labākie seriāli

Īsumā par aktuālajiem seriāliem


Jau sen esmu atmetis sev doto solījumu par neķeršanos klāt jauniem seriāliem, jo zinu, ka nespēju atturēties no šādiem kārdinājumiem, turklāt vainas apziņu nedaudz mazina fakts, ka seriālu skatīšanos parasti apvienoju ar treniņiem. Šoreiz pastāstīšu par četriem jauniem seriāliem, kas nonākuši manā jau tā garajā skatāmo seriālu sarakstā. 

Pirms sāku skatīties Deivida Ī. Kellija veidoto seriālu Big Little Lies, biju par to dzirdējis ļoti daudz slavinošu atsauksmju, kā arī četras Golden Globes balvas tā kontā un lieliskais aktieru sastāvs ir vērā ņemami kvalitātes rādītāji, tomēr seriāla skatīšanos nemitīgi atliku un tikai pēc blogera Andra ieteikuma nolēmu tam beidzot ķerties klāt. Kad biju noskatījies pēdējo pirmās sezonas sēriju, nodomāju: “Lūk, šādus seriālus vēlas redzēt cilvēki, kad sabiedrība runā par to, ka sievietēm biežāk jādod vadošas lomas filmās un seriālos.” Turklāt šis nav tikai sievietēm domāts seriāls par sievietēm, jo stāsts izstrādāts filigrāni un pasniegts tik saistoši, ka tā mērķauditorija ir katrs, kurš spēj novērtēt augsta līmeņa saturu. Jāatzīst, ka Big Little Lies saskatīju līdzības ar Marka Čerija radīto kulta seriālu Desperate Housewives, bet līdzības nav milzīgas, turklāt kvalitātes latiņu Kellijs uzstādījis daudz augstāk nekā Čerijs. Seriāla pamatā ir Laienas Moriartijas romāns “Lielie mazie meli”, kuru latviešu valodā izdevis “Apgāds Kontinents”. VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Kad sāku skatīties seriālu 9-1-1, kurā stāstīts par policistu, ugunsdzēsēju, paramediķu un glābšanas dienestu dispečeru ikdienu, nezināju, kas ir tā veidotāji, bet absolūti nebiju pārsteigts, kad uzzināju, ka tie ir Raiens Mērfijs un Breds Falčuks, kuri kopā strādājuši arī pie Glee, American Horror Story un Nip/Tuck veidošanas. 9-1-1 veidotāji palikuši uzticīgi ne tikai saviem iecienītajiem aktieriem (Konijai Britonai un Andželai Basetai), bet arī klišejām un banalitātēm, kuras bagātīgi iemūžinātas arī viņu iepriekš veidotajos seriālos. Lai arī seriāla ideja mani ārkārtīgi sajūsmināja un pat aizkustināja, izpildījums nav tas labākais – īpaši banāli šķiet izveidotie varoņi un viņu rīcība. Tas gan nenozīmē, ka 9-1-1 neturpināšu skatīties, jo tam ir arī labs potenciāls un daudz plusu. Piemēram, tajā atainotas pikantas, traģikomiskas, ironiskas, baisas un grūti izskaidrojamas situācijas, par kurām senākā un nesenākā pagātnē esam lasījuši medijos. VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Un sarakstā vēl viens Raiena Mērfija radīts seriāls. Ja American Crime Story pirmajā sezonā Mērfijs skatītājiem izstāstīja stāstu par O. Dž. Simpsona tiesas prāvu, kas ir viena no Amerikas vēsturē visvairāk apspriestajām tiesas prāvām, tad seriāla otrajai sezonai Mērfijs izvēlējies kādu mazāk zināmu notikumu – modes dizainera Džanni Versačes slepkavību. American Crime Story: The Assassination of Gianni Versace viennozīmīgi ir viens no 2018. gada karstākajiem seriāliem, kuru noteikti nav noskatījusies vismaz viena persona: Džanni māsa Donatella Versače, kuru sāpina fakts, ka viņas brālis tiek atainots neatbilstoši tam, kāds viņš bija patiesībā. Par atainoto notikumu un personu atbilstību realitātei neesmu tiesīgs spriest, bet stāsts par sērijveida slepkavu Endrū Kunananu, kuru seriālā vienkārši fenomenāli atveido Glee zvaigzne Darens Kriss, ir patiešām aizraujošs un personīgi man līdz šim tas bija arī nezināms. Saprotu, kāpēc Donatella par šo visu nav sajūsmā, jo neviens nekad nepazīs viņas brāli tā, kā pazina viņa, bet jāatzīst, ka Mērfijs slavenā modes dizainera atainošanai seriālā veltījis patiešām cieņpilnu pieeju. Vismaz man, pateicoties Mērfija veikumam, radās iespaids, ka Džanni bijis patiešām sirsnīgs ģimenes cilvēks ar stingriem principiem. VĒRTĒJUMS: 9,5/10 

Pagājušā gada nogalē filmu un seriālu straumēšanas vietne Netflix pārrakstīja kompānijas vēsturi, piedāvājot saviem skatītājiem pirmo oriģinālseriālu vācu valodā – Dark. Skatītāji tā īsti vēl nebija iepazinuši seriālu, kad tas jau tika salīdzināts ar populāro fantastikas seriālu Stranger Things un citiem sižetiski kaut nedaudz līdzīgiem seriāliem. Saprotu, kāpēc šie salīdzinājumi, jo neko absolūti nebijušu Dark nepiedāvā – tajā ir neizskaidrojama cilvēku pazušana, ceļošana laikā, ģimenes un savstarpējo attiecību drāmas, kā arī daudz kas cits vairāk vai mazāk jau redzēts. Lai arī biju noskaņojies šo seriālu iemīlēt, to izdarīt man ārkārtīgi traucēja samudžinātie varoņu raduraksti un attiecību līkloči, kas, protams, piešķir stāstam intrigu, bet vienlaicīgi arī pārmērīgi sarežģī skatīšanās procesu un neļauj skatītājam atslābt. Lielākie seriāla plusi noteikti ir aktieri, Eiropas kino tipiskais šarms un īstums, kā arī tumši valdzinošā noskaņa un dabasskati. VĒRTĒJUMS: 7/10

Un kuri ir tavi šī gada favorīt-seriāli? Varbūt arī tu skaties kādu no rakstā minētajiem seriāliem? 

Advertisements

Savu emociju un interneta tīklos


mr-robot-55682c155114bManuprāt, divdesmit pirmajā gadsimtā katram ir skaidrs, ka nav lielākas ilūzijas par drošību internetā. Brīdī, kad tu sāc aktīvi darboties internetā, tev jārēķinās ar to, ka kāds šo informāciju var izmantot cīņā pret tevi. Pēdējo gadu laikā gaisā izkūpējušas pēdējās ilūzijas par drošību internetā, jo nozagti slavenību kailfoto, politiķu e-pasti, interneta pārlūkošanas vēstures un svarīgi dokumenti vairs nav nekas neparasts. Par to tad arī Sema Esmeila radītais seriāls Mr. Robot

Seriāla galvenais varonis ir Ņujorkā dzīvojošais Eliots (Rami Maleks), kurš strādā datordrošības uzņēmumā Allsafe par drošības speciālistu. Viņš ir noslēgts un nerunīgs vīrietis, kurš regulāri apmeklē psihoterapeiti, jo viņš cīnās ar depresiju un sociālo fobiju, turklāt brīžiem Eliotam ir grūti nošķirt realitāti no savas iztēles augļiem. Sarežģīto situāciju vienkāršāku nepadara jaunā vīrieša atkarība no narkotikām.

Kādu dienu Eliotu uzmeklē Misters Robots (Kristians Sleiters), kurš piedāvā Eliotam pievienoties hakeru komandai Fsociety, kuras galvenais mērķis ir atcelt visus parādus, vēršoties pret Allsafe klientu E Corp, kas ir viena no pasaules lielākajām un ietekmīgākajām korporācijām.

Sākot skatīties Mr. Robot, vilku daudzas paralēles starp Eliotu un “Meitene ar pūķa tetovējumu” filmas galveno varoni Līsbetu Salanderi, jo šiem kolorītajiem varoņiem nenoliedzami ir daudz kopīga, tomēr arī atšķirīgā netrūkst. Piemēram, Līsbeta ir daudz brutālāka un emocionāli vēsāka par Eliotu, bet Eliots savu plānu ziņā pārspēj Līsbetu, jo vīrieša ieceres ir daudz grandiozākas un pārdrošākas. Par seriāla sižetu gan neko vairāk nestāstīšu, jo Mr. Robot ir pilns ar sižeta pavērsieniem, kuru atklāšana noteikti sabojās intrigu tiem, kas vēl tikai plāno sākt skatīties šo seriālu.

Foto no kreisās: Misters Robots (Kristians Sleiters) un Eliots (Rami Maleks)

Foto no kreisās: Misters Robots (Kristians Sleiters) un Eliots (Rami Maleks)

Šajā seriālā stāstīts ne tikai par hakeriem, kas cīnās pret naudas un varas kāriem cilvēkiem, kuri pārvalda pasauli, bet arī par narkotiku atkarību, garīgās un emocionālās veselības problēmām, kā arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Ne bez iemesla daudzas epizodes no seriāla iemantojušas patiešām lielu popularitāti Youtube un Facebook vietnēs, kur ar seriāla fragmentiem, kuros Eliots runā par vientulību, organizēto reliģiju un sabiedrību, dalījušies miljoniem cilvēku. Rami Maleka emocionālais un fenomenālais sniegums seriālā pagodināts ar Emmy balvu un divām Golden Globe nominācijām. Jāatzīst, ka arī par pārējiem seriāla aktieriem esmu sajūsmā: Sleitera atveidotais Misters Robots ir izcils, Kārlijas Čeikinas atveidotā hakere Darlīna ir seriāla badass deva, Poršas Dabldejas atveidotā Eliota bērnības dienu draudzene Andžela lieliski parāda to, kā cilvēku ietekmē vara, Martina Valstroma atveidotais E Corp IT daļas vadītājs brīžiem liek uzmesties zosādai, bet viņa sievas atveidotāja Stefānija Korneliusena ir elektrizējoša – reizē biedējoša un valdzinoša. Ir ļoti viegli emocionāli pieķerties šim aktieru sastāvam, jo savus varoņus viņi atveido izcili, ieguldot darbā sirdi un dvēseli.

Foto: Darlīna un Eliots

Foto: Darlīna (Kārlīna Čeikina) un Eliots (Rami Maleks)

Ļoti simpatizē, ka seriāla varoņi nav attēloti kā pārcilvēki, kuriem nav vājību, turklāt daiļā dzimuma varones nav attēlotas kā bezspēcīgas būtnes, kuras to vien gaida, kad ieradīsies glābējs, kurš atrisinās visas problēmas. Mr. Robot varoņi ir daudzdimensionāli, ļoti īsti un ticami, tāpēc nepilnu stundu gara seriāla sērija Eliota kompānijā paskrien nemanot. Seriālu var skatīties arī cilvēki, kas sevi neuzskata par IT ekspertiem, jo Mr. Robot veidotāji nav pārāk koncentrējušies uz sarežģītu algoritmu skaidrošanu skatītājiem.

Seriālam attīstoties, arvien lielāks uzsvars tiek likts uz vientulības tēmu, jo tehnoloģiju laikmetā, kad viens no otra esam zvana vai pāris klikšķu attālumā, notiek paradokss: cilvēki kļūst arvien vientuļāki un, pateicoties tehnoloģijām, atsvešinās no tuviniekiem un sabiedrības. Viegla paranoja pēc seriāla skatīšanās ir garantēta, jo Mr. Robot vēlreiz atgādina jau zināmo – jebkas, ko tu internetā dari šķietami konfidenciāli, kādu dienu var tikt izmantots pret tevi vai arī var tikt publiskots. P. S. Neaizmirsti aizlīmēt sava datora web-kameru.

Pašlaik pieejamas divas seriāla sezonas, bet jau šogad pie skatītājiem nonāks Mr. Robot trešā sezona. Manuprāt, šis ir viens no labākajiem pēdējās desmitgades seriāliem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Atskats uz 2016. gadu


6359893062651349621860352261_booksandmoviesJa būtu iespējams, es 2016. gadu restartētu, jo man, līdzīgi kā daudziem cilvēkiem, šis gads nebija tas pats veiksmīgākais, bet tajā bija arī daudz labu lietu. Piemēram, parasti tikai grūtībās cilvēks var uzzināt, kas ir viņa patiesie draugi, tāpēc man prieks, ka mans draugu loks arī pēc 2016. gada ir palicis nemainīgs. (Paldies jums, draugi!) Tieši tāpēc 2017. gadā gribu jums, bloga lasītāji, vēlēt labu veselību un draugus, kuru klātbūtne visvairāk jūtama tieši tad, kad neklājas viegli!

holden-caulfield

Foto: Carmela Alvarado

Veselības problēmu dēļ lasīju ļoti maz (gada laikā izlasīju 19 grāmatas), toties daudz skatījos filmas, seriālus, kā arī klausījos mūziku. Savu 2016. gada mīļāko grāmatu izlasīju jau pašā gada sākumā: šo godu ieguva Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”.  Pateicoties izdevniecībai “Zvaigzne ABC”, izlasīju Millennium triloģijas turpinājumu, pirms tas parādījās grāmatnīcu plauktos. Gada beigās izlasīju gada lielāko vilšanos literatūrā jeb Poteriādes lugu, kuras publicēšanu ir grūti izskaidrot, jo tā ir totāla grāmatu sērijas aklā zarna, ne papildinājums.

sense8_wallpaper_by_alexlima1095-d8xiqy9

Foto: Alex Lima

Seriālu lauciņā 2016. gads bija patiešām izcils. Veltīju savu brīvo laiku This Is Us, Sense8, Stranger Things, Teen Wolf, American Horror Story, 11.22.63., American Crime Story un Mr. Robot seriāliem. Pārtraucu skatīties seriālus Salem un Bates Motel, jo tie sāka mani garlaikot un to saturs vairs nešķita saistošs. Gada labākā seriāla titulu gribētu piešķirt gan This Is Us, gan Stranger Things, gan Sense8, bet, ja jāizvēlas tikai viens, tad priekšroku dodu Sense8.

Par gada labāko filmu man nebija jādomā, jo mana absolūtā 2016. gada favorīte ir Swiss Army Man. (Iespējams, ja būtu noskatījies jaunāko Ksavjē Dolana filmu, tad par labāko atzītu to, bet It’s Only The End Of The World skatīšanās man vēl tikai priekšā.)

rs-224400-21

Foto: Rolling Stone

Pagājušo gadu mana mīļākā grupa Paramore, kas tagad ir duets, pavadīja ierakstu studijā, lai jau 2017. gadā klausītāju vērtējumam nodotu savu jaunāko albumu. Kamēr Paramore pavadīja laiku studijā, tikmēr manu dziesmu atskaņošanas sarakstu pārņēma kāda cita grupa – twenty one pilots. Šī puišu dueta dziesmas Heathens un Stressed Out pagājušā gadā skanēja gandrīz visur: kafejnīcās, pasākumos un populārās filmās. Pateicoties šīm dziesmām, puiši tikuši arī pie 3 Grammy nominācijām. Savās dziesmās TØP apvienojuši vairākus žanrus, radot unikālu skanējumu, kā arī dziesmu tekstus izvēlējušies jēgpilnus – tiek dziedāts par emocionālās un garīgās veselības problēmām, jauniešu pašnāvībām, sevis meklējumiem, vientulību un daudz ko citu.

Gada beigās pie klausītājiem atgriezās britu dziedātājs Džeimss Arturs, kura jaunākais albums Back From The Edge atnesa viņam panākumus ne tikai Eiropā.

Mūzikas lauciņā gads bija patiešām labs, tomēr jāatzīst, ka nedaudz kaitināja pārspīlētā Bejonses glorificēšana un viņas PR komandas aktivitātes. Turklāt Bejonse sāka apnikt arī vairākiem profesionālajiem mūzikas kritiķiem, kuri viņas albumu Lemonade neiekļāva 2016. gada labāko albumu topā, jo, būsim godīgi, tas bija kvalitatīvs, bet ļoti uzspēlēts un mākslīgs.

Kādi ir mani plāni 2017. gadam? Vairāk rūpēties par savu veselību, veltīt laiku draugiem, izlasīt vairāk nekā 19 grāmatas, skatīties kvalitatīvas filmas, kā arī izvairīties no jauniem seriāliem (kas ir neiespējami).

Tie esam mēs


THIS IS US -- Pictured: "This Is Us" Key Art -- (Photo by: NBCUniversal)

2016. gads mūs lutinājis ar patiešām lieliskiem seriāliem: vasarā skatītāju vērtējumam tika nodots Daferu brāļu lolojums Stranger Things un Vačovsku māsu veidotais zinātniskās fantastikas darbs Sense8, bet rudens sākumā pie skatītājiem nonāca Dana Fogelmana seriāls This Is Us. Atšķirībā no Daferu un Vačovsku darbiem, Fogelmans savā seriālā nav izmantojis fantāzijas un fantastikas žanru elementus (ja vien neskaita to epizodi, kurā viens no seriāla varoņiem iedzer halucinogēno sēņu kokteili). 

Seriāla galvenie varoņi ir Džeks (Milo Ventimiglia) un Rebeka (Mandy Moore), kuri gaida pasaulē nākam trīnīšus. Diemžēl dzemdībās viens no bērniem mirst, radot sirdssāpes jaunajiem vecākiem, bet jau pavisam drīz zaudētais mazulis tiek aizstāts ar tumšādainu bērnu, kuru kāds pametis pie ugunsdzēsēju depo. Kad Džeka un Rebekas bērni svin savu trīsdesmit sesto dzimšanas dienu, tiek parādīts, par ko viņi kļuvuši: adoptētais Rendals (Sterling K. Brown) ir izveidojis veiksmīgu karjeru un dzīvo kopā ar mīlošu sievu un divām burvīgām meitām, Kevins (Justin Hartley) ir vecpuisis, kas filmējas muļķīgā, bet skatītāju iecienītā situāciju komēdijā, bet Keita (Chrissy Metz) ir Kevina asistente, kas cīnās ar savām liekā svara problēmām. 

Sākumā seriāla sižets šķiet gaužām vienkāršs un pat nedaudz banāls, bet ar katru nākamo sēriju tas tiek savīts gluži kā zirnekļu tīkls, padarot varoņus dziļākus un viņu rīcību neviennozīmīgi vērtējamu. Seriāla darbība galvenokārt norisinās laikā, kad adoptētais brālis un dvīņi jau ir trīsdesmit sešus gadus veci, bet seriāla veidotāji lielu uzmanību veltījuši arī viņu vecāku attiecībām pirms bērnu nākšanas pasaulē, kā arī seriālā tiek ieskicēts tas, kā bērni dzīvojuši, kad viņi bija deviņus un piecpadsmit gadus veci. Pieļauju, ka turpmākajās sērijās This Is Us veidotāji pievērsīsies arī citiem seriāla varoņu dzīves posmiem.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla uzbūve ir ļoti veiksmīgi izveidota, jo ļauj ne tikai labāk iepazīt galvenos varoņus, bet arī ļauj skatītājiem saprast to, kāpēc Rendala, Keitas un Kevina dzīves izveidojušās tieši tādas, kādas tās ir. Turklāt jāatzīst, ka šī “ceļošana laikā” lieliski spēj radīt intrigu, jo, redzot kādu notikumu trīsdesmit sešus gadus veco varoņu dzīvēs, gribas uzzināt, kāds notikums pagātnē viņus novedis līdz šādai situācijai. (Konkrētus piemērus neminēšu, lai nebojātu skatīšanās prieku tiem, kas vēl tikai plāno sākt skatīties This Is Us.)

This Is Us ir ļoti sirsnīgs un dzīvesgudrs seriāls, kas skatītājiem parāda to, ka ģimenes dzīve pavisam noteikti nav nekāds rožu lauks, bet tajā ir no visa pa druskai: laime, bēdas, sāpes, šaubas, neziņa, dusmas, domstarpības, konkurence, cīņa par vecāku atzinību, patiesa draudzība, beznosacījumu mīlestība un daudz kas cits. Seriāla veidotāji atraduši lielisku balansu starp drāmu un komēdiju, radot patiešām lielisku seriālu, kurš nav muļķīgi pārsātināts ar jokiem, kā arī nav pārlieku depresīvs. Tieši tāda taču ir arī reālā dzīve – kaut kas pa vidu drāmai un komēdijai.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Seriāls, kas nojauc barjeras – Sense8


sense8Vai esi kādreiz izjutis pēkšņu un neizskaidrojamu iekāri, dusmas, prieku, nomāktību vai citas emocijas? Iespējams, tas tāpēc, ka tās nemaz nav tavas emocijas, bet kāda cita cilvēka, ar kuru tevi saista mistiska emocionālā un garīgā saikne. Lilijas un Lanas Vačovsku (dzimuši kā Endijs un Lerijs Vačovski) radītajā seriālā Sense8, kuru iespējams vērot Netflix, stāstīts par veseliem 8 šādiem cilvēkiem. 

Astoņi vadošie seriāla varoņi nāk no dažādām pasaules vietām un ir ārkārtīgi atšķirīgi: tumšādains autobusa šoferis (Aml Ameen), kurš pamanās iesaistīties bandu karos; Džekija Čana daiļā dzimuma versija (Doona Bae), kas uzņemas vainu par brāļa noziegumiem; transseksuāla hakere – lezbiete (Jamie Clayton), kura nokļūst aizdomīga ārsta nagos; indiešu farmaceite (Tina Desai), kura nemīl savu līgavaini, kuru apbrīno visi viņas radi un draugi; DJ meitene (Tuppence Middleton) no Anglijas, kura pamanās sapīties ar narkotiku tirgoņiem; sliktais zēns (Max Riemelt), kuram zagšana un ienaidnieku nogalināšana nesagādā nekādas problēmas; homoseksuāls meksikāņu aktieris (Miguel Ángel Silvestre), kurš “sēž skapī” un slēpj savu dzīvesbiedru, jo baidās, ka patiesība sagraus ne tikai viņa mačo tēlu, bet arī veiksmīgo karjeru; labais policists (Brian J. Smith), kurš apveltīts ar augstām morāles normām un mīkstu sirdi. 

Šķiet, ka šiem cilvēkiem ir ļoti maz kā kopīga, tomēr pamazām viņi sāk just saikni, kas izpaužas kā šķietamas vīzijas, nebijušu spēju parādīšanās, dīvaini sapņi, kā arī spēja vienā mirklī aizceļot uz vietu, kur atrodas kāds no pārējiem septiņiem cilvēkiem. Grūtā brīdī viņi viens otram var palīdzēt – piemēram, kad autobusa šoferim jāizrēķinās ar vietējo bandu, viņam pieslēdzas daiļā dzimuma Džekijs Čans un piekauj visus sliktos. Apvienojot savas individuālās spējas, zināšanas un uzkrāto pieredzi, viņi veido astoņu cilvēku komandu – tādu, kurā komandas biedri viens otru klātienē nemaz nav satikuši.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Protams, skan lieliski un aizraujoši, bet ir kāds BET – cilvēki ar šādām spējām nepatīk kādam dakterim, kurš vēlas viņus “izārstēt”. Dažiem no viņiem jātiek galā ne tikai ar savas dzīves problēmām, kuras kā sniega bumba kļūst arvien lielākas, bet arī jāglābj sava dzīvība, bēgot no ārsta, kura spējas un ietekme ir lielāka, nekā sākotnēji šķiet.

Seriālā stipri jūtams, ka Vačovsku māsām pēc dzimuma maiņas LGBT temati ir īpaši svarīgi, tāpēc seriālā ir gan geju pāris, gan transseksuāla sieviete, gan lezbiete. Tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, bet, manuprāt, būtu pieticis ar vienu LGBT varoni – piemēram, ar transseksuālo hakeri, kura ir arī šī lieliskā citāta autore:

“The real violence, the violence I realized was unforgivable, is the violence that we do to ourselves, when we’re too afraid to be who we really are.”

Dalītas jūtas ir arī par episkajām cīņu ainām, jo to horeogrāfija un spraigums man lika apbrīnā pavērt muti, tomēr vienlaicīgi arī nācās domāt par to, cik ļoti nereālistiskas tās ir, jo ieroču lodes (nosacīti) labajiem varoņiem vienmēr lido garām, turklāt ne reizi vien seriālā kāds no labajiem varoņiem viens pats uzvar baru bruņotu noziedznieku. Skatoties Sense8, ticamības moments brīžiem zūd, bet tā vien gribas visus robus scenārijā ignorēt, jo Vačovsku radītā seriāla ideja ir patiešām svaiga un saistoša.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla varoņi ir rūpīgi izstrādāti un ar katru nākamo sēriju viņi kļūst dziļāki, nostiprinās viņu savstarpējā saikne, kā arī viņi iemācās izmantot viens otra valodu, spējas un zināšanas. Ar aktieru atlasi seriāla veidotāji trāpījuši desmitniekā, jo aktieri ir harismātiski, turklāt katrs savam atveidotajam varonim piešķīris kādu odziņu, tāpēc atsijāt favorīt-varoņus ir grūti. Simpatizē arī tas, ka galvenajām lomām izvēlēti ārkārtīgi talantīgi, bet vidusmēra kino baudītājam ne pārāk labi zināmi aktieri, kas padara šo seriālu vēl svaigāku.

Sense8 ieplānotas piecas sezonas, kuras skatītāju vērtējumam tiks nodotas piecu gadu garumā. Vačovskas uzrakstījušas pat seriāla noslēguma sēriju, turklāt aktieri parakstījuši līgumus uz visām piecām sezonām, tāpēc diezgan droši var teikt, ka seriālam būs vismaz piecas sezonas, ja vien reitingi pēkšņi nesāks strauju lejupslīdi.

Ja tev patika V For Vendetta, Cloud Atlas un Matrix sērijas filmas, tad nešaubos, ka tev patiks arī Sense8.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Karstākais vasaras fantastikas seriāls


strangerthingsposterDaferu brāļu radītā seriāla Stranger Things skatīšanās pielīdzināma Stīvena Kinga labāko hitu vērošanai. Šādus vārdus seriālam veltījis pats šausmu karalis Stīvens Kings, piebilstot, ka teiktais jāuztver kā kompliments. (Zinot, cik draņķīgas reizēm ir Kinga romānu ekranizācijas, piebilde šoreiz īsti vietā.) 

Šis Netflix seriāls pie skatītājiem nonāca šī gada 15. jūlijā, ātri izpelnoties ļoti pozitīvas atsauksmes gan no kritiķiem, gan no fantastikas seriālu cienītājiem. Seriāla darbība notiek kādā mazā ciematā, kas atrodas Indiānas štatā. 1983. gada 6. novembrī šajā ciematā mistiski pazūd 12 gadus vecais Vils (Noah Schnapp), kuru aktīvi sāk meklēt ne tikai policija, bet arī viņa māte Džoisa (Winona Ryder) un vecākais brālis Džonatans (Charlie Heaton), kā arī skolasbiedri. Dienā, kad pazūd Vils, ciematā uzrodas puiciska paskata meitene vārdā Vienpadsmit (Millie Bobby Brown), kura apveltīta ar iespaidīgām telekinēzes spējām. Pazudušā puiša tuvākie draugi Vienpadsmit ņem savā paspārnē, lai slēptu viņu no pieaugušajiem, kaut gan viņi lieliski apzinās, ka meitene no kāda bēg, un viņas uzrašanās noteikti ir saistīta ar Vila pazušanu. 

Cilvēkiem, kas dzīvojuši astoņdesmitajos, šis seriāls noteikti raisīs patīkamu nostalģiju, tomēr esmu lasījis, ka ne viss seriālā redzamais ir no astoņdesmitajiem, jo, piemēram, lukturīši esot pārāk moderni, daži spēkrati esot no deviņdesmitajiem, seriālā redzams arī automāts no deviņdesmitajiem, kā arī seriālā dzirdama dziesma, kas pie klausītajiem nonāca tikai astoņdesmito gadu beigās. Protams, tie ir tikai tādi sīkumi uz kuriem var arī pievērt acis, lai nebojātu sev skatīšanās prieku. Neskatoties uz to, ka esmu deviņdesmito gadu bērns, man jāatzīst, ka mani šī astoņdesmito gadu noskaņa acumirklī apbūra.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Cilvēki, kas veikuši aktieru atlasi, noteikti pelnījuši aplausus un konfeti salūtu, jo aktieru kolektīvs seriālā ir patiešām izcils, turklāt piefiksēju ne vienu vien aktieri, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet, pateicoties Stranger Things, noteikti viņiem turpmāk pievērsīšu pastiprinātu uzmanību. Vinona Raidere pazudušā puisēna māti atveido vienkārši izcili, parādot ciešanas un vājprāta robežu, uz kuras balansē viņas varone, kas ne mirkli nezaudē ticību tam, ka viņas dēls ir dzīvs, arī tad, kad pierādījumi liecina par pretējo. Patīkami pārsteidza arī aktieri-bērni, īpaši Vienpadsmit atveidotāja Millija Bobija Brauna un Vila drauga Maika atveidotājs Fins Volfhārds. Savā redzeslokā noteikti paturēšu Vila brāļa atveidotāju Čārliju Hītonu un viņa simpātijas Nensijas atveidotāju Natāliju Daieri.

Seriāls uzbūvēts no daudzām klišejām un tajā jūtamas atsauces uz Kinga, Spīlberga, Lūkasa un Kārpentera daiļradi, tomēr šis ir tas gadījums, kad klišejas nešķiet kaitinošas. Tieši pretēji – seriāls šķiet svaigs un ļoti baudāms. Iespējams, seriāla popularitātē vainojams nostalģijas vilnis, kas pēdējā gada laikā gāžas pār mums – atgriežas “Pokemoni”, Harija Potera sāgai nesen pievienojusies jauna grāmata, seriālam “Pilna māja” (Full House) iznācis turpinājums utt. Es par to visu noteikti nesūdzos, jo arī seriāls par astoņdesmitajiem gadiem, kas ieturēts labākajās klasiskās fantāzijas un zinātniskās fantastikas tradīcijās, ir tieši tas, ko jau sen vēlējos. (Man kā lielam Stīvena Kinga fanam Stranger Things bija īsta medus maize.)

VĒRTĒJUMS: 9/10

Labākās 2012. gadā redzētās filmas un seriāli


filmas-2012

Turpināsim 2012. gada atskaites veidošanu un šoreiz ķersimies klāt filmām un seriāliem. 

  • Labākais seriāls – Līdz pat 2012. gada decembrim domāju, ka par gada labāko seriālu uzskatīšu American Horror Story, bet tad sāku skatīties „Jaunā ārsta piezīmes” – seriālu, kurā galveno lomu atveido Daniels Redklifs. Bez jebkādām šaubām varu teikt, ka par labāko 2012. gada seriālu atzīstu „Jaunā ārsta piezīmes”.
  • Labākā šausmu filma – Mans iecienītais filmu žanrs, tāpēc arī daudz filmu, kuras pretendē uz labākās šausmu filmas godu, bet manu izvēli atviegloja tas, ka šajā žanrā ir kaudzēm draņķīgu gabalu. 2012. gadā man bija divas favorītes – „Sinisters” un „Sieviete melnā”, bet šoreiz nolēmu, ka priekšroku došu filmai, kura biedē ar klasiskiem paņēmieniem. Par labāko 2012. gada šausmu filmu atzīstu „Sievieti melnā”.
  • Gada detektīvs/trilleris „Meitene ar pūķa tetovējumu” – 2012. gada laikā neesmu redzējis nevienu citu detektīvu/trilleri, kas būtu labāks par šo Finčera meistardarbu.
  • Gada vilšanās„Bada spēles” ar Katnisu, kura nemaz neizskatās pēc pusaudzes, turklāt tādas, kura cieš no ēdiena trūkuma. Šis bija diezgan unikāls gadījums, kad fan-made filmas versija pārspēja oriģinālu. Ekspektācijas bija milzīgas, bet rezultāts necerēti vājš un nožēlojams.
  • Gada drāma/komēdija – Reti gadās redzēt tādas filmas, kā „Kalpone” un esmu pārliecināts, ka skatīšos filmu atkārtoti. Ideāla aktieru izvēle, dziļš vēstījums, acīm patīkams vizuālais baudījums un stāsts, kas ilgi paliek skatītāju atmiņās.
  • Jauniešu filmaThe Perks of Being a Wallflower – filma jauniešiem, kuri domā sakarīgi un saprot, kas ir īsta draudzība un skaista mīlestība. Samērā vienkārša, bet saturiski bagāta filma.
  • Dokumentālā filmaBully – filma par aktuālu tēmu – vardarbību skolās. Liks aizdomāties gan bērnu vecākiem, gan pašiem bērniem.
  • Sliktākā filma„Smailijs” – šī filma ir vienkārši truls gabals, kurā nevar just nekādas režisora ambīcijas, veidot saturīgu šausmu filmu.