izdevniecība Prometejs

Bibliotekārs: pasaulē bīstamākā profesija


Kad pirmoreiz turēju savās rokās Skota Hokinsa debijas romānu “Ogļu kalna bibliotēka”, nezināju, ko no grāmatas gaidīt, jo bibliotekārs noteikti nav vārda “aizraujošs” sinonīms, bet literatūras blogeri atsauksmes par šo grāmatu rakstījuši piesardzīgi, lai netīšām nepadalītos ar kādu maitekli. Lai uzzinātu, par ko tad Hokinsu tā slavē, ķēros klāt lasīšanai. 

Grāmatas galvenie varoņi ir trīsdesmit gadu slieksni pārkāpuši bibliotekāri, kuri apgūst kādu no divpadsmit Bibliotēkas katalogiem – grāmatas galvenās varones Karolīnas katalogs ir valodas, bet citiem Tēva bērniem tie ir dzīvnieki, mirušo pasaule, karošana u. c. Bibliotekāru dzīve nekad nav bijusi mierīga, bet lietu kārtība vēl vairāk sašķobās, kad pazūd Tēvs un visiem viņa bērniem nākas viņu meklēt, jo pēc Tēva pazušanas ap Bibliotēku parādās mistisks aizsardzības lauks, kurš liedz bibliotekāriem atgriezties Bibliotēkā. Kur pazudis Tēvs un kurš uzstādījis aizsardzības lauku ap Bibliotēku?

Jāatzīst, ka grāmatas sākums mani nedaudz nobiedēja, jo es neko no notiekošā nesapratu un man šķita, ka šī būs grāmata, kura jālasa divreiz, lai kaut nedaudz tiktu skaidrībā par tajā notiekošo, bet pavisam ātri manas bažas tika izkliedētas. Aizverot grāmatu, neatbildētu jautājumu nebija un vienīgais iemesls, kāpēc lasīt šo grāmatu atkal, ir nevis neskaidrības, bet gan vēlme izdzīvot šo absolūti trako piedzīvojumu karuseli vēlreiz.

“Labāko melu pamatā vienmēr ir kāda daļa patiesības.”

Ja es būtu grāmatu izdevējs un Hokinss būtu atnācis pie manis, lai izklāstītu topošā romāna sižetu un notikumus, es vienā elpas vilcienā viņam grāmatas izdošanu atteiktu, jo, sadalot romānu pa punktiem, tas viss izskatās pārāk traki un ambiciozi, lai tas strādātu praksē, bet brīnumainā kārtā tas strādā labāk par Šveices pulksteni. Ir grūti noticēt, ka šis ir Hokinsa debijas romāns, jo meistarības ziņā viņš ir pārspējis pašu Nīlu Geimenu, ar kuru viņš tik bieži tiek salīdzināts, bet autors pats sev uzstādījis tik augstu latiņu, ka man bail par to, ka viņš savas karjeras laikā varētu to arī nepārvarēt.

“Iekšējais miers nozīmē nevis konfliktu neesamību, bet gan spēju tikt ar tiem galā.”

“Ogļu kalna bibliotēka” ir debijas romānam neparasti daudzslāņains darbs. Noņemot vienu kārtu, atklājas pavisam jauna aina, līdz lasītājs tiek aizvests līdz kodolam, kurš skaisti saliek visus puzles gabaliņus to īstajās vietās, atklājot rūpīgi pārdomātu pasauli, kura vienlaicīgi šķiet prātam neaptverama un ļoti loģiska. Tomēr viss lasītājam netiek pasniegts uz sudraba paplātes, jo grāmatā netrūkst skaistu metaforu, ar kuru izlobīšanu lasītājam jātiek galā pašam. Šajā darbā dažbrīd paspīd arī melnais humors, bet grāmatas valoda ir plūstoša, rūpīgi veidota un ļoti dzīva. (Pateicoties dažādām grāmatas īpatnībām, Hokinsa debijas romāna tulkošana noteikti nebija viegls uzdevums, bet tulkotājs Vilis Kasims savu darbu paveicis nevainojami un tulkojumu ir bauda lasīt.)

“Dusmām nedrīkst ļaut uzkrāties. Ja ļausi tām galvā vārīties, ar laiku tās tevi saēdīs.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Grāmata saņemta no izdevniecības “Prometejs”. No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.

Advertisements

Kā būtu, ja karā piedalītos burvji un pārcilvēki?


Foto: grāmatas vāka noformējums

Foto: grāmatas vāka noformējums

Kāds būtu bijis Otrais pasaules karš, ja tajā būtu izmantoti pārdabiskie spēki – burvestības un pārcilvēki, kuru spējas ir grūti aptvert? Jaunās latviešu izdevniecības “Prometejs” pirmais izdotais romāns “Rūgtās sēklas”, kuru sarakstījis Īans Tregilliss, piedāvā savu alternatīvās vēstures versiju no tēmas “kā būtu, ja būtu”. 

Pašā romāna sākumā lasītājs tiek aizvests uz kādu drūmu bāreņu namu, kurā saimnieko doktors Vestarps. Ir beidzies Pirmais pasaules karš un daudzi bērni palikuši bez vecākiem, tāpēc liela daļa no viņiem nonāk dažādos bāreņu namos, bet daļa kļūst par izmēģinājuma trusīšiem doktora Vestarpa laboratorijā, kura maskējusies zem “Cilvēces apgaismības bāreņu nama” izkārtnes. Pēc īsā un diezgan drūmā prologa seko stāsta turpinājums – doktora Vestarpa bērni jau izauguši (tie, kas izdzīvojuši pēc eksperimentiem), bet drūmā atmosfēra nav mainījusies, jo sācies Otrais pasaules karš.

Spāņu pilsoņu kara misijas laikā britu slepenais aģents Māršs redz vienu no šiem bērniem, kas nu jau kļuvusi par pieaugušu sievieti, un redzēto viņš nespēj aizmirst, jo jaunā sieviete viņu uzlūko tā, it kā pazītu, turklāt viņš pamana vēl ko dīvainu – no viņas galvas stiepjas vadi. Tikai vēlāk Māršs saprot, ka nacistu rīcībā ir cilvēki ar pārdabiskām spējām, kas izpaužas kā neredzamība, spēja staigāt caur sienām, gaišredzība un spēja aizdedzināt priekšmetus. Lai cīnītos pret nacistiem un šiem pārcilvēkiem, Māršam palīgā nāk viņa draugs Vils un burvji, kas izmanto pārdabiski baiso un ļauno spēku (eidolonu) palīdzību, bet cena par eidolonu pakalpojumiem ir augsta – sākumā tās ir tikai asinis, bet jau vēlāk tās ir cilvēku dzīvības.

Šis noteikti ir viens no tiem darbiem, par kuru ir grūti rakstīt, jo tas vienkārši ir jāizlasa, lai to saprastu un izjustu pilnībā. Lasot aprakstu, varētu šķist muļķīga kombinācija “cilvēki ar pārdabiskām spējām + burvji + Otrais pasaules karš”, bet tā nebūt nav, jo Tregilliss to visu kopā sakausējis tik organiski, ka nevienā brīdī nerodas sajūta, ka romānā kaut kas būtu samākslots vai neiederīgs. Lasot romānu, man netika laupīts ticamības moments, kas, manuprāt, fantāzijas žanram ir pats būtiskākais.

Tos, kas vēl tikai gatavojas lasīt “Rūgtās sēklas”, varu brīdināt, ka sākums lasās diezgan grūti, jo ir pamatīgi jāiedziļinās, lai saprastu visu notiekošo, kas sākotnēji ir viens liels juceklis, bet pēc pirmajām simts lappusēm lasīšana kļūst raitāka, jo daudzmaz ir izkristalizējušies centrālie romāna tēli. Ja runājam par favorītiem, tad manas simpātijas ļoti ātri iekaroja britu burvis Vils un vāciete Grēta, kura apveltīta ar gaišreģes spējām.

Īpaši gribu uzslavēt autoru par romāna valodu, kas ir lakoniska, bez liekiem izskaistinājumiem un nevajadzīgām detaļām. Ļoti vīrišķīgs un skarbs romāns, kura lielākais trumpis ir banalitāšu trūkums. “Asinszāles triptiha” pirmā grāmata “Rūgtās sēklas” gan tāda iesildīšanās vien ir, jo tā iepazīstina ar galvenajiem varoņiem, uzkurina spiedzi un beigās lasītāju pamet neziņā par to, kas tad notiks tālāk. Noteikti gribēšu izlasīt arī grāmatas turpinājumu, tāpēc ļoti ceru, ka izdevniecība “Prometejs” turpinās tulkot un izdot Tregillisa darbus. Starp citu, esmu pārliecināts, ka “Rūgtās sēklas” tiks ekranizētas, jo grāmatu ir ļoti viegli vizualizēt un jau spēju iztēloties, ka, nonākot laba režisora rokās, šis materiāls varētu pārtapt kases grāvējā.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 

Grāmatu no angļu valodas tulkojusi: Evita Bekmane