labākie albumi

Subjektīvs atskats uz 2017. gada labākajiem albumiem


2017. gads bija gads, kurā literatūru noliku otrajā plānā un lielāko daļu uzmanības savā brīvajā laikā veltīju filmām, seriāliem, rakstīšanai un, protams, mūzikai, jo bez mūzikas mana ikdiena nav iedomājama. Šis gads mūzikas lauciņā bija patiešām brīnišķīgs, tāpēc katra gada mēnesim esmu izvēlējies vienu albumu – favorītu, kuru tajā mēnesī klausījos visaktīvāk. 

JANVĀRIS: Britu indie grupas Aquilo debijas albums Silhouettes,  kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 27. janvārī, manas simpātijas iekaroja jau tad, kad tas vēl nemaz nebija iznācis, jo singli, kas tika izdoti pirms 27. janvāra, lika nojaust, ka albums būs kaut kas patiešām ļoti īpašs. Un nojautas izrādījās pamatotas, jo Aquilo debijas albuma dziesmām piemīt spēcīgs miers, kas pārņem klausītāju savā varā un aizved pa atmiņu takām.

FEBRUĀRIS: Tā kā februārī netika izdots neviens albums, kuru uzskatītu par vienu no saviem gada favorītiem, tad mēneša albuma titulu piešķīru 2016. gada 21. oktobrī iznākušajam rokgrupas The Pretty Reckless trešajam studijas albumam Who You Selling For. Arī šajā albumā grupas soliste Teilore Momsena joprojām koķetē ar tēmām par elli un dvēseles pārdošanu, bet grupas mūzika ieguvusi lielāku brieduma pakāpi un atgādina kaut ko no old school rokgrupu gabaliem.

MARTS: 2017. gada 3. martā pie klausītājiem nonāca dziedātāja Eda Šīrana trešais studijas albums ÷, kurš lauza rekordus, skanēja gandrīz pilnīgi visur un pārņēma mūzikas topus tā, ka vadošajā desmitniekā bija atrodamas tikai dziesmas no šī albuma. Eds zina, kā radīt komerciāli veiksmīgas dziesmas un šo formulu viņš izmantojis arī strādājot pie šī albuma radīšanas. Tikai ar albumiem, kas izpelnās milzīgu popularitāti, parasti notiek viena ne pārāk laba lieta – tie tik ļoti tiek griezti pa riņķi, ka vienā mirklī tie ļoooti apnīk.

APRĪLIS: Tā kā aprīlis man palika bez mēneša albuma, tad aprīlim izvēlējos vienu no maijā iznākušajiem albumiem. Amerikāņu repera Logic trešais studijas albums Everybody pie klausītājiem nonāca 2017. gada 5. maijā un īpašu uzmanību tas izpelnījās, pateicoties singlam 1-800-273-8255, kurā runāts par cilvēkiem, kas vēlas šķirties no dzīves. Pasaulē, kurā vairums reperu dzied par vieglas uzvedības sievietēm, naudu un dārgiem auto, ir ārkārtīgi patīkami redzēt un dzirdēt tādus izpildītājus kā Logic, kas savām dziesmām izvēlas jēgpilnus tematus, kuri rada izmaiņas sabiedrībā un iedrošina uz pārmaiņām miljoniem cilvēku visā pasaulē.

MAIJS: Amerikāņu poproka grupas Paramore piekto studijas albumu After Laughter, kurš klausītāju vērtējumam tika nodots 2017. gada 12. maijā, pavisam noteikti esmu klausījies biežāk nekā jebkuru citu šajā topā iekļauto albumu. Daudzus grupas fanus pārsteidza Paramore jaunais skanējums, kuru grupas soliste Heilija Viljamsa raksturo ar frāzi “raudi cītīgi, dejo cītīgāk”, jo albumā depresīvi teksti sakausēti ar dzīvespriecīgu instrumentālo pavadījumu. Savu salauzto sirdi Heilija kopā ar grupas biedriem pārvērtusi mākslā un radījusi albumu, kurā atrodamas atsauces uz astoņdesmito gadu populāro mūziku.

JŪNIJS: Angļu dziedātājas Duas Lipas debijas albums Dua Lipa, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, viennozīmīgi ir mans gada lielākais guilty pleasure mūzikā, par kuru patiesībā nekādu vainas izjūtu nejūtu, jo kurš gan šī gada laikā nav dungojis rindiņu “I’ve got new rules, I count ’em” no Duas līdz šīm populārākās dziesmas New Rules?! Gandrīz visas albuma dziesmas ir ārkārtīgi lipīgas un dziedātājas debijas platē atrodams pat duets ar Coldplay solistu Krisu Mārtinu, bet, manuprāt, lielu lomu Duas popularitātē spēlē arī tas, ka dziedātāja ir ļoti piezemēta un ārkārtīgi jauka gan pret faniem, gan pret savu komandu.

JŪLIJS: Amerikāņu dziedātājas SZA unikālo balsi iemīlēju jau tad, kad to pirmoreiz dzirdēju barbadosiešu dziedātājas Riannas dziesmā Consideration. Tolaik par SZA bija dzirdējis tikai retais, bet kopš 2017. gada 9. jūnija, kad dziedātāja izdeva savu debijas studijas albumu Ctrl, viss ir mainījies un viņa kļuvusi par vienu no gada aktuālākajām jaunajām māksliniecēm. SZA balsij ir šarms, kāds piemita aizgājušo desmitgažu soulmūzikas dziedātājām, un viņa šo dāvanu liek lietā, radot patiešām lieliskas RnB dziesmas, kuras vienkārši ir neiespējami noklausīties tikai vienreiz.

AUGUSTS: Amerikāņu rokgrupas PVRIS otrais studijas albums All We Know of Heaven, All We Need of Hell, kurš pie klausītājiem nonāca 2017. gada 25. augustā, man bija viens no patīkamākajiem atklājumiem, jo līdz pat augusta sākumam par šo grupu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Albums ir vokāli, instrumentāli un saturiski spēcīgs – tajā saklausāma tāda kā pieradināta agresija, kura nav nogurdinoša, bet vienlaicīgi nav arī pārāk pieklusināta. Ne velti albuma nosaukumā minētas debesis un elle, jo šis albums ir kaut kas pa vidu abiem – dievišķi skaists un ellīgi sāpīgs.

SEPTEMBRIS: Mailiju Sairusu var mīlēt vai ienīst, jo šī amerikāņu dziedātāja reti kuru cilvēku pēdējo gadu laikā atstājusi vienaldzīgu, bet, šķiet, ka, izdodot savu sesto studijas albumu Younger Now, kurš iznāca 2017. gada 29. septembrī, Mailija atgriezusies pie savām kantrī mūzikas saknēm un padarījusi savu tēlu daudz mierīgāku, brīžiem pat nedaudz vecmodīgu. Younger Now viennozīmīgi nepārspēs 2013. gadā izdotā albuma Bangerz milzīgo popularitāti, bet tas nekādā ziņā nemaina faktu, ka šogad izdotais albums ir patiešām ļoti kvalitatīvs un tajā iekļautās dziesmas ir uzlādētas ar pamatīgu pozitīvisma devu.

OKTOBRIS: Amerikāņu grupas Bleachers otrais albums Gone Now, kurš tika izdots 2017. gada 2. jūnijā, apvieno sevī divpadsmit dziesmas, kuras varu iztēloties skanam kādā ballītes ainā indie filmā. No manas mutes tas noteikti ir kompliments, jo man patīk indie filmas un nestandarta ballīšu mūzika. Albums ne tuvu nav perfekts, bet es to patiešām izbaudīju un dziesmas Hate That You Know Me un Don’t Take the Money gandrīz nekad nespēju noklausīties tikai vienreiz.

NOVEMBRIS: 2017. gada 3. novembrī pie mūzikas mīļotājiem nonāca britu dziedātāja Sema Smita otrais studijas albums The Thrill of It Allkurš izpelnījās dažādas atsauksmes, jo ir arī tādi mūzikas kritiķi, kas uzskata, ka Sems spēj radīt tikai viduvējas balādes un panākumus viņam nodrošina savdabīgā un ļoti spēcīgā balss. Jāatzīst, ka, klausoties The Thrill of It All, nekādus īpašos pārsteigumus nesagaidīju, bet, skatoties no otras puses, izpalika arī nepatīkami pārsteigumi un klausītāji saņēma veco labo Semu Smitu. Īpaši gribētu izcelt albuma fenomenālāko dziesmu No Peace, kurā Sems apvienojies duetā ar jauno dziedātāju YEBBA.

DECEMBRIS: Svinot sava piektā studijas albuma The Con desmito gadadienu, kanādiešu indie roka duets Tegan and Sara nolēma 2017. gada 10. oktobrī albumu izdot atkārtoti – šoreiz kā labi zināmo dziesmu kaverversiju albumu, kurā dzirdamas duetam mīļu mūziķu versijas par The Con albuma dziesmām. The Con X: Covers ir ļoti daudzveidīgs albums, jo tajā dzirdamas PVRIS, Bleachers, Sindijas Lauperes, CHVRCHES, Grimes, Paramore solistes Heilijas Viljamsas un citu grupu un dziedātāju versijas par The Con albumā iekļautajām dziesmām, no kurām vairākas pat pārspēj oriģinālu. (Burn Your Life Down Bleachers izpildījumā un Nineteen Heilijas izpildījumā man lika uzmesties zosādai un skriet skudriņām.)

Un kādu mūziku tu klausījies 2017. gadā? Kādi ir tavi favorīti un atklājumi mūzikā? 

Advertisements

2015. gads literatūrā, kino un mūzikā


Gads bez kultūras baudīšanas nenoliedzami būtu izniekots, tāpēc arī 2015. gadā kultūra tika baudīta lieliem malkiem. Kas tad bija mani favorīti literatūrā, kino un mūzikā? 

Amy-BLOG-SCROLLKino un seriāli: Gads sākās ļoti daudzsološi, jo mani sajūsmināja Beneta Millera sporta drāma “Lapsu medības” un Alehandro Gonsalesa Injarrita veidotā drāma “Putncilvēks”, kā arī britu telekanāla BBC seriāls The Casual Vacancy. Mans tik ļoti iemīļotais šausmu žanrs 2015. gadā lika vilties, jo režisora Deivida Roberta Mičela veidotā filma “Tas seko Tev” bija vienīgā šī žanra filma, kas mani tā pa īstam aizrāva, nobiedēja un pārsteidza ar svaigām idejām. No seriāliem mans aizgājušā gada absolūtais favorīts ir “Kā izbēgt no soda par slepkavību”, kurš, starp citu, no šī gada 4. janvāra būs vērojams arī TV3 kanālā. Patīkami pārsteidza dokumentālais kino, jo tieši Asifa Kapadija dokumentālā filma “Eimija”, kurā stāstīts par lielisko dziedātāju Eimiju Vainhausu, ir mana 2015. gada absolūtā favorīte. Jāatzīst, ka 2015. gadā filmu, kuras vēlējos noskatīties, bija daudz vairāk nekā brīvā laika, tāpēc daudzas pērnajā gadā iznākušās filmas noteikti skatīšos šogad.

Foto: britu grupa Years & Years

Foto: britu grupa Years & Years

Mūzika: Protams, 2015. gads daudziem mūzikas mīļotājiem atmiņā paliks ar Adeles atgriešanos un jauniem rekordiem, kurus uzstādīja šī lieliskā britu dziedātāja, bet ne par Adeles jauno albumu es gribu runāt. Aizgājušā gadā daudz klausījos indie mūziku, sintpopu un drīmpopu: starp favorītiem nokļuva Džeimss Bejs ar debijas albumu Chaos and The Calm, Lana Del Rey ar savu ceturto studijas albumu Honeymoonaustrālietis Trojs Sivāns ar savu pirmo studijas albumu Blue Neighbourhoodkā arī britu sintpopa apvienība Years & Years ar albumu Communion, kurš manā subjektīvajā vērtējumā ir labākais 2015. gada albums. Pie patīkamiem atklājumiem mūzikā varu pieskaitīt arī amerikāņu grupu Bleachers, kanādiešu dziedātāju Grimes, austrāliešu rokgrupu Tame Impala, androgīno dziedātāju IAMX, britu dziedātāju Rhodes, kā arī britu duetu Aquilo.

Foto: Džima Keja ilustrācija Patrika Nesa grāmatai "Septiņas minūtes pēc pusnakts"

Foto: Džima Keja ilustrācija Patrika Nesa grāmatai “Septiņas minūtes pēc pusnakts”

Literatūra: 2015. gadā ar grāmatu lasīšanu man neveicās pārāk spoži, jo izlasīju 32 grāmatas, starp kurām bija tikai dažas, kuras labprāt lasītu atkal. 2015. gadā nelika vilties klasika, jo Viljama Goldinga “Mušu valdnieks” lika sajūtām mutuļot, bet  Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetne” neļāva nolikt malā pildspalvu un bloknotu, jo gandrīz katrā lapaspusē bija pa kādam izrakstīšanas vērtam citātam.  Maikla Kaningema grāmatas “Mājas pasaules malā” lasīšana šķita kā ielūkošanās pašam sevī caur grāmatas lapaspusēm, turklāt Kaningems atgādināja to, ka mājas ne vienmēr ir ēka ar četrām sienām un jumtu. Gada aizraujošākās grāmatas titulu varētu piešķirt Ernesta Klaina romānam “Spēle sākas”, kura lasīšana atgādināja smalki izstrādātas datorspēles spēlēšanu. No pašmāju autoriem īpaši gribu izcelt Daci Rukšāni, kuras stāstu krājums “Mīlasstāsti” man šķita ļoti baudāms un dažādām noskaņām piesātināts. Gada grāmatu gan biju pamanījies pietaupīt pašām gada beigām: Patrika Nesa grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts” šķita kā sava veida dvēseles mazgāšana, kas bija reizē nedaudz sāpīga un svētīga. Par gada lielāko vilšanos uzskatu F. S. Ficdžeralda romānu “Šaipus paradīzes”, kura lasīšana man šķita īpaši mokoša. (Iespējams, pēc “Lieliskā Getsbija” lasīšanas biju pārāk sacerējies.)

Tāds īsumā bija mans 2015. gads kultūrā. Šogad plānoju vairāk laika veltīt kino aktualitātēm, klasiskajai literatūrai, grāmatām angļu valodā, bet mūzikas pasaulē tveršu visu, kas šķitīs ausīm tīkams.