kaut

Zināms Dž. K. Roulingas gaidāmā romāna nosaukums un izdošanas datums


Little Brown izdevniecība beidzot publiskojusi informāciju par drīzumā gaidāmo Harija Potera mammas Dž. K. Roulingas romānu, kas būs pirmais autores darbs pieaugušajiem.

Grāmatas nosaukums būs The Casual Vacancy – grāmatā būs stāstīts par kādu vīrieti vārdā Berijs (Barry Fairweather), kurš negaidīti nomirst, kaut gan ir tikai pusmūža vecumā. Mazpilsētas Peigfordas (Pagford) iedzīvotāji ir šokēti par šo notikumu.

Tomēr aiz šīs Anglijas mazpilsētas idilliskās fasādes nemitīgi norisinās dažādas cīņas. Nabagie cīnās pret bagātajiem, pusaudži pret saviem vecākiem, sievas pret vīriem, skolotāji pret saviem audzēkņiem… Peigfordā nekas nav tā kā sākumā šķiet.

Tomēr lielākā cīņa mazpilsētai vēl ir priekšā, jo Berijs pēc sevis atstājis brīvu vietu mazpilsētas padomē. Kurš iegūs Berija vietu cīņā, kura būs pilna ar kaislībām, divkosību un negaidītiem atklājumiem?

Grāmata būs 480 lappušu bieza.

Ak jā, – pats svarīgākais. – Romāns The Casual Vacancy angļu valodā pie lasītājiem nonāks 2012. gada 27. septembrī.  

Informācija no: Little Brown izdevniecības presei domātā materiāla.

“Shame” (2011) – filma par atkarībām un saistībām


Foto: Filmas reklāmas plakāts.

Pēdējā laikā man izdodas uzdurties filmām, kuras tiek paspilgtinātas ar kailuma palīdzību un “Shame” bija viena no tādām. Patīkami bija tas, ka nācās atzīt, – kailuma nebija tik daudz, lai tas sāktu krist uz nerviem vai padarītu lenti lēti vulgāru.

“Kauns” ir 2011. gada filma, kuras režisors ir Stīvs Makvīns. Galveno lomu filmā atveido Maikls Fasbinders, bet viņa jaunāko māsu atveido aktrise Kerija Muligana.

Filmas saturs: Brendons ir vecpuisis, kurš bez seksa nekādas īpašās saistības ar sievietēm nevēlas uzņemties. Sekss ir viņa lielākā atkarība, – vīrietis pat necenšoties spēj savaldzināt sievietes, – viņam tas patīk un šī īpašība tiek likta lietā, lai ievilktu gultā kārtējo mīļāko. Viņa darba dators ir pārpildīts ar pornogrāfiju, mājās drēbju skapī glabājas vairāki simti erotiska satura žurnālu un dažādi videoierakstu. Brendona dzīves centrā ir sekss. Un tas viss nav tik smieklīgi kā “Amerikāņu pīrāgā” vai tamlīdzīgās filmās, – “Kauns” ir augstvērtīga drāma…

Tad Brendona ikdienas bezrūpīgo ritmu iztraucē māsa Sisija, kas ierodas ciemos pie brāļa, lai laiku padzīvotu pie viņa. Sisija ir depresīva un viņai ar brāli ir daudz kas kopīgs, tikai Brendons to nevēlas atzīt. Viņu attiecības ir reizē sirsnīgas, bet vienlaicīgi arī paviršas, bezrūpīgas, jo Brendons tomēr ir egocentrisks.

Aktierspēle nenoliedzami ir fantastiska, – Kerija Muligana mani absolūti apbūra, – viņas bērnišķīgā seja lieliski uzsvēra viņas galvenās varones būtību, – Sisija ir pieaugusi sieviete, kurai ir gluži bērnišķīga tieksme pēc mīlestības. Aktrise šo lomu iznesa perfekti, – skatītājs patiešām jutīs līdzi Sisijai un tas ir tikai un vienīgi Muliganas nopelns.

Arī par Maiklu Fasbinderu varu teikt tikai to labāko, – viņš Brendona tēlu atveidoja tik īstu, pretrunīgu, reizē nīstamu un cienījamu. Sejā varēja nolasīt to, ka iekšēji viņš veic cīņu ar saviem dēmoniem, kaut gan labi apzinās, ka tie vienmēr būs spēcīgāki.

Patika, ka filmā aizskarta atkarību tēma, – šoreiz nimfomānija. (Mūsdienās tā ir viena no populārākajām atkarībām ar kuru sirgst miljoniem cilvēku visā pasaulē.) Plus tam visam komplektā nāk arī tas, ka galvenais varonis, pat pārsniedzot trīsdesmit gadu vecumu, nav sapratis, ko vēlas no dzīves…

Šī lente pieskaitāma tām, kuras droši varu saukt par uzdrīkstēšanos.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Te arī filmas traileris:

Daudz seksa, franču kino klasikas un Bertoluči – “Sapņotāji” (2003)


Foto: Kadrs no Bernardo Bertoluči filmas “Sapņotāji”. 

Bernardo Bertoluči filma “Sapņotāji” pie skatītājiem nonāca 2003. gadā, – kritiķi to sauca par viņa pēdējo divdesmit gadu labāko filmu, daudzi par to smīkņāja, bet dažās valstīs to cenzēja un pat izgrieza no filmas erotiska satura ainas. Šajā filmā ir daudz kailuma, daudz uzdrīkstēšanās, vieglprātības un arī daudz klasiskā kino esences… 

Ir 1968. gads, Francija – valstī nemitīgi notiek demonstrācijas, dumpji un grautiņi. Amerikāņu students Metjū ieradies Francijā, lai studētu. Dvīņi Izabelle un Teo aicina amerikāņu studentu dzīvot pie sevis, jo viņu vecāki uz mēnesi devušies prom. Trijotne izbauda bohēmu, – lieto alkoholu, smēķē un izdzīvo spilgtākos mirkļus no klasiskā franču kino, min šarādes, kas saistītas ar slavenākajām lentēm un ir arī daudz seksa.

Patiesībā tieši sekss ir tas ar ko Bertoluči šajā filmā ārkārtīgi šokē. Tik daudz atklātu seksuāla rakstura ainu mākslas filmā redzu pirmo reizi, – ir gandrīz viss, ko cilvēks var un ko nevar iedomāties. Ar nožēlu jāatzīst, ka bija brīži, kad šī tik ļoti atklātā seksualitāte traucēja, jo bija neērti skatīties. (Paldies Dievam, ka nepaaicināju nevienu sev kā skatīšanās kompanjonu.)

Visa šī seksuālā un emocionālā brīvība liek ne tikai mulst, bet arī kaut kādā veidā valdzina.  Varu vienīgi slavēt filmas aktierus par lielo drosmi, kura viņiem bija vajadzīga, lai šajā lentē filmētos. Aktieru sastāvs patiešām lielisks – Eva Grīna, Luiss Garels un Maikls Pits.

Fantastiskas bija epizodes, kurās galvenie filmas varoņi izdzīvoja franču klasiskā kino spilgtākās ainas, – mūsdienu kino tika jaukts kopā ar spožām melnbaltajām ainām, kas, manuprāt, šarmēja vairāk par visu. Seksa ainas gan balansēja uz robežas starp mākslu un porno, bet kaut kā tomēr šķita, ka vairāk noturas mākslas lauciņā, bet daudz nemaz arī līdz porno netrūka. Bet šīs atklātās ainas sniedza papildus dabiskuma izjūtu. Tā ir uzdrīkstēšanās, kas man tik ļoti patīk, – robežu nojaukšana.

Pie filmas gan nonācu pateicoties kādam konkrētam aktierim – Maiklam Pitam. Viņa aktiera talantu biju jau novērtējis daudzās filmās, – jāsaka, ka viņam padodas visas lomas. Pēdējo gadu laikā par šo aktieri gan dzirdēts ārkārtīgi maz, vienīgi tiek aprunāts viņa ģērbšanās stils. (Aktieris pat uz saviesīgiem pasākumiem un preses konferencēm ierodas ģērbies kā bezpajumtnieks – saplēstā džemperī, atstarojošā jakā, netīrās džinsa auduma biksēs.)

Godīgi sakot, “Sapņotāji” man atgādināja par daudz jaunāku filmu – Havjēra Dolana “Iedomātajām mīlestībām” – abām filmām kopīgs ir mīlestības trijstūris, tikai Dolana izpildījumā seksa ir daudz mazāk un mīlestība paliek tikai iedomu līmenī. Nemaz neapšaubu to, ka Dolans savu filmu veidojis ietekmējoties no Bertoluči “Sapņotājiem”.

Pat nezinu kā lai vērtē šo filmu, jo tā man izraisīja dalītas sajūtas, – gribas reizē slavēt un riebumā viebties, tikai nezinu, ko gribu darīt pirmo… Man grūti vērtēt divus režisorus – Dolanu un Bertoluči, jo šie divi man likuši iemīlēt franču kino.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Te arī filmas traileris:

“Česilas pludmalē” – Nevainīgi savā kāzu naktī


20. gadsimta otrā puse – divi jaunlaulātie gaida savu kāzu nakti ar lielām bailēm un neziņu. Abi ir nevainīgi, bet šo intīmo detaļu paturējuši noslēpumā viens no otra. Jaunais pāris ir pilnīgi svešas tuvības priekšā, bet kā šī pavisam jaunā intimitātes pasaule ietekmēs viņu attiecības?!

Makjuans vienmēr bijis izcils meistars, ja runa ir par sarežģītu jūtu pasauli. Viņš mīlestību parasti ieliek pavisam citos rāmjos, savādākā ainavā un arī paši mīlētāji ir neparasti. Pēc romāna “Česilas pludmalē” izlasīšanas radās vēlme atkārtoti izlasīt arī viņa romānu “Bezgalīgā mīlestība”, lai tikai ilgāk varētu pagremdēties Makjuana daiļradē.

“Česilas pludmalē” ir stāsts par jaunlaulātajiem – Edvardu un Florensu, abi ir seksuāli nepieredzējuši, nobijušies un gandrīz nepārtraukti dzīvo domās par intīmu tuvību. Viņa bailēs, viņš gaidās. Florensa ir meitene no augstākās sabiedrības – turīga, muzikāla un inteliģenta. Viņas vecāki ir pazīstami ar pašu Airisu Mērdoku, ēdienreizēs uz ģimenes galda ceļ greznus, neparastus ēdienus un spēj būt iejūtīgi arī pret sarunu biedriem, kas nav pārāk inteliģenti. Edvards šajā jomā atšķiras, jo viņa radītāji ir savādnieki – māte garīgi slima, bet tēvs nekad netiek galā ar mājas darbiem, tāpēc visi viņa ģimenē valkā negludinātas drēbes.

Florensas tēls grāmatā vispār ir kaut kas burvīgs, gluži vai kā no fantāzijas literatūras, – emocionāli sarežģīta, sirdsskaidra un mīlestības apgarota meitene.
Ko varētu teikt par Edvardu? Ideja par “vēsturisku romānu ciklu par puslīdz aizmirstiem cilvēkiem, kuri kādu laiku bijuši pietuvināti izcilām personībām vai arī paši izbaudījuši spožas slavas mirkli” ir ģeniāla. Ja šāds romānu cikls tiktu izdots reālajā dzīvē, tad noteikti gribētu to izlasīt. Ja neskaita to, ka Edvards, pārsniedzis divdesmitgadnieka vecumu, ir nevainīgs, tad var viņu uzskatīt par vidusmēra puisi.

Šis literārais darbs ir samērā pikants ar sīki aprakstītām intīmajām detaļām. Sākotnēji šķiet, ka romāns ir ārkārtīgi komisks – divi mīlnieki bradā ap seksa tematiku kā divas pīles pa ledu un ir gandrīz skaidrs, ka īpaši labi tas nevar beigties. Beigu daļā grāmata kļūst nopietnāka un liek arī pašam lasītājam apcerēt mīlestības tēmu, arī to, cik svarīga loma savstarpējās attiecībās ir intīmajai tuvībai. Noslēgums ir tik meistarīgs, ka nevjag vairs neko pielikt, nedz arī atņemt, – skaisti, gluži kā tāda attiecību himna.

Makjuans ar “Česilas pludmalē” radīja to pašu noskaņu, kas bija “Bezgalīgajā mīlestībā” – savādāks attiecību modelis, īsti līdz galam nesaprasta un kutelīga mīlestība ar visām no tā izrietošajām sekām. Vienā vārdā – saldsērīgi.

Pievienošos literatūras kritiķiem un teikšu, ka šis patiešām ir Iana Makjuana labākais romāns.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Drīzumā gaidāma Dž. K. Roulingas jaunā grāmata!


Šķita jau, ka vairs to mirkli nesagaidīsim, bet nu tas ir klāt! Pēc piecu gadu ilga pārtraukuma Roulinga paziņojusi, ka pēc “Poteriādes” beigām viņas rakstnieces karjera turpināsies. Iespējams, ka jau šogad tiks izdots viņas jaunais romāns. 

Roulinga gan noliegusi baumas par to, ka tā varētu būt “Harija Potera” enciklopēdija, burvju sāgas turpinājums vai kas kaut nedaudz līdzīgs stāstam par “puisēnu, kurš izdzīvoja”. Tie, kas lasījuši intervijas ar autori zina, ka viņas attieksme pret jaunas burvju pasaules radīšanu ir noraidoša, jo viņa jau ir Harija Potera fantāzijas vides māte un neuzskata, ka viņai vajadzētu radīt vēl kādu.

Jaunā grāmata būs domāta pieaugušajiem un to izdos Little, Brown and Company grāmatu izdevniecība. “Poteriādi” Roulinga izdeva Bloomsbury paspārnē. Viņa apgalvo, ka izdevniecības maiņa esot tikai loģiska, jo, ja jau viņa debitē jaunā žanrā, tad vajagot arī jaunu izdevēju. Tomēr daudzi šo situāciju izskaidro savādāk. Roulinga nomainījusi izdevniecību vadoties pēc tā, kura vairāk gatava solīt par viņas jauno veikumu. Negribētos gan ticēt, ka autori vada alkatības jūtas, bet no otras puses – apetīte taču rodas ēdot!

Roulingas fani bija ekstāzē, kad autores Twitter kontā šogad parādījās jau otrais ziņojums: “As you may have heard, I have a new book out later this year. Very different to Harry, although I’ve enjoyed writing it every bit as much.” Konkrēts grāmatas iznākšanas datums vēl nav nosaukts. Tomēr viens ir skaidrs, – grāmata būs pasaules mēroga dižpārdoklis, vienalga vai tā būs vārga, viduvēja vai augstas klases literatūra.

Par ko gan varētu būt jaunais Roulingas romāns? – un kā Tu domā?!

Kinga un fon Trīra “Kingdom Hospital”


Ar lielu nokavēšanos arī es sāku skatīties 2004. gada seriālu “Kingdom Hospital”. Pie šī seriāla strādājuši divi literatūras un kino smagsvari, kurus ārkārtīgi cienu, – Larss fon Trīrs un Stīvens Kings. 

“Kingdom Hospital” seriāla darbība notiek ASV, Menas štatā, kādā pilsētā, kur atrodas slimnīca, kurā notiek neizskaidrojamas lietas. (Menas štats Kinga daiļradē ticis iemūžināts ārkārtīgi bieži.) Zeme, uz kuras uzcelta slimnīca, ir pielieta asinīm, jo pilsoņu kara laikā tur sadega vairāki cilvēki, lielākā daļa no upuriem bija tieši bērni.

Pēc daudziem gadiem “Kingdom Hospital” slimnīcā tiek nogādāts Amerikā pazīstams mākslinieks, kuru uz ceļa notriecis neuzmanīgs autovadītājs. Vīrietis ir paralizēts un bez samaņas, tomēr dzird, kas notiek apkārt, redz lietas, kuras neredz citi un nojauš par ļaunumu, kas pēc vairāku gadu desmitiem atkal ir pamodies.

Slimnīcas darbinieki vēl nenojauš, ka vēja spārniem tuvojas liktenīga cīņa, kas izlems slimnīcas un cilvēku likteņus.

Sākumā par aktieru sastāvu, – neteikšu, ka tas ir spīdošs un vienīgā, kas no aktieriem spēcīgi uzrunāja bija Diane Ladd. Pārējie – teikšu, ka pārsvarā viduvēji vai labi. Pēc katras sērijas noskatīšanās tomēr palika sajūta, ka kaut ko tur tomēr vajadzēja vēl palabot, – it kā tipisks “old skūl” šausmu un tumša fantasy pārpildīts stāsts. Varētu jau sākt uzskaitīt kas bija lieks un kā pietrūka, bet tad šis saraksts būtu pārāk garš.

Reizē ļoti patika skudru–lāčveidīgais radījums un mazā meitene, bet kaut kā arī šķita diezgan muļķīgi tēli vienlaicīgi. Seriālu parasti skatījos vēlu naktī, kad pulksteņa rādītāji tuvojās pusnaktij, bet pat uz mirkli nekļuva neomulīgi. (Tas, diemžēl, ir slikti.) “Kingisms” seriālā ir jūtams, turklāt pamatīgi un tas savā ziņā sniedz vismaz daļēju baudījumu. Bet jau pēc ceturtās sērijas man sāka zust daļa intereses par seriālu, bet tomēr kaut kā turpināju to skatīties…

Fon Trīra filmas ir bauda acīm, bet Kinga romāni rosina iztēli un viņš patiešām ir “Šausmu Karalis”, bet pārsvarā tikai drukātajā formātā. Pagaidām mani pārliecinājušas tikai kādas desmit Kinga romānu ekranizācijas. (Piemēram “Mizerija”, “Zvēru Kapiņi”, “Bēgšana no Šoušenkas”, “Zaļā jūdze” un arī “Doloresa Kleiborna” u.c.). Zinu, ka “Doloresu Kleibornu” stipri kritizē gan literatūras, gan kino ļaudis, tomēr man patīk, jo “mesidžs” gan filmā, gan grāmatā ir spēcīgs. Varbūt kritiķi nav spējuši to uztvert?!

“Kingdoms Hospital” ir stipri viduvējs, bet skatāms veikums. Tomēr, ja salīdzina ar citiem šausmu seriāliem, piemēram “American Horror Story”, tad Kinga un Trīra veikums stipri vien nobāl.

VĒRTĒJUMS: 6/10

Te arī ieskats seriālā: