jaunas grāmatas

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Advertisements

Kur smelties drosmi radošai dzīvei?


Daudziem no mums noteikti ir kāds radošs vaļasprieks vai varbūt pat maizes darbs, bet visām radošajām izpausmēm līdzi nāk kas tāds, kas pazīstams katram – šaubas. Vai manām radošajām izpausmēm ir jēga?! Vai tas, ko es daru, ir pietiekami labs?! Vai, darot savu hobiju, es neizniekoju laiku?! Grāmatā “Lielā burvība” uz šiem un citiem jautājumiem atbildes sniedz rakstniece Elizabete Gilberta. 

Gilberta ir cilvēks, kas par radošu dzīvi, lieliem panākumiem un neskaitāmiem atraidījumiem zina ļoti daudz, tāpēc viņa noteikti ir persona, kurā ir vērts ieklausīties, ja dzīvē vēlies ļauties savam sirds aicinājumam. “Lielā burvība” sarakstīta ar jauneklīgu vieglumu un pieaugušā viedumu, kas tiek nodots arī lasītājam, liekot viņam savu radošumu uztvert vieglāk: kā dāvanu un savas dzīves garšvielu, nevis kā mokošu misiju, kurā visa dzīve sastāv no uzupurēšanās un kalpošanas citiem. Lai arī Gilberta savā grāmatā nepasaka neko tādu, kas jau iepriekš nebūtu dzirdēts, viņas rakstītais jebkuram radošam cilvēkam liks atviegloti uzelpot, atkal iemīlēt savus vaļaspriekus un, iespējams, pat no jauna pievērsties savam dzīves aicinājumam, ja tas kādā dzīves posmā ticis pamests.

“Es cieši ticu, ka mums dzīvē jāatrod kāds darāmais, kas neļautu grauzt dīvānu. Vienalga, vai tas kļūst vai nekļūst par profesiju, mums vajadzīga kāda aktivitāte, kas paceļ pāri ikdienai un izved ārpus ierastās un ierobežotās lomas sabiedrībā (māte, darbinieks, kaimiņiene, brālis, priekšnieks u.c.)”

Šo noteikti nevajadzētu uztvert kā pašpalīdzības grāmatu, jo katrs, kurš kādreiz lasījis kaut vienu Gilbertas darbu, zina, ka viņa ir lieliska stāstniece un nekad savu viedokli nepasniedz kā absolūto patiesību. “Lielās burvības” mērķauditorija ir radoši cilvēki un īpaši šī grāmata patiks topošajiem, jaunajiem un esošajiem rakstniekiem, jo tā sniedz aizraujošu ieskatu grāmatu rakstīšanas un izdošanas pasaulē, bet tikpat labi tās auditorija ir katrs, kuram patīk izklaidējoši un jēgpilni stāsti. Tekstos brīžiem jūtams arī vīriešu dzīvesstila žurnāla GQ stils (Gilberta agrāk bija GQ žurnāliste): īpaši jau stāstā par to, kā Gilberta nakts vidū alkohola reibumā devās uz mežu, lai kopā ar vienu no saviem draugiem atdarinātu aļņu pārošanās saucienus un pārliecinātos, vai tie patiešām strādā.

Tikai tad, kad biju izlasījis grāmatu, aizdomājos par “Lielās burvības” vāka noformējumu un to, cik veiksmīgi tas izvēlēts, jo radošums – tas nav lāsts, bet kas tāds, kas piešķir dzīvei krāsas, neatkarīgi no tā, vai tu pats kaut ko radi, vai baudi lietas, ko radījuši citi. Gilberta uzsvērusi to, ka radošai dzīvei nav vecuma ierobežojuma, jo pēc pusmūža vecuma sasniegšanas tu droši vari pievērsties slidošanai, kā arī radošajām izpausmēm nav robežu, jo tu vari kļūt kaut vai par cilvēku, kurš atdarina aļņu pārošanās saucienus.

Protams, ne visam, ko raksta Gilberta, es simtprocentīgi piekrītu (piemēram, par radošuma saistību ar ciešanām, jo, manuprāt, īpaši rakstniekam jābūt diezgan bagātīgai dzīves pieredzei, arī negatīvai, lai viņš spētu ticami rakstīt par smagiem tematiem), bet radošums ir dažāds un Gilberta savas domas ir brīnišķīgi pamatojusi.

“Mākslinieks, kurš ir alkoholiķis, ir mākslinieks par spīti savam alkoholismam, nevis pateicoties tam.”

“…radošums galu galā ir dāvana radītājam, nevis dāvana publikai.”

“To, ko cilvēks dara mīlestības dēļ, viņš darīs jebkurā gadījumā.”

“Lielā burvība” ir kā iedrošinājums un spēriens pa pakaļgalu jebkuram radošam cilvēkam, jo parāda radošumu daudz gaišākā, krāšņākā un arī mistiskākā gaismā. Turklāt tā atgādina: lai dzīvotu radoši, tev nav jāpamet savs darbs un jāpieprasa savam radošumam finansiāls nodrošinājums, jo tādējādi tu vari nogalināt prieku, ko tev sniedz tavs sapnis.

“Tēvs nepameta darbu, lai sekotu sapnim; viņš vienkārši iekļāva sapni savā ikdienas dzīvē.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. 

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

“Tas”, kurš baida un nelaiž vaļā


Neilgi pēc tam, kad šoruden uz kinoteātru ekrāniem nonāca Andrē Muskjeti režisētā šausmu filma “Tas”, grāmatnīcu plauktos pirmoreiz parādījās arī Stīvena Kinga populārā šausmu romāna It latviskotā izdevuma pirmā grāmata. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” Kinga romānu “Tas”, kas oriģinālvalodā izdots vienā sējumā, sadalījuši divās daļās, no kurām pirmā jau ir pieejama grāmatnīcās, bet otrā, visticamāk, tiks izdota nākamgad. 

Par spīti tam, ka grāmata sadalīta divās daļās, arī puse no tās ir pamatīgs ķieģelis, turklāt līdzīgi darījuši arī It ekranizācijas veidotāji, kas Kinga apjomīgo grāmatu nolēmuši ekranizēt divās filmās: “Tas” pirmā daļa pie skatītājiem nonāca šī gada septembrī, bet nākamā daļa pie skatītājiem nonāks tikai 2019. gada septembrī. Tā, manuprāt, ir laba ziņa tiem, kas pirms filmas skatīšanās plāno izlasīt grāmatu, tikai laicīgi gribu brīdināt, ka filmas veidotāji grāmatu nav vienkārši pārdalījuši uz pusēm, kā to izdarījuši izdevēji. Pirmajā filmā stāstīts par galveno varoņu bērnību un viņu pirmo sastapšanos ar dejojošo klaunu Penīvaizu, bet otrajā filmā galvenie varoņi būs jau pieauguši cilvēki, kamēr grāmatā galveno varoņu bērnība un pieaugušo gadi nav tik strikti nodalīti un lasītājs tiek mētāts no 1958. gada uz 1985. gadu un otrādi.

Par ko tad stāstīts grāmatā? Grāmatas galvenie varoņi ir septiņi neparasti bērni: Bils, kurš rausta valodu, apdomīgais Maiks, pievilcīgā Beverlija, kuru sit tēvs, Edijs, kuru kontrolē māte-hipohondriķe, inteliģentais un apaļīgais Bens, muldoņa Ričijs un pedantiskais ebreju zēns Stenlijs. Viņiem kopīgs ir tas, ka viņi noteikti nav skolas populārākie bērni, kā arī tas, ka viņi visi saskārušies ar ļaunu spēku, kas Derijas pilsētā nogalina bērnus. Tas spēj pieņemt tādu veidolu, kāds katram bērnam šķiet visbiedējošākais: vienam viņš parādās mūmijas izskatā, otram kā vilkatis, bet trešajam kā milzu putns. Kad Tas nav kāda konkrēta bērna baiļu iemiesojums, tas ir dejojošais klauns Penīvaizs – mistisks un ļauns spēks, kurš Derijas pilsētā atgriežas apmēram ik pēc 27 gadiem, lai sarīkotu slepkavnieciskas dzīres. Dzīres, kuras šie septiņi bērni nolēmuši apturēt, jo pilsētā nogalināti ne tikai viņu vienaudži, bet arī Bila mazais brālītis.

Foto: Kadrs no filmas.

Kings vienmēr spēlējies ar šausmām un dēmoniem, kas nav nekur tālu jāmeklē, jo paši baisākie briesmoņi mīt mūsos. Arī šis romāns nav izņēmums, jo, lai arī cik baiss šķistu Penīvaizs un viņa dažādās transformācijas, biedējošākā šī darba daļa ir Derijas iedzīvotāju vienaldzība un morālā un fiziskā vardarbība, kas tiek vērsta pret bērniem. (Beverlijas tēvs meiteni sit, Edija māte dēlam izdomā dažādas kaites, Bena māte viņu pārbaro, bet Bila vecāki pēc jaunākā dēla zaudēšanas pret Bilu izturas kā pret tukšu vietu.) Metaforu šajā darbā ir daudz un, manuprāt, arī pašu Penīvaizu var uztvert kā metaforu, jo klauns taču ir kas tāds, kam būtu jārada smiekli un jautrība, bet šis klauns sēj bailes un sāpes. (Gluži kā vecāki, kuriem savi bērni būtu jāmīl un jālolo, bet tā vietā viņi savām atvasēm nodara pāri un liek apšaubīt savu vērtību.)

“Dēls, vietai ir tikpat liela nozīme kā šajā vietā notikušajam. Lūk, kāpēc virsraksti ir lielāki tad, kad zemestrīce nonāvē divpadsmit cilvēkus Losandželosā, nekā tad, kad kāds nogalina trīs tūkstošus ļaužu kādā barbaru zemē Vidējos Austrumos.”

Grāmatā iekļauto tēmu saraksts ir ārkārtīgi garš un daudzveidīgs: rasisms, vardarbība ģimenē, tuvinieka zaudēšana, homofobija, destruktīvas attiecības, patiesa draudzība, hipohondrija, cilvēku liekulība utt. Protams, visas šīs tēmas ir ļoti nopietnas un par tām ir jārunā, tikai brīžiem šī daudzkrāsainība laupījusi Kingam tiešumu un viņš, stāstot par vienu notikumu, aizklīst pa sānu ceļiem un sāk stāstīt par ko citu, tādējādi izplešot savu radīto pasauli vēl lielāku un iespaidīgāku. Brīžiem tas darbojas stāsta labā, bet brīžiem es kā lasītājs apšaubīju atsevišķu detaļu nepieciešamību, jo tās tikai padarīja stāstu plašāku, be ne labāku. Par spīti nespējai padarīt stāstījumu koncentrētu, Kings ir radījis ļoti dzīvus varoņus, līdz sīkumiem izstrādātu Derijas pilsētu, kā arī spriedzes pilnas ainas ar Tā satikšanu, kuras lasīšanas tempu manāmi paātrināja, turklāt tas viss pasniegts ļoti bagātā un baudāmā valodā.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas skaidrs ir tas, ka baisākais šajā pasaulē ir tieši tas, ko mēs nodarām viens otram – atliek tikai ieslēgt ziņu kanālu, lai pārliecinātos par šo vārdu patiesumu.

“Kam vajadzēja piecus dolārus vērtu kinobiļeti, ja par briesmoņiem varēja izlasīt laikrakstā par trīsdesmit pieciem centiem vai dzirdēt radio par brīvu?”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Santa Brauča.

Neliels dzīves un bloga rudens “apdeits”


Pavisam nemanot ir pienācis rudens un dienas kļuvušas krietni īsākas, bet vakari garāki, kas nebūt nav slikta lieta, ja esi grāmatu lasītājs, rakstītājs vai kāds, kurš ir atkarīgs no seriālu skatīšanās. Rudens ir arī ražas laiks, tāpēc nolēmu jums, bloga lasītāji, nedaudz pastāstīt par to, kāda tad ir mana radošā raža.

Mana plānotāja 12. februāra ailītē ir rakstīts tikai viens teikums: Sāku rakstīt “Testu”. Tas arī ir iemesls, kāpēc kopš šī gada sākuma ieraksti blogā parādās daudz retāk. Vakarnakt aizgāju gulēt trijos naktī un pasmaidīju nedaudz nogurušu smaidu, kad redzēju, ka sarakstītā teksta apjoms pārsniedzis 150 lappušu atzīmi. Varoņi jau kopš vasaras sākuma sākuši dzīvot paši savas dzīves un iznīcinājuši manu domu par to, ka šis būs tikai garstāsts, jo, lai iecerēto pabeigtu, nepieciešamas vēl vismaz 100 lapaspuses. “Testa” galvenie varoņi ir četri arodvidusskolas pēdējā kursa studenti, kas, tuvojoties skolas izlaidumam, ne tikai sāk plānot nākotni, bet arī piedzīvo pārbaudījumus, kurus droši varētu nosaukt par viņu personīgo elli. Kad sāku rakstīt “Testu”, zināju, ka ar savu varoņu starpniecību vēlos runāt par problēmām, par kurām latviešu jauniešu literatūrā runāts maz, bet kuras eksistē daudzu jauniešu dzīvēs. Par sava darba nākotni minējumus šobrīd nevēlos izteikt, jo pagaidām tā vienīgais lasītājs esmu es pats un mans galvenais mērķis ir to pabeigt līdz gada beigām.

Ar grāmatu lasīšanu šogad man neveicas pārāk spīdoši, jo līdz septembra sākumam esmu izlasījis tikai vienpadsmit grāmatas, no kurām piecas ir sarakstītas vai tulkotas latviešu valodā, bet sešas angļu valodā. Līdz gada beigām ceru izlasīt arī Stīvena Kinga “Tas”, Ava Dellaira “Love Letters to The Dead”, Elizabetes Gilbertas “Lielo Burvību”, Patrika Nesa “Release”, kā arī, iespējams, Roberta Galbraita “Dzeguzes saucienu”, kuru jau esmu lasījis oriģinālvalodā. Lasīšanas plānos ietilpst arī Adama Silveras “They Both Die at The End”, Jasmine Warga “My Heart and Other Black Holes”, kā arī Becky Chamers “The Long Way to a Small, Angry Planet” grāmatu lasīšana, bet nezinu, vai ar saviem gausajiem lasīšanas tempiem ar tām visām tikšu galā līdz gada beigām.

Ja ir kas tāds, kam šogad laiku neesmu žēlojis, tad tie ir seriāli, jo skatāmo seriālu sarakstā ir American Gods, Girlboss, Riverdale, Mist, Skam, The Deuce, Duck Tales, Z: The Beginning of Everything, How to Get Away With Murder, Sense8, This Is Us, Stranger Things, Mom, Family Guy, Mr. Robot, Taboo, American Horror Story, American Crime Story, 13 Reasons Why un Teen Wolf. Jāatzīst, ka sešus no sarakstā minētajiem seriāliem šogad beidzu skatīties, jo vai nu tika pārtraukta to veidošana, vai arī tie vienkārši sāka mani garlaikot.

Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama, tāpēc šogad savu pleilisti esmu papildinājis ar dažiem simtiem jaunu dziesmu. 8. septembrī sagaidījām Sema Smita atgriešanos ar singlu Too Good At Goodbyes un jau tuvāko mēnešu laikā pie klausītājiem nonāks viņa otrais studijas albums. Viens no gada patīkamākajiem atklājumiem bija repera Logic 5. maijā izdotais albums Everybody, kurš saturiski, manuprāt, ir viens no šī gada jēgpilnākajiem albumiem. 12. maijā tika izdots albums, kuru šogad gaidīju visvairāk: poproka grupas Paramore piektais studijas albums After Laughter, kurā depresīvi teksti sakausēti kopā ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Pie 2017. gada jaunatklājumiem varu pieskaitīt arī rokgrupas PVRIS albumu All We Know of Heaven, All We Need of Hell, bet gada guilty pleasure titulu pavisam droši varu piešķirt dziedātājas Dua Lipa debijas albumam Dua Lipa.

Kā jums šogad veicas ar radošajiem darbiem un kultūras baudīšanu? Pastāstiet komentāros!

Kas mīt meža tumšākajā daļā?


Tie cilvēki, kas regulāri lasa literatūras blogus, iespējams, ir pamanījuši, ka jau vairāku gadu garumā grāmatu blogeri Ziemassvētkos viens otru apdāvina ar dažādiem literārajiem darbiem. Tieši šīs apdāvināšanas ietvaros, pateicoties Spīganai, pagājušā gada nogalē tiku pie Hollijas Blekas grāmatas The Darkest Part of the Forest, par kuru nācies lasīt un dzirdēt lielākoties pozitīvas atsauksmes. 

Grāmatas darbība norisinās Fērfoldas mazpilsētā, kurā dzīvo Heizela un Bens – māsa un brālis, kas jau sen pieraduši pie tā, ka vieta, kurā viņi pavadījuši savu bērnību, nav tipiska mazpilsēta, jo Fērfoldā līdzās cilvēkiem dzīvo arī maģiskas būtnes. Vietējo iedzīvotāju un tūristu visiecienītākā Fērfoldas apskates vieta ir meža vidū esošais stikla zārks, kurā kopš neatminamiem laikiem guļ ragains princis, pie kura vienatnē bieži dodas arī Heizela un Bens, lai vienkārši izkratītu sirdi, dalītos noslēpumos un jūsmotu par radības skaistumu. Pāris reizes gadā mežā tiek atrasts pa kādam maģisko būtņu noslepkavotam tūristam, bet vietējie iedzīvotāji ar meža būtnēm sadzīvo ļoti labi, jo ievēro senas tradīcijas un viens otra eksistencei nekaitē, bet tā tas ir līdz brīdim, kad atklājas, ka stikla zārks ir saplēsts un ragainais princis ir pazudis. Pēc prinča pazušanas meža robežu pārkāpj kāds tumšs maģisks spēks, kas apdraud visu Fērfoldas iedzīvotāju drošību, izjaucot saskaņu, kas līdz šim valdījusi cilvēku un meža būtņu starpā.

Lasot grāmatas aprakstu, sāku vilkt paralēles ar pasaku par Sniegbaltīti, bet, kad sāku lasīt Blekas darbu, sapratu, ka visas līdzības beidzas ar stikla zārku meža vidū, jo The Darkest Part of the Forest ir pilnīgi cits stāsts, kurā rakstniece ievijusi jau zināmus elementus, vienlaicīgi izvairoties no banālām un apnicīgām klišejām. Galvenos varoņus Blekai izdevies radīt ticamus, spēcīgus un lasītājiem tīkamus: Heizela ir bezbailīga bruņiniece, kas skūpsta puišus, daudz nedomājot par sekām, ko šāda rīcība radīs, bet viņas brālis Bens ir muzikāli apdāvināts puisis, kurš mēdz iemīlēties vienos un tajos pašos cilvēkos, kuros ieskatījusies viņa māsa. Autore veiksmīgi atainojusi sāncensību, kas valda brāļa un māsas starpā, bet nav arī aizmirsusi par atbildību, ko parasti ģimenes locekļi izjūt viens pret otru, lai arī cik sarežģītas būtu attiecības viņu starpā. Saikne starp Heizelu un Benu ir pietiekami samezglota, lai lasītājiem būtu interesanti lasīt grāmatu, bet vienlaicīgi arī pietiekami sirsnīga un mīloša, lai lasītājiem nodotu pareizo vēstījumu.

“The only way to end grief was to go through it.”

Šajā grāmatā stāstīts arī par to, cik ļoti mēs pieķeramies vietai, kurā esam uzauguši, un ar kādiem maģiskiem un pasakām līdzīgiem stāstiem mēs mēdzam apaudzēt savas bērnības dienu atmiņas, reizēm norokot atmiņu dzīlēs tās daļas, kuras nemaz nav bijušas tik skaistas un saulainas. Bleka, rakstot gan par ragaino princi, gan par Bena labāko draugu Džeku, kurš patiesībā nav cilvēks, bet gan meža radība, kas uzaugusi kopā ar cilvēkiem, lasītājiem liek aizdomāties par cilvēku bailēm no atšķirīgā, kuras bieži mēdz būt ļoti neracionālas. The Darkest Part of the Forest iekļauto tematu klāsts patiešām atgādina krāšņu kaleidoskopu, kurā grūti sakausējamas lietas veiksmīgi apvienotas vienā stāstā, kurā varoņi ir ļoti dzīvi un notiekošais šķiet ticams.

Autores valoda ir plūstoša, teikumi ir meistarīgi būvēti, turklāt var just, ka Bleka savus gados jaunos lasītājus neuzskata par maziem muļķīšiem, kuriem var iebarot pilnīgi jebko, kas pasniegts fantāzijas mērcē. Jāatzīst, ka par grāmatas noslēgumu gan nebiju pārāk lielā sajūsmā, jo tas šķita sasteigts, kā arī noteikti jāpiemin tas, ka grāmatas pirmā puse noskaņas un stāstījuma ziņā ir daudz saistošāka nekā otrā puse.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Ceļā pie lasītājiem divas ilustrētas “Poteriādes” grāmatas


Foto: Gaidāmo grāmatu vāku noformējumi.

Līdz šim pie lasītājiem nonākušas divas Džima Keja ilustrētās “Poteriādes” grāmatas (“Harijs Poters un Filozofu akmens” un “Harijs Poters un Noslēpumu kambaris”), kuru teksta autore ir Dž. K. Roulinga, bet nu ceļā pie lasītājiem ir arī grāmatas “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” ilustrētā versija. Turklāt tas vēl nav viss. 

“Harija Potera un Azkabanas gūstekņa” ilustrētā versija grāmatu veikalos un interneta veikalos būs nopērkama šī gada 3. oktobrī, bet izdevēji jau tagad piedāvā nelielu ieskatu dažās grāmatas ilustrācijās.

 

Tomēr tas vēl nav viss, jo ceļā pie lasītājiem ir arī Ņūta Skamandera “sarakstītā” Cūkkārpas mācību grāmata/”Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes un kur tās meklēt”, kuru ar krāsainām ilustrācijām bagātinājusi māksliniece Olīvija Lomaneka Džila. (“Fantastisku būtņu” teksta autore ir Dž. K. Roulinga un grāmatas pirmā versija tika izdota 2001. gadā.) Lielbritānijā grāmatu izdos izdevniecība Bloomsbury, bet Amerikā to izdos izdevniecība Scholastic, tāpēc tā būs pieejama ar diviem dažādiem vāku noformējumiem. Pircēji grāmatu varēs iegādāties šī gada 7. novembrī, bet jau šobrīd iespējams aplūkot dažas ilustrācijas no gaidāmās grāmatas.

 

Vai plāno iegādāties kādu no šīm grāmatām? Un kā tev patīk šo grāmatu ilustrācijas?