grāmatas

10 latviešu grāmatnieku Instagram konti, kuriem vērts sekot


Foto: @never_too_many_books

Pagājušā gadā jau rakstīju par latviešu grāmatniekiem Instagramā, bet laiks nestāv uz vietas un Instagrams kļūst ar pašmāju grāmatniekiem bagātāks, tāpēc šoreiz padalīšos ar vēl 10 jauniem literatūras mīļotāju kontiem, kuros smelties iedvesmu lasāmvielas izvēlei. 

@es_lasu Instagram kontu droši var saukt par blogu, jo tajā ir ne tikai skaistas un pārdomātas bildes, bet arī grāmatu atsauksmes un diskusijas par un ap grāmatām. Šis ir viens no aktīvākajiem un ar informāciju bagātākajiem latviešu grāmatnieku kontiem, kuram noteikti ir vērts piesekot, ja esi labas literatūras cienītājs.

View this post on Instagram

Jo noslēpums nekad nedod miera 📿 Pēc “Zīdtārpiņa” pēdējās lapaspuses aizvēršanas ilgi domāju, kas tad ir tas magnētiskais, kas mani pievelk Roberta Galbraita (jeb Dž.K. Roulingas) sērijā par detektīvu Kormoranu Straiku? “Zīdtārpiņu” diezgan negausīgi izrāvu cauri pusotrā dienā un jau ar nepacietību gaidu trešo latviešu valodā tulkoto grāmatu Career of Evil, bet tikmēr angļu valodā septembrī iznāks ceturtā sērijas grāmata – Lethal White 📘📙 Varbūt tā ir Roulingas spēja uzburt darbības vietas norisi tik spēcīgi un detalizēti, ka lasītājs neglābjami pazūd tajā vismaz uz vairākām stundām, spilgti iztēlē uzzīmējot tās aprises. Vai teju gluži katrs no mums nav pabijis Cūkkārpā? Šiet tas pats notiek ar Londonu, tikai caur detektīva skatu punkta un sajūtām. Ziema, kodīgs sals, vilinošais pabu omulīgums un siltums, Ziemassvētku atmosfēra pilsētas ielās… lasot es tiešām aizmirsu, ka šobrīd valda tveicīgs vasaras vidus 🎡 🎄🍺 Kormorans ir tieši tāds detektīva tēls, kas mani uzrunā visvairāk – tiešs, dzīves traumēts, ārkārtīgi vērīgs, bet ar absolūti cilvēciskām vājībām. Brīžos, kad lietas atrisinājums ir tik tikko rokā, viņš aizmirst par neciešamajām sāpēm kājas stumbenī un aizklibo, lai piespiestu vainīgo pie sienas. Viņa valoda var būt skopa, taču lasītājam ļauts ieskatīties detektīva prātā, kas darbojas abolūti nevainojami precīzi. Roulinga jau atkal spējusi mani aizraut – gaidu grāmatas turpinājumu ar zināmu nepacietības devu. Šī patiešām ir laba detektīvžanra sērija, mazāk skarba kā skandināvu rakstnieku darbi, bet ļoti īsta – viegli noticēt, ka Kormorans ir reāla personība. Sevišķi, ja Londonas ielās manāt būdīgas miesasbūves vīrieti ar pamatīgi izpūrušu, kuplu matu erkuli, kurš ejot stipri pieklibo un ir iegrimis domās tā, ka šķietami nemana neko no apkārt notiekošā. Jo varbūt ir nodevies kārtējā nozieguma šķetināšanai… .🕵️‍♂️

A post shared by Pāršķir lapaspusi 📖 (@es_lasu) on

 

@celoju.lasot ir patīkamākais šī gada jaunums Instagram vidē: šis konts augustā uzsāka savu darbību ar patiešām lielu vērienu un augsti uzstādītu kvalitātes latiņu, publicējot kvalitatīvas bildes un plašas grāmatu atsauksmes. Man vienmēr prieks redzēt, ka kāds grāmatu atsauksmēm pieiet ar tādu rūpību, radošo enerģiju un laika ieguldījumu.

View this post on Instagram

Jelgava 94 ir īpaša grāmata, to atzīs daudzi. Būtu es vēstures skolotāja, iekļautu to obligātās literatūras sarakstā, jo šis, manuprāt, ir veiksmīgākais darbs par kūlīgajiem 90tajiem visā plašajā latviešu literatūras jūrā. Pēc maniem aprēķiniem, visfeinākās sajūtas lasot šo darbu varētu būt 1980-1985 dzimušajiem, bet noteikti patiks arī pārējiem. Kurta Kobeina kults, kasetes, maģi, konči, pīpes, disenes, ģitāras, trakas frizūras un kedas… 😎Uztaisi sev time travel, aizceļo uz tīņu gadiem, vienkārši baudot šo grāmatu. Lasot nedzer smalku vīnu, tas neies klāt šim darbam. 😅 📖 Jelgava 94 … ✒️Jānis Joņevs … 🗞 @apgads_mansards … / / / #jelgava94 #jānisjoņevs #apgādsmansards #grāmataslatviski #latviešuliteratūra #bookphoto #grāmatas #books #bookstagram #bookish #bookstagram #bookstagrammer

A post shared by Blogs par grāmatām latviski (@celoju.lasot) on

 

@ketijalasa Instagram konts nesen svinēja gada jubileju un tajā periodiski tiek publicētas ne tikai glītas bildes, bet arī īsas grāmatu atsauksmes.

 

Kas gan es būtu par “Poteriādes” fanu, ja īpaši neizceltu citus Roulingas darbu fanus?! @unalasa Instagram konta īpašniece ir ne tikai “Poteriādes” fane, bet arī bloga https://unalasa.wordpress.com autore.

 

@latviete_lasa ir viens no jaunākajiem pašmāju grāmatnieku kontiem, jo tas izveidots tikai šī gada augusta beigās, bet aktivitātes ziņā tas jau pārspējis daudzus, kas Instagram vidē rosās krietni ilgāk. Šī Instagram konta īpašniece ir arī bloga https://latvietelasa.wordpress.com autore.

 

@bookeliina konta saimniece lasa grāmatas latviešu un angļu valodā, kā arī ir liela Harija Potera grāmatu sērijas fane. (Pat es, būdams ilggadējs Roulingas darbu fans, nevaru lepoties ar tik iespaidīgu “Poteriādes” grāmatu kolekciju, kāda ir šī Instagram konta īpašniecei Elīnai.)

 

@gramatplaukts konta īpašniece Liene lasa patiešām ļoti daudz (tikpat, cik paši aktīvākie grāmatu blogeri) un savā Instagram kontā dalās ar saviem iespaidiem par aktuālāko literatūru, tāpēc noteikti pieseko šim kontam, ja tevi interesē literatūras pasaules jaunumi.

View this post on Instagram

Sofija Kinsela ir viena no manām iecienītākajām autorēm. Tāpēc biju priecīga, kad @zvaigzne_abc izdeva vienu no viņas jaunākajiem darbiem. Kā jau vienmēr, tas notiek ar viņas darbiem ar aizrautību to izlasīju, stāsts lasās viegli un lapaspuses šķiras uz priekšu neticamā ātrumā. Lielisks humors, bez skaļiem smiekliem vienkārši nav iespējams iztikt! Ja gribas ko aizraujošu, viegli lasāmu, tad noteikti izlasi! . . . I'm glad to have discovered Sophie Kinsella and I really enjoyed her writing. Fun entertaining book and I really like the humor author uses into her books. If you are in the mood for a sweet and fun read then you definetely should read this book! . . . #bookstagram #book #sophiekinsella #mynotsoperfectlife #romancebooks #ilovereading #sofijakinsela #zvaigzneabc #grāmata @sophiekinsellawriter

A post shared by Liene Freimane (@gramatplaukts) on

 

@caelum_books savā Instagram kontā rosību uzsāka šī gada augusta beigās un uzreiz uzstādīja sev ļoti augstu latiņu, publicējot augstvērtīgu saturu, kas ir bauda ne tikai acīm, bet arī dvēselei.

 

Šī gada augusts grāmatu lasītājiem Instagramā bijis ļoti aktīvs, jo arī @gramatmile šai platformai pievienojās tieši augustā, lai dalītos ar grāmatu bildēm un iespaidiem par izlasīto.

View this post on Instagram

Haruki Murakami "Kafka liedagā" Murakami viennozīmīgi ir meistars. Stāsts rit tik plūdeni, ka brīžiem grūti nodalīt, kur beidzas reālā pasaule un sākas fantāzija. Varoņi detalizēti izstrādāti, ka lasītājs sāk dzīvot līdzi. Lai arī cik neticami notikumi ar varoņiem neatgadītos, pretēji loģikai, grāmata liek ticēt, ka tā patiešām arī varētu būt. Viss ir metafora – pasaule, "Kafka liedagā", runājoši kaķi un piecpadsmitgadīgs zēns, kurš aizbēdzis no mājām. Kas īsti ir laiks un kāda ir laika nozīme? #grāmata #murakami #harukimurakami #kafkaliedagā #kafkaontheshore #eslasu #japaneseliterature #literature #book #reading #ilovebook #goodreadswithaview #beach #summer #booklover

A post shared by Grāmatmīle (@gramatmile) on

 

@lasambrille Instagram vidē darbojas jau vairāk nekā gadu un priecē savus sekotājus ne tikai ar bildēm, bet arī ar patiešām izsmeļošām atsauksmēm par grāmatām.

View this post on Instagram

Bada spēļu tradīcijas turpinātājs, pēc būtības cīņa par izdzīvošanu tuvākā nākotnē. Ļoti interesants darba pieteikums, grāmatu iegādājos un lasīju vēl pirms ažiotāžas, daļēji tāpēc varbūt gaidīju vairāk zinātnes, t.sk. sci-fi, analītiskumu, bet patiesībā tas ir vnk labi būvēts piedzīvojumu trilleris (kā jau teicu – bada spēles). Jau ekranizēts ar superzvaigznēm galvenajās lomās, diemžēl pieejamie filmas vērtējumi nav pārāk iedvesmojoši, bet noteikti noskatīšos. Darbā izmantots pelnrušķītes stāsts, kas ir viena no izplatītākajām klišejām – parasta meitene bez īpašām personības iezīmēm no nekurienes pēkšņi ne no šā, ne no tā, tiek iecelta saulītē un kļūst par sabiedrībā ievērojamu personu, protams, neaizmirstot arī princi baltā zirgā, kuru tā vien saista tieši šāda tipāža meitene. Bet ko nu daudz kritizēšu, jo lasīt tiešām ir interesanti un stāsta detaļās ir ticamības moments. Pavirši lasot atsauksmes, darbam tiek piedēvētas biedējoša pareģojuma par mūsu nākotni īpašības. Nu es neko stipri šausminošu tur nesaskatu, bet es nepiederu pie personām, kam piemīt vajāšanas mānijas pazīmes, domājot, ka, piemēram, viņu lielvekalā iegādātais tualetes papīrs kādam interesē vairāk nekā datu ievākšanas algoritmiem lielajām mārketinga korporācijām, lai varētu nopelnīt vairāk. Bet, atpakaļ pie stāsta, autors ir meistarīgi apkopjis daudz aktuālās lietas no pēdējās desmitgades un attīstījis to tālāk. Jāsaka, ka ir arī sižeta līnijas, kas nav paredzamas un tas dod darba piesātinātību. Galvenā varone Meja sākumā ir kā vienīgā pareizības saliņa jaunajā civilizācijā, ļaujiet tā man to teikt, bet pamazām tiek visā tajā ievilkta un sabojāta, lai vēlāk pamazām rāptos no tā visa ārā. Kopumā pēc darba izlasīšanas ir sajūta kā pēc kārtīgas fast food porcijas apēšanas – nedaudz vainas apziņa par nodarīto savam kuņģim (atņemto laiku reālajai dzīvei) un vērtīgo uzturvielu neesamību, bet tomēr bija garšīgi un esi paēdis uz kādu laiku. Tuvās nākotnes apraksti ir tiešām aizgrābjoši un būs interesanti salīdzināt, cik no tā visa piepildīsies. Kopš grāmatas izlasīšanas (attiecīgi, jāņem vērā, ka grāmata izdota 2013.gadā), ir jau daži notikumi, kas sakrīt. #literatura #literature #books

A post shared by lasambrille (@lasambrille) on

 

Kuriem no šiem Instagram kontiem seko tu? 

Advertisements

Grāmata “Lielie mazie meli”


Kad noskatījos Deivida E. Kellija veidotā seriāla Big Little Lies pirmo sezonu, uzzināju, ka lieliskā seriāla pamatā ir austrāliešu izcelsmes autores Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis apgāds “Kontinents”. Par seriālu biju tādā sajūsmā, ka vēlējos izlasīt arī grāmatu, jo gribēju pilnībā ienirt Moriartijas radītajā lielo mazo melu virpulī, kurš vienlaicīgi ir izklaidējošs un arī nervus kutinošs. 

Skolas viktorīnas vakarā ir notikusi traģēdija un kāds no tās dalībniekiem ir miris. Lasītājiem netiek atklāts, kurš tas ir, kā arī netiek izpausts, vai tas bija nelaimes gadījums vai aukstasinīga slepkavība. Lai uzzinātu atbildes uz visiem jautājumiem, lasītājam ir jāapbruņojas ar pacietību vairāk nekā 400 lapaspušu garumā, jo tikai pašās grāmatas beigās krīt noslēpumainības plīvurs, atklājot visu lielo melu aisbergu, kas tik ilgi slēpies zem redzamās mazo melu daļas. Pēc paziņojuma par iespējamo slepkavību lasītājs tiek aizvests pagātnē – sešus mēnešus pirms viktorīnas vakara, kad savā četrdesmitajā dzimšanas dienā košā Medelaina satiek jauniņo Džeinu, kura uz dzīvi Pirivī pussalā pārcēlusies pavisam nesen. Abas sievietes ātri iedraudzējas un vēlāk viņām pievienojas arī Medelainas skaistā un bagātā draudzene Seleste, tādējādi izveidojot draudzīgu trijotni, kurai, šķiet, kopīgs vien tas, ka viņu bērni mācīsies vienā skolā; bet patiesībā ārējais izskats un stāvoklis sabiedrībā izrādās maldinošs, jo viņām ir vairāk kopīga nekā sākotnēji varētu šķist.

Grāmatā iekļauto tēmu klāsts ir tik plašs, ka pat grūti tās visas uzskaitīt, bet tās ļoti meistarīgi sakausētas vienā lielā, vienotā veselumā, neradot sajūtu, ka kaut kas no tā visa būtu neiederīgs. Visa centrā ir mazie meli, kurus grāmatas varones stāsta pašas sev un citiem: viena, lai pārliecinātu sevi, ka vīra vardarbīgā izturēšanās ir viņas pašas nopelns; otra, lai iestāstītu sev, ka viņas bijušajam vīram nav tiesību atgriezties viņas dzīvē un piedalīties viņu kopīgās meitas audzināšanā; trešā, lai slēptu kādu tumšu pagātnes noslēpumu, par kuru katru dienu atgādina viņas mazais dēlēns. Aprakstītās tēmas ir ļoti smagas un pat nomācošas, bet Moriartija tās pasniegusi izklaidējošā manierē un ar pamatīgu humora devu, vienlaicīgi neparodējot šo sieviešu samezglotos dzīvesstāstus. Gan lasot grāmatu, gan skatoties tās ekranizāciju, mani nepameta sajūta, ka “Lielie mazie meli” ir daudz kvalitatīvāka seriāla “Bīstamās mājsaimnieces” versija. Uzreiz gan jāsaka, ka par plaģiātu te nevar būt ne runas, jo līdzības galvenokārt vērojamas tikai abu šo darbu noskaņā, pasniegšanas manierē un faktā, ka to galvenās varones ir dažādās intrigās iepītas sievietes.

Pieļauju, ka grāmatas autore ļoti apzināti galvenās varones izveidojusi ļoti atšķirīgas, lai uzsvērtu, ka par spīti atšķirīgajam, sievietes (un jo īpaši mātes) spēj atrast kopīgu valodu un pat izveidot ciešu un patiesu draudzību. Lasīšanas procesā nedaudz iemīļoju katru no romāna varonēm, jo Moriartija viņas radījusi tik ļoti īstas un ar cilvēciskiem trūkumiem, ka ir viegli saprast, kāpēc katra no sievietēm rīkojās tieši tā, kā aprakstīts grāmatā. Pat Renātes, kuru noteikti ne vienam vien lasītājam gribēsies uzskatīt par ļauno varoni, rīcību ir viegli saprast, jo, kad runa ir par kādu, kurš nodarījis pāri viņas bērnam, katra māte var kļūt par mežonīgu plēsoņu, lai tikai savu atvasi pasargātu.

Daži citāti no grāmatas:

“Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu.” – 42. lpp.

“Varēja būt arī ļaunāk. Ak, tik daudzkārt ļaunāk. Viņa bija lasījusi par īstiem ģimenes varmācības upuriem. Tas bija briesmīgi. Tas bija pa īstam.” – 154. lpp.

“Citu cilvēku problēmas allaž šķita tik viegli pārvaramas, bet citu bērni – daudz paklausīgāki.” – 201. lpp.

“Interesanti, ka pastaigājoties varēja pateikt daudz ko tādu, ko nebija iespējams pastāstīt, jūtot ciešu skatienu pāri galdam.” – 268. lpp.

“Vai viņš justos pazemots, ja pasaule uzzinātu, ka ieraksti viņa Facebook profilā daudz ko neatklāj?” – 354. lpp.

Ja grāmata jāsalīdzina ar tās ekranizāciju, tad jāsaka, ka Kellijs izturējies ļoti cieņpilni pret Moriartijas darbu un svarīgākās sižeta līnijas mainījis minimāli – lielākā atkāpe no grāmatas varētu būt tā, ka seriālā vienai no galvenajām varonēm piedēvēta laulības pārkāpšana, par kuru grāmatā pilnīgi nekas nav pat pieminēts. Seriāls un grāmata man vienlīdz labi patika, tomēr jāatzīst, ka seriāla pirmās sezonas noslēgums bija gaumīgāks par grāmatas beigām, bet humora ziņā gan seriāls grāmatu nepārspēja. Rīza Viterspūna Medelainas lomā, Nikola Kidmena Selestes lomā un Šeilīna Vudlija Džeinas lomā, manuprāt, ir vienkārši izcilas, jo viņas ļoti izjusti un patiesi spējušas nodot skatītājiem to emociju daudzveidību un spēcīgo vēstījumu, kuru Moriartija ir iemūžinājusi grāmatā.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Kontinents”; no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa. 

Kāpēc man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga?


Jebkurš cilvēks, kurš mani pazīst vismaz pāris gadus, zina, ka esmu liels Dž. K. Roulingas darbu fans un rakstnieces radītā Harija Potera grāmatu sērija man ir īpaši mīļa, bet pēdējo gadu laikā ir radies kāds liels BET. Man sāk nepatikt Dž. K. Roulinga. Par laimi, spēju nošķirt cilvēku no viņa darbiem, bet pieļauju, ka ilgtermiņā manas antipātijas pret Roulingu varētu izaugt tik lielas, ka tās sāks ietekmēt arī to, kā es uzlūkoju viņas darbus. Kādi tad ir tie iemesli, kāpēc manī dzimušas antipātijas pret šo izcilo britu autori? 

“Poteriādes” monopolizēšana: Kad izlasīju pēdējo “Poteriādes” grāmatu, sajūtas bija līdzīgas kā tad, kad jāšķiras no laba drauga, zinot, ka ar viņu vairs nekad netiksies, tāpēc priecājos, kad Roulinga pēc septītās grāmatas izdošanas ļāva lasītājiem atgriezties burvju pasaulē un atklāja Pottermore fanu vietni, kurā sāka publicēt padziļinātas grāmatu varoņu biogrāfijas un nelielus stāstiņus par viņu dzīvi pēc pēdējā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Sākumā tā šķita kā patīkama atkal satikšanās, bet tad sākās šo stāstu un papildinājumu plūdi, kuriem pat es kā rūdīts “Poteriādes” fans vairs nespēju izsekot līdzi. Džons Grīns reiz ir teicis, ka viņš nezinot, kā beidzas viņa grāmatas, jo tas esot atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Lai arī Roulingas darbos ir daudz maģijas, šo beigu maģiju, par kuru runā Grīns, Roulinga saviem lasītājiem ir liegusi, turklāt rakstniece diezgan asi uztver arī dažādas “Poteriādes” elementu interpretācijas, kuras nesaskan ar viņas viedokli. (Mikroblogošanas vietnē Twitter viņa daudzus “Poteriādes” fanus ir bloķējusi pat par simpātiju paušanu pret grāmatu sērijas slikto puisi Drako Malfoju.) Brīdī, kad tiek publicēta rakstnieka grāmata, tā pieder arī tās lasītājiem, bet šķiet, ka Roulinga to nesaprot un grib sev paturēt ne tikai visu burvju pasauli, bet arī tiesības uztvert viņas rakstīto atšķirīgi.

“Poteriādes” politizēšana: Katrs, kurš seko Roulingai mikroblogošanas vietnē Twitter, zina, ka rakstniece aktīvi komentē politiskās norises pasaulē un regulāri kritizē ASV prezidentu Donaldu Trampu. Politiskā aktivitāte, protams, ir apsveicama, bet viņa dažādus politiskos procesus un aktualitātes sabiedrībā sasaista ar “Poteriādes” varoņiem un notikumiem. Piemēram, pēkšņi viņa atklāja, ka profesora Vilksona kļūšana par vilkaci esot HIV metafora, bet Cūkkārpas direktors Dumidors ir gejs, kaut gan grāmatās par to pat nebija doti mājieni. Donalda Trampa imigrantu politiku viņa ir salīdzinājusi ar Lorda Voldemorta cīņu pret visiem, kas neietilpa tīrasiņu burvju kategorijā, kā arī piebilda, ka Tramps ir daudz sliktāks par Voldemortu. Nezinu, vai šie izteikumi ir autores izmisīgi centieni atkal iebīdīt “Poteriādi” aktuālajās ziņās, bet viņai vajadzētu nošķirt politiku no daiļliteratūras, jo pēdējais, ko Harijam Poteram vajag, ir politiska piegarša. Piekrītu žurnālistes Lorenas Sazernas teiktajam, ka “Poteriāde” nav politikas rokasgrāmata, bet gan pasaka, kurai ar reālo pasauli ir maz kā kopīga, tāpēc tā nav piemērotākā literatūra, kuru citēt vai interpretēt atbilstoši tā brīža aktualitātēm pasaulē, jo reālajā pasaulē pasaku scenāriji nedarbojas. Turklāt mūsdienās Tramps ir visur, tāpēc būtu labi, ja viņš netiktu ievilkts arī populārajā burvju sāgā.

Neturēšanās pie sava teiktā: Kad Roulinga paziņoja, ka Cūkkārpas direktors ir homoseksuāls, viņas fani bija pārsteigti, bet daudzi vaicāja – kāda no tā visa jēga, jo grāmatu sērija pabeigta jau pirms laba laika? BET tad 2016. gada rudenī skatītāju vērtējumam tika nodots “Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” (Fantastic Beasts and Where to Find Them), kurā būtiska loma atvēlēta arī Dumidora jaunības dienu sirdsāķītim Gelertam Grindevaldam. Pēc pirmās Fantastic Beasts filmas pirmizrādes tika paziņots, ka šīs filmu sērijas otrās daļas epicentrā būs Dumidora un Grindevalda konflikts, bet Dumidora seksuālā orientācija tajā netiks ne minēta, ne atainota. Šis fakts pilnīgi nevienu nesatrauktu, ja vien Roulinga pati iepriekš nebūtu paziņojusi, ka Cūkkārpas direktors ir gejs un viņu vienojušas romantiskas jūtas ar tumšo burvi Grindevaldu. Tad kāda bija šī paziņojuma jēga, ja autore šo faktu nebija minējusi “Poteriādes” grāmatās un negrasās to minēt arī filmās, kurās stāstīts par Dumidora jaunību un laikiem pirms Harija Potera dzimšanas? Vismaz man izskatās, ka šis paziņojums nebija nekas vairāk kā vēlme iegūt LGBT kopienas simpātijas un radīt ažiotāžu.

Nespēja uztvert jokus un neiedziļināšanās kontekstā: Jūtūbera PewDiePie fans esmu krietni īsāku laiku nekā Roulingas fans, bet, kad PewDiePie publicēja joku video, kurā bija iekļauta arī pasmiešanās par nacismu, un Roulinga to uztvēra ļoti saasināti, veltot jaunajam zviedram dzēlīgus komentārus, es par visiem 100% nostājos populārā jūtūbera pusē. Jebkurš, kurš skatās PewDiePie veidotos video, zina, ka viņš nav nacists un nemudina savus skatītājus uz nacistiskām darbībām, bet Roulinga nevilcinājās savā Twitter profilā pārpublicēt izgriezumus no kāda vox.com raksta, kurā jaunajam vīrietim tika piedēvēta arī rasistiska izturēšanās, kaut gan apsūdzības rasismā izrādījās nepamatotas. Turklāt šī nav vienīgā reize, kad Roulinga dalījusies ar saturu, kas izrauts no konteksta: 2017. gadā viņa dalījās ar video, kurā bija redzams, kā ASV prezidents Tramps “ignorē” ratiņkrēslā sēdoša puisēna sveicienam pastiepto roku. Beigās izrādījās, ka video ir rediģēts un tam ir nogriezts sākums, kurā redzams, kā prezidents Tramps ratiņkrēslā sēdošajam puisēnam velta ilgu un sirsnīgu sveicienu. (Tikai nepārprotiet – es totāli neesmu Trampa fans, bet man ļoti riebjas lietu izraušana no konteksta, īpaši jau tad, ja to dara žurnālisti vai cilvēki ar patiešām milzīgu ietekmi. Turklāt Tramps ir sastrādājis pietiekami daudz muļķību, lai nevienam viņa pretiniekam nerastos pat nepieciešamība kaut ko safabricēt vai izraut no konteksta.) Kas attiecas uz PewDiePie gadījumu – tu nedrīksti cilvēku nepatiesi apsūdzēt nacisma popularizēšanā un rasismā, bet pēc tam izlikties, ka nekas slikts taču nav noticis un tu neesi pielicis savu pirkstu cilvēka reputācijas un karjeras iedragāšanā.

Par spīti visam, varu teikt, ka joprojām turpināšu fanot par “Poteriādi”, bet no Roulingas viedokļu vai paziņojumu lasīšanas gan man turpmāk vajadzētu izvairīties. Varbūt arī kādam no jums pēdējo gadu laikā mainījušās domas par šo izcilo rakstnieci? Padalies komentāros ar savu viedokli!

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Hygge jeb dāņu laimes noslēpums


Daudzos pētījumos par dažādu tautu laimes līmeni dāņi jau daudzu gadu garumā ieņēmuši vadošas vietas: 2012. gadā – 1. vieta; 2013. gadā – 1. vieta; 2015. gadā – 3. vieta; 2016. gadā – 1. vieta. (Pasaules laimes indeksa ziņojuma dati.) Kā tas nākas, ka valstī, kurā gada lielāko daļu valda drēgnums un tumsa, dzīvo pasaulē laimīgākie cilvēki? Varbūt hygge ir atbilde?! 

Grāmatu “Mazā hygge grāmata” sarakstījis Meiks Vikings, kurš ir Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūta vadītājs, tāpēc grūti iedomāties kādu, kas par dāņu laimes atslēgu zinātu vairāk. Vārdu “hygge” ir grūti iztulkot, bet tas ir kaut kas līdzīgs omulībai, turklāt hygge ir kļuvis tik populārs, ka tas ir visur – apskatot grāmatu piedāvājumu interneta grāmatnīcās, var atrast hygge recepšu grāmatas, hygge brīvdienu grāmatas, hygge krāsojamās grāmatas, hygge spēļu grāmatas un pat hygge adījumu grāmatas. Tieši tik plaša ir šī vārda nozīme, tāpēc “omulība” noteikti neaptver visas tās tēmas un sajūtas, kuras sevī ietver šis nedaudz savādais vārds.

Jau pašā grāmatas sākumā Vikings (vai vispār mēdz būt vēl skandināviskāks uzvārds?!) lasītājiem izskaidro hygge vārda nozīmi, kā arī sniedz nelielu, bet ļoti saistošu ieskatu ne tikai dāņu, bet arī citu tautu valodu īpatnībās un vārdos, kurus ir grūti iztulkot vai paskaidrot tiem, kam šī valoda nav dzimtā. Uzreiz gan jāpiemin, ka stāstījums nav sauss un garlaicīgs, jo Vikings neieslīgst liekās detaļās un rakstīto brīžiem atsvaidzina ar labu humora devu. Grāmatā var sasmelties idejas pasākumiem, interjeram, maltītēm, garderobei, veselībai, ceļojumam uz Dāniju, dekorācijām un daudz kam citam.

“Tā kā dāņiem patīk sveces, koka izstrādājumi un citi viegli uzliesmojoši priekšmeti, nav brīnums, ka Kopenhāgena vairākas reizes ir nodegusi līdz pamatiem.”

“Dānijā visi ģērbjas melnā. Jūsu mērķis ir izskatīties tā, lai iederētos Karla Lāgerfelda bērēs: stilīgi, bet vienkrāsaini.”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti daudzpusīga un, kas nav mazsvarīgi, tā ir ļoti tuva latviešu mentalitātei, kā arī ļauj baudīt hygge katram, jo viens no dāņu laimes pamatnosacījumiem ir tāds, ka lietas, kas liek justies hyggelig, nemaksā dārgi un reizēm tās nemaksā neko. Dārgas un ekskluzīvas lietas visbiežāk neatbilst hygge būtībai.

“Mūsdienās viens no iemesliem, kāpēc mums patīk sēdēt šajos omulīgajos kaktiņos, varētu būt apziņa, ka jūtamies drošībā – skats, kas paveras uz citu istabu vai ielu, sniedz mums priekšrocības pamanīt jebkādas potenciālās briesmas.”

Protams, lasot šo grāmatu, katrs pieķers sevi pie domas, ka dāņiem viegli justies laimīgiem, jo, kā pats autors raksta: “…bez 5 nedēļas gara apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma vēl ir arī salīdzinoši īsa darba nedēļa, bezmaksas veselības aprūpe un augstskolas izglītība.”, autors arī necenšas noliegt, ka naudai ir zināma ietekme uz laimi: “Protams, ja nevarat atļauties nopirkt pārtiku, nauda ir būtiska, bet, ja necīnāties ar trūkumu vai necenšaties savilkt galus kopā, 100 mārciņas mēnesī neko nemainīs, ja runa ir par laimi.” Kā jau iepriekš rakstīju, lai justos hyggelig, nav nepieciešami lieli naudas līdzekļi, reizēm pietiek ar to, ka ļaujam sev izbaudīt nedaudz bērnišķīgas aktivitātes, jo, lai arī cik veci mēs būtu, vizināšanās ar ragaviņām vai galda spēles jebkurā vecumā sniedz prieku un naudas ieguldījumus neprasa.

“…mēs jūtamies laimīgāki, kad iesaistāmies aizraujošās atpūtas aktivitātēs. Viena no pieaugušo cilvēku problēmām ir tā, ka mēs pārāk daudz koncentrējamies uz darbības rezultātu. Mēs strādājam, lai nopelnītu naudu. Ejam uz sporta zāli, lai zaudētu svaru. Pavadām laiku kopā ar cilvēkiem, lai veidotu sakarus un virzītu tālāk savu karjeru. Kāpēc mēs nedarām kaut ko tikai prieka pēc?”

“Mazā hygge grāmata” ir ļoti nomierinoša lasāmviela, kas iedvesmo un liek justies ļoti hyggelig, jo autors lasītājiem atgādina šķietami pašsaprotamas lietas, par kurām justies pateicīgiem, kā arī apstiprina to, ka tev nevajag dārgu auto, pārsimts kvadrātmetru lielu penthausu un Moet šampanieti ūdens vietā, lai justos laimīgi. Šī ir grāmata, kas liek lasītājam justies labi, turklāt grāmatas tehniskais izpildījums un vizuālais noformējums ir absolūta meistarklase – viennozīmīgi skaistākā un gaumīgākā grāmata, kādu šogad nācies turēt rokās.

Cilvēkiem, kas mājīgumu, ģimeniskumu un omulību tur augstā cieņā, šī grāmata būs ideāla dāvana, ar kuru būs grūti aizšaut garām.

“Šis ir hygge gadalaiks. Pieaug sveču un saldumu patēriņš, kā arī ĶMI (ķermeņa masas indekss).”

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.

“Tas”, kurš baida un nelaiž vaļā


Neilgi pēc tam, kad šoruden uz kinoteātru ekrāniem nonāca Andrē Muskjeti režisētā šausmu filma “Tas”, grāmatnīcu plauktos pirmoreiz parādījās arī Stīvena Kinga populārā šausmu romāna It latviskotā izdevuma pirmā grāmata. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” Kinga romānu “Tas”, kas oriģinālvalodā izdots vienā sējumā, sadalījuši divās daļās, no kurām pirmā jau ir pieejama grāmatnīcās, bet otrā, visticamāk, tiks izdota nākamgad. 

Par spīti tam, ka grāmata sadalīta divās daļās, arī puse no tās ir pamatīgs ķieģelis, turklāt līdzīgi darījuši arī It ekranizācijas veidotāji, kas Kinga apjomīgo grāmatu nolēmuši ekranizēt divās filmās: “Tas” pirmā daļa pie skatītājiem nonāca šī gada septembrī, bet nākamā daļa pie skatītājiem nonāks tikai 2019. gada septembrī. Tā, manuprāt, ir laba ziņa tiem, kas pirms filmas skatīšanās plāno izlasīt grāmatu, tikai laicīgi gribu brīdināt, ka filmas veidotāji grāmatu nav vienkārši pārdalījuši uz pusēm, kā to izdarījuši izdevēji. Pirmajā filmā stāstīts par galveno varoņu bērnību un viņu pirmo sastapšanos ar dejojošo klaunu Penīvaizu, bet otrajā filmā galvenie varoņi būs jau pieauguši cilvēki, kamēr grāmatā galveno varoņu bērnība un pieaugušo gadi nav tik strikti nodalīti un lasītājs tiek mētāts no 1958. gada uz 1985. gadu un otrādi.

Par ko tad stāstīts grāmatā? Grāmatas galvenie varoņi ir septiņi neparasti bērni: Bils, kurš rausta valodu, apdomīgais Maiks, pievilcīgā Beverlija, kuru sit tēvs, Edijs, kuru kontrolē māte-hipohondriķe, inteliģentais un apaļīgais Bens, muldoņa Ričijs un pedantiskais ebreju zēns Stenlijs. Viņiem kopīgs ir tas, ka viņi noteikti nav skolas populārākie bērni, kā arī tas, ka viņi visi saskārušies ar ļaunu spēku, kas Derijas pilsētā nogalina bērnus. Tas spēj pieņemt tādu veidolu, kāds katram bērnam šķiet visbiedējošākais: vienam viņš parādās mūmijas izskatā, otram kā vilkatis, bet trešajam kā milzu putns. Kad Tas nav kāda konkrēta bērna baiļu iemiesojums, tas ir dejojošais klauns Penīvaizs – mistisks un ļauns spēks, kurš Derijas pilsētā atgriežas apmēram ik pēc 27 gadiem, lai sarīkotu slepkavnieciskas dzīres. Dzīres, kuras šie septiņi bērni nolēmuši apturēt, jo pilsētā nogalināti ne tikai viņu vienaudži, bet arī Bila mazais brālītis.

Foto: Kadrs no filmas.

Kings vienmēr spēlējies ar šausmām un dēmoniem, kas nav nekur tālu jāmeklē, jo paši baisākie briesmoņi mīt mūsos. Arī šis romāns nav izņēmums, jo, lai arī cik baiss šķistu Penīvaizs un viņa dažādās transformācijas, biedējošākā šī darba daļa ir Derijas iedzīvotāju vienaldzība un morālā un fiziskā vardarbība, kas tiek vērsta pret bērniem. (Beverlijas tēvs meiteni sit, Edija māte dēlam izdomā dažādas kaites, Bena māte viņu pārbaro, bet Bila vecāki pēc jaunākā dēla zaudēšanas pret Bilu izturas kā pret tukšu vietu.) Metaforu šajā darbā ir daudz un, manuprāt, arī pašu Penīvaizu var uztvert kā metaforu, jo klauns taču ir kas tāds, kam būtu jārada smiekli un jautrība, bet šis klauns sēj bailes un sāpes. (Gluži kā vecāki, kuriem savi bērni būtu jāmīl un jālolo, bet tā vietā viņi savām atvasēm nodara pāri un liek apšaubīt savu vērtību.)

“Dēls, vietai ir tikpat liela nozīme kā šajā vietā notikušajam. Lūk, kāpēc virsraksti ir lielāki tad, kad zemestrīce nonāvē divpadsmit cilvēkus Losandželosā, nekā tad, kad kāds nogalina trīs tūkstošus ļaužu kādā barbaru zemē Vidējos Austrumos.”

Grāmatā iekļauto tēmu saraksts ir ārkārtīgi garš un daudzveidīgs: rasisms, vardarbība ģimenē, tuvinieka zaudēšana, homofobija, destruktīvas attiecības, patiesa draudzība, hipohondrija, cilvēku liekulība utt. Protams, visas šīs tēmas ir ļoti nopietnas un par tām ir jārunā, tikai brīžiem šī daudzkrāsainība laupījusi Kingam tiešumu un viņš, stāstot par vienu notikumu, aizklīst pa sānu ceļiem un sāk stāstīt par ko citu, tādējādi izplešot savu radīto pasauli vēl lielāku un iespaidīgāku. Brīžiem tas darbojas stāsta labā, bet brīžiem es kā lasītājs apšaubīju atsevišķu detaļu nepieciešamību, jo tās tikai padarīja stāstu plašāku, be ne labāku. Par spīti nespējai padarīt stāstījumu koncentrētu, Kings ir radījis ļoti dzīvus varoņus, līdz sīkumiem izstrādātu Derijas pilsētu, kā arī spriedzes pilnas ainas ar Tā satikšanu, kuras lasīšanas tempu manāmi paātrināja, turklāt tas viss pasniegts ļoti bagātā un baudāmā valodā.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas skaidrs ir tas, ka baisākais šajā pasaulē ir tieši tas, ko mēs nodarām viens otram – atliek tikai ieslēgt ziņu kanālu, lai pārliecinātos par šo vārdu patiesumu.

“Kam vajadzēja piecus dolārus vērtu kinobiļeti, ja par briesmoņiem varēja izlasīt laikrakstā par trīsdesmit pieciem centiem vai dzirdēt radio par brīvu?”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Santa Brauča.

Mīlestības vēstules mirušajiem


Amerikāņu rakstnieces Eivas Deleiras (Ava Dellaira) debijas romāns Love Letters to The Dead manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau kopš tā iznākšanas dienas – 2014. gada marta, bet to lasīt sāku tikai šoruden. 

Līdz manam redzeslokam šī grāmata nonāca, pateicoties grāmatas “Čārlijs, malā stāvētājs” autora Stīvena Čboski pozitīvajām atsauksmēm, kurās Čboski jūsmoja par Deleiras talantu un satriecošo pieteikumu literatūras pasaulē. Tāpēc nav nekāds pārsteigums par to, ka šī grāmata ārkārtīgi bieži tiek salīdzināta ar paša Čboski debijas romānu, kurš pagaidām ir arī viņa vienīgais grāmatas formātā publicētais literārais darbs. Līdzību starp “Čārlijs, malā stāvētājs” un Love Letters to The Dead patiešām ir daudz, sākot jau ar vēstuļu formātu un saturā iekļautajiem tematiem, bet par plaģiātismu te nevar būt ne runas, jo Deleirai ir pašai sava literārā balss un viņa noteikti nav centusies kopēt Čboski.

Grāmatā stāstīts par piecpadsmit gadus vecu meiteni, vārdā Lorela, kura pavisam nesenā pagātnē traģiski zaudējusi savu vecāko māsu Meju, kuru vienmēr apbrīnojusi un uzskatījusi par savu paraugu. Lai nebūtu jāsaskaras ar žēluma pilniem skatieniem un skolasbiedru jautājumiem, Lorela pēc māsas nāves nomaina skolu, kurā neviens nepazīst ne viņu, ne viņas māsu. Vismaz viņai pašai tā šķiet. Lai arī izpaliek līdzjūtības, kas varētu uzplēst vēl nesadzijušās brūces, Lorelai jaunajā skolā nākas saskarties ar citām problēmām – viņai nav draugu, turklāt viņa nezina, kā uzrunāt savu simpātiju Skaju, kuru instinktīvi sajūt kā radniecīgu dvēseli.

“I think a lot of people want to be someone, but we are scared that if we try, we won’t be as good as everyone imagines we could be.”

Literatūras mājasdarbs, kurā viņai jāuzraksta vēstule kādai mirušai personībai, meitenei kļūst par terapiju, bet visu sarežģī tas, ka vēstules ir tik ļoti personiskas, ka Lorela tās vienkārši nespēj iesniegt skolotājai, bet viņa vienalga turpina tās rakstīt, adresējot tās Kurtam Kobeinam, Dženisai Džoplinai, Hītam Ledžeram, Riveram Fīniksam, Eimijai Vainhausai u.c. vēsturiski nozīmīgām personībām. Vēstulēs viņa kļūst vaļsirdīga un atklāj savas ilgas pēc māsas, dusmas par vecāku izjukušo laulību, bažas par jauniegūtajiem draugiem, kā arī skumjas par tantes Eimijas vientulību un apmātību ar reliģiju.

“You think you know someone, but that person always changes, and you keep changing, too. I understood it suddenly, how that’s what being alive means.”

Uzreiz jāatzīst, ka nebiju gaidījis, ka man šis darbs tik ļoti patiks, jo debijas romāni reti ir spīdoši un meistarīgi noslīpēti, bet šis patiešām tāds ir. Deleiras valoda ir bagāta, teikumi meistarīgi konstruēti, varoņi daudz-dimensionāli, romānā iekļautās problēmas mūsdienu jauniešiem aktuālas, kā arī, kas nav mazsvarīgi, grāmatas noslēgums nav pārcukurots un klišejām piebārstīts. Esmu lasījis atsauksmes, kurās lasītāji sūdzas, ka Lorela ir pārāk pasīva, bet man ļoti simpatizēja tas, ka grāmatas galvenā varone nav hiperaktīva, nemīl intrigas un spēj ļoti mīlošā veidā runāt par saviem līdzcilvēkiem.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai jauniešu literatūrā būtu arī šādi tēli.

Love Letters to The Dead ir ne tikai stāsts par zaudējuma pārvarēšanu, bet šī grāmata ir arī mīlestības vēstule vēsturiskām personībām un dažādu jomu māksliniekiem, kas ar saviem darbiem spējuši padarīt mūsu ikdienu krāšņāku, vientulību ne tik nomācošu un sāpes vieglāk paciešamas. Turklāt šīs vēstules noteikti radīs ne vienā vien jaunietī vēlmi iepazīt tuvāk tajās minēto personību atstāto mākslas mantojumu, bez kura kultūras vēsture nebūtu iedomājama.

“And maybe what growing up really means is knowing that you don’t have to be just a character, going whichever way the story says. It’s knowing you could be the author instead.”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10