kas latviešus dara laimīgus

Kas ierakstīts latviskajā laimes kodā?


Kad uzzināju, ka rakstniece Dace Rukšāne strādā pie grāmatas “Latviskais laimes kods”, nodomāju, ka tā droši vien būs atbilde Meika Vikinga grāmatai “Mazā hygge grāmata”, kurā tās autors padalījies ar dāņu laimes atslēgām, jo gandrīz katru gadu dāņu tauta tiek atzīta par laimīgāko pasaulē. Latvietis vidējais varbūt teiks: “Ko tad mēs?! Pagājušā gadā ANO mūs atzina tikai par 54. laimīgāko valsti, turklāt mums taču patīk čīkstēt, cik viss slikti.”, bet patiesībā latvietim ir daudz iemeslu būt laimīgam un pateicīgam. Šī grāmata tam ir lielisks atgādinājums. 

Grāmata sadalīta divpadsmit nodaļās (katram gada mēnesim ir sava nodaļa) un katrai no tām ir piecas apakšnodaļas – pieci latviskā laimes koda elementi, par kuriem īsus komentārus snieguši cilvēki, kas konkrēto jomu labi pārzina un regulāri tajā smeļas prieku. Arī man ir ticis tas gods būt nelielai daļiņai no šīs grāmatas, jo tās autore pagājušā gadā palūdza man atbildēt uz dažiem jautājumiem par grāmatām un to lasīšanu.

Jāatzīst, man liels prieks, ka šīs grāmatas autore ir tieši Dace, jo viņa spējusi palūkoties uz latvisko laimes kodu patiešām ļoti objektīvi – bez jebkādas čīkstēšanas, kas daudziem latviešiem nav sveša, kā arī bez jebkādām rozā brillēm, lai tikai izliktos, ka esam labāki nekā patiesībā. Šī ir ļoti godīga grāmata ne tikai par mūsu laimi, bet arī par mūsu vēsturi un latviešiem kā tautu. Kad ar draugiem runāju par šo grāmatu, bieži vien lietoju vārdus “latviskā esence”, jo autorei izdevies ļoti koncentrētā veidā izvilkt mūsu tautas būtību un pasniegt to lasītājiem saistošā veidā. Būtu grēks nepieminēt grāmatā iekļautās fotogrāfijas, jo tajās, paldies Dievam, nav pārspīlēta glamūra kā no modes žurnāliem, bet ir sirdi sildošs īstums ar svētku galdu, kurā redzami trauki no PSRS laikiem, ar pļavām, kuru smaržu lieliski spēju iztēloties, ar mīlīgiem mazdārziņiem, ar mājas tortēm un ainavām, kuras tā vien aicina doties pastaigā. Manuprāt, šī ir lieliska dāvana Latvijai un tās tautai valsts simtgadē, jo liek ar veselīgu lepnumu paraudzīties pašiem uz sevi un arī ļauj uzzināt mazāk zināmus faktus par mūsu vēsturi. (Piemēram, man nebija ne jausmas par to, cik sena un daudzveidīga ir kapu svētku vēsture.)

Foto: Ieskats grāmatā.

Man ārkārtīgi simpatizēja intervijas apakšnodaļu beigās, jo Dace atradusi tik saistošus, iedvesmojošus un arī jautrus intervējamos, ka brīžiem sakaunējos, jo uz viņu fona esmu diezgan garlaicīgs čalis, kurš prieku rod lasīšanā un brīvajā laikā raksta par grāmatām. No īsajām intervijām sasmēlos arī iedvesmu lietām, kuras kādreiz gribētu pamēģināt, lai padarītu savu dzīvi pilnasinīgāku.

“Varbūt atkarība no dabas ir viena no skaistākajām atkarībām, kāda vien iespējama?” – Andris, 57 gadi, bļitko visu ziemu un brauc bļitkot arī uz Ziemeļiem

“Laikam to sauc par vecumu, kad izklaides ir būšana ar savējiem, nevis svešajiem, kad koncerts ir putnu dziesmas un dzeguzes trīs dažādās oktāvās, un varžu koris, teātris, klačiņas lauku stilā pie ugunskura, bet izstādes ekspozīcijas radām, iekārtojam un mainām paši savā ritmā.” – Ilze, 43 gadi, arhitekte, dzīvo Rīgā, ir lauku mājas

Vienīgi par grāmatas tehnisko izpildījumu gan man ir šādas tādas pretenzijas, jo esmu pārliecināts, ka grāmatu lasīs daudz cilvēku, bet tās mīkstie, neglancētie vāki aktīvai lasīšanai galīgi nav piemēroti: pat pēc pāris lasīšanas reizēm grāmatas vākā parādījušās dažas locījumu zīmes. Tikai der atcerēties, ka vāks grāmatas saturu nemaina un, neatkarīgi no tā, kādā vākā būtu ietērpts “Latviskais laimes kods”, tas ir darbs, kuru noteikti vajadzētu tulkot un izdot arī citās valstīs, lai ārzemnieki, kuriem interesē Latvija un tās kultūra, varētu uzzināt, kādi tad ir tie latvieši.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Advertisements