jaunas filmas

Sauc mani savā vārdā


Viena no 2017. gadā visvairāk apspriestajām filmām pavisam noteikti bija Lukas Gvadanjīno režisētā “Sauc mani savā vārdā” (Call Me by Your Name), kuras pamatā ir rakstnieka Andrē Asimana tāda paša nosaukuma romāns. 

Atceros, ka dienā, kad uzzināju, ka tiks ekranizēta A. Asimana grāmata Call Me by Your Name, nodomāju, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās no režisora puses, un pie vainas nebija grāmatā iekļautie temati, kas 21. gadsimta literatūrā un kino jau sen vairs neskaitās skandalozi, bet gan tas, ka grāmata vairāk ir par sajūtām, ne par notikumiem, tāpēc kustīgajās bildēs grūti pārvēršama. 2007. gadā, kad grāmata tika izdota, tā nokļuva New York Times, San Francisco Chronicle, Washington Post, Chicago Tribune un Seattle Times gada labāko grāmatu sarakstos, bet es līdz tās lasīšanai nonācu tikai 2015. gadā un jāatzīst, ka nebiju par to sajūsmā. Jā, grāmata ir ļoti meistarīgi sarakstīta un tās varoņi ir ļoti dzīvi, bet dažbrīd rakstītais mani garlaikoja, tāpēc arī uz filmu neliku pārāk lielas cerības. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās komplimentu lavīna, kura vēlās “Sauc mani savā vārdā” ekranizācijas virzienā un šī lavīna turpinās joprojām, solot aizstumt filmu līdz pat “Oskariem”

Filmas darbība norisinās 1983. gada Ziemeļitālijā, kur kādā skaistā lauku villā satiekas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotejs Šalamets) un par viņu krietni vecākais Olivers (Ārmijs Hamers), kurš ieradies Itālijā, lai strādātu pie akadēmiska pētījuma un pildītu Elio tēva asistenta pienākumus. (Grāmatā minēts, ka Olivers ir 24 gadus vecs, bet filmā Hamera atveidotais varonis atstāj trīsdesmitgadnieka iespaidu.) Filmas sākumā abu galveno varoņu starpā valda spriedze un šķiet, ka viņiem ir diezgan labs topošo ienaidnieku potenciāls, bet, turpinot pamazām atšķetināt sižetu, atklājas, ka aiz spriedzes slēpjas savstarpējas simpātijas, kuras abi centušies slēpt. Elio, apzinoties savu seksualitāti, izjūt gan bailes, gan dažbrīd riebumu pret sevi, bet Olivers, baidoties no sabiedrības attieksmes un tā, ka varētu jauniņo Elio samaitāt, nesekmīgi cenšas pretoties pievilkšanās spēkam, kas saista viņu un Elio. Skatoties filmu, noteikti jāņem vērā, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, ne par divdesmit pirmo gadsimtu.

Foto: Kadrs no filmas.

Gvadanjīno režija šajā filmā ir tik brīnišķīga, ka pēc “Sauc mani savā vārdā” noskatīšanās rodas vēlme noskatīties katru viņa režisēto filmu. Ekranizēt grūti ekranizējamu grāmatu, turklāt panākt, ka filma ir daudz labāka par grāmatu – tas, manuprāt, ir izcilības rādītājs. Runājot par aktieriem, jāsaka, ka biju ļoti patīkami pārsteigts. Hameru esmu redzējis nelielā lomā M. Čerija seriālā “Bīstamās mājsaimnieces” un Toma Forda 2016. gada filmā “Nakts dzīvnieki”, bet Šalamets man bija jaunatklājums, jo par viņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Mazpazīstamu aktieru izvēle nākusi filmai par labu, jo skatītāji visu uzmanību var veltīt smeldzīgajam stāstam un lieliskajam filmas veidotāju darbam. Nav tāda aktiera, kura veikums šajā filmā būtu vērtējams kā vājš vai pat viduvējs, bet īpaši gribu izcelt 22 gadus veco Šalametu, kuram par savu sniegumu pelnīti tiek prognozēta pat “Oskara” nominācija. Neatkarīgi no tā, vai Amerikas Kinoakadēmija Šalametu pagodinās ar nomināciju vai nē, viens ir skaidrs – par viņu tuvāko gadu laikā mēs dzirdēsim daudz un bieži. Pieminēšanas vēta noteikti ir arī aina ar Elio tēva (Maikls Stūlbergs) monologu, kura izpelnījusies daudzu kinokritiķu slavas dziesmas.

Foto: Kadrs no filmas.

“Sauc mani savā vārdā” ir lēna filma, kas dažus skatītājus varētu garlaikot, bet šis nesasteigtais stāstījums rada sajūtu, ka tu esi šo filmu nevis noskatījies, bet piedzīvojis. Gvadanjīno nav izmantojis tradicionālo filmu uzbūves shēmu, kurā ir labie un ļaunie varoņi, viss ir saplānots līdz pēdējai sekundei un stāsta varoņiem jāatrisina milzīga problēma, cīnoties pret kādu konkrētu ļaunumu, un tieši tas padara šo filmu tik īpašu. Filmas režisors izvairījies arī no atklātu seksa ainu (konkrēti starp Elio un Oliveru) iekļaušanas filmā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizs solis, jo tādējādi tiek paspilgtināta filmas varoņu starpā valdošo jūtu tīrība, kā arī skatītājiem “Sauc mani savā vārdā” ir vieglāk uztvert kā filmu, kuras robežas sniedzas daudz tālāk par LGBT tēmām. Šī filma ir par pirmās mīlestības radītajām sāpēm, pieaugšanu, laimes upurēšanu sabiedrībā noteikto normu vārdā, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, kā arī par savas seksualitātes apzināšanos, iepazīšanu un pieņemšanu.

Starp filmu un grāmatu ir daudz atšķirību, bet stāsta kodols no grāmatas ir veiksmīgi pārnests uz lielajiem ekrāniem. Viskrasāk atšķiras filmas un grāmatas beigas, jo grāmatas noslēgums aizsniedzas līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, kamēr filmas noslēgums norisinās neilgi pēc 1983. gada vasaras. Par spīti tam, ka grāmatas noslēgums ir gana saldsērīgs, filmas beigu versija to pārspēj un, pateicoties Šalameta sniegumam un Sufjana Stīvensa skaistajai mūzikai, to vēl ilgi nav iespējams izmest no galvas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #6


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros! 

Nervus kutinošā Džeralda spēle


2017. gads pavisam noteikti ir šausmu karaļa Stīvena Kinga gads, jo viņa romāna “Tas” (It) ekranizācija lauzusi daudzus rekordus un kļuvusi par vienu no kino vēsturē populārākajām un pelnošākajām šausmu filmām, tomēr “Tas” nav vienīgā Kinga romāna ekranizācija, kas šogad nonākusi pie skatītājiem. “Džeralda spēle” (Gerald’s Game) ir mazāk zināms, bet tāpēc vien noteikti ne sliktāks Kinga literārais darbs, kura ekranizācija savu pirmizrādi Netflix straumēšanas servisā piedzīvoja šī gada 29. septembrī. 

Filmas režisors ir Maikls Flanegans, kurš iepriekš strādājis pie tādām filmām kā Oculus, Hush un Ouija, kuras zināmas gandrīz katram rūdītam šausmu filmu fanam. “Džeralda spēlē” tiek stāstīts par Džeraldu (Brūss Grīnvuds) un Džesiju (Karla Gudžīno) – precētu pāri, kurš dodas uz nomaļu ezera māju, lai uzlabotu kopdzīvi un piešķirtu jaunu uguntiņu savai seksuālajai dzīvei. Vīrs, kura matos jau rotājas sudrabs, ar rokudzelžiem pieķēdē sievu pie masīvas gultas un sāk spēlēt lomu spēli, kura Džesijā rada paniku un atsauc atmiņā nepatīkamas ainas no pagātnes. Kad sieviete pārdomā, viņa lūdz vīram pārtraukt lomu spēli un atbrīvot viņu no rokudzelžiem, bet notiek sliktākais iespējamais scenārijs un Džeraldu piemeklē sirdstrieka. Viņš nomirst, atstājot sievu pieslēgtu pie gultas.

Ja jums šķiet, ka pēc Džeralda nāves filma kļūst vienveidīga un garlaicīga, tad jūs smagi maldāties, jo jebkurš, kurš kādreiz lasījis Kinga romānus, zina, ka tajos spraigākās cīņas notiek varoņos pašos. Arī “Džeralda spēle” nav izņēmums, jo atūdeņošanās, tumsa un bailes daru savu, lai atmodinātu Džesijas tumšāko būtību, liktu uznirt slēptākajām pagātnes atmiņām, kā arī radītu halucinācijas, kuras reizē palīdz, bet reizē arī neļauj saprast, kas no apkārt notiekošā ir īsts, bet kas tikai viņas iztēles radīts. (Man jāatzīst, ka filmas beigās biju nedaudz šokēts par pāris lietām, kas izrādījās īstas.)

Foto: Kadrs no filmas

Esmu dzirdējis viedokļus, ka Karla Gudžīno par Džesijas lomu varētu tikt nominēta “Oskaram”, bet es patiešām neesmu drošs, ka Amerikas Kinoakadēmija varētu spert šādu soli, jo “Džeralda spēle” ir Netflix filma, tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Gudžīno šajā filmā ir fenomenāla. (Ir pāragri dalīt “Oskara” nominācijas, bet, ja viņa brīnumainā kārtā tiks pie nominācijas, es par to tikai priecāšos.) Gudžīno saspēle ar Grīnvudu man lika noticēt, ka viņi ir precēts pāris, kas neveiksmīgi mēģina glābt savu laulību, jo viņu starpā varēja just gan ķīmiju, gan apslāpētu spriedzi.

Filmā nolasāmas arī feminisma idejas, bet tās nav uzbāzīgas vai kaitinošas, tās drīzāk liek apbrīnot Džesijas spēku un personību, kas spējusi uzvarēt ne vienā vien smagā cīņā pašai ar sevi un pret citiem. Īpašas uzslavas noteikti pelnījuši filmas vizuālo risinājumu veidotāji, jo ainavas un specefekti ir patiešām iespaidīgi: brīžiem skati ir gleznu cienīgi, bet brīžiem tie liek uzmesties zosādai pat uz zosādas. Kā ķirsis uz kūkas bija filmas noslēgums, kādu nebiju gaidījis, bet tas mani pārsteidza vislabākajā nozīmē. Manuprāt, šī ir Flanegana karjeras labākā filma, kā arī viena no labākajām Kinga romānu ekranizācijām.

Viennozīmīgi viens no spilgtākajiem 2017. gada psiholoģiskajiem trilleriem, kurš jāredz katram šī žanra cienītājam.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Dažos teikumos par filmām #5


Pēdējos pāris mēnešus mans brīvais laiks tika aizpildīts ar vairākiem seriāliem un kādu duci filmu, kā arī ar sērām par lieliskā seriāla Sense8 pāragro un neplānoto noslēgumu. (Kad noslēdzās seriāla otrā sezona, straumēšanas serviss Netflix, par spīti tam, ka seriālam kopumā bija ieplānotas piecas sezonas, pieņēma lēmumu pārtraukt Sense8 finansēšanu un demonstrēšanu. Iespējams, pie vainas bija augstās seriāla veidošanas izmaksas, jo viena Sense8 sērija tās veidotājiem izmaksāja vidēji 9 000 000$.) Tomēr šoreiz ne par seriāliem, bet par dažām saturiski tumšām filmām. 

Esmu liels šausmu filmu fans, tāpēc Federiko Alvaresa režisētais šausmu trilleris Don’t Breathe (2016), kurš nonācis daudzos pagājušā gada labāko trilleru/šausmu filmu topos, jau labu laiku atradās arī manā skatāmo filmu sarakstā. Filmas sižets vienkāršs: trīs jaunieši izlemj aplaupīt aklu un šķietami nevarīgu kara veterānu, aiz kura nekaitīgās ārienes slēpjas labām maņām apveltīts slepkava. Jāatzīst, ka nedaudz kaitināja galvenā “ļaundara” pārspīlētais sīkstums, bet tajā pat laikā biju gaidījis ko daudz banālāku, tāpēc šī filma mani pozitīvi pārsteidza un pamatīgi pakutināja nervus. Filmā vienu no galvenajām lomām atveido seriāla 13 Reasons Why  zvaigzne Dilans Minnets. VĒRTĒJUMS: 7,5/10

R. R. Jangas režisēto filmu Before I Fall (2017), kas ir Lorenas Oliveras grāmatas “Pirms es krītu” ekranizācija, nolēmu noskatīties tikai tāpēc, ka biju dzirdējis ļoti pozitīvas atsauksmes gan par grāmatu, gan par filmu. Before I Fall ir tāda kā pusaudžu versija par “Murkšķa dienu”, jo filmas galvenā varone Sema, līdzīgi kā Bila Mureja atveidotais Fils, atkal un atkal izdzīvo vienu un to pašu dienu. Diemžēl šī filma nepiedāvā neko jaunu un oriģinālu, turklāt tajā netrūkst apnicīgu banalitāšu, kuras, iespējams, kādu arī spēj aizkustināt, bet mani tikai nokaitināja. VĒRTĒJUMS: 5/10 

M. Naita Šjamalana režisētais trilleris Split (2016) ir stāsts par kādu jaunu vīrieti Denisu (Džeimss Makavojs), kurā mīt 23 dažādas personības un divdesmit ceturtā ir attīstības procesā, alkstot izlauzties brīvībā. Kādā dienā Deniss nolaupa trīs meitenes, kuras kļūst par viņa transformāciju aculieciniecēm. Makavoja sniegums šajā filmā ir tik spilgts un pārsteidzošs, ka atsauca man atmiņā aktiera Ralfa Fainsa neaizmirstamo lomu filmā “Sarkanais pūķis”, kura man joprojām liek uzmesties zosādai. Pieļauju, ka, gatavojoties darbam pie filmas, Makavojs smēlies iedvesmu tieši no Fainsa veikuma. VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Šķiet, ka uz Gora Verbinska režisēto filmu A Cure for Wellness (2016) liku pārāk lielas cerības, tāpēc vilšanās režisora veikumā bija īpaši smaga, tomēr nav arī tik slikti, ka nožēlotu filmas skatīšanos. Filmā stāstīts par veiksmīgu biznesmeni Lokhārtu (Deins Dehāns), kuram jādodas komandējumā uz kādu veselības centru Šveices Alpos, lai no turienes pārvestu mājās liela uzņēmuma izpilddirektoru. Ierodoties idilliskajā vietā, vīrietis sāk pamanīt dažādas dīvainības, kuras rada klaustrofobisku sajūtu un liek uzpeldēt tumšākajām pagātnes atmiņām. Vizuāli filma ir skaista un rūpīgi nostrādāta, bet saturiski nepārliecinoša un diezgan garlaicīga. VĒRTĒJUMS: 6/10

Ir filmas, par kuru kvalitātes trūkumu tu nojaut jau pirms to skatīšanās, bet, par spīti pamatotajām aizdomām, tāpat velti laiku, lai tās noskatītos. Deimjana Makē režisētā filma Don’t Hang Up (2016) ir viens no šiem gadījumiem. Filmā stāstīts par jauniešiem, kuri nežēlīgi “izāzē” draugus, paziņas un pilnīgi svešus cilvēkus, lai tikai nostiprinātu savu popularitāti internetā, tomēr jautrība beidzas dienā, kad kāds no viņu upuriem nolemj pacelt likmes un uzspēlēt spēli ar pašiem jokdariem.  Lai arī filmas ideja sākumā ir daudzsološa, tās veidotāji darījuši visu iespējamo, lai tās kvalitātes līmenis gāztos lejā gluži kā lavīna, tādējādi padarot filmu absolūti nebaudāmu. Filmas noslēgums vispār ir loģikas trūkuma paraugstunda. VĒRTĒJUMS: 3/10 

Kura bija pēdējā šausmu/mistērijas/trillera žanra filma, ko tu noskatījies?

Tiks ekranizēta “Haosa spēles” triloģija


Foto: Toms Holands un Deizija Ridlija.

Par rakstnieka Patrika Nesa radītās “Haosa spēles” grāmatu triloģijas ekranizēšanu tiek runāts jau kopš pirmās grāmatas (“Nazis, ko neatlaist”) nonākšanas grāmatnīcu plauktos, liekot lasītājiem izteikt minējumus par galveno lomu atveidotājiem un laiku, kad pirmā filma nonāks pie skatītājiem. Beidzot minēšanai pielikts punkts, jo Patriks Ness nācis klajā ar oficiālu paziņojumu. 

Mikroblogošanas vietnē Twitter Patriks Ness 11. maijā paziņoja, ka “Haosa spēle” tiks ekranizēta filmu studijas Lionsgate paspārnē un tās režisors būs Dags Līmans, bet galvenās lomas atveidos “Zvaigžņu karu” zvaigzne Deizija Ridlija un jaunā “Zirnekļcilvēka” zvaigzne Toms Holands. Filmēšanas darbi tiks uzsākti jau šovasar un filmas scenārija autors būs pats Patriks Ness.

Izdevniecības “Zvaigzne ABC” grāmatas “Nazis, ko neatlaist” apraksts:

“Triloģijas pirmajā daļā “Nazis, ko neatlaist” attēlota skarba, nežēlīga, tomēr valdzinoša pasaule, kurā izdzīvot ir liela māksla un veiksme. Šajā pasaulē cilvēki dzird cits cita domas. Te nav privātas telpas, nav noslēpumu.
Vai varbūt ir?
Galvenais varonis Tods Hjūits dodas spriedzes pilnā un emocionālā ceļojumā, kurā viņam jākļūst par vīru – par spīti briesmām, par spīti bailēm un izmisumam.”

Plānots, ka filma pirmizrādi piedzīvos 2018. gadā, Kannu kinofestivāla laikā. Līdz šim no Nesa darbiem ekranizēts tikai viens – grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts”.

Kādas ir jūsu domas par aktieru izvēli un gaidāmo ekranizāciju?

Dažos teikumos par filmām #3


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, tā vien gribas noskatīties visas “Oskaram” nominētās filmas un ne tikai tās, lai izbaudītu labu kino un saprastu, par kurām filmām turēt savus īkšķus. Šoreiz dažos teikumos par nesen redzētajām filmām. 

monster_callsH. A. Bajona režisēto filmu “Septiņas minūtes pēc pusnakts” (A Monster Calls), kuras pamatā ir Patrika Nesa grāmata ar tādu pašu nosaukumu, gaidīju ar nepacietību, jo grāmata ir izcila, bet reizē arī nepameta bažas, jo nereti no lieliskām grāmatām tiek izveidotas draņķīgas ekranizācijas. Par laimi, šis nav tas gadījums, jo stāsts par Konoru, viņa mirstošo mammu un briesmoni, kurš apciemo puisēnu, lai stāstītu stāstus, ekranizēts patiešām meistarīgi – aktieru sniegums ir aizkustinošs, bet vizuālie risinājumi un specefekti patiešām iespaidīgi. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

arrival-poster-venezuelaRežisora Denī Vilnēva veidotā zinātniskās fantastikas drāma “Atnācēji” (Arrival) nominēta astoņām “Oskara” balvām, tomēr daudzus pārsteidz tas, ka pie nominācijas nav tikusi filmas galvenās lomas atveidotāja Eimija Adamsa. Protams, tēma par citplanētiešu ierašanos uz planētas Zeme ir mūžsena, bet Vilnēva filmā tiek piedāvāts ieskats tajā, kā tad notiktu saziņa ar svešajiem, ja viņi patiešām ierastos. Un pa lielam šis nemaz nav stāsts par citplanētiešiem, bet gan par to, vai mēs izvēlētos īslaicīgu laimi, ja zinātu, ka beigās tā liks mūsu sirdij lūzt. Neesmu zinātniskās fantastikas fans, bet Vilnēvs šo filmu izveidojis tik smalku un dziļu, ka varu tikai noņemt cepuri režisora priekšā. VĒRTĒJUMS: 9/10

ho00003936Kellijas Frīmonas Kreigas radītajā filmā The Edge of Seventeen stāstīts par vidusskolnieci Nadīnu (Heilija Steinfīlda), kuras labākā draudzene pēc kādas ballītes sāk tikties ar viņas brāli. Pēc tēva nāves meitenei šķiet, ka visapkārt valda netaisnības un visa pasaule ir sazvērējusies pret viņu, tāpēc vienīgo mierinājumu viņa rod pie sava skolotāja (Vudijs Harelsons). Lai arī filmā ir daudz banalitāšu, tajā ir veiksmīgi iemūžināta gan pusaudžu sarežģītā emocionālā pasaule, gan parādītas iekšējās cīņas, ar kurām pieaugšanas procesā saskaras daudzi jauni cilvēki. Viennozīmīgi līdz šim labākais sniegums Steinfīldas karjerā. VĒRTĒJUMS: 7/10

manchester_by_the_seaPar Keneta Lonergana režisēto filmu “Mančestra pie jūras” (Manchester by The Sea) noteikti dzirdējis katrs laba kino cienītājs, jo šī, ļoti iespējams, būs filma, kas atnesīs Keisijam Aflekam pirmo “Oskaru”. Filmā stāstīts par vīrieti, vārdā Lī, kuram pēc brāļa nāves jāuzņemas aizgādniecība par brāļadēlu. Kārtojot brāļa apbedīšanas lietas un rūpējoties par brāļadēlu, tiek uzplēstas pagātnes brūces, kuras tā pa īstam nekad nav aizdzijušas. Ļoti skarbs, ziemeļniecisks un sāpīgi reālistisks darbs, kurā nav vietas banālām Holivudas klišejām. VĒRTĒJUMS: 9/10 

jackie-posterDž. F. Kenedija slepkavība apspēlēta dažādās grāmatās un filmās, bet daudz retāk tiek runāts par to, ka dienā, kad tika noslepkavots Kenedijs, pirmā ASV lēdija zaudēja vīru, bet viņa bērni tēvu. Pablo Lareina režisētā filma “Džekija” (Jackie), kurā Žaklīnas Kenedijas lomu atveido lieliskā Natālija Portmane, ļauj skatītājiem ielūkoties 1963. gada 22. novembra dienā un posmā pēc tam no Žaklīnas Kenedijas skatpunkta. “Džekija” liek aizdomāties par to, cik pasaule ir nežēlīga pret Amerikas pirmajām lēdijām, kuras bieži vien šādu titulu, tā sniegto atbildību un popularitāti nav vēlējušās. Filmā vērojami skaisti un simetriski kadri, kā arī Portmanes sniegums ir vienkārši izcils un cieņpilns, tomēr man filma šķita garlaicīga. VĒRTĒJUMS: 6/10

imitation_gameMortena Tilduma filmu “Imitācijas spēle” (The Imitation Game) plānoju noskatīties jau ļoti sen, bet man vajadzēja nogaidīt veselus divus gadus, lai beidzot to izdarītu. Filmas pamatā ir patiess stāsts par Alanu Tjūringu (Benedikts Kamberbačs), kurš Otrā pasaules kara laikā “atkoda” šķietami neatšifrējamās vācu šifrēšanas mašīnas “Enigma” kodu. Absolūti neesmu Kamberbača fans, bet šajā lomā viņš ir patiešām fantastisks. Filmā lieliski parādīts tas, ka tikai nestandarta prāti spēj mainīt pasauli, bet reizēm šī citādība pašam ģēnijam ir nevis dāvana, bet nepanesama nasta. VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Kuras no šīm filmām esi noskatījies Tu? Un kuras no šīm vēl plāno skatīties?

Dažos teikumos par filmām #2


Janvāra pirmajās nedēļās savu brīvo laiku veltīju seriāliem Mr. Robot un Taboo, kā arī noskatījos piecas filmas, par kurām šoreiz pāris teikumos pastāstīšu šajā bloga ierakstā. 

carol_ver7Toda Heinsa režisētā drāma “Kerola” (Carol) manā skatāmo filmu sarakstā bija jau kopš 2015. gada, bet tikai šī gada sākumā beidzot to noskatījos. Vienmēr esmu bijis liels Keitas Blanšetas, Rūnijas Maras un Sāras Polsones fans, tāpēc jau pirms filmas skatīšanās nojautu, ka filma neliks man vilties, turklāt filmas stāsts šķita oriģināls un saistošs. Abu galveno varoņu mīlas stāsts ir trausls, neuzbāzīgs, viegli erotisks un ļoti gaumīgi pasniegts. VĒRTĒJUMS: 8/10

mv5bmtywmzmwmzgxnl5bml5banbnxkftztgwmta0mtuzmdi-_v1_ux182_cr00182268_al_Toma Forda trilleris/drāma “Nakts dzīvnieki” (Nocturnal Animals) ir filma, kas apbērta ar neskaitāmām slavinošām atsauksmēm gan no kinokritiķu, gan no parasto skatītāju puses. Aktrise Eimija Adamsa un aktieris Džeiks Džilenhols skatītājiem uzbur nervus kutinošu un emocionāli izjustu attiecību drāmu, kurā jūtama zaudējumu rūgtā garša. Vizuāli meistarīgi nostrādāta filma, kurā vērojama lieliska aktierspēle, tomēr jāatzīst, ka “Nakts dzīvnieki” manas domas pameta jau nākamajā dienā pēc filmas skatīšanās. VĒRTĒJUMS: 8/10

comingthroughtheryeDžeimsa Stīvena Sadvita režisētā filma Coming Through the Rye ir gluži kā mīlestības vēstule slavenā rakstnieka Dž. D. Selindžera zināmākajam darbam “Uz kraujas rudzu laukā”. Mazpazīstamais aktieris Alekss Volfs filmā atveido Džeimiju, kurš divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados dodas meklēt Dž. D. Selindžeru, lai dabūtu rakstnieka atļauju veidot teātra izrādi, kuras pamatā ir grāmata “Uz kraujas rudzu laukā”. Režisors izveidojis cieņpilnu, vizuāli skaistu un Selindžera daiļradei saturiski pietuvinātu filmu, kura, manuprāt, patiks katram Selindžera darbu cienītājam. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

masterminds_2016_filmDžareda Hesa režisētā komēdija “Gudrinieki” (Masterminds) manu uzmanību piesaistīja, kad Facebook pamanīju kādu epizodi no filmas – to, kurā Keitas Makkinonas un Zaka Galifianakisa atveidotie varoņi pozē saderināšanās fotosesijai. Diemžēl tā arī bija viena no dažām smieklīgajām filmas epizodēm, tāpēc jutos nedaudz vīlies, turklāt Makkinonas atveidotā varone filmā parādās vien dažās epizodēs, kas, manuprāt, ir liels mīnuss. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka šīs absurdās komēdijas pamatā ir īsta laupīšana, kas notikusi 1997. gadā. VĒRTĒJUMS: 5/10

sullyKlinta Īstvuda režisētā “Brīnumainā izglābšanās Hudzonā” (Sully) daudziem lika saprast vienu – NEKAD neceļojiet kopā ar Tomu Henksu. Filmas pamatā ir patiess stāsts par pilotu Čelsiju Salenbergeru, kurš 2009. gada 15. janvārī Hudzonas upē nosēdināja kritiski bojātu lidmašīnu, izglābjot visus tās pasažierus. Daļēji šī filma ir par birokrātiju un par iestāžu vēlmi ignorēt cilvēcisko faktoru, tomēr filmas centrā ir stāsts par varoņiem, kas dzīvo līdzās mums. Toms Henkss Salenbergera lomā ir vienkārši izcils (manuprāt, Henkss būtu pelnījis Oskara nomināciju), bet Īstvuds kā režisors radījis kaut ko patiešām lielisku un nesamākslotu. VĒRTĒJUMS: 9/10

Un kādas filmas šī gada sākumā esi noskatījies tu?