gramatas

Doriana Greja ģīmetne


oskars_vailds_-_doriana_greja_gimetneNo savas bērnības vislabāk atceros Hansa Kristiana Andersena un Brāļu Grimmu pasakas, tomēr ļoti būtiska loma manas dzīves pirmajos gados bija arī Oskara Vailda saturiski nopietnajām un nedaudz drūmajām pasakām, kuras uz mani atstāja tik neizdzēšamu iespaidu, ka man joprojām šī britu rakstnieka darbi šķiet piesātināti ar nedaudz grēcīgu maģiju. Un grēcīgums ir atslēgas vārds, ja runa ir par viņa slavenāko darbu “Doriana Greja ģīmetne”.

1890. gadā žurnālā Lippincott’s Magazine pirmoreiz tika publicēts romāns “Doriana Greja ģīmetne’ (sastāvēja no 13 nodaļām), kas 1891. gadā tika publicēts arī grāmatas formātā (sastāvēja no 20 nodaļām, jo Vailds romānu papildināja ar jaunām nodaļām). Tiek uzskatīts, ka Doriana Greja prototips ir pats Oskars Vailds, mākslinieka Bazila Halvarda prototips ir gleznotājs Frenks Mailzs, kuru Vailds satika studiju gados Oksfordā, bet Lorda Henrija Votona prototips ir dzīves baudītājs Lords Ronalds Govers. 125 gadu laikā šī darba ietekme ir tikai augusi – romāns tulkots vairākos desmitos valodu, piedzīvojis daudzas ekranizācijas, iedvesmojis māksliniekus, ticis daudz apspriests, slavēts un kritizēts, kā arī ierakstījis Oskara Vailda vārdu literatūras zvaigznājā ar īpaši trekniem zelta burtiem.

Romāna galvenais varonis ir jauneklis Dorians Grejs, kurš, aplūkojot mākslinieka Bazila Halvarda gleznoto gleznu, vēlas, lai viņš pats nekad nenovecotu, bet laika zobs skartu tikai viņa ģīmetni. Lai šī vēlēšanās piepildītos, nav nepieciešama ne burvestība, ne maģiski rituāli pusnaktī – jaunā narcisa vēlme piepildās tajā pat brīdī, kad tā tiek izteikta skaļi. Glezna kļūst par Doriana dvēseles spoguli un atspoguļo sevī gadu un grēku uzkrauto nastu, bet Dorians, spītējot gadiem, kas iet, paliek jauns un skaists. (“Doriana grēki ģīmetnei bija tas pats, kas tārpi miesai” – 129. lpp.) Tomēr laika gaitā puisis, dzīvojot grēcīgu dzīvi, saprot, ka skaistums ir pārvērtēts, bet grēki spiež sirdi arī tad, ja dvēsele ir pārdota nelabajam.

“Doriana Greja ģīmetne” ir pirmais un vienīgais Vailda sarakstītais romāns, tāpēc mani pārņēma divējādas izjūtas – prieks, jo sen nebiju lasījis tik ģeniālu debijas romānu, un skumjas, jo tas tomēr ir vienīgais Vailda romāns. Gandrīz katrā lapaspusē atrodams kāds izrakstīšanas vērts citāts, kas liek domāt, ka Vailds pie šī darba strādājis ar ārkārtīgu rūpību, cenšoties noslīpēt katru teikumu līdz perfekcijai (un tas viņam patiešām ir izdevies).

Foto: Kadrs no režisora Olivera Pārkera veidotās romāna ekranizācijas Dorian Gray (2009).

Foto: Kadrs no režisora Olivera Pārkera veidotās romāna ekranizācijas Dorian Gray (2009).

Lai arī romānu uzskatu par meistardarbu, tajā tomēr bija viena lieta, kas man ne īpaši patika – tas, cik vienkārši Dorians pārdod savu dvēseli. Iespējams, Vailds ar to vēlējies pierādīt, cik skaļi izteiktiem vārdiem ir liels spēks, tomēr mani īsti nepārliecināja, ka dvēseles pārdošana ir tik nekomplicēts un vienlaicīgi diezgan nejaušs process.  Ja viss patiešām ir tik vienkārši, tad mūsdienās meitenes un puiši, pateicoties neapdomīgi izteiktiem vārdiem, ir pārdevuši savas dvēseles par lielākiem dibeniem, izteiktu vēdera muskulatūru, lielākām lūpām, garām skropstām un daudz ko citu, kas mūsdienās tik ļoti tiek apbrīnots.

Gluži kā Dorians Grejs, kurš iemantoja mūžīgo jaunību, arī šis romāns ieguvis ilgdzīvotāja statusu, jo arī mūsdienās, 125 gadus pēc romāna publicēšanas, tajā apspriestie temati joprojām ir aktuāli. Arī 21. gadsimtā bieži vien cilvēki labprātāk izvēlas rūpīgi izkopt savu ārieni un gatavi spert izmisuma pilnus soļus, lai tikai saglabātu jaunību, bet garīgo vērtību izkopšanu atstāj novārtā. Un jāatzīst, ka mēs daiļiem cilvēkiem grēkus piedodam daudz vieglāk, jo klusībā mēs visi taču apbrīnojam skaistumu un vēlamies būt daļa no tā.

Noslēgumā daži citāti no romāna:

“Kad mēs paši sevi apvainojam, mēs jūtam, ka nevienam citam nav vairs tiesības to darīt. Piedošanu mums dod nevis mācītājs, bet pats nožēlošanas akts.” – 106. lpp.

“Neviens savu ideālu nesastop divreiz. Un nav daudzi, kas to sastop kaut reizi.” – 126. lpp.

“Varbūt cilvēks nekad nešķiet tik brīvs kā tieši tad, kad viņam jāspēlē kāda loma.” – 190. lpp.

“Īstenība ir haoss, bet iedomās aizvien ir kaut kas nežēlīgi loģisks” – 216. lpp.

“Labāk ir nezināt. Zināšana būtu liktenīga. Tieši nezināšana ir vilinoša. Viegls miglājs spēj visu pārvērst burvībā.” – 222. lpp.

“Ja cilvēks skatās uz dzīvi kā mākslinieks, tad viņa prāts ir viņa sirdī.” – 231. lpp.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Izdevējs: Izdevniecība Liesma (1976. gads); Tulkojis: Jānis Ezeriņš.

“Visi monstri ir cilvēki” 9. turpinājums


2013. gada 6. decembris

Atvēru koka vārtiņus, kurus kopā saturēja tikai pāris satrunējuši dēļi un zila izolācijas lenta, kas savu krāsu bija zaudējusi jau labu laiku atpakaļ. Plānā sniega kārta nedaudz nomaskēja gružus un salauztās mēbeles, kas mētājās pagalma vidū, bet malkas šķūnis ar iebrukušo jumtu pat ar sniega kārtu izskatījās traģiski. Palūkojos mājas logos, kas izskatījās drūmi tumši, jo istabās nebija piekārti dienas aizkari, lai padarītu skatu kaut nedaudz mīlīgāku. Mani pārņēma aukstums, bet ne tāpēc, ka ārā bija mīnus divdesmit septiņi grādi pēc Celsija, bet gan tāpēc, ka šī vieta, kura bija manas bērnības mājas, pēkšņi šķita kļuvusi biedējoša un sveša.

Atcerējos, kā ar brāli šūpojāmies šūpolēs, kuras nu bija saplēstas un vienā striķī žēlīgi nokarājās no lielā ozola zara, kurā rēgojās arī sen būvēt iesākts koka štābiņš. Viss šeit šķita miris – pat pagātnes atmiņās iestrēgušais prieks un bezrūpība.

Pagāju garām lielai atkritumu kaudzei, līdz nonācu pie ieejas durvīm, kuras rotāja mākslīgo skuju Adventes vainags, kuru atcerējos vēl no laikiem, kad nemācījos skolā. Uzmanīgi pieklauvēju pie durvīm, baidīdamies, ka katra niecīgākā kustība spētu šīs vecās durvis izlauzt no eņģēm, bet neviens nenāca, lai mani ielaistu mājā, tāpēc klauvēju vēlreiz.

– Eju, eju… – Atskanēja aizsmakusi, nīgra balss. – Varējāt jau vēstules pastumt pa durvjapakšu, lai es netraucēti varētu pagulēt.

Pagulēt?! Bija taču pusdienlaiks.

Durvis atvērās un redzēju to ailā stāvam kalsnu, salīkušu vīrieti, kura seju klāja tumšs, vairākas dienas neskūts apmatojums, bet lūpu kaktiņā viņam karājās nesen aizdegta cigarete. Viņa skatiens no miegaina pārvērtās apjukušā, bet tad tajā parādījās sapratne.

– Daniel?! – Cigarete izkrita no mutes, atsitoties pret zemi un izbārstot sārti kvēlojošās oglītes dzirksteles pa priekšnama grīdu. – Ko tu šeit dari?

Nezināju, kā lai uzrunāju šo cilvēku, kuru nebiju saticis veselus astoņus gadus, kaut gan mūs nešķīra nemaz tik liels attālums, lai regulāras tikšanās šķistu kaut kas neiespējams vai pat diži apgrūtinošs.

– Sveiks, tēt! – Uzrunājot viņu šādi, kaklā parādījās kamols. – Vienkārši atbraucu, lai apciemotu tevi.

Pēc astoņiem gadiem izdomāju tevi apciemot – tāpat vien, bez jebkādām savtīgām interesēm, lai beidzot iemidzinātu pagātnes dēmonus uz visiem laikiem.

            – Viens pats?

– Jā, atbraucu viens. – Un tikai tad, kad biju pateicis šos vārdus, apzinājos to baiso vēstījumu. – Ar pēcpusdienas autobusu. – Balsī brīžiem iezagās nazāls tonis.

– Nāc iekšā. – Viņš palaida mani sev garām, lai ļautu man spert soļus pa gaiteņiem un telpām, kuras joprojām labi pārzināju.

Ejot uz viesistabas pusi, atvēru pleca somu, no kuras izņemu lielu maltās kafijas paku, Fazer šokolādes tāfelīti un puslitrīgu vodkas pudeli. Alkoholu ciemakukulim biju iegādājis, lai atmaidzinātu vecā vīrieša sirdi, jo zināju, ka tieši tas no manām dāvanām viņa sirdij šķitīs vistīkamākais. Noliku šīs trīs lietas uz viesistabas noputējušā žurnālgaldiņa un apsēdos uz dīvāna, kura atsperes izdeva žēlīgas skaņas.

– Tevi mamma sūtīja? – Viņš uzreiz atvēra vodkas pudeli, lai ielietu daļu tās satura ūdens glāzē. – Ja viņa atkal grib no manis piedzīt alimentus, tad ir jau par vēlu, jo jūs ar brāli jau sen esat pilngadīgi.

– Nē, mani nesūtīja mamma un es nevēlos no tevis piedzīt nekādus uzturlīdzekļus vai lūgt meteriālo atbalstu. – Salti atcirtu, kaut gan vēlējos pateikt, ka kārtīgs vīrietis alimentus būtu godīgi maksājis arī tad, ja bērna māte tos nemaz nebūtu prasījusi. – Gribēju vienkārši ar tevi parunāt.

– Ak, tomēr sirdsapziņa moka. – Viņš pasmīnēja, atklādams dažus dzeltenīgus, cigarešu dūmu apkvēpinātus un sabojātus zobus. – Pametāt tēvu vienu, tāpēc tagad slikti iemigt un vainas apziņa moka.

Sasodīts, vecais muļķi, tu mūs visus solīji nogalināt, kad pārnāci mājās pielējies pilns kā sūnas pēc rudens lietiem. Tu, paštaisnais alkoholiķi, bezatbildīgais āpsi, nolādētā padibene!

            – Es negribu tagad sākt mazgāt visu netīro veļu, turklāt es tolaik, kad jūs izšķīrāties, biju tikai desmit gadus vecs, tāpēc nedomāju, ka kaut mazākajā mērā būtu vainojams mūsu ģimenes iziršanā. – Ievilku elpu, aizskaitīju līdz desmit un atsāku runāt. – Un tu ne reizes neiedomājies, ka vajadzētu uzmeklēt mani, lai vienkārši aprunātos, lai sniegtu kādu padomu, kurš man tik bieži bija nepieciešams…

Tēva sejā ar jaunu spēku uzplauka nicinošs smīns.

– Tu esi tāds pats kā tava māte – māki tikai norādīt uz lietām, ko citi dara nepareizi. Ja atnāci mani mācīt dzīvot, tad tur ir durvis. Ej!

Un es piecēlos, lai dotos prom.

– Zini, es tikai atnācu pateikt, ka piedodu tev par visu. Es tev piedodu par to, ka neieradies uz tēvu-dēlu sporta spēlēm, kurās mani vienaudži apsmēja, sakot, ka esmu tik pretīgs, ka miesīgais tēvs mani ienīstot. Es tev piedodu arī par to, ka izjauci manu desmitās dzimšanas dienas ballīti, kuras laikā tu izdemolēji māju, aizbaidīji manus ciemiņus un sašķaidīji dzimšanas dienas torti. Es tev piedodu… Tikai man ārkārtīgi žēl, ka man nekad blakus nebija tēva.

– Vācies! Tūlīt pat! – Viņš bļāva ar tādu spēku, ka siekalas šķīda uz visām pusēm. – Un savāc savas smirdīgās dāvanas.

Kafijas paka ar lielu spēku ietriecās man mugurā, bet šokolādes tāfelīte saplīsa druskās, kad tā atsitās pret potīti. Vodkas pudele nelidoja. Laikam alkoholu viņš mīlēja tik ļoti, ka tā dēļ bija gatavs zaudēt pēdējās pašcieņas drupačas, kas vēl pāri bija palikušas.

Aizvēru aiz sevis ārdurvis un tad sāku skriet, cik jaudas. Kaklu dedzināja aukstais gaiss, bet bailes, ka viņš varētu man dzīties pakaļ, lika nosvīst viscaur slapjam, līdz drēbes pieplaka miesai gluži kā pielīmētas.

Pēc desmit minūtēm kājas bija mani ievedušas klusā meža ielokā. Apkārt nevienu nemanīju.

– ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ. – Kliedzu, cik bija manos spēkos.

Dusmas lauzās ārā un tām drīz pievienojās arī karstas asaras, kas gāzās pār vaigiem, ietekot mutē, liekot izbaudīt to nepanesami sāļo un pazemojumiem pilno garšu.

 

2013. gada 9. decembris

            Skolā gaisotne pēkšņi bija kļuvusi satraukuma pilna, jo tika gatavoti Ziemassvētku pasākumam veltīti priekšnesumi, skolnieki medīja skolotājus, lai uzzinātu konsultāciju laikus, aktīvākie audzēkņi gatavoja rakstus skolas avīzei, bet apkopējas darīja visu iespējamo, lai gaiteņos radītu svētku noskaņu, izpušķojot kāpņu margas un durvju ailas ar krāsainiem eglīšu rotājumiem. Gandrīz visi bija ierauti šajā trakuma piepildītajā virpulī, kurā valdīja klišejas un komercializācija, bet es nevēlējos tam visam piederēt – Ziemassvētki ir ģimenes svētki, bet man ģimenes nav. Turklāt lielākā daļa nemaz nesaprata šo svētku iemeslu un jēgu, jo domāja, ka tie ir apdāvināšanas un resna, sarkanā tērpta veča svētki, kaut gan patiesībā Ziemassvētki ir Dieva dēla dzimšanas diena. Es Dievam ticu, bet neapmeklēju baznīcu, jo arī tā ir cilvēku izgudrojums. Vai tāpēc, ka lūgšu Dievu savā dzīvoklī, skolas tualetē, vilcienā vai zem tilta, nevis baznīcā, es nonākšu ellē? Nedomāju vis. Esmu dzirdējis par cilvēkiem, kas apmeklē baznīcu tikai tāpēc, lai paceltu savas akcijas līdzcilvēku acīs – pārsvarā tā dara deputāti un augstos amatos esoši biznesmeņi, jo viņiem ir svarīgs apkārtējo viedoklis. Un cilvēki akli tic, ka cilvēks, kurš apmeklē baznīcu, ir apveltīts ar šķīstu sirdi. Dzīve ir piepildīta ar meliem pat tad, kad cilvēki klusē.

Nodarbības skolā bija kļuvušas vēl garlaicīgākas nekā parasti, jo mācībām atvēlētais laiks tika izmantots, lai izmēģinātu Ziemassvētku pasākuma priekšnesumus un sadzejotu tekstus svinīgās daļas atklāšanai.

– Daniel, tu neesi bijis uz nevienu klases kopdziesmas mēģinājumu. – Skolotātja Plikšķe ar rādītājpirkstu nosodoši tēmēja manā virzienā. – Tu uzvedies kā tāds atkritējs mūsu draudzīgajā kompānijā.

Turpināju savā rūtiņu kladē zīmēt ainas no japāņu mangām, radot savu pasauli, kurā aizbēgt no šīs bezjēdzīgās mācīšanās vidusskolā, kurā neko dzīvei noderīgu pagaidām nebiju ieguvis.

– Vai tu kādreiz verētu arī klausīties, ko es saku?! – Klases audzinātāja pielēca kājās no polsterētā atzveltnes krēsla, kurā vēl pirms mirkļa sēdēja. – Tu absolūti necieni ne savus skolas biedrus, ne skolotājus, ne mani un pat ne savu māti. Varbūt vēlies, lai viņa atkal tiek izsaukta uz skolu?

– Man vienalga.

– Tas man nav nekāds jaunums. – Viņa nazālā tonī iekliedzās. – Varbūt mums vajag pielietot nedaudz radikālākus paņēmienus, piemēram, izslēgšanu no skolas?!

– Es nesaprotu, kur šeit ir problēma? Jā, skolu neapmeklēju tik bieži, cik jūs to vēlētos, jo man ir darbs, bet mācībās esmu sekmīgs.

– Sekmīgs, bet tāpat mācies visskliktāk no mūsu klases, turklāt nepiedalies nevienā no ārpusskolas aktivitāšu pulciņiem. – Skolotāja ieskatījās klases sekmju žurnālā, meklēdama tajā jaunu tematu strīda turpināšanai. – Un šorīt tu kavēji pirmo nodarbību. Gribētu zināt, kāpēc?

– Jo izvedu suni pastaigā. – Asi atcirtu. – Turklāt šodien, pirmās nodarbības laikā, jau atkal skolotāja veltīja matemātikai veltīto laiku, lai apspriestu gaidāmo Ziemassvētku ludziņu, kurā viņas audzināmā klase ieguvusi visvairāk lomu. Var jau būt, ka tam visam ar matemātiku ir kaut kāds sakars, bet es to dziļi apšaubu.

– Tad nāc un pats novadi kādu stundu! – Skolotāja Plikšķe ieķērcās. – Domā, ka ir tik viegli paciest baru pretī runājošu deģenerātu?!

– Es neko nesaku par to, ka novadīt nodarbību ir viegli, bet gan par to, ka šomēnes skolotājas koncentrējas uz Ziemassvētku pasākumu, tādējādi ignorējot mācību darbu. Mums taču šogad gaidāmi noslēguma eksāmeni.

– Daniel, lūdzu, aizveries. – Atskanēja balss no aizmugurējiem soliem.

– Jā, Daniel. Beidz tēlot kaut kādu zubri, kuram reāli baigi rūp kaut kādi eksāmeni. Tu bieži pat uz stundām nejēdz ierasties. – Pirmajam protestētājam pievienojās nākamais.

– Labi, klase, nomierinamies. – Audzinātāja pārtrauca kņadu. – Ar Danielu vienkārši nav nekādas jēgas sarunāties, tāpat atradīs attaisnojumus un vainos citus, tāpēc…

Atskanēja zvans, kas vēstīja, ka šī mokošā nodarbība beigusies. Sākās krēslu un solu grūstīšana un cīņa par to, kurš pirmais tiks līdz izejas durvīm, tāpēc šo darbību radītās skaņas apslāpēja absolūti visu, ko skolotāja Plikšķe teica. Šī kņada bija lielisks aizsegs, lai izslīdētu no klases, izvairoties no papildu sarunas ar skolotāju.

Turpinājums sekos… 

Par laimi, piens…


Foto: Grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Foto: Grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Kad biju mazs, mamma man un manam vecākajam brālim katru vakaru priekšā lasīja H. K. Andersena pasakas, tomēr ātri vien mammu piemeklēja kāda problēma – viņa bija izlasījusi visas Andersena pasakas no lielā sējuma, tāpēc nācās jaunas izgudrot pašai. Protams, viņas izdomātās pasakas līdzinājās Andersena un brāļu Grimmu radītajām, turklāt tās bieži vien bija neticamas un ar dažādu varoņu pārbagātību, tāpēc tagad, atskatoties pagātnē, droši varu teikt, ka mamma tolaik nodarbojās ar plaģiātismu. Geimens, sarakstot grāmatu “Par laimi, piens…” darījis ko ļoti līdzīgu. 

Lai pierādītu, ka tēvi nav tikai cilvēki, kas nemitīgi slēpjas aiz avīzēm un neko nedara, Geimens sarakstījis grāmatu visu vecumu bērniem par kādu ļoti varonīgu tēvu, kurš, dodoties uz veikalu pēc piena, lai viņa atvases varētu paēst brokastu pārslas, iekuļas dažādos aizraujošos piedzīvojumos. Viņš satiek citplanētiešus, pirātus, džungļu iedzimtos un kādu dievību, vompīrus (jā, vompīrus, ne vampīrus), kā arī dinozaurus… un, protams, arī piraijas un ponijus. Īpaši uzjautrinošs man šķita vompīru pulciņš, jo tajā ietilpst romantiskais “Krēslas” pārītis Edvards un Bella, iespējams, baisākais vampīrs, kādu kino pasaule jebkad pieredzējusi – Nosferatu, kā arī grāfiene Batorī, kura, starp citu, ir reāli eksistējoša persona. (Grāmatā gan šie varoņi ir nodēvēti citādākos vārdos, bet vizuālā līdzība ir nepārprotama. Nedaudz gan šaubos, vai ar Grāfieni Volerī bija domāta grāfiene Batorī, bet pieļauju, ka jā.) Piekritīšu, ka izklausās patiešām neticami, bet atklāšu, ka šis darbs ir arī dzīvīga humora pilns un, sakausējot daudzas klišejas, Geimens radījis darbu, kuram līdzīgu jūs diez vai būsiet lasījuši.

Foto: Geimens dzīvē un ilustrācijās

Foto: Geimens dzīvē un ilustrācijās

Par grāmatas saturu mani daudz vairāk sajūsmināja Krisa Ridela ilustrācijas, kuras ir vienkārši izcilas – pēc “Par laimi, piens…” izlasīšanas tā vien gribas grāmatu vēlreiz pārlapot, lai tikai katru ilustrāciju rūpīgi aplūkotu un apbrīnotu. Uzreiz gan jāpiemin, ka grāmatā redzamais tētis ir pats Nīls Geimens, bet domāju, ka šo līdzību noteikti pamanīs katrs, kurš kaut reizi ir redzējis autoru fotogrāfijās vai videoierakstos.

Grāmata ir uzjautrinoša, krāšņa un izklaidējoša gan vecākiem, gan viņu bērniem, tāpēc būs lieliska lasāmviela, kuru lasīt pirms došanās gulēt. Krāsaini un fantāzijas elementiem pilni sapņi pēc tam garantēti!

VĒRTĒJUMS: par Ridela ilustrācijām 10/10, bet par Geimena tekstu 9/10

Ziemassvētku dāvanu idejas grāmatu mīļotājiem


Foto: kadrs no Poteriādes

Foto: kadrs no Poteriādes

Sagādāt Ziemassvētku dāvanu grāmatu mīļotājam, manuprāt, nav nekāds vieglais uzdevums, tāpēc padalīšos ar vairākām samērā oriģinālām dāvanu idejām, kuras, es ļoti ceru, iedvesmos jūs sarūpēt dāvanu kādam tuviniekam – literatūras mīļotājam.

davanasPersonalizēts New York Times izdevums cietajos vākos, kurā atspoguļoti svarīgākie pasaules notikumi, kas notikuši dienā, kad dzimis cilvēks, kuram šī dāvana paredzēta. (Cena: apmēram 75,00€)

Saspraude grāmatai, kas nofiksēs grāmatu nepieciešamajā atvērumā. (Cena: apmēram 3,00€)

Elegantas, ar rokām darinātas grāmatzīmes. (Cena: 11,52€)

davanas2BookBook for MacBook soma. (Cena: Apmēram 62,00€)

Unisex Paper Passion parfīms, kas smaržo pēc svaigi drukātas grāmatas (tilpums 50ml). (Cena: apmēram 77,00€)

Frostbeard Studio sojas svece Old Books, kura radīta, iedvesmojoties no vecu grāmatu smaržas. Degšanas laikā rada koksnes, baltās tējas un avīžpapīra aromātus. (Cena: 12,34€)

Lampa grāmatas formā. (Cena: 79,00€)

davanas3Zīmuļi ar citātiem no populārām grāmatām. Roku darbs. (Cena par komplektu: 6,58€)

Kājainās grāmatzīmes. (Cena: 15,43€)

Personalizēta reljefspiede, ar kuru iezīmēt visas svarīgās grāmatas. Reljefspiedes teksts sastāv no “Library of (maksimums 18 paša izvēlētie simboli)”. (Cena: apmēram 20,00€)

Skaistu, sniegotu un sirdsmiera pilnu jums visiem šo svētku gaidīšanas laiku! Un iesaku atcerēties, ka labākā dāvana, ko sniegt citiem, ir mīlestība, cieņa un kopā pavadīts laiks, kā arī kāds paša pagatavots nieciņš.

Vai būs jauna Poteriādes grāmata?!


Foto: Ekrānuzņēmums no Pottermore vietnes

Foto: Ekrānuzņēmums no Pottermore vietnes

Šā gada 8. jūlijā vietnē Pottermore tika publicēts kāds stāsts par Harija Potera un viņa draugu turpmākajām gaitām, kas daudzos Poteriādes fanos radījis cerības par to, ka Dž. K. Roulinga nav atmetusi domu par burvju puisēna sāgas astotās grāmatas rakstīšanu. 

Stāstā, kurš pasniegts no Ritas Knisles skatpunkta, Harijs Poters ir gandrīz trīsdesmit četrus gadus vecs un kopā ar Dumidora Armijas biedriem ieradies uz pasaules kausa izcīņu kalambolā. Par Harija un viņa draugu augsto stāvokli sabiedrībā liecina tas, ka viņi visi spēli vēro no VIP ložas.

Tie, kas lasījuši Poteriādes grāmatas, zina, ka Rita Knisle ir “Dienas Pareģa” tenku sadaļas autore, tāpēc arī šim Roulingas stāstiņam, kurš pasniegts avīzes izgriezuma formā, ir diezgan dzeltena piegarša un ne viss, kas tajā rakstīts, būtu jāuztver nopietni. (Piemēram, spekulācijas par Džinnijas un Harija šķiršanos.)

Īsumā par stāstā minētajiem varoņiem: Harija matos jau iemeties sirmums, bet viņa vaigu rotā jauna rēta, kura, ļoti iespējams, iegūta strādājot par auroru; Rona mati kļuvuši krietni šķidrāki un viņš pēc pāris gadu ilgas strādāšanas Burvestību ministrijā pametis darbu, lai palīdzētu savam brālim Džordžam vadīt finansiāli veiksmīgo joku preču veikaliņu “Vīzliju burvju šķavas”; Hermione, kas kļuvusi par augstu amatpersonu Burvestību ministrijā, rakstā nodēvēta par femmme fatale, bet, pēc raksta autores domām, jaunās sievietes mati neizskatās pieņemami; Luna ir precējusies ar slavenā maģisko dzīvnieku pētnieka Ņūtona (Fantastic Beasts and Where to Find Them autors) mazdēlu un audzina savus dvīņus; Nevils ir kļuvis par herboloģijas pasniedzēju Cūkkārpā, bet Čārlijs Vīzlijs joprojām ir neprecēts, kas raksta autorei liek uzdot jautājumu – kāpēc tā?!

Šis raksts/stāsts ir patiešām izklaidējošs un nedaudz arī uzjautrinošs, jo Roulinga ļoti smalkā manierē pasmaida par dzeltenās preses žurnālistiem un to rakstīšanas stilu, kurā vienmēr iezogas dažādas varbūtības teorijas un pieņēmumi, kuriem nav stingra pamatojuma. Tomēr, lai arī cik nenopietnā manierē šis raksts būtu pasniegts, tas tomēr vēlreiz pierāda to, ka Roulinga nav pateikusi visu, ko vēlējusies pateikt par nenoliedzami pasaulē populārākās burvju sāgas varoņiem. Tieši šī iemesla dēļ, manuprāt, astotā Poteriādes grāmata nav nekas nereāls.

Video: Daniels Redklifs runā par Roulingas jauno Harija Potera stāstu.

Romāns, kuru izlasīt vienā naktī


leopards“…leopards pārvietojoties tik klusi, ka tumsā spējot piezagties upurim pavisam tuvu klāt. Tas spējot pielāgot savu elpošanu upura elpai un aizturēt to tad, kad upuris neelpo. Viņai likās, ka sajūt tā ķermeņa siltumu. Ko viņš gaida?” 

“Leopards” ir jau astotais rakstnieka Jū Nesbē romāns par norvēģu detektīvu Hariju Holu, kurš cīnās ne tikai ar noziedzniekiem un sērijveida slepkavām, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem. Turklāt šķiet, ka tikt galā ar noziedzniekiem ir vieglāk, nekā pašam ar sevi. Par spīti tam, ka Harijs nav tāds vīrietis, kuru jaunas sievietes varētu vest ar lepnumu atrādīt savām mātēm kā esošo mīļoto vai topošo līgavaini, viņš spējis iekarot lasītāju simpātijas visā pasaulē, jo darbi par detektīvu Hariju Holu tulkoti vairāk nekā 40 valodās. Manuprāt, tieši šī nepareizība un iekšējie dēmoni, kas plosa Hariju, ir tas, kas lasītājiem šajā varonī tik ļoti saista, turklāt nešaubos, ka vairums Nesbē darbu cienītāju vēlas, lai Harijs uzvar cīņās ne tikai ar noziedzniekiem, bet arī pats ar sevi.

Pēc Sniegavīra lietas atrisināšanas Harijs Hols devis uz Honkongu, lai pabūtu vienatnē – prom no visa, jo Norvēģijā viņu vairs nekas nesaista. Mīļotā Rākela ar dēlu Oļegu valsti pametuši, bet bez viņas Harijam dzimtenē palikušas vairs tikai sāpīgas atmiņas. Dzīvojot Honkongā, Harijs iekūlies milzīgos parādos, sācis lietot narkotikas, lai nebūtu jālieto alkohols (“lielisks” risinājums, Harij), turklāt zaudējis jebkādus kontaktus ar sev tuvajiem cilvēkiem. Tomēr viņu atrod Kaja Sūlnesa, kas sūtīta Smago noziegumu nodaļas šefa uzdevumā, lai izpestītu Hariju no parādu valgiem, lūgtu detektīvam atgriezties policijā, kā arī lai informētu, ka viņa tēvs ir uz nāves gultas. Bet, pats galvenais, policijai Harijs nepieciešams, lai notvertu kārtējo sērijveida slepkavu.

Leoparda noziegumi ir smalki izplānoti, turklāt ieroči, kurus viņš izmanto, lasītāja prātā uzbur baisas ainas, kuras vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas ir grūti aizmirst. Viens ir skaidrs – mēģinot atrisināt šo lietu, policijai nāksies pasvīst, jo Leopardam nav motīva. Vismaz tā sākotnēji šķiet.

Šis, manuprāt, ir labākais Jū Nesbē romāns par detektīva Harija Hola gaitām, turklāt šis bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad vainīgais līdz pat pēdējām 100 grāmatas lappusēm nebija nonācis manā aizdomās turamo sarakstā. Parasti ir tā, ka, lasot par kādu grāmatas varoni, piemeklē doma: “jā, šis varētu būt slepkava”, bet šoreiz galvā biju izveidojis sarakstu ar vismaz desmit aizdomās turamajiem, bet patieso slepkavu tajā nebiju iekļāvis. “Leopards” ir neparedzams romāns un tas ir labi, jo kriminālromānos svarīgākais ir tas, lai intrigas caurvij darbu līdz pat pēdējām lappusēm. Nesbē ķircina lasītāju un sagriež visu kājām gaisā tieši tad, kad lasītājs domā, ka atrisinājums jau ir rokā.

Foto: Nākamais Nesbē romāns par Harija Hola gaitām.

Foto: Nākamais Nesbē romāns par Harija Hola gaitām.

Šim romānam noteikti uz vāka vajadzētu brīdinājumu: “Nelasīt, ja nākamajā dienā jādodas uz darbu!”. (“Vēl tikai vienu nodaļu un tad gulēt” man beidzās ar to, ka aizgāju gulēt no rīta, kad romāns bija izlasīts līdz pēdējai lappusei.)

Nesbē rakstītais izstaro inteliģenci un cieņu pret lasītājiem, turklāt tekstā jūtams, ka mūzika ir Nesbē sirdslieta, jo atsauces uz dažādām grupām un dziesmām “Leopardā” atrodamas samērā bieži. Katram šīs grāmatas lasītājam noteikti ieteiktu noklausīties Treisijas Čepmenas dziesmu Fast Car, kas tiek pieminēta šajā romānā.

“Leopardā” ir kāda mulsinoša rindiņa: “…trešajā janvārī, starp pulksten divdesmit trijiem un pusnakti. Tajā laikā es pusdienoju Hāmarā kopā ar dažādiem mazāka mēroga investoriem.”  Tekstu vairākkārt pārlasīju un tā arī nesapratu, kā var pusdienot nakts laikā? (Ja jau maltīte notiek naktī, tad tās vairs nesauc par pusdienām.) Angļu tulkojumā lietots vārds “dinner”, ar kuru tiek apzīmētas gan pusdienas, gan vakariņas.

(Starp citu, paldies Līgai par grāmatas anglisko versiju, kā arī paldies izdevniecībai “Zvaigzne ABC” par grāmatas latvisko eksemplāru!)

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

“Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas!”


"Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas" grāmatas vāks.

“Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas” grāmatas vāks.

Šā gada 1. aprīlī “Grega dienasgrāmatu” galvenais varonis Gregs Heflijs svinēja savu septīto dzimšanas dienu, jo tieši 2007. gada 1. aprīlis bija tas datums, kad pie lasītājiem nonāca pirmā grāmata par šo zīmēto puisēnu, kurš šo gadu laikā paspējis iekarot miljoniem lasītāju simpātijas visā pasaulē. Pavisam nesen pie latviešu mazajiem un vairs ne tik mazajiem lasītājiem nonāca jau astotā Džefa Kinnija grāmata par Gregu: “Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas!”

Par “Grega dienasgrāmatu” popularitāti strīdēties būtu bezjēdzīgi, jo ne velti tās slavē kritiķi no Time, Washington Post, School Library Journal un NPR Backseat Book Club, kā arī dažādu vecumu lasītāji visā pasaulē. Turklāt pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka Džefa Kinnija pirmo grāmatu par Gregu (“Grega dienasgrāmata”) Latvijas lasītāji iebalsojuši šova “Lielā Lasīšana” populārāko grāmatu simtniekā.

Astotās Grega piedzīvojumu grāmatas centrā ir Grega centieni atrast jaunus draugus, jo, pateicoties kādai meitenei, kurā iemīlējies Roulijs, pārtrūkusi šķietami nešķiramā draugu savienība. (Manuprāt, katrs, kura labākais draugs kādreiz upurējis draudzību mīlestības labā, zina, kā jūtas Gregs šajā grāmatā.) Tomēr jaunu draugu meklēšana nav nemaz tik vienkārša, kā varētu šķist, jo draugus taču jāizvēlas ļoti rūpīgi, turklāt nav garantijas, ka vēlme draudzēties būs abpusēja. Tā nu par Grega pirmo draugu pēc Roulija nodevības kļūst Nerna kungs, kurš, starp citu, savu draudzību Gregam piedāvā tikai aiz žēluma. Nav pārāk spoži, vai ne?!  Turklāt situāciju vēl nomācošāku padara fakts, ka visiem, pat Grega mazajam brālim Manijam, ir draugi.

Astotā “Grega dienasgrāmata” ir lieliska, jo Kinnijs nav zaudējis savu spēju atainot jebkuru situāciju ar pamatīgu optimisma, ironijas un humora devu. Nesmieties ir grūti, jo lielu daļu no “Grega dienasgrāmatās” atainotajām situācijām ir piedzīvojis katrs – draugu nodevību, jaunu apavu iegādi, sadzīvošanu ar radiniekiem, smieklu savaldīšanu nopietnos pasākumos un daudz ko citu. Ļoti simpatizē tas, ka Kinnijs nevienā grāmatā Gregu nav atainojis kā paraug-bērnu, jo Gregam ir savi niķi un stiķi – viņš var rīkoties egoistiski, neapdomīgi, muļķīgi, vienlaicīgi nezaudējot savu šarmu un saglabājot cilvēcību.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Manas “Lielās Lasīšanas” favorīt-grāmatas


Foto: Mans "Lielās Lasīšanas" grāmatu TOP 5

Foto: Mans “Lielās Lasīšanas” grāmatu TOP 5

Apskatot šova “Lielā Lasīšana” balsošanas rezultātus, nedaudz saskumu, jo neviena grāmata no mana TOP 5 tā arī neiekļuva Latvijas grāmatu lasītāju lielajā TOP 100, kurā tika apkopotas latviešu mīļākās grāmatas. Cik tālu tad no TOP 100 atrodas manas favorītes?

Mans TOP 5:

Stīvens Čboski “Čārlijs, malā stāvētājs” – 216. vieta

Sandro Veronēzi “XY” – 1059. vieta

Brets Īstons Eliss “Mēness parks” – 2667. vieta

Dž. K. Roulinga “Harijs Poters un Uguns biķeris” – 261. vieta

Viljams Šekspīrs “Romeo un Džuljeta” – 530. vieta

Skaitļi runā manā vietā – šķiet, ka ļoti atšķiros no vidējā latviešu grāmatu lasītāja, jo neviena no manām favorītēm nav tikusi pat tuvu lielajam simtniekam. Atzīšos, ka par to diži nebēdāju, jo mans mērķis taču nebija uzminēt tās grāmatas, kuras topā tiks pēc iespējas augstākā pozīcijā. Vilšanās sajūtu gan tas īpaši nemazina…

No lielā simtnieka esmu lasījis tikai divdesmit grāmatas, no kurām lielākā daļa man nemaz nepatīk, tāpēc 3 grāmatu izvēle, par kurām nobalsot 2. balsošanas kārtā, bija ārkārtīgi vienkārša. Šķiet, ka tas neprasīja par pāris minūtes mana laika, jo uzreiz zināju, ka balsošu par Stīga Lārsona “Meiteni ar pūķa tetovējumu” un Dž. K. Roulingas “Hariju Poteru un Nāves dāvestiem” un “Hariju Poteru un Filozofu akmeni”. Gribu aicināt arī citus Poteriādes fanus balsot par šiem Roulingas darbiem, jo, manuprāt, vismaz vienai no šīm grāmatām ir jābūt iekš populārāko grāmatu TOP 21.

Un kā Tavām mīļākajām grāmatām veicās “Lielās Lasīšanas” balsojumā? Varbūt jau esi nobalsojis arī par savām favorītēm 2. balsošanas kārtā?

Ienirstot bērnības atmiņās


Foto: grāmatas latviskā izdevuma vāka noformējums

Foto: grāmatas latviskā izdevuma vāka noformējums

Geimenu droši var saukt par fantāzijas žanra smagsvaru – par šī fakta patiesumu pat nav vērts strīdēties, jo tas vienkārši tā ir. Apliecinājums Geimena meistarībai ir arī lasītāju atzinība, jo tieši Geimena jaunāko darbu “Okeāns ielas galā” vietnes goodreads.com lietotāji atzina par 2013. gada labāko fantāzijas darbu. 

“Okeāns ielas galā” ir stāsts par kādu vīrieti, kurš atgriežas savā dzimtajā pilsētā, kurā pavadījis savu bērnību, lai apmeklētu bēres. Bērnības māja jau sen kā nojaukta, bet pašā ielas galā joprojām stāv lauku māja, kurā agrāk dzīvoja viņa bērnības dienu draudzene Letija Hempstoka kopā ar savu māti un vecmāmiņu. Vīrieša atmiņā ataust bērnība, kas bijusi pārpildīta ar dažādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem – daži no tiem tik neticami, ka grūti saprast – tas noticis realitātē vai tikai maza bērna fantāzijā?! Visam pa vidu ir arī kāds dīķis, kurš patiesībā ir okeāns.

Pusmūža vīrieša sirdī joprojām palicis neliels gabaliņš no bērnības (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), kas joprojām neliek mieru un liek bērnības atmiņām mutuļot. Un varbūt šīs bēres, kuru dēļ vīrietis atgriezies dzimtajā pilsētā, ir kā simbols atvadām no bērnības…

Grāmatā lieliski parādīts tas, ka maza bērna pasaulē nepastāv robežas starp realitāti un iedomu pasauli, jo bērnībā tas viss ir īsts. Turklāt, ļoti iespējams, ka pieaugušo cietsirdību un kļūdas bērna prāts spēj attaisnot savādāk, nekā to dara pieauguši cilvēki, tāpēc arī šim stāstam ir tik izteikta fantāzijas un mistikas garša. Autors gan neliek lasītajiem noprast, ka viss galvenā varoņa bērnībā notikušais ir tikai iztēles un realitātes sajaukums, tāpēc arī pēc grāmatas izlasīšanas aktuāls ir jautājums par to, vai viss aprakstītais noticis realitātē vai tikai bērna fantāzijā.

“Okeāns ielas galā” ir spilgts pierādījums tam, ka atvadas no bērnības vienmēr ir nedaudz sāpīgas, tāpat kā atmiņas par to. Arī tad, ja bērnība bijusi skaista un laimīga. Grāmatā noteikti ir kaut kas maģisks, kas liek ar mīlestību un siltumu atcerēties pašam par savām bērnu dienām.

Liels prieks, ka Geimena romāna tulkojums pie Latvijas lasītajiem nonāca tik ātri. Par to laikam jāsaka paldies tulkotājai Vandai Tomaševičai un redaktorei Laurai Dreižei. (Jā, jā, tai pašai Dreižei, kas arī tulkotāja un rakstniece.) Patiesībā Dreižes talantu apbrīnoju, jo viņa ir mana vienaudze un literatūras lauciņā sasniegusi patiešām daudz, bet jāatzīst, ka gribētu, lai viņa vairāk raksta savus darbus – ne tāpēc, ka viņa slikti strādātu kā redaktore vai tulkotāja, bet gan tāpēc, ka viņai kā rakstniecei ir pārāk liels talants, lai rakstīšanas vietā rediģētu vai tulkotu citu cilvēku darbus.

Noslēgumā pāris citāti no grāmatas:

“Labāk baidīties no konkrētā, redzamā, nekā no nezināmā.” – 161.lpp

“Vārdi dažkārt izglābj mums dzīvību.” – 206.lpp 

VĒRTĒJUMS: 9/10

Vēl viena antiutopiska nākotnes vīzija


Foto: Veronikas Rotas romāna "Citādie" grāmatas vāks

Foto: Veronikas Rotas romāna “Citādie” grāmatas vāks

Antiutopiskas nākotnes vīzijas sasniedz grāmatnīcu plauktus diezgan regulāri, ļaujot lasītājiem uz kādu laiku pazust iztēles radītā pasaulē, kas nākotni mālē diezgan drūmās krāsās. Patrika Nesa “Haosa spēļu” triloģijai, Lorenas Oliveras “Delīrija” sērijas grāmatām, Sūzenas Kolinsas “Bada Spēļu” triloģijai un Džastina Kronina “Pārejas” sērijas grāmatām klāt piepulcējusies vēl viena versija par antiutopisko nākotni – “Citādie”, kuras autore ir divdesmit piecus gadus vecā amerikāniete Veronika Rota. 

Grāmatas darbība norisinās nākotnes Čikāgas sabiedrībā, kurā cilvēki sadalīti piecās lielās kopienās – Taisnprāšos, kas ir godīgi, Nesavtīgajos, kas ir dāsni un pašaizliedzīgi, Drošsiržos, kas ir drosmīgi un pārgalvīgi, Sirsnīgajos, kas ir miermīlīgi un Mācītajos, kas ir izglītoti un attapīgi. Sasniedzot sešpadsmit gadu vecumu, pusaudži var izvēlēties, kurai kopienai viņi vēlas piederēt. Šāda izvēle jāizdara arī romāna galvenajai varonei Beatrisei, kuras ģimene pieder Nesavtīgo kopienai. Protams, Nesavtīgie ir pārliecināti, ka Beatrise izvēlēsies palikt savu vecāku pārstāvētajā kopienā, bet lēmums ir atkarīgs tikai un vienīgi no pusaugu meitenes, kura ātri vien saprot, ka īsti nav piederīga nevienai kopienai, jo ir Citādā. Izvēles ceremonijā viņa izdara izvēli, kas pārsteidz gan viņas vecākus, gan viņu pašu.

Ne velti šis Veronikas Rotas romāns tiek salīdzināts ar Sūzenas Kolinsas “Bada spēļu” triloģiju, jo līdzību starp šiem darbiem ir diezgan daudz – sākot ar sabiedrību, kas sašķelta vairākās daļās un beidzot ar pusaugu meiteni, uz kuras pleciem uzkrauta bezmaz vai visas pasaules glābšana. Ja “Bada spēlēs” sabiedrības sadalīšana reģionos vēl šķita diezgan pamatota un ticama, tad Rotas radītās pasaules sadalīšana kopienās absolūti nepārliecināja. Nu kā kādam prātā var ienākt doma, ka sadalot sabiedrību kopienās, kurām uzspiesti konkrēti uzvedības un rīcības pamatprincipi, var panākt mieru pasaulē?! Protams, autore norāda uz lielajiem trūkumiem šajā sistēmā, bet nesniedz ticamu paskaidrojumu tam, kā nākotnes Čikāga līdz šādam neloģiskam vājprātam nonākusi.

Jāatzīst, ka grāmata ir patiešām aizraujoša un to iespējams izlasīt vienas nakts laikā, bet jāignorē diezgan daudz lietas, lai to varētu pilnvērtīgi izbaudīt. Gandrīz neviena pusaudžiem domātā grāmata nespēj iztikt bez mīlas stāsta, bet reizēm labāk ir tad, ja mīlas stāsta nav vispār – un “Citādie” ir tas gadījums, kad romantiskais pavediens stāstu nedaudz pabojā. Ja grāmatas sākumā un vidusdaļā galvenā romāna varone šķiet vēl ciešama, tad beigu daļā viņa kļūst par klišejisku, neloģiski domājošu un kaitinošu skuķi. Mīlas stāstam romānā nenoticēju un Beatrises emocijas un rīcība romāna beigu daļā šķita tik neloģiska, ka viņa sasniedza līmeni “Bella Svona” (Stefanijas Meires “Krēslas” sērijas galvenā varone).

Foto: Veronikas Rotas romāna "Dumpinieki" grāmatas vāks.

Foto: Veronikas Rotas romāna “Dumpinieki” grāmatas vāks

Pusaudžiem, īpaši meitenēm, šis romāns noteikti patiks, bet nespēju Veroniku Rotu uztvert kā nopietnu rakstnieci, bet “Citādos” kā jēgpilnu lasāmvielu. Jā, jā, romānā stāstīts par sevis izzināšanu, izvēlēm, kas nosaka nākotni, draudzību, mīlestību un citām labām lietām, bet man kaut kā šajā stāstā pietrūka īstuma un ticamības.

Veronika Rota ir vēl ļoti jauna, tāpēc esmu drošs par to, ka savu labāko darbu viņa vēl tikai uzrakstīs, jo pieredze nāk ar gadiem un rakstnieki no savām kļūdām mācās, lai katru nākamo darbu varētu radīt labāku par iepriekšējo. Pagaidām gan nezinu, vai lasīšu drīzumā gaidāmo Veronikas Rotas romāna “Dumpinieki” tulkojumu latviešu valodā, kas ir “Citādo” turpinājums, bet viens ir skaidrs – Rotas rakstīto ir viegli lasīt un tikpat viegli to visu ir arī aizmirst.

Atsauksmes noslēgumā citēšu grāmatas autori:

“Izskaužot kādu ļaunumu, vietā stājas cits.” – 345lpp.

VĒRTĒJUMS: 5/10