jauniešu gramatas

Nometot akmeni, kas velk dzelmē


Sev mīļa autora grāmatas iznākšana vienmēr ir nelieli svētki, bet, ja grāmata tiek izdota tieši tavā dzimšanas dienā, tad tie jau ir dubultsvētki. Kad 2017. gada 4. maijā pie lasītājiem nonāca rakstnieka Patrika Nesa jauniešu romāns Release, šādi dubultsvētki bija man, jo Ness ir radījis manu 2015. gada subjektīvo favorīti “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, 2017. gada mīļāko grāmatu More Than This, kā arī lielisko “Haosa spēles” triloģiju. 

Manu prieku par dzimšanas dienas “dāvanu” ātri vien aizēnoja internetā atrodamās atsauksmes, kurās Nesa darbu cienītāji vēstīja, ka Release ir autora karjerā līdz šim vājākais darbs. Protams, par šādu runu patiesumu var pārliecināties tikai vienā veidā – izlasot grāmatu!

Kas tad slēpjas aiz Release nosaukuma? Grāmatā stāstīts par vienu dienu septiņpadsmit gadus vecā Adama Torna dzīvē, kurā viss kūleņo un līkumo gluži kā amerikāņu kalniņos: puiša pirmā nopietnā mīlestība rīko atvadu ballīti; Adama vecākais brālis paziņo, ka drīzumā kļūs par tēvu; Adama priekšnieks, draudot ar atlaišanu, liek puisim ar viņu pārgulēt; puiša labākā draudzene paziņo, ka drīzumā pārcelsies uz Eiropu. Tomēr tas vēl nav pats trakākais, jo, kamēr Adama pasaule jūk un brūk, tikmēr starp cilvēkiem nonākusi mistiska radība, kura var atnest pavisam reālu pasaules galu.

Pateicoties grāmatas īsajām nodaļām un daudzajām tukšajām lapaspusēm, lasīšanas process bija raits un es to patiešām izbaudīju, tomēr grāmata šķita tik viduvēja, ka nākamgad ap šo pašu laiku noteikti būšu aizmirsis, ka to vispār esmu lasījis. Iespējams, vilšanās būtu mazāka, ja Release autors nebūtu Patriks Ness, kurš vairāku gadu garumā lasītājus lutinājis ar patiešām izciliem un oriģināliem darbiem. Zinot, uz ko spējīgs Ness, Release ož pēc pamatīgas haltūras.

“Everything was always so clear in books and movies. Everyone always knew their reasons. But real life was such a mess.”

Foto: @dgfelton

Grāmata nemitīgi manī radīja dalītas izjūtas, jo patika uzmanības pievēršana kristietības dubultajām morālēm (piemēram, mīlestības sludināšana, bet nespēja mīlēt atšķirīgo), bet kaitināja Adama vecāki, kuri bija īsta klišeju esence (homofobiski, ne pārāk inteliģenti kristieši, kas nespēj mīlēt savu homoseksuālo dēlu). Jā, par tādiem kristiešiem dzirdēts arī reālajā dzīvē, bet šī klišeja tieši literatūrā un kino ir tik ļoti novazāta, ka sāk kļūt apnicīga, turklāt nepiestāv Nesam, kurš parasti prot atrast daudz svaigākas idejas. Ievērības cienīgāks šķita grāmatā iekļautais temats par upuru vainošanu, kas īpaši aktuāls tieši pēdējā gada laikā, kad seksuālu noziegumu upuri (arī vīrieši) runā par noziegumiem, kas pret viņiem pastrādāti.

“Maybe hearts don’t ever stop breaking once broken. Maybe they just keep on beating, until they’re broken again, and then they keep on beating still.”

Grāmatai ir divas sižeta līnijas: viena, kuras galvenais varonis ir Adams, un otra, kuras galvenā varone ir Karaliene, kura iemiesojusies nesen nogalinātas meitenes ķermenī. Gandrīz visa romāna garumā šīs sižeta līnijas nekrustojas, tomēr pat tad, kad tās uz pavisam īsu brīdi satiekas, nerodas pārliecība par to, ka paranormālā sižeta līnija patiešām ir nepieciešama un piešķir grāmatai papildus vērtību.

Patika stāsta doma, ka mums kaut kas ir jāpalaiž vaļā, lai mēs piedzīvotu atbrīvošanu un varētu turpināt dzīvot. Vērtējot visu kopumā, jāsaka, ka Release vairāk atgādina nevis romānu, bet garstāstu, kurš apaudzēts ar daudzām nevajadzīgām detaļām, bet patiesi svarīgajām lietām veltīta pārāk maza uzmanība. Ja autors nebūtu tik ļoti pieķēries iecerei, ka visam jānotiek vienas dienas laikā, iespējams, no šīs idejas būtu sanācis kas daudz labāks, bet lieliski apzinos, ka no ieceres Ness nav atteicies, lai  lasītājiem parādītu to, cik daudz kas var mainīties cilvēka dzīvē ļoti īsā laika nogrieznī.

“Is it not a shame that we must wait until the end of the world for all boundaries to fall?”

VĒRTĒJUMS: 6/10

Advertisements

Mīlestības vēstules mirušajiem


Amerikāņu rakstnieces Eivas Deleiras (Ava Dellaira) debijas romāns Love Letters to The Dead manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās jau kopš tā iznākšanas dienas – 2014. gada marta, bet to lasīt sāku tikai šoruden. 

Līdz manam redzeslokam šī grāmata nonāca, pateicoties grāmatas “Čārlijs, malā stāvētājs” autora Stīvena Čboski pozitīvajām atsauksmēm, kurās Čboski jūsmoja par Deleiras talantu un satriecošo pieteikumu literatūras pasaulē. Tāpēc nav nekāds pārsteigums par to, ka šī grāmata ārkārtīgi bieži tiek salīdzināta ar paša Čboski debijas romānu, kurš pagaidām ir arī viņa vienīgais grāmatas formātā publicētais literārais darbs. Līdzību starp “Čārlijs, malā stāvētājs” un Love Letters to The Dead patiešām ir daudz, sākot jau ar vēstuļu formātu un saturā iekļautajiem tematiem, bet par plaģiātismu te nevar būt ne runas, jo Deleirai ir pašai sava literārā balss un viņa noteikti nav centusies kopēt Čboski.

Grāmatā stāstīts par piecpadsmit gadus vecu meiteni, vārdā Lorela, kura pavisam nesenā pagātnē traģiski zaudējusi savu vecāko māsu Meju, kuru vienmēr apbrīnojusi un uzskatījusi par savu paraugu. Lai nebūtu jāsaskaras ar žēluma pilniem skatieniem un skolasbiedru jautājumiem, Lorela pēc māsas nāves nomaina skolu, kurā neviens nepazīst ne viņu, ne viņas māsu. Vismaz viņai pašai tā šķiet. Lai arī izpaliek līdzjūtības, kas varētu uzplēst vēl nesadzijušās brūces, Lorelai jaunajā skolā nākas saskarties ar citām problēmām – viņai nav draugu, turklāt viņa nezina, kā uzrunāt savu simpātiju Skaju, kuru instinktīvi sajūt kā radniecīgu dvēseli.

“I think a lot of people want to be someone, but we are scared that if we try, we won’t be as good as everyone imagines we could be.”

Literatūras mājasdarbs, kurā viņai jāuzraksta vēstule kādai mirušai personībai, meitenei kļūst par terapiju, bet visu sarežģī tas, ka vēstules ir tik ļoti personiskas, ka Lorela tās vienkārši nespēj iesniegt skolotājai, bet viņa vienalga turpina tās rakstīt, adresējot tās Kurtam Kobeinam, Dženisai Džoplinai, Hītam Ledžeram, Riveram Fīniksam, Eimijai Vainhausai u.c. vēsturiski nozīmīgām personībām. Vēstulēs viņa kļūst vaļsirdīga un atklāj savas ilgas pēc māsas, dusmas par vecāku izjukušo laulību, bažas par jauniegūtajiem draugiem, kā arī skumjas par tantes Eimijas vientulību un apmātību ar reliģiju.

“You think you know someone, but that person always changes, and you keep changing, too. I understood it suddenly, how that’s what being alive means.”

Uzreiz jāatzīst, ka nebiju gaidījis, ka man šis darbs tik ļoti patiks, jo debijas romāni reti ir spīdoši un meistarīgi noslīpēti, bet šis patiešām tāds ir. Deleiras valoda ir bagāta, teikumi meistarīgi konstruēti, varoņi daudz-dimensionāli, romānā iekļautās problēmas mūsdienu jauniešiem aktuālas, kā arī, kas nav mazsvarīgi, grāmatas noslēgums nav pārcukurots un klišejām piebārstīts. Esmu lasījis atsauksmes, kurās lasītāji sūdzas, ka Lorela ir pārāk pasīva, bet man ļoti simpatizēja tas, ka grāmatas galvenā varone nav hiperaktīva, nemīl intrigas un spēj ļoti mīlošā veidā runāt par saviem līdzcilvēkiem.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai jauniešu literatūrā būtu arī šādi tēli.

Love Letters to The Dead ir ne tikai stāsts par zaudējuma pārvarēšanu, bet šī grāmata ir arī mīlestības vēstule vēsturiskām personībām un dažādu jomu māksliniekiem, kas ar saviem darbiem spējuši padarīt mūsu ikdienu krāšņāku, vientulību ne tik nomācošu un sāpes vieglāk paciešamas. Turklāt šīs vēstules noteikti radīs ne vienā vien jaunietī vēlmi iepazīt tuvāk tajās minēto personību atstāto mākslas mantojumu, bez kura kultūras vēsture nebūtu iedomājama.

“And maybe what growing up really means is knowing that you don’t have to be just a character, going whichever way the story says. It’s knowing you could be the author instead.”

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Saimons pret Homo Sapiens lietu kārtību


Meklējot seriāla 13 Reasons Why aktieru gaidāmos kino projektus, uzzināju, ka divi no seriāla aktieriem (Ketrīna Lengforda un Mailzs Heizers) kopīgi strādā pie filmas Simon vs. Homo Sapiens Agenda, kura pie skatītājiem nonāks jau 2018. gadā. Filmas pamatā ir rakstnieces Bekijas Albērtalli grāmata Simon vs. Homo Sapiens Agenda, tāpēc nolēmu to izlasīt pirms tās ekranizācija nonākusi uz kinoteātru ekrāniem. 

Grāmatas galvenais varonis ir sešpadsmit gadus vecs puisis Saimons, kurš, izmantojot anonīmu e-pastu un segvārdu, internetā piecu mēnešu garumā sarakstās ar skolas Tumblr lapā iepazītu puisi, kurš slēpjas zem segvārda Blue. Abi puiši neko nezina viens par otra patieso identitāti, kā arī viņu draugi, ģimene un skolasbiedri neko nezina par puišu homoseksualitāti. Tā šķiet nevainīga un nekaitīga aizraušanās līdz brīdim, kad Saimons izdomā savu e-pastu pārbaudīt, izmantojot kādu no skolas bibliotēkas datoriem, un aizmirst izrakstīties no savas e-pasta adreses. E-pasta vēstules izlasa Mārtins, puisis, ar kuru Saimons kopīgi apmeklē teātra pulciņu, un situāciju izmanto savā labā, lai ar iegūtajiem ekrānuzņēmumiem šantažētu skolasbiedru, par klusēšanu pieprasot randiņus ar Saimona skaisto draudzeni Ebiju.

Izklausās diezgan nopietni un pat krimināli, bet autore grāmatā to visu pasniegusi ar gandrīz bezrūpīgu vieglumu un ar pamatīgu humora devu, kas man joprojām liek prātot par to, vai tas ir labi vai tomēr slikti. Manuprāt, autore palaidusi garām iespēju nopietnā manierē parunāt ar lasītājiem par jauniešiem aktuālām tēmām (vardarbību internetā, datu drošību, seksualitātes apzināšanos), bet pieļauju, ka autore tīšuprāt vēlējusies grāmatu radīt saturiski vieglu un pat naivu, lai nodotu lasītājiem vēstījumu, ka seksualitātes pieņemšana nav traģēdija un pasaulē ir daudz cilvēku, kas viņus mīl. Vai grāmatas saturs ir pietuvināts reālajai skolu videi? Absolūti nē!

“People really are like houses with vast rooms and tiny windows. And maybe it’s a good thing, the way we never stop surprising each other.”

Grāmatas valoda ir primitīva un autorei ir tieksme pārāk bieži atkārtot nebūtiskas detaļas: piemēram, par galvenā varoņa apsēstību ar Oreo cepumiem, kas grāmatas sākumā šķiet jauks sīkums, bet vēlāk sāk kaitināt. Arī grāmatas otrā plāna varoņus Albērtalli pirmajā grāmatas pusē ieskicējusi patīkamus un cerīgus, bet grāmatas otrajā pusē viņi kļūst par kartona fona dekorācijām, kuras diezgan nedabiski tiek sabīdītas kopā, lai tikai beigās visi būtu mīļi kopā un laimīgi. Jāatzīst, ka, pateicoties primitīvajai valodai un intrigai par to, kurš slēpjas aiz segvārda Blue, grāmatu var izlasīt viena vakara laikā, bet tieši tikpat ātri to iespējams arī aizmirst.

Simon vs. Homo Sapiens Agenda autore tiek salīdzināta ar Džonu Grīnu un Reinbovu Rouelu, kas bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmu izlasīt šo grāmatu, bet jāsaka, ka Albērtalli pagaidām noteikti nav sasniegusi minēto rakstnieku līmeni, jo Grīns un Rouela prot radīt neparastus, bet vienlaicīgi ļoti dzīvus grāmatu tēlus, kuri iepīti jēgpilnos stāstos. Šīs grāmatas autorei pie tā vēl daudz jāstrādā. Ir pamats cerēt, ka grāmatas ekranizācija būs labāka par pašu grāmatu, jo stāsta ideja ir laba un to iespējams uzlabot, turklāt Albērtalli uzliktā latiņa ir viegli pārlecama.

VĒRTĒJUMS: 4,5/10

Stāsts par pieaugšanu un pirmo mīlestību


23399267Vai jūs bieži ņemat vērā savu iecienīto rakstnieku ieteikumus, kad runa ir par grāmatu izvēli? Es diemžēl šādiem ieteikumiem paklausu pārāk bieži, tāpēc vilšanās lasāmvielas izvēlē man nav nekāds retums. Šoreiz, pateicoties Džona Grīna atsauksmei, izvēlējos Vila Voltona debijas romānu Anything Could Happen, kas savu nosaukumu aizņēmies no britu dziedātājas Elijas Goldingas 2012. gada singla. 

Romānā stāstīts par diviem pusaudžiem – Metu un Treču, kuri risina sava vecuma puišiem raksturīgas problēmas – tajās ietilpst arī pirmā mīlestība. Mets, kuru audzina divi tēti, ir ieskatījies skaistajā Eimijā, kas piestrādā vietējā kafejnīcā, bet Trečā ir ieķērusies viņa vienaudze Lana, kas piestrādā vietējā grāmatnīcā. Šķiet ļoti parasti: diviem pusaudžiem tiek divas jaukas meitenes, tomēr viss nav tik vienkārši, jo Trečs par Metu domā ne tikai kā par savu labāko draugu, bet arī kā par savu simpātiju. Lai arī grāmatas nosaukums vēsta, ka var notikt jebkas, ir skaidrs, ka šis nebūs tas gadījums, jo starp abiem puišiem nevar būt kas vairāk par platonisku mīlestību.

Lasot grāmatu, viena vilšanās sekoja nākamajai, jo radās sajūta, ka lasu nerediģētu manuskriptu. Spriežot pēc grāmatā pieminētajām dziesmām (Teilores Sviftas I Knew You Were Trouble un Elijas Goldingas Anything Could Happen), grāmatā aprakstītie notikumi risinās 2012. gadā vai vēl nesenākā pagātnē, tāpēc mulsinoši šķita tas, ka galvenais varonis izmanto stacionāro telefonu, kā arī mūziku klausās savā kompaktdisku atskaņotājā. Voltons iesācis arī pāris sižeta līnijas, kuras grāmatas beigās tā arī nekur neaizved un paliek karājamies gaisā, nesniedzot atbildes uz svarīgiem jautājumiem, kas lasīšanas procesā radušies. Grūti noticēt, ka grāmatas redaktors ir pieredzējušais rakstnieks Deivids Levitāns, kurš sadarbojies arī ar jauniešu iecienīto rakstnieku Džonu Grīnu – neatceros, kad pēdējoreiz redzēju tik paviršu redaktora darbu.

“It’s good to have strong reactions to things. Especially books.”

Manuprāt, autors pārāk daudz laika veltījis Elijas Goldingas apjūsmošanai, bet aizmirsis par būtiskākām lietām, kurām vajadzēja veltīt vairāk uzmanības. Slavējami ir Treča ģimenes savstarpējo attiecību apraksti, kā arī veiksmīgi atainotais sevis izzināšanas un pieņemšanas process, kuram cauri iet grāmatas galvenais varonis. Sentimentāli skaistas šķita nodaļas par Treča vecvecāku mīlestību, kurās spilgti parādījās ļoti naivas, bet vienlaicīgi arī reālas ilūzijas par to, kas tad ir īsta mīlestība.

Saldsērīgs, ļoti naivs un reizē arī reālistisks debijas romāns, kurš noteikti būtu daudz labāks, ja būtu nonācis prasmīga un piekasīga redaktora rokās.

Reading’s just another form of travel, after all.

VĒRTĒJUMS: 5/10

Sallijas Grīnas “Zaudētā puse”


300x0_zaudeta_puse_mazvaksPēdējo gadu laikā diezgan mērķtiecīgi cenšos izvairīties no grāmatu sēriju lasīšanas, jo vairākas reizes ir gadījies uzsākt grāmatu triloģijas, kurām tālāk par pirmo vai otro grāmatu tā arī neesmu ticis. Iemesli ir dažādi: sižets nav aizraujošs, sižetā ir pārāk daudz caurumu, izdevniecība pārtrauc izdot sērijas grāmatas, rakstnieks jaunas sērijas grāmatas raksta pārāk lēni, tāpēc laika gaitā zūd interese par tām utt. Sallijas Grīnas “Tumšās puses” triloģiju varu pieskaitīt pie savām mazajām uzvarām, jo šo grāmatu sēriju esmu veiksmīgi izlasījis, nesaskaroties ar iepriekšminētajiem šķēršļiem. 

Triloģijas otrā grāmata “Mežonīgā puse” beidzās ļoti nokaitētā brīdī, tāpēc sērijas noslēdzošo grāmatu daudzi Grīnas fani gaidīja ar patiešām lielu nepacietību. Iepriekšējo grāmatu notikumus neatstāstīšu, lai izvairītos no maitekļiem un nesabojātu lasītprieku tiem cilvēkiem, kas “Tumšās puses” triloģiju vēl tikai plāno sākt lasīt. Ir sācies burvju karš: Neitans kopā ar aliansi briest liktenīgajai cīņai pret Baltasiņu Burvju Padomi, kuras rīcībā ir ne tikai ievērojams karaspēks, bet arī jaunas burvju tehnoloģijas. Karš aliansei laupījis ne tikai sabiedrotos, bet arī spēkus un pārtikas rezerves, tāpēc Neitanam ar steigu jāapgūst savas jaunās spējas un jāiemācās tās kontrolēt, jo kara iznākums un alianses liktenis gulstas tieši uz jaunā puiša pleciem. Visam pa vidu ir arī Neitana neremdināmās alkas pēc atriebības, kā arī sarežģītās attiecības ar labāko draugu Gabrielu.

Kad sāku lasīt “Zaudēto pusi”, daļu no “Mežonīgajā pusē” aprakstītajiem notikumiem jau biju paspējis aizmirst, tāpēc, lasot pirmās simts lapaspuses, centos atcerēties katru varoni un notikumu, kas tika aprakstīts iepriekšējās triloģijas grāmatās. Ar šo grāmatu Grīna manas simpātijas iekaroja diezgan ātri, jo trešā sērijas grāmata ir saturiski ievērojami tumšāka un brutālāka nekā pirmās divas daļas, turklāt arī pats Neitans kā personība ir audzis, jo viņam nemitīgi jāizcīna arī savas iekšējās cīņas. Neitana stūrgalvība, smagais, brīžiem neciešamais raksturs un mežonīgā daba gan ir lietas, kuras arī šajā grāmatā nekur nav pazudušas.

Jau agrāk esmu rakstījis, ka Grīna palīdz jauniešiem atbrīvoties no melnbaltās domāšanas, jo pasaulē viss nav tikai labs vai ļauns – ir cilvēki, kas ir kaut kur pa vidu, kā arī ir pelēkie pārejas toņi. Grāmatā lieliski atainots tas, ko karš nodara ar cilvēku ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Protams, kā jau pusaudžu/jauniešu grāmatām pienākas, arī “Zaudētajā pusē” galvenais varonis saskaras ar pieaugšanas sarežģīto procesu, kā arī ar mīlestības un zaudējuma radītajām sāpēm.

“Tu ilgi biji prom. Vai biji pazudis?”

“Biju ievainots, nevis pazudis.”

Triloģijas noslēgums ir ārkārtīgi saldsērīgs, bet jāatzīst, ka tas ir arī ļoti skaists. Nezinu, vai būtu vēlējies, lai Grīna triloģiju noslēgtu citādāk, turklāt apsveicama ir Grīnas profesionālā izaugsme (salīdzinot “Tumšo pusi” ar “Zaudēto pusi”, to ļoti labi var redzēt).

Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums ir ļoti labskanīgs, bet reizē to var uzskatīt arī par maitekli, jo, lasot to, uzreiz nojautu, ar ko beigsies šī grāmata. Half Lost precīzāks tulkojums laikam būtu “Pa pusei pazudis”, bet tas noteikti nav tik labskanīgs kā “Zaudētā puse”, turklāt pieļauju, ka grāmatas izdevējiem vajadzēja piemeklēt latviskojumu, kas saskanētu kopā ar iepriekšējo grāmatu nosaukumu latviskojumiem (“Tumšā puse” un “Mežonīgā puse”).

Šī viennozīmīgi ir “Tumšās puses” triloģijas labākā grāmata. Katrs aizrautīgs grāmatu lasītājs zina, ka ļoti reti vērojami tādi gadījumi, kad grāmatu sērijas noslēdzošā daļa ir labākā, jo visbiežāk rakstnieki lielāko devu radošā šaujampulvera izšauj pirmajās grāmatās, pēdējai atstājot vien drupatas.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Sarkastiskās pašnāvības vēstules


3097601Sākot lasīt literāro darbu, kura galvenais varonis ir pusaudzis, kurš mēģinājis izdarīt pašnāvību, vairums lasītāju visdrīzāk sagatavojas ļoti depresīvam saturam un gaudulīgam galvenajam varonim. Maikla Tomasa Forda pusaudžu romāns Suicide Notes noteikti nav viens tiem darbiem, kura lasīšana pielīdzināma iekrišanai bēdu ielejā. 

Piecpadsmit gadus vecais Džefs jaunu gadu neuzsāk pārāk veiksmīgi, jo ar apsaitētām rokām pamostas psihiatriskajā slimnīcā, kurā gaiss dīvaini ož, bet visapkārt ir vieni vienīgi dīvaiņi un trakie. Jau drīz pēc pamošanās viņam jāuzsāk četrdesmit piecas dienas ilgs psihoterapijas kurss pie psihoterapeita Kaķa Kakas (tas, protams, nav viņa īstais vārds, bet ārsta uzvārds ir tik dīvains, ka Džefs nolemj viņu saukt vienkārši par Kaķa Kaku). Psihoterapijas seansi notiek gan grupās, gan individuāli, tāpēc viņam ir iespēja satikt arī citus slimnīcā ievietotos jauniešus: piromāni Alisi, noslēpumaino Bounu, Džuljetu, kura dzīvo iedomu pasaulē, un destruktīvo, bet jauko Seidiju. Sākumā Džefs cenšas distancēties no grupas biedriem, jo uzskata, ka viņi visi ir traki, bet, laikam ejot, viņš sadraudzējas ar Seidiju un sāk saprast, ka mēs visi esam nedaudz traki.

Gandrīz visas grāmatas garumā aktuāli ir divi jautājumi: “Kāpēc Džefs centās izdarīt pašnāvību?” un “Kas notika starp Džefu un viņa labāko draudzeni Aliju?”

Grāmatas galvenais varonis ir diezgan cinisks, brīžiem viņam pazūd empātijas spēja, turklāt sarkasms ir viņa otrā valoda, tieši tāpēc Suicide Notes nav depresīva lasāmviela. Grāmatā dzirkstī melnā humora pērles, kas vienlaicīgi liek gan smieties, gan nedaudz izjust vainas apziņu par to, ka esi smējies par tik melniem jokiem. Pa vidu visiem jokiem ir arī ļoti nopietnas atziņas, piemēram, šī: “I’m just saying that sometimes forgetting how much things hurt makes you do them again.” 

Foto: Rakstnieks Maikls Tomass Fords

Foto: Rakstnieks Maikls Tomass Fords

Džefu, manuprāt, spēs saprast gandrīz jebkurš pusaudzis, jo viņa emocionālā pasaule ir dusmu, cinisma, baiļu, vientulības, apmulsuma un, jā, arī mīlestības kokteilis. No visām minētajām lietām visspēcīgākā tomēr ir bailes – bailes no atšķirīgā, kā arī bailes no tā, ka paši tuvākie varētu viņu nesaprast. Piecpadsmit gadus vecais pusaudzis ir sevis izzināšanas procesā, kas katra cilvēka dzīvē ir sarežģīts un reizē biedējošs posms, tāpēc Džefam ir paveicies (viņš pats gan tā neuzskata), ka viņam cīņā ar iekšējiem dēmoniem palīdz psihoterapeits Kaķa Kaka. Džefa cīņu ar savām bailēm spilgti raksturo šis citāts: “That’s what people do, kill the things they’re afraid of.” 

Grāmata sarakstīta vienkāršā angļu valodā un tās nodaļas ir īsas, tāpēc Suicide Notes var izlasīt vienā piegājienā. Tomass Fords lieliski spēj radīt intrigu, tāpēc grāmatas izlasīšana vienā vakarā ir tieši tas, ko, manuprāt, vairums lasītāju vēlēsies izdarīt. Pēc grāmatas aizvēršanas nākas atzīt, ka Tomass Fords sarakstījis jēgpilnu, saistošu un jauniešiem aktuālu darbu, vienlaicīgi izvairoties no daudzām kaitinošām pusaudžu literatūras klišejām. Vienīgais šīs grāmatas mīnuss ir tāds, ka būtu vēlējies to par vismaz 100 lapaspusēm biezāku, lai varētu labāk iepazīt Džefu un citus grāmatas varoņus.

Jāatzīst, ka mani pamatīgi pārsteidza fakts, ka 48 gadus vecais Tomass Fords ir vairāk nekā 50 (!) grāmatu autors. Iespējams, tuvā nākotnē izlasīšu vēl kādu šī autora darbu, tomēr jāatzīst, ka iespaidīgais grāmatu skaits nedaudz liek šaubīties par to, vai tik kvantitāte nav uzvarējusi cīņā ar kvalitāti.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Katram ir sava tumšā puse


300x0_coverKad 2014. gadā visu pasauli pāršalca Sallijas Grīnas grāmatas “Tumšā puse” popularitātes vilnis, nosolījos, ka grāmatu nelasīšu, jo bieži vien izrādās, ka reklāmas kampaņa bijusi labāka par pašu grāmatu. Pateicoties draugu – grāmatu blogeru izdarītajam spiedienam, šogad nolēmu grāmatu tomēr izlasīt, lai uzzinātu, kas tad bija labāks – grāmata vai tai veltītā reklāmas kampaņa?! 

Grāmatas galvenais varonis ir Neitans – sešpadsmit gadus vecs puisis, kura dzīvi sarežģī fakts, ka viņa māte ir baltasiņu ragana, bet tēvs ir viens no pasaules dižākajiem melnasiņu burvjiem. Grīnas radītajā burvju pasaulē melnasiņu burvji tiek vajāti un nogalināti, tāpēc, dodoties uz kārtējo Padomes pārbaudi, Neitana vecmamma, kas audzina zēnu, ir ieinteresēta, lai mazdēlam tiktu piešķirts kods “nav konstatējams”, jo viņa lieliski apzinās, ka Neitans nekļūs par baltasiņu burvi. Tomēr ir skaidrs, ka ilgstoši koda piešķiršanu atlikt nevarēs un kādu dienu Neitans tiks atzīts par pilntiesīgu melno burvi, tāpēc puisim ir tikai divas izvēles iespējas – bēgt vai sadarboties ar Padomi.

Pirms sāku grāmatu lasīt, jau tiku brīdināts, ka neko pārāk dziļu vai filozofisku no tās nevajag gaidīt, jo “Tumšā puse” ir diezgan viegla izklaidējošā literatūra, kuras galvenā mērķauditorija ir pusaudži un jaunieši. Jāatzīst, ka sen nebiju lasījis grāmatu ar tik vienkāršu teikumu uzbūvi, bet tas pat īsti nešķita traucējoši, jo vienkāršie teikumi padarīja lasīšanas procesu ļoti ātru, turklāt pieļauju, ka vienkāršā valoda palīdzējusi Grīnai izvairīties no tukšu salmu kulšanas.

Lai arī kā man nepatiktu salīdzināt literāros darbus, jāatzīst, ka romāna pirmajā pusē ir jūtama “Harija Potera” ietekme, no kuras otrajā grāmatas pusē vairs nav ne smakas. (Saturiskā dziļuma un rakstības stila ziņā Grīnai gan vēl ir ļoti jāaug, lai sasniegtu Roulingas līmeni.)

Rakstniece Sallija grīna. Foto: Andrew Crowley

Rakstniece Sallija Grīna. Foto: Andrew Crowley

Visvairāk šajā darbā simpatizē tas, ka grāmatas galvenais varonis ir nosacīti sliktais tēls, kurš cīnās pret nosacīti labajiem varoņiem, tādējādi parādot, ka nekas šajā pasaulē nav tikai labs vai slikts. Protams, daudz lasīts, ka Grīna zemtekstos runā par rasismu, homofobiju un citiem svarīgiem tematiem, bet pa lielam jāpiekrīt, ka šis ir stāsts par sabiedrības nespēju un nevēlēšanos pieņemt atšķirīgo. Ja jaunais lasītājs, lasot šo romānu, iedarbina kritisko domāšanu un sāk prātot, kas tad īsti ir labs, bet kas slikts, tad, manuprāt, Grīna ir panākusi cerēto.

Šīs grāmatas lasīšana atgādina popkorna ēšanu – tu zini, ka tas nav nekāds smalkais ēdiens, bet tas ir garšīgs, atkarību izraisošs un apstāties var vien tad, kad turza izēsta tukša. Grīna mani ir apbūrusi ar sīkumiem – ar dažādo burvju spēju aprakstiem, ar rituālu, kurš jāizpilda, lai burvis varētu iegūt cita burvja spējas, kā arī ar izvairīšanos no moralizēšanas par to, kas tad īsti ir pareizs, bet kas ne.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.