grāmatas jauniešiem

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Advertisements

Saimons pret Homo Sapiens lietu kārtību


Meklējot seriāla 13 Reasons Why aktieru gaidāmos kino projektus, uzzināju, ka divi no seriāla aktieriem (Ketrīna Lengforda un Mailzs Heizers) kopīgi strādā pie filmas Simon vs. Homo Sapiens Agenda, kura pie skatītājiem nonāks jau 2018. gadā. Filmas pamatā ir rakstnieces Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, tāpēc nolēmu to izlasīt pirms tās ekranizācija nonākusi uz kinoteātru ekrāniem. 

Grāmatas galvenais varonis ir sešpadsmit gadus vecs puisis Saimons, kurš, izmantojot anonīmu e-pastu un segvārdu, internetā piecu mēnešu garumā sarakstās ar skolas Tumblr lapā iepazītu puisi, kurš slēpjas zem segvārda Blue. Abi puiši neko nezina viens par otra patieso identitāti, kā arī viņu draugi, ģimene un skolasbiedri neko nezina par puišu homoseksualitāti. Tā šķiet nevainīga un nekaitīga aizraušanās līdz brīdim, kad Saimons izdomā savu e-pastu pārbaudīt, izmantojot kādu no skolas bibliotēkas datoriem, un aizmirst izrakstīties no savas e-pasta adreses. E-pasta vēstules izlasa Mārtins, puisis, ar kuru Saimons kopīgi apmeklē teātra pulciņu, un situāciju izmanto savā labā, lai ar iegūtajiem ekrānuzņēmumiem šantažētu skolasbiedru, par klusēšanu pieprasot randiņus ar Saimona skaisto draudzeni Ebiju.

Izklausās diezgan nopietni un pat krimināli, bet autore grāmatā to visu pasniegusi ar gandrīz bezrūpīgu vieglumu un ar pamatīgu humora devu, kas man joprojām liek prātot par to, vai tas ir labi vai tomēr slikti. Manuprāt, autore palaidusi garām iespēju nopietnā manierē parunāt ar lasītājiem par jauniešiem aktuālām tēmām (vardarbību internetā, datu drošību, seksualitātes apzināšanos), bet pieļauju, ka autore tīšuprāt vēlējusies grāmatu radīt saturiski vieglu un pat naivu, lai nodotu lasītājiem vēstījumu, ka seksualitātes pieņemšana nav traģēdija un pasaulē ir daudz cilvēku, kas viņus mīl. Vai grāmatas saturs ir pietuvināts reālajai skolu videi? Absolūti nē!

“People really are like houses with vast rooms and tiny windows. And maybe it’s a good thing, the way we never stop surprising each other.”

Grāmatas valoda ir primitīva un autorei ir tieksme pārāk bieži atkārtot nebūtiskas detaļas: piemēram, par galvenā varoņa apsēstību ar Oreo cepumiem, kas grāmatas sākumā šķiet jauks sīkums, bet vēlāk sāk kaitināt. Arī grāmatas otrā plāna varoņus Albērtalli pirmajā grāmatas pusē ieskicējusi patīkamus un cerīgus, bet grāmatas otrajā pusē viņi kļūst par kartona fona dekorācijām, kuras diezgan nedabiski tiek sabīdītas kopā, lai tikai beigās visi būtu mīļi kopā un laimīgi. Jāatzīst, ka, pateicoties primitīvajai valodai un intrigai par to, kurš slēpjas aiz segvārda Blue, grāmatu var izlasīt viena vakara laikā, bet tieši tikpat ātri to iespējams arī aizmirst.

Simon vs. Homo Sapiens Agenda autore tiek salīdzināta ar Džonu Grīnu un Reinbovu Rouelu, kas bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmu izlasīt šo grāmatu, bet jāsaka, ka Albērtalli pagaidām noteikti nav sasniegusi minēto rakstnieku līmeni, jo Grīns un Rouela prot radīt neparastus, bet vienlaicīgi ļoti dzīvus grāmatu tēlus, kuri iepīti jēgpilnos stāstos. Šīs grāmatas autorei pie tā vēl daudz jāstrādā. Ir pamats cerēt, ka grāmatas ekranizācija būs labāka par pašu grāmatu, jo stāsta ideja ir laba un to iespējams uzlabot, turklāt Albērtalli uzliktā latiņa ir viegli pārlecama.

VĒRTĒJUMS: 4,5/10

Tumšās puses otrā puse


300x0_mezoniga_puse_vaksIevas Melgalves grāmatas “Mēness teātris” prezentācijas pasākumā, tiekoties ar citiem blogeriem un izdevniecības “Zvaigzne ABC” darbiniekiem, nejauši sanāca Sallijas Grīnas grāmatu “Mežonīgā puse” nodēvēt nevis par “Tumšās puses” turpinājumu, bet gan par otro pusi. Bet skan taču labi, vai ne – “Tumšās puses” otrā puse?! 

Otrajā triloģijas grāmatā tās galvenais varonis Neitans daļu problēmu ir atrisinājis, bet to vietā ir nācis vesels vezums ar jaunām un daudz lielākām problēmām. Septiņpadsmit gadus vecajam puisim jāatrod draugs Gabriels, jāizpestī mīļotā Annalīsa no spēcīgās raganas Merkūrijas gūsta, kā arī jāatgūst nozaudētais Tīrdzimušais – nazis, kurš, ja var ticēt pareģojumam, tiks izmantots, lai nogalinātu Neitana tēvu Markusu. Turklāt plaisa starp baltasiņu un melnasiņu burvjiem kļuvusi lielāka, tādējādi garantējot, ka līs asinis. Vesela asiņu jūra!

Ja salīdzina pirmo Grīnas grāmatu ar tās turpinājumu, tad jāatzīst, ka stila ziņā nekas būtiski nav mainījies. Teikumu uzbūve joprojām ir ārkārtīgi vienkārša, stāstījums ir raits un spriedzes piepildīts, kā arī vairums varoņu atgādina fona dekorācijas, jo tie ir diezgan virspusēji ieskicēti. Varoņu emocionālais dziļums ir tas, kas man Grīnas darbos pietrūkst visvairāk: varoņi daudz runā un dara, bet es kā lasītājs viņiem nenoticu, jo rodas sajūta, ka viņi nerīkojas paši, bet Grīna viņus bīda no punkta A uz punktu B. Arī pēc divām grāmatām ir grūti noticēt Neitana un Annalīsas mīlestībai, jo tā šķiet mākslīgi radīta, lai tikai romānā būtu konfliktsituācija, kas visu sarežģī vēl vairāk, uzturot papildus spriedzi. Ir pamats domāt, ka aiz šīs “mīlestības” slēpjas aukstasinīgs aprēķins no Annalīsas puses.

Ļoti ceru, ka Sallija Grīna izdarīs to pašu, ko reiz izdarīja Sūzena Kolinsa, radot “Bada Spēļu” triloģiju. (Kolinsa pirmajās divās triloģijas grāmatās lasītājus izklaidēja ar spēli uz dzīvību un nāvi, bet noslēdzošajā grāmatā lika lasītājiem par šo izklaidi pamatīgi nokaunēties, jo karā taču nav uzvarētāju, turklāt, nogalinot slepkavu, slepkavu skaits pasaulē paliek nemainīgs.) Ja Grīna Neitana rīcību trešajā grāmatā izskaidros ar faktu, ka viņš tāds vienkārši ir piedzimis un nespēj to mainīt, tad būšu patiesi vīlies, bet jāatzīst, ka noteikti negribu arī to, lai viņš kļūst cukursalds un balts.

Ir jūtams, ka Grīna diezgan mērķtiecīgi cenšas lasītājiem parādīt niecīgo robežu, kas eksistē starp labo un ļauno. Šī doma man ārkārtīgi simpatizē, jo šķiet, ka šis darbs varētu palīdzēt daudziem jauniem cilvēkiem atbrīvoties no melnbaltās domāšanas.

Lai arī brīžiem šķita, ka šī grāmata īsti nav my cup of tea, bija diezgan grūti atrauties no tās lasīšanas, jo Grīna lieliski spēj radīt lasītājos interesi par triloģijas varoņu turpmākajiem likteņiem.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Tā sāls – būt labam – slēpjas tajā, ka labam jābūt brīžos, kad tas ir grūti, nevis tad, kad tas ir viegli.” 

VĒRTĒJUMS: 6/10

Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Digitālo neaizmirstulīšu lauks


Foto: grāmatas vāks

Foto: grāmatas vāks

Latviešu oriģinālliteratūru nelasu pārāk lielos apjomos, bet, ja lasu, tad cenšos izvēlēties jaunos autorus, lai saprastu – ir viņu radošajām darbībām vērts turpmāk pievērst uzmanību vai tomēr ne?! Šoreiz savu uzmanību un laiku veltīju Ellenas R. Landaras debijas romāna “Digitālo neaizmirstulīšu lauks” iepazīšanai.

“Suzuki Airī san, septiņpadsmit gadus veca, mācās vispārizglītojošā mācību iestādē, apguvusi mākslu,  valodu un tehnikas zināšanas, interesējas par vēsturi. Lai iegūtu praksi, vasaras sākumā iestājusies birojā “Dzīves Telpas Labiekārtošana”, kur nostrādājusi līdz aizvakardienas rītam. Lietderības koeficients 567.” – 37. lpp

Pusaudze Airī dzīvo Nironā – kādā nākotnes pilsētā, kurā valda šķietama harmonija un katrs pilsētas iedzīvotājs ir aprīkots ar bioaparātu, kas uzmana visas cilvēka ķermenī notiekošās darbības, kā arī sūta signālu mediķiem, ja kaut kas ar bioaparāta nēsātāja veselību nav kārtībā. Šķietami nevainīga ierīce, bet Nironas iedzīvotāji pat nenojauš, kādas vēl funkcijas pilda šī mazā, ērtā un šķietami nekaitīgā ierīce.

Kādu dienu meitenes prakses vadītājs liek Airī nogādāt īpašu sūtījumu uz ne to sociāli labvēlīgāko un tehniski attīstītāko Nironas daļu. Jaunā meitene uzdevumu izpilda, bet, kad atgriežas prakses vietā, atklāj, ka tur, kur agrāk slējusies viņas prakses vietas ēka, tagad atrodas gruveši un zem tiem guļ viņas priekšnieka Akusei mirstīgās atliekas. Airī nākas melot drošībniekiem par liktenīgās dienas uzdevumu, bet tikai vēlāk meitene uzzina, ka nav vienīgā, kas melojusi, jo visa viņas dzīve, sākot no agras bērnības, tikusi būvēta uz meliem.

Netipiski vairumam daiļā dzimuma rakstnieču, E. R. Landara savā romānā iekļāvusi dažādu tehnisko ierīču aprakstus, turklāt izdarījusi to patiešām labi, jo ne mirkli neradās šaubas par to, ka kaut kas no visa tekstos minētā būtu kas nereāls. Pieļauju, ka tuvākā vai tālākā nākotnē cilvēki patiešām zem ādas nēsās ko līdzīgu bioaparātiem, kas, iespējams, kontrolēs ne tikai veselības stāvokli, bet arī izvēles brīvību un uzvedību.

Iespējams, ka šim romānam esmu nedaudz par vecu, bet domāju, ka pusaudžiem šis darbs būs lieliska brīvā laika izklaide. (Grāmata “Digitālo neaizmirstulīšu lauks” ir konkursa Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem laureāte.) Romāna noslēgums liek domāt, ka būs vēl vismaz viena grāmata par Airī piedzīvojumiem.

Šajā grāmatā gan ir viena lieta, kas man ļoti nepatīk, un tas ir grāmatas vāks – manuprāt, ļoti bezgaumīgs un vairāk atgādina informātikas grāmatas noformējumu. Autorei ar noformējumu nav nekāda sakara, tāpēc varu tikai izteikt līdzjūtību par to, ka diezgan labam saturam ticis neizteiksmīgs un pircējus atbaidošs vāka dizains.

Noteikti vēlēšos sekot līdzi E. R. Landaras radošajām gaitām, jo ir skaidrs, ka meitenei ir gan talants, gan vieta izaugsmei.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10