kuras

“Shame” (2011) – filma par atkarībām un saistībām


Foto: Filmas reklāmas plakāts.

Pēdējā laikā man izdodas uzdurties filmām, kuras tiek paspilgtinātas ar kailuma palīdzību un “Shame” bija viena no tādām. Patīkami bija tas, ka nācās atzīt, – kailuma nebija tik daudz, lai tas sāktu krist uz nerviem vai padarītu lenti lēti vulgāru.

“Kauns” ir 2011. gada filma, kuras režisors ir Stīvs Makvīns. Galveno lomu filmā atveido Maikls Fasbinders, bet viņa jaunāko māsu atveido aktrise Kerija Muligana.

Filmas saturs: Brendons ir vecpuisis, kurš bez seksa nekādas īpašās saistības ar sievietēm nevēlas uzņemties. Sekss ir viņa lielākā atkarība, – vīrietis pat necenšoties spēj savaldzināt sievietes, – viņam tas patīk un šī īpašība tiek likta lietā, lai ievilktu gultā kārtējo mīļāko. Viņa darba dators ir pārpildīts ar pornogrāfiju, mājās drēbju skapī glabājas vairāki simti erotiska satura žurnālu un dažādi videoierakstu. Brendona dzīves centrā ir sekss. Un tas viss nav tik smieklīgi kā “Amerikāņu pīrāgā” vai tamlīdzīgās filmās, – “Kauns” ir augstvērtīga drāma…

Tad Brendona ikdienas bezrūpīgo ritmu iztraucē māsa Sisija, kas ierodas ciemos pie brāļa, lai laiku padzīvotu pie viņa. Sisija ir depresīva un viņai ar brāli ir daudz kas kopīgs, tikai Brendons to nevēlas atzīt. Viņu attiecības ir reizē sirsnīgas, bet vienlaicīgi arī paviršas, bezrūpīgas, jo Brendons tomēr ir egocentrisks.

Aktierspēle nenoliedzami ir fantastiska, – Kerija Muligana mani absolūti apbūra, – viņas bērnišķīgā seja lieliski uzsvēra viņas galvenās varones būtību, – Sisija ir pieaugusi sieviete, kurai ir gluži bērnišķīga tieksme pēc mīlestības. Aktrise šo lomu iznesa perfekti, – skatītājs patiešām jutīs līdzi Sisijai un tas ir tikai un vienīgi Muliganas nopelns.

Arī par Maiklu Fasbinderu varu teikt tikai to labāko, – viņš Brendona tēlu atveidoja tik īstu, pretrunīgu, reizē nīstamu un cienījamu. Sejā varēja nolasīt to, ka iekšēji viņš veic cīņu ar saviem dēmoniem, kaut gan labi apzinās, ka tie vienmēr būs spēcīgāki.

Patika, ka filmā aizskarta atkarību tēma, – šoreiz nimfomānija. (Mūsdienās tā ir viena no populārākajām atkarībām ar kuru sirgst miljoniem cilvēku visā pasaulē.) Plus tam visam komplektā nāk arī tas, ka galvenais varonis, pat pārsniedzot trīsdesmit gadu vecumu, nav sapratis, ko vēlas no dzīves…

Šī lente pieskaitāma tām, kuras droši varu saukt par uzdrīkstēšanos.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Te arī filmas traileris:

Modes vēsture – Aizraujošs ceļojums modes mākslā


Atļaušos teikt, ka Nikolas Džeinas Stīvensones grāmata “Modes vēsture” ir pirmais šāda veida izdevums latviešu valodā, – iepriekš gan arī ir izdoti dokumentāli, apkopojoši darbi par modi un tās vēsturi, bet tie bijuši pietiekami garlaicīgi, lai, tos lasot, iemigtu. Tāpat kā valstīm un cilvēkiem arī modei ir sava vēsture, – turklāt droši var teikt, ka modes vēsture ir viskrāšņākā no visām.

Grāmatā iekļauti divi gadsimti modes un, atskatoties pagātnē, varam novērtēt to, cik ļoti modes pasaulē iecienīta ir ceļošana pagātnē, lai labo veco modi pasniegtu jaunā mērcē atkal un atkal. Dažādos “sarkanā paklāja” pasākumos varam novērtēt to, ka dizaineriem, radot īpašus tērpus, patīk atgriezties pie deviņpadsmitā gadsimta pompozitātes. Mode laika gaitā veidojusi mijiedarbību arī ar sportu, kino un mākslu un citām nozarēm. Bet mūsdienās mode jau ir kļuvusi par atsevišķu mākslas un sporta virzienu, – jo dizaineri taču vienmēr tiecās uz to, lai viņu darbi būtu pieprasītākie un vizuāli baudāmākie.

Liels pārsteigums bija tas, ka jau 20. gs. trīsdesmitajos gados tika radīti tērpi, kas būtu Lēdijas Gagas cienīgi, – piemēram kleita, kuras muguras daļā izšūts polsterēts mugurkaula un ribu reljefs. Atzīšos, ka trīsdesmito gadu mode man personīgi īpaši pie sirds neiet, jo, kuram gan ienāca prātā, ka sievietei varētu piestāvēt garas, platas bikses?! (Tie, protams, ir tikai mani aizspriedumi, bet uzskatu, ka katra sieviete ir tik skaista, lai viņas skapī platām, bezformīgām biksēm nebūtu vietas.)

Grāmatā samērā daudz lappuses veltītas arī vīriešu modei un jāatzīst, ka ar to pēdējo divsimt gadu laikā lielākoties viss bijis kārtībā, – vienīgi vienmēr bijušas antipātijas pret Svinga stilu, jo lielie, maisveidīgie uzvalki deformēja siluetu un vispār izskatījās samērā kuriozi.

Atzīšos, ka skatījos uz 181. lappusi ārkārtīgi ilgi, jo mani piesaistīja “1966. gada seja”, jeb modele Tvigija, – valdzinoša būtne, kas spēj savaldzināt pat skatoties uz lasītāju no papīra lapas. (Šķiet, ka tādas modeles mūsdienās ir ārkārtīgi liels retums, bet modes eksperti par mūsdienu Tvigiju sauc skandalozo modeli Keitu Mosu.)

Grāmatā ir ārkārtīgi daudzi temati, tērpi un dizaineri par kuriem ir vēlme uzzināt vairāk. Stipri simpatizēja, ka šajā darbā lasāmi arī vārdi, kas zināmi gandrīz visiem – Klaudija Šīfere, Kristena Stjuarte, Kurts Kobeins, Viktorija Bekhema, Naomi Kempbela, Madonna, Keita Mosa utt. Daudzi no šiem stila iedvesmotājiem vēl tagad ir lielā cieņā, – piemēram, nelaiķis Kurts Kobeins 20. gs. deviņdesmitajos gados noteica “slaistu” paaudzes izskatu, kas ir iecienīts arī mūsdienās un daudzi šo bezrūpīgo izskatu piekopj, lai demonstrētu savu ignoranci pret vadošo modi.

Atzīšos, ka bieži, šķirstot šo grāmatu, atvēru Google meklētāju un arī izmantoju YouTube video krātuvi, lai atrastu arī sevi interesējošus videoklipus, kas saistīti ar šo grāmatu.

Grāmata cilvēkiem, kuriem interesē mode un vēsture, kas pasniegta vienkāršā, saprotamā un saistošā veidā.

Vērtējums: 9,5/10

Šeit arī žurnālistes un blogeres Agneses Kleinas atsauksme par šo grāmatu.

Šeit arī video par grāmatā minēto 1999. gada Aleksandra Makvīna modes skati, kurā kleita tika pabeigta turpat uz skatuves:

Saruna ar modes redaktori Daci Vaivaru par grāmatu “Modes vēsture”:

Saruna ar modes mākslinieci Natāliju Jansoni par grāmatu “Modes vēsture”:

Saruna ar modes mākslinieku Bruno Birmani par grāmatu “Modes vēsture”:

Kā zīmēt burvjus, varoņus, briesmoņus un elfus?!


Esmu apņēmies šogad turpināt savas zīmetprasmes pilnveidošanu, tāpēc, pēc Nadīnas Vēveres grāmatas „Fantāzija. Brīnumainās būtnes”, ķēros klāt nākamajai – Stīva Boumonta „Kā zīmēt burvjus, varoņus, briesmoņus un elfus”. Šoreiz man klājās krietni vien vieglāk – iespējams tāpēc, ka Vēvere ielika labu pamatu talanta izkopšanai vai varbūt tāpēc, ka Boumonta pamācības bija krietni vien rūpīgāk izklāstītas un zīmējumi mazliet vieglākas pakāpes.

Šīs grāmatas sākumā ir vajadzīgo lietu saraksts un pamācības kā zīmēt cilvēka ķermeņa daļas un kam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību, – viss tā, kā labai zīmēšanas pamācību grāmatai pienākas.

Tālāk seko jau burvju varoņi, raganas, kareivji, orki, elfi un citas radības, kas izskatās kā no krāšņas pasaku grāmatas vai fantastikas multfilmas izkāpušas. Jāsaka viens – zīmējumi ir bauda acīm. Kas šai grāmatai ir tāds, kas nebija Vēveres darbā? Šoreiz ir pretstati – katram tēlam ir parādīti divi varianti – pilnīgi atšķirīgi, gluži kā diena un nakts. Ir labā karaliene un sliktā karaliene, ir kareivis vīrietis un kareive sieviete, – šie pretstati lieliski parāda to, kas būtu jāņem vērā, lai panāktu to, ka zīmētais varonis izstaro savu personības spēku un rakstura īpašības. Iesācējiem ieteiktu sākt ar ļaunās karalienes zīmēšanu, jo, manuprāt, tas ir visvienkāršākais tēls, ja vērtējam pēc tehniskās sarežģītības pakāpes.

Arī padomi par krāsu izvēli un detaļu akcentēšanu nav mazsvarīgi. Ja zīmējums ir pabeigts un atlikusi tikai krāsošana, tad ieteiktu ņemt vērā arī padomus par krāsu izvēli, lai zīmējums nesanāktu pārāk vienmuļš vai arī, lai nejauši neuzsvērtu detaļas, kuras akcentēt nemaz neesi vēlējies.

Boumonta grāmatā ir kāds sīkums, kas pietrūka Vēveres grāmatā – šeit atrodamas arī pamācības par fona zīmēšanu, – piemēram, – kā krāsot debesis, lai ainu padarītu draudīgu, reālistisku vai pat sapņainu?! Ir dažādi „knifiņi”, kas palīdzēs radīt zīmējumam vajadzīgo noskaņu un atmosfēru.

Ja ir nopietna vēlēšanās iemācīties zīmēt, tad Stīva Boumonta grāmatu iesaku izvēlēties kā pirmo. Grāmatas tēli ir zīmēti skaidri, līnijas viegli pārnesamas uz papīra un tēlu līdzīgums multfilmu varoņiem piešķir zīmēšanas nodarbībām vieglumu.

Grāmatas noslēgumā autors velta lasītājam skaistus un patiesus vārdus: „…jo vairāk zīmē, jo lielākas cerības kļūt par lielisku mākslinieku! Tā nav fantastika!”

Pagaidām šī ir mana fovorīte visu pārējo zīmēšanas pamācību grāmatu vidū!

VĒRTĒJUMS: 10/10

P. S. Vēlāk blogā būs arī foto par to, kā tad man veicas ar zīmēšanu!  

Erotiski un emocionāli pulsējoša literatūra – “Sniegs”


Ir maz tādu grāmatu, kuras, pat piecus gadus pēc izlasīšanas, atmiņā zibsnī ikreiz, kad ieraugi kādu parādību. Manā gadījumā, šo parādību sauc SNIEGS! Maksana Fermīna grāmatu “Sniegs” pirms pus desmitgades saņēmu kā Ziemassvētku dāvanu no ļoti īpašas meitenes.

Sāksim jau ar to, ka šī ir “divi vienā” tipa grāmata, jo tā sastāv no slavenu Japānas dzejnieku haikām un Fermīna stāsta, – turklāt abi žanri savā starpā veido ideālu harmoniju, viens otru papildinot.

Romāns ir par deviņpadsmitā gadsimta Japānu, kad jauns vīrietis Juko nolemj nodoties haiku rakstīšanas mākslai. Tas nebūtu nekas ārkārtīgi īpašs, ja vien viņš nerakstītu tikai par sniegu.

Jaunais vīrietis un viņa meistars runā maz, bet šeit der teiciens: “Runāšana sudrabs, klusēšana zelts.” Abiem ir kopīgas kaislības – mīlestība un haikas, kurām pakārtota visa viņu dzīve.

Emocijas šis darbs atstāj spēcīgas, – katra nodaļa ir kā ātrs, ass otas trieciens pret papīru un īso nodaļu pēcgarša pielīdzināma mazai, bet gardai tasītei espresso kafijas. Ir stereotips, ka lakoniskums rakstniekam nav no tiem labākajiem draugiem, bet Fermīns pierāda, ka prasmīgam autoram arī tas nav nekāds šķērslis. Tā patiešām ir meistarība, – dažās rindiņās ievērpt kaisli, jūtas, nostaļģiju, skumjas un prieku.

Turklāt nekad nebiju lasījis reizē tik amizantu un oriģināli aprakstītu erotisko ainu: “Viņi atsāka septiņas reizes. Asi. Līdz viņa loceklis atgādināja savītušu artišoku un meitenes klēpis violetu vagu.” Smējos un sarku reizē.

Haiku rakstīšana dzejniekam ir pārbaudījums – ierāmēt savu domu trīs rindās un septiņpadsmit zilbēs, kas dalās 5-7-5 zilbju sistēmā. (Gluži vai kā tāda matemātiska, reizē ierobežota un arī ārkārtīgi brīva literārā emociju izpausme.)

Sižetiski par šo liroepikas darbu grūti stāstīt vairāku desmitu lappušu garumā, jo, lielākoties, šī tomēr ir sajūtu, nevis spraiga sižeta grāmata, kuras izteiksmes formu un lakoniskumu var baudīt arī lasot desmito un divdesmito reizi. Katram par šo darbu būs savas emocijas un pārdzīvojumi. Tās sižets negarlaiko, nenogurdina un, pats galvenais, – nenoveco!

VĒRTĒJUMS: 8/10

Kinga un fon Trīra “Kingdom Hospital”


Ar lielu nokavēšanos arī es sāku skatīties 2004. gada seriālu “Kingdom Hospital”. Pie šī seriāla strādājuši divi literatūras un kino smagsvari, kurus ārkārtīgi cienu, – Larss fon Trīrs un Stīvens Kings. 

“Kingdom Hospital” seriāla darbība notiek ASV, Menas štatā, kādā pilsētā, kur atrodas slimnīca, kurā notiek neizskaidrojamas lietas. (Menas štats Kinga daiļradē ticis iemūžināts ārkārtīgi bieži.) Zeme, uz kuras uzcelta slimnīca, ir pielieta asinīm, jo pilsoņu kara laikā tur sadega vairāki cilvēki, lielākā daļa no upuriem bija tieši bērni.

Pēc daudziem gadiem “Kingdom Hospital” slimnīcā tiek nogādāts Amerikā pazīstams mākslinieks, kuru uz ceļa notriecis neuzmanīgs autovadītājs. Vīrietis ir paralizēts un bez samaņas, tomēr dzird, kas notiek apkārt, redz lietas, kuras neredz citi un nojauš par ļaunumu, kas pēc vairāku gadu desmitiem atkal ir pamodies.

Slimnīcas darbinieki vēl nenojauš, ka vēja spārniem tuvojas liktenīga cīņa, kas izlems slimnīcas un cilvēku likteņus.

Sākumā par aktieru sastāvu, – neteikšu, ka tas ir spīdošs un vienīgā, kas no aktieriem spēcīgi uzrunāja bija Diane Ladd. Pārējie – teikšu, ka pārsvarā viduvēji vai labi. Pēc katras sērijas noskatīšanās tomēr palika sajūta, ka kaut ko tur tomēr vajadzēja vēl palabot, – it kā tipisks “old skūl” šausmu un tumša fantasy pārpildīts stāsts. Varētu jau sākt uzskaitīt kas bija lieks un kā pietrūka, bet tad šis saraksts būtu pārāk garš.

Reizē ļoti patika skudru–lāčveidīgais radījums un mazā meitene, bet kaut kā arī šķita diezgan muļķīgi tēli vienlaicīgi. Seriālu parasti skatījos vēlu naktī, kad pulksteņa rādītāji tuvojās pusnaktij, bet pat uz mirkli nekļuva neomulīgi. (Tas, diemžēl, ir slikti.) “Kingisms” seriālā ir jūtams, turklāt pamatīgi un tas savā ziņā sniedz vismaz daļēju baudījumu. Bet jau pēc ceturtās sērijas man sāka zust daļa intereses par seriālu, bet tomēr kaut kā turpināju to skatīties…

Fon Trīra filmas ir bauda acīm, bet Kinga romāni rosina iztēli un viņš patiešām ir “Šausmu Karalis”, bet pārsvarā tikai drukātajā formātā. Pagaidām mani pārliecinājušas tikai kādas desmit Kinga romānu ekranizācijas. (Piemēram “Mizerija”, “Zvēru Kapiņi”, “Bēgšana no Šoušenkas”, “Zaļā jūdze” un arī “Doloresa Kleiborna” u.c.). Zinu, ka “Doloresu Kleibornu” stipri kritizē gan literatūras, gan kino ļaudis, tomēr man patīk, jo “mesidžs” gan filmā, gan grāmatā ir spēcīgs. Varbūt kritiķi nav spējuši to uztvert?!

“Kingdoms Hospital” ir stipri viduvējs, bet skatāms veikums. Tomēr, ja salīdzina ar citiem šausmu seriāliem, piemēram “American Horror Story”, tad Kinga un Trīra veikums stipri vien nobāl.

VĒRTĒJUMS: 6/10

Te arī ieskats seriālā: