kino

Četras filmas tumšiem vakariem


Ja tumšajos rudens un ziemas vakaros ir slinkums lasīt grāmatu, tad vienmēr var pagatavot gardu karsto dzērienu, apbruņoties ar našķiem un ērti iekārtoties dīvānā, lai noskatītos kādu labu filmu. Kādu? Te būs daži mani ieteikumi. 

Foto: Filmas reklāmfoto.

ANIMĀCIJA: Your Name (oriģinālvalodā Kimi no na wa) (2016) droši vari skatīties kopā ar visu ģimeni, jo Makoto Shinkai režisētās animācijas filmas saturs ir ģimenei draudzīgs, tomēr pieļauju, ka paši mazākie filmu varētu arī nesaprast, jo tās struktūra ir sarežģīta. Your Name mērķauditorija ir pusaudži, jaunieši un pieaugušie, kas spēj novērtēt kvalitatīvas animācijas filmas. Sākumā varētu šķist, ka Your Name ir kārtējā animācijas filma, kurā galvenie varoņi samainās ar ķermeņiem, bet patiesībā tā ir daudz, daudz, daudz kas vairāk, jo galveno varoņu stāsts no gaisīgi viegla un pat romantiski smieklīga ātri vien pārtop traģiskā, smalki savītā un līdz sirds dziļumiem aizkustinošā. Šī gada septembrī tika paziņots, ka pēc šīs animācijas filmas motīviem tiks veidota arī live action filma, pie kuras strādās Dž. Dž. Abramss un “Atnācēji” (Arrival) veidotāji.

Foto: Kadrs no filmas.

ŠAUSMENE: Šona Bērna režisētā šausmu filma The Devil’s Candy (2015) daudzu kino gardēžu acīm noteikti paslīdējusi garām nepamanīta, jo tai nebija iespaidīgu reklāmas kampaņu, kā arī mediji par to pārāk aktīvi nerakstīja. Pateicoties dažādiem ar filmas kvalitāti nesaistītiem faktoriem, Bērna veikums nepelnīti pazuda citu tajā laikā iznākušo filmu burzmā. The Devil’s Candy ir psiholoģiski smalki veidota filma, kurā aktieru sniegums ir patiešām izcils, bet skaņu efekti un montāža šajā filmā strādā kā labi ieeļļots mehānisms. Iztiekot bez klasiskajām šausmu filmu klišejām, Bērns biedē skatītājus psiholoģiskā līmenī, neļaujot zosādai un spriedzei pamest skatītājus līdz pat filmas beigu titriem.

Foto: Kadrs no filmas.

DOKUMENTĀLĀ: Kolina M. Deja režisētā dokumentālā filma Saving Banksy (2017) noteikti patiks katram kvalitatīvu dokumentālo filmu cienītājam, bet jo īpaši tā ies pie sirds populārā grafiti mākslinieka Benksija faniem, jo tieši viņa mīklainā personība, urbānā māksla un viņa darbu glābšana ir filmas galvenie temati. Skatoties filmu, bija dalītas jūtas par Benksija darbu glābšanu, jo vienlaicīgi tā šķita gan kā zagšana, gan kā urbānās mākslas saglabāšana nākamajām paaudzēm. Mani arī joprojām nav pametusi doma, ka kāds no filmā redzamajiem Benksija draugiem patiesībā varētu būt pats Benksijs, kurš savu patieso identitāti joprojām rūpīgi slēpj.

Foto: Filmas reklāmfoto.

JAUNIEŠIEM UN VIŅU VECĀKIEM: Marielas Helleres režisētā filma The Diary of a Teenage Girl (2015) ir ārkārtīgi godīgs stāsts par Sanfrancisko dzīvojošu pusaugu mākslinieci, kura iemīlas savas mātes mīļākajā. Ķeroties pie šīs filmas veidošanas, Hellere aiz durvīm atstājusi visus aizspriedumus un sabiedrībai ērto liekulību, lai ļoti atklāti ar skatītājiem parunātu ne tikai par dažādām disfunkcionālu ģimeņu problēmām, bet arī par pusaudžu seksualitāti un tās iepazīšanu. Aktieru sniegums filmā ir brīnišķīgs, bet holivudiskās glances trūkums šķita kā malks svaiga gaisa.

Lai patīkami kino vakari!

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #4


Pēdējos pāris mēnešus esmu pavadījis aktīvi strādājot un arī skatoties filmas, lai darbadienas beigās nedaudz atslēgtos no darba lietām. Lielākoties skatījos filmas, kuras manā must-see sarakstā atradās jau daudzus gadus, bet sanāca noskatīties arī kādu duci jauno filmu. Šoreiz dažos teikumos par sešām, kuras atmiņā iespiedušās visspilgtāk. 

Jana Inglanda režisētā filma 1:54 (2016) manā redzeslokā nonāca pateicoties tam, ka galvenās lomas atveidotājs Antuāns Olivjē Pilons man bija zināms jau no Ksavjē Dolana filmas “Māmiņa”, kurā jaunais aktieris spilgti parādīja savu talantu. Arī Inglanda režisētajā filmā viņam tikusi ne mazāk sarežģīta loma, jo Olivjē Pilons atveido 16 gadus vecu skrējēju Timu, kuram jātiek galā ne tikai ar mātes nāvi, bet arī ar varmākām skolā un pašam ar sevi. Kvalitatīva drāma ar trillera elementiem par jauniešu dzīves problēmām. VĒRTĒJUMS: 7/10

Olivjē Asaijasa režisētā filma “Personīgā stiliste” (Personal Shopper), kurā galveno lomu atveido aktrise Kristena Stjuarte, ir viena no šogad visvairāk apspriestajām indie filmām. Galvenā varone Morīna ir bagātu un slavenu cilvēku ģērbēja, kas spēj kontaktēties ar garu pasauli, kurā cenšas izveidot saikni arī ar savu nesen mirušo dvīņubrāli. Protams, Stjuartes aktrises talantu daudzi joprojām apšauba, bet šajā filmā viņas veikums ir slavējams. Filmas režisors radījis vizuāli gaumīgu un saturiski neparastu filmu, kurā spilgti atainots tas, cik ļoti neracionāli domājoši mēs varam kļūt, kad sērojam par kāda aiziešanu. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Džona Hamburga režisēto filmu Why Him? (2016) nemaz nebūtu skatījies, ja vien: a)labākais draugs nebūtu pierunājis noskatīties kādu komēdiju; b)galveno lomu filmā neatveidotu Džeimss Franko, kuram pēdējo gadu laikā ar lomu izvēlēm nav veicies. Protams, filmas scenārijs klišejām pilns – meita iepazīstina vecākus ar savu draugu, kurš vecākiem totāli nepatīk, bet viss mainās, kad viņi uzzina, ka Franko atveidotais varonis ir neprātīgi bagāts. Viegla komēdija, kuru draugu kompānijā noskatīties atslodzei un nelielai smieklu devai. VĒRTĒJUMS: 6/10

Lai arī jau pirms F. Havjera Gutjeresa režisētās filmas “Apļi” (Rings) skatīšanās zināju, ka tas būs vājas kvalitātes turpinājums The Ring sērijas filmām, nolēmu filmu tomēr noskatīties, jo esmu liels šausmu žanra fans, turklāt pirmā šīs sērijas daļa man ļoti patika. “Apļi” ir viens no tiem daudzajiem gadījumiem, kad filmu sērija mierīgi varēja iztikt arī bez turpinājuma, jo Gutjeresa veikums ir blāvs, garlaicīgs un klišejām pārpildīts, turklāt arī aktierspēle šajā filmā ir vāja. VĒRTĒJUMS: 3/10

Par Berija Dženkinsa režisēto filmu “Mēnessgaisma” (Moonlight) noteikti dzirdējuši gandrīz visi, kas kaut nedaudz interesējas par kino aktualitātēm, jo tieši Dženkinsa veikums šogad saņēma labākās filmas ASV Kinoakadēmijas balvu jeb “Oskaru”. Filmā stāstīts par homoseksuāla afroamerikāņu puisēna pieaugšanu, saskaršanos ar fizisko un emocionālo vardarbību, attiecībām ar labāko draugu un māti narkomāni. Skarbs un neizpušķots afroamerikāņa dzīvesstāsts, kurš pārrakstījis Kinoakadēmijas vēsturi daudzās jomās. Lieliska mazbudžeta filma ar brīnišķīgu aktieru sastāvu, tomēr joprojām uzdodu sev jautājumu: “Vai šī patiešām bija gada labākā filma?” VĒRTĒJUMS: 8/10 

Džordana Pīla šausmu filma “Prom” (Get Out) viennozīmīgi ir viena no oriģinālākajām šī gada šausmu filmām, jo Pīls savā veikumā apspēlējis tēmas, par kurām daudzi izvairās runāt. Stāsts šķietami vienkāršs: tumšādains puisis ierodas ciemos pie savas baltādainās draudzenes vecākiem, bet viss sāk kļūt problemātiski, kad viņš saprot, ka visapkārt viņam ir cilvēki, kas, iespējams, ir rasisti. Kad namamāte topošo znotu nohipnotizē, sāk notikt neparastas lietas un skatītāju pārņem klaustrofobiska sajūta, jo viss nav tā, kā sākotnēji izskatījies. Daudzslāņains, meistarīgi veidots darbs, kas patiks arī cilvēkiem, kas nav šausmu filmu fani. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kādas filmas Tu esi noskatījies pēdējo mēnešu laikā? Kura no tām visspilgtāk iespiedusies atmiņā? Padalies komentāros! 

“Mans draugs – nenopietns līķis” jeb 2016. gada kino lielākais un labākais WTF?!


swiss_army_man_posterJa es būtu kino režisors un man kāds iedotu izlasīt “Mans draugs – nenopietns līķis” (Swiss Army Man) scenāriju, tad, visticamākais, mana atbilde scenārija autoram būtu īsa: “WTF?!” 

Filmas galvenais varonis ir Henks (Pols Dano), kurš nonācis uz vientuļas salas. Brīdī, kad jaunais vīrietis jau uzlicis cilpu kaklā, lai atvadītos no dzīves, viņš pamana, ka krastā izskalots kāds cilvēks – Menijs (Daniels Redklifs), kurš, spriežot pēc visa, jau labu laiku ir miris. Tomēr miris draugs arī ir draugs! Tā sākas Henka un Menija ārkārtīgi neparastā draudzība.

Manuprāt, filmas scenārijs līdz reālas filmas tapšanai nonāca tikai tāpēc, ka filmas režisori Dens Vons un Daniels Šeinerts paši ir arī scenārija autori, jo grūti iztēloties, ka kāds ar filmas scenāriju nesaistīts režisors varētu uzņemties šīs absolūti trakās idejas realizāciju. Vons un Šeinerts, kuri, strādājot duetā, izmanto pseidonīmu Daniels, šajā filmā apvienojuši purkšķu jokus, zem jostasvietas humoru un ārkārtīgi neparastu bromanci ar 21. gadsimtā tik ļoti aktuālu, nopietnu un sāpīgu tēmu – vientulība.

Šajā piedzīvojumu drāmā/komēdijā kopā sakausēts tik ļoti daudz kas, kam normālos apstākļos nevajadzētu darboties, tomēr Vons un Šeinerts no visas šīs raibās elementu pārbagātības radījuši patiešām harmonisku filmu, kurā netrūkst totālu WTF?! brīžu, kā arī smieklīgu, bērnišķīgi naivu un līdz sirds dziļumiem aizkustinošu momentu. “Mans draugs – nenopietns līķis” ir uzdrīkstēšanās, kādu kino industrijā var redzēt ļoti reti.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Filmas aktieriem varu veltīt tikai un vienīgi atzinīgus vārdus: Pols Dano skatītājiem liek izjust plašu emociju gammu, Daniels Redklifs sevi spilgti pierādījis savā karjerā līdz šim neparastākajā lomā, bet Mērija Elizabete Vinsteda abu vīriešu sirdsāķīša Sāras lomā ir vienkārši apburoša. Dano un Redklifs, piekrītot filmēties šajā filmā, uzņēmās lielu risku, kā arī viņiem nācās izkāpt no savas komforta zonas – tieši tāpēc es šos abus aktierus tik ļoti cienu. Viņu saspēle šajā filmā ir apbrīnas vērta, kā arī līdz sirds dziļumiem aizkustinoša un uzjautrinoša.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Filmas pirmizrāde notika 2016. gada Sandēnsas kinofestivālā, kur “Mans draugs – nenopietns līķis” režisori saņēma balvu par labāko režiju. Gan kinofestivālā, gan ārpus tā režisoru dueta Daniels veikums izpelnījās divējādas atsauksmes – daudzi to dēvēja par absolūti satriecošu uzdrīkstēšanos bez aizspriedumiem, tomēr netrūka arī tādu filmas skatītāju, kas to nodēvēja par vienkārši rupju un draņķīgu.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 (Viennozīmīgi viena no 2016. gada labākajām filmām.)

Laba garastāvokļa receptes


Foto: Ekrānuzņēmums no "Origo" mājaslapas.

Foto: Ekrānuzņēmums no “Origo” mājaslapas.

“Origo” 2016. gada vasaras izdevumā iejutos viesredaktora lomā un pastāstīju par laba garastāvokļa receptēm grāmatās, mūzikā un filmās, kā arī ieteicu pāris lietas, kas spēj uzlabot manu dienu vai nedēļas nogali. Ar saviem ieteikumiem nolēmu padalīties arī ar jums, bloga lasītāji! 

Grāmatas: Pēdējo pāris gadu laikā ļoti esmu iemīļojis klasisko literatūru – īpaši patīk Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”, Viljama Goldinga “Mušu valdnieks” un F. S. Ficdžeralda “Lieliskais Getsbijs”, bet arī jaunākajā literatūrā ir daudz spilgtu grāmatu. Uz klasikas statusu var pretendēt pagājušā gadā izdotais Patrika Nesa darbs “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, bet tiem, kas mīl nervus kutinošu un izklaidējošu lasāmvielu, iesaku pievērsties Roberta Golbraita (Dž. K. Roulingas pseidonīms) kriminālromāniem par kolorīto privātdetektīvu Kormoranu Straiku.

Mūzika: Siltā pavasara vai vasaras vakarā, baudot kādu dzērienu, klausīties Frenka Sinatras “Moon River” – manuprāt, šī ir perfekta kombinācija, lai sajustu laimes pielietu mieru. Patīkami pēdējo pāris gadu atklājumi ir sintpopa grupa Years and Years un alternatīvā roka pārstāvji Wolf Alice; abas šīs grupas šogad varēsim dzirdēt un vērot arī Positivus festivālā.

Par indie duetu Aquilo, iespējams, dzirdējis tikai retais, bet esmu drošs, ka ikvienam, kurš izbauda relaksējošu mūziku, patiks Bena un Toma radītās dziesmas.

Filmas: Bleika Edvardsa “Breakfast at Tiffany’s” un Elia Kazana “East of Eden” ir tās divas filmas, kuras varu skatīties atkal un atkal, jo tām piemīt šarms, kas raksturīgs tikai piecdesmito un sešdesmito gadu kino. Ne mazāk mīļa man ir Sema Mendesa zināmākā filma “Amerikāņu skaistums”, kura man joprojām liek uz vējā plīvojošiem plastikāta maisiņiem skatīties kā uz mākslu. Silti iesaku redzeslokā paturēt arī 27 gadus veco kanādiešu režisoru/aktieri Ksavjē Dolanu, kurš režisējis ne tikai sešas pilnmetrāžas filmas, bet arī britu dziedātājas Adeles “Hello” mūzikas videoklipu. Pieļauju, ka par Dolana sesto filmu “Juste la fin du mondešogad tiks runāts daudz, jo viņš nebaidās būt neparasts, atsakoties no standarta risinājumiem un viegli pārdodama satura.

Lietas, kas uzlabo garastāvokli:

  1. Brauciens pie radiniekiem uz Latgali vienmēr ir notikums, jo latgaliešu raupjā nesamākslotība un siltā sirsnība liek aizmirst par mazsvarīgo, liekot novērtēt cilvēciskas vērtības.
  2. Mans labākais pēdējā gada pirkums ir hanteles un jogas paklājiņš, jo, ja mājās ir viss treniņam nepieciešamais, ir grūti atrast attaisnojumu, lai netrenētos, turklāt apziņa, ka treniņa beigās gaidāms endorfīnu pieplūdums, vienmēr motivē.

Lai jums saulaina nedēļas nogale un arī visa vasara! 

Gultā ar Džeimsu Dīnu


james.dean.boulevard.of.broken.dreamsMākslinieks Endijs Vorhols par Džeimsu Dīnu ir teicis tā: “Viņš ir mūsu varonis ne tāpēc, ka viņš bija perfekts, bet gan tāpēc, ka viņš perfekti parādīja ievainoto, bet vienlaicīgi skaisto mūsu laiku dvēseli.” Astoņdesmitajos gados Dīns bija kļuvis par vienu no trim Amerikas populārākajiem kultūras cilvēkiem, atpazīstamības ziņā piekāpjoties vien Elvisam Preslijam un Merilinai Monro. 

1994. gadā izdotā Pola Aleksandra grāmata James Dean: Boulevard of Broken Dreams divdesmit divu gadu laikā savu skandalozitāti nav zaudējusi, izpelnoties pretrunīgas atsauksmes un pat atklātu leģendārā aktiera fanu naidu, tāpēc tā vairākkārt piedzīvojusi atkārtotus izdevumus. Rakstnieks dzimis 1955. gadā – gadā, kad traģiskā negadījumā bojā gāja Džeimss Dīns. Tieši tāpēc šajā grāmatā nav atrodamas autora personīgās atmiņas par Dīnu, bet tikai rūpīgi apkopota informācija no laikrakstiem un atmiņu stāsti, kuros dalījušās Dīnam tuvu stāvošas personas, viņu vidū arī Dīna tēvs Vintons Dīns, kurš savas dzīves laikā ar žurnālistiem izvairījās runāt. Daudziem, kas šo darbu nav lasījuši, varētu rasties jautājums: “Kas tad tajā tik skandalozs?” Atbilde ir vienkārša – Aleksandrs daudz runā par Dīna seksuālajām gaitām, pasniedzot baumas par aktiera homoseksualitāti kā pierādītu patiesību.

Par šīs grāmatas pirkšanu un lasīšanu domāju ilgi, jo internetā lasītās atsauksmes nekādu skaidrību neviesa, tikai saduļķoja manas domas vēl vairāk. Daudzi aktiera fani apgalvo, ka Aleksandrs Dīnu nomelnojis, lai mazinātu viņa vērtību sabiedrības acīs, bet netrūkst arī tādu lasītāju, kas apgalvo, ka šī ir labākā biogrāfija par Dīnu. Daļēji varu piekrist abām šīm pusēm, jo grāmatā netrūkst ne absurdu apgalvojumu, ne arī lieliskas, neapgāžamas informācijas. Piemēram, Aleksandrs ir tik ļoti pārņemts ar Dīna seksuālās dzīves iztirzāšanu, ka vairākas intīmās epizodes no aktiera dzīves aprakstījis ārkārtīgi smalki – pieminot pat to, kā Dīns juties un ko domājis seksa laikā. Patīkami pārsteidza smalkie ģimenes attiecību apraksti un hronoloģiski atainotais Dīna ceļš uz panākumiem, kurā autors iekļāvis pat sīkākās Dīna lomas, profesionālo pilnveidošanos, kā arī kritiķu atsauksmes par Dīna darbiem.

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Dīna seksuālā orientācija tikusi apspriesta jau vairākas desmitgades – labs aktiera draugs Lū Brakers, kurš pieminēts arī Aleksandra grāmatā, apgalvo, ka Dīns bija heteroseksuāls, bet daudz lasīts arī par to, ka Dīns, lai dabūtu lomas, bija gatavs gulēt arī ar vīriešiem, kā arī netrūkst tādu, kas apgalvo, ka Dīns bija absolūts homoseksuālis, kurš ar sievietēm tikās tikai tāpēc, ka tā vēlējās kinostudijas reklāmas cilvēki. Lai arī kā būtu bijis, tas nemaina faktu, ka Dīns bija lielisks aktieris, kurš izmainīja ne tikai kino pasauli, bet arī sabiedrību, turklāt, manuprāt, ir muļķīgi iespringt par to, kurš ar kuru gulēja pirms vairākām desmitgadēm.

Grāmatā minēts arī tas, ka Džeimss Dīns izmainīja to, kā cilvēki dzīvo, jo viņa atveidotie varoņi stipri atšķīrās no tolaik populāro aktieru (Hamfrijs Bogarts, Gērijs Kūpers, Džons Veins) atveidotajiem varoņiem, kuri vienmēr bija stipri, neatkarīgi vīrieši, kas vienmēr dabūja, ko vēlējās. Dīns atveidoja piecdesmitajiem gadiem neparastus varoņus, kas lielā mērā līdzinājās viņam pašam, jo tie bija apjukuši, dumpīgi autsaideri, kas par visu visvairāk vēlējās iederēties sabiedrībā, kā arī kāroja izpelnīties ģimenes atzinību. (Pēc Dīna mātes nāves aktieri audzināja viņa mātes māsa ar vīru, bet Dīna tēvam ar jaunieti bija vēsas attiecības, kas kļuva vēl vēsākas, kad Dīns nopietni pievērsās aktiermākslai.)

Video: Dīna pirmais apmaksātais aktiera darbs – epizodiska loma 1950. gada Pepsi reklāmā.

Grāmatā iekļautas arī dažādas fotogrāfijas, kuru kvalitāte varēja būt daudz labāka, turklāt būtu bijis lieliski, ja tās būtu uzdrukātas uz kvalitatīva glancētā papīra, jo esošais tehniskais izpildījums šai grāmatai ir vājš. Ja atmet manas pretenzijas par tehnisko izpildījumu un Aleksandra apmātību ar Dīna seksuālo dzīvi, tad jāsaka, ka grāmata ir lasīšanas vērta, jo tajā ir daudz vērtīgas informācijas, kurā spilgti atainota ne tikai Dīna dzīve, bet arī piecdesmito gadu kino industrija.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Plāni blogam un dzīvei ārpus tā


Esmu nolēmis nedaudz paeksperimentēt, tāpēc šoreiz tiekamies video formātā, lai parunātu par literatūru, kino, seriāliem, pasākumiem, nākotnes plāniem un dzīvi ārpus bloga. Priecāšos uzklausīt ierosinājumus, kritiku, kā arī atbildēšu uz jautājumiem, ja tādi būs. 

Dāņu meitene


danish-girl-poster-redmayneAr dzimuma maiņas operāciju sabiedrību var pārsteigt arī 21. gadsimtā – tam lielisks pierādījums ir Keitlīna Dženere (dzimusi kā vīrietis Brūss Dženers, kurš plašāk zināms kā izcils sportists un Kardašjanu ģimenes galva). Tāpēc nav grūti iedomāties, kā 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā sabiedrību satrieca ziņa par to, ka dāņu mākslinieks Einars Vegners mainījis dzimumu, kļūstot par Liliju Elbu. Par šīs neparastās personības dzīvi tad arī stāstīts Toma Hūpera režisētajā filmā “Dāņu meitene” (The Danish Girl). 

Viss sākas pavisam nevainīgi: slimības dēļ uz pozēšanu neierodas Einara (Edijs Redmeins) sievas Gerdas (Alīsija Vikandere) modele, tāpēc viņa palūdz, lai vīrs nedaudz izpalīdz, pozējot sieviešu drēbēs. Sajūtot kleitas audumu un sievišķā skaistuma burvību, no Einara izlaužas kas tāds, ko viņš ilgstoši apslāpējis. Šī pārģērbšanās spēle tiek turpināta arī ārpus gleznošanas studijas un, lai gan sākotnēji tā šķiet nevainīga un uzjautrinoša, ar laiku Gerda pamana, ka viņas vīrs to uztver ārkārtīgi nopietni, piestrādājot pie katras kustības. Tā rodas Lilija Elba. Un Gerda lieliski apzinās, ka, dzimstot Lilijai, uz visiem laikiem pazudīs viņas vīrs, tāpēc sieviete ir izvēles priekšā – pamest vīru vai turpināt viņu mīlēt jau kā Liliju.

Foto: Kadrs no filmas

Foto: Kadrs no filmas

Atzīšos, ka manas zināšanas par transseksuāliem cilvēkiem un dzimuma maiņas operāciju vēsturi ir visai niecīgas, lielākoties gūtas no pāris TV šova I Am Cait sērijām un Real Life: Transgender Children dokumentālās filmas. (Skatoties minēto dokumentālo filmu, bija grūti ne tikai saprast savas emocijas, bet arī savu nostāju šajā jautājumā.) Tieši tāpēc pirmoreiz par Lilijas Elbas eksistenci uzzināju tikai tad, kad tika paziņots, ka Edijs Redmeins filmēsies Toma Hūpera drāmā par šo savādo un nenoliedzami drosmīgo būtni. Jāatzīst, ka šoreiz nezināšana man nospēlēja par labu, jo filmas beigas šķita negaidītas un nedaudz mani pat šokēja.

Skatoties filmas traileri, domāju, ka “Dāņu meitene” būs drāma, kuru nāksies sagremot vairākas dienas un, iespējams, pat nedēļas, tomēr realitātē šīs filmas radītās emocijas bija izgaisušas jau nākamajā dienā pēc tās skatīšanās. Redmeins, protams, Lilijas lomā ir vienkārši izcils, kā arī daudz no viņa neatpaliek Vikandere Gerdas lomā, tomēr ar lieliskiem aktieriem vien ir par maz, lai aizlāpītu tās daudzās kļūdas, kuras pieļāvis Hūpers.

Foto: Īstā Lilija (pa kreisi) un Edijs Redmeins Lilijas lomā (pa labi).

Foto: Īstā Lilija (pa kreisi) un Edijs Redmeins Lilijas lomā (pa labi).

Sāksim jau ar to, ka skatītājiem varētu rasties iespaids, ka Einars ir nevis piedzimis nepareizā ķermenī, bet gan vienkārši vienā jaukā dienā izdomājis, ka viņam labi piestāv kleitas un sievietes ampluā viņš ir tīri tā nekas, tāpēc nolemj kļūt par sievieti. Iespējams, ja Hūpers būtu pievienojis filmai kādu ainu no Einara bērnības, šis maldinošais iespaids nebūtu iesēdies man galvā. Piekrītu blogerei Anetei, ka pietrūka arī ainu, kurās parādītas Gerdas ciešanas, jo nevar taču būt tā, ka sieviete diezgan vēsā mierā (es nedaudz pārspīlēju) uztver to, ka viņas vīrs, ar kuru viņa laulībā nodzīvojusi vairāk kā 6 gadus, pēkšņi izdomājis mainīt dzimumu. Ar skumjām jāatzīst, ka man šajā stāstā pietrūka arī dziļuma un sižetisko mezglu piņķerēšanas, no kuras režisors bija izvairījies, lai padarītu stāstu maksimāli gludu. (Tik gludu, ka manām domām tā īsti pat nebija kur aizķerties.) Filmas potenciāls bija patiešām milzīgs, tāpēc jo īpaši žēl, ka tas netika pilnībā izmantots.

Par spīti visam negatīvajam, kas man sakāms par šo filmu, to ir vērts skatīties kaut vai tikai dēļ Edija Redmeina Oskara balvas vērtā snieguma un absolūti burvīgajām Kopenhāgenas ainavām, kas ir gleznu cienīgas. Būtu grēks nepieminēt arī līdz sīkumiem pārdomātās gleznošanas ainas, kurās izpaudās Lilijas jutekliskums un sievišķība, kā arī Gerdas talants un mīlestība pret vīru. Hūpera režisētā “Dāņu meitene” ir tas gadījums, kad forma nomāc saturu un lieliska aktierspēle nespēj glābt viduvēju scenārija autora/režisora darbu.

VĒRTĒJUMS: 6/10