājākā, bet reizēm tā ir pat tik slikta, ka spēj sabojāt visu triloģiju. Asinszāles triptiha noslēdzošā grāmata “Nepieciešamais ļaunums” noteikti nav šāds gadījums. 

Jāatzīst, ka Asinszāles triptihā ir viena lieta, kas man nepatīk – par šīm grāmatām ir sasodīti grūti uzrakstīt atsauksmes tā, lai nenāktos tekstā iepīt kādu spoileri. Rakstot par triptiha noslēdzošo grāmatu, izvairīties no spoileriem ir praktiski neiespējami, jo iepriekšējā grāmata “Visaukstākais karš” beidzās ar cliffhanger ainu, bet trešā sērijas grāmata veltīta tam, lai atrisinātu situāciju, kas radās otrās grāmatas beigās. Tieši tāpēc, lai nebojātu lasītprieku cilvēkiem, kas vēl tikai plāno lasīt Asinszāles triptihu, grāmatas notikumu atstāstu izlaidīšu.

Salīdzinot ar iepriekšējām divām triloģijas daļām, šajā ir daudz vairāk spriedzes un notikumu, kā arī robeža starp labo un ļauno ir tik ļoti izplūdusi, ka vienīgais izteikti labais tēls “Nepieciešamajā ļaunumā” ir Mārša sieva Līva, kura ir vienkāršs otrā plāna tēls, kas nenojauš par lielajām lietām, kuras spēj ietekmēt viņas vīrs un citas viņam tuvu stāvošas personas. Kaut gan lasītājam noteikti nevajadzētu Līvu novērtēt pārāk zemu, jo, lai arī kā varone viņa ir klusa un sirsnīga, viņas netiešā ietekme uz visu notiekošo ir visai iespaidīga.

Jau iepriekšējās grāmatās Īans Tregilliss iepazīstināja lasītājus ar vāciešiem, kas karā izmantoja apbrīnojamas tehnoloģijas, kas sniedza cilvēkiem prātam neaptveramas spējas, un britiem, kas karā izmantoja burvju un baiso eidolonu palīdzību. Trešajā grāmatā šie spēki vairs netiek slavināti un lasītājam tos ir diezgan grūti apbrīnot, neizjūtot pretīgumu pret cilvēkiem, kas šādus paņēmienus izmanto, lai manipulētu ar kara iznākumu. Tie, kas ir lasījuši otro triptiha grāmatu, zina, par ko ir runa.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Protams, lasot noslēdzošo sērijas grāmatu, vislielākā interese ir par to, kuram varonim autors būs piešķīris laimīgas beigas, kuram ne tik laimīgas, bet kuram trīs saujas baltu smilšu. Atzīšu, ka viena varoņa liktenis mani nedaudz sarūgtināja, jo autors, iespējams, bija domājis, ka konkrētā varoņa liktenis tiks uztverts kā kaut kas no sērijas visi-saņem-pēc-nopelniem, bet manā uztverē konkrētais personāžs, kura vārdu neminēšu, bija pelnījis labākas beigas, jo rīkojās patiesu jūtu vadīts.

Zinu, ka, lasot grāmatu sērijas, reti ir tā, ka noslēdzošā daļa ir labākā, bet šis nu ir tas gadījums – Tregilliss labāko pietaupījis beigām un “Nepieciešamais ļaunums” ir lielisks Asinszāles triptiha noslēgums, gluži kā putukrējums un ķirši uz kūkas. (Saturiski gan nekā salda šajā darbā nav, bet tieši tas man arī visvairāk patika.)

Noslēgumā citāts, kas diezgan spēcīgi raksturo visu grāmatas saturu un tajā pausto domu:

“Viens vienīgs olis var panākt, ka sākas zemes nogruvums; viena vienīga sniegpārsla var izraisīt sniega lavīnu.” – 12. lpp

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

No angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane; Izdevējs: Izdevniecība Prometejs.

Dzeguzes aicinājums


Foto: Grāmatas vāka noformējums

Foto: Grāmatas vāka noformējums

Dž. K. Roulinga ir viena no manām vismīļākajām rakstniecēm, tāpēc pagājušā gadā, kad uzzināju, ka britu autore, izmantojot Roberta Golbraita pseidonīmu, izdevusi jaunu romānu (The Cuckoo’s Calling), biju gan patīkami pārsteigts, gan ieintriģēts. Tomēr jāatzīst, ka ar romāna lasīšanu gan nesteidzos un izlasīju to tikai šogad – vairāk nekā gadu pēc romāna publicēšanas.

Romāna galvenais varonis ir privātdetektīvs Kormorans Straiks – super-grūpijas un rokzvaigznes dēls, kara veterāns, kurš cenšas sadzīvot gan ar fiziskajām, gan emocionālajām rētām. Jau pats grāmatas sākums tiek iekrāsots visai drūms, jo Straiks piedzīvojis sāpīgu šķiršanos no savas lielās mūža mīlestības Šarlotes, viņa bizness iet uz grunti, turklāt par viņa mājām kļuvis birojs, kurā viņš lielākoties garlaikojas, jo klientu ir maz, un pārtiek no ātri pagatavojamām nūdelēm. Tomēr tad uzrodas Robina – pagaidu darbiniece no Temporary Solutions, bet neilgi pēc viņas ierašanās pie Straika vēršas Džons Bristovs – supermodeles Lulas Landrijas adoptētais brālis, kurš vēlas, lai privātdetektīvs izmeklē viņa māsas pašnāvības lietu, kura, viņaprāt, patiesībā bijusi slepkavība. Aizdomās turamo saraksts ir garš, bet bieži pavīd doma, ka varbūt tā patiešām bijusi pašnāvība, jo skaistā, slavenā un bagātā modele taču cietusi no bipolārajiem traucējumiem.

Ja runājam par vides uzburšanu un varoņu veidošanu, tad Roulinga šajās jomās ir īsta burve un varu tikai piekrist Sunday Times viedoklim par to, ka, atmetot maģijas elementus, Roulinga joprojām spēj būt maģiska. The Cuckoo’s Calling varoņi ir patiešām smalki izstrādāti un ļoti dažādi – katrs ar savu pagātni, raksturu, runas manieri un stilu, kā arī ar slepkavības motīvu. Šajā romānā Roulinga lasītājus iepazīstina ar netīrajām šovbiznesa aizkulisēm, kas, manuprāt, atainotas diezgan veiksmīgi, turklāt autore nav mēģinājusi šovbiznesa pasauli parādīt kā tikai baltu vai melnu, bet atainojusi to kā daudzkrāsainu un aizraujošu vidi, kurā pastāv gan draudzība un naids, gan patiesums un uzspēlētība, gan alkatība un nesavtība. Jāatzīst, ka tieši romānā uzburto vidi un saistošos, smalki izstrādātos tēlus izbaudīju visvairāk.

Foto: Grāmatas vāka noformējums Nr.2

Foto: Grāmatas vāka noformējums Nr.2

Problēmas sākas, kad jārunā par romāna atrisinājumu, jo, manuprāt, tas bija diezgan banāls un pārāk paredzams, bet tieši pārsteidzošs un pat šokējošs atrisinājums taču ir tieši tas, ko vēlas gandrīz katrs kriminālromānu lasītājs. Nebija gan tā, ka jau pašā sākumā zināju, kurš tad būs vainīgais, jo bija brīži, kad aizdomās par Lulas Landrijas slepkavību turēju gandrīz katru šī romāna tēlu. Protams, varu iedomāties arī daudz sliktākus un banālākus šī romāna atrisinājums, bet tas gan nemaina faktu, ka romāna atrisinājums nesniedz to „uhhh” un „ahhh” sajūtu, kas parasti lasītāju pārņem brīdī, kad tiek izlasīts vainīgā vārds labā kriminālromānā. Lai gan The Cuckoo’s Calling ir ieturēts kriminālromānu žanra labākajās tradīcijās, tomēr pagaidām izskatās, ka Roberts Golbraits ir tālu no Stīga Lārsona vai Jū Nesbē meistarības kriminālromānu savīšanā un atšķetināšanā. Tomēr vidi un varoņus Roulinga aka Golbraits spēj radīt daudz meistarīgāk nekā abi iepriekš minētie autori.

Protams, nedaudz jūtos kā nodevējs, kritizējot Roulingas radīto darbu, jo esmu patiešām liels autores fans un cienu viņu kā personību, tomēr vēl vairāk es cienu objektivitāti un godīgumu pašam pret sevi. Mierinājumu sniedz fakts, ka cilvēki, kas lasījuši otro romānu (The Silkworm) par privātdetektīva Straika gaitām, apgalvo, ka tas ir daudz labāks par The Cuckoo’s Calling. (Ļoti ceru, ka otrais Straika sērijas romāns, kurā stāstīts par kāda rakstnieka pazušanu, liks man sajūsmināties un radīs vēlmi apliet Roulingu ar komplimentu jūru un uzslavām.)

Foto: Straika sērijas 2. romāna The Silkworm vāka noformējums

Foto: Straika sērijas 2. romāna The Silkworm vāka noformējums

Pagaidām gan izskatās, ka Roulinga turpinās izdot Straika sērijas romānus, izmantojot Roberta Golbraita vārdu, tomēr man šķiet, ka daudz prātīgāk būtu mest pie malas šo Golbraita padarīšanu un publicēt šīs sērijas romānus, izmantojot savu īsto vārdu. Protams, tas gan neko daudz nemainītu, bet cilvēki taču tāpat saka „Roulingas jaunais romāns”, ne „Golbraita jaunais romāns”.

Manā rīcībā ir informācija, ka viena no Latvijas grāmatu izdevniecībām ir iegādājusies The Cuckoo’s Calling izdošanas tiesības, tāpēc tiem, kas vēlas šo darbu lasīt latviski, ir pamats cerēt, ka The Cuckoo’s Calling reiz pārtaps „Dzeguzes aicinājumā”.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 (Ja atrisinājums atšķirtos no esošā, tad vērtējums būtu daudz augstāks, jo 95% no romāna es patiešām izbaudīju.)