labākās filmas

Sauc mani savā vārdā


Viena no 2017. gadā visvairāk apspriestajām filmām pavisam noteikti bija Lukas Gvadanjīno režisētā “Sauc mani savā vārdā” (Call Me by Your Name), kuras pamatā ir rakstnieka Andrē Asimana tāda paša nosaukuma romāns. 

Atceros, ka dienā, kad uzzināju, ka tiks ekranizēta A. Asimana grāmata Call Me by Your Name, nodomāju, ka tā ir liela uzdrīkstēšanās no režisora puses, un pie vainas nebija grāmatā iekļautie temati, kas 21. gadsimta literatūrā un kino jau sen vairs neskaitās skandalozi, bet gan tas, ka grāmata vairāk ir par sajūtām, ne par notikumiem, tāpēc kustīgajās bildēs grūti pārvēršama. 2007. gadā, kad grāmata tika izdota, tā nokļuva New York Times, San Francisco Chronicle, Washington Post, Chicago Tribune un Seattle Times gada labāko grāmatu sarakstos, bet es līdz tās lasīšanai nonācu tikai 2015. gadā un jāatzīst, ka nebiju par to sajūsmā. Jā, grāmata ir ļoti meistarīgi sarakstīta un tās varoņi ir ļoti dzīvi, bet dažbrīd rakstītais mani garlaikoja, tāpēc arī uz filmu neliku pārāk lielas cerības. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās komplimentu lavīna, kura vēlās “Sauc mani savā vārdā” ekranizācijas virzienā un šī lavīna turpinās joprojām, solot aizstumt filmu līdz pat “Oskariem”

Filmas darbība norisinās 1983. gada Ziemeļitālijā, kur kādā skaistā lauku villā satiekas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotejs Šalamets) un par viņu krietni vecākais Olivers (Ārmijs Hamers), kurš ieradies Itālijā, lai strādātu pie akadēmiska pētījuma un pildītu Elio tēva asistenta pienākumus. (Grāmatā minēts, ka Olivers ir 24 gadus vecs, bet filmā Hamera atveidotais varonis atstāj trīsdesmitgadnieka iespaidu.) Filmas sākumā abu galveno varoņu starpā valda spriedze un šķiet, ka viņiem ir diezgan labs topošo ienaidnieku potenciāls, bet, turpinot pamazām atšķetināt sižetu, atklājas, ka aiz spriedzes slēpjas savstarpējas simpātijas, kuras abi centušies slēpt. Elio, apzinoties savu seksualitāti, izjūt gan bailes, gan dažbrīd riebumu pret sevi, bet Olivers, baidoties no sabiedrības attieksmes un tā, ka varētu jauniņo Elio samaitāt, nesekmīgi cenšas pretoties pievilkšanās spēkam, kas saista viņu un Elio. Skatoties filmu, noteikti jāņem vērā, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, ne par divdesmit pirmo gadsimtu.

Foto: Kadrs no filmas.

Gvadanjīno režija šajā filmā ir tik brīnišķīga, ka pēc “Sauc mani savā vārdā” noskatīšanās rodas vēlme noskatīties katru viņa režisēto filmu. Ekranizēt grūti ekranizējamu grāmatu, turklāt panākt, ka filma ir daudz labāka par grāmatu – tas, manuprāt, ir izcilības rādītājs. Runājot par aktieriem, jāsaka, ka biju ļoti patīkami pārsteigts. Hameru esmu redzējis nelielā lomā M. Čerija seriālā “Bīstamās mājsaimnieces” un Toma Forda 2016. gada filmā “Nakts dzīvnieki”, bet Šalamets man bija jaunatklājums, jo par viņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Mazpazīstamu aktieru izvēle nākusi filmai par labu, jo skatītāji visu uzmanību var veltīt smeldzīgajam stāstam un lieliskajam filmas veidotāju darbam. Nav tāda aktiera, kura veikums šajā filmā būtu vērtējams kā vājš vai pat viduvējs, bet īpaši gribu izcelt 22 gadus veco Šalametu, kuram par savu sniegumu pelnīti tiek prognozēta pat “Oskara” nominācija. Neatkarīgi no tā, vai Amerikas Kinoakadēmija Šalametu pagodinās ar nomināciju vai nē, viens ir skaidrs – par viņu tuvāko gadu laikā mēs dzirdēsim daudz un bieži. Pieminēšanas vēta noteikti ir arī aina ar Elio tēva (Maikls Stūlbergs) monologu, kura izpelnījusies daudzu kinokritiķu slavas dziesmas.

Foto: Kadrs no filmas.

“Sauc mani savā vārdā” ir lēna filma, kas dažus skatītājus varētu garlaikot, bet šis nesasteigtais stāstījums rada sajūtu, ka tu esi šo filmu nevis noskatījies, bet piedzīvojis. Gvadanjīno nav izmantojis tradicionālo filmu uzbūves shēmu, kurā ir labie un ļaunie varoņi, viss ir saplānots līdz pēdējai sekundei un stāsta varoņiem jāatrisina milzīga problēma, cīnoties pret kādu konkrētu ļaunumu, un tieši tas padara šo filmu tik īpašu. Filmas režisors izvairījies arī no atklātu seksa ainu (konkrēti starp Elio un Oliveru) iekļaušanas filmā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizs solis, jo tādējādi tiek paspilgtināta filmas varoņu starpā valdošo jūtu tīrība, kā arī skatītājiem “Sauc mani savā vārdā” ir vieglāk uztvert kā filmu, kuras robežas sniedzas daudz tālāk par LGBT tēmām. Šī filma ir par pirmās mīlestības radītajām sāpēm, pieaugšanu, laimes upurēšanu sabiedrībā noteikto normu vārdā, vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām, kā arī par savas seksualitātes apzināšanos, iepazīšanu un pieņemšanu.

Starp filmu un grāmatu ir daudz atšķirību, bet stāsta kodols no grāmatas ir veiksmīgi pārnests uz lielajiem ekrāniem. Viskrasāk atšķiras filmas un grāmatas beigas, jo grāmatas noslēgums aizsniedzas līdz pat divdesmit pirmā gadsimta sākumam, kamēr filmas noslēgums norisinās neilgi pēc 1983. gada vasaras. Par spīti tam, ka grāmatas noslēgums ir gana saldsērīgs, filmas beigu versija to pārspēj un, pateicoties Šalameta sniegumam un Sufjana Stīvensa skaistajai mūzikai, to vēl ilgi nav iespējams izmest no galvas.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Advertisements

Dažos teikumos par filmām #6


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, esmu noskatījies daudz filmu un šķiet, ka vismaz dažas no tām varētu tikt pagodinātas ar “Oskara” nominācijām. Šoreiz īsumā par piecām filmām, kuras visspilgtāk iespiedušās atmiņā. 

Endija Mušeti veidotā filma It (2017), kas ir Stīvena Kinga romāna “Tas” ekranizācija, ir viens no tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad filma pārspēj grāmatu. Kad uzzināju par atkārtotu pieminētā romāna ekranizāciju, neko daudz no tās negaidīju, jo Kinga romānu ekranizācijas ļoti bieži ir draņķīgas un sacerēties uz ko izcilu būtu patiešām muļķīgi, bet tad tika publiskoti pirmie traileri un vēlāk uz kinoteātru ekrāniem parādījās filma, par kuru pat mani skeptiskākie draugi bija sajūsmā. Bija lietas, kas filmā man nepatika (īpaši absurdā aina ar akmeņu kauju), bet jauno aktieru un Bila Skarsgārda sniegums bija apbrīnas vērts, turklāt filmā nebija ne miņas no liekvārdības, kas grāmatā tik ļoti mani garlaikoja. VĒRTĒJUMS:8,5/10

Deivida Gordona Grīna režisētā biogrāfiskā drāma Stronger (2017), kurā stāstīts par Džefu Baumanu (Džeiks Džilenhols), kurš 2013. gada Bostonas maratona teroraktā zaudēja abas kājas, bija viena no manām pagājušā gada gaidītākajām filmām. Un tā man nelika vilties, jo Džilenhols jau atkal pierādīja, ka ir patiešām izcils un, manuprāt, pietiekami nenovērtēts aktieris, kurš kādreiz būtu pelnījis ne tikai “Oskara” nomināciju, bet arī pašu zeltīto statueti. Viņa emocionālais un līdz sīkumiem izjustais sniegums šajā filmā ir patiešām aizkustinošs un brīžiem pat liek uzmesties zosādai. VĒRTĒJUMS: 8/10

Par Grētas Gērvigas režisēto filmu Lady Bird (2017) īpaši aktīvi runā tieši kinokritiķi un citi filmu industrijas pazinēji un darboņi, tāpēc pieļauju, ka Gērvigas veikumam neizpaliks arī Amerikas Kinoakadēmijas uzmanība. Jāsaka godīgi, ka pēc visas tās sajūsmas lavīnas no filmas biju gaidījis ko vairāk, bet pēc Lady Bird noskatīšanās nepameta sajūta, ka šī varētu būt viena no 2017. gada pārvērtētākajām filmām. Nenoliedzams ir fakts, ka meitas (Šērša Ronana) un mātes (Lorija Metkalfa) attiecības filmā atainotas ārkārtīgi meistarīgi, bet joprojām vaicāju sev: “Vai šī patiešām ir kas vairāk par augstas kvalitātes drāmu, kurā stāstīts par pieaugšanu?!” VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Arī Kristofera Nolana režisētā kara drāma Dunkirk (2017) ir viena no tām filmām, par kuru aizgājušā gadā tika runāts ārkārtīgi daudz un uzslavu tai netrūka ne no kinokritiķu puses, ne no kinoteātru apmeklētāju puses. Vēsturi pārāk smalki nepārzinu, tāpēc pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīju, kas tad Otrā pasaules kara laikā notika Dankērkā, bet beigās izrādījās, ka būtu spējis filmu saprast arī bez priekšzināšanām, jo uzsvars tajā likts ne uz vēsturiskiem datumiem, bet gan uz kara radītajām šausmām un cilvēcisko vērtību saglabāšanu kara laikā. Nolana darbs ir tik filigrāns, ka to nav iespējams pienācīgi aprakstīt dažos teikumos, bet noteikti jāpiemin filmas beigu daļā redzamā aina ar Tomu Hārdiju, kas ir patiesi iespaidīga. Patīkams pārsteigums bija arī dziedātājs Harijs Stailzs, no kura noteikti nebiju gaidījis tik labu sniegumu. VĒRTĒJUMS: 9/10 

Mārtina Makdonaha režisētā melnā komēdija/drāma Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (2017) pavisam noteikti ir viens no lielākajiem pagājušā gada pārsteigumiem kino pasaulē, jo neko daudz par filmu nebiju dzirdējis, bet, kad to noskatījos, vēl ilgi nespēju to aizmirst. Filmā stāstīts par māti (Frānsisa Makdormanda), kuras meita tikusi izvarota un nogalināta. Nespējot rast mieru par to, ka meitas slepkavas joprojām nav atrasti, sieviete uzstāda trīs plakātus ceļa malā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību policijas bezdarbībai. Īsti nesimpatizēja pāris pārmērīgi stereotipizētie tēli, bet priecēja melnais humors, ar kuru tika atšķaidīts ļoti nopietnais filmas temats, kā arī Makdormandas fenomenālais sniegums. Filmā veiksmīgi atainots atriebes, dusmu un naida postošais spēks, kurš neko neatrisina, bet tikai rada jaunas dusmas un naidu, sagraužot cilvēku no iekšienes. VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura no filmām, kuru līdz šim esi redzējis, Tavuprāt, būtu pelnījusi Amerikas Kinoakadēmijas uzmanību un “Oskara” nominācijas? Pastāsti komentāros! 

Atskats uz 2016. gadu


6359893062651349621860352261_booksandmoviesJa būtu iespējams, es 2016. gadu restartētu, jo man, līdzīgi kā daudziem cilvēkiem, šis gads nebija tas pats veiksmīgākais, bet tajā bija arī daudz labu lietu. Piemēram, parasti tikai grūtībās cilvēks var uzzināt, kas ir viņa patiesie draugi, tāpēc man prieks, ka mans draugu loks arī pēc 2016. gada ir palicis nemainīgs. (Paldies jums, draugi!) Tieši tāpēc 2017. gadā gribu jums, bloga lasītāji, vēlēt labu veselību un draugus, kuru klātbūtne visvairāk jūtama tieši tad, kad neklājas viegli!

holden-caulfield

Foto: Carmela Alvarado

Veselības problēmu dēļ lasīju ļoti maz (gada laikā izlasīju 19 grāmatas), toties daudz skatījos filmas, seriālus, kā arī klausījos mūziku. Savu 2016. gada mīļāko grāmatu izlasīju jau pašā gada sākumā: šo godu ieguva Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”.  Pateicoties izdevniecībai “Zvaigzne ABC”, izlasīju Millennium triloģijas turpinājumu, pirms tas parādījās grāmatnīcu plauktos. Gada beigās izlasīju gada lielāko vilšanos literatūrā jeb Poteriādes lugu, kuras publicēšanu ir grūti izskaidrot, jo tā ir totāla grāmatu sērijas aklā zarna, ne papildinājums.

sense8_wallpaper_by_alexlima1095-d8xiqy9

Foto: Alex Lima

Seriālu lauciņā 2016. gads bija patiešām izcils. Veltīju savu brīvo laiku This Is Us, Sense8, Stranger Things, Teen Wolf, American Horror Story, 11.22.63., American Crime Story un Mr. Robot seriāliem. Pārtraucu skatīties seriālus Salem un Bates Motel, jo tie sāka mani garlaikot un to saturs vairs nešķita saistošs. Gada labākā seriāla titulu gribētu piešķirt gan This Is Us, gan Stranger Things, gan Sense8, bet, ja jāizvēlas tikai viens, tad priekšroku dodu Sense8.

Par gada labāko filmu man nebija jādomā, jo mana absolūtā 2016. gada favorīte ir Swiss Army Man. (Iespējams, ja būtu noskatījies jaunāko Ksavjē Dolana filmu, tad par labāko atzītu to, bet It’s Only The End Of The World skatīšanās man vēl tikai priekšā.)

rs-224400-21

Foto: Rolling Stone

Pagājušo gadu mana mīļākā grupa Paramore, kas tagad ir duets, pavadīja ierakstu studijā, lai jau 2017. gadā klausītāju vērtējumam nodotu savu jaunāko albumu. Kamēr Paramore pavadīja laiku studijā, tikmēr manu dziesmu atskaņošanas sarakstu pārņēma kāda cita grupa – twenty one pilots. Šī puišu dueta dziesmas Heathens un Stressed Out pagājušā gadā skanēja gandrīz visur: kafejnīcās, pasākumos un populārās filmās. Pateicoties šīm dziesmām, puiši tikuši arī pie 3 Grammy nominācijām. Savās dziesmās TØP apvienojuši vairākus žanrus, radot unikālu skanējumu, kā arī dziesmu tekstus izvēlējušies jēgpilnus – tiek dziedāts par emocionālās un garīgās veselības problēmām, jauniešu pašnāvībām, sevis meklējumiem, vientulību un daudz ko citu.

Gada beigās pie klausītājiem atgriezās britu dziedātājs Džeimss Arturs, kura jaunākais albums Back From The Edge atnesa viņam panākumus ne tikai Eiropā.

Mūzikas lauciņā gads bija patiešām labs, tomēr jāatzīst, ka nedaudz kaitināja pārspīlētā Bejonses glorificēšana un viņas PR komandas aktivitātes. Turklāt Bejonse sāka apnikt arī vairākiem profesionālajiem mūzikas kritiķiem, kuri viņas albumu Lemonade neiekļāva 2016. gada labāko albumu topā, jo, būsim godīgi, tas bija kvalitatīvs, bet ļoti uzspēlēts un mākslīgs.

Kādi ir mani plāni 2017. gadam? Vairāk rūpēties par savu veselību, veltīt laiku draugiem, izlasīt vairāk nekā 19 grāmatas, skatīties kvalitatīvas filmas, kā arī izvairīties no jauniem seriāliem (kas ir neiespējami).

“Mans draugs – nenopietns līķis” jeb 2016. gada kino lielākais un labākais WTF?!


swiss_army_man_posterJa es būtu kino režisors un man kāds iedotu izlasīt “Mans draugs – nenopietns līķis” (Swiss Army Man) scenāriju, tad, visticamākais, mana atbilde scenārija autoram būtu īsa: “WTF?!” 

Filmas galvenais varonis ir Henks (Pols Dano), kurš nonācis uz vientuļas salas. Brīdī, kad jaunais vīrietis jau uzlicis cilpu kaklā, lai atvadītos no dzīves, viņš pamana, ka krastā izskalots kāds cilvēks – Menijs (Daniels Redklifs), kurš, spriežot pēc visa, jau labu laiku ir miris. Tomēr miris draugs arī ir draugs! Tā sākas Henka un Menija ārkārtīgi neparastā draudzība.

Manuprāt, filmas scenārijs līdz reālas filmas tapšanai nonāca tikai tāpēc, ka filmas režisori Dens Vons un Daniels Šeinerts paši ir arī scenārija autori, jo grūti iztēloties, ka kāds ar filmas scenāriju nesaistīts režisors varētu uzņemties šīs absolūti trakās idejas realizāciju. Vons un Šeinerts, kuri, strādājot duetā, izmanto pseidonīmu Daniels, šajā filmā apvienojuši purkšķu jokus, zem jostasvietas humoru un ārkārtīgi neparastu bromanci ar 21. gadsimtā tik ļoti aktuālu, nopietnu un sāpīgu tēmu – vientulība.

Šajā piedzīvojumu drāmā/komēdijā kopā sakausēts tik ļoti daudz kas, kam normālos apstākļos nevajadzētu darboties, tomēr Vons un Šeinerts no visas šīs raibās elementu pārbagātības radījuši patiešām harmonisku filmu, kurā netrūkst totālu WTF?! brīžu, kā arī smieklīgu, bērnišķīgi naivu un līdz sirds dziļumiem aizkustinošu momentu. “Mans draugs – nenopietns līķis” ir uzdrīkstēšanās, kādu kino industrijā var redzēt ļoti reti.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Filmas aktieriem varu veltīt tikai un vienīgi atzinīgus vārdus: Pols Dano skatītājiem liek izjust plašu emociju gammu, Daniels Redklifs sevi spilgti pierādījis savā karjerā līdz šim neparastākajā lomā, bet Mērija Elizabete Vinsteda abu vīriešu sirdsāķīša Sāras lomā ir vienkārši apburoša. Dano un Redklifs, piekrītot filmēties šajā filmā, uzņēmās lielu risku, kā arī viņiem nācās izkāpt no savas komforta zonas – tieši tāpēc es šos abus aktierus tik ļoti cienu. Viņu saspēle šajā filmā ir apbrīnas vērta, kā arī līdz sirds dziļumiem aizkustinoša un uzjautrinoša.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Filmas pirmizrāde notika 2016. gada Sandēnsas kinofestivālā, kur “Mans draugs – nenopietns līķis” režisori saņēma balvu par labāko režiju. Gan kinofestivālā, gan ārpus tā režisoru dueta Daniels veikums izpelnījās divējādas atsauksmes – daudzi to dēvēja par absolūti satriecošu uzdrīkstēšanos bez aizspriedumiem, tomēr netrūka arī tādu filmas skatītāju, kas to nodēvēja par vienkārši rupju un draņķīgu.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 (Viennozīmīgi viena no 2016. gada labākajām filmām.)

2015. gads literatūrā, kino un mūzikā


Gads bez kultūras baudīšanas nenoliedzami būtu izniekots, tāpēc arī 2015. gadā kultūra tika baudīta lieliem malkiem. Kas tad bija mani favorīti literatūrā, kino un mūzikā? 

Amy-BLOG-SCROLLKino un seriāli: Gads sākās ļoti daudzsološi, jo mani sajūsmināja Beneta Millera sporta drāma “Lapsu medības” un Alehandro Gonsalesa Injarrita veidotā drāma “Putncilvēks”, kā arī britu telekanāla BBC seriāls The Casual Vacancy. Mans tik ļoti iemīļotais šausmu žanrs 2015. gadā lika vilties, jo režisora Deivida Roberta Mičela veidotā filma “Tas seko Tev” bija vienīgā šī žanra filma, kas mani tā pa īstam aizrāva, nobiedēja un pārsteidza ar svaigām idejām. No seriāliem mans aizgājušā gada absolūtais favorīts ir “Kā izbēgt no soda par slepkavību”, kurš, starp citu, no šī gada 4. janvāra būs vērojams arī TV3 kanālā. Patīkami pārsteidza dokumentālais kino, jo tieši Asifa Kapadija dokumentālā filma “Eimija”, kurā stāstīts par lielisko dziedātāju Eimiju Vainhausu, ir mana 2015. gada absolūtā favorīte. Jāatzīst, ka 2015. gadā filmu, kuras vēlējos noskatīties, bija daudz vairāk nekā brīvā laika, tāpēc daudzas pērnajā gadā iznākušās filmas noteikti skatīšos šogad.

Foto: britu grupa Years & Years

Foto: britu grupa Years & Years

Mūzika: Protams, 2015. gads daudziem mūzikas mīļotājiem atmiņā paliks ar Adeles atgriešanos un jauniem rekordiem, kurus uzstādīja šī lieliskā britu dziedātāja, bet ne par Adeles jauno albumu es gribu runāt. Aizgājušā gadā daudz klausījos indie mūziku, sintpopu un drīmpopu: starp favorītiem nokļuva Džeimss Bejs ar debijas albumu Chaos and The Calm, Lana Del Rey ar savu ceturto studijas albumu Honeymoonaustrālietis Trojs Sivāns ar savu pirmo studijas albumu Blue Neighbourhoodkā arī britu sintpopa apvienība Years & Years ar albumu Communion, kurš manā subjektīvajā vērtējumā ir labākais 2015. gada albums. Pie patīkamiem atklājumiem mūzikā varu pieskaitīt arī amerikāņu grupu Bleachers, kanādiešu dziedātāju Grimes, austrāliešu rokgrupu Tame Impala, androgīno dziedātāju IAMX, britu dziedātāju Rhodes, kā arī britu duetu Aquilo.

Foto: Džima Keja ilustrācija Patrika Nesa grāmatai "Septiņas minūtes pēc pusnakts"

Foto: Džima Keja ilustrācija Patrika Nesa grāmatai “Septiņas minūtes pēc pusnakts”

Literatūra: 2015. gadā ar grāmatu lasīšanu man neveicās pārāk spoži, jo izlasīju 32 grāmatas, starp kurām bija tikai dažas, kuras labprāt lasītu atkal. 2015. gadā nelika vilties klasika, jo Viljama Goldinga “Mušu valdnieks” lika sajūtām mutuļot, bet  Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetne” neļāva nolikt malā pildspalvu un bloknotu, jo gandrīz katrā lapaspusē bija pa kādam izrakstīšanas vērtam citātam.  Maikla Kaningema grāmatas “Mājas pasaules malā” lasīšana šķita kā ielūkošanās pašam sevī caur grāmatas lapaspusēm, turklāt Kaningems atgādināja to, ka mājas ne vienmēr ir ēka ar četrām sienām un jumtu. Gada aizraujošākās grāmatas titulu varētu piešķirt Ernesta Klaina romānam “Spēle sākas”, kura lasīšana atgādināja smalki izstrādātas datorspēles spēlēšanu. No pašmāju autoriem īpaši gribu izcelt Daci Rukšāni, kuras stāstu krājums “Mīlasstāsti” man šķita ļoti baudāms un dažādām noskaņām piesātināts. Gada grāmatu gan biju pamanījies pietaupīt pašām gada beigām: Patrika Nesa grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts” šķita kā sava veida dvēseles mazgāšana, kas bija reizē nedaudz sāpīga un svētīga. Par gada lielāko vilšanos uzskatu F. S. Ficdžeralda romānu “Šaipus paradīzes”, kura lasīšana man šķita īpaši mokoša. (Iespējams, pēc “Lieliskā Getsbija” lasīšanas biju pārāk sacerējies.)

Tāds īsumā bija mans 2015. gads kultūrā. Šogad plānoju vairāk laika veltīt kino aktualitātēm, klasiskajai literatūrai, grāmatām angļu valodā, bet mūzikas pasaulē tveršu visu, kas šķitīs ausīm tīkams.

Atskats uz 2014. gadu un plāni 2015. gadam


Tikai pašās 2014. gada beigās sapratu, ka bija taču mans, zirga gads, jo esmu dzimis tieši šajā ķīniešu zodiaka zīmē. Horoskopiem neticu, bet, atskatoties uz pagājušo gadu, nākas secināt, ka tas bijis patiešām ļoti zirdzisks – gada sākumā strādāju kā zirgs, bet reizēm cerētā vietā saņēmu ko tādu, ka pat zirgam būtu jāsmejas. Katrā ziņā ir bijuši veiksmīgāki gadi, tāpēc ir pamatotas cerības, ka šis gads būs daudz labāks. 

gramatas

Gada grāmatas: Par spīti tam, ka pagājušā gadā izlasīju tikai 24 grāmatas, lielākā daļa no tām man ļoti patika. Laikam jau tāpēc, ka, pateicoties laika trūkumam, izvēlējos lasāmvielu rūpīgāk, lai varētu veltīt laiku tām grāmatām, kuras patiešām ļoti vēlējos izlasīt. Par gada grāmatām varētu nosaukt vairākas: Marī dāvāto Metjū Kvika audiogrāmatu “Forgive Me Leonard Peacock”, kura lika man mainīt domas par audiogrāmatām, Roberta Golbraita aka Dž. K. Roulingas romānu “The Cuckoo’s Calling”, Volfganga Herndorfa “Čiks”, kas ir vienkāršs, neticams un dzīvespriecīgs pusaudžu romāns, Īana Tregillisa “Rūgtās Sēklas”, kas mainīja manas domas par to, ka alternatīvās vēstures romāni ir garlaicīgi, kā arī F. S. Ficdžeralda “Lieliskais Getsbijs”, kas uzreiz kļuva par manu mīļāko klasiskās literatūras darbu.

filmas

Gada filmas: Filmas skatījos daudz, rakstīju par tām samērā maz, bet ir trīs absolūtās favorītes: Džona Velsa režisētā “Augusts: Osedžas zeme” – filma, kas spēj salauzt sirdi, kā arī divas kanādiešu brīnumbērna Ksavjē Dolana filmas – “Toms fermā” un “Māmiņa”.

Gada seriāls: BBC zombijseriāls “In The Flesh” bez šaubām ir pelnījis gada seriāla titulu, jo absolūti atšķiras no visiem citiem zombijseriāliem, kā arī tas ir uzvarējis vairākās skatītāju aptaujās par 2014. gada mīlētāko seriālu. Diemžēl tas nemaina faktu, ka seriāla turpmākais liktenis ir miglā tīts, jo pagaidām nav ziņu, kad un vai vispār būs seriāla turpinājums. Pēc otrās sezonas seriāla sižets palika karājamies gaisā, tāpēc skatītāju vēlme redzēt trešo sezonu ir absolūti saprotama.

Plāni 2015. gadam: Krasas pārmaiņas bloga darbībā neplānoju, bet domāju, ka atsauksmes par grāmatām būs vairāk, kā arī centīšos rakstīt vairāk par kino, jo filmas skatos ļoti daudz, bet uzrakstu blogā tikai par ļoti niecīgu daļu no tām. Šogad jau ceturto reizi tiks atdzīvināta sadaļa “Romāns turpinājumos”, kurā parādīsies jauns jauniešu romāns “Visi monstri ir cilvēki”, kura centrālie varoņi būs jaunieši – pašnāvnieki. Pirmoreiz iepazīt romāna varoņus bloga lasītāji varēs jau janvāra beigās vai februāra sākumā.

Paldies, ka lasījāt manu blogu 2014. gadā, un ļoti ceru, ka būsiet kopā ar mani arī 2015. gadā!

Desmit filmas rudens un ziemas vakariem


Tikpat ļoti kā laba mūzika un literatūra, man patīk arī labas filmas – īpaši jau drāmas, jo šis žanrs prasa lielu meistarību gan no scenāriju autoriem, gan no aktieriem, gan režisoriem. Gada aukstie mēneši ir tāds kā pārdomu laiks, tāpēc ieteikšu desmit lieliskas filmas tumšajiem vakariem, kuras liks jums iegrimt pārdomās, kā arī notraukt no vaiga kādu asaru. 

Šīs desmit filmas noteikti nebūtu jāuztver kā 10 labākās drāmas, jo esmu noskatījies tik daudz filmu, ka bez lielas piepūles varētu izveidot arī ļoti subjektīvu labāko filmu TOP 50.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Another Earth: Šī režisora Maikla Kahila filma ir īsta pērle – vizuāli skaista, nedaudz depresīva filma, kura periodiski liek skudriņām skriet pār muguru. Another Earth ir filma no sērijas “kā būtu, ja būtu” un tās noslēdzošās minūtes liek emociju lavīnai piedzīvot kulmināciju, kurai seko pārdomu klusums un apziņa, ka šī ir viena no labākajām pēdējās desmitgades drāmām.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

East of Eden: Režisora Elija Kazana veidotā filma ar Džeimsu Dīnu galvenajā lomā, kas pirmizrādi piedzīvoja 1955. gadā. Man ļoti patīk piecdesmito gadu kino un Džeimss Dīns ir mans mīļākais aktieris un, neskatoties uz to, ka zināmākā Dīna filma ir Rebel Without a Cause, mana favorīte tomēr ir East of Eden. Filma, kurai piestāv fonā sprakšķošs kamīns un glāze laba vīna, viskija vai konjaka.

Foto: kadrs no animes

Foto: kadrs no animes

Grave of The Fireflies: Isao Takahatas veidota japāņu anime, kura skatītāju vērtējumam tika nodota 1988. gadā. Šī ir ļoti skarba anime par Otrā Pasaules kara ietekmi uz diviem bērniem – Seitu un Setsuko, kuriem cīņa par izdzīvošanu jāizcīna vieniem. Ja plāno šo animi skatīties, tad man tevi jābrīdina: sagatavo mutautiņu!

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Crash: Režisora Pola Hegisa oskarotais meistardarbs, kurā vērojami izcili aktieri un ļoti plašs, dziļš un krāšņs stāsts par rasu, dzimumu un sabiedrības slāņu sadursmēm. Grūti noticēt, ka filma jau ir desmit gadus veca, jo pa lielam nekas jau nav mainījies – cilvēkiem joprojām pietrūkst filmā minēto pieskārienu (gan emocionālo, gan fizisko) tik ļoti, ka viņi tīšuprāt izraisa sadursmes, lai tikai justu kaut ko.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Into The Wild: Šī Šona Penna režisētā filma man vienmēr liek vēlēties sakravāt ceļa somas un doties savvaļā: prom no komforta, materiālajām vērtībām un cilvēkiem, kurus nozombējuši 21. gadsimta ideāli un pielūgsmes objekti. Filmas pamatā ir patiess stāsts par Emorijas Universitātes absolventu Kristoferu Makandlesu, kurš, tēlaini izsakoties, nodedzināja visus tiltus un devās ceļā uz Aļasku.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Requiem For a Dream: Režisora Darena Aronofska meistardarbs ar Džaredu Leto galvenajā lomā. Stāsts par cilvēkiem, kas, tiecoties pēc savu sapņu piepildīšanas, aiziet galējībās un nonāk totālākajā murgā, no kura ir neiespējami pamosties. Viena no manām mīļākajām filmām, kuru ik pa laikam noskatos.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

The Reader: Stīvena Daldrija veidotā Bernharda Šlinka romāna “Priekšlasītājs” ekranizācija. (Starp citu, drīzumā uz Dailes teātra skatuves būs vērojama izrāde “Visas viņas grāmatas”, kuras pamatā ir Šlinka grāmata.) Daldrija darbs ir saviļņojošs un spēcīgs stāsts par to, cik augsta cena ir cilvēka lepnumam. Galvenajās lomās Ralfs Fainss un Keita Vinsleta.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

American Beauty: Šī Sema Mendesa režisētā filma ir tik ikoniska, ka tai īsti pat komentārus nevajag – tā pilnībā atbilst savam nosaukumam, jo ir absolūti skaista: gan vizuāli, gan saturiski. Un domāju, ka daudziem jau apnicis tas, cik bieži, pateicoties Mendesa darba ietekmei, rožlapiņās ieskautās kailās daiļavas aina tikusi apspēlēta dažādās filmās, reklāmās un mūzikas videoklipos.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Revolutionary Road: Vēl viena Sema Mendesa filma, kurā atkal apvienojās “Titānika” zvaigznes – Keita Vinsleta un Leonardo Di Kaprio. Filma par lielām cerībām un sagrautiem sapņiem.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Prayers for Bobby: Rasela Malkehija TV drāma, kura balstīta uz patiesiem notikumiem. Filmā stāstīts par kristīgo fanātiķi Mēriju Grifinu, kura, uzzinot, ka viņas pusaugu dēls Bobijs ir gejs, izmisīgi lūdz Dievu, lai viņas dēls kļūtu heteroseksuāls, tā vietā, lai pieņemtu dēlu tādu, kāds viņš ir. Filma par aklas ticības, mīlestības trūkuma un citu nosodīšanas postošo spēku.

Patīkamu skatīšanos!