grāmatas

Stāsts par Holivudas aizkulisēm un maigo milzi Roku Hadsonu


Divdesmitā gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi kino industrijā ir manai sirdij vistuvākie, tāpēc pēdējo gadu laikā pastiprināti esmu pievērsies literatūrai, kas stāsta tieši par šo laika posmu Holivudā un arī ārpus tās robežām. Iepazīt šo posmu kino pasaulē, neizlasot neko par leģendāro aktieri Roku Hadsonu, laikam būtu neiespējami, tāpēc ķēros klāt 2004. gadā izdotajai biogrāfijai Rock Hudson: The Gentle Giant, kuru sarakstījis Deivids Brets. (Starp citu, tikšana pie šīs grāmatas ir diezgan sarežģīta, jo lielākajā daļā interneta veikalu tā ir izpārdota.)

Pirmā lieta, par kuru gribu paslavēt Bretu, ir tā, ka grāmatā aprakstītie notikumi ir izkārtoti hronoloģiskā secībā – sākot no Roja Šērera (Roka Hadsona īstais vārds) dzimšanas 1925. gada 17. novembrī, līdz pat viņa pāragrajai nāvei 1985. gada 2. oktobrī. Tas ievērojami atvieglo lasīšanas procesu, īpaši jau tiem lasītājiem, kuriem par Roka Hadsona dzīvesgājumu nav īpašu priekšzināšanu. Breta veikums nav nedz sauss faktu uzskaitījums, nedz pārlieku dzeltens klaču materiāls, jo diezgan labās proporcijās sabalansēti stāsti par Hadsona aktiera karjeru un gana vētraino privāto dzīvi.

Īpaši tiem, kas mīl lietot frāzi “Agrāk gan tā nebija!”, liels pārsteigums varētu šķist fakts, ka Hadsons savu karjeru sāka veidot caur gultu.

“…in Rock’s case, in common most of the graduates from the so-called “Henry Willson Academy of Glamour”, sex had been the motivating factor towards fame, and acting ability had been picked up along the way.” – 76. lpp

Hadsons kino pasaulē iekļuva, pateicoties savam izskatam un fiziskajiem parametriem, kā arī zināmā mērā viņš bija oportūnists (vismaz karjeras sākumā pavisam noteikti), jo nesmādēja Holivudas talantu aģenta Henrija Vilsona gultu, lai tikai tiktu pie iespējas piepildīt savu sapni par aktiera darbu. Tomēr nebija arī tā, ka viņš gaidīja, ka viss viņam tiks pienests klāt uz sudraba paplātes, jo talanta un pieredzes trūkumu Hadsons kompensēja ar ļoti smagu darbu un izcilu darba ētiku. Lempīgā un kautrīgā kravas mašīnas vadītāja Roja Šērera kļūšana par eleganto aktieri Roku Hadsonu pavisam noteikti ir viena no grāmatas aizraujošākajām daļām. Piemēram, interesants šķita fakts, ka Hadsons trenēja ne tikai savu stāju un aktierprasmi, bet arī vairāku nedēļu garumā kliegšanai veltīja trīsdesmit minūtes dienā, lai tikai iegūtu par pustoni zemāku balss tembru, kas labāk atbilda viņa izskatam.

Foto: Roks Hadsons un Elizabete Teilore

Par spīti tam, ka Hadsona aktiera talants ilgstoši tika apšaubīts, viņš paguva iekarot ne tikai skatītāju mīlestību, bet arī saņēma “Oskara” nomināciju kā labākais aktieris par lomu Džordža Stīvensa 1956. gada drāmā Giant.

“…for five years he had been little more than an over-hyped, studio-manufactured, and decorative B-movie actor, and not always a very good one.” – 135. lpp.

“Most people do not consider him a very accomplished actor, but I found him to be terribly hard-working, dedicated and very serious. – Robert Aldrich” – 140. lpp

Turklāt noteikti jāpiemin arī fakts, ka Hadsons bija komerciāli ļoti veiksmīgs aktieris – tik ļoti, ka viņš kopā ar aktrisi Dorisu Deju reiz paglāba kinostudiju Universal no bankrota.

“Lover Come Back, Rock’s second film with Doris Day, proved even more successful than Pillow Talk. Coming hot on the heels of Universal’s wave of second-rate productions and major flops, it saved the studio from bankruptcy.” – 143. lpp

Diemžēl Hadsonam privātajā dzīvē neveicās tik spoži kā profesionālajā karjerā, kas plaši atspoguļots arī Breta stāstījumā. Lai no sabiedrības slēptu savu homoseksualitāti, 1955. gadā Hadsons apprecēja sekretāri Filisu Geitsu, kura līdz pat savas dzīves beigām pastāvīgi nonāca pretrunās, stāstot par savu trīs gadus ilgo laulību ar Hadsonu: vienubrīd viņa apgalvoja, ka nav zinājusi par vīra homoseksualitāti pirms gredzenu mīšanas, bet jau nākamajā mirklī neapdomīgi izpļāpājās, ka par vīra orientāciju bija informēta jau pirms stāšanās altāra priekšā. Turklāt Geitsas stāstus vēl mazāk ticamus padara tas, ka ilgstoši tika baumots par pašas Geitsas netradicionālo orientāciju.

“In fact, she may have qualified as that rarest of species: the lesbian fag-hag.” – 99. lpp

Grāmatā atklāts arī tas, ka Hadsons par savu homoseksualitāti nav kaunējies, bet orientāciju slēpis tikai tāpēc, lai neizpostītu savu karjeru. Vieglums, ar kādu viņš uztvēra savu homoseksualitāti izpaudās bieži, arī brīdī, kad kāda viešņa vaicājusi Hadsonam, kāpēc viņa mājas masīvie drošības vārti stāv neaizslēgti, un aktieris uz jautājumu godīgi esot atbildējis šādi:

“Because if any good-looking guy decides he wants to fuck Rock Hudson, I don’t want him climbing the gates and wearing himself out first!” – 148. lpp

Foto: Roks Hadsons

Pats ievērojamākais skandāls Hadsonu piemeklēja viņa dzīves izskaņā un tas neapklusa vēl vairākus gadus pēc viņa nāves. 1984. gadā Hadsonam tika diagnosticēts AIDS. Savu slimību aktieris centās slēpt no apkārtējiem, bet viņa dzīvība strauji sāka dzist visu acu priekšā un vienmēr plecīgais Hadsons strauji zaudēja svaru, kas veicināja baumas par viņa veselības stāvokli. 1985. gadā, kad sabiedrībai beidzot tika paziņots, ka Hadsonam ir AIDS, viņš kļuva par pirmo tik augsta līmeņa slavenību, kam diagnosticēts šis imūndeficīta sindroms. Šim paziņojumam bija dažādas sekas – vairāki Hadsona paziņas izlikās, ka nav viņu pazinuši, bet citi par viņu runāja izvairīgi. Tiesa, bija arī uzticami draugi, kas viņu nepameta līdz pat nāves dienai – piemēram, aktrises Dorisa Deja un Elizabete Teilore, kā arī aktieris Džordžs Neiders un sekretārs Marks Millers.

Grāmatā īpaši uzsvērts tas, ka Hadsona diagnoze izgaismoja problēmas arī valstiskā līmenī: piemēram, to, cik homofobisks un AIDS krīzi ignorējošs tolaik bija ASV prezidents Ronalds Reigans. Hadsona nāve mainīja ne tikai to, kā Amerika attiecās pret AIDS epidēmiju, bet tā kalpoja arī kā simbols, jo neviens nespēja iedomāties, ka tik veiksmīgs, harizmātisks, bagāts, vitāls un šķietami nesalaužams vīrietis, kāds bija Hadsons, varētu inficēties ar HIV.

“Rock wasn’t a real strong personality. He was a gentle giant.” – 153. lpp

“All of those years I worked with him I saw him as big, handsome and indestructible. – Doris Day” – 256. lpp

“…someone famous had to succumb to the disease to make the public aware of a condition that should have been acknowledged years before.” – 322. lpp

Jāatzīst, ka grāmatas noslēgumu bija nomācoši lasīt, jo tajā tika atklāts, cik ļoti necienīgs bija Hadsona kremācijas process. Aprakstītā aina vairāk atgādina atvadas no mājdzīvnieka, ne no visā pasaulē mīlēta aktiera.

“Rock’s body was placed in a large cardboard box bearing his name, and unceremoniously and shamelessly rolled into the oven.” – 260. lpp

Foto: Dorisa Deja un Roks Hadsons

Grāmata nebeidzas ar Hadsona nāvi un kremēšanu, jo, pateicoties viņa AIDS diagnozei, aktieris joprojām netika likts mierā – Hadsona mīļākais Marks Kristians, kurš 1985. gadā par aktiera diagnozi uzzināja no televīzijas, sāka tiesāties ar Hadsona mantiniekiem. Viņš vēlējās piedzīt milzīgu kompensāciju par to, ka Hadsons apzināti esot pakļāvis viņu riskam inficēties ar HIV vīrusu. Grāmatā tiesas process aprakstīts plaši, kā arī stāstījumā iekļauti abu pušu argumenti un netīrie paņēmieni, tāpēc katrs lasītājs pats subjektīvi var izlemt to, kura pusē viņš vēlas nostāties.

Brets šajā grāmatā, manuprāt, ļoti objektīvi un cieņpilni iemūžinājis Hadsona dzīves esenci, neslēpjot viņa cilvēcīgās vājības, bet vienlaicīgi pieminot arī to, ka līdz pat pašām savas dzīves beigām leģendārais aktieris neaizmirsa, no kurienes nācis, un nekļuva augstprātīgs pret mazāk pieredzējušiem kolēģiem.

“I think he never forgot how hard it was for him the first time, and he wanted everybody to enjoy working as much as he did.” – 233. lpp

Ja gribat izlasīt tikai vienu grāmatu par Roku Hadsonu, tad šī būs īstā. Breta veikums ir vēstures liecība gan par AIDS krīzi astoņdesmitajos gados, gan par Holivudas aizkulisēm un zvaigžņu dzimšanu/radīšanu, gan par pašu Roku Hadsonu, kurš vairumam atmiņās vienmēr paliks kā liels, maigs milzis.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Kur visizdevīgāk iegādāties grāmatas internetā?


Ja arī jūs grāmatas pērkat vismaz divtik vairāk nekā spējat izlasīt, tad pieļauju, ka ne tikai man aktuāls ir jautājums: “Kur iegādāties grāmatas tā, lai maciņā pēc tam nesvilpotu vējš?” Esmu pieredzējis grāmatu pircējs, tāpēc laika gaitā esmu atradis vairākas vietas, kur iegādāties meklētās grāmatas, iztērējot mazāk nekā citviet. Ar labām lietām un grāmatu pirkšanas vietām ir jādalās, tāpēc šoreiz pastāstīšu jums par veselām četrām, kurās pats regulāri iepērkos.

SIA “Virja LK” interneta veikals: Pateicoties diskusijām mikroblogošanas vietnē Twitter, uzzināju, ka eksistē interneta veikals virja.lv, kurā jaunas grāmatas maksā ievērojami lētāk nekā pie to izdevējiem. Piemēram, izdevniecības “Zvaigzne ABC” izdotā Roberta Galbraita grāmata “Baltā nāve” Zvaigznes grāmatnīcās maksā 17,98€, bet pie Virjas to iespējams iegādāties par 13,83€. Ietaupījums: 4,15€. Turklāt, iegādājoties grāmatas vismaz 20,00€ vērtībā, tiek nodrošināta bezmaksas piegāde.

Better World Books: Ja meklējat jaunas un lietotas grāmatas angļu valodā, tad betterworldbooks.com interneta veikals būs īstā vieta, kur tās iegādāties. Milzīgs šī interneta veikala pluss ir ne tikai zemās cenas, bet arī tas, ka šeit var atrast retas grāmatas, kuras izdotas ļoti sen un citviet vairs nav pieejamas. Grāmatu piegāde uz Latviju tiek nodrošināta bez maksas, turklāt tā ir diezgan ātra – visus savus pasūtījumus esmu saņēmis vidēji divu nedēļu laikā. Noteikti jāpiemin arī tas, ka Better World Books ne tikai pārdod grāmatas, bet arī ziedo grāmatas un daļu savas peļņas lasītprasmes programmām visā pasaulē.

Facebook grupa “Atdod, maini, pārdod un pērc GRĀMATAS.”: Ar vairāk nekā 22 tūkstošiem biedru šī ir Latvijā lielākā grāmatu pirkšanas un pārdošanas grupa Facebook platformā. Šī ir vieta, kur patiešām var izbaudīt sociālo tīklu spēku, jo vēl nesen dzirdēju, ka Čārlza Bukovska grāmatu “Sievietes” esot neiespējami iegādāties, bet man atlika tikai šajā grupā publicēt sludinājumu par to, ka meklēju šo grāmatu, un jau tās pašas dienas vakarā bija pieteikušies divi cilvēki, kas piedāvāja man to pārdot. Šajā grupā var iegādāties retas un lietotas grāmatas par zemām cenām, kā arī var pārdot vai atdot sev nevajadzīgās grāmatas. Šī grupa patiešām ir īsta zelta ādere.

myBook.lv platforma grāmatu draugiem: Ja meklējat alternatīvu iBook.lv, tad myBook.lv būs īstā vieta, kur pirkt un pārdot jaunas, lietotas un retas grāmatas galvenokārt latviešu valodā. Šī vietne darbojas pēc tāda paša principa kā iBook – tā palīdz grāmatu pircējam atrast grāmatu pārdevēju, kura īpašumā ir meklētā grāmata. Cenu diapazons ir plašs, jo cenas nosaka pārdevēji, nevis myBook, tomēr lielākoties šajā vietnē atrodamas grāmatas par ļoti pieejamām cenām.

Ļoti ceru, ka jums noderēja kāds no maniem ieteikumiem, kā arī novēlu jums veiksmīgu iepirkšanos! Droši varat komentāros padalīties arī ar savām iecienītajām grāmatu pirkšanas vietām.

Spilgtākie citāti no Čārlza Bukovska grāmatas “Sievietes”


Kad sāku lasīt Čārlza Bukovska romānu “Sievietes”, biju noskaņojies, ka man tas patiks, jo a)Bukovskis ir klasiķis, kuru apjūsmo daudzi, b)man patīk nedaudz provokatīva un nepieradināta proza, c)iepriekš biju lasījis patiešām lieliskus citātus no citiem viņa darbiem. Tomēr “Sievietes” sagādāja man smagu vilšanos, jo šī darba galvenais varonis Henrijs Činaskis manī radīja antipātijas, kā arī citu romāna varoņu likteņi man īsti nerūpēja, turklāt visa šī darba garumā nenotiek tikpat kā nekāda varoņu izaugsme. Diemžēl šaubos, ka Bukovska darbu lasīšanai došu otru iespēju, jo jūtu, ka man ar viņa daiļradi vienkārši nav pa ceļam. 

Vienīgais, par ko Bukovski varu uzslavēt, ir spēcīgie citāti, kuru dēļ izlēmu izveidot citātu izlasi blogā, lai “Sieviešu” lasīšana man nebūtu bijusi veltīga. 

“Pasaulē ir pārāk daudz aukstuma. Ja cilvēki par visu mierīgi izrunātos, būtu daudz labāk.” – 76. lpp

“Māsas jau brīdināja, ka, dzīvojot ar tik vecu perdeli kā tu, nekas labs nav gaidāms.” – 109. lpp

“Cilvēks vienkārši nogurst turēt mīlestību sevī un izlaiž laukā, jo vajag kādu vietu, kur tai iet. Tad parasti sākas nepatikšanas.” – 115. lpp

“Attiecību sākums vienmēr ir visvieglākais. Pēc tam sākas atklājumi, kas nekad nebeidzas.” – 118. lpp

“Nekad neko nevar zināt. Ir tādas dienas, kad labāk palikt gultā un paslēpties zem segas.” – 176. lpp

“Publiku nevajag novērtēt par zemu un nevajag arī tai laizīt pakaļu. Jāatrod zelta vidusceļš.” – 178. lpp

“Ja notiek kaut kas slikts, tu dzer, lai to aizmirstu; ja notiek kas labs, tu dzer, lai nosvinētu; un ja nenotiek nekas, tu dzer, lai kaut kas notiktu.” – 206. lpp

“Ir daudz dažādu nāvju, un, kaut arī mēs zinām par nāves esamību un gandrīz katru dienu par to domājam, ļoti grūti ir izturēt, kad negaidīti nomirst tuvs un mīlēts cilvēks.” – 206. lpp

“Cilvēki vēstulēs parasti ir daudz labāki nekā īstenībā. Tieši tāpat kā dzejnieki dzejā.” – 224. lpp

“Tā ar cilvēkiem ir. Jo ilgāk viņus pazīst, jo vairāk dīvainību viņos parādās. Dažreiz dīvainības ir uzjautrinošas – sākumā.” – 232. lpp

“Dzīvojot vienā vietā, cilvēks sāk ticēt, ka visur ir tāpat kā viņa kaktā.” – 239. lpp

“Smags darbs ir kaut vai tikai nodzīvot līdz nāvei.” – 246. lpp

“Galu galā visiem viss ir viena vienīga sagadīšanās.” – 256. lpp

“Ja miesa nedabū paēst, arī gars ir izsalcis.” – 288. lpp

“Jo vairāk upju šķērsots, jo vairāk tu zini par upēm – protams, ja esi izturējis krāces un slidenos akmeņus. Dažkārt gadās sāpīgi apdauzīties.” – 293. lpp

“Labs rakstnieks zina, kad nerakstīt. Klabināt mašīnu jau prot katrs.” – 299. lpp

“Cilvēki bez morāles bieži uzskata sevi par brīvākiem, bet parasti viņiem trūkst spējas just vai mīlēt.” – 300. lpp

“–Tu uzvedies kā kinozvaigzne. Vai tavas sievietes vienmēr ir bijušas divdesmit , trīsdesmit gadu jaunākas par tevi?

–Kad man vēl nebija trīsdesmit, tad tā nebija.” – 315. lpp

“Taču melot cilvēkam par viņa talantu tikai tāpēc, ka viņš sēž tev pretī, ir pagalam nepiedodami, jo tas ir mudinājums viņam neatlaidīgi turpināt, un tieši tādā veidā cilvēks bez īsta talanta var visnejēdzīgāk izniekot savu dzīvi.” – 329. lpp

“Cilvēku attiecībās ir vajadzīga uzticība, pat ja viņi nav precējušies.” – 346. lpp

“–Man laikam vajag drusku iedzert.

–Gandrīz visiem vajag, tikai daudzi to nezina.” – 347. lpp

Grāmatu izdevusi “Izdevniecība AGB”; no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Nedaudz par sadarbību ar grāmatu izdevniecībām


Pirms kāda laika @celoju.lasot Instagram kontā izvērtās diskusija par literatūras blogeriem Latvijā un viņu sadarbību ar grāmatu izdevniecībām, tāpēc gribu nedaudz plašāk padalīties ar savām domām un pieredzi, kā arī pastāstīt par blogeru un izdevniecību sadarbības procesu. 

Rakstīt par literatūru gribēju jau kopš vidusskolas laikiem, bet nopietni blogošanai pievērsos 2011. gada sākumā, kad sāku sadarboties ar izdevniecību “Zvaigzne ABC” – tolaik sadarbību ar šo izdevniecību uzsāka daudzi literatūras mīļotāji, apmaiņā pret godīgām atsauksmēm saņemot grāmatas. (Vēlāk arī no citām izdevniecībām sekoja sadarbības piedāvājumi, kuriem labprāt piekritu.) Pirmos pāris gadus īsti nepratu veidot atsauksmes un centos katrā literārajā darbā izcelt tikai pozitīvo, tāpēc līdz pat 2013. gadam rakstītās atsauksmes sanāca pārlieku glaimojošas un jums tās neieteiktu uztvert kā kaut nedaudz nopietnu kritiku. Pāris gadus rakstīju tikai par jaunāko tulkoto un pašmāju literatūru, jo raksti par to bija vislasītākie, bet, domājot par bloga statistiku un to, cik daudz grāmatu jāizlasa un atsauksmju jāuzraksta, laika gaitā pats sev uzkrāvu nevajadzīgu slogu un sāku zaudēt lasītprieku. 2013. gada sākumā nolēmu uz laiku pārtraukt sadarbību ar visām grāmatu izdevniecībām, jo jutu, ka blogs ievirzījies man netīkamās sliedēs un pats esmu pazaudējies. Gadu veltīju “Poteriādes” grāmatu pārlasīšanai un senāk izdotu grāmatu lasīšanai, lai sniegtu sev atslodzi un laiku pārdomām par bloga nākotni. Tolaik sapratu, ka iesākto vēlos turpināt, bet nedaudz citādāk: nepadarot blogošanu par pienākumu; nelaupot sev prieku, ko sniedz grāmatu lasīšana; kā arī nomainot cukursaldo grāmatu atsauksmju stilu pret konstruktīvu kritiku.

Lai nebūtu nekādu pārpratumu, varu īsumā pastāstīt, kā notiek blogeru sadarbība ar izdevniecībām:

  • Blogeris pats var izvēlēties, kādas grāmatas lasīs, un grāmatu izvēle parasti tiek veikta rūpīgi, jo neviens negrib veltīt laiku grāmatai, kura viņam jau pašā sākumā nešķiet saistoša. (Izņemot tos gadījumus, kad grāmata ir tik draņķīga, ka gribas to izlasīt kaut vai tikai tāpēc, lai no sirds izsmietos.)
  • Grāmatu izdevniecības blogeriem nemaksā. Apmaiņā pret godīgu atsauksmi blogeris saņem grāmatu, kas sniedz iespēju izvairīties no garām rindām bibliotēkā, bet materiālā ziņā to nevarētu uzskatīt par lielu ieguvumu. Varu pačukstēt, ka vairumam literatūras blogeru mājās ir grāmatu kalni, kurus daudzi (arī es) labprāt samazina, grāmatas atdodot draugiem, dāvinot bibliotēkām vai pārdodot tās internetā par simbolisku samaksu.
  • Grāmatu izdevniecības neizvirza nosacījumu, ka atsauksmēm jābūt pozitīvām. Protams, izdevniecības noteikti cer uz pozitīvām atsauksmēm, bet nereti sadarbība izrādās abpusēji neizdevīga, jo blogeris izniekojis laiku, lasot grāmatu, kura likusi viņam smagi vilties, bet izdevniecība pretī saņēmusi negatīvu atsauksmi par grāmatu.

Tas, ka kāda izdevniecība sadarbojas ar blogeriem, nenozīmē, ka tā ir pasargāta no kritikas – ja sekojat blogeru aktivitātēm sociālajos tīklos, tad droši vien esat pamanījuši, cik nesaudzīgi ir blogeru viedokļi par ne pārāk veiksmīgiem grāmatu dizaina risinājumiem, nekvalitatīviem tulkojumiem, paviršu redaktoru darbu, pašmāju erotiskās literatūras bestselleriem, banāliem dzejas krājumiem utt. Literatūras blogeri Latvijā ne tuvu nav influenceri, kuriem ar pozitīvām atsauksmēm un slavinošiem viedokļiem ir jāatpelna sadarbības partneru dāvanas. Manā pieredzē ir bijuši gadījumi, kad, pateicoties publikācijām blogā un sociālajos tīklos, uz mani apvainojas gan grāmatas autors, gan kāds no izdevniecības darbiniekiem, tomēr šādi gadījumi ir ļoti reti, jo parasti pašmāju autori un grāmatu izdevēji ar kritiku prot sadzīvot un neuztver to personīgi.

Kad 2014. gadā atsāku sadarbību ar grāmatu izdevniecībām, biju nolēmis, ka atsauksmēs būšu daudz kritiskāks, kā arī vairāk izdabāšu savām vēlmēm, nevis domāšu par to, kuru grāmatu atsauksmes visvairāk vēlētos redzēt bloga lasītāji. Jā, tas bija egoistisks lēmums, bet ir ārkārtīgi svarīgi savu hobiju nepadarīt par pienākumu, jo tad tas laika gaitā vairs nesniegs prieku. Ar septiņām grāmatu izdevniecībām sadarbojos joprojām, tomēr jāatzīst, ka šo sadarbību sniegtās iespējas vairs neizmantoju tik aktīvi kā agrāk, jo lasīšanai veltu mazāk laika un lielākoties lasu grāmatas angļu valodā, kā arī aktīvi klausos audiogrāmatas. Piemēram, pagājušā gadā blogā rakstīju tikai par 6 grāmatām, kuras tika saņemtas no grāmatu izdevniecībām. (Zem grāmatu atsauksmēm, kuras tapušas sadarbības ietvaros, parasti ir teksts: “Grāmata saņemta no …”. Citi blogeri arī lieto šādu vai līdzīgu tekstu atsauksmju beigās.)

Manuprāt, vērtīgākais, ko grāmatu blogeris iegūst no sadarbības ar grāmatu izdevniecībām, ir netaustāmas lietas – iespēju satikt grāmatu autorus un izlasīt grāmatas, pirms tās nonākušas grāmatnīcu plauktos; ielūgumus uz dažādiem literatūras un grāmatu blogeru pasākumiem; ekskluzīvu ieskatu gaidāmajos literatūras jaunumos un iespēju ieteikt grāmatas tulkošanai; padziļinātu izpratni par grāmatu izdevniecību darbību un iespēju ielūkoties grāmatu izdošanas aizkulisēs; jaunus kontaktus un arī draugus, kā arī daudz ko citu.

Protams, šis ir tikai mans personīgais viedoklis, tāpēc varu runāt tikai savā vārdā un, iespējams, citi literatūras blogeri man nepiekritīs par kādu vai vairākiem rakstā minētajiem punktiem, jo viņu pieredze bijusi atšķirīga no manējās.

10 latviešu grāmatnieku Instagram konti, kuriem vērts sekot


Foto: @never_too_many_books

Pagājušā gadā jau rakstīju par latviešu grāmatniekiem Instagramā, bet laiks nestāv uz vietas un Instagrams kļūst ar pašmāju grāmatniekiem bagātāks, tāpēc šoreiz padalīšos ar vēl 10 jauniem literatūras mīļotāju kontiem, kuros smelties iedvesmu lasāmvielas izvēlei. 

@es_lasu Instagram kontu droši var saukt par blogu, jo tajā ir ne tikai skaistas un pārdomātas bildes, bet arī grāmatu atsauksmes un diskusijas par un ap grāmatām. Šis ir viens no aktīvākajiem un ar informāciju bagātākajiem latviešu grāmatnieku kontiem, kuram noteikti ir vērts piesekot, ja esi labas literatūras cienītājs.

View this post on Instagram

Jo noslēpums nekad nedod miera 📿 Pēc “Zīdtārpiņa” pēdējās lapaspuses aizvēršanas ilgi domāju, kas tad ir tas magnētiskais, kas mani pievelk Roberta Galbraita (jeb Dž.K. Roulingas) sērijā par detektīvu Kormoranu Straiku? “Zīdtārpiņu” diezgan negausīgi izrāvu cauri pusotrā dienā un jau ar nepacietību gaidu trešo latviešu valodā tulkoto grāmatu Career of Evil, bet tikmēr angļu valodā septembrī iznāks ceturtā sērijas grāmata – Lethal White 📘📙 Varbūt tā ir Roulingas spēja uzburt darbības vietas norisi tik spēcīgi un detalizēti, ka lasītājs neglābjami pazūd tajā vismaz uz vairākām stundām, spilgti iztēlē uzzīmējot tās aprises. Vai teju gluži katrs no mums nav pabijis Cūkkārpā? Šiet tas pats notiek ar Londonu, tikai caur detektīva skatu punkta un sajūtām. Ziema, kodīgs sals, vilinošais pabu omulīgums un siltums, Ziemassvētku atmosfēra pilsētas ielās… lasot es tiešām aizmirsu, ka šobrīd valda tveicīgs vasaras vidus 🎡 🎄🍺 Kormorans ir tieši tāds detektīva tēls, kas mani uzrunā visvairāk – tiešs, dzīves traumēts, ārkārtīgi vērīgs, bet ar absolūti cilvēciskām vājībām. Brīžos, kad lietas atrisinājums ir tik tikko rokā, viņš aizmirst par neciešamajām sāpēm kājas stumbenī un aizklibo, lai piespiestu vainīgo pie sienas. Viņa valoda var būt skopa, taču lasītājam ļauts ieskatīties detektīva prātā, kas darbojas abolūti nevainojami precīzi. Roulinga jau atkal spējusi mani aizraut – gaidu grāmatas turpinājumu ar zināmu nepacietības devu. Šī patiešām ir laba detektīvžanra sērija, mazāk skarba kā skandināvu rakstnieku darbi, bet ļoti īsta – viegli noticēt, ka Kormorans ir reāla personība. Sevišķi, ja Londonas ielās manāt būdīgas miesasbūves vīrieti ar pamatīgi izpūrušu, kuplu matu erkuli, kurš ejot stipri pieklibo un ir iegrimis domās tā, ka šķietami nemana neko no apkārt notiekošā. Jo varbūt ir nodevies kārtējā nozieguma šķetināšanai… .🕵️‍♂️

A post shared by Pāršķir lapaspusi 📖 (@es_lasu) on

 

@celoju.lasot ir patīkamākais šī gada jaunums Instagram vidē: šis konts augustā uzsāka savu darbību ar patiešām lielu vērienu un augsti uzstādītu kvalitātes latiņu, publicējot kvalitatīvas bildes un plašas grāmatu atsauksmes. Man vienmēr prieks redzēt, ka kāds grāmatu atsauksmēm pieiet ar tādu rūpību, radošo enerģiju un laika ieguldījumu.

View this post on Instagram

Jelgava 94 ir īpaša grāmata, to atzīs daudzi. Būtu es vēstures skolotāja, iekļautu to obligātās literatūras sarakstā, jo šis, manuprāt, ir veiksmīgākais darbs par kūlīgajiem 90tajiem visā plašajā latviešu literatūras jūrā. Pēc maniem aprēķiniem, visfeinākās sajūtas lasot šo darbu varētu būt 1980-1985 dzimušajiem, bet noteikti patiks arī pārējiem. Kurta Kobeina kults, kasetes, maģi, konči, pīpes, disenes, ģitāras, trakas frizūras un kedas… 😎Uztaisi sev time travel, aizceļo uz tīņu gadiem, vienkārši baudot šo grāmatu. Lasot nedzer smalku vīnu, tas neies klāt šim darbam. 😅 📖 Jelgava 94 … ✒️Jānis Joņevs … 🗞 @apgads_mansards … / / / #jelgava94 #jānisjoņevs #apgādsmansards #grāmataslatviski #latviešuliteratūra #bookphoto #grāmatas #books #bookstagram #bookish #bookstagram #bookstagrammer

A post shared by Blogs par grāmatām latviski (@celoju.lasot) on

 

@ketijalasa Instagram konts nesen svinēja gada jubileju un tajā periodiski tiek publicētas ne tikai glītas bildes, bet arī īsas grāmatu atsauksmes.

 

Kas gan es būtu par “Poteriādes” fanu, ja īpaši neizceltu citus Roulingas darbu fanus?! @unalasa Instagram konta īpašniece ir ne tikai “Poteriādes” fane, bet arī bloga https://unalasa.wordpress.com autore.

 

@latviete_lasa ir viens no jaunākajiem pašmāju grāmatnieku kontiem, jo tas izveidots tikai šī gada augusta beigās, bet aktivitātes ziņā tas jau pārspējis daudzus, kas Instagram vidē rosās krietni ilgāk. Šī Instagram konta īpašniece ir arī bloga https://latvietelasa.wordpress.com autore.

 

@bookeliina konta saimniece lasa grāmatas latviešu un angļu valodā, kā arī ir liela Harija Potera grāmatu sērijas fane. (Pat es, būdams ilggadējs Roulingas darbu fans, nevaru lepoties ar tik iespaidīgu “Poteriādes” grāmatu kolekciju, kāda ir šī Instagram konta īpašniecei Elīnai.)

 

@gramatplaukts konta īpašniece Liene lasa patiešām ļoti daudz (tikpat, cik paši aktīvākie grāmatu blogeri) un savā Instagram kontā dalās ar saviem iespaidiem par aktuālāko literatūru, tāpēc noteikti pieseko šim kontam, ja tevi interesē literatūras pasaules jaunumi.

View this post on Instagram

Sofija Kinsela ir viena no manām iecienītākajām autorēm. Tāpēc biju priecīga, kad @zvaigzne_abc izdeva vienu no viņas jaunākajiem darbiem. Kā jau vienmēr, tas notiek ar viņas darbiem ar aizrautību to izlasīju, stāsts lasās viegli un lapaspuses šķiras uz priekšu neticamā ātrumā. Lielisks humors, bez skaļiem smiekliem vienkārši nav iespējams iztikt! Ja gribas ko aizraujošu, viegli lasāmu, tad noteikti izlasi! . . . I'm glad to have discovered Sophie Kinsella and I really enjoyed her writing. Fun entertaining book and I really like the humor author uses into her books. If you are in the mood for a sweet and fun read then you definetely should read this book! . . . #bookstagram #book #sophiekinsella #mynotsoperfectlife #romancebooks #ilovereading #sofijakinsela #zvaigzneabc #grāmata @sophiekinsellawriter

A post shared by Liene Freimane (@gramatplaukts) on

 

@caelum_books savā Instagram kontā rosību uzsāka šī gada augusta beigās un uzreiz uzstādīja sev ļoti augstu latiņu, publicējot augstvērtīgu saturu, kas ir bauda ne tikai acīm, bet arī dvēselei.

 

Šī gada augusts grāmatu lasītājiem Instagramā bijis ļoti aktīvs, jo arī @gramatmile šai platformai pievienojās tieši augustā, lai dalītos ar grāmatu bildēm un iespaidiem par izlasīto.

View this post on Instagram

Haruki Murakami "Kafka liedagā" Murakami viennozīmīgi ir meistars. Stāsts rit tik plūdeni, ka brīžiem grūti nodalīt, kur beidzas reālā pasaule un sākas fantāzija. Varoņi detalizēti izstrādāti, ka lasītājs sāk dzīvot līdzi. Lai arī cik neticami notikumi ar varoņiem neatgadītos, pretēji loģikai, grāmata liek ticēt, ka tā patiešām arī varētu būt. Viss ir metafora – pasaule, "Kafka liedagā", runājoši kaķi un piecpadsmitgadīgs zēns, kurš aizbēdzis no mājām. Kas īsti ir laiks un kāda ir laika nozīme? #grāmata #murakami #harukimurakami #kafkaliedagā #kafkaontheshore #eslasu #japaneseliterature #literature #book #reading #ilovebook #goodreadswithaview #beach #summer #booklover

A post shared by Grāmatmīle (@gramatmile) on

 

@lasambrille Instagram vidē darbojas jau vairāk nekā gadu un priecē savus sekotājus ne tikai ar bildēm, bet arī ar patiešām izsmeļošām atsauksmēm par grāmatām.

View this post on Instagram

Bada spēļu tradīcijas turpinātājs, pēc būtības cīņa par izdzīvošanu tuvākā nākotnē. Ļoti interesants darba pieteikums, grāmatu iegādājos un lasīju vēl pirms ažiotāžas, daļēji tāpēc varbūt gaidīju vairāk zinātnes, t.sk. sci-fi, analītiskumu, bet patiesībā tas ir vnk labi būvēts piedzīvojumu trilleris (kā jau teicu – bada spēles). Jau ekranizēts ar superzvaigznēm galvenajās lomās, diemžēl pieejamie filmas vērtējumi nav pārāk iedvesmojoši, bet noteikti noskatīšos. Darbā izmantots pelnrušķītes stāsts, kas ir viena no izplatītākajām klišejām – parasta meitene bez īpašām personības iezīmēm no nekurienes pēkšņi ne no šā, ne no tā, tiek iecelta saulītē un kļūst par sabiedrībā ievērojamu personu, protams, neaizmirstot arī princi baltā zirgā, kuru tā vien saista tieši šāda tipāža meitene. Bet ko nu daudz kritizēšu, jo lasīt tiešām ir interesanti un stāsta detaļās ir ticamības moments. Pavirši lasot atsauksmes, darbam tiek piedēvētas biedējoša pareģojuma par mūsu nākotni īpašības. Nu es neko stipri šausminošu tur nesaskatu, bet es nepiederu pie personām, kam piemīt vajāšanas mānijas pazīmes, domājot, ka, piemēram, viņu lielvekalā iegādātais tualetes papīrs kādam interesē vairāk nekā datu ievākšanas algoritmiem lielajām mārketinga korporācijām, lai varētu nopelnīt vairāk. Bet, atpakaļ pie stāsta, autors ir meistarīgi apkopjis daudz aktuālās lietas no pēdējās desmitgades un attīstījis to tālāk. Jāsaka, ka ir arī sižeta līnijas, kas nav paredzamas un tas dod darba piesātinātību. Galvenā varone Meja sākumā ir kā vienīgā pareizības saliņa jaunajā civilizācijā, ļaujiet tā man to teikt, bet pamazām tiek visā tajā ievilkta un sabojāta, lai vēlāk pamazām rāptos no tā visa ārā. Kopumā pēc darba izlasīšanas ir sajūta kā pēc kārtīgas fast food porcijas apēšanas – nedaudz vainas apziņa par nodarīto savam kuņģim (atņemto laiku reālajai dzīvei) un vērtīgo uzturvielu neesamību, bet tomēr bija garšīgi un esi paēdis uz kādu laiku. Tuvās nākotnes apraksti ir tiešām aizgrābjoši un būs interesanti salīdzināt, cik no tā visa piepildīsies. Kopš grāmatas izlasīšanas (attiecīgi, jāņem vērā, ka grāmata izdota 2013.gadā), ir jau daži notikumi, kas sakrīt. #literatura #literature #books

A post shared by lasambrille (@lasambrille) on

 

Kuriem no šiem Instagram kontiem seko tu? 

Grāmata “Lielie mazie meli”


Kad noskatījos Deivida E. Kellija veidotā seriāla Big Little Lies pirmo sezonu, uzzināju, ka lieliskā seriāla pamatā ir austrāliešu izcelsmes autores Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis apgāds “Kontinents”. Par seriālu biju tādā sajūsmā, ka vēlējos izlasīt arī grāmatu, jo gribēju pilnībā ienirt Moriartijas radītajā lielo mazo melu virpulī, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs un arī nervus kutinošs. 

Skolas viktorīnas vakarā ir notikusi traģēdija un kāds no tās dalībniekiem ir miris. Lasītājiem netiek atklāts, kurš tas ir, kā arī netiek izpausts, vai tas bija nelaimes gadījums vai aukstasinīga slepkavība. Lai uzzinātu atbildes uz visiem jautājumiem, lasītājam ir jāapbruņojas ar pacietību vairāk nekā 400 lapaspušu garumā, jo tikai pašās grāmatas beigās krīt noslēpumainības plīvurs, atklājot visu lielo melu aisbergu, kas tik ilgi slēpies zem redzamās mazo melu daļas. Pēc paziņojuma par iespējamo slepkavību lasītājs tiek aizvests pagātnē – sešus mēnešus pirms viktorīnas vakara, kad savā četrdesmitajā dzimšanas dienā košā Medelaina satiek jauniņo Džeinu, kura uz dzīvi Pirivī pussalā pārcēlusies pavisam nesen. Abas sievietes ātri iedraudzējas un vēlāk viņām pievienojas arī Medelainas skaistā un bagātā draudzene Seleste, tādējādi izveidojot draudzīgu trijotni, kurai, šķiet, kopīgs vien tas, ka viņu bērni mācīsies vienā skolā; bet patiesībā ārējais izskats un stāvoklis sabiedrībā izrādās maldinošs, jo viņām ir vairāk kopīga nekā sākotnēji varētu šķist.

Grāmatā iekļauto tēmu klāsts ir tik plašs, ka pat grūti tās visas uzskaitīt, bet tās ļoti meistarīgi sakausētas vienā lielā, vienotā veselumā, neradot sajūtu, ka kaut kas no tā visa būtu neiederīgs. Visa centrā ir mazie meli, kurus grāmatas varones stāsta pašas sev un citiem: viena, lai pārliecinātu sevi, ka vīra vardarbīgā izturēšanās ir viņas pašas nopelns; otra, lai iestāstītu sev, ka viņas bijušajam vīram nav tiesību atgriezties viņas dzīvē un piedalīties viņu kopīgās meitas audzināšanā; trešā, lai slēptu kādu tumšu pagātnes noslēpumu, par kuru katru dienu atgādina viņas mazais dēlēns. Aprakstītās tēmas ir ļoti smagas un pat nomācošas, bet Moriartija tās pasniegusi izklaidējošā manierē un ar pamatīgu humora devu, vienlaicīgi neparodējot šo sieviešu samezglotos dzīvesstāstus. Gan lasot grāmatu, gan skatoties tās ekranizāciju, mani nepameta sajūta, ka “Lielie mazie meli” ir daudz kvalitatīvāka seriāla “Bīstamās mājsaimnieces” versija. Uzreiz gan jāsaka, ka par plaģiātu te nevar būt ne runas, jo līdzības galvenokārt vērojamas tikai abu šo darbu noskaņā, pasniegšanas manierē un faktā, ka to galvenās varones ir dažādās intrigās iepītas sievietes.

Pieļauju, ka grāmatas autore ļoti apzināti galvenās varones izveidojusi ļoti atšķirīgas, lai uzsvērtu, ka par spīti atšķirīgajam, sievietes (un jo īpaši mātes) spēj atrast kopīgu valodu un pat izveidot ciešu un patiesu draudzību. Lasīšanas procesā nedaudz iemīļoju katru no romāna varonēm, jo Moriartija viņas radījusi tik ļoti īstas un ar cilvēciskiem trūkumiem, ka ir viegli saprast, kāpēc katra no sievietēm rīkojās tieši tā, kā aprakstīts grāmatā. Pat Renātes, kuru noteikti ne vienam vien lasītājam gribēsies uzskatīt par ļauno varoni, rīcību ir viegli saprast, jo, kad runa ir par kādu, kurš nodarījis pāri viņas bērnam, katra māte var kļūt par mežonīgu plēsoņu, lai tikai savu atvasi pasargātu.

Daži citāti no grāmatas:

“Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu.” – 42. lpp.

“Varēja būt arī ļaunāk. Ak, tik daudzkārt ļaunāk. Viņa bija lasījusi par īstiem ģimenes varmācības upuriem. Tas bija briesmīgi. Tas bija pa īstam.” – 154. lpp.

“Citu cilvēku problēmas allaž šķita tik viegli pārvaramas, bet citu bērni – daudz paklausīgāki.” – 201. lpp.

“Interesanti, ka pastaigājoties varēja pateikt daudz ko tādu, ko nebija iespējams pastāstīt, jūtot ciešu skatienu pāri galdam.” – 268. lpp.

“Vai viņš justos pazemots, ja pasaule uzzinātu, ka ieraksti viņa Facebook profilā daudz ko neatklāj?” – 354. lpp.

Ja grāmata jāsalīdzina ar tās ekranizāciju, tad jāsaka, ka Kellijs izturējies ļoti cieņpilni pret Moriartijas darbu un svarīgākās sižeta līnijas mainījis minimāli – lielākā atkāpe no grāmatas varētu būt tā, ka seriālā vienai no galvenajām varonēm piedēvēta laulības pārkāpšana, par kuru grāmatā pilnīgi nekas nav pat pieminēts. Seriāls un grāmata man vienlīdz labi patika, tomēr jāatzīst, ka seriāla pirmās sezonas noslēgums bija gaumīgāks par grāmatas beigām, bet humora ziņā gan seriāls grāmatu nepārspēja. Rīza Viterspūna Medelainas lomā, Nikola Kidmena Selestes lomā un Šeilīna Vudlija Džeinas lomā, manuprāt, ir vienkārši izcilas, jo viņas ļoti izjusti un patiesi spējušas nodot skatītājiem to emociju daudzveidību un spēcīgo vēstījumu, kuru Moriartija ir iemūžinājusi grāmatā.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Kontinents”; no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. 

Kāpēc man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga?


Jebkurš cilvēks, kurš mani pazīst vismaz pāris gadus, zina, ka esmu liels Dž. K. Roulingas darbu fans un rakstnieces radītā Harija Potera grāmatu sērija man ir īpaši mīļa, bet pēdējo gadu laikā ir radies kāds liels BET. Man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga. Par laimi, spēju nošķirt cilvēku no viņa darbiem, bet pieļauju, ka ilgtermiņā manas antipātijas pret Roulingu varētu izaugt tik lielas, ka tās sāks ietekmēt arī to, kā es uzlūkoju viņas darbus. Kādi tad ir tie iemesli, kāpēc manī dzimušas antipātijas pret šo izcilo britu autori? 

“Poteriādes” monopolizēšana: Kad izlasīju pēdējo “Poteriādes” grāmatu, sajūtas bija līdzīgas kā tad, kad jāšķiras no laba drauga, zinot, ka ar viņu vairs nekad netiksies, tāpēc priecājos, kad Roulinga pēc septītās grāmatas izdošanas ļāva lasītājiem atgriezties burvju pasaulē un atklāja Pottermore fanu vietni, kurā sāka publicēt padziļinātas grāmatu varoņu biogrāfijas un nelielus stāstiņus par viņu dzīvi pēc pēdējā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Sākumā tā šķita kā patīkama atkal satikšanās, bet tad sākās šo stāstu un papildinājumu plūdi, kuriem pat es kā rūdīts “Poteriādes” fans vairs nespēju izsekot līdzi. Džons Grīns reiz ir teicis, ka viņš nezinot, kā beidzas viņa grāmatas, jo tas esot atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Lai arī Roulingas darbos ir daudz maģijas, šo beigu maģiju, par kuru runā Grīns, Roulinga saviem lasītājiem ir liegusi, turklāt rakstniece diezgan asi uztver arī dažādas “Poteriādes” elementu interpretācijas, kuras nesaskan ar viņas viedokli. (Mikroblogošanas vietnē Twitter viņa daudzus “Poteriādes” fanus ir bloķējusi pat par simpātiju paušanu pret grāmatu sērijas slikto puisi Drako Malfoju.) Brīdī, kad tiek publicēta rakstnieka grāmata, tā pieder arī tās lasītājiem, bet šķiet, ka Roulinga to nesaprot un grib sev paturēt ne tikai visu burvju pasauli, bet arī tiesības uztvert viņas rakstīto atšķirīgi.

“Poteriādes” politizēšana: Katrs, kurš seko Roulingai mikroblogošanas vietnē Twitter, zina, ka rakstniece aktīvi komentē politiskās norises pasaulē un regulāri kritizē ASV prezidentu Donaldu Trampu. Politiskā aktivitāte, protams, ir apsveicama, bet viņa dažādus politiskos procesus un aktualitātes sabiedrībā sasaista ar “Poteriādes” varoņiem un notikumiem. Piemēram, pēkšņi viņa atklāja, ka profesora Vilksona kļūšana par vilkaci esot HIV metafora, bet Cūkkārpas direktors Dumidors ir gejs, kaut gan grāmatās par to pat nebija doti mājieni. Donalda Trampa imigrantu politiku viņa ir salīdzinājusi ar Lorda Voldemorta cīņu pret visiem, kas neietilpa tīrasiņu burvju kategorijā, kā arī piebilda, ka Tramps ir daudz sliktāks par Voldemortu. Nezinu, vai šie izteikumi ir autores izmisīgi centieni atkal iebīdīt “Poteriādi” aktuālajās ziņās, bet viņai vajadzētu nošķirt politiku no daiļliteratūras, jo pēdējais, ko Harijam Poteram vajag, ir politiska piegarša. Piekrītu žurnālistes Lorenas Sazernas teiktajam, ka “Poteriāde” nav politikas rokasgrāmata, bet gan pasaka, kurai ar reālo pasauli ir maz kā kopīga, tāpēc tā nav piemērotākā literatūra, kuru citēt vai interpretēt atbilstoši tā brīža aktualitātēm pasaulē, jo reālajā pasaulē pasaku scenāriji nedarbojas. Turklāt mūsdienās Tramps ir visur, tāpēc būtu labi, ja viņš netiktu ievilkts arī populārajā burvju sāgā.

Neturēšanās pie sava teiktā: Kad Roulinga paziņoja, ka Cūkkārpas direktors ir homoseksuāls, viņas fani bija pārsteigti, bet daudzi vaicāja – kāda no tā visa jēga, jo grāmatu sērija pabeigta jau pirms laba laika? BET tad 2016. gada rudenī skatītāju vērtējumam tika nodots “Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them), kurā būtiska loma atvēlēta arī Dumidora jaunības dienu sirdsāķītim Gelertam Grindevaldam. Pēc pirmās Fantastic Beasts filmas pirmizrādes tika paziņots, ka šīs filmu sērijas otrās daļas epicentrā būs Dumidora un Grindevalda konflikts, bet Dumidora seksuālā orientācija tajā netiks ne minēta, ne atainota. Šis fakts pilnīgi nevienu nesatrauktu, ja vien Roulinga pati iepriekš nebūtu paziņojusi, ka Cūkkārpas direktors ir gejs un viņu vienojušas romantiskas jūtas ar tumšo burvi Grindevaldu. Tad kāda bija šī paziņojuma jēga, ja autore šo faktu nebija minējusi “Poteriādes” grāmatās un negrasās to minēt arī filmās, kurās stāstīts par Dumidora jaunību un laikiem pirms Harija Potera dzimšanas? Vismaz man izskatās, ka šis paziņojums nebija nekas vairāk kā vēlme iegūt LGBT kopienas simpātijas un radīt ažiotāžu.

Nespēja uztvert jokus un neiedziļināšanās kontekstā: Jūtūbera PewDiePie fans esmu krietni īsāku laiku nekā Roulingas fans, bet, kad PewDiePie publicēja joku video, kurā bija iekļauta arī pasmiešanās par nacismu, un Roulinga to uztvēra ļoti saasināti, veltot jaunajam zviedram dzēlīgus komentārus, es par visiem 100% nostājos populārā jūtūbera pusē. Jebkurš, kurš skatās PewDiePie veidotos video, zina, ka viņš nav nacists un nemudina savus skatītājus uz nacistiskām darbībām, bet Roulinga nevilcinājās savā Twitter profilā pārpublicēt izgriezumus no kāda vox.com raksta, kurā jaunajam vīrietim tika piedēvēta arī rasistiska izturēšanās, kaut gan apsūdzības rasismā izrādījās nepamatotas. Turklāt šī nav vienīgā reize, kad Roulinga dalījusies ar saturu, kas izrauts no konteksta: 2017. gadā viņa dalījās ar video, kurā bija redzams, kā ASV prezidents Tramps “ignorē” ratiņkrēslā sēdoša puisēna sveicienam pastiepto roku. Beigās izrādījās, ka video ir rediģēts un tam ir nogriezts sākums, kurā redzams, kā prezidents Tramps ratiņkrēslā sēdošajam puisēnam velta ilgu un sirsnīgu sveicienu. (Tikai nepārprotiet – es totāli neesmu Trampa fans, bet man ļoti riebjas lietu izraušana no konteksta, īpaši jau tad, ja to dara žurnālisti vai cilvēki ar patiešām milzīgu ietekmi. Turklāt Tramps ir sastrādājis pietiekami daudz muļķību, lai nevienam viņa pretiniekam nerastos pat nepieciešamība kaut ko safabricēt vai izraut no konteksta.) Kas attiecas uz PewDiePie gadījumu – tu nedrīksti cilvēku nepatiesi apsūdzēt nacisma popularizēšanā un rasismā, bet pēc tam izlikties, ka nekas slikts taču nav noticis un tu neesi pielicis savu pirkstu cilvēka reputācijas un karjeras iedragāšanā.

Par spīti visam, varu teikt, ka joprojām turpināšu fanot par “Poteriādi”, bet no Roulingas viedokļu vai paziņojumu lasīšanas gan man turpmāk vajadzētu izvairīties. Varbūt arī kādam no jums pēdējo gadu laikā mainījušās domas par šo izcilo rakstnieci? Padalies komentāros ar savu viedokli!