homofobija

Stāsts par bēgšanu no mazpilsētas un pašam no sevis


Par Eduāra Luī daļēji autobiogrāfisko darbu “Jātiek vaļā no Edija” pēdējā mēneša laikā aktīvi runājuši daudzi mani lasošie draugi, bet ar grāmatām ir tā, ka labāk vienreiz pašam izlasīt, nekā dzirdēt simtiem labu atsauksmju. Tāpēc es ķēros klāt Luī sarakstītajai grāmatai, lai noskaidrotu, kāpēc tad Edijs kādam ir tik ļoti nevēlams, ka no viņa jātiek vaļā. 

Grāmatā stāstīts par Ediju Belgēlu jeb Ediju Smukģīmi, kuram lemts savu bērnību un pamatskolas gadus pavadīt kādā Francijas mazpilsētā, kura absolūti neatbilst vidusmēra cilvēka priekšstatiem par dzīvi šķietami tolerantajā, izsmalcinātajā un pārtikušajā Francijā. Kāpēc Edija stāsts par dzīvi mazpilsētā ir tik īpašs? Jo viņš ir homoseksuāls un šī viņa neatbilstība “īsta veča” normām padara viņu derdzīgu ne tikai mazpilsētas iedzīvotājiem, bet arī sev pašam, kā rezultātā viņš cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības. Katrs, kurš kādreiz dzīvojis mazā ciematā vai mazpilsētā, noteikti zina, cik ļoti normālības un pelēcības masā izceļas katrs, kurš uzdrošinās atšķirties vai vienkārši nespēj būt tāds, kā visi citi.

Lai arī vairākās atsauksmēs esmu lasījis to, ka šī grāmata ir par Edija ceļu uz sevis pieņemšanu, manuprāt, šī grāmata ir arī par dzimumu lomām, kuras sabiedrība, īpaši tās aizspriedumainākā daļa, vēlas uzspiest cilvēkiem, tādējādi apslāpējot viņu patieso būtību un ierobežojot viņu lēmumus.

“Šai te viņas vecumā joprojām nav bērnu, kaut kas nav ar viņu normāli. Droši vien lesbiete. Vai arī frigida, neviens nav viņu kārtīgi paņēmis priekšā.” – 62. lpp.

“Nedusmojies uz viņu par to, tu taču zini, viņš ir vīrietis un vīrieši nekad nerunā par savām jūtām.” – 114. lpp.

“Tas, kurš nejūtas kā īsts vīrietis, visvairāk cenšas par tādu izlikties, un tas, kurš apzinās savu iekšējo vājumu, labprāt izrāda spēku.” – 130. lpp.

Līdzīgi kā grāmatas galvenais varonis Edijs, arī es esmu dzimis deviņdesmito gadu sākumā un lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis lauku ciematā, tāpēc daudzas no grāmatā aprakstītajām situācijām man nešķita svešas, tomēr jāatzīst, ka daļa no grāmatas ainām mani šokēja, jo bija grūti noticēt, ka runa ir par Franciju deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā. Eduārs Luī, aprakstot savas bērnības atmiņas, ir ļoti atklāts, brīžiem varbūt pat pārāk atklāts, jo lasītājiem stāsta pat par bērnībā piedzīvotām incesta “spēlēm”. Es patiešām gribētu zināt, kas no tā visa ir noticis realitātē, bet kas radies autora iztēles rezultātā, jo pieļauju, ka daudzas no grāmatā minētajām personām, ja tās patiešām eksistē, varētu nebūt sajūsmā par Luī vaļsirdību, kuras rezultātā arī viņš pats šajā grāmatā daudzās epizodēs atainots ne pārāk glaimojošā gaismā.

Grāmatas valoda ir vienkārša un stāstījums brīžiem ir ļoti naivs, bet vienlaicīgi arī ļoti dzīvs, reālistisks un emocionāli uzlādēts. Jāatzīst, ka es būtu gribējis, lai grāmata būtu biezāka un tajā pieminēto cilvēku dzīvesstāsti būtu izvērstāki, jo mani patiešām aizrāva ne tikai Edija stāsts, bet arī viņa tuvinieku likteņstāsti. Pēc grāmatas izlasīšanas man palika vairāki neatbildēti jautājumi, bet šī mazuma piegarša vienlaicīgi ir arī literārā darba kvalitātes rādītājs, jo pēc slikti uzrakstītiem darbiem šāda “dodiet man vēl” sajūta nekad nerodas.

Man īpaši spilgti atmiņā iespiedusies grāmatas beigu daļa, kurā aprakstīts tas, kā tēvs pavada Ediju viņa ceļā uz izlaušanos no mazpilsētas, kurā burtiski gandrīz viss ož pēc nabadzības un nolemtības. Edija tēvs ir homofobs un rasists, bet viņa attieksmē jūtams lepnums un skaudība, jo viņa dēls bijis gana gudrs un drosmīgs, lai nostātos pret straumi un izdarītu to, par ko tik daudzi mazpilsētas iedzīvotāji tikai sapņoja. Aizverot grāmatu, domāju, ka tieši Edija atšķirīgā būtība bija tā, kas ļāva viņam izlauzties no vietas, kura laika gaitā no tās iedzīvotājiem izsūca individualitāti un degsmi.

“Viņš bija sapratis, ka viens pastāv tikai attiecībā pret otru un ka tiem ļaudīm, kas pazīst tikai ērtības, bet nekad nav izjutuši trūkumu vai pazemojumu, kaut kā pietrūkstot. It kā viņi nebūtu pa īstam dzīvojuši.” – 137. lpp.

Ar šo darbu Luī ir piešķīris balsi strādnieku šķirai un ir parādījis Francijas ne tik daiļo pusi, kuru aiz Parīzes spožajām gaismām un buržuāzijas skaļajām dzīrēm ir viegli nesaredzēt un nesadzirdēt. Kā pats Luī kādā intervijā stāstīja, daudzi cilvēki vardarbīgo un nabadzīgo Francijas daļu atsakās redzēt un uzskata to par fantāzijas augli; pat vairāki grāmatu izdevēji Parīzē apgalvoja, ka Luī rakstītajam neviens neticēs, tādējādi apstiprinot rakstnieka apgalvojumu par to, ka sabiedrībai ir tieksme ignorēt neērtās problēmas, kuras skar vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Kad Luī sāka rakstīt “Jātiek vaļā no Edija”, viņš vēlējās radīt kaut ko godīgu un īstu, un, manuprāt, viņam tas ir lieliski izdevies.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Grāmata saņemta no apgāda “Mansards”; Nairi Balian tulkojums no franču valodas. 

Advertisements

Citādība profesionālajā sportā


51inufhdbylAstoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados citādība profesionālajā sportā, īpaši komandu sporta veidos, sportistiem varēja sagādāt pamatīgas problēmas: treneri un aģenti viņus pieklājīgi atšuva vai ignorēja, komandas biedri izstūma no sava bariņa, bet fani spēļu laikā viņus izsvilpa. Savā biogrāfijā Going the Other Way profesionālā beisbola spēlētājs Billijs Bīns atklāti runā par to, kāda tad ir citādības cena profesionālajā sportā. (Precīzāk – kāda bija citādības cena profesionālajā beisbolā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.) 

Par Billiju Bīnu, iespējams, nav dzirdējuši pat daudzi aktīvie beisbola fani, jo, kā beisbola spēlētājs pats atzīst, savas karjeras laikā viņš bijis kaskadieris – profesionāls pamatsastāva spēlētāju aizvietotājs. Bērnībā Billijs bija pēdējais, kuru skolasbiedri izvēlējās savai komandai, turklāt arī auguma parametri viņam nebija pārāk spīdoši, tāpēc sapnis par profesionālo sportu šķita nesasniedzams. Par spīti tam, ka viņš uzauga daudzbērnu ģimenē, kurā finansiālie līdzekļi bija ļoti ierobežoti, Billijs, pateicoties savai milzīgajai degsmei un mīlestībai pret sportu, ātri vien tika pamanīts. Nokļūstot profesionālajā sportā, viņš sāka cīnīties ne tikai par savu vietu komandā, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem, jo saprata, ka ir homoseksuāls.

“People forget that athletes are as emotionally fragile as anybody else.”

Lai slēptu savu patieso būtību, agrā jaunībā sportists apprecējās.

“The more worried I became about my true nature, the more desperate I became for merriage to “fix” my “problem”.”

Protams, nekādu “problēmu” laulība neatrisināja, tieši pretēji – padarīja situāciju vēl briesmīgāku, jo tika sāpināta brīnišķīga sieviete, kura sportistu mīlēja. Par savu kopdzīvi ar sievu Annu Billijs stāsta diezgan daudz, bet par to, kā Anna reaģēja, uzzinot par bijušā vīra homoseksualitāti, Billijs runā ļoti izvairīgi. Tas gan ir saprotams, jo, ja kādu viņš savā dzīvē ir sāpinājis, tad tā ir viņa bijusī sieva.

Foto: Beisbolists Billijs Bīns.

Foto: Beisbola spēlētājs Billijs Bīns.

Billijs grāmatā runā par daudziem ļoti svarīgiem tematiem: par HIV stigmu, rasismu, homofobiju un dubultajiem standartiem profesionālajā sportā, kā arī sportistu dzīvi pēc karjeras beigām.

“I’d heard the stories about retired athletes, old warriors who struggled with drug and alcohol abuse, chronic pain from injuries, and the lack of financial and professional skills to exist outside the game.” 

Savas patiesās būtības noliegšana Billijam maksāja dārgi, jo viņš nodarīja pāri savai sievai, uz laiku atsvešinājās no savas ģimenes un draugiem, kā arī nevarēja izrādīt pienācīgu cieņu savam pirmajam dzīvesbiedram Semam, kurš nomira no AIDS radītām komplikācijām. Tāpēc, ka Billijs slēpa savas attiecības, viņam nebija ļauts sērot par zaudējumu, un jau tajā pašā dienā, kad Sems nomira, Billijam bija jādodas pildīt profesionālos pienākumus.

“I saw plenty of players lovingly kiss a wife or girlfriend good-bye only to spend the next two weeks on the road screwing around. It was nobody’s business but theirs. Yet it seems hypocritical to turn our heads away from heterosexual mischief, while the mere thought of the most committed same-sex companionship is still taboo.”

Billijs grāmatā sniedzis lielisku padomu, kā sportistiem atbildēt uz žurnālistu jautājumiem par seksuālo orientāciju: “Why does it matter?” Jā, kāpēc tam vispār ir kāda nozīme, runājot par sportu?! Par spīti kritikai, kuru viņš veltījis profesionālā sporta pasaulei, Billija stāstījumu caurstrāvo mīlestība pret sportu, cieņa pret līdzgaitniekiem, komandas biedriem un tuviniekiem, kā arī pozitīvs skats nākotnē. Simpatizē, ka Billijs sevi nav nostādījis svētā mocekļa lomā, jo atzīst, ka daudz smagāku cīņu nācās izcīnīt beisbola spēlētājam Džekijam Robinsonam, kurš kļuva par pirmo afro-amerikāņu MLB spēlētāju. (Robinsonam tika izteikti nāves draudi, spēļu laikā fani viņu sauca par nēģeri, arbūzu puiku, kā arī izkliedza frāzes, aicinot Robinsonu atgriezties džungļos.) Billija dzīve profesionālajā sportā bija nesalīdzināmi vieglāka, jo viņš nebija tik augsta līmeņa spēlētājs, turklāt savu seksuālo orientāciju viņš medijiem publiski atklāja tikai pēc karjeras beigām.

Protams, var jau teikt, ka diskriminācija profesionālajā sportā ir vēsture, bet tā tas nav, jo arī mūsdienās daudzi sportisti slēpj savu seksuālo orientāciju un veido mākslīgas attiecības ar skaistām modelēm, lai uzturētu savu publisko tēlu maksimāli heteroseksuālu.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10