jaunas grāmatas

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Advertisements

“Tas”, kurš baida un nelaiž vaļā


Neilgi pēc tam, kad šoruden uz kinoteātru ekrāniem nonāca Andrē Muskjeti režisētā šausmu filma “Tas”, grāmatnīcu plauktos pirmoreiz parādījās arī Stīvena Kinga populārā šausmu romāna It latviskotā izdevuma pirmā grāmata. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” Kinga romānu “Tas”, kas oriģinālvalodā izdots vienā sējumā, sadalījuši divās daļās, no kurām pirmā jau ir pieejama grāmatnīcās, bet otrā, visticamāk, tiks izdota nākamgad. 

Par spīti tam, ka grāmata sadalīta divās daļās, arī puse no tās ir pamatīgs ķieģelis, turklāt līdzīgi darījuši arī It ekranizācijas veidotāji, kas Kinga apjomīgo grāmatu nolēmuši ekranizēt divās filmās: “Tas” pirmā daļa pie skatītājiem nonāca šī gada septembrī, bet nākamā daļa pie skatītājiem nonāks tikai 2019. gada septembrī. Tā, manuprāt, ir laba ziņa tiem, kas pirms filmas skatīšanās plāno izlasīt grāmatu, tikai laicīgi gribu brīdināt, ka filmas veidotāji grāmatu nav vienkārši pārdalījuši uz pusēm, kā to izdarījuši izdevēji. Pirmajā filmā stāstīts par galveno varoņu bērnību un viņu pirmo sastapšanos ar dejojošo klaunu Penīvaizu, bet otrajā filmā galvenie varoņi būs jau pieauguši cilvēki, kamēr grāmatā galveno varoņu bērnība un pieaugušo gadi nav tik strikti nodalīti un lasītājs tiek mētāts no 1958. gada uz 1985. gadu un otrādi.

Par ko tad stāstīts grāmatā? Grāmatas galvenie varoņi ir septiņi neparasti bērni: Bils, kurš rausta valodu, apdomīgais Maiks, pievilcīgā Beverlija, kuru sit tēvs, Edijs, kuru kontrolē māte-hipohondriķe, inteliģentais un apaļīgais Bens, muldoņa Ričijs un pedantiskais ebreju zēns Stenlijs. Viņiem kopīgs ir tas, ka viņi noteikti nav skolas populārākie bērni, kā arī tas, ka viņi visi saskārušies ar ļaunu spēku, kas Derijas pilsētā nogalina bērnus. Tas spēj pieņemt tādu veidolu, kāds katram bērnam šķiet visbiedējošākais: vienam viņš parādās mūmijas izskatā, otram kā vilkatis, bet trešajam kā milzu putns. Kad Tas nav kāda konkrēta bērna baiļu iemiesojums, tas ir dejojošais klauns Penīvaizs – mistisks un ļauns spēks, kurš Derijas pilsētā atgriežas apmēram ik pēc 27 gadiem, lai sarīkotu slepkavnieciskas dzīres. Dzīres, kuras šie septiņi bērni nolēmuši apturēt, jo pilsētā nogalināti ne tikai viņu vienaudži, bet arī Bila mazais brālītis.

Foto: Kadrs no filmas.

Kings vienmēr spēlējies ar šausmām un dēmoniem, kas nav nekur tālu jāmeklē, jo paši baisākie briesmoņi mīt mūsos. Arī šis romāns nav izņēmums, jo, lai arī cik baiss šķistu Penīvaizs un viņa dažādās transformācijas, biedējošākā šī darba daļa ir Derijas iedzīvotāju vienaldzība un morālā un fiziskā vardarbība, kas tiek vērsta pret bērniem. (Beverlijas tēvs meiteni sit, Edija māte dēlam izdomā dažādas kaites, Bena māte viņu pārbaro, bet Bila vecāki pēc jaunākā dēla zaudēšanas pret Bilu izturas kā pret tukšu vietu.) Metaforu šajā darbā ir daudz un, manuprāt, arī pašu Penīvaizu var uztvert kā metaforu, jo klauns taču ir kas tāds, kam būtu jārada smiekli un jautrība, bet šis klauns sēj bailes un sāpes. (Gluži kā vecāki, kuriem savi bērni būtu jāmīl un jālolo, bet tā vietā viņi savām atvasēm nodara pāri un liek apšaubīt savu vērtību.)

“Dēls, vietai ir tikpat liela nozīme kā šajā vietā notikušajam. Lūk, kāpēc virsraksti ir lielāki tad, kad zemestrīce nonāvē divpadsmit cilvēkus Losandželosā, nekā tad, kad kāds nogalina trīs tūkstošus ļaužu kādā barbaru zemē Vidējos Austrumos.”

Grāmatā iekļauto tēmu saraksts ir ārkārtīgi garš un daudzveidīgs: rasisms, vardarbība ģimenē, tuvinieka zaudēšana, homofobija, destruktīvas attiecības, patiesa draudzība, hipohondrija, cilvēku liekulība utt. Protams, visas šīs tēmas ir ļoti nopietnas un par tām ir jārunā, tikai brīžiem šī daudzkrāsainība laupījusi Kingam tiešumu un viņš, stāstot par vienu notikumu, aizklīst pa sānu ceļiem un sāk stāstīt par ko citu, tādējādi izplešot savu radīto pasauli vēl lielāku un iespaidīgāku. Brīžiem tas darbojas stāsta labā, bet brīžiem es kā lasītājs apšaubīju atsevišķu detaļu nepieciešamību, jo tās tikai padarīja stāstu plašāku, be ne labāku. Par spīti nespējai padarīt stāstījumu koncentrētu, Kings ir radījis ļoti dzīvus varoņus, līdz sīkumiem izstrādātu Derijas pilsētu, kā arī spriedzes pilnas ainas ar Tā satikšanu, kuras lasīšanas tempu manāmi paātrināja, turklāt tas viss pasniegts ļoti bagātā un baudāmā valodā.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas skaidrs ir tas, ka baisākais šajā pasaulē ir tieši tas, ko mēs nodarām viens otram – atliek tikai ieslēgt ziņu kanālu, lai pārliecinātos par šo vārdu patiesumu.

“Kam vajadzēja piecus dolārus vērtu kinobiļeti, ja par briesmoņiem varēja izlasīt laikrakstā par trīsdesmit pieciem centiem vai dzirdēt radio par brīvu?”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Santa Brauča.

Neliels dzīves un bloga rudens “apdeits”


Pavisam nemanot ir pienācis rudens un dienas kļuvušas krietni īsākas, bet vakari garāki, kas nebūt nav slikta lieta, ja esi grāmatu lasītājs, rakstītājs vai kāds, kurš ir atkarīgs no seriālu skatīšanās. Rudens ir arī ražas laiks, tāpēc nolēmu jums, bloga lasītāji, nedaudz pastāstīt par to, kāda tad ir mana radošā raža.

Mana plānotāja 12. februāra ailītē ir rakstīts tikai viens teikums: Sāku rakstīt “Testu”. Tas arī ir iemesls, kāpēc kopš šī gada sākuma ieraksti blogā parādās daudz retāk. Vakarnakt aizgāju gulēt trijos naktī un pasmaidīju nedaudz nogurušu smaidu, kad redzēju, ka sarakstītā teksta apjoms pārsniedzis 150 lappušu atzīmi. Varoņi jau kopš vasaras sākuma sākuši dzīvot paši savas dzīves un iznīcinājuši manu domu par to, ka šis būs tikai garstāsts, jo, lai iecerēto pabeigtu, nepieciešamas vēl vismaz 100 lapaspuses. “Testa” galvenie varoņi ir četri arodvidusskolas pēdējā kursa studenti, kas, tuvojoties skolas izlaidumam, ne tikai sāk plānot nākotni, bet arī piedzīvo pārbaudījumus, kurus droši varētu nosaukt par viņu personīgo elli. Kad sāku rakstīt “Testu”, zināju, ka ar savu varoņu starpniecību vēlos runāt par problēmām, par kurām latviešu jauniešu literatūrā runāts maz, bet kuras eksistē daudzu jauniešu dzīvēs. Par sava darba nākotni minējumus šobrīd nevēlos izteikt, jo pagaidām tā vienīgais lasītājs esmu es pats un mans galvenais mērķis ir to pabeigt līdz gada beigām.

Ar grāmatu lasīšanu šogad man neveicas pārāk spīdoši, jo līdz septembra sākumam esmu izlasījis tikai vienpadsmit grāmatas, no kurām piecas ir sarakstītas vai tulkotas latviešu valodā, bet sešas angļu valodā. Līdz gada beigām ceru izlasīt arī Stīvena Kinga “Tas”, Ava Dellaira “Love Letters to The Dead”, Elizabetes Gilbertas “Lielo Burvību”, Patrika Nesa “Release”, kā arī, iespējams, Roberta Galbraita “Dzeguzes saucienu”, kuru jau esmu lasījis oriģinālvalodā. Lasīšanas plānos ietilpst arī Adama Silveras “They Both Die at The End”, Jasmine Warga “My Heart and Other Black Holes”, kā arī Becky Chamers “The Long Way to a Small, Angry Planet” grāmatu lasīšana, bet nezinu, vai ar saviem gausajiem lasīšanas tempiem ar tām visām tikšu galā līdz gada beigām.

Ja ir kas tāds, kam šogad laiku neesmu žēlojis, tad tie ir seriāli, jo skatāmo seriālu sarakstā ir American Gods, Girlboss, Riverdale, Mist, Skam, The Deuce, Duck Tales, Z: The Beginning of Everything, How to Get Away With Murder, Sense8, This Is Us, Stranger Things, Mom, Family Guy, Mr. Robot, Taboo, American Horror Story, American Crime Story, 13 Reasons Why un Teen Wolf. Jāatzīst, ka sešus no sarakstā minētajiem seriāliem šogad beidzu skatīties, jo vai nu tika pārtraukta to veidošana, vai arī tie vienkārši sāka mani garlaikot.

Bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama, tāpēc šogad savu pleilisti esmu papildinājis ar dažiem simtiem jaunu dziesmu. 8. septembrī sagaidījām Sema Smita atgriešanos ar singlu Too Good At Goodbyes un jau tuvāko mēnešu laikā pie klausītājiem nonāks viņa otrais studijas albums. Viens no gada patīkamākajiem atklājumiem bija repera Logic 5. maijā izdotais albums Everybody, kurš saturiski, manuprāt, ir viens no šī gada jēgpilnākajiem albumiem. 12. maijā tika izdots albums, kuru šogad gaidīju visvairāk: poproka grupas Paramore piektais studijas albums After Laughter, kurā depresīvi teksti sakausēti kopā ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Pie 2017. gada jaunatklājumiem varu pieskaitīt arī rokgrupas PVRIS albumu All We Know of Heaven, All We Need of Hell, bet gada guilty pleasure titulu pavisam droši varu piešķirt dziedātājas Dua Lipa debijas albumam Dua Lipa.

Kā jums šogad veicas ar radošajiem darbiem un kultūras baudīšanu? Pastāstiet komentāros!

Kas mīt meža tumšākajā daļā?


Tie cilvēki, kas regulāri lasa literatūras blogus, iespējams, ir pamanījuši, ka jau vairāku gadu garumā grāmatu blogeri Ziemassvētkos viens otru apdāvina ar dažādiem literārajiem darbiem. Tieši šīs apdāvināšanas ietvaros, pateicoties Spīganai, pagājušā gada nogalē tiku pie Hollijas Blekas grāmatas The Darkest Part of the Forest, par kuru nācies lasīt un dzirdēt lielākoties pozitīvas atsauksmes. 

Grāmatas darbība norisinās Fērfoldas mazpilsētā, kurā dzīvo Heizela un Bens – māsa un brālis, kas jau sen pieraduši pie tā, ka vieta, kurā viņi pavadījuši savu bērnību, nav tipiska mazpilsēta, jo Fērfoldā līdzās cilvēkiem dzīvo arī maģiskas būtnes. Vietējo iedzīvotāju un tūristu visiecienītākā Fērfoldas apskates vieta ir meža vidū esošais stikla zārks, kurā kopš neatminamiem laikiem guļ ragains princis, pie kura vienatnē bieži dodas arī Heizela un Bens, lai vienkārši izkratītu sirdi, dalītos noslēpumos un jūsmotu par radības skaistumu. Pāris reizes gadā mežā tiek atrasts pa kādam maģisko būtņu noslepkavotam tūristam, bet vietējie iedzīvotāji ar meža būtnēm sadzīvo ļoti labi, jo ievēro senas tradīcijas un viens otra eksistencei nekaitē, bet tā tas ir līdz brīdim, kad atklājas, ka stikla zārks ir saplēsts un ragainais princis ir pazudis. Pēc prinča pazušanas meža robežu pārkāpj kāds tumšs maģisks spēks, kas apdraud visu Fērfoldas iedzīvotāju drošību, izjaucot saskaņu, kas līdz šim valdījusi cilvēku un meža būtņu starpā.

Lasot grāmatas aprakstu, sāku vilkt paralēles ar pasaku par Sniegbaltīti, bet, kad sāku lasīt Blekas darbu, sapratu, ka visas līdzības beidzas ar stikla zārku meža vidū, jo The Darkest Part of the Forest ir pilnīgi cits stāsts, kurā rakstniece ievijusi jau zināmus elementus, vienlaicīgi izvairoties no banālām un apnicīgām klišejām. Galvenos varoņus Blekai izdevies radīt ticamus, spēcīgus un lasītājiem tīkamus: Heizela ir bezbailīga bruņiniece, kas skūpsta puišus, daudz nedomājot par sekām, ko šāda rīcība radīs, bet viņas brālis Bens ir muzikāli apdāvināts puisis, kurš mēdz iemīlēties vienos un tajos pašos cilvēkos, kuros ieskatījusies viņa māsa. Autore veiksmīgi atainojusi sāncensību, kas valda brāļa un māsas starpā, bet nav arī aizmirsusi par atbildību, ko parasti ģimenes locekļi izjūt viens pret otru, lai arī cik sarežģītas būtu attiecības viņu starpā. Saikne starp Heizelu un Benu ir pietiekami samezglota, lai lasītājiem būtu interesanti lasīt grāmatu, bet vienlaicīgi arī pietiekami sirsnīga un mīloša, lai lasītājiem nodotu pareizo vēstījumu.

“The only way to end grief was to go through it.”

Šajā grāmatā stāstīts arī par to, cik ļoti mēs pieķeramies vietai, kurā esam uzauguši, un ar kādiem maģiskiem un pasakām līdzīgiem stāstiem mēs mēdzam apaudzēt savas bērnības dienu atmiņas, reizēm norokot atmiņu dzīlēs tās daļas, kuras nemaz nav bijušas tik skaistas un saulainas. Bleka, rakstot gan par ragaino princi, gan par Bena labāko draugu Džeku, kurš patiesībā nav cilvēks, bet gan meža radība, kas uzaugusi kopā ar cilvēkiem, lasītājiem liek aizdomāties par cilvēku bailēm no atšķirīgā, kuras bieži mēdz būt ļoti neracionālas. The Darkest Part of the Forest iekļauto tematu klāsts patiešām atgādina krāšņu kaleidoskopu, kurā grūti sakausējamas lietas veiksmīgi apvienotas vienā stāstā, kurā varoņi ir ļoti dzīvi un notiekošais šķiet ticams.

Autores valoda ir plūstoša, teikumi ir meistarīgi būvēti, turklāt var just, ka Bleka savus gados jaunos lasītājus neuzskata par maziem muļķīšiem, kuriem var iebarot pilnīgi jebko, kas pasniegts fantāzijas mērcē. Jāatzīst, ka par grāmatas noslēgumu gan nebiju pārāk lielā sajūsmā, jo tas šķita sasteigts, kā arī noteikti jāpiemin tas, ka grāmatas pirmā puse noskaņas un stāstījuma ziņā ir daudz saistošāka nekā otrā puse.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Ceļā pie lasītājiem divas ilustrētas “Poteriādes” grāmatas


Foto: Gaidāmo grāmatu vāku noformējumi.

Līdz šim pie lasītājiem nonākušas divas Džima Keja ilustrētās “Poteriādes” grāmatas (“Harijs Poters un Filozofu akmens” un “Harijs Poters un Noslēpumu kambaris”), kuru teksta autore ir Dž. K. Roulinga, bet nu ceļā pie lasītājiem ir arī grāmatas “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” ilustrētā versija. Turklāt tas vēl nav viss. 

“Harija Potera un Azkabanas gūstekņa” ilustrētā versija grāmatu veikalos un interneta veikalos būs nopērkama šī gada 3. oktobrī, bet izdevēji jau tagad piedāvā nelielu ieskatu dažās grāmatas ilustrācijās.

 

Tomēr tas vēl nav viss, jo ceļā pie lasītājiem ir arī Ņūta Skamandera “sarakstītā” Cūkkārpas mācību grāmata/”Poteriādes” prīkvels “Fantastiskas būtnes un kur tās meklēt”, kuru ar krāsainām ilustrācijām bagātinājusi māksliniece Olīvija Lomaneka Džila. (“Fantastisku būtņu” teksta autore ir Dž. K. Roulinga un grāmatas pirmā versija tika izdota 2001. gadā.) Lielbritānijā grāmatu izdos izdevniecība Bloomsbury, bet Amerikā to izdos izdevniecība Scholastic, tāpēc tā būs pieejama ar diviem dažādiem vāku noformējumiem. Pircēji grāmatu varēs iegādāties šī gada 7. novembrī, bet jau šobrīd iespējams aplūkot dažas ilustrācijas no gaidāmās grāmatas.

 

Vai plāno iegādāties kādu no šīm grāmatām? Un kā tev patīk šo grāmatu ilustrācijas?

Stāsts par romantisko slepkavu


Kriminālromānu cienītājiem rakstnieka Jū Nesbē vārds noteikti nav svešs, jo latviski tulkotas un izdotas veselas desmit izmeklētāja Harija Hola sērijas grāmatas, kuras zibenīgi pēc izdošanas nonākušas pirktāko grāmatu sarakstos. Noslēdzoties lasītāju iemīļotajai romānu sērijai, Nesbē nav atmetis ar roku kriminālromānu žanram – pavisam nesen pie lasītājiem nonāca divu grāmatu cikls, kas sastāv no grāmatām “Asinis sniegā” un “Pusnakts saule”. 

“Asinis sniegā” galvenais varonis Ūlavs noteikti nav sava priekšgājēja Harija Hola līdzinieks, jo viņa mērķis nav slepkavību izmeklēšana, bet gan tieši pretēji – Ūlava darbs ir slepkavošana. Tomēr šis šķietami skarbais vīrietis nemaz nav tik aukstasinīgs un ciets, kā tas sākotnēji šķiet, jo, saņemot uzdevumu nogalināt priekšnieka sievu, viņš ar uzdevuma izpildi nesteidzas. Skaistā sieviete, kuru viņas vīrs grib redzēt mirušu, bet viņas mīļākais regulāri iekausta, iekrīt pasūtījuma slepkavas sirdī, pamodinot tajā glābēja instinktu. Jau pašā plāna īstenošanas sākumā ir skaidrs, ka viss nebūs vienkārši, turklāt situācija ar katru nākamo dienu kļūst bīstamāka un tajā parādās arvien vairāk grūti atsienamu mezglu.

“Visu rezumējot, var sacīt tā: es neprotu lēni braukt, esmu mīksts kā vasks, es pārāk viegli iemīlos un zaudēju galvu, kad dusmojos, turklāt slikti rēķinu. Esmu lasījis šo un to, bet zinu ļoti maz – katrā ziņā ne to, ko varētu izmantot. Un rakstu lēnāk, nekā aug stalaktīti.”

Nesbē radījis patiešām kolorītu un ārkārtīgi neparastu galveno varoni, kurā savienoti divi šķietami nesavienojami pretpoli – brutālais un maigais. Par spīti tam, Ūlavs nenonāk pretrunās pats ar sevi, jo šie pretpoli viņā neatgrūžas, tie drīzāk ir sakausēti vienā veselumā, radot personību, kas spēj nogalināt, ja nepieciešams, kā arī spēj izjust beznosacījumu mīlestību. Lai arī sākumā šķita, ka ir skaidrs, kurp stāsts aizvedīs, lasīšanas procesā nācās piedzīvot ne vienu vien sižeta kūleni un nervus kutinošu pavērsienu. Grāmatas materiāls lieliski derētu par pamatu kādai melnajai komēdijai – visdrīzāk Tarantīno gaumē.

Izkāpjot no sev tik ļoti mīļās un tuvās Harija Hola pasaules, Nesbē pamainījis arī savu rakstības stilu, tāpēc “Asinis sniegā”, kurš uzskatāms par garstāstu, ne romānu, uzbūvēts no vienkāršiem, lieki neizpušķotiem un rūpīgi pārdomātiem teikumiem. Šis noteikti ir tas gadījums, kad mazāk ir vairāk, jo šoreiz forma lieliski papildina saturu. Rakstniekam ir jābūt patiešām meistarīgam, lai, iztiekot bez liekas tēlainības, pateiktu maksimāli daudz un radītu spēcīgu pēcgaršu. Nesbē tas ir izdevies!

Papildināts: Harija Hola grāmatu sērija tomēr tiks turpināta, jo jau šī gada rudenī gaidāma jauna grāmata par iemīļotā izmeklētāja gaitām.

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No norvēģu valodas tulkojis Ilmars Briška.

Sallijas Grīnas “Zaudētā puse”


300x0_zaudeta_puse_mazvaksPēdējo gadu laikā diezgan mērķtiecīgi cenšos izvairīties no grāmatu sēriju lasīšanas, jo vairākas reizes ir gadījies uzsākt grāmatu triloģijas, kurām tālāk par pirmo vai otro grāmatu tā arī neesmu ticis. Iemesli ir dažādi: sižets nav aizraujošs, sižetā ir pārāk daudz caurumu, izdevniecība pārtrauc izdot sērijas grāmatas, rakstnieks jaunas sērijas grāmatas raksta pārāk lēni, tāpēc laika gaitā zūd interese par tām utt. Sallijas Grīnas “Tumšās puses” triloģiju varu pieskaitīt pie savām mazajām uzvarām, jo šo grāmatu sēriju esmu veiksmīgi izlasījis, nesaskaroties ar iepriekšminētajiem šķēršļiem. 

Triloģijas otrā grāmata “Mežonīgā puse” beidzās ļoti nokaitētā brīdī, tāpēc sērijas noslēdzošo grāmatu daudzi Grīnas fani gaidīja ar patiešām lielu nepacietību. Iepriekšējo grāmatu notikumus neatstāstīšu, lai izvairītos no maitekļiem un nesabojātu lasītprieku tiem cilvēkiem, kas “Tumšās puses” triloģiju vēl tikai plāno sākt lasīt. Ir sācies burvju karš: Neitans kopā ar aliansi briest liktenīgajai cīņai pret Baltasiņu Burvju Padomi, kuras rīcībā ir ne tikai ievērojams karaspēks, bet arī jaunas burvju tehnoloģijas. Karš aliansei laupījis ne tikai sabiedrotos, bet arī spēkus un pārtikas rezerves, tāpēc Neitanam ar steigu jāapgūst savas jaunās spējas un jāiemācās tās kontrolēt, jo kara iznākums un alianses liktenis gulstas tieši uz jaunā puiša pleciem. Visam pa vidu ir arī Neitana neremdināmās alkas pēc atriebības, kā arī sarežģītās attiecības ar labāko draugu Gabrielu.

Kad sāku lasīt “Zaudēto pusi”, daļu no “Mežonīgajā pusē” aprakstītajiem notikumiem jau biju paspējis aizmirst, tāpēc, lasot pirmās simts lapaspuses, centos atcerēties katru varoni un notikumu, kas tika aprakstīts iepriekšējās triloģijas grāmatās. Ar šo grāmatu Grīna manas simpātijas iekaroja diezgan ātri, jo trešā sērijas grāmata ir saturiski ievērojami tumšāka un brutālāka nekā pirmās divas daļas, turklāt arī pats Neitans kā personība ir audzis, jo viņam nemitīgi jāizcīna arī savas iekšējās cīņas. Neitana stūrgalvība, smagais, brīžiem neciešamais raksturs un mežonīgā daba gan ir lietas, kuras arī šajā grāmatā nekur nav pazudušas.

Jau agrāk esmu rakstījis, ka Grīna palīdz jauniešiem atbrīvoties no melnbaltās domāšanas, jo pasaulē viss nav tikai labs vai ļauns – ir cilvēki, kas ir kaut kur pa vidu, kā arī ir pelēkie pārejas toņi. Grāmatā lieliski atainots tas, ko karš nodara ar cilvēku ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Protams, kā jau pusaudžu/jauniešu grāmatām pienākas, arī “Zaudētajā pusē” galvenais varonis saskaras ar pieaugšanas sarežģīto procesu, kā arī ar mīlestības un zaudējuma radītajām sāpēm.

“Tu ilgi biji prom. Vai biji pazudis?”

“Biju ievainots, nevis pazudis.”

Triloģijas noslēgums ir ārkārtīgi saldsērīgs, bet jāatzīst, ka tas ir arī ļoti skaists. Nezinu, vai būtu vēlējies, lai Grīna triloģiju noslēgtu citādāk, turklāt apsveicama ir Grīnas profesionālā izaugsme (salīdzinot “Tumšo pusi” ar “Zaudēto pusi”, to ļoti labi var redzēt).

Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums ir ļoti labskanīgs, bet reizē to var uzskatīt arī par maitekli, jo, lasot to, uzreiz nojautu, ar ko beigsies šī grāmata. Half Lost precīzāks tulkojums laikam būtu “Pa pusei pazudis”, bet tas noteikti nav tik labskanīgs kā “Zaudētā puse”, turklāt pieļauju, ka grāmatas izdevējiem vajadzēja piemeklēt latviskojumu, kas saskanētu kopā ar iepriekšējo grāmatu nosaukumu latviskojumiem (“Tumšā puse” un “Mežonīgā puse”).

Šī viennozīmīgi ir “Tumšās puses” triloģijas labākā grāmata. Katrs aizrautīgs grāmatu lasītājs zina, ka ļoti reti vērojami tādi gadījumi, kad grāmatu sērijas noslēdzošā daļa ir labākā, jo visbiežāk rakstnieki lielāko devu radošā šaujampulvera izšauj pirmajās grāmatās, pēdējai atstājot vien drupatas.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.