grāmatas

Kāpēc man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga?


Jebkurš cilvēks, kurš mani pazīst vismaz pāris gadus, zina, ka esmu liels Dž. K. Roulingas darbu fans un rakstnieces radītā Harija Potera grāmatu sērija man ir īpaši mīļa, bet pēdējo gadu laikā ir radies kāds liels BET. Man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga. Par laimi, spēju nošķirt cilvēku no viņa darbiem, bet pieļauju, ka ilgtermiņā manas antipātijas pret Roulingu varētu izaugt tik lielas, ka tās sāks ietekmēt arī to, kā es uzlūkoju viņas darbus. Kādi tad ir tie iemesli, kāpēc manī dzimušas antipātijas pret šo izcilo britu autori? 

“Poteriādes” monopolizēšana: Kad izlasīju pēdējo “Poteriādes” grāmatu, sajūtas bija līdzīgas kā tad, kad jāšķiras no laba drauga, zinot, ka ar viņu vairs nekad netiksies, tāpēc priecājos, kad Roulinga pēc septītās grāmatas izdošanas ļāva lasītājiem atgriezties burvju pasaulē un atklāja Pottermore fanu vietni, kurā sāka publicēt padziļinātas grāmatu varoņu biogrāfijas un nelielus stāstiņus par viņu dzīvi pēc pēdējā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Sākumā tā šķita kā patīkama atkal satikšanās, bet tad sākās šo stāstu un papildinājumu plūdi, kuriem pat es kā rūdīts “Poteriādes” fans vairs nespēju izsekot līdzi. Džons Grīns reiz ir teicis, ka viņš nezinot, kā beidzas viņa grāmatas, jo tas esot atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Lai arī Roulingas darbos ir daudz maģijas, šo beigu maģiju, par kuru runā Grīns, Roulinga saviem lasītājiem ir liegusi, turklāt rakstniece diezgan asi uztver arī dažādas “Poteriādes” elementu interpretācijas, kuras nesaskan ar viņas viedokli. (Mikroblogošanas vietnē Twitter viņa daudzus “Poteriādes” fanus ir bloķējusi pat par simpātiju paušanu pret grāmatu sērijas slikto puisi Drako Malfoju.) Brīdī, kad tiek publicēta rakstnieka grāmata, tā pieder arī tās lasītājiem, bet šķiet, ka Roulinga to nesaprot un grib sev paturēt ne tikai visu burvju pasauli, bet arī tiesības uztvert viņas rakstīto atšķirīgi.

“Poteriādes” politizēšana: Katrs, kurš seko Roulingai mikroblogošanas vietnē Twitter, zina, ka rakstniece aktīvi komentē politiskās norises pasaulē un regulāri kritizē ASV prezidentu Donaldu Trampu. Politiskā aktivitāte, protams, ir apsveicama, bet viņa dažādus politiskos procesus un aktualitātes sabiedrībā sasaista ar “Poteriādes” varoņiem un notikumiem. Piemēram, pēkšņi viņa atklāja, ka profesora Vilksona kļūšana par vilkaci esot HIV metafora, bet Cūkkārpas direktors Dumidors ir gejs, kaut gan grāmatās par to pat nebija doti mājieni. Donalda Trampa imigrantu politiku viņa ir salīdzinājusi ar Lorda Voldemorta cīņu pret visiem, kas neietilpa tīrasiņu burvju kategorijā, kā arī piebilda, ka Tramps ir daudz sliktāks par Voldemortu. Nezinu, vai šie izteikumi ir autores izmisīgi centieni atkal iebīdīt “Poteriādi” aktuālajās ziņās, bet viņai vajadzētu nošķirt politiku no daiļliteratūras, jo pēdējais, ko Harijam Poteram vajag, ir politiska piegarša. Piekrītu žurnālistes Lorenas Sazernas teiktajam, ka “Poteriāde” nav politikas rokasgrāmata, bet gan pasaka, kurai ar reālo pasauli ir maz kā kopīga, tāpēc tā nav piemērotākā literatūra, kuru citēt vai interpretēt atbilstoši tā brīža aktualitātēm pasaulē, jo reālajā pasaulē pasaku scenāriji nedarbojas. Turklāt mūsdienās Tramps ir visur, tāpēc būtu labi, ja viņš netiktu ievilkts arī populārajā burvju sāgā.

Neturēšanās pie sava teiktā: Kad Roulinga paziņoja, ka Cūkkārpas direktors ir homoseksuāls, viņas fani bija pārsteigti, bet daudzi vaicāja – kāda no tā visa jēga, jo grāmatu sērija pabeigta jau pirms laba laika? BET tad 2016. gada rudenī skatītāju vērtējumam tika nodots “Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them), kurā būtiska loma atvēlēta arī Dumidora jaunības dienu sirdsāķītim Gelertam Grindevaldam. Pēc pirmās Fantastic Beasts filmas pirmizrādes tika paziņots, ka šīs filmu sērijas otrās daļas epicentrā būs Dumidora un Grindevalda konflikts, bet Dumidora seksuālā orientācija tajā netiks ne minēta, ne atainota. Šis fakts pilnīgi nevienu nesatrauktu, ja vien Roulinga pati iepriekš nebūtu paziņojusi, ka Cūkkārpas direktors ir gejs un viņu vienojušas romantiskas jūtas ar tumšo burvi Grindevaldu. Tad kāda bija šī paziņojuma jēga, ja autore šo faktu nebija minējusi “Poteriādes” grāmatās un negrasās to minēt arī filmās, kurās stāstīts par Dumidora jaunību un laikiem pirms Harija Potera dzimšanas? Vismaz man izskatās, ka šis paziņojums nebija nekas vairāk kā vēlme iegūt LGBT kopienas simpātijas un radīt ažiotāžu.

Nespēja uztvert jokus un neiedziļināšanās kontekstā: Jūtūbera PewDiePie fans esmu krietni īsāku laiku nekā Roulingas fans, bet, kad PewDiePie publicēja joku video, kurā bija iekļauta arī pasmiešanās par nacismu, un Roulinga to uztvēra ļoti saasināti, veltot jaunajam zviedram dzēlīgus komentārus, es par visiem 100% nostājos populārā jūtūbera pusē. Jebkurš, kurš skatās PewDiePie veidotos video, zina, ka viņš nav nacists un nemudina savus skatītājus uz nacistiskām darbībām, bet Roulinga nevilcinājās savā Twitter profilā pārpublicēt izgriezumus no kāda vox.com raksta, kurā jaunajam vīrietim tika piedēvēta arī rasistiska izturēšanās, kaut gan apsūdzības rasismā izrādījās nepamatotas. Turklāt šī nav vienīgā reize, kad Roulinga dalījusies ar saturu, kas izrauts no konteksta: 2017. gadā viņa dalījās ar video, kurā bija redzams, kā ASV prezidents Tramps “ignorē” ratiņkrēslā sēdoša puisēna sveicienam pastiepto roku. Beigās izrādījās, ka video ir rediģēts un tam ir nogriezts sākums, kurā redzams, kā prezidents Tramps ratiņkrēslā sēdošajam puisēnam velta ilgu un sirsnīgu sveicienu. (Tikai nepārprotiet – es totāli neesmu Trampa fans, bet man ļoti riebjas lietu izraušana no konteksta, īpaši jau tad, ja to dara žurnālisti vai cilvēki ar patiešām milzīgu ietekmi. Turklāt Tramps ir sastrādājis pietiekami daudz muļķību, lai nevienam viņa pretiniekam nerastos pat nepieciešamība kaut ko safabricēt vai izraut no konteksta.) Kas attiecas uz PewDiePie gadījumu – tu nedrīksti cilvēku nepatiesi apsūdzēt nacisma popularizēšanā un rasismā, bet pēc tam izlikties, ka nekas slikts taču nav noticis un tu neesi pielicis savu pirkstu cilvēka reputācijas un karjeras iedragāšanā.

Par spīti visam, varu teikt, ka joprojām turpināšu fanot par “Poteriādi”, bet no Roulingas viedokļu vai paziņojumu lasīšanas gan man turpmāk vajadzētu izvairīties. Varbūt arī kādam no jums pēdējo gadu laikā mainījušās domas par šo izcilo rakstnieci? Padalies komentāros ar savu viedokli!

Advertisements

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Hygge jeb dāņu laimes noslēpums


Daudzos pētījumos par dažādu tautu laimes līmeni dāņi jau daudzu gadu garumā ieņēmuši vadošas vietas: 2012. gadā – 1. vieta; 2013. gadā – 1. vieta; 2015. gadā – 3. vieta; 2016. gadā – 1. vieta. (Pasaules laimes indeksa ziņojuma dati.) Kā tas nākas, ka valstī, kurā gada lielāko daļu valda drēgnums un tumsa, dzīvo pasaulē laimīgākie cilvēki? Varbūt hygge ir atbilde?! 

Grāmatu “Mazā hygge grāmata” sarakstījis Meiks Vikings, kurš ir Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūta vadītājs, tāpēc grūti iedomāties kādu, kas par dāņu laimes atslēgu zinātu vairāk. Vārdu “hygge” ir grūti iztulkot, bet tas ir kaut kas līdzīgs omulībai, turklāt hygge ir kļuvis tik populārs, ka tas ir visur – apskatot grāmatu piedāvājumu interneta grāmatnīcās, var atrast hygge recepšu grāmatas, hygge brīvdienu grāmatas, hygge krāsojamās grāmatas, hygge spēļu grāmatas un pat hygge adījumu grāmatas. Tieši tik plaša ir šī vārda nozīme, tāpēc “omulība” noteikti neaptver visas tās tēmas un sajūtas, kuras sevī ietver šis nedaudz savādais vārds.

Jau pašā grāmatas sākumā Vikings (vai vispār mēdz būt vēl skandināviskāks uzvārds?!) lasītājiem izskaidro hygge vārda nozīmi, kā arī sniedz nelielu, bet ļoti saistošu ieskatu ne tikai dāņu, bet arī citu tautu valodu īpatnībās un vārdos, kurus ir grūti iztulkot vai paskaidrot tiem, kam šī valoda nav dzimtā. Uzreiz gan jāpiemin, ka stāstījums nav sauss un garlaicīgs, jo Vikings neieslīgst liekās detaļās un rakstīto brīžiem atsvaidzina ar labu humora devu. Grāmatā var sasmelties idejas pasākumiem, interjeram, maltītēm, garderobei, veselībai, ceļojumam uz Dāniju, dekorācijām un daudz kam citam.

“Tā kā dāņiem patīk sveces, koka izstrādājumi un citi viegli uzliesmojoši priekšmeti, nav brīnums, ka Kopenhāgena vairākas reizes ir nodegusi līdz pamatiem.”

“Dānijā visi ģērbjas melnā. Jūsu mērķis ir izskatīties tā, lai iederētos Karla Lāgerfelda bērēs: stilīgi, bet vienkrāsaini.”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti daudzpusīga un, kas nav mazsvarīgi, tā ir ļoti tuva latviešu mentalitātei, kā arī ļauj baudīt hygge katram, jo viens no dāņu laimes pamatnosacījumiem ir tāds, ka lietas, kas liek justies hyggelig, nemaksā dārgi un reizēm tās nemaksā neko. Dārgas un ekskluzīvas lietas visbiežāk neatbilst hygge būtībai.

“Mūsdienās viens no iemesliem, kāpēc mums patīk sēdēt šajos omulīgajos kaktiņos, varētu būt apziņa, ka jūtamies drošībā – skats, kas paveras uz citu istabu vai ielu, sniedz mums priekšrocības pamanīt jebkādas potenciālās briesmas.”

Protams, lasot šo grāmatu, katrs pieķers sevi pie domas, ka dāņiem viegli justies laimīgiem, jo, kā pats autors raksta: “…bez 5 nedēļas gara apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma vēl ir arī salīdzinoši īsa darba nedēļa, bezmaksas veselības aprūpe un augstskolas izglītība.”, autors arī necenšas noliegt, ka naudai ir zināma ietekme uz laimi: “Protams, ja nevarat atļauties nopirkt pārtiku, nauda ir būtiska, bet, ja necīnāties ar trūkumu vai necenšaties savilkt galus kopā, 100 mārciņas mēnesī neko nemainīs, ja runa ir par laimi.” Kā jau iepriekš rakstīju, lai justos hyggelig, nav nepieciešami lieli naudas līdzekļi, reizēm pietiek ar to, ka ļaujam sev izbaudīt nedaudz bērnišķīgas aktivitātes, jo, lai arī cik veci mēs būtu, vizināšanās ar ragaviņām vai galda spēles jebkurā vecumā sniedz prieku un naudas ieguldījumus neprasa.

“…mēs jūtamies laimīgāki, kad iesaistāmies aizraujošās atpūtas aktivitātēs. Viena no pieaugušo cilvēku problēmām ir tā, ka mēs pārāk daudz koncentrējamies uz darbības rezultātu. Mēs strādājam, lai nopelnītu naudu. Ejam uz sporta zāli, lai zaudētu svaru. Pavadām laiku kopā ar cilvēkiem, lai veidotu sakarus un virzītu tālāk savu karjeru. Kāpēc mēs nedarām kaut ko tikai prieka pēc?”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti nomierinoša lasāmviela, kas iedvesmo un liek justies ļoti hyggelig, jo autors lasītājiem atgādina šķietami pašsaprotamas lietas, par kurām justies pateicīgiem, kā arī apstiprina to, ka tev nevajag dārgu auto, pārsimts kvadrātmetru lielu penthausu un Moet šampanieti ūdens vietā, lai justos laimīgi. Šī ir grāmata, kas liek lasītājam justies labi, turklāt grāmatas tehniskais izpildījums un vizuālais noformējums ir absolūta meistarklase – viennozīmīgi skaistākā un gaumīgākā grāmata, kādu šogad nācies turēt rokās.

Cilvēkiem, kas mājīgumu, ģimeniskumu un omulību tur augstā cieņā, šī grāmata būs ideāla dāvana, ar kuru būs grūti aizšaut garām.

“Šis ir hygge gadalaiks. Pieaug sveču un saldumu patēriņš, kā arī ĶMI (ķermeņa masas indekss).”

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.

“Tas”, kurš baida un nelaiž vaļā


Neilgi pēc tam, kad šoruden uz kinoteātru ekrāniem nonāca Andrē Muskjeti režisētā šausmu filma “Tas”, grāmatnīcu plauktos pirmoreiz parādījās arī Stīvena Kinga populārā šausmu romāna It latviskotā izdevuma pirmā grāmata. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” Kinga romānu “Tas”, kas oriģinālvalodā izdots vienā sējumā, sadalījuši divās daļās, no kurām pirmā jau ir pieejama grāmatnīcās, bet otrā, visticamāk, tiks izdota nākamgad. 

Par spīti tam, ka grāmata sadalīta divās daļās, arī puse no tās ir pamatīgs ķieģelis, turklāt līdzīgi darījuši arī It ekranizācijas veidotāji, kas Kinga apjomīgo grāmatu nolēmuši ekranizēt divās filmās: “Tas” pirmā daļa pie skatītājiem nonāca šī gada septembrī, bet nākamā daļa pie skatītājiem nonāks tikai 2019. gada septembrī. Tā, manuprāt, ir laba ziņa tiem, kas pirms filmas skatīšanās plāno izlasīt grāmatu, tikai laicīgi gribu brīdināt, ka filmas veidotāji grāmatu nav vienkārši pārdalījuši uz pusēm, kā to izdarījuši izdevēji. Pirmajā filmā stāstīts par galveno varoņu bērnību un viņu pirmo sastapšanos ar dejojošo klaunu Penīvaizu, bet otrajā filmā galvenie varoņi būs jau pieauguši cilvēki, kamēr grāmatā galveno varoņu bērnība un pieaugušo gadi nav tik strikti nodalīti un lasītājs tiek mētāts no 1958. gada uz 1985. gadu un otrādi.

Par ko tad stāstīts grāmatā? Grāmatas galvenie varoņi ir septiņi neparasti bērni: Bils, kurš rausta valodu, apdomīgais Maiks, pievilcīgā Beverlija, kuru sit tēvs, Edijs, kuru kontrolē māte-hipohondriķe, inteliģentais un apaļīgais Bens, muldoņa Ričijs un pedantiskais ebreju zēns Stenlijs. Viņiem kopīgs ir tas, ka viņi noteikti nav skolas populārākie bērni, kā arī tas, ka viņi visi saskārušies ar ļaunu spēku, kas Derijas pilsētā nogalina bērnus. Tas spēj pieņemt tādu veidolu, kāds katram bērnam šķiet visbiedējošākais: vienam viņš parādās mūmijas izskatā, otram kā vilkatis, bet trešajam kā milzu putns. Kad Tas nav kāda konkrēta bērna baiļu iemiesojums, tas ir dejojošais klauns Penīvaizs – mistisks un ļauns spēks, kurš Derijas pilsētā atgriežas apmēram ik pēc 27 gadiem, lai sarīkotu slepkavnieciskas dzīres. Dzīres, kuras šie septiņi bērni nolēmuši apturēt, jo pilsētā nogalināti ne tikai viņu vienaudži, bet arī Bila mazais brālītis.

Foto: Kadrs no filmas.

Kings vienmēr spēlējies ar šausmām un dēmoniem, kas nav nekur tālu jāmeklē, jo paši baisākie briesmoņi mīt mūsos. Arī šis romāns nav izņēmums, jo, lai arī cik baiss šķistu Penīvaizs un viņa dažādās transformācijas, biedējošākā šī darba daļa ir Derijas iedzīvotāju vienaldzība un morālā un fiziskā vardarbība, kas tiek vērsta pret bērniem. (Beverlijas tēvs meiteni sit, Edija māte dēlam izdomā dažādas kaites, Bena māte viņu pārbaro, bet Bila vecāki pēc jaunākā dēla zaudēšanas pret Bilu izturas kā pret tukšu vietu.) Metaforu šajā darbā ir daudz un, manuprāt, arī pašu Penīvaizu var uztvert kā metaforu, jo klauns taču ir kas tāds, kam būtu jārada smiekli un jautrība, bet šis klauns sēj bailes un sāpes. (Gluži kā vecāki, kuriem savi bērni būtu jāmīl un jālolo, bet tā vietā viņi savām atvasēm nodara pāri un liek apšaubīt savu vērtību.)

“Dēls, vietai ir tikpat liela nozīme kā šajā vietā notikušajam. Lūk, kāpēc virsraksti ir lielāki tad, kad zemestrīce nonāvē divpadsmit cilvēkus Losandželosā, nekā tad, kad kāds nogalina trīs tūkstošus ļaužu kādā barbaru zemē Vidējos Austrumos.”

Grāmatā iekļauto tēmu saraksts ir ārkārtīgi garš un daudzveidīgs: rasisms, vardarbība ģimenē, tuvinieka zaudēšana, homofobija, destruktīvas attiecības, patiesa draudzība, hipohondrija, cilvēku liekulība utt. Protams, visas šīs tēmas ir ļoti nopietnas un par tām ir jārunā, tikai brīžiem šī daudzkrāsainība laupījusi Kingam tiešumu un viņš, stāstot par vienu notikumu, aizklīst pa sānu ceļiem un sāk stāstīt par ko citu, tādējādi izplešot savu radīto pasauli vēl lielāku un iespaidīgāku. Brīžiem tas darbojas stāsta labā, bet brīžiem es kā lasītājs apšaubīju atsevišķu detaļu nepieciešamību, jo tās tikai padarīja stāstu plašāku, be ne labāku. Par spīti nespējai padarīt stāstījumu koncentrētu, Kings ir radījis ļoti dzīvus varoņus, līdz sīkumiem izstrādātu Derijas pilsētu, kā arī spriedzes pilnas ainas ar Tā satikšanu, kuras lasīšanas tempu manāmi paātrināja, turklāt tas viss pasniegts ļoti bagātā un baudāmā valodā.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas skaidrs ir tas, ka baisākais šajā pasaulē ir tieši tas, ko mēs nodarām viens otram – atliek tikai ieslēgt ziņu kanālu, lai pārliecinātos par šo vārdu patiesumu.

“Kam vajadzēja piecus dolārus vērtu kinobiļeti, ja par briesmoņiem varēja izlasīt laikrakstā par trīsdesmit pieciem centiem vai dzirdēt radio par brīvu?”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Santa Brauča.

Mīlestības vēstules mirušajiem


Amerikāņu rakstnieces Eivas Deleiras (Ava Dellaira) debijas romāns Love Letters to The Dead manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau kopš tā iznākšanas dienas – 2014. gada marta, bet to lasīt sāku tikai šoruden. 

Līdz manam redzeslokam šī grāmata nonāca, pateicoties grāmatas “Čārlijs, malā stāvētājs” autora Stīvena Čboski pozitīvajām atsauksmēm, kurās Čboski jūsmoja par Deleiras talantu un satriecošo pieteikumu literatūras pasaulē. Tāpēc nav nekāds pārsteigums par to, ka šī grāmata ārkārtīgi bieži tiek salīdzināta ar paša Čboski debijas romānu, kurš pagaidām ir arī viņa vienīgais grāmatas formātā publicētais literārais darbs. Līdzību starp “Čārlijs, malā stāvētājs” un Love Letters to The Dead patiešām ir daudz, sākot jau ar vēstuļu formātu un saturā iekļautajiem tematiem, bet par plaģiātismu te nevar būt ne runas, jo Deleirai ir pašai sava literārā balss un viņa noteikti nav centusies kopēt Čboski.

Grāmatā stāstīts par piecpadsmit gadus vecu meiteni, vārdā Lorela, kura pavisam nesenā pagātnē traģiski zaudējusi savu vecāko māsu Meju, kuru vienmēr apbrīnojusi un uzskatījusi par savu paraugu. Lai nebūtu jāsaskaras ar žēluma pilniem skatieniem un skolasbiedru jautājumiem, Lorela pēc māsas nāves nomaina skolu, kurā neviens nepazīst ne viņu, ne viņas māsu. Vismaz viņai pašai tā šķiet. Lai arī izpaliek līdzjūtības, kas varētu uzplēst vēl nesadzijušās brūces, Lorelai jaunajā skolā nākas saskarties ar citām problēmām – viņai nav draugu, turklāt viņa nezina, kā uzrunāt savu simpātiju Skaju, kuru instinktīvi sajūt kā radniecīgu dvēseli.

“I think a lot of people want to be someone, but we are scared that if we try, we won’t be as good as everyone imagines we could be.”

Literatūras mājasdarbs, kurā viņai jāuzraksta vēstule kādai mirušai personībai, meitenei kļūst par terapiju, bet visu sarežģī tas, ka vēstules ir tik ļoti personiskas, ka Lorela tās vienkārši nespēj iesniegt skolotājai, bet viņa vienalga turpina tās rakstīt, adresējot tās Kurtam Kobeinam, Dženisai Džoplinai, Hītam Ledžeram, Riveram Fīniksam, Eimijai Vainhausai u.c. vēsturiski nozīmīgām personībām. Vēstulēs viņa kļūst vaļsirdīga un atklāj savas ilgas pēc māsas, dusmas par vecāku izjukušo laulību, bažas par jauniegūtajiem draugiem, kā arī skumjas par tantes Eimijas vientulību un apmātību ar reliģiju.

“You think you know someone, but that person always changes, and you keep changing, too. I understood it suddenly, how that’s what being alive means.”

Uzreiz jāatzīst, ka nebiju gaidījis, ka man šis darbs tik ļoti patiks, jo debijas romāni reti ir spīdoši un meistarīgi noslīpēti, bet šis patiešām tāds ir. Deleiras valoda ir bagāta, teikumi meistarīgi konstruēti, varoņi daudz-dimensionāli, romānā iekļautās problēmas mūsdienu jauniešiem aktuālas, kā arī, kas nav mazsvarīgi, grāmatas noslēgums nav pārcukurots un klišejām piebārstīts. Esmu lasījis atsauksmes, kurās lasītāji sūdzas, ka Lorela ir pārāk pasīva, bet man ļoti simpatizēja tas, ka grāmatas galvenā varone nav hiperaktīva, nemīl intrigas un spēj ļoti mīlošā veidā runāt par saviem līdzcilvēkiem.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai jauniešu literatūrā būtu arī šādi tēli.

Love Letters to The Dead ir ne tikai stāsts par zaudējuma pārvarēšanu, bet šī grāmata ir arī mīlestības vēstule vēsturiskām personībām un dažādu jomu māksliniekiem, kas ar saviem darbiem spējuši padarīt mūsu ikdienu krāšņāku, vientulību ne tik nomācošu un sāpes vieglāk paciešamas. Turklāt šīs vēstules noteikti radīs ne vienā vien jaunietī vēlmi iepazīt tuvāk tajās minēto personību atstāto mākslas mantojumu, bez kura kultūras vēsture nebūtu iedomājama.

“And maybe what growing up really means is knowing that you don’t have to be just a character, going whichever way the story says. It’s knowing you could be the author instead.”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Neliels dzīves un bloga rudens “apdeits”


Pavisam nemanot ir pienācis rudens un dienas kļuvušas krietni īsākas, bet vakari garāki, kas nebūt nav slikta lieta, ja esi grāmatu lasītājs, rakstītājs vai kāds, kurš ir atkarīgs no seriālu skatīšanās. Rudens ir arī ražas laiks, tāpēc nolēmu jums, bloga lasītāji, nedaudz pastāstīt par to, kāda tad ir mana radošā raža.

Mana plānotāja 12. februāra ailītē ir rakstīts tikai viens teikums: Sāku rakstīt “Testu”. Tas arī ir iemesls, kāpēc kopš šī gada sākuma ieraksti blogā parādās daudz retāk. Vakarnakt aizgāju gulēt trijos naktī un pasmaidīju nedaudz nogurušu smaidu, kad redzēju, ka sarakstītā teksta apjoms pārsniedzis 150 lappušu atzīmi. Varoņi jau kopš vasaras sākuma sākuši dzīvot paši savas dzīves un iznīcinājuši manu domu par to, ka šis būs tikai garstāsts, jo, lai iecerēto pabeigtu, nepieciešamas vēl vismaz 100 lapaspuses. “Testa” galvenie varoņi ir četri arodvidusskolas pēdējā kursa studenti, kas, tuvojoties skolas izlaidumam, ne tikai sāk plānot nākotni, bet arī piedzīvo pārbaudījumus, kurus droši varētu nosaukt par viņu personīgo elli. Kad sāku rakstīt “Testu”, zināju, ka ar savu varoņu starpniecību vēlos runāt par problēmām, par kurām latviešu jauniešu literatūrā runāts maz, bet kuras eksistē daudzu jauniešu dzīvēs. Par sava darba nākotni minējumus šobrīd nevēlos izteikt, jo pagaidām tā vienīgais lasītājs esmu es pats un mans galvenais mērķis ir to pabeigt līdz gada beigām.

Ar grāmatu lasīšanu šogad man neveicas pārāk spīdoši, jo līdz septembra sākumam esmu izlasījis tikai vienpadsmit grāmatas, no kurām piecas ir sarakstītas vai tulkotas latviešu valodā, bet sešas angļu valodā. Līdz gada beigām ceru izlasīt arī Stīvena Kinga “Tas”, Ava Dellaira “Love Letters to The Dead”, Elizabetes Gilbertas “Lielo Burvību”, Patrika Nesa “Release”, kā arī, iespējams, Roberta Galbraita “Dzeguzes saucienu”, kuru jau esmu lasījis oriģinālvalodā. Lasīšanas plānos ietilpst arī Adama Silveras “They Both Die at The End”, Jasmine Warga “My Heart and Other Black Holes”, kā arī Becky Chamers “The Long Way to a Small, Angry Planet” grāmatu lasīšana, bet nezinu, vai ar saviem gausajiem lasīšanas tempiem ar tām visām tikšu galā līdz gada beigām.

Ja ir kas tāds, kam šogad laiku neesmu žēlojis, tad tie ir seriāli, jo skatāmo seriālu sarakstā ir American Gods, Girlboss, Riverdale, Mist, Skam, The Deuce, Duck Tales, Z: The Beginning of Everything, How to Get Away With Murder, Sense8, This Is Us, Stranger Things, Mom, Family Guy, Mr. Robot, Taboo, American Horror Story, American Crime Story, 13 Reasons Why un Teen Wolf. Jāatzīst, ka sešus no sarakstā minētajiem seriāliem šogad beidzu skatīties, jo vai nu tika pārtraukta to veidošana, vai arī tie vienkārši sāka mani garlaikot.

Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama, tāpēc šogad savu pleilisti esmu papildinājis ar dažiem simtiem jaunu dziesmu. 8. septembrī sagaidījām Sema Smita atgriešanos ar singlu Too Good At Goodbyes un jau tuvāko mēnešu laikā pie klausītājiem nonāks viņa otrais studijas albums. Viens no gada patīkamākajiem atklājumiem bija repera Logic 5. maijā izdotais albums Everybody, kurš saturiski, manuprāt, ir viens no šī gada jēgpilnākajiem albumiem. 12. maijā tika izdots albums, kuru šogad gaidīju visvairāk: poproka grupas Paramore piektais studijas albums After Laughter, kurā depresīvi teksti sakausēti kopā ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Pie 2017. gada jaunatklājumiem varu pieskaitīt arī rokgrupas PVRIS albumu All We Know of Heaven, All We Need of Hell, bet gada guilty pleasure titulu pavisam droši varu piešķirt dziedātājas Dua Lipa debijas albumam Dua Lipa.

Kā jums šogad veicas ar radošajiem darbiem un kultūras baudīšanu? Pastāstiet komentāros!

Saimons pret Homo Sapiens lietu kārtību


Meklējot seriāla 13 Reasons Why aktieru gaidāmos kino projektus, uzzināju, ka divi no seriāla aktieriem (Ketrīna Lengforda un Mailzs Heizers) kopīgi strādā pie filmas Simon vs. Homo Sapiens Agenda, kura pie skatītājiem nonāks jau 2018. gadā. Filmas pamatā ir rakstnieces Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, tāpēc nolēmu to izlasīt pirms tās ekranizācija nonākusi uz kinoteātru ekrāniem. 

Grāmatas galvenais varonis ir sešpadsmit gadus vecs puisis Saimons, kurš, izmantojot anonīmu e-pastu un segvārdu, internetā piecu mēnešu garumā sarakstās ar skolas Tumblr lapā iepazītu puisi, kurš slēpjas zem segvārda Blue. Abi puiši neko nezina viens par otra patieso identitāti, kā arī viņu draugi, ģimene un skolasbiedri neko nezina par puišu homoseksualitāti. Tā šķiet nevainīga un nekaitīga aizraušanās līdz brīdim, kad Saimons izdomā savu e-pastu pārbaudīt, izmantojot kādu no skolas bibliotēkas datoriem, un aizmirst izrakstīties no savas e-pasta adreses. E-pasta vēstules izlasa Mārtins, puisis, ar kuru Saimons kopīgi apmeklē teātra pulciņu, un situāciju izmanto savā labā, lai ar iegūtajiem ekrānuzņēmumiem šantažētu skolasbiedru, par klusēšanu pieprasot randiņus ar Saimona skaisto draudzeni Ebiju.

Izklausās diezgan nopietni un pat krimināli, bet autore grāmatā to visu pasniegusi ar gandrīz bezrūpīgu vieglumu un ar pamatīgu humora devu, kas man joprojām liek prātot par to, vai tas ir labi vai tomēr slikti. Manuprāt, autore palaidusi garām iespēju nopietnā manierē parunāt ar lasītājiem par jauniešiem aktuālām tēmām (vardarbību internetā, datu drošību, seksualitātes apzināšanos), bet pieļauju, ka autore tīšuprāt vēlējusies grāmatu radīt saturiski vieglu un pat naivu, lai nodotu lasītājiem vēstījumu, ka seksualitātes pieņemšana nav traģēdija un pasaulē ir daudz cilvēku, kas viņus mīl. Vai grāmatas saturs ir pietuvināts reālajai skolu videi? Absolūti nē!

“People really are like houses with vast rooms and tiny windows. And maybe it’s a good thing, the way we never stop surprising each other.”

Grāmatas valoda ir primitīva un autorei ir tieksme pārāk bieži atkārtot nebūtiskas detaļas: piemēram, par galvenā varoņa apsēstību ar Oreo cepumiem, kas grāmatas sākumā šķiet jauks sīkums, bet vēlāk sāk kaitināt. Arī grāmatas otrā plāna varoņus Albērtalli pirmajā grāmatas pusē ieskicējusi patīkamus un cerīgus, bet grāmatas otrajā pusē viņi kļūst par kartona fona dekorācijām, kuras diezgan nedabiski tiek sabīdītas kopā, lai tikai beigās visi būtu mīļi kopā un laimīgi. Jāatzīst, ka, pateicoties primitīvajai valodai un intrigai par to, kurš slēpjas aiz segvārda Blue, grāmatu var izlasīt viena vakara laikā, bet tieši tikpat ātri to iespējams arī aizmirst.

Simon vs. Homo Sapiens Agenda autore tiek salīdzināta ar Džonu Grīnu un Reinbovu Rouelu, kas bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmu izlasīt šo grāmatu, bet jāsaka, ka Albērtalli pagaidām noteikti nav sasniegusi minēto rakstnieku līmeni, jo Grīns un Rouela prot radīt neparastus, bet vienlaicīgi ļoti dzīvus grāmatu tēlus, kuri iepīti jēgpilnos stāstos. Šīs grāmatas autorei pie tā vēl daudz jāstrādā. Ir pamats cerēt, ka grāmatas ekranizācija būs labāka par pašu grāmatu, jo stāsta ideja ir laba un to iespējams uzlabot, turklāt Albērtalli uzliktā latiņa ir viegli pārlecama.

VĒRTĒJUMS: 4,5/10